African

I very seldom knit ethnographic (especially, my native Latvian) patterns because of their regularity and predictability: if there is a straight line of stitches on a cap, it has been straight miles before that and will continue the same way afterwards. For me, those patterns are lifeless, frozen, petrified.

Recently, I came across an African printed fabric pattern on shutterstock.com. Actually, it said Navajo, though I suppose it might be African as well. What appeals to me in the pattern is its spontaneity: although the pattern follows a general trend, small deviations that make the whole thing live are omnipresent. One can even see as if small pieces of debris stuck to the printing roll. I am immensely proud about the outcome.

Strictly black’n’white with red flowers  (leftovers of leftovers)  on the inner brim for the recipient's private use.

More photos on ravelry.com

im wunderschönen Monat Mai*

  A brief account of my insanity (2)**

Sapņa tīksmi vardarbīgi pārtrauc modinātājs. Pusseptiņi. Jāceļas. Acis neatvēris, sataustu radio pulti un saspaidu kaut kādas ziņas. Pamazām pieslēdzas prāts: Nafig tev tas vajadzīgs? Tāpat šodien nekā nebūs! Šodien nekā nevar būt. NEKĀ! Paliec taču gultā!
Tomēr pieslienos. Visticamāk, tādēļ ka spiediens laužas ārā. Aizsteberēju līdz baltajam fajansa izstrādājumam un cenšos trāpīt. Bļāviens! Mugura! Nav vairs pirmā (un arī ne otrā un trešā) jaunība, un ir pāris dienu gadā, kad dabūt zeķes kājās bez citu palīdzības ir teju neiespējami. Šodien ir tieši tāda. Nē, toč’ šodien nekā nebūs!
xxxx. gada yy. maijs. Rīgas maratons. Tāda pati vienotība, tikai skrējienā – tā maratona plakāts. Vecuma plānprāta uzplūdos esmu pieteicies maratonam. Pilnam. Līdz startam trīs stundas. Nē, lai viņi vienojas bez manis!
Atpakaļ gultā tomēr nelienu. Uzlieku karst ūdeni kafijai un ķeros meklēt skriešanas mantiņas: nav ierastā krekliņa un šortu, nav! Cik vien atceros, maratonu allaž esmu skrējis melnā. Tagad nav! Arī vēl tas: jā, laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs. Atceros: remonta laikā esmu šo to aizvedis pie mammas, un tur arī mans melnums. Neko darīt, šodien būšu zilais. Labi, ka vieglās mača krosenes rindā starp daudzām citām. Piespraužu numuru, un vēl, protams, POLARs (pulsa monitors).

Bez tā nevienu skriešus soli – cik ziemu, cik vasaru, cik pudu sāls kopā sviedros izliets. Ja kāds par mani vispār kaut ko zina, tad tas ir viņš: asins garšu mutē finišā un lūzienus, dirty dozen (12*400 m ātrumi) un garo skrējienu šķietami vienmuļās stundas. Paldies, Draugs!

Kafija – nē, drīzāk darva – ievilkusies, un kopā ar greipfrūtu tās manas čempiona brokastis. Laika ziņas: šobrīd Rīgā +16c, dienā līdz +23c, mērens dienvidu vējš līdz …m/s. Pārāk cool nebūs. Māmulīt, dzirdi, jau nosita trīs, laiks nu ir celties un posties, un auties.
Eju uz trolejbusu: Rīga vēl guļ, tikai pa kādam sētniekam rosās, un daži suņi izveduši saimniekus pastaigā. Mana nomale neskrien, vismaz maratonu un pusmaratonu ne. Tā tomēr nav: trolejbusā vēl viens skrējējs. Sasveicināmies, kaut gan neesam pazīstami. Pa ceļam iekāpj vēl daži.

Nē, šī diena tomēr nav plānprāta uzplūdu rezultāts. Beidzamais mēnesis bija svētlaime katrā solī: sen nebiju trenējies ar tādu prieku, POLARs šķita tāds kā lēnīgs palicis, un svari rādīja, ka Zeme mani nav tik viegli pievilkusi vismaz desmit gadu. Un tad - beidzamā nedēļa. Vecumvecā patiesība – tajā uzlabot neko nevar, bet visu sad*%#t ir vieglāk nekā divus pirkstus…. Acītē jau arī neviens nedomā, ka būs perebors. Beidzamais nopietnais treniņš pirmdienas rītā eiforisks: ātrums tāds, ka pašam bail paliek, un šķiet, ka zemei pieskaros katrā trešajā solī un elpoju tīru skābekli. Tik tāds nieks – paliela asiņaina tulzna uz mazā pirkstiņa, bet ar to pietiek, lai vakarā būtu +40c. Tas nav saaukstēšanās karsonis, kad svīsti, un no tā kļūst vieglāk. Otrdien, trešdien un ceturtdien neizkāpju no gultas. Jūtos pilnīgi izdr%#ts visādā ziņā. Piektdienas pēcpusdienā aizeju paskriet 20 min – pilnīgs , vismaz pusminūte uz kilometru klāt, nekā bijis iepriekšējā nedēļā pie tāda paša pulsa. Sestdienas rītā maķenīt labāk, bet tikai maķenīt. Vakarā modinātāju tomēr uzlieku.
 
