Siņevirs–Ļviva 🇺🇦

Šodien jātiek uz Ļvivu. Viens variants: slieties augšā sešos, septiņos doties uz Mižhirji, vienpadsmitos no turienes ar autobusu uz Volovecu (orki pirms kāda laika ietrieca tur raķeti — viņiem vien zināmu iemeslu dēļ: kalnu vidū) & tad 3,5h ar vilcienu līdz Ļvivai. 6.03am atnāk Karpatu aitas modināt, bet, nu, pie mārrutka, tādā agrumā.

Noguļu līdz deviņiem, nesteidzīgi pabrokastoju (Karpatu biezpiens & tomāti no Ukrainas laukiem) & vienpadsmitos dodos ceļā. Tā nesteidzīgi. Šo taku Karpatos esmu gājis visvairāk reižu; beidzamo — novembra beigās piecu suņu pavadīts. ;)

Divos esmu Mižhirjā, un izrādās, ka iecerētais autobuss uz Volovecu pulksten trijos atcelts. Nākamais turp esot tikai piecos no rīta. Dodos uz mīļo Terasi pusdienās: no kaltētām bekām saldā krējumā vārīta zupa, svaigu kāpostu salāti & ar speķīti sacepti kartupļi. Pieticīgiem ļaužiem pēc 3h pastaigas iet iekšā, ka džinkst vien.

Kādā veikalā sadabūju kartona gabaliņu, izmetu loku līdz ciema galvenajai zeltkupolotai baznīcai nofočēt dažus atbaidošus eņģeļus & pusčetros esmu uz trases. Mašīnu plūsma dzīvīga, ar divarpus stundām ~40km vajadzētu pietikt.

Noeju kādus 2km, bet neviens braucējs nestāj. Laikam vajadzēs kruķi stopošanas vajadzībām ieviest. Un tad škodā jāņunakts krāsā piestāj Anna!

Uzrakstu uz kartona gabaliņa viņa nav izlasījusi, jo mums pa ceļam kādi 3km, un tādā sprīža dēļ nebūtu bijis vērts bremzes pedāli spiest. Viņa caur Dolinu brauc uz Ivanofrankivsku: uz Ļvivas pusi ir, bet pavisam citādi, nekā biju iecerējis. Bet lai iet! Annai līdzās Rūdi, ne pārāk nopietna izmēra suns (Agnesei & Rimantam tādi paši, Skrjabinam noteikti niezētu ķepas sadot pa muti), mēs ar mugureni ieraušamies aizmugurējā sēdeklī. 

Anna no Zaporižjes, bet pēc kāda sākuma pārvākusies uz Oradju Rumānijā (ļoti jauka Austroungārijas pilsētiņa pie pašas Ungārijas robežas). Ved Rūdi vecim Ivanofrankivskā, jo pati grasās pie meitas uz Londonu. Ceļš pāri Viškivas pārejai (1000m) kādreiz bija sūrs bedru slaloms @20km/h, bet pirms diviem gadiem kapitāli atjaunots. Ceļā divi kontrolpunkti, bet auto, kurā dāma pie stūres & vectētiņš aizmugures sēdeklī, pat neapstādina, pamet tik ar roku, lai braucam tālāk. Urbānās leģendas vēstī, ka tā ķerot tos, kuri izvairās no armijas. Nezinu, cik tur tiesas. Ceļs paiet aiztautīgās sarunās, & Dolinā (Stepana Banderas dzimtais novads; sarkanmelnu karogu krietni vairāk nekā zildzeltenu) gluži žēl kāpt ārā. Iesaku Marmarosu grēdu, Sigišoaru & Madeiru. Un nospēlēju Шо ви браття — patiesi iesaku sameklēt YouTube & noklausīties! Izkāpis sniedzu banknoti ~€5 vērtībā, bet Anna neņem: viņai taču esot darbs. It kā man nebūtu, turklāt manā tēvijā degviela katrā benzīntankā bez ierobežojumiem!

Ielas malā pavaicāju kādai jaunai dāmai, kur meklējami autobusi uz Striju. Viņa norāda uz koši izkrāsotu namiņu otrpus ielai. Pie tā pulciņš ļaužu, bet nekādu sarakstu. Brīdī, kad vaicāju, vai šeit piestāj man vajadzīgie busiņi, viens ir klāt, turklāt iznāk pat apsēsties (būtu varējis arī nostāvēt pusstundu līdz Strijai).

Strija — pamatīgs transporta mezgls; stacija līdzās autoostai. Neviena busiņa uz Ļvivu nemana, tāpēc dodos iekšā stacijā. Kasē vaicāju, cikos nākamais uz Ļvivu. Kasierīte teic, ka šobrīd ejot prom, un uzsauc kolēģei, vai esot jau aizgājis. Metos uz peronu stacijas priekšā, un tur patiesi elektrovilciens sācis ripot prom. Griežos atpakaļ, lai pavaicātu, cikos nākamais vilciens, bet kasierīte sauc: Skrien, trusi, skrien uz trešo peronu! Metos ārā no stacijas, un tur dažus sliežu ceļus tālāk patiesi vēl viens elektrovilciens. Ielecu, un pat asti durvīs neiespiež!

