TRISTAN & ISOLDE, Deutsche Oper Berlin, 18. jūnijā

Laps rīts no Berlīnes! Daži teksti, kas tapuši krievu draugiem. :)

Как понимаешь, завтракаю & дрозню друзей. Одна подруга (у неё русский язык - родной) обычно после таких сообщений пишет: Ты меня убиваешь. Они (Deutsche Oper) собрали такой состав - Isolde, Tristan, король Marke (Matti Salminen - пристарейший финны, но как-всё поёт. Прошлую субботу был один из великанов в DAS RHEINGOLD). Brängene слышал пару лет назад в Wiener Staatsoper: той, которой надо было петь (Petra Lang - великая певица; с тех пор она из меццо стало сопраном и уже поёт Isolde), не здоровилось; администрация, видимо, надеялась, что она поправится, и когда так не происходило, перед каждом спектаклем спешно подискивала очередную замену. Эту бедняжку, которая будет сегодня Brängene, наверное, в утро спектакля привезли из Берлина, дали туфли на два размера маленькие, платье - на четыре большую, и сказали: Давай стране угля! Она была вся в испугавшись как кролик перед змеем, который душит (как это по русски?), явно under-перформировала, и ни какого угля не получалось. Уверен, что в своих стенах всё будет ништяк! А в Мариинском Brängene была Губанова! !! !!!! Про Kurwenal-a даже не слыхал.
Deutsche Oper Berlin - отвратительное здание: после войны главная опера (Unter-den-Linden) попала в советскую оккупационную зону, в З-Берлине тоже хотели развлечений, вот и построили в 60ых ж/б монстр. Там серьёзные проблемы с аккустикой (видимо, при строительстве не замуровали в стене девственницу - самый верный способ добыться отличного звука ;D). Там не лучший оркестр и обычно слишком пухлые дирижёры на закате.                                                             
 Первый антракт. Играют очень, очень хорошо. Лучше Tristan-a (Stephen Gould) & Isolde (Nina Stemme) во всём свете не найти. Brängene (Tanja Ariane Baumgartner) тоже отлично поёт. Kurwenal - так се, утончён как всё американское. (Того, кто должен быть в этой роли... Свет гасает...                       
 ...продали другой опере через улицу как Wotan-a (три раза слушал его - хорош). Хор поршивый - на подобии Grand Opera de Воронеж (или других станиц). Выпил вина 🍷, чтобы Liebestod лучше наслаждаться. Могли бы они помедленнее играть - чтобы подольше длилось! 🎼 Сногшибательно! :o         

DAS RHEINGOLD, Berliner Staatsoper, 11. jūnijs

Expresrecenzija draugiem Pēterpilī (WhatsApp-ā)

ДУ! Фчера опера была великолепна, но совершенно иначе выполнена, чем у Гергиева: Баренбойм сдерживает оркестр (звучит на подобии камерной музыки), по этому певцы никогда не должны петь выше своих возможностей (по громкости), и пение - сама прелесть. У Гергиева оркестр бушует, и певцы иногда должны петь по истине усердно, и ни у всех при таком усилии получается красиво. К тому же такой подход ограничивает выбор певцов - у некоторых не такой сильный голос, и их просто не слышно. В Мариинском таких не держут. Но после такого представления ты в состоянии полного опьянения. Waltraud Meyer (лучший Wagner-овский сопрано последних 20 лет) никогда не могла бы петь с Гергиевым: у неё не очень большой голос, и дирижёр должен учитывать её возможности. Иногда меня спрашивают: почему ты одну и ту же оперу слушаешь несколько раз. Ответ - потому, что каждый раз отличается от других, порой даже очень сильно.

CERĪBU EZERS, JRT, 26. maijā

Sens texts no WhatsApp-a

Starpbrīdī.
CERĪBU EZERS Jaunajā teātrī. Nav slikti, bet sajūsmā arī neesmu. Man par daudz dzīves, par maz mākslas. Citas Nastavševa izrādes bijušas stilīgākas.