(tbc)

* im wunderschönen Monat Mai - Roberta Šūmaņa dziesmu cikls
** pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=marathoning) began

A brief account of my insanity (1)*

Savu pirmo maratonu noskrēju, kad man bija..., well - ļoti sen. Nolūzu ap 35. kilometru, līdz finišam mani apdzina turku-krievu kara veterāni un stīvas vecmāmiņas lielā skaitā, pēc tam mani pārģērba draugi, nākamās divas nedēļas lejup pa kāpnēm kāpu atmuguriski un biju ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka visi, kuri skrien maratonu, ir galīgi apdauzīti.
Pagāja, well, diezgan daudz gadu, un pienāca menopauze. Atšķirībā no sievietēm, kurām tās izpausmes ir dziļi individuālas, ir tikai divi veidi, kā tā pārsteidz vīriešus, - viņš 1) uzkāpj bēniņos, atrod vectēva motobraukšanas cimdus un ādas ķiveri un dodas pirkt Porsche; 2) nolemj noskriet maratonu. Manai blokmājai bēniņu nebija, man pašam vienīgā kredītkarte - patukša, tāpēc atlika tikai otrais.
Nezinu, vai gadi bija devuši viedumu, vai ņēmuši ātrumu, bet savā otrajā reizē vecmāmuļu sabiedrību baudīju pirmajos desmit kilometros. Tad tā kā auksti palika, tā kā kauns, un nolēmu maķenīt pielikt. Liku, liku, līdz pienāca beidzamie desmit kilometri ar pazīstamo ainu. Tikai tagad es biju apdzenošais veterāns, ne noplīsušais gurķis, he, he. Grūti jau nācās tikt augšā Deglava tiltā beidzamajā kilometrā, toties, lejupceļā ieskrējies, tiku līdz finišam ar zināmu pašcieņu. Un pārliecību, ka nākamais maratons būs tajā pašā rudenī. Spēju ne tikai pārģērbties un tikt mājās saviem spēkiem, bet vakarā vēl veselu operu nosēdēju (neies tak sū** maratona dēļ pirmizrādi laist garām; taisnības labad gan jāsaka, ka nebija gluži Wāgners, bet agrīnā klasicisma izstrādājums nepilnu 2h ilgumā).
Gājuši gadi un maratoni, krājušās atmiņas un (kaut kur skapī, groziņā) medaļas - maratona spožums un posts: medaļas dod visiem, kuri spēj saviem spēkiem aizrāpot līdz finišam, un nākamajā rītā lidostā neviens atmīnētājs - kuriem nākas visu to bagātību savos rentgena aparātos aplūkot - nespēj pateikt, kurš bijis pirmais un kurš - beidzamais.
Kādā ārzemju skrējēju vietnē kādā profilā reiz uzdūros šādiem vārdiem: won’t stop running til the cops pull the trigger. Es arī ne. Bet tas jau ir cits stāsts.
(tbc

* pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=knitting) began

Mana profila teksts adītāju sociālajā tīklā www.ravelry.com

I come from a country where every lady knits, otherwise they cannot fill up their dowry chests and become spinsters as a result. At least, it used to be that way until late 19th century. Now they wear trousers, smoke, use bad language and do not give a sh#t about being a spinster (or knitting).

So, as my mum was industrious (or lucky) enough to get married even twice, there was always a knitting around in our home, & I learnt to cast on between my first black eye and last pair of tights, e.i. around the age of six.

No advance happened within next six years. When I was around twelve, I tripped at school while running, flew farther than Bob Beamon did in Mexico’68, crash-landed into a wall, got a concussion & had to spend a fortnight in bed. Here the story-line splits: my most awesome friends claim the blow was so strong that it led to profound shifts in my personality while my own version is as follows: Can you imagine a hyperactive, 12-year-boy in bed for whole two weeks (fourteen days)? I cannot. It did not happen to my over-caring parents to tie me up; the only thing they did do was to take the fuse out of the telly. So, I had to apply a good deal of imagination in order to kill so much time. As usually, there was a knitting around, & by trial & error I learnt to knit, most probably at a rate of 3 spm (stitches per minute).