Brauciens maķenīt ilgāks par stundu  un esmu mīļajā Ļvivā. Neticami — četrās stundās no Mežhirjes! :D

Ļvivā dzīve maz atšķiras no miera laikiem: kafejnīcas ļaužu pilnas, ielu mūzikanti, suvenīru veikaliņi vaļā, pat viens tūrists ieklīdis. ;) Operā bijis kamermūzikas koncerts (kamēr braucu vilcienā). Dažām baznīcām vitrāžas no ārpuses aizsegtas metāla loksnem & skulptūras ievīstītas tādos kā paklājos vai apkrautas smilšu maisiem.

1.–3.oktobris, Lisabona

1.oktobris. Ceļš uz Lisabonu

Bordalo II pelikāni

Tas bija vēl pirms brauciena uz Karpatiem, kad gandrīz gadu nebiju kāju ārpus tēvzemes spēris. Skatījos, kurp lai aizlido. Vispār aizlido. azair.eu (lētuču lidojumus kombinē labāk par skyscanner.net) teica — uz Lisabonu vai Portu. Galīgi lēti. Būtu lidojis uz Portu, bet tad parakos dziļāk, un atklāju, ka no Lisabonas (bet ne no Portu) tikpat lēti var tikt uz Portugāles salām (beidzamajā gabalā par šo ceļojumu & Telegram kanālā par salām ielikšu biļešu cenu kopsavilkumu; 13 lidojumu par ~120 eirām). Lielisko plānojumu maķenīt izjauca vizieris — pārcēla mājuplidojumu no Londonas (Lutonas) uz Rīgu no vakara uz rītu. Par viesnīcas apmaksu grasos ar viņiem pacīnīties.

Šorīt (9.55am no RIX 🇱🇻) atlidoju uz Vīni, pagulšņāju četras stundas un tagad gaisā uz Lisabonu (3h25). Septiņpadsmit dienu ceļojumam galīgi maziņa mugursoma; nav līdzi, piemēram, nevienu garu bikšu. Lisabonā jānopērk guļammaiss, jo Florešā trīs naktis nakšņošu teltī. Vajadzīgajās vietās naktsmītņu vai nu nebija, vai tās bija baigi dārgas.

Jenots

Vīnē notūļājamies ar izlidošanu, pa ceļam maķenīt atgūstam, bet galā tik un tā esam kādu pusstundu pēc paredzētā laika. Pirmais darbs pēc nosēšanās (kamēr gaisa kuģis vēl braukā pa lidlauku) — iečekoties lidojumam svētdienas vakarā uz salām. Azores Airlines  čekošanās sākas 48h pirms lidojuma, un var tikt arī vietās pie avārijas izejas. Jāatzīmē tikai, ka neesi grūsns vai vecāks par 65 gadiem & saproti portugāļu vai angļu valodu. Bingo! — kārotā 9F vieta mana. Ja nāksies lidot ar viņiem, kad būšu tik traki novecējis, par šitādu eidžismu ar viņiem patiesāšos!

Hostelis ļoti jauks: bez praktiskām ērtībām (pie katras gultas ne tikai kontaktligzda un gaismeklītis, bet arī mazītiņs ventilators) rūpējas par viesu sociālo dzīvi (burzīšanos): katru nedēļas dienu kāds tematisks vakars. Piektdienās — sangrijas nakts: samaksā eiru par glāzīti un dzer, cik lien. Sagatavota pamatīga bļoda dzēriena ar sagrieztiem augļiem. Hosteļa ķēķī pamatīgs ļembasts; šķiet, ka katrs runā, citos neklausīdamies.

Tomēr pirmais darbs uz Decathlon (sporta preču veikalu tīkls) veikalu pēc guļammaisa & taku kurpītēm. Nav ne pusstunda pagājusi  kad esmu atpakaļ un varu nodoties sangrijai & palikušajām ceļa sviestmaizēm.

Šovakar nepaiet parastās divpadsmit sekundes, kad esmu atslēdzies. Arlabunakti!

2.oktobris. Lisabona

Jauks laiks: +22c, tikai apmācies. Bez mērķa apstaigāju zināmas vietas, pāris vietās iedzeru kafiju un ieēdu viņu (portugāļu) olu krēma groziņus.

