Karpati 🇺🇦, devītā diena

Ļviva

Vilciena līnija uz Rahivu pabeigta 1895. gadā (Austroungārijas laikā), un šķiet, ka visiem nākamajiem valdītājiem uzturēšana nav daudz rūpējusi. Vagonā vilciena saraksts ar pienākšanas un atiešanas laikiem un attālumiem starp stacijām. Gabals cauri kalniem - līdz Nadvirnai - ar vidējo ātrumu 20 km/h. Pat tvaika lokomotīve uz Ērgļiem manā bērnībā traucās straujāk. Toties kratīšanās & troksnis gulēt netraucē! Gandrīz visu ceļu kupejā esmu viens; tikai pusotru stundu pirms Ļvivas uzrodas divi jauni ļauži.

Daudzkārt esmu teicis un noteikti ne reizi vien rakstījis: pasaulē ir trīs pilsētas, uz kurām esmu gatavs braukt jebkurā brīdī, atvēliet tikai 15 minūšu mantiņu savākšanai: Pēterpils, Ļviva & Budapešta. Pusdeviņos esmu Ļvivā. +12c & līst kā pa Jāņiem, tomēr nolemju iet uz centru kājām. Teju ziedēs liepas - maija vidū (ukraiņu valodā jūlijs ir лiпень)! Ieeju pabrokastot Пузата Хата; šejienes pildītajām pankūkām salīdzinājumā ar Terasē dabūtajām pamatīga ширпотреб-a piegarša.

Kas jādara kārtīgam ukrainim
(pastkarte)

Brokasta laikā lietus mitējies. Ap desmitiem ieveļos hostelī (vēlā vakarā vilciens uz Kijevu; esmu rezervējis pašu lētāko gultiņu pašā lielākajā istabā - lai varētu tikt dušā, būtu, kur atstāt mantiņas utt.). Uzzinājuši, ka nepalikšu pa nakti, simt hrivnu (~3 eiras) vietā no manis paņem piecdesmit. Apbrīnojami! Rakstīdams beidzamās pastkartes, izsūcu pamatīgu krūzi kafijas. Gribas mājās!

Esmu no kāda apgāda (galushki.com) pasūtinājis kaudzīti inčīgu pastkaršu (nākamajām reizēm!). Piezvanu viņiem un noskaidroju, kurā pasta nodaļā jāiet meklēt (Укрпошта nezin kāpēc nepiegādā arī apmaksātus sūtījumus, un pat ne paziņojumu, ka kaut kas pienācis). Kā tad, pastkartes gaida mani. Rinda pastā vēl lēnīgāka nekā pie mums.

Metos pilsētā. Biju domājis iet uz brīvdabas muzeju, bet ir jau pāri pusdienlaikam, un nevar saprast, līs vai ne. Kāju mazie pirkstiņi jūtas labāk nekā vakar, tomēr pilnīgi bez sāpēm lokomocija vis nav. Paklīstu pa vecpilsētu, uzkāpju Augstajā pilī (Високий Замок, kalns pilsētas centrā, kur kādreiz atradies cietoksnis). Atkal sāk līņāt. Tinos atpakaļ uz hosteli.

Kad vīkšīju braucienu, šajā vakarā bija paredzētas veselas divas izpriecas ķermeņa augšgalam - Zemnieka gods (6pm) un krutākā ukraiņu mūsdienu komponista Valentīna Silvestrova (Валентин Сильвестров, 1937) Klusās dziesmas (Тихі пісні, 1975, 8.30pm). Zemnieka gods kaut kad bija pa kluso aizstāts ar Jautro atraitni - uz to nu gan mani vienīgi trako kreklā varētu dabūt.

Stundiņu paguļu, tieku vaļā no desmit dienu veciem rugājiem & ar mugursomu plecos dodos uz operu. Man traki tīk mūsdienīgi opernami, kur daudz gaisa & gaismas, - tādi kā Viļņā, Amsterdamā, Kopenhāgenā, Marijas teātra jaunā ēka, tomēr ir arī divi mīļi veci - Ļvivā & Budapeštā. Abās vietās esmu gājis uz visādām nejēdzībām, piemēram, Mozartu vai Hulaka-Artemovska Aizkrācieši Pārdonavā (Запорожець за Дунаєм, 1863), lai tik tiktu namā iekša.