Another standstill for another ten years. Here I have to tell about my dear friends. Generally, they fall into two categories: men who run & ladies who fancy Wagner (I am not speaking about lays here!), although there are a few female runners one of whom even pretends to be fond of Wagner (by the way, have you seen WINDOWS by Peter Greenaway? A great way of categorising.).
I have been running for three quarters of my life. I am on the wrong side of fifty, so you can calculate the number of years on the run yourselves (if you get over a hundred, you are on a wrong way & are strongly advised to stick to knitting washing-up cloths exclusively. By no means can one spoil them. ;D). So, men came first & all of them were runners. I had knit a running cap for myself, some of them wanted one too, & so it began. If you have been running, you would know for certain - no pompons, fringes, flaps etc - anything that bumps, bounces or moves. This is where the simplistic shape of my caps comes from. Some of my friends have been around for so long & have got so many caps they must have launched moths farms to cope with them (the caps, I mean).

Regarding Wagner & opera in general - my dear mum’s greatest flaw was/is that she is a woman (allegedly, most mothers are), & consequently she would take me to feminine operas only. Somehow, they all were about sheer harlots or nearly ones. Their names have long faded from my memory (age!) but I do remember plots of some. In one, the poor thing had an argument with her ex-client (he probably had paid her too little) which ended in an explicit transaction using cash - it was beyond my understanding why they did not pay each other by bank transfer or at least by check. Eventually, she died from a terrible ailment (presumably, a sexually-transmitted one) in so much pain that she kept yelling for quite a long while before the curtain finally fell. In another, an Eastern girl had fallen for an American soldier (she must have been Vietnamese - the crisis broke out around that time) & had had an illegitimate child with him. I do not remember anything else about this one but a funny-named servant - either Mazda or Honda. (If you recognize the pieces, be so kind & let me know the names, please.) Naturally, I came to a belief that opera is a totally corrupt & promiscuous thing (viena m#*@īga būšana - Latvian) one should stay well clear of. As soon as I could, I dug my heels in & would not go there any more. Since then, not only do I avoid tarts but also tart-osers like Verdi & Puccini.

So, I would not go there until I was in my thirties. To my great surprise, I discovered there are operas and operas. The newly-discovered ones were all about noble & virtuous maids who strive to revenge their fathers’ treacherous deaths and restore they honour or lie for centuries on a blazing mountain-top awaiting for the right one to come rather than falling for the first passer-by. My surprise was even greater when I found ladies in the audience. I have made friends with quite a few, & they have got caps from my though they have had to put up with the shape. (I assume they would prefer something more resplendent - a beret, some lace or whatever.) But - you know - you cannot teach an old dog new tricks.

I have so many pastimes I hardly have the time for work, & knitting has to share the leftovers with the others. I would not be working at all had I not over years developed a nasty habit of having three meals a day . Actually, my most prolific knitting times are when my legs are injured & I cannot run. Otherwise that is about marathoning - have done thirty-one so far. At a time when it is grim for Austria, every cripple must be at his post.

10 filmu, kas likušas gustava ❤ sisties straujāk

Mīļais Grīnevejs saka, ka tikai divas tēmas ir mākslas cienīgas - sekss un nāve. Es teiktu, ka vēl nepieciešams sviests.

Šī ieraksta tapšanu pamudināja WhatsApp sarakste ar Liliju: ieraudzījis ziņu par Porno uzņemšanu, aizsūtīju to viņai ar piebildi, ka sīkvela avots Trainspotting noteikti ir starp manām desmit vismīļākajām filmām. Lilija vaicāja, kas tad ir pārējās, un es biju spiests uz ātru roku sastādīt sarakstu.

Saraksts tapa un ir atrodams maķenīt zemāk, bet tikām daži koment(ār)i. Manu jaunību pamatīgi aptumšoja sociālistiskais reālisms, un no šīs traumas es nekad netikšu vaļā. Manā ieskatā autors ir tādās pašās attiecībās ar savu (daiļ)darbu kā Dievs ar pasauli - proti, viņš ir radītājs. Un ja radītais pārlieku atgādina Dieva pasauli, tad tas vienkārši ir plaģiāts jeb izdomas mazspēja.No otras puses, mūsu zināšanas/pieredze ir ierobežotas ar Dieva pasauli: nu, apmēram tā, kā bērni zīmē marsiešus - ar septiņām acīm, trim ausīm trompetes veidolā (vēlams kaut kur pie pakaļas ;D), snuķi un spārniņiem. Nekā tāda, kā nebūtu Dieva dotajā kodā, tomēr sarindoti neierastā secībā. Kā sapnī. Vai pasakā. Varbūt man bērnībā vienkārši trūcis pasaku?