Pavisam līdzās sv. Justa liftam (bija kaut kāds sakars ar Herr Eifeli) uzeju jaunu Bordalo II darbu — pelikānus. Tūristu diezgan daudz; vakar arī gaisa kuģis bija pilns gandrīz līdz beidzamajai vietai. Pēcpusdienā nopērku diennakts biļeti sabiedriskajam transportam, jo gribu aizbraukt uz Belemu pie Bordalu jenota; iepriekšējā reizē, kad apskrēju visus viņa darbus, kas Lisabonā) šo tumsas dēļ vairak ar tausti nekā redzi. Belemas cietoksni nofočēju beidzamos Saules staros, bet kamēr tieku līdz piemineklim jūrasbraucējiem, ir satumsis.

3.oktobris. Lisabona

Karpatu aitas atnāk modināt pusseptiņos. Domāju izmest loku pa pilsētu, paēst brokastu, sakrāmēt mantiņas un tad doties otrajā riņķī.

Lisabonā kādreiz bijis plašs tramvaja līniju tīkls; diezgan daudzās vietās saglabājušās sliedes, kas sākas nekurienē (pēkšni ielas vidū) un tādā pašā nekurienē beidzās. Darbojas vienīgi 28.līnija — pa to braukā dzelteni saplākšņa tramvajiņi, kuri, škiet, Salazaru ir piedzīvojuši. Un vēl jaunbūvētais ātrais zemās grīdas tramvajs pa krastmalu. Starp pasažieriem arī vietējie, bet vairums  protams, tūristi. Vakar galapunktā redzēju rindu, kuras beigu galam spīdēja tikt kādā piektajā vai sestajā tramvajā (pēc ~stundas).

Pulksten pusastoņos esam četri braucēji, un visā ceļā (tieši 30min) nevienā brīdī neesam salonā vairāk par sešiem. Līnija lielākoties līkumo pa šaurām ieliņām (Lisabonai nav vecpilsētas; iespējams, līdz 1754.(?) gada zemestrīcei bijusi tur, kur tagad taisnā leņķī krustojošos ielu tīkls) vēsturiskas apbūves rajonos. Pirms pagrieziena pa labi sliedes pārmetas ielas kreisajā pusē pāri pāri pretēja virziena sliedēm. Trakoti jocīgi izskatās — it kā sliežu licēji ķēmā būtu bijuši.

Ar to pašu tramvaju pabraucos gabaliņu atpakaļ — līdz vienam no trim funikulieriem. Līdztekus ielās — kāpnes šajā — sliedes, pa kurām augšā lejā braukā divas jocīgas kastītes (kā Kauņā). Svētdienās nebraukā, tāpēc nākas pa kāpnītēm, kas ietves vietā, kāpt lejup kājām.

 

x

Samarijas aiza

Καλησπέρα!

Tieši deviņos dodos prom no viesu mājas, izmetu loku cauri pilsētiņai, atrodu pastkasti & eju uz taku (sākums ~3km aizā iekšā). Drīz vien pretī nāk jauns pāris: solot lietu, tāpēc taka slēgta (biju lasījis — tādā laikā akmeņi no augšas labāk birstot); laižot tikai mazu gabaliņu. Bļaviens; bet kaut kas tomēr vairāk nekā nekas. Turklāt prāmis uz lielo zemi (atpakaļ uz Hora Sfakion, no kurienes zemes transports uz Haniju) tikai pēc 2h30.

Uzlicis visplatāko smaidu & runādams tikai angliski (nekādu kalifigļi kalimigļi!) nopērku biļeti par piečuku. Man kaut ko grieķiski stāstā par 2km. Smaidu un māju tik ar galvu.

Drīz vien apdzenu franciski tērgājošus tādus pašus nelaimes putnus. Tikmēr galvā plāns gatavs: kaut cik ievērojama lietus iespējamība (vairāk nekā 50%) tikai no 2pm — tikmēr sen būšu augšā & gabalā. Izlemju, cik došu 2km takasstaba sargam par 30sec skatīšanos citā virzienā — lai šam būtu grūti atteikties. Saprotu, ka kukuļus dot ir slikti & šitādas manas rīcības dēļ 🇦🇹 vai 🇳🇴 valstij būtu kirdik uz līdzenas vietas. Be ne jau no korupcijas saēstajai 🇬🇷!

Pie 2km atzīmes (foto pa kreisi) divi francūži nāk atpakaļ; sargu nemana. Pēc kāda kilometra sastopu pirmos nācējus no takas kalna gala (tie gan agrie putni — ar gaismiņu sākuši!). Nekādu sargu uz takas neesot. Ha! Slinkie eiropeizētie turki (kuri sevi dēvē par grieķiem) jau nu neies taku sargāt. Bingo! Maķenīt žēl tos nabagus, kuri nemēginājuši bija griezušies apkārt.