Garderobē ļoti atvainojas par mugursomu, bet viņiem visi klausītāji mīļi — ar mugursomām vai bez tām. Koncerts Spoguļu zālē — tādā kā Rīgas operas Beletāžas zālē, tikai ne tik nomācoši tumšā. Biļeti pirku tīmeklī iepriekšējā dienā, un aizņemta bija labi ja ceturtā daļa vietu. Opera smalkjūtīgi aizvākusi krēslus, kas būtu palikuši tukši, un zāle šķiet piepildīta. Skaidri redzams, ka nejaušu klausītāju tikpat kā nav. Traki patika! Mani vingrinājumi mūzikas analīzē būtu vienkārši smieklīgi, tāpēc teikšu vienīgi to - krievu romanču gars dzīvāks par dzīvu, bet mūsdienīgā veidolā. Ar Mandelštama, Jeseņina, Puškina... dzeju.  Te saite uz youTube klipu ar tiem pašiem izpildītājiem (Наталія Половинка, Йожеф Ермінь), kurus klausījos es. Patiesi iesaku kaut brītiņu.
Ļvivas opera nosaukta Solomijas Krušeļņickas (Соломія Крушельницька, 1872-1952), vienas no 20. gadsimta pirmās puses spilgtākās Salomes, Elektras, Brinhildes, Elzas... vārdā, un Soguļu zālē atrodas Solomijas 3/4 auguma skulptūra ar skatu tieši uz Natāliju Polovinku. Man šķita, ka redzu zvaigznes bronzas acīs atzinību, kas jaukta ar maķenīt skaudības (viņas laikā tādas mūzikas nebija!) un pārākuma apziņas. Bet tās tikai manas iedomas.
Mainīdami repertuāru, operas rīkotāji nebija iedomājušies, ka Jautrā atraitne ilgāka par Zemnieku godu, un tad iznācis, ka pēc trešās vai ceturtās dziesmas (patiesībā viena dziesma seko otrai gandrīz vai attacca) atraitnes jautrību uzkurinātais pūlis bļaustīdamies dodas mājās. Izdzirdusi to, dziedātāja nevilšus piešauj pirkstus lūpām, un viņas sejā bija skaidri jaušams sarūgtinājums, bet līdzams tur nekas nav. Nākamās trīs vai četras dziesmas pabojātas, bet pēc tam atkal viss labi.
Pēc koncerta, svētlaimes pārņemts, veļu mugursomu plecos un, lokus pa pilsētu mezdams, tipinu uz staciju.

Karpati, astotā diena

Rahiva

Pamostos ap desmitiem. Nesteidzīgas brokastis. Labi gan, ka nav nekur jāiet. Turklāt tajā pusē, kur Marmarosu Pops Ivans, pamatīgs mākonis.

Izeju pirmo riņķi pa pilsētu. Esmu še bijis divreiz - pirmo reizi 1974. gadā ar vecākiem, otru - pērn caurbraucot. Lai arī pilsēta rakstos pirmoreiz minēta 15. gadsimta vidū, pat par laiku Austroungārijas sastāvā (līdz 1. pasaules karam) neliecina tikpat kā nekas. Daudz padomju laika dzelzbetona. Un jaunbagātnieku (kontranbandistu?) savrupmājas augstiem betona žogiem.

Atrodu valūtas maiņas kantori & tieku pie vietējām naudiņām. (Ukrainā pat Revolut - naudas karte, ar kuru var izņemt 200 eiru mēnesī no jebkura bankomāta pasaulē, turklāt ar labu pārlēses kursu - bieži nav glābēja, jo lielākā daļa Ukraiņas banomātu piemet vēl savu komisiju. Visrijīgākā ir Privātbanka - par 500 hrivnu (=16,5 eiru) izņemšanu vēlējās piemest četru eiru komisiju.)

Saguris ceļinieks sarkanā jakā

Pilsētiņas vienīgajā grāmatnīcā atklātņu nav, toties kādā kultūras preču veikalā (pārdod raibu raibās lietas - no rotaļlietām līdz kosmētikai un rakstāmlietām) vismaz desmit dažādu veidu. Cienījama izvēle pilsētiņai ar 15 tūkstoš ļautiņiem.  Suvenīru veikaliņā pamanu magnētu, uz kura kalni ar eglēm un vīriņu sarkanā jakā ar mugursomu plecos. Neesmu no tiem (я не такая!) , kam visa ceļojumu vēsture pie ledusskapja, tomēr nopērku, jo sarkanā jaka šķiet kaut kur redzēta.  Sāk smidzināt. Dodos atpakaļ uz hosteli (esmu samaksājis par vēl vienu nakti, lai visu dienu līdz vilcienam pusnaktī varētu palikt istabā); pa ceļam nopērku Vinohradivas zemenes: 1,10 eiru kilogramā, saldākas par tāk, ko ēdu Užhorodā. Nu jau līst kārtīgi.

Pačatoju ar draugiem, parakstu pastkartes, nolūztu uz kādu stundiņu. Lietus pa to laiku mitējies. Izeju vēl vienu riņķi pa pilsētu - nekā ievērības cienīga nepamanu arī šajā reizē.

0.32am vilciens Rahiva-Ļviva.