Manas garīgās tapšanas laika būtiskākā atklāsme ir postmodernisms. Mans skaidrojums būs nepiedodami virspusējs, tāpēc lai lasītājs man piedod. Ir dažas lietas, kas man mākslā īpaši valdzina: pirmkārt, klejojoši sižeti. Kā Vanmērdams pārstāsta pasaku par Ansīti un Grietiņu, vai Anna Melikjana - par mazo nāriņu. Otrkārt, citāti un atsauces! Kāda aizraujoša prāta spēle bija Stefana Hērheima uzvestais Reinas zelts Rīgas operā (2006): bez dziedošajiem dieviem Votāna, Erdas, Donnera, Fro un citiem pa skatuvi mēmi klīda ducis dažādu laiku vācu kultūrtelpas dievu: Luters, Freids, Lists, Heine, Bismarks, Bavārijas Ludviķis (ar gulbi padusē), un pirmajā reizē visa opera pagāja centienos saprast, who's who.

Treškārt, fragmentārisms un skaidra atrisinājuma un autora vērtējuma trūkums. (Kādreiz man ļoti patika Jozs Stellings, bet kopš filmas Duska/Душка nevaru viņu ciest - par uzbāšanos skatītājam ar savu vērtējumu). Kā jociņā par labo un ļauno meitenīti, kas sacentās spļaušanā uz garāmgājējiem no balkona. No pieciem spļāvieniem labā meitenīte trāpīja visus piecus , ļaunā - tikai divus. Morāle - labais vienmēr uzvar ļauno. ;) Arī 21. gadsimtā.

Un pats svarīgākais - ironija. Gandrīz kā teicis kāds dižs latvju tautas dzejnieks (ne Vērdiņš ;D) - bez ironijas nedzīvojiet, bez ironijas viss ir mazs. Un nebaudāms.

Un tagad svarīgākais - pats saraksts:

Derek Jarman EDWARD II (1991) Izcilas literatūras - Edvarda Mārlova lugas (1594) par karali Edvardu II (1284-1327) - lielisks pārcēlums nenoteiktā laikā. Filmēts kailās betona sienās tādā kā rūpnīcā, kā noliktavā. Saistītā valoda no varoņu mutēm skan absolūti dabiski, tikpat dabiski filmā ievīta Ennija Lenoksa ar vienu dziesmu. Filmas pamattēmas - vara un seksualitāte.

Jan Švankmajer LESSON FAUST (1994) Vēl viena Mārlova darbos balstīta filma.

Peter Greenaway THE PILLOW BOOK (1996) Sižets (īsumā) vien ko vērts: japāņu modele izvēlas sev tādus mīļākos, kas labi drāžas, bet pieprot arī kaligrāfiju un seksa starplaikos apglezno viņas ķermeni. Tad viņa sastop angli Džeromu, kurš sasodīti labi drāžas, bet no kaligrāfijas nezina ne tik, cik melns aiz naga. Kad džeks pārdozē miegazāles un atdod galus, Nagiko liek no viņa apgleznotās ādas pagatavot spilvengrāmatu (erotisku lasāmvielu pirms gulētiešanas; tāda pirms tūkstoš gadiem bijusi kādai citai japānietei). Kaili, apgleznoti ķermeņi, daudz seksa un Jūens Makgregors Džeroma lomā.

Danny Boyle TRAINSPOTTING (1996)

James Maybury LOVE IS THE DEVIL (1998) Filmas apakšnosaukums: gleznotāja Frānsisa Beikona portreta skice. Apbrīnojams operatora darbs: uz ekrāna uzburta Beikona izsmērēto tēlu pasaule; filmēts caur dažādiem priekšmetiem (glāzēm, pudelēm), neierastos rakursos, dīvainā apgaismojumā. Daniels Kreigs ilgi pirms Bondiem Beikona neirotiskā mīļākā lomā. Vismaz man filma sniedz izskaidrojumu, kāpēc Beikona gleznas ir tieši tādas.

Kim Ki-Duk THE ISLE (2000)

Lynn Hershman-Leeson TEKNOLUST (2002) Vienīgā amīšu filma sarakstā - nepārprotami fringe. Tildas Svintones benefice: viņa tēlo ģenētiķi, kas slepus klonējusi sevi trīs eksempāros (Rūbija, Olīva un Marīne - katra savā pamatkrāsas tērpā), un savas kopijas, protams arī. Reizēm četras Tildas uz ekrāna. Seksu nerāda, bet par to daudz runā. Tā kā klones radītas ne-dzimumceļā, viņām trūkst Y hromosomu, bet bez tām pastāvēšana nav iespējama. Lai tiktu pie vajadzīgā, trijotne tīmeklī lenc vīriešus, Rūbija dodas ievākt no upuriem produktu un pēc tam dalās guvumā ar māsām, bet upuri un viņu datori paliek dīvaina vīrusa aplipināti. Turklāt māsām iegalvots, ka piekeršanās ir bīstama, tāpēc katram vīrišķim, kas ticis viņas nagos, Rūbija piedevām uz pieres iededzina svītrkodu.

