Leipcigas opera

Riharda Štrausa dienas (16.-18. jūnijs)

Maniem ceļojumiem neiztrūkstoši piemīt divas īpatnības:

1) tiem piemīt tieksme apvelties, ja vien tie no paša sākuma nav iežmiegti ciešā korsetē, proti, viss sācies ar turp un atceļa biļetēm;

2) pēc ceļojuma nepieciešams divtik laika, lai atgūtos no tā. Šis bija 14 dienu ilgs un beidzās 28. jūnijā, tāpēc, lūgtum, pa/pārdomājiet, ja vēlaties mani traucēt pirms Annas dienas.

Šis ceļojums sāka velties pērn 30. oktobrī, kad nopirku biļetes uz Riharda Štrausa dienām (viņam 11. jūnijā dzimšanas diena). Leipcigas opera man varen mīļa (ja vajadzīga secība, droši vien tūliņ aiz Budapeštas operas un Marijas teātra) - ar pašapziņu, bet bez mazākā lecīguma.

Trešā vecākā (publiskā) opera pasaulē - par to senākas tikai La Fenice un Hamburgas opera. Operai nav sava orķestra; izrādēs spēlē Gewandhaus orķestris, kuram mājvieta Augusta laukuma otrā pusē (interesanti, nekad neesmu manījis nevienu arfisti stumjam savu instrumentu pāri laikumam no vienas mājas uz otru! Kas, viņiem divi komplekti arfu?!); un tas izsenis zināms, ka kārtīgs simfonisks orķestris spēlē opermūziku interesantāk nekā pie um-pa-pā (īpaši Verdi & Mozarta) pieradis operas orķestris.

Biļešu cenas - kā jau Vācijā, tomēr beidzamajā rindā biļetes krietni lētākas (domāju - ar nodomu) nekā priekšpēdējā, turklāt studentiem (arī svešzemju un tādiem, kas parādā ;D) jebkura biļete ar 40% atlaidi. Un nepiemet divīti vai trīnīti par to, ja pērk tīmeklī, nevis kasē. Pērn viņi pie ieejas uzstādīja skenerus; pirms tam zēni svītrkodus skenēja ar neapbruņotu aci un ar vienu daudzos eksemplāros izdrukātu biļeti varēja ievest pusi Sarkandaugavas. Skeneru ekrānos lieliem burtiem rādās STUDENT, bet studenta apliecībai, ko allaž sniedzu kopā ar biļeti, neviens ne reizi  nav pat skatu uzmetis. Ar operas biļeti sabiedriskais transports pilsētā par brīvu trīs stundas pirms operas sākuma un trīs - pēc tās beigām: lai publika netriektos uz pilsētas centru ar auto un ikviens (arī nabaga šoferīši) starpbrīžos varētu kārtīgi остограмиться. Ar kārtīgu Wāgneru brīvbraucieni iznāk no diviem pēcpusdienā līdz vieniem naktī.

1880. gados celto namu Sabiedrotie četrdesmit trešajā sabumbojuši (frontona skulptūru paliekas izstādītas opernama sānos), un tagadējais tādā pašā būvapjomā, bet Staļina laika klasicisma stilistikā atjaunots vecajā vietā. No ārpuses kaut kas starp VEF Kultūras pili (bez kolonnām) un otro videni, zāle kā Dailes teātrī. Plaši vestibili & kāpnes - kā jau tajā laikā (1950. gados) bija pieņemts. Sānu fasādē atrodams pat Austrumvācijas ģerbonis. 2007. gadā opernams pamatīgi atjaunots, rindu kļuvis par dažām mazāk, un tagad jebkurā sēdvietā pat maniem garajiem kātiem rūmes atliku likām. Akustika - elpa neaizraujas, bet nav arī katastrofa. Jaunajā Marijas teātrī noteikti labāka (turklāt tas vismaz divas reizes lielāks).

Mākslinieciskais vadītājs un ģenerālintendants (Jaunajā teātrī tas būtu Hermanis & Palma vienā personā) prof. Ulfs Širmers (Ulf Schirmer). Vienkāršs vīriņš bez mazākām narcisisma izpausmēm, toties ar pamatīgu funktieri: esmu dzirdējis viņu daudzkārt, un ne reizi neesmu manījis ne gabaliņa no lapas. Šajā reizē visus trīs vakarus diriģēja viņš, un atkal viss bija izdomāts un izjusts līdz beidzamai notij. No zāles orķestra bedre nav redzama, bet tas gluži vai dzirdams, kādām spožām acīm orķestris viņā raugās. Kopš 2000. gada profesors Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā.

Lieliski komplektēta trupa, visu (varbūt izņemot Meistardziedoņus vai Prokofjeva Karu un mieru) var lieliski nodziedāt saviem spēkiem (skatījos, ka apīlī bija aizdevuši Kristiāni Liboru (Christiane Libor) ne vairāk, ne mazāk kā Minhenes Valsts operai  Izoldes lomai!), bet reižu pa reize palutina publiku arī ar pirmā lieluma zvaigznēm. Esmu tur dzirdējis gan Irēni Teorīnu (Iréne Theorin), gan Egīlu Siliņu, gan Andreasu Šāgeru (Andreas Schager). Un divas reizes viņi sagādājuši patiesi patīkamu pārsteigumu situācijā, kad visbiežāk lāpīts izrādās lāpīts: vīriņš vai sieviņa ar mikrofonu rokā uz skatuves pirms izrādes visbiežāk nevēstī neko labu - vai nu kāds sasirdzis, vai - vēl sliktāk - nomiris. Abus gadījumus esmu pieredzējis arī Leipcigā, un divas reizes sirdzēja vietā viņi bija pamanījušies sadabūt klasi augstāku dziedātāju nekā aizstājamais, turklāt tādas lietas (ligas) labākajā gadījumā top zināmas pāris dienu pirms izrādes. Pirmajā reizē (2015. gada maijā) Frau Strida bija sasirgusi, bet laimīgā kārtā Frau Teorīna bija ieradusies mēģināt Die Walkuere un laipni piekritusi nodziedāt Brinhildi arī Siegfriedā - apmēram tāds bija paziņojums no skatuves. Otrā bija šogad - sasirgušās Dženiferas Vilsones (Jennifer Wilson; esmu dzirdējis - laba!) vietā Baraka sievas lomai (Die Frau ohne Schatten - par to vēl ceru uzrakstīt) viņi bija no Kundrijas lomas mēģinājumiem Baireitā (~200 km no Leipcijas) izprasījuši Jeļenu Pankratovu (Елена Панкратова). Šoreiz tas tiešām bija nācis pavisam pēkšņi (neba nu arodbiedrības ļauj Vācijā kādam bez spiedīgas vajadzības svētdienā strādāt!), jo Frau Pankratova bija ieradusies vien divas stundas pirms izrādes, tāpēc viņai nebija paspējuši iemācīt mizanscēnas & pāršūt kleitu, un viņa, tērpta melnā, dziedāja no skatuves maliņas, bet kāda dāma (ne Frau Vilsone) kopā ar dziedātājiem viņas vietā rosījās pa skatuvi. Pēc izrādes viņai bija pelnītas ovācijas.

Mana apbrīna Leipcigas operai vēl kādā ziņā - cik esmu redzējis, visi iestudējumi bijuši mūsdienīgi (neciešu krinolīnus!), bet viņiem pārsteidzošā kārtā izdevies izvairīties no tādām sērijveida bezgaumībām kā Ņemirova (Вера Немирова; pirms daudz gadiem Rīgā viņas iestudētās Figaro precības noturējās repertuārā trīs vai četras izrādes) vai Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski).

Aizlidoju uz Berlīni iepriekšējā dienā, jo ceturtdienā gan lidojums, gan autobuss Berlīne-Leipciga lētāks nekā piektdienā, turklāt FlixBus, kļuvis teju par monopolistu, mēdz nejēdzīgi kavēties, un piecu stundu no SXF līdz Leipcigas opernamam sliktākajā gadījumā varētu arī nepietikt. Un nevēlos doties uz operu kā pauninieks - ar mugursomu. Tāpat jau kādreiz nav citas izejas.

Pārnakšņoju pazīstamajā Happy Go Lucky hostelī Berlīnē, un no rīta, labi izgulējies, dodos uz autoostu. Noliktajā laikā autobusa (kurš nāk kaut kur no Ziemeļvācijas) nav, un neviens no FlixBus darbiniekiem nemāk neko paskaidrot. Īsziņa par kavēšanos pienāk līdz ar autobusu. Izbraucam no Berlīnes autoostas stundu vēlāk, nekā paredzēts sarakstā, ceļā remontdarbu un avāriju dēļ nāk klāt vēl viena; labi vien ir, ka nelidoju šodien.

Leipcigā iekārtojos un izeju pat stundiņu paskriet. Pāri upei kārtīgi meži ar riteņbraukšanas, izjāžu & pastaigu takām; esmu tur reiz skrējis. Un vairākām upēm un kanāliem, kuros šitādā karstumā (+26c) ka biezs no dažādiem peldlīdzekļiem. Esmu noskatījis, ka pilsētas otrā galā netālu no upes Richard-Strauss-Platz: tur nu gan jānokļūst, jo operā taču Richard-Strauss-Tage. To arī izdaru, un pa ceļam paskrienu arī pa Anton-Bruckner-Alle; tajā tilts, uz kura no sāniem kaut kādas kuģu navigācijas zīmes mats matā kā Austrijas karogs. Skaidrs - Austrijas īpašums (Brukners tak austrietis!); būs jāraksta čomam Vīnē, lai nāk atkarot.

Duša, kāds nieks mutē, tramvajs, un esmu operā. Šovakar Arabella (op.79, 1933). Bet par to rīt. Vai parīt.

Karpati, 6. diena (29. maijs)

Patiesībā Karpati lielā gabalā; visa diena Viļņā. Arī atceļā gadījās lēta biļete ar zīdaini, bet tādas bija tikai uz beidzamo lidojumu (9.20pm no VNO), citādi būtu pasnaudis uz lidostā soliņa un ar pirmo autobusu braucis uz Rīgu.

B&B&B&B&B hostelis (interjera detaļa)

Noguļu līdz pusdivpadsmitiem (divpadsmitos jāvācas laukā no istabas), pabrokastoju, atstāju somu hostelī & dodos rāmā pastaigā pa pilsētu.

No rīta tikai pa īstam novērtēju B&B&B&B&B hosteli: īsts Soviet vintage: Staļina laika ēka - apmēram tāda kā VEF Kultūras pils, interjers - gandrīz tikai balts ar dažiem melniem akcentiem, nekrāsotas koka grīdas, mēbeles - no koka paliktņiem. Sirds gavilē par arhitektu veikumu.

Uzkāpju Krustu kalnā, izstaigāju Užupes Republiku, paklanos sv. Annas baznīcai (izcils "liesmojošās" gotikas paraugs), uzrakstu pusduci pastkaršu, izķemmēju Lidl-u (bļāviens, kad pie mums būs?) un dodos atpakaļ uz hosteli. Esmu nolēmis arī atpakaļ uz lidostu doties kājām. 50 minūšu pastaiga, 35 minūtes gaisā, stunda divos Rīgas Satiksmes autobusos, un ceturksni pāri vienpadsmitiem esmu mājās. Āāāā, cik forši bija!

Karpati, 5. diena (28. maijs)

Šodien pavisam īss gabaliņš - ap 15 km no Siņevira uz Mižhirji. Kopējais kāpums gluži smieklīgs - ne vairāk kā 300 m. Pusnaktī ļitaks no Ļvivas uz Viļņu.

Dodos ceļā plkst. 6.20am. Debess bez neviena mākoņa, kalnu virsotnes spilgti izgaismotas, bet ciems vēl ēnā. Pa kādu ganu ceļu tieku augšā uz mazas grēdiņas kores, un tālāko varētu arī aizvērtām acīm. Nopētu vietu, kur ziemā kā krupis pēros pa sniegu, un pa gabalu redzu arī mīļo Kamjanku. Kad pirms mēneša meklēju naktsmītnes, tur viss jau bija aizņemts. Vakar Ivans pastāstīja, ka šodien tur kāds mežinieku festivāls. Acīm redzot, tāpēc.

Ceļš ved lejup, sastopu ganu ar bariņu aitu un kazu un diviem suņiem, kuriem no manis bail vairāk nekā man no viņiem. Un kādu skrējēju (Ukrainā tikpat kā neskrien, pat lielajās pilsētās ne, kur nu vēl laukos). Padodu Доброго ранку, un pēc atbildes krievu valodā ar manāmu akcentu saprotu, ka ārzemnieks, visticamāk - polis vai čehs.

STOP pogas vietā

Ceturksnis pāris deviņiem: ceļš nav prasījis ne trīs stundu. Autoostā nopērku biļeti uz Volovecu, tuvāko dzelzceļa staciju. Autobuss vienpadsmitos. Gājēju iela, kur parasti kūsā tirdzniecība, gluži klusa. Viena vienīga kundze tirgo augļus un dārzeņus, tostarp tomātus, zemenes un saldos ķiršus. Vaicāju, no kurienes. Viņa atsaka, ka no Vinogradovas (Aizkarpatu līdzenā daļa pie Ungārijas un Rumānijas robežas). Varētu būt tiesa, jo tad, kad (pirmo) studiju gados marta otrajā pusē braucām uz Užhorodu trenēties, reizēm bija pat +20c. Nenopērku, jo nav, kur nomazgāt.