Karpati, septītā diena

Dragobrats-Rahiva

Brokastu esmu pasūtinājis deviņos. Pamostos ap pusastoņiem pāris minūšu pirms modinātāja. Kaut ko no pretējās nogāzes var saskatīt, bet pārāk cerīgi neizskatās. Tad jau manīs.
Pabrokastojis, kravāju pendeles. Viss tikpat miglains kā bijis. Brīdi uz palodzes parotājas vārs Saules stars, bet tikai uz brīdi. Peļķēs lietuslāšu radīti aplīši. Rezerves izeja - pa 4WD braucamu ceļu iet 10 km līdz šosejai & tad ar autobusu vai stopiem uz Rahivu.
Lietus it kā rimst. Uzvelku kalnu zābaciņus: samocītais mazais pirkstiņš jūtas labāk,  nekā bija gaidāms. Iešu tomēr pa kalniem. Dragobrats apmēram kilometra augstumā; no turienes jāuztraušas Lielajā Dvīnī (Близниця Велика, 1881 m), un tad 30km līdz Rahivai uz leju vien, uz leju vien. Pērn pa lietu & miglu kāpu no Dvīņiem lejā uz Dragobratu, tāpēc ceļš puslīdz zināms.

Līdz Pirmajam žandarmam (1й Жандарм, 1763 m) ved slējotāju pacēlāji. Pa ceļam vairākās vietās pāris metru biezas kupenas (Dragobrata slēpošanas nogāzes pret ziemeļiem, tāpēc sezona tur līdz maija sākumam). Pirms pašas virsotnes smidzim piejukušas sniegpārsliņas. Un ikkatram zāles stiebram ledus mētelītis - vakardienas atkala. Beidzamajos simt metros viss smidzis pārgājis smalksmalkā sniedziņā, bet katram stāvu sprungulim, katram viršu zariņam caurspīdīga mētelīša vietā baltā bārzdiņa. Skats neaprakstams. Visu plucina vējš & veido kupenu arī manā kreisajā ausī. Esmu virsotnē. Noskrubinu no plāksnītēm baltās ledus zvīņas, lai fočenē var redzēt, ka esmu Lielajā Dvīnī & līdz Rahivai 27km.

Turpat līdzās vienkārši Dvīnis (Близниця, 1872m), un kartē rādīts, ka no sedlienes starp abiem atdalās taka uz Rahivu. Taku nemana, tāpēc raušos augšā arī otrajā Dvīnī (neko daudz - kādus nieka 60 m), kur zīmēts norāžu stabiņš. Tur tas arī ir. Te piepeši virs galvas mākoņos zilas debess lodziņš. Kādi 20 m lejup, un caur miglas ļerpatām var apjaust apkārtējās kalnu grēdas. Vēl 50 m, un redzama Saule. Nometu vienu lietus jaciņu. Vairākās vietās savvaļas narcises. Ar karotes kātu dažus sīpolus izskrubinu no akmeņainās zemes.

Tālākais gājiens bez lieliem piedzīvojumiem - pa akmeņainu zemes ceļu, ka vijas pa grēdas kori, apliekdams visas virsotnes.

Cik sniedzas skats, visapkart tādas pašas kalnu grēdas. Pa gabalu pazīstu arī Popu Ivanu (Пiп Iван, 2020m) - tajā biju uzkāpis pērn.

Nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita divus vīriņus apvidniekā, kuri vaicā, vai ceļš tālāk izbraucams.

Ceļmalā kādā avotā piepildu ūdens pudeli (rīta vēsumā nolēmu ņemt līdzi tikai vienu; citas dienas bija pat trīs). Laiku pa laikam nometu arī otru lietus jaciņu, tomēr vienā t-kreklā labi tikai aizvējā.

Kādā virsotnē līdzās ceļam mobīlo sakaru tornis; tālrunis rāda, ka tīkls stiprs, cik vien var būt. Piezvanu Aigai: dižas vajadzības nav; lielākoties tāpēc, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņa nemocītu , ka neesmu gana daudz  neierobežotas piekļuves mobilajam tīmeklim izmantojis.

Beidzamos astoņus kilometrus maršruts ved pa austriešu būvētu ceļu, kas vismaz simt gadu vecs (austrieši zaudēja šo apvidu 1. pasaules kara rezultātā) & vēl joprojām lieliskā stāvoklī, izņemot vietas, kur turpmākie saimnieki nav vīžojuši kaut maķenīt pielikt roku pie uzturēšanas - iztīrīt caurtekas vai aizlāpīt izskalojumus. Ceļš būvēts no plakaniem akmeņiem, kas likti stāvus: gar malām - prāvāki kā apmales, vidū - mazāki šķērsvirzienā. Ceļš kā serpentīns vijas pa nogāzi lejup, pašā apakšā - Rahiva. Vairākas reizes parausta ikra muskuli, bet līdz īstiem krampjiem nenonāk (pirmoreiz piecu dienu laikā!).