Pretīnacēju aizvien vairāk & vairāk. Grüß Gott, grüß Gott, grüß Gott... Manai sirdij maz skatu, kas mīļāki par francūža viepli, kad šo vācu mēlē pasveicinājuši. 🤩🤩

Pusceļā pamests ciems (iedzīvotāji no tā izmitināti, kad nodibināts nacionālais parks. Tur piesienas kaut kāda turciete — grieķiski, protams; viņai līdzās džeks, kurš jēdzīgi runā angliski. Sākumā nesaprotu, kas par lietu, tad apjaušu — turciete kā Kerbers sargā taku & negrib laist mani tālāk. Mani! Tūliņ būšot lietus, slidens, pēkšņi plūdi aizā & kas tik vēl ne. Virs galvas tajā  brīdī zila debess. Jūtu, ka sāk besīt; grasos pagriezties, pieliekties & nolaist visas biksas, kas kājās: kiss me, babe! Saku, ka eju kalnos jau 30 gadu (patiesībā vairāk — pirmoreiz kopā ar vecākiem biju Karpatos, kad man bija desmit) un bakstu ar pirkstu debess zilgmē. Ja gustavs būs nolēmis tieši šajā aizā kļūt par eņģeli, diezin vai kādai Ansīšēdājai izdosies viņu no tā atturēt. Džeks (varbūt manas domas lasīdams 😉) cenšas gludināt domstarpības: esot redzams, ka es labā formā, pieredzējis & pienācīgi apauts, bet tante tikai labu, tikai labu gribot. Apsolu, ka nākamos 3km (it kā bīstamo posmu) iešu bez apstājas & dodos tālāk. Incanti, tiem simtiem pretīnācēju pēkšņpludi nekādi nekaitētu!? Viņiem visiem riņķi ar gulbīša kaklu jau piepūsti ap vidukli? Kad esmu tuvāk beigām, redzu, ka mākoņa stērbeles pūš pāri grēdas korei. Gājiena laikā nevienas pašas lietus lāses. Augšgalā (1250m augstumā) pamatīgi dzelžu vārti; sargs mani izlaiž, bet nevienu iekšā nelaiž. Dalos zināšanās ar neticējiem par variantiem no apakšgala (rīt vēl vairāk lietu sola).

Līdz Hanijai (otra lielākā pilsēta salā) 41km; plāns — stopot. Noeju kādus 2km, un tad mani paķer divi 🇵🇱 bērņuki no Dancigas & aizved līdz pašai Hanijai. Brauciena laikā īsu brītiņu kārtīgi nogāž, bet pilsēta sausā & saulaina. Kā atlīdzinājumu par braucienu pastāstu, kur vēl ir forši — Amalfi krastā, piemēram. Un Madeirā.

Vīne 🇦🇹

Šoreiz Vīne iznākusi tikai kā pārsēšanās vieta: WizzAir saraksta maiņas izčakarēja vakar iecerēto Pēru Gintu (biju pat biļeti tīmeklī nopircis). Kamēr tiku caur Nirnbergu tiku līdz Budapeštai, un tad ar vilcienu līdz Vīnei, bija jau melna nakts.
Izeju vēlā rīta pastagā pa Prāteri (pamatīgs parks un tingeļtangeļu (kopš 1766. gada!) vieta uz salas starp Donavu un kanālu). Saulains, bet salts rīts; staigātāju pavisam maz;  skrējēju vairāk, viens otrs pat īsbiksēs (brrr!). Dīķiem, kuros neperas ūdensputni, pāri plāns ledutiņš.