Eju brokastot uz kafejnīcu Tераса, pārbaudītu vietu Mižhirjē. Arī šoreiz neesmu vīlies - sauss Aizkarpatu vīns (saņemu WhatsApp-ā dažu labu izbrīnas pilnu jautājumu - kā tā, vīns desmitos no rīta? Bet esmu cēlies pirms sešiem, un šis tikpat kā pusdienas), krējumā vārīta baraviku zupa, un karupeļi kā pie zemniekiem ar ceptām aknām. Nav vienīgi nekā skābēta no mucas. Baudu brokastis, sūtu draugiem iepriekšējo dienu foto un, aizņēmies no bārmeņa (puisītis ap gadiem 18) korķviļķi, pārleju vakar neizdzerto vīnu izmazgātā kefīra pudelē. Būs iedvesmas uzturēšanai, rakstot pastkartes vilcienā (esmu svēto pienākumu pametis galīgā novārtā!). Un tad jau arī laiks doties uz autobusu.

Stunda, un esmu Volovecā - pilnīgi nekādā ciemā, kas izaudzis ap staciju. Nopērku biļeti uz Ļvivu (~150 km/4 stundas, 85 centi) un paklīstu pa ciemu - patiesi, pilnīgi nekā.

Elektriskais vilciens Mukačeve-Ļviva gluži tāds pats, kādi braukā uz Jūrmalu, tikai beidzamo reizi krāsots gan labi pasen. Un ar koka soliem, kādi bija (ir?) arī pie mums. Pietur pie katra staba (līdz Ļvivai 34 pieturas!), un brauciena laika pasažieri daudzkārt nomainās. Ar kazām un aitām gluži iekšā nekāpj, bet kādā brīdī vagonu piečiepst vairākas kastes cāļu. Ir svētdienas pēcpusdiena, un ir diezgan daudz jaunu ļaužu, kas atgriežas no pārgājieniem kalnos. Mūsu jaunatnei planšetdatoru dragāšana daudz mīļāka!

Sūcu vīniņu, rakstu pastkartes, un, kad beigās saskaitu, iznāk katrai stacijai pa vienai. Ukraiņi jau daudz gadu rok jaunu Beskidu dzelzceļa tuneli, tas tikpat kā gatavs, un sliežu savienojumu izbūves dēļ vilciens nokavē labu pusstundu (tas gan sarakstā bija piemetināts).

Pirmais, ko daru Ļvivā, - meklēju frizieri, bet ir jau bez ceturkšņa seši, vienīgais atrastais jau ver savu bodīti ciet un teic, ka arī citi ilgāk nestrādājot. Tā nu palieku ar Robinsona Krūziņa frizūru.

Atkal vakariņoju Пузата хата, paklīstu pa pilsētu un dodos uz lidostu. Ukraiņi lido no Kijevas (KBP) uz Viļņu (VNO) trīsreiz dienā; viens no ļitakiem ierodas VNO vēlu vakarā un atpakaļ lido rīta agrumā. Bet uz priekšauta (apron - arī lidostas perons=placis lidmašīnu novietošanai) gulošs ļitaks, kā zināms, peļņu nenes, tāpēc divreiz nedēļā to naktī vēl izdzenā maršrutā VNO-LWO (Ļviva)-VNO. Boeing 737-800 aizņemtas teju visas 185 vietas; manuprāt, varētu arī biežāk dzenāt.

Izlidojam 0.16am (sešas minūtes pēc noliktā laika; tas jau 29. maijs), ierodamies 14 minūšu pirms laika, bet kamēr braukājam pa priekšautu, mūs izkrauj no ļitaka un tieku laukā no lidostas, nakts autobuss pirms divām minūtēm aizbraucis. Esmu paskatījies Google kartē, ka kājām līdz hostelim 48 minūtes. Neiešu jau nu četru kilometru dēļ ņemt taksi; patiesībā doties no lidostas uz pilsētu kājām ir zināma eksotika (vēl tā esmu darījis tikai Neapolē, Rennē (Bornholmā, Dānijā), Ivanofrankivskā un Siktivkarā). Ceļu mugursomu plecos un pēc apaļām 40 minūtēm esmu hostelī. Ar labu nakti!

Karpati, 4. diena (27. maijs)

Šodien Ust-Čorna-Koločava, pēc mapmyrun.com iznāk apmēram 33 kilometri. Esmu šo gabalu gājis divreiz: pirmoreiz pērn 30. jūlijā pa Alpu pļavām kā šodien, otrreiz - ar brišanu pa sniegu šogad 18. janvārī.

Pieceļos ap astoņiem galīgi stīvs, nesteidzīgi pabrokastoju (vakardienas sautējums), izsūcu kārtīgu kafiju, sakrāmēju mantiņas, atvados no Andrija un maķenīt pirms desmitiem dodos ceļā. Debesīs pa retam mākonim, toties kārtīgs vējš. Vakardienas mācīts, esmu paņēmis divtik (trīs litrus) ūdens. Stīvums tikām kaut kur pagaisis.

Pa visu kori iebraukts kārtīgs lauku ceļš: pa to vadā bagātus skatu baudītājus un ganiem pārtiku, un - melleņu laikā - braukā ogotāji. Sākumā lēzeni kilometrs uz augšu, beigās - stāvāk uz leju.

Ceļš zināms, laba karte rokā (pērn bija interesantāk: sākums bija vienā kartē, beigas - citā, pa vidu bija jāiet uz aklo; kā saprotat - nepazudu), jauks laiks & ne pārāk smaga mugursoma - atliek tikai baudīt. Pārsteigums pie pirmā virzienu rādītāja: saskaitot attālumu līdz Ust-Čornai un Koločavai, iznāk, ka man šodien 38 km ejami (pilnīgi noteikti nebija tiesa).

Baudu skatus - cik vien acs snirdz, kalni, kalni, kalni. Nogāzēs dižskabāržu jauno lapiņu spilgtais zaļums mijas ar egļu tumšzaļo, kā baltas mežģīnes pa putojošam strautam un pavisam retās vietās - pa sniega kupenai kādā dziļākā gravā. Ceļa malas kā nosētas ar tukšām plastmasa pudelēm; varētu padomāt, ka te vieni atnācēji staigā, kam pie kājas, kas aiz viņiem paliek. Es savējās iztukšotās aiznesu līdz Koločavai. Nokrumšķinu divas puķkāpostu galviņas, kas vakar neietilpa pannā, - kamēr aitas un kazas nav uzbrukušas un atņēmušas.

Kalnu kurpītes, pirktas par lētu naudu Lidl
 kaut kur Vāczemē

Vairākas lēzenas virsotnes (augstākā - Сиглянський, 1564 m), vienā ganās 40...50 zirgu, vairāki tikai šajā pavasarī atskrējuši. Zirgi daudz pieklājīgāki par aitām un kazām: pakāpj nost no ceļa, kad tuvojos. Nevienas cilvēka dvēseles tuvumā nemana. Pāris kilometru tālāk sedlienē, kurā mežs no abām pusēm sniedzas līdz korei, divi večuki gana govis. Turpat arī ganu būda (ar krāsniņu!), kurā pērn pārlaidu negaisu. Un divi pamatīgi suņi, kuriem, kā noprotams, nebūtu nekas pretī nācēju pagaršot. Viens rāmāks un ļaujas, ka viens no večukiem to tur, otrs nešpetnāks un nedodas rokā, un otrs večuks ar pamatīgu akmeņu krusu dzen to pretējā virzienā, nekā jāiet man. Tieku garām suņiem vienā gabalā. :)

Drīz vien uz grēdas uznāk gāzes vads, nu pa kori iet plats grantēts ceļš un vienā vietā pārpalikušu cauruļu grēda. Pērn no šis vietas laidos lejā uz Prislopa pāreju (926 m; to pašu, kur ziemā pārsteidzu medniekus), tagad eju tālāk un kāpju lejā pa grēdas atzaru. Ciems visu laiku acu priekšā - kādu kilometru zemāk.

Kad palikuši kādi 3 km ejami, kartē redzams, ka taka sazarojas; esmu nolēmis doties pa atzaru, pa kuru, pēc visa spriežot, staigā mazāk. Nonākšu uz ceļa Husta-Koločava; tas vēl bēdīgākā stāvoklī nekā ceļš no Līgatnes uz Nītauri, tomēr pa šo pat privāti-sabiedriskais transports braukā. Reiz esmu braucis ar mikriņu 5.10pm no Hustas (patiesībā tas bija devies ceļā maķenīt agrāk, un ķēru to ar taksi), un - ja soļošana labi veiksies - visas cerības to atkal noķert. Somā gan kartona plāksnīte, kurai otrā pusē vakar vakarā esmu uzrakstījis село СИЕВИР (no beša Н burts pagaisis).

Sazarojuma vietā (ganību vidū) ceļa rādītājs, tikai man vajadzīgajā virzienā ne marķējuma, ne pašas takas. Neatradis, kur taka ieiet mežā un sāk laisties pa nogāzi lejup, turpinu iet pa kori uz priekšu. Pēc reljefa saprotu, ka taka kādus 100 m zemāk. Neko darīt, būs vajadzīgs šōtkats. Paskatos lejup: nogāze pastāva, dižskabārži, bet klinšu neredz, tad jau nebūs tik traki. Pie kokiem turēdamies un vietām pašļūkdams uz sēžamvietas, zigzagā laižos lejā. Tur arī tā ir! Pēc sauso lapu slāņa, kurā kājas grimst līdz potītēm, skaidrs, ka satiksmes regulēšana te tik drīz nebūs vajadzīga. Vietām pat paauga takas malās patīrīta un uz kokiem marķējums, bet vismaz kopš pērnā rudens neviena staigātāja nav bijis. Kāds pusotrs kilometrs, un esmu galā pie Terebļas upes; otrpus tai ceļš, tikai neparedzētā manevra dēļ mikriņš noteikti jau gabalā.

Upes krastā Arpada līnijas prettanku josla - metru augstas betona piramīdas viena pie otras. Turpat arī meža informācijas centrs un viesu nams, tik nevienas dzīvas dvēseles. Īsti nesaprotu, uz kuru pusi tuvākais tilts; sāku iet starp žogiem pa ceļu uz to pusi, kur pēc veselā saprāta tiltam nāktos būt. Pretī brauc Ford Transit, pie stūres jauns džeks, blakus divas дiвчина-s, pamāju, bet viņi neapstājas. Tūliņ arī redzu tiltu - kādu puskilometru tālāk. Kad esmu ticis tam pāri un uz šosejas un pieliecies, lai izvilktu no somas stopošanas plāksnīti, jaunais džeks brauc atpakaļ un apstājas bez prasīšanas. Viņš uz Koločavu (pāris kilometru), sēstos iekšā, bet neesam vēl īsti sarunu uzsākuši, kad pamanu priekšā ko pazīstamu - mikriņš no Hustas. Džeks to apdzen, pamirkšķina, lai apstājas, un es nomainu braucamrīkus gandrīz gaitā.

Somā man vēl viens Latvijas konču maisiņš - Ivana ģimenei (kas ir Ivans, lasāms 19. janvāra ierakstā). Palūdzu, lai mikriņš apstājas pie viņa mājas, izkāpju, un tieši tajā brīdī no pretējās puses piebrauc Ivans. Saku: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы (tā jau mums kļuvusi par tādu kā sasveicināšanās formulu). Nosmejamies un ejam iekšā. Mani cienā ar prosas biezputru ar sačurkstinātu speķi, un galvenais - dabūju kārtīgu krūzi stipras kafijas. Piedāvā gan dušu, gan nakstsmājas, gan - uzzinājuši, ka man pasūtināta viesnīca ciema otrā galā - aizvest turp, bet atsakos no visa. Labāk tomēr no dušas tieši gultā, un pa ceļam gribu ieiet arī veikalā.

Veikalā mani pazīst un gandrīz vai apkampj. Žēl, viņiem vairs nav mājās marinētu dārzeņu. Nopērku pāris kefīru, pudeli vietēja vīna un soļoju cauri ciemam uz viesnīcu (ap 3 km). Tur pārsteigums - istabā bez pamatīgas divguļamas gultas arī gultiņa zīdainim, kurš neatlidoja. Ak, ja viņa (Ģertrūde) būtu zinājusi! ;D

Izmetu (sevī, ne ārā!) kefīrus, pie vīna netieku, jo nav korķviļķa, bet ar karotes kātu - kā studiju gados - korķi iestumt kakliņā neizdodas. Uzlieku modinātāju uz 5.48am un liekos uz auss skaidrā. Bezmiegs nemoka.

Karpati, 3. diena (26. maijs)

Atkal pamostos pirms modinātāja; nelīst, debess rādās gaišāka nekā vakar, un brīžiem cauri miglai var saskatīt pat kalnus. Brokastis sarunātas astoņos un izrādās pamatīgas: krietna omlete, pankūkas ar biezpiena pildījumu, pāris šķēlīšu siera. Un krietna krūze kafijas. Paēdu, sakrāmēju mantiņas un tieši deviņos dodos ceļā. Melnais suns (droši vien, manis dēļ) ieslodzīts aplokā un izskatās noskumis. Šodien ap 32 km līdz Ust-Čornai: 700 m uz augšu, tad pa korītēm un beigās kilometrs uz leju.