Esmu maķenīt pieklusis & saprotu, ka no rītdienas iecerētā kāpiena Marmarosu (kalnu masīvs) Popā Ivanā (Пiп Iван Марморошский, ~1950m) nekas neiznāks. Tā esot skaistākā Ukrainas virsotne, 17 km/1500 m pa vertikāli no Rahivas, tieši uz Ukrainas & Rumānijas robežas. Tomēr maķenīt prieciņa, ka iecerētie 180 km pieveikti.

Jociņš no Alekša ;D

Aizvelkos līdz hostelim, sarunāju, ka samaksāšu rīt (makā beidzamās simt hrivnas, un kartes viņi neņem), noskaidroju, kurš pārtikas veikals ņem, sapērkos ēdmaņas, izplunčājos dušā & atlūztu.

No nākamā stāsta. Pamostos pusastoņos. Apkārt ziedu nav - tātad, ne zārkā, ne dobē. Toties līdzās gultai maisiņš ar pārtiku. Neskarts. ;D. Kas saldāks par medu?

Karpati, ceturtā diena

Mižhirja-Koločava

 

Šodien modinātājs augša pirms manis. Novāļājos pa gultu līdz pusdeviņiem: šodien var atļauties, šodien tāda kā atpūtas diena - nieka 30 km. Kājas, šķiet, klausa.

Pirmais gājiens uz pastu: esmu no kāda karšu apgāda (ACCA) esmu pasūtinājis karti, ko vajadzēs nākamajā gājienā pa Karpatiem. Viesnīcā ne karte, ne paziņojums no pasta nav redzēts; pastā sūtījumu atrod 15 sekunžu laikā. Pie viena nopērku pastmarkas (tagad krājumi vismaz četriem braucieniem ;D). Tālāk - uz grāmatnīcu. Tur divu veidu vietējas pastkartes - ar Mižhirji un Siņrevira ezeru, gluži glītas. Pačaloju ar pārdevēju: sākumā moskaļu mēlē, bet tad viņa, dzirdēdama manu suržiku (krievu un ukraiņu valodas jaukums) ar Baltijas akcentu, pāriet uz ukraiņu valodu. Izrādās, arī viņas ģimenei tīk staigāt pa kalniem, tikai viņas, nabadzītes, pirms diviem gadiem volejbolā apskādētais celis nevar un nevar atlabt. Vaicā, vai Rīgā vēl ražo balzamu, un saka, ka būtu ar mieru maksāt simt hrivnu (~3 eiras) pa virsu, ja tik varētu dabūt. Saku, lai pas'tās veikalos Ļvivā; esmu tur savām acīm māla pudelītes redzējis.

Veļu somu plecos un dodos uz mīļās Kamjankas (viesnīca; esmu tur teju savējais - četras reizes esmu nakšņojis) pusi. Pilsētiņas vienīgajā gājēju ielā tirgus diena: sākot ar lietotāmdrānām un krāsainiem ķīnīzeru sūdiņiem līdz augļiem, dārzeņiem un dzīviem trušiem. Nopērku pusotru kilogramu zemeņu ceļam.
Gājēju ielā arī Terase - vaļā! Eju iekšā & vaicāju, ko var dabūt brokastīs. Piedāvā omleti, bet ir arī tas, uz ko esmu cerējis - ar biezpienu pildītas pankūkas (налисники). Kamēr sūcu espresso un tērzēju ar draugiem, pankūkas klāt. Taisnā ceļā no pannas!
Kamēr esmu darījis saimniecības darbus, pulksten's jau vienpadsmit. Ceļu somu plecos pa otram lāgam - šoreiz pa īstam. Ceļš līdz Kamjankai - man vislabāk pazīstamākā vietā Ukrainā. Ceļš pa kalnu grēdiņas kori starp meža skupsnām lēzeni iet kalnup. Zemenes pārvietojas vēderā pusstundas laikā. Labas gan! Pusotra stunda, un esmu vietā, kur būtu jāgriežas uz Kamjanku, bet man šoreiz uz otru pusi. Dalos ar kādu ganīties piesietu zirdziņu ar saviem āboliem. Tālākais gājiens tikpat kā līdzens, pa senu austriešu ceļu. Atpazīstu vietu, kur pirms pusotra gada lecu pa sniegu kā krupīt's (2017. gada 19. janvāra ieraksts). Kāpiens lejup uz Siņevira ciemu pa serpentīnu, kurā nokrišņu ūdeņu straumes izskalojušas pamatīgas gravas, ko vietējie ļauži vietām piegāzuši atkritumiem. Nākamā lietus laikā pašiem atkritumu ekstraktu skalos virsū.
Iegriežos pie Ivana, kurš ceļ guļbūves (arī par to, kā iepazinos ar Ivanu, pērnā gada 19. janvāra ierakstā). Viņa paša nav mājās: no kādas jaunbūves vairāk nekā 500 km attālumā nosperti instrumenti, un viņš naktī meties skaidrot skādi. Mājās kundze ar diviem bērņukiem, trešais - pie vecvecākiem. Atdodu Laimas lielkonfektes, un abi ar Katju (kundzi) nosmejamies, ka vērtīgākā pilnīgi noteikti sviedru piegarša. Mani pacienā ar biezpiena plāceņiem & padzirda ar kafiju.
Šodienas naktsmītne kādu 10 km attālumā pa šoseju; esmu nodomājis turp doties pa kalniem, bet mugursomu gan varētu ar kādu gadījuma mašīnu aizsūtīt uz galamērķi. Pārāk labi neķeras, bet pēc kādām desmit minūtēm piestāj ļaužu pilns mikriņš, šoferītis, izdzirdis, ka braukt vēlas tikai mugursoma, acis vien ieplēš, bet sakās viesnīcu zinām un apsola somu turp nogādāt. Darījuma vērtība 30 centu.
Forši gan ar vienu aukliņsomu plecos! Kāpju augšup uz grēdas kori; ceļi un meža skupsnas apvidū ne gluži tā, kā zīmēts kartē, bet, Saules un intuīcijas vadīts, tieku grēdas korē. Vietā, kur jākāpj lejā, kartē atkal zili brīnumi, bet šoreiz uzdevums vieglāks - jātiek uz kārtīga meža ceļa, pa kuru turklāt iet tūristu maršruts.