Pēc izrādes.

Tikko beidzās, braucu mājās. Ar atrāvienu vājākā Nastavševa izrāde. Viņš ir izcils režisors, bet (izrādās) - pasūdīgs dramaturgs. No Blaumaņa lugām mana vislielākā apbrīna par SKRODERDIENĀM: kā viņam izdevies sapīt kopā daudzās sižeta līnijas tā, ka nekas "nekrīt" ārā (izņemot pastulbo ainu ar Pičuku & Anci pirtiņā kā iz vācu tautas romāniem 😝). Nastavševam ne tuvu tā neizdodas. Un kā režisoram varu pārmest publikas smīdināšanu. Ja vēlas ar to nodarboties, lai iet & iestudē kādu pliekanu joku gabalu Dailē. Dibenlīnija (bottom-line): man bija par daudz dzīves & par maz māxlas!

LOHENGRIN, Staatsoper Hamburg, 27. novembris

WhatsApp ziņa, rakstīta otrajā starpbrīdī.

LOHENGRINs; atlicis beidzamais cēliens. Nu, tā. Brīžiem tā kā būtu Wāgners, brīžiem - ne visai. Pagarlaicīgi. Mūzikai atdoties neizdodas, tāpēc prātā pārlieku citus redzētos -  ir jau nu gan paraugkopa, ar ko salīdzināt: Baireita, Vīnes Valsts opera, koncertuzvedums ar Concertgebouw orķestri Amsterdamā, Marijas teatris (vairākkārt). Un Berlīnes Vācu opera.
Orķestris - kā jau pie birģeriem, ne augstmaņiem. Opera tomēr ir galma padarīšana; ja brīvpilsētas kurpnieki, skārdnieki un vešerienes no dienesta brīvajā laikā sanāk kopā kaut ko uzspēlēt, tad prieka no tā vienīgi pašiem.  Un Kenta Nagano labākie gadi manāmi pagātnē. Turklāt pastulbs uzvedums (Konvičnijs - nebiju gaidījis tādu pieķeršanos apšaubāmai koncepcijai): darbība notiek pamatskolas klasē, Heinrihs Putnķeris - skolotājs, pārējie - Elzu, Ortrūdi & Telramundu ieskaitot - skolasbērni ar vecumam atbilstošu ietērpu un (ne)uzvedību: skraida apkārt bez mitas, kaujas ar koka zobiniem, mētājas ar papīra bumbiņām, rausta meitenes aiz bizem utt., utjp. Diezgan skaļi.

Un tad beidzamajā cēlienā sabīda solus gar sienām un klases vidū uz grīdas uzklāj Elzas un Loengrīna kāzu gultu. Tīņu sekss?
Labs Heinrihs un Telramunds, Ortrūde (mūsu ceļi iepriekš krustojušies) arī nekas, tikai skaļākajos brīžos netiek pāri orķestrim. Elza - prāva dāniete, visu dara ar spēku, augšās - baigais vibrato. Turklāt ietērpta baltā kleitā (tipiski LOHENGRINam & TANNHÄUSERam - labās meitenes baltā & izskatās pēc lidojošām mucām vai kā tamlīdzīga, sliktās - melnā & izskatās сногшибательно.). Galvas tiesu garākā par Loengrīnu - apresnējušu itāļu izcelsmes vietējo tenoru.
Dziest gaisma...

inside out

Beidzamais dējums pašam tā iet pie sirds, ka par to jāpiekladzina pilns pagalms. ;D Mijkrāsu jeb žakarda adīšanā visbiežāk labajā/redzamajā pusē labiski valdziņi, kreisajā/neredzamajā pusē - kreiliski, un tiem pa virsu - pārstaipi. Šai cepurei ir otrādi, un pārstaipi padara rakstu izplūdušu kā caur norasojušu rūti skatītu. Šī kāda trešā tāda manā mūžā, un vēl viena skatāma adītāju sociālajā tīklā ravelry.com.