Dragobrats vasarā pilnīgi pamiris (brokastīs uzzinu, ka viesnīcā ar 66 vietām esam divi viesi; otrs - kāds jauns skrējējs, kurš atbraucis trenēties), un vākt ziemas atstātās drazas nav lielas vajadzības, jo sniegs pirms jaunu viesu ierašanās visu šmuci būs atkal paslēpis. Nav jau tā, ka būtu gluži atkritumu kaudzes, bet...

Kāpiens sākas gar krēslu pacēlāju; kalna (Стиг, 1704 m) virsotne no pakājes miglā nav redzama. Tieku līdz augšai viens divi; virsotnē plastmasas Dievmātīte sēdoša suņa augumā un vējš, kas miglu pamatīgi papluinījis. Tālākais gājiens pa korīti 1500...1700 m augstumā bez lieliem kāpumiem un kritumiem pa tādu kā lauku ceļu, kuru 95% garuma būtu iespējams (uzmanīgi!) izbraukt ar Abigailu (mīļais otrais golfiņš; lai viņai viegla rūsa). Soļošana vedas raiti, un brīžos, kad starp mākoņiem pavīd Saule, izmetos pat vienā t-kreklā.

Kādā ieplakā gluži zils no krokusiem, bet tas rezervātā, tāpēc rakšanu atlieku uz vēlāku laiku. Ziemeļu nogāzēs un gravās pamatīgs sniegs. Laiku pa laikam krucifiksi. Mākoņu aizvien mazāk un mazāk, skati aizvien skaistāki un košāki. Pēc divarpus stundām esmu šīs dienas augstākajā punktā - Геришаска, 1762 m. Krucifikss un vesels krokusu paklājs. To nu tā nevar atstāt: metos apmierināt savus zemainākos instinktus.

Vēl divarpus stundu, un esmu citā virsotnē - Темпа, 1634 m. No turienes ceļš tik lejup uz Ust-Čornu. Kļuvis tik silts, ka nometu arī t-kreklu. Jūtu, ka ar pusotru litru ūdens visas dienas gājienam tomēr par maz. Koki nāk aizvien tuvāk grēdas korei, un kadā vietā paveras neticams skats - viss noganītais mellenāju tīrelis kā piebērts ar baltām savvaļas narcišu zvaigznītēm. Atkal neizturu, un kādā vietā, kur ziedu vairāk, metos rakties.

Nu jau taka vietām līkumo pa dižskabāržu mežu, un, kad tā atkal izvedusi klajumā, redzu, ka krietnu gabalu priekšā kaut kas ganās lielā skaitā. Pieeju tuvāk - aitas un kazas, katrai kaklā zvārgulītis, un  iznāk vai vesels orķestris. Daži dikti vēlas draudzēties: laikam jūt zālēdāja dvēseli arī manī. Turpat arī ganiņš - vaicāju, cik viņam ganāmo; viņš atbild, ka esot kādi trīs simti.

Taka laižas aizvien zemāk un zemāk, bet augšstilba muskuļiem tas grūtāk nekā kāpiens augšup - muskulis vienlaikus sasprindzis un tiek stiepts. Kā domāts, sešos esmu Ust-Čornā: ar rakšanos 32 km deviņās stundās. Tāds kā viegls nogurums un gribas dzert, dzert, dzert.

Draugs!

Veikaliņā ieraugu jaunos dārzeņus - kartupeļus, puķkāpostus, kabačus - un krītu pamatīgā kārībā. Skaidrs, ka par 15...20 centiem kilogramā nebūs no Grieķijas vesti. Sapērkos arī kefīru un tomātu sulu (būtu gribējies arī biezpienu, bet tādas mantas ciemu veikalos nav, jo sien vai nu paši, vai pērk no kaimiņiem) un dodos pie Andrija. Viņam viesu nams, kurā jau reiz esmu nakšņojis. Satiekamies kā seni draugi, iedodu maisiņu Latvijas konču; viņš pienācīgi novērtē pienoto vērtību - 50 km nesienu cauri kalniem. Mani iemitina tajā pašā istabā, kur ziemā. Četras eiras par nakti. Pārējās istabas aizņēmuši čehu baikeri. Pēc alus krājumiem hosteļa ledusskapī noprotu, ka motobraukšana, iespējams, nav viņu galvenā nodarbe.

Pirmā lieta - ilga un karsta duša, tad - divi litri tomātu sulas, litrs kefīra un litrs zāļu tējas, tomēr tuksnesis manī negrib atkāpties. Beidzot - sakņu sautējums vakariņām. Gatavoju tā, lai pietiktu arī brokastīm, tomēr tik un tā redzu, ka esmu sapircis par daudz. Nekas, puķkāpostus skrumšķināšu rīt kalnā.

Aizsūtu draugiem WhatsApp-ā dažas bildes un zvārguļu skaņas un liekos uz auss. Bezmiegs nemoka.

Karpati, 2. diena (25. maijs)

Nezinu kāpē, bet vilcienā diez ko neguļas. Esmu uzlicis modinātāju, bet esmu augšā vēl pirms tā un pavadonis nācis modināt. Maķenīt pirms sešiem izkāpju Kolomijā. Esmu noskatījis, ka autobuss uz Jasiņu pēc studas, tāpēc 3 km līdz autoostai eju kājām. No debesīm nāk kaut kas starp miglu un smidzi. Pilsētiņā ap 60 tūkstoš ļaužu, laiku gaitā tā gājusi no rokas rokā - poļiem, moldāviem, turkiem, austriešiem, lieliniekiem... Izteiksmīga kā Gulbene vai Jelgava. Neparasti tīra gan. Tuvāk centram pa kādai poļu mājai, bet nevarētu teikt, ka no arhitektūras elpa aizrautos. Gatvenais etrekšns - izrakstītu Lieldienu olu (писанки) muzejs. Noeju garām, bet pusseptiņos no rīta, protams, ciet.

Autoostā nopērku biļeti līdz Jasiņai (2,5 h/2 eiras), apsēžos pirmajā sēdeklī, un dodamies ceļā. Sākumā ainava kā Zemgalē, tad pusceļā iebraucam kalnos. Drīz vien arī Jasiņa klāt; tur vairākas lietas veicamas:

1) esmu no kāda karšu apgāda pasūtinājis divas 1:50 000 tūristu kartes (vienu - šī gada gājienam, otru - tās grēdas, pa kuru gāju pērn; toreiz vēl nebiju kļuvis par vecu āzi & sācis emuārēt, tāpēc lasāms vienīgi par tā gājiena pirmo dienu). Pastā sūtījumu atrod 30 sekunžu laikā, it kā mani vien būtu gaidījuši.

2) kopš beidzamā brauciena iznākušas vairākas jaunas markas, un vajadzētu tikt pie tām. (Allaž esmu teicis - nezinu nevienu citu valsti, kur būtu tik skaistas markas.) Neiznāk, pastā tikai standarta - ar koku lapām. Paņemu dažas, kādu man nav. Mariju Terēzi (par godu viņas 300. dzimumdienai) iegūšu nākamreiz.

3) frizieris. Arī neiznāk, jo šodien kādi lieli baznīcas svētki, un neviens frizieris pilsētiņā nestrādā. Laikam aizņemti ar Dievmātes u.c. dāmu ruļļiem.

Nopērku maķenīt ēdmaņas, dažas pastkartes ar edelveisiem, vistreknāko flomāsteru un pie viena palūdzu vecas kartona kastes dibenu. Ēst negribas, ieeju iedzert pāris labu un stipru kafiju, uz kastes dibena treknum trekniem burtiem uzrakstu КВАСИ (mans kāpiena sākums; ap 15 km no Jasiņas), kafejnīcas hauzītē uzvelku kalnu drānas un esmu gatavs varoņdarbiem.

Izeju ceļmalā, paceļu kartona gabalu un pēc 30 sekundēm sēstos ceturtajā (vai sestajā?) žīgulītī ar vīriņu, kam deguns tik tikko pāri stūrei. Braucam ar vējiņu, bet Ukrainā piesprādzējas tikai mīkstie. Pie sevis skaitu, lai brauc taču ātrāk; ja nu kas, lai taisnā ceļā augšup...

Izkāpju Kvasos un dodos taisnā ceļā augšup. Augšup kalnā. Šodien pavisam maziņš gabaliņš, ap 15 km, toties no sākumpunkta līdz augstākajai virsotnei (Велика Близниця, 1881 m) ~1400 m kāpuma. Taka labi iemīta, šur tur uz kokiem un akmeņiem uzkrāsots marķējums. Brīžiem caur mākoņiem pavīd Saule, nav ne par siltu, ne aukstu, un kāpšana veicas raiti. Izeju cauri tādam kā miglas vālam, tādai kā mākoņa ļerpatai, mežs beidzas, un var it labi saskatīt citas grēdas. Ap 1500 m augstumā lietus atkal klāt. Sev uzvelku lietus jaciņu, somai - pārvalku, un dodos tik augšup. Gabalu pa gabalam krusti ar vārdiem un datumiem. Visi aizgājuši ziemā.

Vietās, kas pasargātas no Saules stariem, īpaši stāvās ziemeļu nogāzēs, kārtīgas kupenas. Drīz vien Mazā Bļiznica (1872 m), tad arī Lielā. Tagad ~900 m lejup līdz Dragobratam, Ukrainas otram lielākajam kalnu slēpošanas kurortam. Kādā ieplaciņā pamanu savvaļas krokusus. Velku ārā lielo karoti (kā nu ceļā bez tās!) un metos rakt. Viss manikīrs vējā, toties zālienā pie mājas - tur, kur parasti pēc skriešanas staipos,- būs atmiņas no Karpatiem. Redzu krokusus vēl vairākās vietās, bet tie lai paliek, kur auguši. Drīz vien klāt arī pacēlāju augšgals, un  kāpšana kļūst vieglāka, jo akmeņu vietā tāds kā noganīts virsājs.

Pērn vienu nakti pārlaidu Bukovelā - Ukrainas smalkākajā kalnu slēpošanas kurortā. Viss briesmīgi (un) glancēti kā Jūrmalā. Kā jau pārdošanai/ārzemniekiem domāts. Arī smaidi. Dragobrats vietējai lietošanai - 10 km līdz Jasiņai braucami tikai ar 4WD auto, pats kurorts augstāk (ap 1000 m v.j.l.), tāpēc sniegs ar garantiju vismaz līdz aprīļa beigām. Viesu mājas uzceltas mežainā nogāzē pa gabaliņu viena no otras, tāpēc sajūta gandrīz kā laukos, ne ciemā vai pilsētiņā. Pie daudzām sniega traktors slēpošanas trašu blietēšanai. Vasarā gan pilnīgs pamirums.

Nezinu, cik ilgs bijis gājiens, jo vienīgais pulkstenis - tālrunī, bet tas - sen izlādējies. Varētu būt kādas četras stundas. Jūtos drīzāk nosalis, nekā noguris. Bez pārāk lielas maldīšanās (pēc krāsas) atrodu savu viesu namu Зелена Дача. Nakšņošana ar puspansiju (vakariņas & brokastis) - 14 eiru. Dūmenis kūp, turpat UAZ busiņš, un pie durvīm liels melns suns. Jauns un pēc skata nepavisam ne nikns, tomēr rej, tāpēc durvīm netuvojos - ko var zināt. Pēc kādām desmit minūtēm durvīs parādās jauna dāma, sarāj suni, un es tieku iekšā. Vakariņas būšot pēc pusstundas.

Istaba augšējā stāvā ar skatu uz kalniem (aiz miglas), ļoti jauka - visa kokā. Tieku karstā dušā un pie sausām drānām. Kaifs!

Vakariņas vienkāršas, bet gardas: zupa un otrais ēdiens. Dabūju arī lielu krūzi kafijas - uzlietu  uz biezumiem krūzē gluži kā mājās. Palūdzu saimnieces tālruni un piezvanu uz nākamo naktsmītni (to nebija iespējams rezervēt tīmeklī). Biju tur janvārī, brīva vieta ir, un saprotu, ka saimnieks mani atceras. Vēl tikai uzrakstu māmiņai e-pastu (viņai šodien 84) un pirms deviņiem liekos uz auss. Gluži kā zīdainis (kurš neatlidoja).

Karpati, 1. diena (24. maijs)

Ceļojuma aizsākums meklējams pērnā gada 23. novembrī: celakaja.lv bija publicēta ziņa par citu ceļojuma urķu atrastu cenu kļūdu - Viļņa- Ļviva-Viļņa ar ukraiņu lidsabiedrību МАУ par sešām naudiņām. Par sešām gan varēja dabūt tikai tad, ja maksāja caur Sviedrijas tīmekļa bankām, bet arī divdesmit divas bija gana lēti, lai grābtu biļeti bez garas domāšanas. Turp trešdien, 24. maijā, atpakaļ - pirmdien, 29. maijā. Laika pietiekami, lai izdomātu, ko galā sadarīt.