Tai mežā bij' viens nams...

Tālākais gājiens no navigācijas viedokļa tīrā bērnu spēle: pa apzīmētiem ceļiem un takām vien. Kādā vietā nepdzīvotu māju puduris: divas tēstu guļbaļķu dzīvojamās ēkas stāviem šķindeļu jumtiem, vienai pat veranda. Līdzās aka, krucifikss un elektrības stabs aprautiem vadiem. Izskatās, ka pametas pirms laba laika, tomēr logi abām veseli. Kā gribētos šeit kādreiz atgriezties & laiciņu padzīvot. Cita ūdeņa neredz, tāpēc pār plecu iemetu kapeiciņu peļķē uz ceļa.
Pēc kāda brīža dzirdu priekša rūkoņu: pa ceļu man pretī kārpās Urāls dižskabārža bluķiem pilnu kravas kasti & trim vīriņiem kabīnē. Ieraudzījuši mani, piestāj, apvaicājas, kurp dodos un piedāvā smēķi. Atsaku.
Ceļš uzkāpis līdz 1300 m augstumam bet apkārt meži, ne alpu pļavas. Dižskbāržiem lapiņas gluži nesen plaukušas, gaišzaļas kā Limbažu dzija Imanta un Asnes cepurēs. Pamazām taka sāk vīties lejup: brīžiem stāvāk, brīžiem lēzenāk.  Beidzamajā puskilometrā taka un strauts pa dziļas gravas dibenu, un strauts cīņā  uzvarējis. Lēkāju no akmens uz akmeni; kas vainas, ja plaecos nav mugursomas.
Vēl pusotrs kilometrs pa asfaltu Koločavas ciemā (esot lielākais Karpatos), un esmu viesnīcā. Mugursoma vestibila kaktā gaida mani. Neesmu pārāk piekusis - šodien vien kādi 32 km. Astoņi vakarā, un laukos tas teju nakts vidus, tomēr divi mazītiņi veikaliņi ciema galvenās ielas malā vēl vaļā. No piena produktiem - ko vienīgi pa īstam kārojas - pilnīgi nekā; nopērku dažus tomātus, noloku dažas tomātmaizes, izsūcu puslitru vīna, kas noglabāts mugursomā, & liekos uz auss.

Karpati, trešā diena

Voloveca-Mižhirja

Kurš putniņš agri ceļas... Šorīt putniņš augša puspiecos, 5.13am vilciens no Užhorodas uz Volovecu.  Pa ceļam uz staciju paspēju WhatsApp-ā mierināt Viku, kura aizspurgusi no Pēterpils uz Veronu bez eironaudiņas kabatā.

Elektrovilciens kā pirms divdesmit gadiem Latvijā - ne pārāk ērtiem koka sēdekļiem (& ne pārāk tīts), toties divarpus stundu brauciens 0,75 eiru. Mēģinu snauduļot, bet nekas neiznāk.

Noieti 18 km,
palikuši 30 km. Hmmm..

Maķenīt pirms astoņiem esmu Volovecā; sagaidu, līdz atvērs veikalus, nopērku pudeli kefīra, paku tomātu sulas un kādu puskilogramu cepumu - tas pusdienu tiesai - un sāku kāpienu Boržavas grēdā. Taka iešanai ērtā slīpumā, un drīz vien esmu pieveicis 700 m pa vertikāli, un klāt alpu pļavas un pirmā virsotne (1219 m). Mellenes zied kā trakas; šis būs ogu gads. Vietām gluži vai klājiens sviestabumbu. Vairākas virsotnes - Темнатик (1344 m), Плай (1331 m), kājnieku takas vietā sākas apvidnieku iebraukts ceļā. Klāt šodienas augstākā - Dižā Augša (Великий Верх, 1598 m), līdz tai kārtīgs 300 m kāpums. Pirms pašas virsotnes apdzenu pirmos šis dienas ceļabiedrus. Viņi ar pamatīgām somām: acīmredzot, nakšņos kalnā. Pusdienas - kefīrs, cepumi & skats, no kura aizraujas elpa (patiesībā tādi katru mīļu brīdi, un elpai, reiz aizravušamies, nebūtu kad atrauties).