Jebkurš raksts tādam izstrādājumam nederēs, jo pārstaipiem jābūt īsiem, citādi tie nokarāsies un būs liela iespēja, ka kāds var kaut kur aizķerties. Un vajadzīga dzija bez mezgliem, jo nav kur tos īsti paslēpt. Vairāk foto šeit.

MOLLIJA SAKA JĀ!, NT, 9. februāris

Marijas Bērziņas monoizrāde - Mollijas Blūmas monologs jeb Džeimsa Džoisa ULISA 18. nodaļa.

Skatījos izrādi otro reizi; pirmā bija pērnā gada nogalē. Man par kaunu, Marijas Bērziņas un mani ceļi līdz tam nebija krustojušies. Izcila aktrise!

Džoiss ir viens autoriem, kuru visbiežāk min, runājot par apziņas plūsmas (vienkāršāk sakot - kas prātā, tas uz mēles) paņēmienu literatūrā. Un Mollijas Blūmas 39 lappušu garais monologs (R., Liepnieks & Rītups, 2012) ir ši paņēmiena galēja izpausme - vienīgās pieturzīmes visā tekstā ir pēdiņas.

638. lappuse

Monologs, protams, krietni īsināts, jo tāda teksta daudzuma nolasīšana vien aizņemtu vairākas stundas. Bet Marija Bērziņa nelasa, viņa stāsta, rosīdamās pa māju: nomazgā un noslauka traukus, piešuj vīra svārkiem pogu (un atrod kabatā vēstuli tieši tajā brīdī, kad runa iegriezusies par viņa mīļākajām), iztīra zobus, noknibina kādam istabas augam sausās lapas, padzied, pamasē pazodi, lai tur neveidotos dubultzods, iedzer kafiju utt., utt. Un viss absolūti dabiski.

Teksti - kā jau sievietei (dīvainā kārtā publikā vismaz trīs ceturtdaļu dāmu; manuprāt, vajadzētu būt otrādi): par to, ka nav ko vilkt mugurā un šis tas vairs nelien, citām sievietēm - tās visas, protams, vai nu aitas, vai govis, bet tās, kas metušas acis uz Poldiju (Leopoldu Blūmu - Mollijas vīru), - reizē vienas un otras, pasūrošanās par šauro rocību, vieglas manipulācijas ar vecumu (tik tiešām vieglas, tikai pieci gadi nost!). Un, protams, par vīriešiem (kas patiesībā derīgi tikai vienam, un arī ne visi). Kad Mollija atceras kādu makten varenu vīrieša luņķi sevī, viņas augumam pārskrien tik acīmredzamas kaisles trīsas, ka gluži vai šķiet, ka tas notiek skatītāju acu priekšā. Un nepatikā noskurinās, atcerēdamās, kā Poldijs bučojis viņas dibenu: nu padomā tik, dibenu! Un gluži praktisks ieteikums vīriešiem mazgāt tur lejā vismaz reizi gadā. Esmu nolēmis turpmāk paklausīt šim ieteikumam. :)

Intonācijas & skatītāju (manas!) izjūtas: žēlums, aizkaitinājums, ir nu gan maita!, izsmiekls, visdziļākā smeldze (par aizsaulē aizsaukto dēliņu), iekāre - no visa pa druskai.
Kad skan aplausi un aktrise klanās, redzams, cik daudz spēka viņai prasījusi šī pusotra stunda. Atcerēties tādu teksta lēveni vien ir varoņdarbs! Un vēl - aktrisei ir lieliska valodas izjūta: protams, protams, lieliskais Soduma pārcēlums latviešu valodā, bet aktrises svarīgākais instruments ir kopts rūpīgāk par rūpīgu. Vienīgā neprecizitāte, ko saklausīju visā izrādes, bija "nē" vietā, kur būtu vajadzējis būt "ne". Apbrīnojami!
Ir kāds knifs izrādes sākumā, par kuru nestāstīšu - lai nelaupītu pārsteigumu tiem, kam tikšanās ar Molliju vēl tikai nākotnē.
Izrādes lapa teātra tīmekļa vietnē. Nākamās reizes - 2017. gada 9. martā & 5. aprīlī. Patiesi iesaku!

