Karpati, 2. diena (25. maijs)

Nezinu kāpē, bet vilcienā diez ko neguļas. Esmu uzlicis modinātāju, bet esmu augšā vēl pirms tā un pavadonis nācis modināt. Maķenīt pirms sešiem izkāpju Kolomijā. Esmu noskatījis, ka autobuss uz Jasiņu pēc studas, tāpēc 3 km līdz autoostai eju kājām. No debesīm nāk kaut kas starp miglu un smidzi. Pilsētiņā ap 60 tūkstoš ļaužu, laiku gaitā tā gājusi no rokas rokā - poļiem, moldāviem, turkiem, austriešiem, lieliniekiem... Izteiksmīga kā Gulbene vai Jelgava. Neparasti tīra gan. Tuvāk centram pa kādai poļu mājai, bet nevarētu teikt, ka no arhitektūras elpa aizrautos. Gatvenais etrekšns - izrakstītu Lieldienu olu (писанки) muzejs. Noeju garām, bet pusseptiņos no rīta, protams, ciet.

Autoostā nopērku biļeti līdz Jasiņai (2,5 h/2 eiras), apsēžos pirmajā sēdeklī, un dodamies ceļā. Sākumā ainava kā Zemgalē, tad pusceļā iebraucam kalnos. Drīz vien arī Jasiņa klāt; tur vairākas lietas veicamas:

1) esmu no kāda karšu apgāda pasūtinājis divas 1:50 000 tūristu kartes (vienu - šī gada gājienam, otru - tās grēdas, pa kuru gāju pērn; toreiz vēl nebiju kļuvis par vecu āzi & sācis emuārēt, tāpēc lasāms vienīgi par tā gājiena pirmo dienu). Pastā sūtījumu atrod 30 sekunžu laikā, it kā mani vien būtu gaidījuši.

2) kopš beidzamā brauciena iznākušas vairākas jaunas markas, un vajadzētu tikt pie tām. (Allaž esmu teicis - nezinu nevienu citu valsti, kur būtu tik skaistas markas.) Neiznāk, pastā tikai standarta - ar koku lapām. Paņemu dažas, kādu man nav. Mariju Terēzi (par godu viņas 300. dzimumdienai) iegūšu nākamreiz.

3) frizieris. Arī neiznāk, jo šodien kādi lieli baznīcas svētki, un neviens frizieris pilsētiņā nestrādā. Laikam aizņemti ar Dievmātes u.c. dāmu ruļļiem.

Nopērku maķenīt ēdmaņas, dažas pastkartes ar edelveisiem, vistreknāko flomāsteru un pie viena palūdzu vecas kartona kastes dibenu. Ēst negribas, ieeju iedzert pāris labu un stipru kafiju, uz kastes dibena treknum trekniem burtiem uzrakstu КВАСИ (mans kāpiena sākums; ap 15 km no Jasiņas), kafejnīcas hauzītē uzvelku kalnu drānas un esmu gatavs varoņdarbiem.

Izeju ceļmalā, paceļu kartona gabalu un pēc 30 sekundēm sēstos ceturtajā (vai sestajā?) žīgulītī ar vīriņu, kam deguns tik tikko pāri stūrei. Braucam ar vējiņu, bet Ukrainā piesprādzējas tikai mīkstie. Pie sevis skaitu, lai brauc taču ātrāk; ja nu kas, lai taisnā ceļā augšup...

Izkāpju Kvasos un dodos taisnā ceļā augšup. Augšup kalnā. Šodien pavisam maziņš gabaliņš, ap 15 km, toties no sākumpunkta līdz augstākajai virsotnei (Велика Близниця, 1881 m) ~1400 m kāpuma. Taka labi iemīta, šur tur uz kokiem un akmeņiem uzkrāsots marķējums. Brīžiem caur mākoņiem pavīd Saule, nav ne par siltu, ne aukstu, un kāpšana veicas raiti. Izeju cauri tādam kā miglas vālam, tādai kā mākoņa ļerpatai, mežs beidzas, un var it labi saskatīt citas grēdas. Ap 1500 m augstumā lietus atkal klāt. Sev uzvelku lietus jaciņu, somai - pārvalku, un dodos tik augšup. Gabalu pa gabalam krusti ar vārdiem un datumiem. Visi aizgājuši ziemā.

Vietās, kas pasargātas no Saules stariem, īpaši stāvās ziemeļu nogāzēs, kārtīgas kupenas. Drīz vien Mazā Bļiznica (1872 m), tad arī Lielā. Tagad ~900 m lejup līdz Dragobratam, Ukrainas otram lielākajam kalnu slēpošanas kurortam. Kādā ieplaciņā pamanu savvaļas krokusus. Velku ārā lielo karoti (kā nu ceļā bez tās!) un metos rakt. Viss manikīrs vējā, toties zālienā pie mājas - tur, kur parasti pēc skriešanas staipos,- būs atmiņas no Karpatiem. Redzu krokusus vēl vairākās vietās, bet tie lai paliek, kur auguši. Drīz vien klāt arī pacēlāju augšgals, un  kāpšana kļūst vieglāka, jo akmeņu vietā tāds kā noganīts virsājs.

Pērn vienu nakti pārlaidu Bukovelā - Ukrainas smalkākajā kalnu slēpošanas kurortā. Viss briesmīgi (un) glancēti kā Jūrmalā. Kā jau pārdošanai/ārzemniekiem domāts. Arī smaidi. Dragobrats vietējai lietošanai - 10 km līdz Jasiņai braucami tikai ar 4WD auto, pats kurorts augstāk (ap 1000 m v.j.l.), tāpēc sniegs ar garantiju vismaz līdz aprīļa beigām. Viesu mājas uzceltas mežainā nogāzē pa gabaliņu viena no otras, tāpēc sajūta gandrīz kā laukos, ne ciemā vai pilsētiņā. Pie daudzām sniega traktors slēpošanas trašu blietēšanai. Vasarā gan pilnīgs pamirums.

Nezinu, cik ilgs bijis gājiens, jo vienīgais pulkstenis - tālrunī, bet tas - sen izlādējies. Varētu būt kādas četras stundas. Jūtos drīzāk nosalis, nekā noguris. Bez pārāk lielas maldīšanās (pēc krāsas) atrodu savu viesu namu Зелена Дача. Nakšņošana ar puspansiju (vakariņas & brokastis) - 14 eiru. Dūmenis kūp, turpat UAZ busiņš, un pie durvīm liels melns suns. Jauns un pēc skata nepavisam ne nikns, tomēr rej, tāpēc durvīm netuvojos - ko var zināt. Pēc kādām desmit minūtēm durvīs parādās jauna dāma, sarāj suni, un es tieku iekšā. Vakariņas būšot pēc pusstundas.

Istaba augšējā stāvā ar skatu uz kalniem (aiz miglas), ļoti jauka - visa kokā. Tieku karstā dušā un pie sausām drānām. Kaifs!

Vakariņas vienkāršas, bet gardas: zupa un otrais ēdiens. Dabūju arī lielu krūzi kafijas - uzlietu  uz biezumiem krūzē gluži kā mājās. Palūdzu saimnieces tālruni un piezvanu uz nākamo naktsmītni (to nebija iespējams rezervēt tīmeklī). Biju tur janvārī, brīva vieta ir, un saprotu, ka saimnieks mani atceras. Vēl tikai uzrakstu māmiņai e-pastu (viņai šodien 84) un pirms deviņiem liekos uz auss. Gluži kā zīdainis (kurš neatlidoja).