uz Vīni pie TOSKAs

Par laimi, pāris gadu ilgušais (pēc MeinFernBus aiziešanas pa skuju taku) FlixBus monopols beidzies. Citas reizes braucu no Budapeštas uz Vīni ar vilcienu (ja pērk tīmeklī & izdrukā dīvainā aparātā stacijā, trīspadsmit naudiņu), šoreiz uz slikti izpirktiem autobusiem bija pat 4,99 naudiņas, ko vēl izdevās uzlabot ar ISIC kuponu trīnīša vērtībā. Galu galā iznāca EUR 1,99 – par kapeiku/centu lētāk nekā pie šoferīša pirkta biļete no Dauderu muzeja līdz centrāltirgum.

No hosteļa līdz autoostai ~4km: nolemju iet kājām, jo pa ceļam Lidl-s & Aldi, kuros jāiepērk pārtika šim vakaram un rītdienai, jo kopš pilnīgas sociālisma uzvaras Austrijā svētdienās no ēdmaņas tur nopērkamas vienīgi Mozartbumbiņas (24/7 pieejamību garantē Austrijas konstitūcijas 8. pants ;D).

Tā kā Google navigācija dus beiktajā tārunī kā apburta princese, hostelī esmu ielāgojis ceļu no galvas, turklāt meklējama ne gluži adata siena kaudzē. Kad pēc noietā attāluma Nepliget autoostai kaut kur turpat vien vajadzētu būt, esmu nonācis vietā, ka nekādi nesaistās ar mentālo karti. Vaicāju vienam garāmgājējam, vaicāju otram – visi tikai kasa pakausi. Beidzot kāda dāma tramvaja pieturā saka, lai braucot ar tramvaju līdz Keleti (galvenajai) dzelzceļa stacijai un no turienes ar metro (ar pārsēšanos!) – uz autoostu.  Iekāpju tramvajā; pulkstenis (manējais atdusas – skat. teikto par Google navigāciju!) rāda, ka līdz autobusa atiešanai 18 minūšu. Esmu jau teju samierinājies, ka 1,99 naudiņu biļete lido gružkastē & pērku jaunu, kad attopu, ka somā papīra karte. Izvelku – kā tad, esmu bijis itin netālu no autoostas (īsti saprast nevar, jo kartē tajā vietā reklāma). Nobraucis divas pieturas, lecu ārā, un laimīgā kārtā nāk viens pretējā virzienā. Kad esmu tur, kur sāku tramvajbraucienus, countdown-s saka – desmit minūšu. Ar divām mugursomām plecā teciņiem laižu (it kā) vajadzīgajā virzienā

(Iebraucam Austrijā)

Beidzot ļautiņi, kas zina, kur autoosta, lai gan no manis teiktā var vien ko nojaust: no satraukuma mute izsusējusi & mēle pagalam neklausa. Beidzamais paātrinājums pa tuneli, un redzu, ka tālumā stāv viens Flix-is. Autoostas pulkstenis rāda bez divām. Tā jau sirmus matus var dabūt!

Kad esam nobraukuši pa Austriju pāris kilometru, zibinādams mūs apdzen poliču auto un rāda, lai braucam malā. Dzirdu šoferīši skaidrojam, ka Kolegin esot mājusi, lai neapstājamies, bet tik un tā poliču auto pavadībā braucam atpakaļ uz robežu. Vakareiropas (savienības) noriets? Pārbauda visu pases, un, šķiet, neko aizdomīgu neatron. Iebraucam Austrijā pa otram lāgam. Dubults neplīst.

Pulkstenis divi. Līdz TOSKAi (ar Herr Antoņenko) piecas stundas.
5.35pm (piecas minūtes pirms stāvbiļešu pārdošanas sākuma) esmu pie operas. Uz izpildītāju saraksta maza lapiņa, ka Herr Antoņenko ir gekranken un viņa vietā (laimīgā kārtā - glücklicherweise!) dziedās kāds cits Herr-s. Turpmākās 2h45 mani nodarbina viens jautājums - wtf, es šeit daru?
Iestudējums kā no piecdesmitajiem - manas bērnības. 1800. gada tērpi (labi, ka es pie pašiem opernama griestiem; kad redzu krinolīnus, manī mostas grūti apslāpējama vēlme uzlauzties uz skatuves & izģērbt solistes. Mēs ar Zemenei vienas kārtas! Gan jūs par mani kādu dienu vēl dzirdēsit!) & interjeri visos sīkumos. Mūzika pliekana, izņemot Toskas & Skarpijas izskaidrošanos Kavaradosi spīdzināšanas laikā. Eirovīzijā tādai īstā vieta. Orķestra trešais sastāvs, jo rīt DER FREISCHUETZ, kam nupat bijusi pirmizrāde, un parīt Wāgners (LOHENGRINs), kam trešos uzlējumus cienījami opernami nebrūvē. Katrīnai (Catherine Naglestad), šķiet, cīnās ar apakšām, Herr aizvietotājs ne šāds ne tāds, vienīgi Skarpijas (Andrzej Dobber) dēl vērts turpināt stāvēt. Pēc 2h45 operizstrādājums galā. Velkos uz hosteli.