Pēc Dižās Augšas pretīmnācēji ik pa stundai. Kādā vietā atpūšas pulciņš jaunu ļaužu, kas dodas pretējā virzienā. Viņi vaicā, cik ejams līdz Volovecai. Mēģinu novērtēt, cik tas viņiem varētu prasīt, un pierunāju katram gadījumam nofočēt manu karti (viņi bez tādas). Manus šis dienas plānus viņi komentē: Mēs to trijās dienās.
Vairākas citas virsotnes - Гимба  (1491 m), Маг'ура (1517 m), un tad nāk pārsteigums: kad saskaitu uz rādītājiem rakstīto, cik noiets un cik vēl jāiet, iznāk 48 km. Hmmm, biju domājis, ka šodien būs kādi 35, nu, labi - 38 km.

Ceļā pamazām laižas lejup. Ziemeļu nogāzēs vairākus metrus biezas kupenas. Atrodu vairākus avotus un uzpildu ūdens pudeli; avoti ne gluži tajās vietās, kur zīmēti kartē, bet būt ir. Tieku līdz kartes malai (t.i., vietai, kur maršruts turpinās kartes otrā pusē). Pārpakoju karti jaunā mapītē, un nākamais pārsteigums: taka turpinās pa kalnu grēdu, kurā vairākas virsotnes, uz augstāko vismaz 200 m kāpums. Nešķiet visai kārdinoši; aiz muguras jau ap 35 km. Nolemju kāpt lejā uz tuvējo ciemu un no turienes beidzamos 5 km līdz Mežhirjai pieveikt ar kādu gadījuma mašīnu.

Sniega cilvēka pašiņš :)

No vilka bēgdams, esmu uz lāci kritis: kartē zīmētais ceļu iebraukušas augstsprieguma līnijas celtniecības mašīnas: pamatīgi akmens bluķi, vietām ceļa padziļinājumu skrējienā uz leju izmanto strauti. Tieku līdz nesenam izcirtumam, un pēc tā  pievedējtraktori ceļu pārvērtuši pusotru metru dziļā dubļainā grāvī. Kaut kā notenterēju līdz kalna pakājei. Pie upītes vairāki ļautiņi ar kaut ko darbojas; pamanījuši mani, blenž kā jokā, tomēr Добрий вечiр! atņem. Kādu gabaliņu soļojam kopā ar pērnu bullēnu, kurš nolēmis, ka šodien ganīties pietiks un jādodas mājup.

Pirmās Lozjanska (Лозяньский) ciema mājas. Savu dzimto zemi gan viņi gāna uz nebēdu: gāž atkrituus upītes nogāzēs - gan jau palos aizskalos. Citā vietā no kūtiņas zem ceļa ierakta vircas caurule, tā ar laiku aizsērējusi, un virca plūst uz upīti tērcītē pāri ceļam. Varētu padomāt, ka atnācēji.

Pie lielākas daļas mājas auto, bet neviens nekurp nebrauc (kurp lai - ir jau pusastoņi vakarā). Pēc kādiem diviem kilometriem ciema centrs ar veikalu, tur jau manāma dzīvība - vairāki busiņi un vieglie auto. Drīz vien kāds auto brauc, piestāj un aizved mani kādus 5 kn līdz Mižhirjas nomalei.

Ceļs uz viesnīcu ved garām mīlajai Terasei (kafejnīca), ieeju & noskidroju, ka pavārs vēl uz vietas un viņi vaļā vēl 45 minūtes. Terasē esmu bijis daudz reižu; viens no ķelnerzēniem mani atceras. Nosmejamies, ka esmu ielāgojis dažādu laiku viņu WiFi paroles. Nu atkal jauna. Pasūtinu vakariņas & metos uz viesnīcu mazgāties.

Iemitināšana neiet pārāk raiti, tāpēc uzvelku vien tīru t-kreklu, nomazgāju ģīmi & teku atpakaļ uz Terasi. Espresso sākumā, espresso beigās, glāze vīna sākumā, glāze vīna beigās (esmu taču pelnījis, šodien kādi 42...44 km), dārzeņu salāti, borščs, kurā karote stāvus stāv, forelīte, kura vakar vēl peldējuse... Lai gan slēgšanas laiks jau garām, uzradušies vēl vairāki klienti, un varu pabeigt vakariņas bez steigas. Rēķins - astoņas eiras.