Kugelmugeļa robežpunkts

Galvenais, ko vēlos apskatīt, — Kugeļmugeļa Republika. Kādam 🇦🇹 pilsonim vārdā Edvīns Lipburgers bijušas domstarpības ar valsti attiecībā uz būvatļauju iecerētajai lodveida ēkai (der Kugel (vācu val.) — sfēra, lode), un viņš nolēmis dibināt savu valsti. Jāuzteic Austrijas valsts humora izjūta, jo ne ēka nojaukta, ne dumpīgais pilsonis ķurķī sapūdēts vai pie spaidu darbiem likts.
Wikipēdijā atrodams mikrovalstu sarakts (dažas no valstīm pagalm virtuālas), un citstarp tur arī Užupes Republika Viļņā. 🇱🇻 teritorijā gan nevienas pašas. ;( Pēc pāris foto tālrunis paziņo, ka viņam par karstu (kad ārā ap 0c) & nomirst. Šodien vairāk bilžu nebūs.
Turpat pāri kanālam mīļā Hundertvasera muzejs KunstHausWien. Ēkas apmeklējums ir notikums pats par sevi (Hundertvasers man tīk krietni labāk par Gaudi), turklāt neesmu tur bijis pāris gadu.
Augšstāvā ne pārāk interesanta fotoizstāde: lielākoties amju uzņemti gadījuma kadri, retam jūt koncepciju cauri. Toties divos stāvos, kas veltīti pašam Hundertvaseram, paseni grafikas darbi, ko nekad neesmu redzējis. Interesanti vērot, kā stils mainījies līdzi laikam.
Hundertvasers lielākoties slavens viņa projektēto ēku dēļ. Arī muzejs starp tām: fasāde lielākoties dažāda lieluma un dažādā rakstā klātām melnbaltām flīzītēm, it kā podnieka veidotas strupas raibas kolonnas, iekštelpu grīdās dēļi no otreiz izmantotām sijām mijas ar uzkumpušiem flīzētiem gabaliem (jā, jā, grīda ar kūkumiem), katrā stāvā vairākas ar zemi pildītas lodžijas, no kurām fasādē tiecas dzīvi kociņi (Hundertvasers ne tikai sludināja ekoloģiskas idejas — kad tas nebūt nebija moderni & nesalīdzināmi inteliģentāk nekā tas glupais sviedru skuķis — bet arī implantēja tās dzīvē & darbos).
Maķenīt paklīstu pa pilsētu, un laiks doties uz lidostu. LaudaMotion (četri lidojumi nedēļā) darījis galu boļķika monopolam, un tagad uz Vīni & atpakaļ var nokļūt par daudz pieticīgākām naudiņām (atšķirību starp abu lidsabiedrību pakalpojumiem gandrīz nekādu; Lauda neplosās & nesver pasažieru rokas bagāžu pie izejas uz gaisa kuģi). OE172 VIE 🇦🇹 - RIX 🇱🇻, 1h43, & esmu tikpat kā mājās.

Priština 🇽🇰

Busā no Prištinas 🇽🇰 uz Skopji 🇲🇰.

Tā nu ir iznācis, ka vienīgās Eiropas valstis, kurās nekad nebiju bijis, ir Monako un bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļas.

Autobusi no Skopjes uz Prištinu ik pa stundai; ceļā 2+h, lai gan starp pilsētām tikai 90km (4/5 ceļa pa Kosovas teritoriju). Autobuss izrādās paliels mikriņš, ceļš līdz robežai tāds ne visai, toties kosovieši uzbūvējuši autostrādi kā Vāczemē: divas joslas katrā virzienā, kalnos viadukts aiz viadukta, uzbrauktuves, nobrauktuves, barjeras, apgaismojums apdzīvotu vietu tuvumā; Eiropa, kas Eiropa.

Ar latvju personas apliecību eju pār 🇽🇰—🇲🇰 robežu paceltu galvu. Abu valstu robežsargi busiņā salasa visu dokumentus, pēc brītiņa atgriežas & izdala atpakaļ.

Diena saulaina, bet salta, Kosovā visus laukus klāj plāna sniega kārtiņa. Dzīvi maitā vienīgi kāda bosniešu tante ar savu tērgāšanu; piešuvās Skopjes autoostā (atbildēju uz viņas jautājumu, vai gaidu busu uz Prištinu). Laiku pa laikam — kad viņai šķiet, ka neklausos pietiekami uzmanīgi, — piebiksta vēl ar elkoni. Nezin kāpēc bērnībā man kodināja, ka jāuzmanās no svešiem onkuļiem. Muļķības, vairums svešu tanšu ir daudz kaitīgākas!

No kurienes Kosovas neatkarībai kājas aug...

Serbu asinsdarbi Dienvidslāvijas karu (1991—2001) laikā veicināja Kosovas valsts izveidošanos (ne gluži bez palīdzības no ārienes), un Priština no neievērojama autonomā apgabala (pat ne republikas) lielākās pilsētas kļuva par valsts galvaspilsētu. Iedomājieties, ka tā piepeši ir noticis, piemēram, ar Gulbeni ;D. Viņiem: 1) jāizdomā valsts karogs, 2) rajona bibliotēka jāpārdēvē par nacionālo & vismaz jauna plāksne jāpasūtina, 3) jāuzrok, kurš gaŗa sfairas darbonis (māte Terēze) uzturējies pilsētā vismaz trīs diennaktis, & steigšus jāuzstāda viņam piemineklis vismaz sēdoša suņa augumā (ir arī piemineklis Skanderbejam), 4) padomju laika dzelsbetoni kultūršķūnī jāizrūmē istaba sūtņu akreditācijas vajadzībām. Lūdzu atvainot, ja Gulbenes piemērs kādu aizskāris. Kopš valsts dibināšanas 2008. gadā Kosova, šķiet, visu minēto paveikusi.
Dienvidslāvijas laikā Prištinā viss senais mērķtiecīgi grauts, un tur patiesi maz kas skatāms. Informācijas kioskā galvenajā gājēju ielā ieguvu pilsētas karti; tajā ducis aplīšu apzīmē vēsturiskas ēkas, bet patiesībā uzmanības vērtas  tikai pāris mošeju, visas pārējās — ar mūsdienības elpu (plastmasas logiem utt.) apdvestas. Tīrības ziņā ar Vīni vai Kuldīgu, kur ielas trīsreiz dienā ar šampūnu mazgā, pilsēta nav salīdzināma, tomēr arī mēslošanas prasmju ziņā kosovieši/kosovāri pamatīgi atpaliek no sivniem grieķiem.