Drīz vien bija kāda LuxExpress akcija, un par piečuku nopirku autobusa biļeti uz Viļņu.  Bet tad ukraiņi izlēma, ka trešdienās tomēr uz Ļvivu nelidos, un no autobusa biļetes varēja droši locīt kuģīti  un laist renstelē. Par laimi, pienāca zīdaiņu laiks (par to vairāk 15. janvāra ierakstā): virtuālu zīdaini jau biju radījis (izdomājis) un nopirku mums abiem biļetes Rīga-Viļņa ar boļķiku. Par eiru, varbūt trim, noteikti ne dārgāk. Maķenīt bažu jau bija, ka starp abiem lidojumiem vien 35 minūtes, bet galu galā man pieredze, kā 45 minūšu laikā pārsēsties no viena ļitaka otrā Minskā. Tur pa vidu tranzīta reģistrācija, drošības pārbaude, robežkontrole un, iespējams, arī rektoskopija uz Mr. Lukašenko rēķina. ;) (Būs kādreiz par to jāuzraksta!)  Drīz vien nopirku tādu pašu atceļa biļeti (Viļņa-Rīga). Vairs neatminos, kāpēc, bet izveidoju jaunu virtuālu zīdaini vārdā Ģertrūde. Iespējams, vecais bija apnicis (apmēram kā profils sociālos tīklos).

24. maija rītā kārtīgi aplēju puķes, aizgāju patipināt pa Mežaparku, iemetu mugursomā trīs pārus zeķu, divas apenes un ziepju trauku (tik un tā no vieglas ceļošanas nekas neiznāca; bļāviens, vai tik man nebūs iesmērējuši radiologu apenes!), nopirku končas ukraiņu draugiem un aidā uz lidostu.

Biju noskatījies, ka BT345 kavējas ļoti reti, jo ar atceļa lidojumu ved uz Rīgu tranzīta pasažierus, un pamatīgāka kavēšanās boļķikam nozīmē kompensācijas u.c. sū**s. Pie izejas uz ļitaku atdevu zīdaiņa iekāpšanas karti un teicu, ka jaunais cilvēks pārdomājis un nelidos. Nekādu jautājumu. Pirms pacelšanās paspēju pas'tīties flightradar24.com, ka ukrainis tikko pacēlies un būs Viļņā vienlaikus ar mums/mani. Bingo!

Pūta ziemelis, pacēlāmies uz līča pusi, apmetām loku virs Sarkandaugavas (nočekoju, ka mājās logu esmu aizvēris!) un maucām uz Viļņu. Piloti bija tā aizņemti ar gāzes pedāli, ka nācās iztikt bez stāstiem par ātrumu, augstumu, gaisa temperatūru ārpusē un to, cik ļoti boļķiks mūs mīl. Rezultātā paziņoto 45 minūšu vietā bijām sarāvuši trīsdesmit sešās. Ticis uz zemes, skatījos, kas ar ukraini: bremzes, viņiem vēl 11 minūšu lidojams.

Viļņas lidosta lielumā kā Balvu autoosta, un no lidlauka autobusa uz reizi ielaiž tranzīta zonā. Atrādīju pasi, nesteidzīgi aizgāju līdz izejai uz ļitaku, un tikai tad beidzot aiz loga parādījās ukrainis. Mierīgi būtu paspējis iziet ārā, izpīpēt pāris cigiņu un no jauna iziet drošības pārbaudi.

Nevienu lidojumu bez adīkļa.

Vienīgais, kas man tīk pie МАУ, ir viņu Embraer190. Forši aparāti, ērti sēdekļi, uzšaujas stāvus gaisā, un salonā pavisam kluss salīdzinājumā ar boļķika ventilatoriem (Bombardier Dash 8 Q400). Mazāk kā stunda, un esam KBP (Kijevā). Pasu kontrole, drošības pārbaude (satriecošas manieres: Мужчина, идите сюда...) un drīz vien sākas iekāpšana lidojumam uz Ļvivu. Nevedas pārāk raiti, uz ļitaku ved ar autobusu, un izlidojam pusstundu vēlāk, nekā vajadzētu.

Vēl viena stunda, un esmu galā. Ļvivā Eiropas futbola čempionātam (2012) par godu uzbūvēta jauna lidosta, iekāpšana un izkāpšana tikai caur caurulēm, viss tīrs un plašs. Izskatās, ka bijis pamatīgs lietus, gaiss gluži dzestrs, un nākas meklēt jaciņu. Tūliņ arī nāk trolejbuss, un pēc 20 min esmu pilsētas centrā. Pavakariņoju Пузата хата - lidiņa līdziniecē. Kopš beidzamās reizes (aprīlī) pagrabstāvs izremontēts, ne vairs zedeņu žogu, ne plastmasas ziedu viju, toties elektrības kontakti no vienas vietas. Tikām zeme gaisu atkal sasildījusi, un gluži labi vienā t-kreklā. Izmetu loku pa vecpilsētu un dodos uz staciju.

Plkst. 1.02 vilciens uz gucuļzemes lielāko pilsētu Kolomiju. Piecu stundu brauciens, gultasveļu un obligāto tēju ieskaitot, ap trīsarpus eiru. Saklāju guļvietu uz augšējās lāviņas un liekos uz auss.

TANNHÄUSER, Rīgas opera, 20.maijs (ģenerālmēģinājums)

Otrais sastāvs. Sēdēju parterī: pirmo cēlienu dziļi zem pārkares, otro & trešo - plāna vidū.

Ja domājat doties uz šo izrādi, pas'tieties, kas būs Tanheizers: ja Andris Ludvigs, nav vērts! Režisoram un tērpu māksliniekam no lomas bija iznākusi karikatūra uz Lōges pusi, un dziedonis lieliski pievienoja trūkstošo.  Kā teicis rūgtais Oktobra apvērsuma dziesminieks: kas dzimis rāpot, mūžam nelidos. Niecība, niecība, niecība!   Būtu labāk iedevuši kādam jaunam gurķim, kurš no izgāšanās kaut ko iemācītos.

Muzikālais vadītājs un diriģents - Mārtiņš Ozoliņš, operas galvenais diriģents (drīzāk - vietas aizpildītājs). Iesāka uvertīru pilnā skaļumā (cik esmu dzirdējis, parasti sākas tik tikko dzirdami, un tad pieņemas spēkā un skaļumā), galopa tempā pārdragāja pāri lielākajai daļai un nobremzēja tikko pie svētceļniekiem. Pirmajā cēlienā, tikko ieskanējās metāla pūšamie, nekas cits no orķestra nebija dzirdams. Nesapratu, kā tā, vai tad diriģents nedzird? - Izrādās, zem pārkares cita (akustiska) pasaule. Zalē viss bija kārtībā. Varētu teikt, ka orķestris man tīri labi patika, īpaši čelli; vienīgi koka pūšamajos (flautās?) reizēm kaut kādi spiedzieni gadījās. Mūzika gan brīžiem ieķepa tā kā staignos mālos, pamīcījās, pamīcijās un atkal raiti aizgāja tālāk. Salaiduma vietas, līdz kurām/no kurām mēģinājuši?

Režisors - Vilpu Kijunens (Vilppu Kiljunen); stāstam nebija ne ko licis klāt, ne ņēmis nost. Šķiet, bija galvenokārt nodarbojies ar mizanscēnu stādīšanu un dažam labam tēlam lūkojis piešķirt cilvēciskas (viņaprāt) iezīmes: Tanheizers bija galīgs mīkstais - ne zin, ko ar Venēru viņas ligzdiņā iesākt, ne viņam ko no Elizabetes vajag. Gluži otrādi - tas tik bija skats, kad šī viņam ar abām rokām ieķērās krūtežā & pievika sev gluži klāt, lai džekam labāk pielektu. Bet varbūt tā vēsts par vīrišķu dominances norietu? Pati viņa dragāja apkārt - kā manā bērnībā mēdza teikt - kā driģenes saēdusies un stāva un gaišo matu dēļ visai atgādināja Jutu Strīķi. Pirmajā cēlienā daļa svētceļnieku melnos paltrakos, daļa - topless. Kamēr šie dzied, viens no aizmugures visiem mazapģērbtajiem uz muguras ar kārtīgu pindzeli uzšvīkā krustus. Palīdzība tiem, kas sižeta atstāstu nav paspējuši izlasīt?

Venēra (programmas lapiņā Venus) - Juliana Bavarska, nez no kurienes Rīgā pirms kādiem desmit gadiem uzradusies - ļoti pārliecinoša. Sensen dzirdēju viņu kā Abigailu Nabuko un biju sajūsmā. Tā esot visgrūtākā loma Verdi operās; kādai soprānistei viņš ar to tā balsi sačakarējis, ka nācies vien precēt, jo nekur citur nabadzīte nav bijusi liekama. Kā iz Birznieka-Upīša. Un pēc tam dzirdēju viņu (Ms. Bavarsku) kā Turandotu. Pilnīgi nekāda!

Elizabete - Vida Miknevičiūtė. Lieliski izskatās (gan baltā, gan melnā kleitā) un dzied, vienīgi daudzviet - nepamatoti skaļi. Diezgan jocīgi, kad orķestris spēlē pavisam mezzo piano, bet Elzabete taurē kā preču vilciens pirms Sarkandaugavas pārbrauktuves. Izcilas augšas. Šī loma noteikti nav viņas - viņai jādzied maitas: Salome, Turandota, Katerina Izmailova, Brinhilde Valkīras otrajā cēlienā (nabaga Votāns, kam nāktos viņu guldīt ilggadu dusā uz liesmojošas klints trešajā!), ne dūjas. Izrādās, mūsu ceļi krustojušies jau iepriekš - viņa bijusi viena no mazajām valkīrām pie Barenboima pērn Berlīnes Valsts operā.

Tīringas landgrāfs - Krišjānis Norvelis. It kā prot dziedāt, bet citiem tomēr skan daudz citādāk. Nevaru pateikt, kas par vainu, bet man ne īpaši patika.

Volframs fon Ešenbahs - Rihards Mačanovskis. Spoži! Nedomāju, ka Valdis Jansons pirmajā sastāvā varētu būt pārāks.

Skatuves ietērps & kostīmi - Kimmo Viskari. Sākums daudzsološs - uvertīras laikā uz tilla priekškara izplūduši sarkani riņķi un rindas no libreta - sākumā fraktūrā (vecajā drukā), vēlāk antīkvā (jaunajā drukā). Dziļāk vēl viens priekškars, uz kura projekcijas redzamas tikko manāmi. Nevaru pateikt, vai citātiem bija sakars ar tā brīža muzikālo materiālu, bet vienalga bija interesanti.

Uvertīras beigās priekškari krīt, un atklājas milzīgs sarkans zieds (magone?) pa visu skatuves arku; tas sastāv no vairākām ziedlapām, uz katras lielie burtiem rakstīts Liebe. Trūkst tikai apakšējās - pa atveri redzama slīpa plakne, kuras augšā piecas būtnes ziediem rotātām galvām ciešā aplī atliecas atpakaļ un tad atkal uz priekšu, galvām kopā - nu gluži kā zieds, kas atveras un aizveras. Slīpumā dus Venēra, un turpat notiek visa izskaidrošanās.

Kad pirmā aina galā, milzīgās ziedlapas pa vienai uzbrauc šņorbēniņos, un atklājas tumša, visai pietaisīta skatuve - vēl divas slīpas lafetes, divi lokveida tiltiņi, aizmugurē daudzstūru vairogi - tādi kā kristāli. Kulišu nav, redzamas visas instalācijas uz skatuves sānu sienām. Virs skatuves - tādi kā divi milzīgi vaboles spārni, uz kuriem projicēta pļavas zāle tuvplānā (?) - stiebri, vālītes. Skatuve tāda paliek līdz izrādes beigām; tikai visas padarīšanas uz skrituļiem un laiku pa laikam tiek pārripinātas uz kādu citu vietu. Lafetes veidotas no tumšbrūna laminēta Latvijas Finiera saplākšņa, kas domāts auto kravaskastēm, skrūves saskatāmas pat no 15 rindas, un izskatās, manuprāt, palēti.
Beidzamajā cēlienā pie griestiem virs skatuves milzīgs atvēries zieds (ko otrajā cēlienā to sakļāvušos noturēju par vaboli); uz ziedlapām kaut ko neskaidru projicē, un centrā kādā brīdī izgaismojas tāda kā Dievmāte. Uz skatuves visa tā pati mantība un vēl liels vairogs ar nesaprotamu koši dzeltenu gleznojumu. Laikam nav jāsaprot, jo trešajā cēlienā Elizabete melnā, un vairogs vajadzīgs tāpēc, lai žēlabu dziedājuma laikā viņa nepzustu uz tumšā dibenplāna. Arī Volframs un Tanheizers melnā, un turpmākajā cēliena gaitā aina uz skatuves blāva kā krietni palietotā melnbaltā televizorā. Dzīvību ienes vienīgi dzeltenos apmetņos tērpti svētceļnieki.
Tērpi. Šķiet, tērpu mākslinieks visu iedvesmu ielicis otrā cēliena dziesmu karu korī: visi tērpi sarkanās nokrāsās - no brūni oranžas līdz purpura krāsai (man šķita, ka nokrāsu diapazons maķenīt par plašu), katram koristam citāds: tādi kā stilizēti mundieri ar ādas detaļām. Dāmām - kaut kas līdzīgs krinolīniem (arī katrai citāds!) ar dažādām izbūvēm uz sēžamvietas. Pēc tā, ka dažām tur bija īsti segli, sapratu - viņas ir zirgi! Nu, jā, sākumā viņi uznāca pa pāriem - veči sajājuši uz mērīšanos ar gailīšiem. Un ko gan 13. gadsimtā veču burziņā būtu varējušas darīt dāmas? Man šķita asprātīgi; feministēm, iespējams, ir cits viedoklis. (Dažos pāros abi bija veči, viens - mundierī, otrs - ar izbūvētu sēžamvietu. Norāde, ka jāšana mēdz notikt arī ar vīriešu kārtas zirgiem?).
Pārējiem tērpiem izdomas manāmi bija pietrūcis - Landgrāfs un Elizabete (otrajā cēlienā) - baltā, pārējie melnā. Ja arī tur bija kādas fiškas, nevarēja diez ko saskatīt. Beigās Tanheizers melnā triko - Mr. Ludvigs pārāk daiļi neizskatījās. Turklāt viss beidzamais cēliens uz melna fona.
Jā, somiem laikam ziemeļbriežu ganīšana padodas labāk par operu uzvešanu.