LULU, Staatsoper Hamburg, 15. februāris

Saite uz Hamburgas operas lapu

Apsvērumi, kas mudināja mani doties uz Hamburgu.
Intriģējošs satāvs: Lulu - Barbara Hannigana (Barbara Hannigan), kanādiešu soprāniste & diriģente (!). Pirms pāris gadiem Varļikovskis Briseles De Munt bija uzstutējis viņu uz puantēm un viņa varonīgi nodziedājusi visu operu, balansēdama uz pirkstgaliem. Grāfiene Gešvica - Anne Sofija fon Otere (Anne Sofie von Otter). Leģendāra vecās skolas dziedātāja. Esmu dzirdējis viņu vienu vienīgu reizi - kā Feldmaršalieni ROŽU KAVALIERĪ 1999. gadā Stokholmā. Ja piekritusi, tad noteikti zina, ko dara.

Pēc izrādes.
Austriešu komponista Albana Berga (1885-1935) LULU (1937) ir viena no manām pašām mīļākajām operām. Esmu to klausījies Ņujorkā, Berlīnes Valsts operā (divus  iestudējumus), Vīnē (divreiz), Kopenhāgenā, Oslo, Hamburgā (divus iestudējumi; otrais bija vakar, 2017. gada 16. februārī). Īsts modernisma meistardarbs ar ārkārtīgi sarežģītu likteni. Operas pamatā divas vācu dramaturģijas enfant terrible Franka Vēdekinda (Frank Wedekind, 1864-1918) lugas - ZEMES GARS (Erdgeist, 1895) and PANDORAS LĀDE (Die Büchse der Pandora, 1904). Daudzi uzskata Vēdekindu par modernisma aizsācēju dramaturģijā, un Rīgā (Jaunajā teātrī) sen sen (1994.g.) bijusi skatāma viņa PAVASARA ATMODA (Frühlings Erwachen, 1891), 2013. gadā uzvesta arī Leļļu teatrī (bez lellēm) un Liepājas teātrī (kā mūzikls). Lugā Lulu vīrieši (lauleņi, mīļākie, klienti) katrs sauc viņu citā vārdā, un Lulu nepārprotami uzlūkojama kā arhetips, ne no dzīves norakstīts sievišķis.