Šķita, ka pilsēta visai droša, vienīgi mana vecuma ļaudis var arī nesagaidīt, kad auto palaidīs uz neregulējamas gājeju pārejas. Rīkojos kā Mme Karēņina.. Pārtikas lielveikali kā jebkur citur, vienīgi alkohola izvēle pagalam trūcīga (musulmaņi?). Bija auksts (pāris grādu sala) & vējains; biju nodomājis saildīties ar mazumiņu groka, bet neiznāca — stiprās dziras bija tikai importa & lielās (ne mazākās kā 0,7l) pudelēs.

Apgrozībā eiras, pirms tam bijušas vācu markas; gan vienas, gan otras viltnieki ieviesuši uz savu roku, un, ja kādreiz tiks līdz uzņemšanai Savienībā, būšot ar roku uz Bībeles jāzvērē, ka turpmāk tādus pigorus vairs netaisīs.

Ielu tirdzniecības daudz mazāk nekā Dārza ielā Pēterpilī, ubadžu gan daudz. No vienas vietas mobilo tālruņu & to pribambasu veikaliņi; uz aci vērtejot, uz trim valsts iedzīvotājiem iznāk viens. Nez, viņi kērlingu ar tālruņiem spēlē vai karbonādes klapē. Gribēju nopirkt tālrunim aizsargstikliņu (€3 🇽🇰 vs. €15 🇱🇻), bet Florešā gūtā unikālā veidola dēļ manējais uz mūžu lemts vienīgi unprotected sakariem.

Piemineklis lego klucītim

Kādā bistro ieturēju ļoti gardas pusdienas: acu priekšā uz restēm uzcēla plānum plānas aknu strēmelītes. Mmmm! Kopā ar salātiem, kafiju, plāceni — €3. Par 50 sančiem dzeramnaudas dabūju: Thank you so much, sir.

Gandrīz visi, ar ko iznāca darīšana, pārsteidzoši labi runāja angliski. Tūristu ļoti maz; jutu, ka laiku pa laikam aiz manis aizķēras skats; lielakajā daļā sarunu vaicāja, kādi vēji mani šurp atpūtuši.

Grāmatu veikalos varēja dabūt kādu sešu veidu pastkartes, visas kā viena lieliski papildinātu Ulža garlaicīgu pastkaršu kolekciju. Daži laimīgie kaut kad saņems (man pašam vēl — šodien 22. decembris — nav atnākusi) ļooooti eksotisku sūtījumu.

Nakstmājām biju noīrējis istabu četristabu dzīvoklī gluži jaunā daudzstāvu namā vēstniecību rajonā (tā bija aprakstā, €10). Dzīvoklis bija ļoti jauks — viesistabā viena siena no stikla, un elpu aizraujošs skats uz stadionu & pilsētas centa namu  jumtiem. Tonakt biju vienīgais viesis un varēju gulšņāt pa visiem viesistabas dīvāniem.

Otrā rītā vēlreiz izstaigāju caur centru, atdevu pastā sarakstītās pastkartes (pastkastu nekur nemanīja) & laidu atpakaļ uz Skopji. Interesanti būtu pēc 20 gadiem vēlreiz...

DIE ZAUBERFLÖTE Berlīnes 🇩🇪 Komiskajā operā

Lielākā daļa tapusi gaisā starp BCN 🇪🇸 un SKP 🇲🇰 (W67738).

Man šķita, ka izdaudzinātais Barija Koski (Barrie Kosky, austrālis, Komiskās operas galvenais režisors) režisores Sjūzenas Endrades un animātora Pola Berita (abi no Lielbritānijas; producentu apvienība 1927) Burvju flautas iestudējums iet jau gadu piecpadsmit & esmu palicis beidzamais, kurš to nav redzējis.

Daži vārdi par opernamu: Berlīnē tādu ir trīs, un Komiskā operai izdevies atrast savu nišu: turp iet skatīties, ne klausīties. No viņu iestudējumiem allaž mute paliek vaļā; muzikālā puse ir, teiksim, pieklājīga. Viņi labi saprot, ko var un ko nevar celt (& nest). Atceros tikai vienu reizi, kad, manuprāt, viņiem būtu vajadzējis atturēties no kāda gabala — tie bija Bernta Aloiza Cimmermaņa Zaldāti, ļoti sarežģīta mūsdienu mūzika (1965).