PARSIFAL, Berliner Staatsoper, 8. aprīlis

(uz karstām pēdām - papildinājumi sekos)

Lieldienu trakums jeb skrējiens pēc Parsifāliem sācies: ar tiem ir tāpat kā ar sparģeļiem - ja divnedēļu sezonu palaiž garām, līdz nākamajai jāpārtiek no konservētiem. Vakar (8.aprīlī) - Berlīnes Valsts operā, otrdien (11.aprīlī) - mīļajā Budapeštas operā, ceturtdien (13.aprīlī) - Hermaņa izstrādājums par Oto & Rihardu Vīnes valsts operā. Pirmizrādē publika esot būjinājusi. Nu, redzēs, redzēs.

Ir dažas lietas, ko vācu Ordnung-am labāk neatgādināt: Elbes filharmoniju, Brandenburgas lidostu un Unter-den-Linden (Berlīnes valsts) operas namu - долгострой-i, kuru izmaksas daudzkārt pārsniegušas sākotnēji plānotās un gatavības termiņi pārcelti aizvien tālākā nākotnē.

Īstā ēka ciet kopš 2010. gada, un Berlīnes labākā opera (ir vēl divas pilna laika - Vācu un Komiskā) tikmēr spēlē Šillera teātrī Bismarkštrāše: dramatiska teātra ēkā, kurā apmēram tikpat vietu, cik Rīgas operā, briesmīga akustika un ierobežotas tehniskas iespējas.

No rīta aizgāju notipināt 10 km Mežaparkā, iemetu somā dažus pārus zeķu & t-kreklus, stunda ar ceturksni ar raini (Ryanair), un biju Berlīnē. Hostelī iznāca laika pat kafiju iedzert, un devos uz operu. Gaidas - visaugstākās: viņiem katru gadu Lieldienās festivāls (Festtage), kad rāda Parsifālu un ir vēl vienas operas (šogad - Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas; šodien) pirmizrāde, un vēl simfoniskās mūzikas koncerti ar pirmā lieluma zvaigznēm (šogad citstarp Anna Sofija Mutere un Barenboima bērnības dienu draudzene no Argentīnas Marta Argeriča).

Īsi sakot - maķenīt aplauzos. Orķestris izcils, un Daniels Barenboims zina, ko grib ar mūziku pateikt (aizvakar biju Rīgā uz Mālera Pirmo ar Gintaru Rinkēviču - pirmajā daļā viss no lapas, turklāt arī to nepārliecinoši kā lasīšanā iekavējušies pirmziemnieki). Dīvaini spēlēta uvertīra - ar vairākām ģenerālpauzēm - kā fünf (oder sechs) kleine Orchesterstücke. Izcils koris (vienu brīdi bija iedzīts pārāk tālu aizskatuvē un bija daudz par klusu).

Režija - Dmitrijs Čerņakovs. Šķiet, esmu redzējis vienīgi viņa Tristānu & Izoldi Marijas teātrī - ļoti pārdomāti un pārliecinoši. Vakar - nevarētu teikt, ka būtu izveidojis citu stāstu ar operas tēliem, tomēr lielākā daļa pikantēriju man šķita liekas. Kāpēc izģērbt dziedātāju (veci) spēka gados, kas drānās izskatās lieliski, un ekponēt to, ko labāk būtu nedarīt. Es saprotu - Asmika Grigorjana peldkostīmā, bet te... Operas darbībā (tā) atkailināšanās neko nepateica. Vai uzvilkt Parsifālam krekliņu ar varavīksni uz krūtīm - lai pamatotu to, kāpēc viņš kā dzelts atlec no Kundrijas?

Lai arī operas nosaukums Parsifāls, galvenais tajā - Gurnemancs (Renē Pape). Viens no labākajiem vācu basiem. Ne ko pielikt, ne atņemt.

Parsifāls - austriešu tenors Andreass Šāgers. Pirms divām nedēļām dzirdēju viņu kā Zigfrīdu (Zigfrīdā) Leipcigā. Ilgās notīs ļoti labs, straujākās - skalda. Otrajā cēlienā aizrāvās un lielākoties dziedāja daudz par skaļu, nekā būtu vajadzējis. Diez ko daiļi neizklausījās. Iespējams, starpbrīdī bija bijis uz paklāja, tāpēc trešā dziedāja pasakaini.

Amfortass - igauņu baritons no Hamburgas Lauri Vāzars - lielisks, un lieliski izskatās arī vienās apakšbiksēs ar milzīgu lāsojošu brūci sānos. Visticamāk, tā režisora vaina, bet es nenoticēju viņa miršanai pirmā cēliena beigās: te viņu pilnīgā bezspēkā balsta koris, te viņš pieceļas, izraujas un spriņģo pa skatuvi dzīvāks par dzīvu.

Kundrija - pilnīgs miskāsts (miscast - k'ļūmīga tēlotāju izvēle), zviedru mecosoprāniste Anna Lāšsone. Bija izcila Erda pērn Ringā šājā pašā operā (Reinas zeltā un Zigfrīdā) kuplu balsi un izlīdzinātu dziedājumu. Bet izrādās, jo vairāk uz augšu, jo balss paliek plikāka un spiedzīgāka. Uzkrītoša cīņa ar pašām augstākajām notīm. Nesaprotu, kāpēc viņa bija piekritusi.

Klingzors - islandiešu bass Tomass Tomasons, ļoti labs dziedātājs, tikai pagalam dīvains tēla veidojums gan muzikāli, gan režijas ziņā - Mīmes (ļauns rūķis no Reinas zelta un Zīgrfrīda, kam dzīve un brālis Alberihs daudz pēri darījuši) līdzinieks. Ar Klingzoru tomēr paustas zināmas idejas. Šādu karikatūru redzēju pirmoreiz.

Nevarētu teikt, ka gāju mājās vīlies, bet gaidas tomēr bija daudz augstākas par dzirdēto un redzēto. Priekšnojautas teic, ka visspilgtākais iespaids būs Budapeštā, kur iestudējums bez visādām fiškām, vietējie dziedātāji un biļete par 1,3eirām.

SALOME (& viņš), Marijas teātris, 31. marts

Pirmizrāde ir svarīgs notikums jebkurā operteātrī, kur nu vēl tādos ar pasaules slavu: biļetes izķer mēnešiem iepriekš, īpaši šūdina kleitas & ruļļus sāk tīt pirmizrādes rīta agrumā. Marijas teātris ir izņēmums - dziļi sadaļā Repertuārs apslēpts saraksts ar veselām divdesmit pirmizrādēm šajā sezonā. Oho! Bet tikai divas (Salome & Sicīliešu vakarēdiens) uz lielās skatuves. Pārējās: nedzirdētu autoru nedzirdēti izstrādājumi - Rācenis, Drosmīgais zaķis, Annas Frankas dienasgrāmata u.tml.- pa kaktiem (zālītēm ar pārsimt vietu). Minēti diriģenti un režisori, bet ne vārda par dziedātājiem un - galvenais - ne miņas no pirmizrāžu datumiem. Kā lai zina, kad jāsāk šūt & tīt!? Salome parādījās izrāžu sarakstā kādas divas nedēļas pirms pirmizrādes. Un dažas nākamās izrādes klusi pa vienai.

Glīti nav, bet ko lai dara - Marijas teātra šefs Valērijs Gergijevs pēc klasiskās mūzikas vietnes bachtrack.com datiem pērnā gada čaklākais diriģētājs - 143 uznācieni. Skaidrs, ka līgumi ar citzemju orķestriem pirmajā vietā; savās mājās, kā iznāk. Diriģents viņš izcils, bet labs (un viens!) aģents gan viņam par skādi nenāktu.

Biju dzirdējis Salomes koncertizpildījumu viņa lasījumā - spoži, orķestris trako visas 105 minūtes, solistus var dzirdēt tikai brīžiem. Skaidrs, ka jāredz arī šī Salome, tikai kad? - Arī manā kalendārā tukšu lodziņu nemaz nav tik daudz. Un tad pēkšņi izrāžu sarakstā līdzās vienai Salomei parādījās arī Elektra, un bija skaidrs - jābrauc.

Pusdienlaikā atskrēju no pusRinga Leipcigā (labs!, varbūt kādreiz sagaidīs savu rindu emuāros), vakarā maķenīt ieķemmēju ar draugiem par godu Gustavdienai, drīzi izliku šos aiz durvīm, aplēju puķes, paķēru tīras apenes & pusnaktī ar LuxExpress laidu uz Pēterpili: Rībēdami, ripodami | Riteņi cits citam sauc: | Tik pa taku, blaku, blaku, | Žviku, žvaku, žviku, žvaku! (Plūdons). Mana māmulīte, starp citu, arī atraitne. Tad jau iznāk, ka par mani. Tētiņš gan dzīvāks par visiem dzīvajiem.

Par iestudējumu šo to zināju: biju palasījies krievu vāgneristu vietnē wagner.su (kas par paplašinājumu!)  un dzirdējis no acu un ausulieciniekiem: decembrī Marijas teātrī iepazinos ar kādu pāri - Dmitriju un Tatjanu, tādiem pašiem operas frīkiem kā es. Kad pēc Valkīras un Zigfrīda abi ar Dmitriju bijām rīkli sausu ar bravo! izbļāvuši, sapratām - esam gara radinieki un jāiepazīstas.

Iestudējis kāds Marats Gacalovs - bijis Aleksandra teātra (pēc atkamptā žūkšņa & garlaicīguma varētu būt mūsu Nacionālā teātra līdzinieks) Mazās zāles (!) galvenais režisors un vēl joprojām Prokopjevskas (divsimt tūkstoš ļaužu pilsēt(iņ)a Kemerovas apgabalā Sibīrijā) teātra mākslinieciskais vadītājs. Neapšaubāmi diža personība, kuras spozmē Serebreņņikovs, Čerņakovs & Bogomolovs nobāl. 2012. gadā saņēmis Krievijas Federācijas prezidenta stipendiju vistautai svarīgu radošu projektu izstrādei. - Skaidrs, ēd no rokas un neievārīs tādus sū**s, kā notikās  Novosibirskā ar Tanheizeru. Hmmm, pavirtusi Jūdejas princese tik nozīmīga dižajai krievu tautai? Savu roku pielikuši arī mūsu tautieši - skatuvi iekārtojusi Monika Pormale, tērpi no Mareunrol's, Katrīnas Neiburgas video.

Operu iestudējis Kristians Knaps (Kristian Knapp), bet pirmizrādi diriģējis pats Maestro - dīvaina gan viņiem kārtība, ja iestudētājs netiek pie pirmizrādes. Gergijevs vācu repertuāram atradis divus vāciešus - Knapu un Mihaelu Gitleru (Michael Güttler). Otrais tikpat kā pašu audzināts - studējis Pēterpils Konservatorijā. Abi varen labi! Tatjana un Dmitrijs šajā ziemā klausījušies Ringu gan ar Gitleru (to decembra sākumā arī es), gan Gergijevu, un abi teica, ka ar Gitleru neapšaubāmi bijis labāk. Bet vispirms par iestudējumu.

Izrādes lapā redzama skatuve ar trim milzīgiem burtiem COH; zināju, ka Salome nedz pati dejo Septiņu plīvuru deju, nedz finālā rotaļājas ar Johanāna galvu. Būs tikai sapnis (сон - sapnis (krievu val.)) ar happy end, kad visi paliek dzīvi un laimīgi piedzīvo sirmu vecumu un mazbērnus lielā skaitā? Interesanti, kā viņi Narrabotu (sardzes priekšnieks, kurš mirt Salomes uzmanības trūkuma inducētās mīlas mokās, maķenīt tām ar dunci palīdzēdams) augšāmcels? Ar dzīvības ūdeni?