Duša. Gulta. Par bezmiegu nevaru sūdzēties.

Karpati, otrā diena

Užhoroda

Viens vilciens diennaktī nevis pa taisnāko ceļu caur Beskidu tuneli un Mukačevi, bet gar pašu Polijas un Slovākijas robežu. Studiju gados divus pavasarus (1989. un 1990. gadā (?)) braucām uz Užhorodu trenēties, un apmetāmies tūristu bāzē, gar kuru vedīs šodienas vilciens. Kāds laiks marta vidū Latvijā, tas lasītājiem apmēram zināms, bet tur - Karpatu dienvidu nogāzē - abas reizes bija ap +20c.

Pavadones & tālruņa modināts, esmu augšā, un pēc neilga brītiņa arī Ņevicku pils (Невицький замок) un nogāze, kurā toreiz atradās tūristu bāze Верховина. Pirms pāris gadiem meklēju tīmeklī kaut ko par bāzi un atradu vairākus avotus un pat YouTube video, ka bāze sen pamesta un grūst. Esmu pieslēgts pasaulei (Київстар!) & aizsūtu pāris foto tā laika cīņu biedriem Ingai & Kurim.

8.44am. Užhoroda klāt. Piespadsmit minūšu kājām, un esmu hostelī. Mana istaba brīva; varu vākties iekša tūliņ pat. Duša, un dodos pirmajā riņķī pa pilsētu. Šodien 9. maijs (Uzvaras diena padomju laikā), Ukrainā valsts svētki, bet mežonīgais kapitālisms darījis savu: slēgtas tikai valsts iestādes, un pat remontdarbi gājēju tilta vienā galā pilnā sparā.

Vispirms apdaru saimniecības darbus: tieku pie jauna tālruņa lādētāja (tas, kurš līdzi, nelādē ne sitams) un vaļā no matiem (par divām mūsu naudiņām) - citādi visus Karpatu lāčus pārbiedētu.
Beidzamo reizi biju Užhorodā pērn janvārī; tagad pilsēta izskatās maķenīt sakoptāka, tomēr iespaids visai drūms. Centrā visai daudz Austroungārijas mantojuma, bet tas lielākoties bēdīgā stāvoklī vai dažnedažādi uzlabots - plastmasas logi. papildu stāvi utt. Skumji. Ir arī uzņēmumi - piemēram, Užhorodas valsts universitāte. Iemaldos arī botāniskajā dārzā. Pārāk uzmanīgi plāksnītes nelasu, tomēr milzu sekvoju pamanu. Pārāk milzīga nav. ;)
Ielas malā nopērku no čigāniņiem zemenes, ~pusotra eira kilogramā. Saka, ka esot no Vinohradivas (Виноградів, Aizkarpatu līdzenajā daļā pie pašas Ungārijas robežas). Daža vai uz mēles kūst, cita - pilnīga plasmasa kā no Turcijas vai Grieķijas.
Beidzamās naktis iznācis maz gulēt: nekas tā neuzlabo sejas krāsu un nemaitā figūru kā diendusa (manuprāt, iz  Pāvila Rozīša). Ne tur vairs kas uzlabojams, ne maitājams, tāpēc atlūztu uz kādu stundiņu.
Aizeju uz brīvdabas muzeju pašā pilsētas centrā līdzās pilij. Jauks un kopts, tomēr atmiņas par zilzilajām ziemas debesīm un pilošajiem jumtiem spilgtākas un liedz pilnībā baudīt esošo mirkli.
Vietējais skulptors Mihailo Kolodko (Михайло Колодко) jau kādu desmitu gadu rotā pilsētu ar sprīdi garām bronzas skulptūriņām. Šobrīd (it kā) esot trīsdesmit viena. Kādreiz esot bijis ceļvedis, bet tagad tas vairs nav dabonams, turklāt izdots tad, kad skulptūriņu bijis astoņpadsmit. Dodos medībās un atrodu vienu otru, ko agrāk neesmu redzējis, bet ne tuvu ne visas, par lielu nožēlu (kā uzzinu vēlāk) - arī Franci Listu ne.
Diena galā. Ielīmēju rītdienas gājiena karti A3 mapītē, sakrāmēju pendelītes, jo rīt jāceļas nakts melnumā, un liekos uz auss.