François Ozon 8 FEMMES (2002) Puišelis Ozons savācis franču kino granddāmas (Denēvu, Ipēru, Ardānu, Ledojēnu, Saņjē un citas) un izdresējis viņas pēc sirds patikas. Citu filmu citātu plūsma. Klasisks detektīvsižets: ieputinātā mājā līķis un kompānija, no kuras viena (jo visas ir dāmas) šo noslaktējusi. Minētā iemesla dēļ nekāds dižais sekss nevar iznākt, lai gan melnādainā kalpone, ja pareizi atceros, ir lesbiete un mēģina uzmākties kādai no pārējām.

Anna Melikyan MAPC (2004)

Arvīds Krievs MAN PATĪK, KA MEITENE SKUMST (2005) Augstākās raudzes latviešu sirreālisms, kas na par kapeiku neatpaliek no Bunjela. Eleganta seksa aina ar Margaritu Perveņecku (par kuras dzimumu nav īstas skaidrības) un Regnāru Vaivaru. Maniakāls fotogrāfs Mārtiņš Freimanis, kas tur savu modeli dīvāna kastē gluži kā Faulza Kolekcionārs. Un ģimenīte, kura bērēs attopas, ka nav nevienas bildes, kur visi kopā ar aizgājušo vectētiņu, tāpēc viņu bez vārda runas izceļ no zārka un nosēdina radu saimes vidū. Būtu gatavs puskaraļvalsti atdot par šīs filmas ierakstu jebkādā formātā.

Kad vēl kādu reizi apciemos iedvesma, papūlēšos uzrakstīt, kas katrai filmai manās acīs īpašs.

(pusratā)

visas manas Salomes

jeb pārdomas, dodoties pa Bismarkštrāsi prom no Vācu operas

SALOME (1905) bija īsts piektais gads mūzikā: skandāls pēc skandāla, aizliegumi uzvest operu smalkos opernamos, solistu atteikšanās dziedāt (un dejot!), publikas laušanās redzēt aizliegto augli. Opera iznākusi tik kreptīga, ka līdz pat mūsdienām nenoiet no skatuves, un Štrausam iznāk villai Garmišā.

Libreta pamatā Oskara Vailda luga (1891) pēc Bībeles motīviem. Luga veidota kā pēc Gustava Freitāga Drāmas tehnikas (1863): ekspozīcija - balle pils dārzā un Narabota redzējums, kāpinājums - Salomes centieni pavest Jāni Kristītāju (Johanānu) un kaulēšanās ar Hērodu pirms un pēc dejas, starpkulminācija - Septiņu plīvuru deja, kulminācija - Johanāna atgalvošana, atslābums - Salomes rotaļas ar Johanāna galvu, un atrisinājums - Nogaliniet šo sievieti! Par Freitāgu varētu teikt - strukturālisma aizsākumi drāmas teorijā, un laiks pierādījis, ka līdz modernismam viss šajos rāmjos iekļaujas dzelžaini. Jauni laiki - jauni tikumi, un ar veco olekti mērīt, piemēram, Gaidot Godo nekādi nav iespējams.

Operas sižets dažos teikumos pārstāstāms: Heroda audžumeita Jūdejas princese Salome balles laikā dzird pravieša Johanāna pareģojumu, ka Hēroda izkurtējušajai valdīšanai drīz pienāks gals, un ieslodzītā balss (bass!) iz pazemes liek pusaudzes  hormoniem nevaldāmi plosīties. Princese pierunā sardzes priekšnieku Narabotu izlaist Johanānu no pagraba un mēģina viņu pavedināt, bet no tā nekas neiznāk. Balles turpinājumā apskurbušais izvirtulis Herods lūdz Salomi viņam uzdejot (striptīzu mūsdienu izpratnē), solot par to jebko, ko viņa vēlēsies. Salome dejo, nometot vienu plīvuru pēc otra, līdz paliek Hēroda priekša pilnīgi kaila. (Tik tālu tiek arī dziedātājas ar īstu krampi, piemēram, Marija Jūinga (Maria Ewing) un Katrīna Malfitano (Catherine Malfitano)). Vaicāta, kādu balvu par deju vēlas, viņa atteic - Jonanāna galvu. Hērods velti pūlas pierunāt princesi uz kādu citu atlīdzību, un galu galā viņai sidraba bļodā pasniedz prasīto. Nu Salome var tikām glāstīt Johanāna matus un skūpstīt viņa lūpas. To redzēdams, Hērods pavēl Salomi nogalināt.

