Galvenais, ko biju iecerējis Piku salā, protams, bija uzkāpt Piku kalnā (2351m, augstākais 🇵🇹). Biju paredzējis pavadīt salā divas dienas (ja nu pirmajā ir pagalam nelaiks, var cerēt uz otru), bet atceltais lidojums no FLW 🇵🇹 uz HOR 🇵🇹 neatstāja alternatīvas: jākāpj šodien vai kaut kad/nekad (kad rakstu šo, kalnu būdas vietnē teikts, ka 19. decembrī kāpšana laika apstākļu dēļ nav atļauta).
Pa miegam dzirdu, ka istabas biedrs Kristiāns tumsiņā klusi grabinās, bet kāda mana daļa: guļu līdz pusastoņiem. Pirmais gājiens no gultas pie loga: yessss, debesīs pāris mākoņa skrandiņu, tomēr kalns redzams visā godībā. Cerīgi!
Pulksten astoņos sāku brokastot — pats pirmais. Ēdamzāle pirmajā stāvā (varbūt kādreiz arī bijusi klostera ēdamtelpa) četrus metrus augstiem logiem & vairākiem sīkrūtotiem logiem. Izmetu loku caur Sanrokes centu (nevar zināt, cik laika atliks vakarā), informācijas centrā iegūstu dažas pastkartes, pastā — markas, Spar lielveikaliņā — augļus & apelsīnu sulu, un ceļš uz virsotni var sākties. Vispirms gan jānokļūst vietā, ko dēvē par kalnu būdas (Casa da Montanha) 23km attālumā. Pēc pusotra kilometra gājiena esmu ticis uz vajadzīgā ceļa, un otrais auto — kaut kas līdzīgs Hilux-am — piestāj. Pie stūres mana senuma vīriņš Alfredo vārdā, jēdzīgi runā angliski. Skolotājs, kam pieder govju ganāmpulks (kuru viņš brauc apraudzīt). Pa ceļam uz plakankalni (~800m v.j.l.) Alfredo piestāj kādā miraduoro (skatu laukumā) un teic, ka no šejienes jānofočē Sanroke. Braucam tālāk, un Alfredo aizved mani pie Kapteiņa ezeriņa (Lagoa do Capitão); kādu kilometru nost no šosejas: aizkustinoši, jo viņš to vietu daudz reižu dzīvē redzējis. Pēc pāris kilometriem pa EN3 šoseju (kādus 10km pilnīgi taisna kā gar lineālu vilkta) iebraucam pie Alfredo ganāmpulka. Dažādu krāsu govis (esot ap simtu) ganās starp červeļainām priedītēm; pa vieniem vārtiem iebraucam ganību gabalā, izmetam loku & pa citiem izbraucam. Lai katru reizi nebūtu vārti uz ceļa jāvirina, vietā, kur pie ceļa no abām pusēm pienāk žogs, viltīga ietaise (esmu tādu redzējis arī 🇳🇴 & 🇮🇸) — pāri ceļam metāla rāmis, kurā līdztekus sametinātas paresnas caurules: govīm kājas slīd cauruļu starpā, un lopiņi netiek laukā no it kā atvērta aploka. Vēl pāris kilometru, un klāt ceļš uz kalnu būdu. Šeit braukā tikai tūristi, un pirmais auto pietur; franču pāris starp 60 & 70. Piku kalna nogāzē gabalu pa gabalam konusiņi, pa kuriem vulkānam mazie purkšķi sprukuši ārā (beidzamoreiz Piku esot izvirdis 1720. gadā — neilgi pēc sviedru laiku beigām Latvijā). Pie viena tāda pieturam & pa izārdīto sānu ieejam iekšā. Nekā īpaša, krietnas divstāvu mājas augstumā, iekšpuse kā piltuve.
Maķenīt pāri vienpadsmitiem piebraucam pie kalnu būdas (~1200m v.j.l.): tā izrādās patiesi stilīga brutālisma celtne no stikla un dzelzbetona. Kāpšana maksā €20 (ja vēlas līdz pašai virsotnei) no sejas; izsniedz GPS sekošanas ierīci ar trauksmes pogu & balss sakaru iespējām; man šķiet, ka cenā arī apdrošināšana. Monitorā redzams, kā virkne ar ikonām lēni virzās uz virsotnes pusi. Aizpildu anketu, samaksāju, izklaidīgi noklausos norādījumus un pulksten 11.20 dodos augšup. Izskatās, ka esmu no pašiem vēlākajiem putniem. Pulksten astoņos, kad būdu atver, pie tās noteikti rinda.