Karpati, pirmā diena

Rīga-Viļņa-Ļviva

Kaut kad janvārī uzeju, ka ar ukraiņu aviolīnijām lidojums VNO-KBP (Kijeva Borispole)-LWO (mīļā Ļviva) par 56 naudiņām. Mērgļi gatavie, RIX-KBP-LWO lētāk par simtu nav redzēts. Kādas divas nedēļas ik vakaru aplūkoju skaitli, līdz kādu dienu neizturu, & brauciens uz Karpatiem 8. maijā ir tapis.
Atceļam atronu KBP-VNO ar vizieri 17.maijā par kādām 25 naudiņām (zemakā cena visā wunderschönen Monat Mai). Desmit dienu - mans mīļākais lielums, mana mīļākā krāsa, ka teiktu lācis Pūks.
Un tad trāpās euroLines dāsnuma uzplūdi: par trim naudiņām turpceļš (nesaprotu, kāpēc viņi dzenā autobusu dienas vidū (11.45am) - esam četras dzīvas dvēseles, šoferīti ieskaitot), četrām - atceļš.
Ar kalnu kartēm noteikti varētu visus manus 35 m³ izklāt; uzbūvēju sešu dienu gājienu ar naktīm dušā & baltos palagos. No Volovecas līdz Rahivai. Nē, Koločavā - ja tik nesnigs - iešu gulēt krokusos - pāris dienu pirms ceļojuma pamanu rakstu par krokusziedoni Užhorodas pilsētas portālā.
Pērn biju Karpatos divarpus nedēļu vēlāk (24.-29. maijā), un tad tie ziedēja 1500m augstumā, un turpat blakus bija nomelnējušas divmetru kupenas. Šogad pavasaris varen agrs, un alpu pļavās (полонины) sniega tikpat kā vairs neesot.
Mugursoma tikpat kā tukša - trīs pāri apakšbikšu, ziepju trauks, pildspalva, un tas gandrīz vai viss. Ļvivas operai (16.maijā PAGLIACCI) nāksies samierināties ar džīnām & t-kreklu trešajā riņķī. ;)
Tuvojamies Viļņai, krāmēju (savas trīs) pendelītes & gatavojos pārskrējienam uz vilcienu. Labi skaļus Sarauj!, lūdzu!
Tencinu, Sarauj! bija vajadzīgajā spēkā! Šoferītis manām piecām minūtēm, kas starp autobusa pienākšanu un vilciena atiešanu, vienu nolaupa, bet maķenīt akselerācijas, un esmu strupulītī, kas uz lidostu (7 min brauciens), kādu pusminūti pirms atiešanas. Ne tādi cunduri vien strādāti! ;D

Atmīnēts & izlaists no savienības 3 min laikā. Braucam uz ļitaku. Nebūs mīļais Embraer-ītis 190, bet tūļīgs boings. :( To noģiedu pēc tā, ka iekāpšanas karšu lasāmierīce kaut ko noņerkst, un tieku pie jaunas. Tavu brīnumu - pie avārijas izejas. Acīmredzot, mans vārds & uzvārds skaidri liecina, ka esmu kasķīgs tēviņš, un ar tādu labāk pa labam. Citus, kas mēģina tur iesēsties, dzen prom. Esmu redzējis, ka to dara par tad, kad gaisakuģis jau braukā pa lidlauku (nopietns drošības noteikumu pārkāpums). Tādā ziņā ukraiņu aviolīnijas svētākas/skopākas par pašu pāvestu/raini.

Septiņjūdžu zābaciņi no Lidl-a

Stunda, un esam galā. KBP ir viena no baisākajām lidostām, kur nācies būt: ēka jauna, bet iekšā - trūdošs sociālisms. Ne paldies, ne lūdzu, rokas kabatās, gremoklis mutē, un smaidu ģīmim uzvelk varbūt reizi gadā. LWO tādā ziņā pilnīgs pretstats.

Vēl viens boings, vēl viena stunda, un esmu Ļvivā. Deviņi. Krēslo.

Tikko bijusi lietusgāze, kas dienas tveici uz brīdi vēsinājusi, bet, kamēr tieku līdz centram, atkal +20c (tas naktī). Déjà vu - pirms gada tieši tāpat bija pārskrējis negaiss.  Vakariņas pazīstamajā Пузата Хата - apmēram kā mūsu Lidiņs. Pavaicāju kasierītei, kur var iegūt SIM karti. Viņa atsaka - visdažādākajos veikalos, tostarp pārtikas. Ieeju dažos, bet tajos nav. Un tad neviļus pamanu cigiņu kiosku, pie kura starp citām izkārtne Vodofone. Un man vajadzīgais Kyïvstar. Ir tikai viena tarifu plāna kartes, bet man der kā kulaks uz acs - neierobežota mobilā tīmekļa lietošana. Vēl kaut kādas sarunu minūtes & īsziņas, bet kam man tas. 50 hrivnu/~pusotra eira par mēnesi. Izrādās, kartes konts jāpapildina ar vēl 50 hrivnām - ja nu iebraucu maksas pakalpojumos -, un tapšu pieslēgts pasaulei.

Pilsētas centrs jaunu ļaužu pilns - īsta Lisabonas nakts, un rīt uz skolu & darbu nav jāiet (9. maijs). Apstaigāju mīļas vietas, pasēžu pie operas (ciet vienos naktī!), un dodos uz staciju. 2.52am vilciens uz Užhorodu. Divvietu kupejā esmu bez līdzgulētāja (-as). Добранич! :)