Gāju pa Bismarkštrāsi, skaitīju un atcerējos visas savas Salomes: iznāca, ka šī ir bijusi devītā. Un visknapākā - gan klibas režijas dēļ, gan tāpēc, ka gaidītās Katrīnas Naglestades (Catherine Naglestad) vietā bija erzacs Alisone Ouksa (Allison Oakes). Par režiju runājot - ja režisors neuzskrūvē kaislības pietiekamos augstumos, atrisinājums ir bez gaidītā efekta. Un ir vēl kāda lieta - īpaša tieši šai operai -, kas spēj lielā mērā mazināt stāsta ticamību: reizēm Septiņu plīvuru dejā dziedātājas vietā uzlaiž kādu spriganāku (vai pagātnē = mazāk tikumīgu jeb atkailinaties gatavu) būtni. Tā bijis pirmizrādē ar Mariju Vitihu (Marie Wittich), tā notiek vēl aizvien - lielākoties dziedātājas pārlieku lielā svara vai režisora nepietiekamās fantāzijas dēļ. To, ka iespējams citādi, pierāda Duga Varouna (Doug Varone) horeogrāfija (2004, Metropoles opera) izcilajai somu dziedātājai ap 50 kā no Rubensa gleznas Karitai Matilai (Karita Mattila). Vai nostāsti par Solveigas Rajas juteklisko deju mūsu operā.

2000, Rīga. Gintara Varna (Gintaras Varnas) režija. Mana pirmā Salome. Tādu mūziku pirms tam daudz nebiju dzirdējis; kā ar pirmajām taktīm mute atvērās, tā neaizvērās, līdz bija izskanējuši applausi. No orķestra spēles nekā daudz neatceros, bet vajadzēja būt labi - Gintara Rinkēviča (Gintaras Rinkevičius) laiks. Lieliska Salome - Ieva Kepe. Man grūti būt objektīvam. jo Kepe man tīk bez gala, un vēl aizvien nevaru samierināties, ka viņa vairs nedzied. Dejoja (vairāk gan skraidīja pa slīpo ripu) viņa pati, vienīgi feikais kailums dejas noslēgumā bija pastulbs. Lielisks Johanāns - Nikolajs Goršeņins, kurš tā paša gada rudenī aizgāja. Hērods - Kārlis Zariņš, Herodeja - Karmena Radovska.

2007. gada 7. jūnijs, Tallina. Īpaši braucu klausīties Kepi; Johanāns - Jasi Zaharovs (Jassi Zahharov). Igaunija tajā dienā gatavojās dabūt pa muguru futenē no Anglijas (0:3), visa Tallinas vecpilsēta bija vairāk vai mazāk piedzērušu Žerardu, Ouvenu & Bekemu (spriežot pēc uzrakstiem uz krekliem) pārpilna, turpretī opera - galīgi tukša. Vispārliecinošākais uzvedums no tiem, ko esmu redzējis. Johanāns nevis pagrabā, bet krātiņā uz skatuves, Salome - rāpus uz tā, un viņas iekāre būtu fiziski jūtama arī krietni lielāka opernama visaugšējā balkonā. Ar Es ist eine schreckliche Stille! (Johanāns tikko atgalvots) aiz Salomes visā skatuves augstumā krīt balts šķidrauts ar sārtiem asiņu notecējumiem. Cik gadu nav pagājis, bet viss kā acu priekšā!

2005 (?), 2014, 2015, Vīne. Mūžvecs iestudējums (1972, spēlēts vairāk nekā divsimt reižu), kurā dziedājusi pat Džesija Normana (Jessye Norman, būtu gan gribējies viņu dzīvajā dzirdēt!). Pirmajā reizē Salome bija Kamilla Nīlunde (Camilla Nylund) - izcila dziedātāja, kurai var pārmest vienīgi to, ka viņa nemāk pateikt nē nepiedienīgiem piedāvājumiem. Teicama Elza, teju nepārspējama Maršaliene, bet nu tāda... Zenta, un no viņas Ich will den Kopf des Jochanaan nekādi šermuļi pāri kauliem neiet.