Bergs darbu pie operas sācis ap 1930. gadu, bet laiki drīz mainās: Vācijā pie varas nāk nacionālsociālisti, un viņiem ir arī sava estētiskā programma - jēdzienu deģenerēta māksla (Entartete Kunst) attiecina ne tikai uz tēlotāju mākslu, bet arī literatūru, mūziku, kino... Sapratis, ka opera, visticamāk, līdz skatuvei nenokļūs, Bergs no operas fragmentiem rada Lulu svītu (1934) soprānam un orķestrim.
1935. gadā kāds amerikāņu vijolnieks pasūtina Bergam koncertu vijolei, bet - kā noprotams - sākumā tas Bergu interesējis vienīgi piķa dēļ. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm nāk bezgalskumjš iedvesmas avots - 1935. gada 22. aprīlī astoņpadsmit gadu vecumā mirst Gustava Mālera atraitnes Almas Šindleres-Māleres-Vefeles un arhitekta, Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa meita Manona, kura Bergiem bijusi gluži kā pašu meita. Opera tiek likta pie malas, un dažu mēnešu laikā Vijoļkoncerts eņģeļa piemiņai (dem Andenken eines Engels) ir gatavs. Tvēriena ziņā (attiecībā uz manu dvēseli) no concertante skaņdarbiem tam līdzi stāv vienīgi Mālera devītā & desmitā simfonija.   Operai tobrīd gatavi divi cēlieni un trešā sākums un beigas, pārējais - klavieruzmetumi un piezīmes par instrumentācijas iecerēm. Bergam tā paša gada rudenī iedzeļ kāds kukainis, un komponists Ziemsvētku vakarā mirst no asins saindēšanās.
Ārkārīgi izsmalcināta (un sarežģīta) mūzika, kuras tapšanā prātam bijusi nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā jūtām. Prasa tikpat izsmalcinātu izpildījumu gan no mūziķiem, gan uzvedējiem, nerunājot par diriģentu. Aptuvenībai tur nekādi nav vietas! Un visādiem Pederseniem (vai Olseniem?) no Kopenhāgenas operas vajadzētu bez žēlastības dot ar lineālu pa pirkstiem - lai nemēģina celt to, ko nekādi nespēs nest.
Pēc komponista aiziešanas viņa atraitne vērsās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg, 1874-1951, Berga mentors kompozīcijā) ar lūgumu operu pabeigt, bet kaut kā neiznāca. Saprazdama, ka maz tādu, kam šāds uzdevums pa spēkam, Helēna Berga noteica, ka opera uzvedama tāda, kāda bijusi komponista aiziešanas brīdī (pirmie divi cēlieni un divas ainas no trešā). Biežāk gan mēdza (un vēl joprojām mēdz, īpaši Vācijā) spēlēt divus cēlienus un trešā vietā - Lulu svītu.
Kad Helēna 1976. gadā devās uz aizsauli pie dzīvesbiedra, austriešu komponistam Frīdriham Cerham (Friedrich Zerha, 1926; Rīgā skanējis viņa čella koncerts - ļoti interesanta mūzika!) paslepus pasūtināja pabeigt trešā cēliena orķestrāciju. Iznākums bija satriecošs: pirmizrāde 1979. gadā Parīzē Pjēra Bulēza (Pierre Boulez, 1926-2016, izcils franču komponists & diriģents) vadībā Patrisa Šero (Patrice Chéreau, 1944-2013, manuprāt, izcilākais pēckara franču teātra & kino režisors) režijā ar satriecošo Terēzi Stratasu (Teresa Stratas, 1938) titullomā kļuva vismaz par desmitgades galveno notikumu mūzikā. Esmu pārliecināts, ka neviena cita ieraksta tirdzniecība līdz pat mūslaikam nesokas labāk kā šī. Esmu klausījies Cerhas versiju Berlīnē un Vīnē, un manas ausis nekādi nespēj sadzirdēt trākeldiegus, tomēr beidzamajā laikā skaņražiem, kas, manuprāt, apveltīti ar pašapziņas pārmēru & sirgst ar paškritikas trūkumu, niez nagi ierakstīt savu vārdu mūzikas vēsturē līdzās Cerhas. Vienu tādu Pedersena (vai Olsena?) izstrādājumu dzirdēju pirms pieciem gadiem Kopenhāgenā & Oslo...