Atveras priekškars, un atklājas milzīgs C burts skatuves kreisajā pusē. (Visi trīs burti - arī tie, kas parādīsies vēlāk - veidoti kā 3*3 ceļļu matricas. Ceļļu priekšējais stikls brīžiem pienains, brīžiem caurspīdīgs - tad var redzēt tādas kā dzīvas skulptūras iekša. Lielākoties visi ceļļu tēli baltā, vienīgi brīdi, kas ticis izrādes lapā, citādi. Nesapratu, kas ar to domāts.) Mareunrol's visus, izņemot melnu Johanānu, ietērpuši baltā - prātīgi, jo fons melns. Un uzmaukuši baltas parūkas. Ir arī savi trūkumi - no balkona augstumiem Salomi diez ko nevar atšķirt no Herodejas (abas izskatās pēc apsnigušām siena kaudzēm), un visi (sliktie) veči, Herodu ieskaitot, vienādi kā ūdens lāses.  Salome, kurai sākumā ne pārāk daudz dziedamā, parosās te uz C burta, te tā viducī. Mēnesi (tas lugā tikpat nozīmīgs tēls kā Salome un Johanāns) nemana - varbūt tas spīd tikai biezajiem parterī.

Tad skatuves dibenplānā parādās burti O un H un sāk lēnītēm virzīties uz priekšu, līdz nostājas līdzās C. Kopš šī brīža uz zemes (grīdas) darbojas vienīgi Salome; pārējiem vieta uz burtiem vai to atvērumos.

Salome izdzird uzbudinošo balsi iz pazemes (Johanāna ieslodzīts cisternā), un viņai sāk kņudēt. Visai ticams, ka puišiem, kuri pēc nostāstiem jūdu pasakas sarakstījuši, bijis visi miglains priekšstats, par zīdītāju vairošanās mehānismiem, tāpēc Salomes vēlmes viņu izpratnē aprobežojas ar: Ļauj man skart tavu miesu! Ļauj man skūpstīt tavu muti! (vecā āža pārlikums; Akurāteram, iespējams, ir citādi). Žēl, ka D.H. Lorenss nav bijis iekļauts radošajā komandā - viņš jau nu gan būtu lietas īstajos vārdos saucis. Tā viņi kaulējas - Salome uz zemes, Johanāns virs H burta svītriņas; interesanti, vai novietojumam būtu jēgpilna nozīme, jo pēc lugas saruna notiek dārzā, kad Salome pierunājusi sardzi izlaist pravieti no ieslodzījuma. Princese cenšas pravieti pierunāt, viņš tiepjas, un nezin kā kaulēšanās būtu beigusies, ja neierastos Herods un Herodeja. Šajā brīdī interlūdija: Salome piestumj burtam O vispirms C, pēc tam H, un izveidojas tāda kā siena ar atvērumiem. Saprotu, ko režisors vēlas teikt: nerealizētā seksuālā enerģija transformējas kalnu gāšanā (vai burtu stumdīšanā, ja darbība noris līdzenumā).

Ir pilnmēness, vecam tekulim Herodam nav nekas pretī mutes (vai kā vairāk) dot vai dabūt, un viņš ierosina vilinošu dīlu - tu man striptīzu, es tev visu, ko vēlies. Par Plīvuru dejas risinājumu var lasīt senākā vecā aža tekstā. Marijas teātrī nedejo neviens (neviena) - ne pati dziedātāja (varētu gan - spriežot pēc foto, visi heteroseksuālie vīrieši zālē būtu gatavi princesei par to apsolīt it visu, ko viņa vēlas), ne māneklis (baletniece): Salome ļauj no sevis noslīdēt baltajam krinolīnam un it kā kaila (baltā triko, protams) pazūd tumsā starp H burta kājām. Uz burtu sienas sākas melnbalta videoprojekcija: iesākumā sievietes ķermeņa daļas - gana neatpazīstamas, lai teātris, die'spas', neiekultos nepatikšanās, vēlak citu attēlu kaleidoskops kā no Eizenšteina vai Džārmena Eņģeliskajām sarunām - karš, gāzu mākonis raķetes starta brīdī, nauda utt., utt. Septiņi nāves grēki? Projekcija ar mūziku nesaistās, diriģents (kurš taču arī ir vīrietis!) neredz, kam spēlēt (un droši vien ir ļoti norūpējies par to, lai mūzika beigtos vienlaikus ar video), un kāpinājums neiznāk.

Salome atkal parādās, ietinās atstātajā krinolīnā, guļus uz grīdas (neskan pārāk labi!) izkaulējas ar Herodu, un galu galā (ne)dabū kāroto - Johanāna galvu. Neko darīt: princese paslejas uz grīdas sēdus un, atbalstījusies uz vienas rokas, sapņaini veras zāles griestos un dzied, kā viņa Johanāna muti skūpstījusi un cik rūgti tā garšojusi. Tatjana kas Tatjana! Tikmēr aizmugurē - tikai uz burtiem O un H - videoprojekcija ar dažādām gleznām un gravīrām, kurās Salome ar pravieša galvu: it kā kamera slīdētu pāri gleznai maktenā palielinājumā un tad uzdurtos šķīvim ar galvu. Iznāk, ka lielākoties redzami nesakarīgi krāsu laukumi kā abstrakto ekspresionistu gleznās un pa retam - nocirsta galva. Dīvaini izskatās arī krāsainā (eļļas gleznas) un melnbaltā (gravīras) mija. Turklāt gleznas arī kā uz ātru roku lasītas - ne tur Kranaha, ne Artemīzijas Džentileski, ne Bernardo Stroci Salomes. Būtu (Katrīna Neiburga) gustavam pavaicājuši!

Ar Heroda vārdiem Piežmiedziet to sievieti! Salome pieskrien pie C burta, un tas izgaismojas assinssarkans. Tagad saprotu galveno fišku - gluži kā mīļajam Grīnevejam M Is for Man, Music, Mozart (1991): C is for Саломея, OH is for он (viņš - krievu val.), kopā COH. Nu, dikti konceptuāli!

Par mūziku - orķestris kā allaž lielisks, ar Knapu saprotas no pusvārda. Diemžēl iestudējums tāds, ka divas satraucošākās epizodes (Plīvuru deja un rotaļas ar galvu) pagalam remdenas.

Salome - Jeļena Stihina no Vladivostokas (pirms pāris gadiem Marijas teātris pasludināja Vladivostokas operteātri par savu Piejūras skatuvi/Приморская сцена)  ļoti laba un pelnīti izpelnās brava! saucienus. Tiek pāri orķestrim, pārliecinošas augšas, izlīdzināts dziedājums. Zinātāji starp krieviem sūkstās par viņas vācu valodas izrunu; man šķiet, ka nebija mirkļu, kad viņa būtu tik ļoti pāri orķestrim, lai to varētu manīt. Vienīgais, kas galīgi ne tā - ķērciena Ich will den Kopf des Jochana-a-a-a-an (no kura visu vīriešu, kas opernamā, - neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas - dzīslās būtu jāstingst asinīm) vietā tādas kā Nakts karalienes koloratūras. Bļāviens, nu pilnīgi no citas operas! It kā sīkums, pāris reižu pa nepilnai sekundei, bet kā tas spēj graut kopiespaidu.

Johanāns - Vadims Kravecs: dēlietis pusotra metra platumā, bet nevar padziedāt ne sitams. Orķestris nebūt nespēlē forte, bet viņš pilnīgi pazūd. Marijas teātrim taču Jevgēņijs Ņikitins - labāku Johanānu grūti iedomāties. Būs jāiegaumē, lai negadītos uz šitā grābekļa vēlreiz uzkāpt.

Herods - Andrejs Popovs (dziedāja arī koncertuzvedumā 2014. gadā) un Herodeja - Olga Savova (viena no labākajām viņu Vāgnera & Štrausa dziedātājām; esmu dzirdējis kā Zīdītāju, Klitamnestru, Brinhildi (Zigfrīdā), Valtrauti, Ortrūdi un allaž sajūsminājies) lieliski; ne ko pielikt, ne atņemt.
Ar draugu gādību sēdēju augšējā balkonā, kur biļetes sadala pēc kolektīvajiem pasūtinājumiem (arī pie mums kādreiz tā bija) - lēti, bet publikas uzvedība - kā kuru reizi. Šoreiz bija īpaši nejēdzīgi: jauna izrāde, bija bariem saskrējušas ziņkārīgas tantes - pļāpāja balsī, daža laba (sliktāk, ja vairākas kopā) ieradās, kad opera bija jau sākusies, un spraucās visiem garām uz savu sēdvietu, metās prom, tiklīdz mūzika bija izskanējusi (pulkstenis nebija vēl ne deviņi; skaidrs, ka beidzmais metro bija jāķer!).
Divpadsmitais nedarbs nu ir beigts, bet jau trīspadsmitais tiek steigts: 17. jūnijā Salomes pirmizrāde Leipcigā. Jūdejas princese - Elizabete Strida; pirms daudz gadiem (2007) dzirdēta Rīgā kā Zīglinde  un ne tik sen (2011) kā Gutrune . Un tikko (25. martā) Leipcigā kā Brinhilde Zigfrīdā - lieliska; es teiktu, ka ne par matu neatpaliek no savām slavenajām tautietēm Stemmes un Teorīnas. Gewandhaus orķestris, diriģē Ulfs Širmers. Būs labi!
Velkos uz LuxExpress un skumīgs dodos mājup. Varēja būt, bet nebija.

EDWARD II, Deutsche Oper Berlin, 1. marts

Kad padzirdēju, ka Berlīnes Vācu opera uzvedīs EDVARDU II, bija skaidrs - jāredz. Vairāku iemeslu dēļ:

1) angļu režisora Dereka Džārmena (Derek Jarman) filma ar tādu pašu nosaukumu (un pēc tā paša darba - par to maķenīt vēlāk - veidota), ieguva balvu kā labākā filma 1992. gada Berlīnes kinofestivālā, bet Tildu Svintoni (Tilda Swinton) žūrija vienbalsīgi atzina par labāko aktrisi iepriekšējā gada Venēcijas kinofestivālā. Izcils postmodernisma kino paraugs.

2) gan operas, gan filmas pamatā angļu dramaturga Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe, 1564-1593) luga ar tādu pašu nosaukumu. Mārlovs guvis labu izglītību (Kembridža!), it kā bijis valdības stukačs un - apsūdzēts ķecerībā - miris visai mīklainos apstākļos. Daži šeikspirologi uzskata, ka Mārlovs nāvi inscenējis un turpinājis rakstīts zem cita (Šeikspīra) vārda. Man tas šķiet gluži ticami, jo kā gan visai necili izgītotais Šeikspīrs būtu varējis rakstīt par Seno Grieķiju (Sapnis vasaras naktī), Ēģipti (Antonijs & Kleopatra) un Romu (Tits Androniks). Šeikspīra darbu hronoloģija ir visai spekulatīva lieta (daudzu lugu tapšanas laiks pieņemts pēc netiešie pierādījumiem - stila īpatnībām, atsaucēm tekstā uz citām lugām u. tml.), un pirmā (Henrijs VI) it kā tapusi 1591-92. gadā, bet droši zināms, ka neviena nav publicēta pirms 1593. - Mārlova nāves - gada.

3) mūsdienās operas pasūtina visai reti, un kādas jaunas parādīšanās ir pamatīgs notikums. Šajā ziņā gan esmu arī pamatīgi aplauzies - 2005. gadā Theater an der Wien klausījos kāda brita vārdā Nikolasa Mō (Nicholas Maw) murgainu izstrādājumu par holokaustu SOFIJAS IZVĒLE un 2008. gadā Lielā teātra viesiszrādēs Rīgā Leonīda Desjatņikova (Леонид Десятников) ROZENTĀLA BĒRNUS, kurā, izņemot sviestaino sižetu, nebija nekā ievērības cienīga, turklāt vēl radošo potenci sen zaudējuša Ņekrošus (Eimuntas Nekrošius) režijā. Ne vienu, ne otru operu par 21. gadsimta mūziku nekādi nenosauksi.

Ir gan bijis arī laimes brīdis - 2010. gadā Amsterdamā Paskāla Disapēna (Pascal Dusapin) FAUSTS, BEIDZAMĀ NAKTS - patiesi izsmalcināts darbs izcilā izpildījumā.

Raugoties uz remdeno modernismu latviešu mūzikā, diemžēl nākas secināt, ka lielākas iespējas dzirdēt kaut ko viduvēju: čomu būšana palīdz tikt pie pasūtinājuma daudz labāk nekā talants (visa pasaule sajūsminās par Santu Ratnieci, bet cik viņu spēlē Latvijā?), turklāt vecas tantes tomēr naskākas koncertu gājējas nekā jaunie & trakie. Tāpēc, pieredzes placinātas, manas gaidas uz jauno operu nebija diezin ko dižas. Atkal aplauzos, tikai šoreiz pretējā virzienā - opera patiesi lieliska.

Skaidrs, ka mani bērnībā daudz par maz pēruši (pedagoģijas pamatlikums - jo bērnu vairāk per, jo labāks viņš paliek. Saku kā skolotājs ar 24 gadu pieredzi! ;D), citādi tāds izlaidenis nebūtu iznācis, un mūzikas skolā arī nav sūtījuši, tāpēc mani spriedelējumi par mūziku tādi infantīli. Klausījos & centos atrast līdzības ar agrāk dzirdēto. Brīžos, kad orķestrācija biezāka, tāds kā Mesiāns. Vai pat Ligeti. Brīžos, kad solistu pavada pāris instrumentu, velk uz Disapēnu. No harmonijām elpa ciet nerāvās, bet Elizabetes dziedājumā reizēm pavīdēja kaut kas no Šēnberga stīgu kvarteta ar soprānu (otrā?). Koris ne tikai dziedāja, bet arī čukstēja, klakšķināja, elsoja - gluži kā iz Lahenmaņa. Un tad kādā brīdī atausa - ja Santa Ratniece rakstītu operu, tā varētu būt līdzīga šai.