Otrajā lielisks sastāvs: Katerīna Naglestade, Hervigs Pekoraro (Herwig Pecoraro, Hērods), Elizabete Kulmane (Elizabeth Kulman, Herodeja), Volfgangs Kohs (Wolfgang Koch, Johanāns) Simones Jangas (Simone Young, Hamburgas operas galvenā diriģente) vadībā. Naglestade ir izcila, itin viss viņai padodas viegli. Ne mazākās sviedru smakas! Un no viņas ķērcieniem asinis stingst dzīslās. Šajā iestudējumā dziedātājas dejo pašas, un arī to viņa dara lieliski, griezdama garos matus riņķos ap galvu! Lokanāku tenora balsi kā Pekoraro neesmu dzirdējis un labāku Mīmi  Zigfrīdā par viņu nespēju iedomāties. Visu cieņu Simonei Jangai - pirms izrādes mētāju seksiskas piezīmes par to, ka sieviete Salomes mūziku gan līdz galam nespēj... Pēc izrādes ņēmu savus vārdus atpakaļ un atvainojos. Spēj! Mūzika mutuļoja. Mūzikas ziņā labākā Salome manā mūžā.

Trešajā reizē trešais sastāvs. Salome - kāda Gunbrita Barkmina (Gun-Brit Barkmin), Velzers-Mests (Franz Welser-Möst, bijušais Vīnes Valsts operas galvenais diriģents) jau pusgadu kā atkāpies, viņa vietā salasīti ever-available austriešu un ungāru pendžas, un no viena tāda - Pētera Šneidera (Peter Schneider) - mūziku pārņēmis pilnīgs pagurums un trūdu smārds. Niecība, niecība, niecība! Rūgtuma sajūta par izšķiestām simt minūtēm. Būtu labāk sēdējis hostelī un kasījis dibenu! ;(

2013, Stokholmas opera. Braucu klausīties, kā Nina Stemme pirmo reizi dziedās Salomi. Ar lauku opernamiem jāuzmanās: var gadīties plastmasas flautas, valkīras, kas komplektētas no mūzikas skolas izglītību guvušām vietu ierādītājām, un tamlīdzīgi brīnumi. Lorenss Rens (Lawrence Renes, galvenais diriģents) paveicis brīnumu - piecu gadu laikā no itāļu caurstaigājamās sētas izveidojis cienījamu opernamu. Vislabākie iespaidi: Stemme zina, ko dara, un ir rūpīgi gatavojusies (nav pirmizrāde, visi iedziedājušies), plīvuru deja iestudēta viņas iespējām un nopirkts tik smuks Johanāns (Jozef  Wagner, var arī paziedāt!), ka grēks tādu atgalvot, tāpēc princesei galvu atnes neatdalītu no mazapģērbtā rumpja ko paspēlēties. Studentiem (arī citzemju un gados) par puscenu.

2014, Cīrihes opera. Stokholmas atmiņas tā iesēdušās, ka braucu vēlreiz klausīties Stemmi kā Salomi. Biezs lauku opernams, kurš sirgst ar narcisismu tikpat lielā mērā kā Latvijas Nacionālā opera (mēs esam labākais mazais opernams pasaulē! - Ņe figā, labākais jūs esat vienīgi dziedātāju honorāru ziņā.). Orķestris spēlē miegaini (diriģentam droši vien maksā par tīrā laika minūtēm, tāpēc viņš stiepj) un pagreizi, uzvedums nejēdzīgs (pils dārzā Salome un Johanāns sarunājas, tādās kā dušas kabīnēs stāvēdami), plīvuru dejā uzlaiž balerīnu, kura nodejojas līdz full frontal (ar front-u pret Hērodu un pakaļu pret skatītājiem, visiem traki tīk. Interesanti, pornožurnālus pie viņiem nepārdod?).  Stemmei neskan, par vakara varoni kļūst Johanāns Ņikitins (Евгений Никитин; dzirdēts Rīgā kā Holandietis). Bija vērts braukt vienīgi nākamās dienas vilciena brauciena Cīrihe-Vīne dēļ.

2014, Marijas teātris (koncertuzvedums) & Gergijevs - tas pasaka visu! Mūzika trako no sākuma līdz beigām, un viņam vienalga, vai dziedātājus var dzirdēt vai ne. Lai arī sapulcinātas viņu labākās balsis Mlada Hudoļeja (Млада Худолей, Salome; dziedājusi Rīgā Zentu), Larisa Glagoļevska (Лариса Гоголевская, Herodeja) un nopirkts labs Johanāns (Michael Kupfer), var ne vienmēr. Bet orķestris vēl nedēļu pēc tam skan ausīs!

2016, Berlīnes Vācu opera. Riharda Štrausa nedēļa (6.-10. aprīlis): SALOME, ELEKTRA, DIE ÄGYPTISCHE HELENA, DIE LIEBE DER DANAE, DER ROSENKAVALIER. Uz Elektru neiešu, jo pagalam netīk titullomas dziedātāja (Evelyn Herlitzius).