Hamburgas operu kopš 2015. gada vada amju japānis Kents Nagano (Kent Nagano, 1951), kurš - pēc afišas spriežot - greizsirdības vai alkatības vadīts -, citus orķestra priekšā nepavisam nevēlas laist. Tā nu man iznāca ar viņu divi vakari pēc kārtas. Bet kas ļauts (un pa spēkam!) Gergijevam, nav ļauts... Pirmajā cēlienā bija iezadzies kaut kas no lipīgām itāļu meldijām, tomēr ne pārāk uzkrītoši. Varētu teikt - pieklājīgs lasījums no lapas, ne vairāk. Asistents droši vien bija kā mācēdams izdresējis orķestri. Tomēr galvenie iebildumi pret dirģentu nevis par izpildījumu, bet par uzveduma koncepciju: pirmie divi cēlieni - ne ko pielikt, ne atņemt, bet otrajam (tobrīd nesaprotamu iemeslu dēļ) pievienota arī trešā cēliena pirmā aina; izmests Berga pabeigtais fragments, atstāti tikai uzmetumi vienām (dažbrīd divām) klavierēm un pavisam izretis ar vijoli klāt. Pirmajā brīdī pilnīga neizpratne - pēkšņi ārkārtīgi rūpīgi instrumentētu orķestra mūziku nomaina klaviermūzikas melnraksts. Turklāt neesmu pārliecināts, ka viss skanējušais bija Berga radīts, jo programmas grāmatiņā kā trešā cēliena partitūras autors  norādīts kāds - ne Pedersens un ne Olsens, bet Johens Noirāts (Jochen Neurath). Grāfienes Gešvicas dziedājums pašās operas beigās izskan visā krāšņumā (oooo - Anne Sofija fon Otere!), bet par pārsteigumu neseko aplausi, bet vijolniece, kas līdz tam slaistījusies pa skatuvu & reizēm piespēlējusi klavierētājiem, sāk orķestra pavadīta nopietni spēlēt. Pēc pāris taktīm pazīstu - Berga vijoļkoncerts. Hm, interesanti - cik lielu gabalu no tā būs ietrākelējuši. Pēc pauzes starp abām daļā saprotu - būs viss, tik to ne - kāda mārrutka pēc? Top skaidrs trešā cēliena pirmās ainas pārbīdes iemesls - viss trešais cēliens kopā ar vijoļkoncertu būtu daudz par ilgu.
Lai kaut mazliet notušētu to, ka kopā salaisti divi gabali, kurus saista vienīgi radītājs, koncerta laikā uz skatuves ampelējas Lulu (jā, jā, pati Barbara Hannigana! Kā lai te neatceras Mme Opolais veiksmi dabūt Nāras lomu Bavārijas valsts operā, kad Nina Stemme bija atteikusies (gandrīz) plika puscēlienu akvārijā sēdēt. Īstas zvaigznes tomēr zina pašcieņas robežu!) & četras viņas palīginkarnācijas, kas laiku pa laikam jau parādījušās uz skatuve: brīžiem stāv nekustīgi, brīžiem groza galvas un plaukstas, brīžiem tādā kā robota gaitā pārvietojas pa skatuvi. Vienbrīd viena no inkarnācijām uzraušas uz klavierēm, kas uz skatuves (tobrīd neviens tās nespēlē), brītiņu patup un tad noveļas uz grīdas kā sala pievārēts putniņš. Mani smacē tāds niknums, ka nespēju kaut maķenīt baudīt mūziku, kas vienmēr mani aizkustinājusi. Labi, ka sēžu visaugstākajā balkonā, jo domās plosās ārkārtīga vēlme nožņaugt