(tbc)

TRISTAN & ISOLDE, Deutsche Oper Berlin, 18. jūnijā

Laps rīts no Berlīnes! Daži teksti, kas tapuši krievu draugiem. :)

Как понимаешь, завтракаю & дрозню друзей. Одна подруга (у неё русский язык - родной) обычно после таких сообщений пишет: Ты меня убиваешь. Они (Deutsche Oper) собрали такой состав - Isolde, Tristan, король Marke (Matti Salminen - пристарейший финны, но как-всё поёт. Прошлую субботу был один из великанов в DAS RHEINGOLD). Brängene слышал пару лет назад в Wiener Staatsoper: той, которой надо было петь (Petra Lang - великая певица; с тех пор она из меццо стало сопраном и уже поёт Isolde), не здоровилось; администрация, видимо, надеялась, что она поправится, и когда так не происходило, перед каждом спектаклем спешно подискивала очередную замену. Эту бедняжку, которая будет сегодня Brängene, наверное, в утро спектакля привезли из Берлина, дали туфли на два размера маленькие, платье - на четыре большую, и сказали: Давай стране угля! Она была вся в испугавшись как кролик перед змеем, который душит (как это по русски?), явно under-перформировала, и ни какого угля не получалось. Уверен, что в своих стенах всё будет ништяк! А в Мариинском Brängene была Губанова! !! !!!! Про Kurwenal-a даже не слыхал.
Deutsche Oper Berlin - отвратительное здание: после войны главная опера (Unter-den-Linden) попала в советскую оккупационную зону, в З-Берлине тоже хотели развлечений, вот и построили в 60ых ж/б монстр. Там серьёзные проблемы с аккустикой (видимо, при строительстве не замуровали в стене девственницу - самый верный способ добыться отличного звука ;D). Там не лучший оркестр и обычно слишком пухлые дирижёры на закате.                                                             
 Первый антракт. Играют очень, очень хорошо. Лучше Tristan-a (Stephen Gould) & Isolde (Nina Stemme) во всём свете не найти. Brängene (Tanja Ariane Baumgartner) тоже отлично поёт. Kurwenal - так се, утончён как всё американское. (Того, кто должен быть в этой роли... Свет гасает...                       
 ...продали другой опере через улицу как Wotan-a (три раза слушал его - хорош). Хор поршивый - на подобии Grand Opera de Воронеж (или других станиц). Выпил вина 🍷, чтобы Liebestod лучше наслаждаться. Могли бы они помедленнее играть - чтобы подольше длилось! 🎼 Сногшибательно! :o         

DAS RHEINGOLD, Berliner Staatsoper, 11. jūnijs

Expresrecenzija draugiem Pēterpilī (WhatsApp-ā)

ДУ! Фчера опера была великолепна, но совершенно иначе выполнена, чем у Гергиева: Баренбойм сдерживает оркестр (звучит на подобии камерной музыки), по этому певцы никогда не должны петь выше своих возможностей (по громкости), и пение - сама прелесть. У Гергиева оркестр бушует, и певцы иногда должны петь по истине усердно, и ни у всех при таком усилии получается красиво. К тому же такой подход ограничивает выбор певцов - у некоторых не такой сильный голос, и их просто не слышно. В Мариинском таких не держут. Но после такого представления ты в состоянии полного опьянения. Waltraud Meyer (лучший Wagner-овский сопрано последних 20 лет) никогда не могла бы петь с Гергиевым: у неё не очень большой голос, и дирижёр должен учитывать её возможности. Иногда меня спрашивают: почему ты одну и ту же оперу слушаешь несколько раз. Ответ - потому, что каждый раз отличается от других, порой даже очень сильно.

CERĪBU EZERS, JRT, 26. maijā

Sens texts no WhatsApp-a

Starpbrīdī.
CERĪBU EZERS Jaunajā teātrī. Nav slikti, bet sajūsmā arī neesmu. Man par daudz dzīves, par maz mākslas. Citas Nastavševa izrādes bijušas stilīgākas.

Pēc izrādes.

Tikko beidzās, braucu mājās. Ar atrāvienu vājākā Nastavševa izrāde. Viņš ir izcils režisors, bet (izrādās) - pasūdīgs dramaturgs. No Blaumaņa lugām mana vislielākā apbrīna par SKRODERDIENĀM: kā viņam izdevies sapīt kopā daudzās sižeta līnijas tā, ka nekas "nekrīt" ārā (izņemot pastulbo ainu ar Pičuku & Anci pirtiņā kā iz vācu tautas romāniem 😝). Nastavševam ne tuvu tā neizdodas. Un kā režisoram varu pārmest publikas smīdināšanu. Ja vēlas ar to nodarboties, lai iet & iestudē kādu pliekanu joku gabalu Dailē. Dibenlīnija (bottom-line): man bija par daudz dzīves & par maz māxlas!

LOHENGRIN, Staatsoper Hamburg, 27. novembris

WhatsApp ziņa, rakstīta otrajā starpbrīdī.

LOHENGRINs; atlicis beidzamais cēliens. Nu, tā. Brīžiem tā kā būtu Wāgners, brīžiem - ne visai. Pagarlaicīgi. Mūzikai atdoties neizdodas, tāpēc prātā pārlieku citus redzētos -  ir jau nu gan paraugkopa, ar ko salīdzināt: Baireita, Vīnes Valsts opera, koncertuzvedums ar Concertgebouw orķestri Amsterdamā, Marijas teatris (vairākkārt). Un Berlīnes Vācu opera.
Orķestris - kā jau pie birģeriem, ne augstmaņiem. Opera tomēr ir galma padarīšana; ja brīvpilsētas kurpnieki, skārdnieki un vešerienes no dienesta brīvajā laikā sanāk kopā kaut ko uzspēlēt, tad prieka no tā vienīgi pašiem.  Un Kenta Nagano labākie gadi manāmi pagātnē. Turklāt pastulbs uzvedums (Konvičnijs - nebiju gaidījis tādu pieķeršanos apšaubāmai koncepcijai): darbība notiek pamatskolas klasē, Heinrihs Putnķeris - skolotājs, pārējie - Elzu, Ortrūdi & Telramundu ieskaitot - skolasbērni ar vecumam atbilstošu ietērpu un (ne)uzvedību: skraida apkārt bez mitas, kaujas ar koka zobiniem, mētājas ar papīra bumbiņām, rausta meitenes aiz bizem utt., utjp. Diezgan skaļi.

Un tad beidzamajā cēlienā sabīda solus gar sienām un klases vidū uz grīdas uzklāj Elzas un Loengrīna kāzu gultu. Tīņu sekss?
Labs Heinrihs un Telramunds, Ortrūde (mūsu ceļi iepriekš krustojušies) arī nekas, tikai skaļākajos brīžos netiek pāri orķestrim. Elza - prāva dāniete, visu dara ar spēku, augšās - baigais vibrato. Turklāt ietērpta baltā kleitā (tipiski LOHENGRINam & TANNHÄUSERam - labās meitenes baltā & izskatās pēc lidojošām mucām vai kā tamlīdzīga, sliktās - melnā & izskatās сногшибательно.). Galvas tiesu garākā par Loengrīnu - apresnējušu itāļu izcelsmes vietējo tenoru.
Dziest gaisma...

inside out

Beidzamais dējums pašam tā iet pie sirds, ka par to jāpiekladzina pilns pagalms. ;D Mijkrāsu jeb žakarda adīšanā visbiežāk labajā/redzamajā pusē labiski valdziņi, kreisajā/neredzamajā pusē - kreiliski, un tiem pa virsu - pārstaipi. Šai cepurei ir otrādi, un pārstaipi padara rakstu izplūdušu kā caur norasojušu rūti skatītu. Šī kāda trešā tāda manā mūžā, un vēl viena skatāma adītāju sociālajā tīklā ravelry.com.

Jebkurš raksts tādam izstrādājumam nederēs, jo pārstaipiem jābūt īsiem, citādi tie nokarāsies un būs liela iespēja, ka kāds var kaut kur aizķerties. Un vajadzīga dzija bez mezgliem, jo nav kur tos īsti paslēpt. Vairāk foto šeit.

MOLLIJA SAKA JĀ!, NT, 9. februāris

Marijas Bērziņas monoizrāde - Mollijas Blūmas monologs jeb Džeimsa Džoisa ULISA 18. nodaļa.

Skatījos izrādi otro reizi; pirmā bija pērnā gada nogalē. Man par kaunu, Marijas Bērziņas un mani ceļi līdz tam nebija krustojušies. Izcila aktrise!

Džoiss ir viens autoriem, kuru visbiežāk min, runājot par apziņas plūsmas (vienkāršāk sakot - kas prātā, tas uz mēles) paņēmienu literatūrā. Un Mollijas Blūmas 39 lappušu garais monologs (R., Liepnieks & Rītups, 2012) ir ši paņēmiena galēja izpausme - vienīgās pieturzīmes visā tekstā ir pēdiņas.

638. lappuse

Monologs, protams, krietni īsināts, jo tāda teksta daudzuma nolasīšana vien aizņemtu vairākas stundas. Bet Marija Bērziņa nelasa, viņa stāsta, rosīdamās pa māju: nomazgā un noslauka traukus, piešuj vīra svārkiem pogu (un atrod kabatā vēstuli tieši tajā brīdī, kad runa iegriezusies par viņa mīļākajām), iztīra zobus, noknibina kādam istabas augam sausās lapas, padzied, pamasē pazodi, lai tur neveidotos dubultzods, iedzer kafiju utt., utt. Un viss absolūti dabiski.

Teksti - kā jau sievietei (dīvainā kārtā publikā vismaz trīs ceturtdaļu dāmu; manuprāt, vajadzētu būt otrādi): par to, ka nav ko vilkt mugurā un šis tas vairs nelien, citām sievietēm - tās visas, protams, vai nu aitas, vai govis, bet tās, kas metušas acis uz Poldiju (Leopoldu Blūmu - Mollijas vīru), - reizē vienas un otras, pasūrošanās par šauro rocību, vieglas manipulācijas ar vecumu (tik tiešām vieglas, tikai pieci gadi nost!). Un, protams, par vīriešiem (kas patiesībā derīgi tikai vienam, un arī ne visi). Kad Mollija atceras kādu makten varenu vīrieša luņķi sevī, viņas augumam pārskrien tik acīmredzamas kaisles trīsas, ka gluži vai šķiet, ka tas notiek skatītāju acu priekšā. Un nepatikā noskurinās, atcerēdamās, kā Poldijs bučojis viņas dibenu: nu padomā tik, dibenu! Un gluži praktisks ieteikums vīriešiem mazgāt tur lejā vismaz reizi gadā. Esmu nolēmis turpmāk paklausīt šim ieteikumam. :)

Intonācijas & skatītāju (manas!) izjūtas: žēlums, aizkaitinājums, ir nu gan maita!, izsmiekls, visdziļākā smeldze (par aizsaulē aizsaukto dēliņu), iekāre - no visa pa druskai.
Kad skan aplausi un aktrise klanās, redzams, cik daudz spēka viņai prasījusi šī pusotra stunda. Atcerēties tādu teksta lēveni vien ir varoņdarbs! Un vēl - aktrisei ir lieliska valodas izjūta: protams, protams, lieliskais Soduma pārcēlums latviešu valodā, bet aktrises svarīgākais instruments ir kopts rūpīgāk par rūpīgu. Vienīgā neprecizitāte, ko saklausīju visā izrādes, bija "nē" vietā, kur būtu vajadzējis būt "ne". Apbrīnojami!
Ir kāds knifs izrādes sākumā, par kuru nestāstīšu - lai nelaupītu pārsteigumu tiem, kam tikšanās ar Molliju vēl tikai nākotnē.
Izrādes lapa teātra tīmekļa vietnē. Nākamās reizes - 2017. gada 9. martā & 5. aprīlī. Patiesi iesaku!

LULU, Staatsoper Hamburg, 15. februāris

Saite uz Hamburgas operas lapu

Apsvērumi, kas mudināja mani doties uz Hamburgu.
Intriģējošs satāvs: Lulu - Barbara Hannigana (Barbara Hannigan), kanādiešu soprāniste & diriģente (!). Pirms pāris gadiem Varļikovskis Briseles De Munt bija uzstutējis viņu uz puantēm un viņa varonīgi nodziedājusi visu operu, balansēdama uz pirkstgaliem. Grāfiene Gešvica - Anne Sofija fon Otere (Anne Sofie von Otter). Leģendāra vecās skolas dziedātāja. Esmu dzirdējis viņu vienu vienīgu reizi - kā Feldmaršalieni ROŽU KAVALIERĪ 1999. gadā Stokholmā. Ja piekritusi, tad noteikti zina, ko dara.