Pirmo kilometru taka līkumo starp krūmiem pa lēzenu nogāzi. Taka — tas nosacīti: katrs gājējs centies atrast starp lavas gabaliem savuprāt labāko ceļu, tāpēc gadu gaitā izveidojies taku kūlis. Ik pa pārsimt metriem — stabiņi, droši vien, lai palīdzētu kāpējiem nenomaldīties miglā, sniegā... Saulainā dienā augstāk kapjošie labākais virziena rādītājs.
Pamazām taka kļūst stāvāka, krūmus nomaina pundurkrūmi — kā mūsu virši, zilenāji un tamlīdzīgi. Vakar esmu atpūties, tāpēc šodien kājas vai pašas nes augšā. Zem kājām — galvenokārt sastingusi lava, var kārtīgi atsperties.
Pēc apaļas stundas kāpiena redzu Kristiānu & vēl trīs čomus kāpjam lejup; izrādās, viņi devušies šurp ar pirmo gaismiņu. Vaicāju, vai ir jau pusceļā. Viņi, satriekt vēlēdamies, pieklājīgi atsaka, ka viņiem šķietot, ka es varētu būt pieveicis apmēram trešo daļu ceļa (viņiem nebija taisnība: atlikušo daļu pieveicu 57min).
Vienīgie augi vairs ķērpji uz akmeņiem, un daudzviet lava sabirzusi gabalos vai rupjā smiltī. To acīmredzot ik nakts sals sastrādājis. Jāskatās & jādomā, kur kāju likt. Maķenīt pūš, tomēr jaciņu no somas ārā nevelku. Klāt arī plato ~2300m augstumā; vienā malā — stāvs 50m augsts konuss, pati virsotne. Starp plato bluķiem aizvējš; daudzi piemetušies atpūsties. Apēdu apelsīnu, uzvelku jaciņu, atstāju aukliņsomu & dodos beidzamajā kāpienā. Te nu gan portugāļi būtu varējuši kādas kāpnes uzbūvēt: tā vien jāuzmanās no augstāk kāpjošo izkustinātiem lavas gabaliem. Kādā vietā pēkšņi šķiet, ka Saule sākusi stiprāk sildīt; izrādās, tomēr ne — no kādas spraugas plūst Zemes siltums (Wikipēdija teic: 50...70c siltas gāzes); tātad vulkāns tikai snauž.
Virsotnē! 2351m. Augšupceļs (~1100m) prasījis 1h57. Lai arī zemāk par virsotni izkliedus mākoņi, var labi redzēt gan pašu Piku, gan gan citas salas
Pa miegam dzirdu, ka istabas biedrs Kristiāns tumsiņā klusi grabinās, bet kāda mana daļa: guļu līdz pusastoņiem. Pirmais gājiens no gultas pie loga: yessss, debesīs pāris mākoņa skrandiņu, tomēr kalns redzams visā godībā. Cerīgi!
Pulksten astoņos sāku brokastot — pats pirmais. Ēdamzāle pirmajā stāvā (varbūt kādreiz arī bijusi klostera ēdamtelpa) četrus metrus augstiem logiem & vairākiem sīkrūtotiem logiem. Izmetu loku caur Sanrokes centu (nevar zināt, cik laika atliks vakarā), informācijas centrā iegūstu dažas pastkartes, pastā — markas, Spar lielveikaliņā — augļus & apelsīnu sulu, un ceļš uz virsotni var sākties. Vispirms gan jānokļūst vietā, ko dēvē par kalnu būdas (Casa da Montanha) 23km attālumā. Pēc pusotra kilometra gājiena esmu ticis uz vajadzīgā ceļa, un otrais auto — kaut kas līdzīgs Hilux-am — piestāj. Pie stūres mana senuma vīriņš Alfredo vārdā, jēdzīgi runā angliski. Skolotājs, kam pieder govju ganāmpulks (kuru viņš brauc apraudzīt). Pa ceļam uz plakankalni (~800m v.j.l.) Alfredo piestāj kādā miraduoro (skatu laukumā) un teic, ka no šejienes jānofočē Sanroke. Braucam tālāk, un Alfredo aizved mani pie Kapteiņa ezeriņa (Lagoa do Capitão); kādu kilometru nost no šosejas: aizkustinoši, jo viņš to vietu daudz reižu dzīvē redzējis. Pēc pāris kilometriem pa EN3 šoseju (kādus 10km pilnīgi taisna kā gar lineālu vilkta) iebraucam pie Alfredo ganāmpulka. Dažādu krāsu govis (esot ap simtu) ganās starp červeļainām priedītēm; pa vieniem vārtiem iebraucam ganību gabalā, izmetam loku & pa citiem izbraucam. Lai katru reizi nebūtu vārti uz ceļa jāvirina, vietā, kur pie ceļa no abām pusēm pienāk žogs, viltīga ietaise (esmu tādu redzējis arī 🇳🇴 & 🇮🇸) — pāri ceļam metāla rāmis, kurā līdztekus sametinātas paresnas caurules: govīm kājas slīd cauruļu starpā, un lopiņi netiek laukā no it kā atvērta aploka. Vēl pāris kilometru, un klāt ceļš uz kalnu būdu. Šeit braukā tikai tūristi, un pirmais auto pietur; franču pāris starp 60 & 70. Piku kalna nogāzē gabalu pa gabalam konusiņi, pa kuriem vulkānam mazie purkšķi sprukuši ārā (beidzamoreiz Piku esot izvirdis 1720. gadā — neilgi pēc sviedru laiku beigām Latvijā). Pie viena tāda pieturam & pa izārdīto sānu ieejam iekšā. Nekā īpaša, krietnas divstāvu mājas augstumā, iekšpuse kā piltuve.