Kā jau teicu - knapākā no manām deviņām Salome. Režija kā no Žagara: ja neizlasīsi visu programmas grāmatiņu, skaidrības par notiekošu uz skatuves nebūs. Režisors Klauss Guts (Claus Guth), gadījies jau iekāpt - tikpat pārmudrītā Tanheizerā Vīnes Valsts operā. Lai arī opera vienā daļā, visai skaidri nojaušamas divas daļas - aina pils dārzā un dzīres. Gandrīz vienmēr, kad uz skatuves Salome, tur arī sešas viņas līdzinieces - meitenītes, viena par otru mazāka kā savāžamās krievu lellītes (matrjoškas), tērptas tāpat kā galvenā varone. Bērnības atmiņas, kas nedod mieru? Pirmajā daļā baltos naktskreklos (saprotams, princese izlavījusies naktī dārzā), otrajā tādā kā zaļā skolnieces kleitā.

Pirmajā daļā dārzs atveidots kā lupatu (vai citu atkritumu) kaudzes. Izrādās, ka Johanāns - izcilais vācu bass Mihaels Folle (Michael Volle) - visu laiku bijis nevis pagrabā, bet gulējis vienā no kaudzēm un ceļas augšā, kad pienācis laiks dziedāt. Un nezin kāpēc raustās krampjos. Būtu vismaz to raustīšanos mūzikai pieskaņojuši. Salomes darbībās nav jūtama ne mazākā iekāre; abās rokās paņēmusi viņējo, princese drīzāk atgādina mīlošu mazmeitu, kas pieglaudusies vectētiņam. Uz skatuves laiku pa laikam uznes un nones kaut kādus manekenus. wtf?

Otrajai daļai sākoties, meitenītes rosīgi nones no skatuves lupatu kaudzes un novelk manekenus. Hērods (Thomas Blondelle) ciešams, Herodeja (Jeanne-Michèle Charbonnet) lieliska, Salome kopš paša sākuma ne sū** nevar padziedāt. Īpaši briesmīgi skan viņas Ich will den Kopf des Jochanaan, kam ar katru reizi vajadzētu kļūt aizvien griezīgākam un nepacietīgākam. Tā vietā tādas kā koloratūras, un frāzi par briesmīgo klusumu Ouksa drīzāk nočukst. Līdz ar to nav vajadzīgā kāpinājuma arī darbības attīstības ziņā. Paskatījos operabase.com viņas nopelnu sarakstu: dziedājuse pa visādiem kaktiem, Keiptaunu, Bostonu un tūristu tingeltangeli Šēnbrunas pilī ieskaitot, un neizprotamā kārtā iefiltrējusēs Baireitā par vienu no valkīrām un Gutruni Dievu mijkrēslī. Kas tik nenotiek pasaulē! Dziedātāja pilnīgi pārvēršas, saņēmusi (pareizāk būtu teikt - ieguvusi) kāroto galvu: kaulēšanās laikā uz skatuves klusītēm uznests Johanāna manekens, un princese ar lietpratīgu rāvienu savām rokām to atgalvo. Nudien, mīļi. Muzikāli tīksmināšanās ap Johanāna galvu (drīzāk ķermeni, jo galvu Salome drīz vien noliek malā un, jāteniski uzsēdusies rumpim, veic dažādas manipulācijas ar to. Tikai nepārprotiet - augšup lejup kustības izpaliek.) pārsteidzošā kārtā ir pietiekami izteiksmīga. Varbūt dziedātājai vienkārši nav pieticis laika iemācīties partijas sākumu?

Galīgi samocīta ir arī plīvuru deja: reizēm Salomes vietā rosās piecas matrjoškas, kādu brīdi tādi kā melnā tērpti  leļļu vadītāji (akurāt kā no Hermaņa iestudētā Kaspara Hauzera) vecišķi tizlā dejā vada Hērodu un Herodeju. Salome lielākoties vēro notiekošo tā, it kā tas uz viņu neattiektos, un iesaistās dejā tikai kādu pusotru minūti pirms beigām, paplivina brunču, izpalīgi viņu pacilā un pagroza un tas arī viss. wtf? Visas dejas laikā neviens apģērba gabals no princeses nenokrīt. Un par tādu deju Hērods viņai visu, ko sirds kāro?! Deja nesekmē arī darbības kāpinājumu; drīzāk iznāk pamatīgs atslābuma brīdis.

Pēc galīgi šļaugana sākuma (ko viņi tur spēlē?) orķestris Alena Altinoglu (Alain Altinoglu) vadībā iespēlējas un ir izrādes labākā daļa. Muzikāli blāva ir plīvuru deja, bet tā drīzāk režijas vaina, jo saraustītās darbības dēļ arī orķestris nevar panākt vajadzīgo muzikālo kāpinājumu.

Varbūt paēdušai pelītei miltiņi rūgti? Gaidīšu savu jubilejas Salomi.