Un vēl — viņi teju visu uzved vāciski; traki jocīgi klausīties, piemēram, Prilepas & Mivlozara duetu no Pīķa dāmas: Мой маленький дружок, мой милый петушок... vācu mēlē. Vienīgi Debisī Peleasu & Melizandi nebija iedrošinājušies vāciskot. To gan es būtu gribējis dzirdēt!

Burvju flautas sāls videoprojekcijās; precīzāk — tās šajā iestudējumā galvenajā lomā, no pirmās līdz beidzamajai sekundei, izņemot priekšspēli.

Skatuves arka aizslieta ar baltu (saplākšņa?)  sienu, kurā kādas 6...8 durvis ar centrālām virām — gan skatuves grīdas līmenī, gan augstāk. Uznāciena vietā dziedātāju izgriež skatītājam redzamu, un viņš laiž dziedamo vaļā. Aktierspēli gandrīz pilnībā aizstāj animācija. Papageno, piemēram, gandrīz allaž parādās uz skatuves kopā ar (animētu) melnu kaķi; reizēm tas iet Papageno pa pēdām (maķenīt darbības tomēr proscēnijā notiek), reizēm sēž līdzās & gaida, kad tam aiz auss pakasīs.

Animācijas patiesi asprātīgas un — galvenais — saskaņotas ar mūziku. Skaidrs, ka diriģentam partitūra galvā, bet šajā iestudējumā tur jābūt arī videopartitūrai, lai zirneklis (par to vēlāk), piemēram, stepotu bungu ritmā.

Muļķīgi & neiespējami ir pārstāstīt animāciju saturu, tomēr lūkošu, vai spēju lasītāja acu priekšā uzburt sevis redzēto: Pamina, stāvēdama augstu virs skatuves (durvis!) uz animētas aizas malas, kontemplē par to, ka Tamino viņai nespīd & dzīvot bez viņa nav vērts. No dzīvas Paminas rumpja pastiepjas animēta roka, nez no kurienes atvirpuļojis dūcis to šņik-šņak, un aizā gāžas asiņu strūkla.  Tajā brīdī parādās Tamino, Pamina atplaukst & asinis piepeši (pretrunā ar vispasaules gravitācijas likumu) salīst atpakaļ Paminas rokā. Notiekošo no radzēm otrā aizas sienā vēro trīs tādi kā harpiju skeleti: groza galvas & cilā spārnus. Un tā visas 2h15.

No animācijas saspēles ar dziedātājiem brīžiem paliek mute vaļā, tomēr mani visvairāk sajūsmināja iestudējums kā GesamtKunstWerk (vienots mākslas darbs): tās ir atsauces uz mēmo kino, kas caurauž iestudējumu & saliedē to vienotā veselumā.

1) patiesībā animācija mēmajās filmās nebija retums: to, ko nevarēja uzfilmēt, piezīmēja klāt; Žorža Meljesa Ceļojums uz mēnesi (Le Voyage dans la Lune, 1902, video) ir spilgtākais piemērs, kas man zināms;

2) masku* & vinješu lietojums. Vinjete/maska* (kino) — kadra malu pakāpenisks (vinjete) vai krasi norobežots (maska) aptumšojums. Piemēram, kadrs ieslodzīts liela atslēgas cauruma apveidā — lai liktu skatītājam noprast, ka notiekošo kāds nolūr. Te piemērs no Ernsta Lubiča filmas Austeru princese (Die Austernprinzessin, 1919); 20s laikā veselas divas maskas. Operā animācija kādā brīdī satumst un saraujas par gaismas riņķi (masku) ap kādu tēlu. Tam arī funkcionāla nozīme, jo..

3) Burvju flautā padauz runātu tekstu (režisori pūristi ar tiem moka skatītājus; tie, kuriem veselais saprāts vietā, — izmet), režisoru uzdevumā animators visus tekstus uzlicis cacīgos burtveidolos uz ekrāna. Tad, kad laiks runātiem gabaliem, ekrāns satumst, atstājot maskas ap tēliem, kas palikuši uz skatuves, un teksts lasāms gluži kā mēmajās filmās. Reizēm arī burti animēti: Paminas Mutter! Mutter! aizskrien no viņas maskas pie Nakts karalienes otrā ekrāna stūrī, gluži kā skrejošie burti uz Sarkanās zvaigznes (mopēdu rūpnīca pie Gaisa tilta) jumta manā bērnībā. Vai Papagēno & Papagēnas pa- pa- virpuļo kā tauriņi pa visu ekrānu.

4) tērpi, grimms, frizūras — kā no tā (mēmo filmu) laika: nepagalam neesmu 20. gadsimta sākuma modes spečuks, bet, piemēram, filca aubītes ar plīvuriem trim dāmām jau nu ļoti vedināja uz to laiku. Un ekspresionisma teātra/kino grimms — koši baltas sejas ar milzu tumšiem acu dobumiem.