Kamillas Nīlundes koncerts

Kaut kad nedēļas sākumā nomira tālrunis – nelādējas ne sitams. Déja vu. Bļin! Ar mani viss labākajā kārtībā, ar Wāgneru arī. Dīkdieņa gājieniem var sekot emuāros, sakari – caur e-pastu, baložu pastu un pastkartēm.
Kā odziņa uz tortes beidzamajā vakarā Budapeštā. Kamilla (Camilla Nylund) – Somijas zviedriete – ir viena no pašām izcilākajām Wāgnera vieglajā galā – Elizabete, Elza, Zīglinde, bet viņai nezin kāpēc gribas dziedāt Salomi, ko viņai nevajadzētu darīt. No viņas ķērcieniem Ich will den Kopf des Iochanaan (vismaz man) šermuļi pār kauliem neskrien.
Pie klavierēm - Helmuts Deičs (Helmut Deutsch),  kurš 2011. gada rudenī kopā ar Egīlu Siliņu manīts Siguldā; viens no labākajiem dziedātāju pavadītājiem. Kamilla šogad bez lomām festivālā, īpaši atsaukta no Vīnes, bet kā viņa būtu derējusi vakar TANHEIZERĀ! Programā - pa pusducim Sibeliusa, Mālera (Zēna brīnumradziņš), Wāgnera (Matildes Vēzendonkas dziesmas) un Riharda Štrausa dziesmu. Publika – gandrīz vieni vienīgi svinīgi tērpti vācieši.
Par izpildījumu: pilnīga balss kontrole, plūstošas skaļuma maiņas – tas, kā pirmajā TRISTANa izrādē pietrūka Elisonai Ouksai, bagāts virsskaņu kopums visā diapazonā (kā, savukārt, pietrūka Tindei Saboki vakardienas TANHEIZERĀ). Mazs misēklis beidzamajā Vēzendonkas dziesmā – dziedātājai kaut kas sajūk, viņa pasper pāris soļu, pianistam pār plecu iemet acis notīs, atvainojas klausītājiem, un abi sāk dziesmu no jauna. Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvoja. Pēc koncerta applausi nerimstas un nerimstas, un publika dabū trīs piedevas (divas Sibeliusa un vienu Štrausa dziesmu).
No koncerta pamatprogrammas man vislabāk patika Štrauss: varbūt tāpēc, ka Mālers un Vāgners sacerējuši ne pārāk daudz dziesmu, un hronoloģiski apdāvināti koncertgājēji tās var vai līdzi dungot. Štrausam dziesmu daudz vairāk, tāpēc arī tās, kas izsenis dzirdētas, nāk kā jaunatklāsme. Turklāt koncertam bija izvēlētas dažādas pēc noskaņas – domīgas, līksmas, šķelmīgas.
Vakar programmas bukletā pamanīju, ka Budapeštas kuģīšu uzņēmums festivāla viesus pēc izrādēm un koncertiem ved uz pilsētas centru par velti. Gribēju jau vakar, bet kuģītis aizgāja deguna priekša, un tā kā cita nemanīja, braucu vien ar tramvaju. Šoreiz kuģītis (maršruts D12) piebrauc drīz vien pēc koncerta beigām, minūšu desmit pagaida lēnīgākos klausītājus & dodas atpakaļ uz centru, zigzagodams no viena Donavas krasta uz otru. Visi tilti un Budapeštas svarīgākie skati – Gelerta kalns, tirgus, Budas pils,  Zvejnieku bastions, Parlamenta ēka – neierastā gaismā un no neierasta skatpunkta. Aizbraucu līdz gala piestātnei, un laimīgs kātoju atpakaļ uz hosteli. Desmit dienu Ungārijā pagājis vienā elpas vilcienā.