Pēc izrādes.
Austriešu komponista Albana Berga (1885-1935) LULU (1937) ir viena no manām pašām mīļākajām operām. Esmu to klausījies Ņujorkā, Berlīnes Valsts operā (divus  iestudējumus), Vīnē (divreiz), Kopenhāgenā, Oslo, Hamburgā (divus iestudējumi; otrais bija vakar, 2017. gada 16. februārī). Īsts modernisma meistardarbs ar ārkārtīgi sarežģītu likteni. Operas pamatā divas vācu dramaturģijas enfant terrible Franka Vēdekinda (Frank Wedekind, 1864-1918) lugas - ZEMES GARS (Erdgeist, 1895) and PANDORAS LĀDE (Die Büchse der Pandora, 1904). Daudzi uzskata Vēdekindu par modernisma aizsācēju dramaturģijā, un Rīgā (Jaunajā teātrī) sen sen (1994.g.) bijusi skatāma viņa PAVASARA ATMODA (Frühlings Erwachen, 1891), 2013. gadā uzvesta arī Leļļu teatrī (bez lellēm) un Liepājas teātrī (kā mūzikls). Lugā Lulu vīrieši (lauleņi, mīļākie, klienti) katrs sauc viņu citā vārdā, un Lulu nepārprotami uzlūkojama kā arhetips, ne no dzīves norakstīts sievišķis.

Bergs darbu pie operas sācis ap 1930. gadu, bet laiki drīz mainās: Vācijā pie varas nāk nacionālsociālisti, un viņiem ir arī sava estētiskā programma - jēdzienu deģenerēta māksla (Entartete Kunst) attiecina ne tikai uz tēlotāju mākslu, bet arī literatūru, mūziku, kino... Sapratis, ka opera, visticamāk, līdz skatuvei nenokļūs, Bergs no operas fragmentiem rada Lulu svītu (1934) soprānam un orķestrim.
1935. gadā kāds amerikāņu vijolnieks pasūtina Bergam koncertu vijolei, bet - kā noprotams - sākumā tas Bergu interesējis vienīgi piķa dēļ. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm nāk bezgalskumjš iedvesmas avots - 1935. gada 22. aprīlī astoņpadsmit gadu vecumā mirst Gustava Mālera atraitnes Almas Šindleres-Māleres-Vefeles un arhitekta, Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa meita Manona, kura Bergiem bijusi gluži kā pašu meita. Opera tiek likta pie malas, un dažu mēnešu laikā Vijoļkoncerts eņģeļa piemiņai (dem Andenken eines Engels) ir gatavs. Tvēriena ziņā (attiecībā uz manu dvēseli) no concertante skaņdarbiem tam līdzi stāv vienīgi Mālera devītā & desmitā simfonija.   Operai tobrīd gatavi divi cēlieni un trešā sākums un beigas, pārējais - klavieruzmetumi un piezīmes par instrumentācijas iecerēm. Bergam tā paša gada rudenī iedzeļ kāds kukainis, un komponists Ziemsvētku vakarā mirst no asins saindēšanās.
Ārkārīgi izsmalcināta (un sarežģīta) mūzika, kuras tapšanā prātam bijusi nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā jūtām. Prasa tikpat izsmalcinātu izpildījumu gan no mūziķiem, gan uzvedējiem, nerunājot par diriģentu. Aptuvenībai tur nekādi nav vietas! Un visādiem Pederseniem (vai Olseniem?) no Kopenhāgenas operas vajadzētu bez žēlastības dot ar lineālu pa pirkstiem - lai nemēģina celt to, ko nekādi nespēs nest.
Pēc komponista aiziešanas viņa atraitne vērsās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg, 1874-1951, Berga mentors kompozīcijā) ar lūgumu operu pabeigt, bet kaut kā neiznāca. Saprazdama, ka maz tādu, kam šāds uzdevums pa spēkam, Helēna Berga noteica, ka opera uzvedama tāda, kāda bijusi komponista aiziešanas brīdī (pirmie divi cēlieni un divas ainas no trešā). Biežāk gan mēdza (un vēl joprojām mēdz, īpaši Vācijā) spēlēt divus cēlienus un trešā vietā - Lulu svītu.
Kad Helēna 1976. gadā devās uz aizsauli pie dzīvesbiedra, austriešu komponistam Frīdriham Cerham (Friedrich Zerha, 1926; Rīgā skanējis viņa čella koncerts - ļoti interesanta mūzika!) paslepus pasūtināja pabeigt trešā cēliena orķestrāciju. Iznākums bija satriecošs: pirmizrāde 1979. gadā Parīzē Pjēra Bulēza (Pierre Boulez, 1926-2016, izcils franču komponists & diriģents) vadībā Patrisa Šero (Patrice Chéreau, 1944-2013, manuprāt, izcilākais pēckara franču teātra & kino režisors) režijā ar satriecošo Terēzi Stratasu (Teresa Stratas, 1938) titullomā kļuva vismaz par desmitgades galveno notikumu mūzikā. Esmu pārliecināts, ka neviena cita ieraksta tirdzniecība līdz pat mūslaikam nesokas labāk kā šī. Esmu klausījies Cerhas versiju Berlīnē un Vīnē, un manas ausis nekādi nespēj sadzirdēt trākeldiegus, tomēr beidzamajā laikā skaņražiem, kas, manuprāt, apveltīti ar pašapziņas pārmēru & sirgst ar paškritikas trūkumu, niez nagi ierakstīt savu vārdu mūzikas vēsturē līdzās Cerhas. Vienu tādu Pedersena (vai Olsena?) izstrādājumu dzirdēju pirms pieciem gadiem Kopenhāgenā & Oslo...
Hamburgas operu kopš 2015. gada vada amju japānis Kents Nagano (Kent Nagano, 1951), kurš - pēc afišas spriežot - greizsirdības vai alkatības vadīts -, citus orķestra priekšā nepavisam nevēlas laist. Tā nu man iznāca ar viņu divi vakari pēc kārtas. Bet kas ļauts (un pa spēkam!) Gergijevam, nav ļauts... Pirmajā cēlienā bija iezadzies kaut kas no lipīgām itāļu meldijām, tomēr ne pārāk uzkrītoši. Varētu teikt - pieklājīgs lasījums no lapas, ne vairāk. Asistents droši vien bija kā mācēdams izdresējis orķestri. Tomēr galvenie iebildumi pret dirģentu nevis par izpildījumu, bet par uzveduma koncepciju: pirmie divi cēlieni - ne ko pielikt, ne atņemt, bet otrajam (tobrīd nesaprotamu iemeslu dēļ) pievienota arī trešā cēliena pirmā aina; izmests Berga pabeigtais fragments, atstāti tikai uzmetumi vienām (dažbrīd divām) klavierēm un pavisam izretis ar vijoli klāt. Pirmajā brīdī pilnīga neizpratne - pēkšņi ārkārtīgi rūpīgi instrumentētu orķestra mūziku nomaina klaviermūzikas melnraksts. Turklāt neesmu pārliecināts, ka viss skanējušais bija Berga radīts, jo programmas grāmatiņā kā trešā cēliena partitūras autors  norādīts kāds - ne Pedersens un ne Olsens, bet Johens Noirāts (Jochen Neurath). Grāfienes Gešvicas dziedājums pašās operas beigās izskan visā krāšņumā (oooo - Anne Sofija fon Otere!), bet par pārsteigumu neseko aplausi, bet vijolniece, kas līdz tam slaistījusies pa skatuvu & reizēm piespēlējusi klavierētājiem, sāk orķestra pavadīta nopietni spēlēt. Pēc pāris taktīm pazīstu - Berga vijoļkoncerts. Hm, interesanti - cik lielu gabalu no tā būs ietrākelējuši. Pēc pauzes starp abām daļā saprotu - būs viss, tik to ne - kāda mārrutka pēc? Top skaidrs trešā cēliena pirmās ainas pārbīdes iemesls - viss trešais cēliens kopā ar vijoļkoncertu būtu daudz par ilgu.
Lai kaut mazliet notušētu to, ka kopā salaisti divi gabali, kurus saista vienīgi radītājs, koncerta laikā uz skatuves ampelējas Lulu (jā, jā, pati Barbara Hannigana! Kā lai te neatceras Mme Opolais veiksmi dabūt Nāras lomu Bavārijas valsts operā, kad Nina Stemme bija atteikusies (gandrīz) plika puscēlienu akvārijā sēdēt. Īstas zvaigznes tomēr zina pašcieņas robežu!) & četras viņas palīginkarnācijas, kas laiku pa laikam jau parādījušās uz skatuve: brīžiem stāv nekustīgi, brīžiem groza galvas un plaukstas, brīžiem tādā kā robota gaitā pārvietojas pa skatuvi. Vienbrīd viena no inkarnācijām uzraušas uz klavierēm, kas uz skatuves (tobrīd neviens tās nespēlē), brītiņu patup un tad noveļas uz grīdas kā sala pievārēts putniņš. Mani smacē tāds niknums, ka nespēju kaut maķenīt baudīt mūziku, kas vienmēr mani aizkustinājusi. Labi, ka sēžu visaugstākajā balkonā, jo domās plosās ārkārtīga vēlme nožņaugt režisoru & pie viena dažas no inkarnācijām. Asinsdarbs ar lielu labpatikšanu notiek tikai domās, tāpēc pēc izrādes nevienu neaiznes ar kājām pa priekšu un neizved melnajā bertā. ;D Bet, objektīvi vērtējot, vijoļkoncerta izpildījums noteikti nebija zemē metams, jo par solisti (Veronika Eberle) tīmeklī atsauksmes galvenokārt cildinošas. Kad vijoļkoncerts izskanējis, man par izbrīnu, atskan skaļi aplausi: vācu tautai gājis pie sirds. Pošos prom, jo drīz autobuss uz Berlīni. Mani tik drīz te neredzēs.
Barbara Hannigana teicami tiek galā ar lomu (izņemot pašu sākumu, kur reizēm ieskanas nepiedodams vibrato), turklāt ir lieliska aktrise, tomēr augstākās līgas opernami Vīnē, Berlīnē, Ņujorkā, Minhenē šai lomai ņem citas - Mojcu Erdmani, Marlīzi Peterseni, Kristīni Šēferi. Interesanti būtu dzirdēt viņu kopā ar jēdzīgāku diriģenu. Lieliska ir Anne Sofija fon Otere grāfienes Gešvicas lomā, turklāt viņa spējusi palikt malā no kumēdiņu taisīšanas uz skatuves. Arī vīriešu lomu izpildītāji (doktors Šēns - Jochen Schmeckenbecker, Alva - Matthias Klink, Sigolcs - Sergei Leiferkus) gluži labi, taču saģērbti tik līdzīgi viens otram, ka uzreiz var sazīmēt vienīgi Alvu ar sarkanu parūku galvā.
Un tagad par lielāko bēdu - iestudējumu. Šveiciešu režisors Kristofs Martālers (Christoph Marthaler) it kā daudz dzirdēts, tomēr man prātā neviena viņa iestudējuma, ko būtu redzējis vai par ko - lasījis. Beidzamos desmit gados iestudē arī operas, tostarp ticis arī pie TRISTĀNA Baireitā. Pirmais neizpratnes brīdis, kad paceļas priekškars izrādes sākumā: skatuve pietaisīta ar veselu lērumu neobligātu lietu kā no komisijas veikala: pāris galdu ar krēsliem apkārt, divi podesti, uz kādiem cirkū parasti dresēti kustoņi sēž, tāda kā milzīga kaķu māja - Lulu guļvieta, augsts mikrofona statīvs ar garu izlici kā celtnim un vēl, un vēl.  Skatuves grīda raibos pasteļkrāsas četrstūros. Tērpi tādi paši - kā no otrreizēju apģerbu veikala, tikai pamatīgi nomazgāti. Skatuves dibenplānā - skatuvītes paaugstinājums ar priekškaru, taču īsti to operas laikā neizmanto.
Atveras priekškars, bet mūzika nesākas: vīriņš, kurš pēc tam deklamēs operas prologu, pa vienam no aizkulisēm uzstumj uz skatuves visus operas personāžus, ar dīvainu kustību gar viņu muguru tā kā tēlus ieslēdz, tā kā atraisa iedomātu trakokreklu. wtf?
Šī mana astotā vai devītā LULU izrāde, tomēr jāķeras pie sižeta izklāsta, lai saprastu, kas īsti notiek. Daudz pašmēr(ka)ķīgu izdarību: veči Lulu staipa kā lelli (atceraties plakātus sabiedriskā transporta pieturās Tevi pārdos kā lelli?), un reizēm viņai jādzied, kārājoties ar galvu uz leju vai svecītē. Patiesībā saskaņā tā ir Lulu, kas večus tin ap pirkstu. Izpaliek kino aina (Bergs libretā paredzējis gabaliņu melnaltas mēmas filmas, kur Lulu slimnīcā ar holēru); tās vietā palīginkarnācijas veido kaut ko neizprotamu.
Gāju uz autoostu, un gribējās vai nu dauzīt galvu pret mūri vai pielieties līdz ūkai. Lai drīzāk aizmirstu šo vājprātu. Nav pat laika līdz Reperbānim aiztecēt dvēseli paveldzēt. ;)

Intervija ar Barbaru Hanniganu un maķenīt ieskata uzvedumā. (ARD tālrādes materiāli).