režisoru & pie viena dažas no inkarnācijām. Asinsdarbs ar lielu labpatikšanu notiek tikai domās, tāpēc pēc izrādes nevienu neaiznes ar kājām pa priekšu un neizved melnajā bertā. ;D Bet, objektīvi vērtējot, vijoļkoncerta izpildījums noteikti nebija zemē metams, jo par solisti (Veronika Eberle) tīmeklī atsauksmes galvenokārt cildinošas. Kad vijoļkoncerts izskanējis, man par izbrīnu, atskan skaļi aplausi: vācu tautai gājis pie sirds. Pošos prom, jo drīz autobuss uz Berlīni. Mani tik drīz te neredzēs.
Barbara Hannigana teicami tiek galā ar lomu (izņemot pašu sākumu, kur reizēm ieskanas nepiedodams vibrato), turklāt ir lieliska aktrise, tomēr augstākās līgas opernami Vīnē, Berlīnē, Ņujorkā, Minhenē šai lomai ņem citas - Mojcu Erdmani, Marlīzi Peterseni, Kristīni Šēferi. Interesanti būtu dzirdēt viņu kopā ar jēdzīgāku diriģenu. Lieliska ir Anne Sofija fon Otere grāfienes Gešvicas lomā, turklāt viņa spējusi palikt malā no kumēdiņu taisīšanas uz skatuves. Arī vīriešu lomu izpildītāji (doktors Šēns - Jochen Schmeckenbecker, Alva - Matthias Klink, Sigolcs - Sergei Leiferkus) gluži labi, taču saģērbti tik līdzīgi viens otram, ka uzreiz var sazīmēt vienīgi Alvu ar sarkanu parūku galvā.
Un tagad par lielāko bēdu - iestudējumu. Šveiciešu režisors Kristofs Martālers (Christoph Marthaler) it kā daudz dzirdēts, tomēr man prātā neviena viņa iestudējuma, ko būtu redzējis vai par ko - lasījis. Beidzamos desmit gados iestudē arī operas, tostarp ticis arī pie TRISTĀNA Baireitā. Pirmais neizpratnes brīdis, kad paceļas priekškars izrādes sākumā: skatuve pietaisīta ar veselu lērumu neobligātu lietu kā no komisijas veikala: pāris galdu ar krēsliem apkārt, divi podesti, uz kādiem cirkū parasti dresēti kustoņi sēž, tāda kā milzīga kaķu māja - Lulu guļvieta, augsts mikrofona statīvs ar garu izlici kā celtnim un vēl, un vēl.  Skatuves grīda raibos pasteļkrāsas četrstūros. Tērpi tādi paši - kā no otrreizēju apģerbu veikala, tikai pamatīgi nomazgāti. Skatuves dibenplānā - skatuvītes paaugstinājums ar priekškaru, taču īsti to operas laikā neizmanto.
Atveras priekškars, bet mūzika nesākas: vīriņš, kurš pēc tam deklamēs operas prologu, pa vienam no aizkulisēm uzstumj uz skatuves visus operas personāžus, ar dīvainu kustību gar viņu muguru tā kā tēlus ieslēdz, tā kā atraisa iedomātu trakokreklu. wtf?
Šī mana astotā vai devītā LULU izrāde, tomēr jāķeras pie sižeta izklāsta, lai saprastu, kas īsti notiek. Daudz pašmēr(ka)ķīgu izdarību: veči Lulu staipa kā lelli (atceraties plakātus sabiedriskā transporta pieturās Tevi pārdos kā lelli?), un reizēm viņai jādzied, kārājoties ar galvu uz leju vai svecītē. Patiesībā saskaņā tā ir Lulu, kas večus tin ap pirkstu. Izpaliek kino aina (Bergs libretā paredzējis gabaliņu melnaltas mēmas filmas, kur Lulu slimnīcā ar holēru); tās vietā palīginkarnācijas veido kaut ko neizprotamu.
Gāju uz autoostu, un gribējās vai nu dauzīt galvu pret mūri vai pielieties līdz ūkai. Lai drīzāk aizmirstu šo vājprātu. Nav pat laika līdz Reperbānim aiztecēt dvēseli paveldzēt. ;)