5) atsauces uz mēmā kino varoņiem un aktieriem: jau pirmajā Papagēno uznācienā bija skaidrs, ka viņš iecerēts Basters Kītons (Buster Keaton, pie mums diemžēl tikpat kā nezināms: krieviem Čaplins viņa "kapitālisma kritikas" dēļ bija bezgala mīļš, un pēc krievu laika kino lielā mērā kļuvis par amju pīrāgu patērēšanu), un tāpat par Paminu — ka viņa Luīze Brūksa (Louise Brooks, karē(?) frizūra; ja neatvērāt Sjūzenas Endrades saiti iepriekš, izdariet to tagad — Luīze kas Luīze!). Monostats manā prātā saistījās ar Bēlu Lugoši (tēloja grāfu Drakulu 30. gadu amju filmā).

Kad pēc operas beigām, rindā pēc jaciņas stāvēdams, meklēju apliecinājumu saviem minējumiem, uzgāju šo: Monostats no Nosferatu (bļāviens, tas pats Drakula jau ir, tikai no Mūrnava 1922. gada filmas, kurai pavisam cita nozīme kino vēsturē. Kā varēja tā misēties!). Un kaut kur redzētie Zaroastro cilindrs & bārda, izrādās, no Doktora Kaligari kabineta (1920).

Nakts karaliene nākot iz amerikāņu režisora Tima Bērtona (Tim Burton) produucētas filmas Džeimss un milzu persiks (1996), kurā — tāpat kā operā — animācija sadzīvo ar dzīviem aktieriem. Bērtonam piemīt izsmalcināts melnais humors, un viņš, pat Holivudā strādādams, pamanās uztaisīt pavisam ne-meinstrīmu. Vēl viņam gotiskas lietiņas mīļas, tāpēc zirnekļi parādās arī viņa paša uzņemtās filmās. No nabaga dziedātājas (Karalienes) redzama tikai galva; viss pārējais — milzu ķermenis & daudz kāju, kas stepo, tirgojoties ar Tamino, vai niknumā iet pa gaisu, nolādot Zaroastro.

Divarpus nedēļu nedod mieru Papagēna: baigi izskatījās pēc 

Ejot laukā no Komiskās operas pēc izrādes,
izsalkušie tiek pie cienasta (končiņas)

Polas Negri, bet nevaru atrast nevienu kadru no filmām, kur viņa galifē & turbānu/čalmu ar strausa spalvu galvā.

Par muzikālo pusi: Mocartu beidzamo divdesmit gadu laikā esmu klausījies tikai kādu blakus apstākļu vadīts: lai iekļūtu Ļvivas un Budapeštas operā, vai tāpēc ka kruta režija — kā Komiskajā operā. Izklausījās gluži pieņemami, lai gan nevienu dziedātāja vārdu iepriekš dzirdējis nebiju: ļoti pārliecinoša Pamina, tāpat Tamino. Un dāmas. Papagēno tā kā maķenīt nevilka, bet manā galvā viņam nopietna konkurence — tīmeklī no vienas vietas klipi ar Saimonu Kinslisaidu; tāpat ar Nakts karalieni — nebūt ne slikti, tomēr citas (ierakstos) tricina balstiņas pārliecinošāk. Bet kā jau teicu, mūzikas baudīšana nav galvenais Komiskajā operā. Ak, jā — diriģēja Ainārs Rubiķis, Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs. Un rakstā, ko uzgāju rindā pie garderobes, izlasīju, ka lasāmo (Mocarta iecerēto runāto gabalu) laikā iespraudumi no autora klavierdarbiem. Jocīgi jau bija klavieres ne no šā, ne tā, bet vai es zinu, kā vajag...

(P.S. Apspriedu operu ar draugiem, un Marekam bija spožs skaidrojums: mēmās filmas taču pavadīja tapieris! Loti iespējams, ka tas sestais punkts mēmā kino stilizācijas paņēmienu uzskaitījumā.)

Un vēl viena doma no divkārt piesauktā raksta: Burvju flauta ir pasaka, un Komiskajā operā tā patiesi ir iestudēta kā pasaka. Ja mani jaunībā būtu veduši uz šitādiem iestudējumiem, varbūt arī es uz Mocartu bez trakokrekla.

Promejot, pie ārdurvīm milzu šķīvji ar īpašām Komiskās operas konfektēm — tā opera pateicas skatītājiem par apmeklējumu. Negausīgākie paķēra divas — vienu ēšanai, otru fočēšanai.

Ja neesat redzējuši šito brīnumu, varat paspēt vēl šogad (boksēšanās dienā), pēc tam 9., 11., & 18. janvārī, vēlākus datumus skatiet paši šeit.

P.S. Paldies profesorei Ingai Pērkonei-Redovičai par kino vēstures kursu Kultūras akadēmijā.

P.P.S. Ieskats iestudējumā (pārlikts uz LA operas skatuves)