Maķenīt pāri vienpadsmitiem piebraucam pie kalnu būdas (~1200m v.j.l.): tā izrādās patiesi stilīga brutālisma celtne no stikla un dzelzbetona. Kāpšana maksā €20 (ja vēlas līdz pašai virsotnei) no sejas; izsniedz GPS sekošanas ierīci ar trauksmes pogu & balss sakaru iespējām; man šķiet, ka cenā arī apdrošināšana. Monitorā redzams, kā virkne ar ikonām lēni virzās uz virsotnes pusi. Aizpildu anketu, samaksāju, izklaidīgi noklausos norādījumus un pulksten 11.20 dodos augšup. Izskatās, ka esmu no pašiem vēlākajiem putniem. Pulksten astoņos, kad būdu atver, pie tās noteikti rinda.
Pirmo kilometru taka līkumo starp krūmiem pa lēzenu nogāzi. Taka — tas nosacīti: katrs gājējs centies atrast starp lavas gabaliem savuprāt labāko ceļu, tāpēc gadu gaitā izveidojies taku kūlis. Ik pa pārsimt metriem — stabiņi, droši vien, lai palīdzētu kāpējiem nenomaldīties miglā, sniegā... Saulainā dienā augstāk kapjošie labākais virziena rādītājs.
Pamazām taka kļūst stāvāka, krūmus nomaina pundurkrūmi — kā mūsu virši, zilenāji un tamlīdzīgi. Vakar esmu atpūties, tāpēc šodien kājas vai pašas nes augšā. Zem kājām — galvenokārt sastingusi lava, var kārtīgi atsperties.
Pēc apaļas stundas kāpiena redzu Kristiānu & vēl trīs čomus kāpjam lejup; izrādās, viņi devušies šurp ar pirmo gaismiņu. Vaicāju, vai ir jau pusceļā. Viņi, satriekt vēlēdamies, pieklājīgi atsaka, ka viņiem šķietot, ka es varētu būt pieveicis apmēram trešo daļu ceļa (viņiem nebija taisnība: atlikušo daļu pieveicu 57min).
Vienīgie augi vairs ķērpji uz akmeņiem, un daudzviet lava sabirzusi gabalos vai rupjā smiltī. To acīmredzot ik nakts sals sastrādājis. Jāskatās & jādomā, kur kāju likt. Maķenīt pūš, tomēr jaciņu no somas ārā nevelku. Klāt arī plato ~2300m augstumā; vienā malā — stāvs 50m augsts konuss, pati virsotne. Starp plato bluķiem aizvējš; daudzi piemetušies atpūsties. Apēdu apelsīnu, uzvelku jaciņu, atstāju aukliņsomu & dodos beidzamajā kāpienā. Te nu gan portugāļi būtu varējuši kādas kāpnes uzbūvēt: tā vien jāuzmanās no augstāk kāpjošo izkustinātiem lavas gabaliem. Kādā vietā pēkšņi šķiet, ka Saule sākusi stiprāk sildīt; izrādās, tomēr ne — no kādas spraugas plūst Zemes siltums (Wikipēdija teic: 50...70c siltas gāzes); tātad vulkāns tikai snauž.
..uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš (Plūdons, pēc atmiņas) |