Intervija ar Barbaru Hanniganu un maķenīt ieskata uzvedumā. (ARD tālrādes materiāli).

Manchester by the Sea (filma)

Tapis gatavs svētdien, 12. janvāra pēcpusdienā.

Vakar biju nodomājis aizdoties uz Konservatorijas operas studijas iestudēto Feručo Buzoni (Ferrucio Busoni) ARLEKĪNU. Pusceļā atklāju, ka izrāde jau labu stundu kā sākusies (bļāviens, kurš sāk operas izrādi četros pēpusdienā). Griezties atpakaļ negribējās & sāku meklēt kādu citu izklaidi. Atradās - filma ar nosaukumu Manchester by the Sea. Daudzsološi: ieguvusi kādas nebūt balvas solīdos festivālos, būs britu angļu valoda (man tā skan kā mūzika) & britu melnais humors (āāāā!). Tajā brīdī nepiešķīlās, ka tā Mančestra taču zemes vidienē. Tā arī bija - (it kā) neatkarīgs amju izstrādājums. It kā tāpēc, ka jēdzieni amis un neatkarīgs ir pretmeti, kas viens otru izslēdz.

Vismaz mana pieredze ar viņu filmām pēdējos 15 gados bijusi kā ar RIMI tomātiem februārī: skaidri zini, ka plastmasai nebūs pat tomātu piegaršas, tomēr roķele reizēm pastiepjas. Tfū, labi, ka neiekāpu! Atkal būs miers uz pāris gadiem.

Fabula: Keisija Afleka (Casey Affleck, Lī) varonim nomirst brālis, Lī jāuzņemas atbildība par sešpadsmitgadīgo brāļadēlu Patriku (Lucas Hodges) un tāpēc vismaz uz laiku jāpārvācas atpakaļ uz Mančestru - miegainu mazpilsētu Masačūsetsas ziemeļos -, ar ko viņam saitās daudz sāpīgu atmiņu. Norakstīts kā no dzīves, nekādu ekstravaganču, turklāt maķenīt velk uz skatītāju raudināšanu.
Man patika scenārija veidojums -  nelineārs sižets: filmas pamatdarbības gaitā iepīti Lī atmiņu fragmenti, turklāt tas darīts tā, ka iesākumā skatītājs nemaz neapjauš, ka sācies pavisam cits stāsts.
Lieliska centrālās trijotnes - Lī, viņa bijušās sievas Rendijas (Michelle Williams) aktierspēle (no Staņislavska viedokļa); pārējiem ar tēlošanu kā nu kuram.
Visvairāk amju filmās mani kaitina ilustratīvisms un štampi: galvenais varonis iet pa ielu un mētā tenisa bumbiņu pret zemi = nespēja izšķirties; slimīcas gaitenis ar ārstiem, kas sagaida galveno varoni = nāves ziņa;...un tā katram kadram pirmajās trīs sekundēs saskatāms nepārprotams mērķis. Un šajā filmā tādu kadru bija no vienas vietas. Skatītājs paņem paņem popkorna turzu vienā rokā, XXL kolu - otrā, iezveļas krēslā & kļūst arvien trulāks un trulāks.
Mančestras montāža atškiras no tā, kā tas darīts amerikāņu mainstream-a filmās, un man netīk ne viens, ne otrs. Skaidrs, ka tikai diži meistari var īstenot 80 minūšu garu kadru (jā, jā, visa Sakurova filma Krievu šķirsts/Русский ковчег (2002) ir viens vienīgs kadrs), bet filmas saraustīšana ~15 sec ilgos gabaliņos - jo publika nespēj ilgāk noturēt uzmanību pie vienas ainas - manuprāt, ir režisora padošanās (vai koncepcijas trūkums). Šajā filmā kādri ir gari, daudzviet pārlieku gari, un filma pārraibināta ar gabaliņiem mašīna aizbrauc, mašīna atbrauc, jo režisors un scenārists nav spējuši citādi pamatot darbības vietas maiņu vai lēcienus laikā.
Trakoti vājš ir arī operatora darbs: filmā nav izmantota palielinājuma maiņa (kameras uzbraucieni un atbraucieni) - arī tad ne, kad rādītas sejas. Visi iekšskati bez izņēmuma filmēti ar nekustīgu kameru, un plāna maiņa panākta ar montāžu. Vienīgi dažos panorāmveida ārskatos kamera ir kustējusies.
No dzīves norakstīti ne tikai stāsts, bet arī varoņu valodiņa. Visticamāk, esmu klīrīgs vecmeitis, bet mani patiešām kaitināja ej dēt, mātesdrāzējs un pakaļas caurums katrā vārda galā no dažāda izmēra un dzimuma mutēm. Bez jebkādas stilizācijas. Nav vairs Oskara Vailda laiki!
Kritika filmu uzņēmusi ļoti atzinīgi, un gaidāms, ka tā saņems lēveni balvu, ASV kinokadēmijas figūriņas ieskaitot. Ja šī ir viena no labākajām, tad kādas gan ir vidusmēra amju filmas? Brrr! Sentimentāls pastāstiņš bez jebkādiem vingrinājumiem prātam. Monitorings veikts; nu būs atkal miers uz gadiem pieciem.