26.–29.oktobris. Kišiņeva 🇲🇩

(tapis gaisa kuģī uz Kutaisi 🇬🇪)

Проклятый город Кишинёв! Tебя бранить язык устанет. (Puškins, bijis turp izsūtīts)

Kāpēc Kišiņeva? — Kad parādījās Covid sertifikāti un beidzās lielā mājsēde, vajadzēja kaut kurp. Ļoti vajadzēja. Gandrīz vienalga, kurp, ka tik prom. Tajā brīdī turpceļš uz Kišiņevu bija dabūjams par smiekla naudu. Nopirku. Diezgan bieži nopērku lētu turpceļa biļeti un pēc tam štukoju, kā lai tikpat lēti tiek mājās. Vēsā prātā apsverot, intetesantāk būtu bijis laist uz Balkāniem.

Sākotnējo eleganto turpceļu (divas stundas starp lidojumiem Dortmundē) izčakarēja vizieris — pārcēla pirmo lidojumu sešas stundas vēlāk. Izdevās salāpīt — ar boļķika rīta lidojumu uz VIE, un tad ar raini uz DTM. Par jauno biļešu atmaksu gaidāma cīņa ar vizieri. Visa diena ceļā, tomēr tikai viena. Dortmundē turklāt atnāca ziņa, ka beidzamais lidojums pusotru stundu kavēsies.

Varētu teikt, ka trīs dienas Kišiņevā vienkārši laiskojos: klīdu pa pa parkiem un ielām, sēdēju kafejnīcās un malkoju vīnu. Skatīt tur patiesi gauži maz — pilsēta nekad nav baudījusi Austroungārijas svētību, un ļaunas mēles vēstī, ka Krievijas impērijas laikā tā kļuvusi par guberņas centru ar kukuļa starpniecību. Starp kariem Besarābija (Moldova) bijusi Rumānijas daļa (kā tai pienāktos būt, jo pamatiedzīvotāji runā rumāņu valodā (=rumāņi). Noteikti nav bijusi starp valsts plaukstošākajiem apgabaliem — kur nu tai līdzināties kādreizējās Ungārijas karaļvalsts daļai Transilvānijai! Besarābiju tāpat kā mūs 1940. gadā pakampa Staļins, un neatkarīga tā kļuva 1991.gadā pēc nesagraujamās sabrukuma. No malas raugoties, Moldovai būtu vajadzējis pievienoties Rumānijai, bet vietējiem virsaišiem noteikti labāk tikās būt pirmajiem ciemā, ne padsmitajiem Romā (Rumanijā). Ilgāk pastāvējušām valstīm Latvijas uzrašanās 1918. gadā droši vien šķita tikpat dīvains kāzuss.

Galvenā iela (Stefana del Mares bulvāris) un divas paralēlās ielas uz katru pusi vēl atgādina pilsētu mūsu izpratnē, bet tālāk jau sākas īsta Daugavpils: vienstāva dzīvojamās mājas noslēgtiem pagalmiem un pa vidu pa kādai deviņstāvenei, kurai pirmais un otrais stāvs apaudzis ar iemītnieku dzīves telpas paplašinājumiem. Diezgan daudz nepabeigtu celtņu, un galvenās ielas malā pamesta slejas kādreiz pilsētas smalkākā viesnīca Intercontinental. Nomācoši daudz Staļina laika ēku — varbūt tāpēc tikpat kā ne uz brīdi neatstājās Daugavpils sajūta. Trešās dienas vakarā beidzot ar prātu aptvēru, kā man Kišiņevā visu laiku trūcis — nevienas pašas funkcionālisma ēkas. Neatkarības laikā saslietas samocītas augstceltnes vienos zelta krāsas spoguļstiklos. Tad jau labāk ar taisnstūra paralēlskaldņiem būtu iztikuši.

Moldova ir trūcīgākā valsts Eiropā, turklāt lielākā daļa rūpniecības palikusi bandītu pārvaldītajā Piedņestrā. Tirgū augļi un dārzeņi gandrīz par velti: bumbieri un plūmes €0,30/kg, vīnogas €0,50/kg. Viens pie otra valūtas maiņas kantorīši, kuros citzemju naudiņu pirkšanas un pārdošanas kurss tikpat kā neatšķiras — piemēram, 20,28–20,33 lejas par eiru. Cik miljardu tā jāapgroza, lai kaut ko nopelnītu!? Kādu nedēļu pirms manas ierašanās valstī bija izsludināts ārkārtas stāvoklis sakarā ar Krievijas draudiem aizgriezt dabasgāzes krānu. Moldāvu atbilde krieviem bija patiesi eleganta — bija nogriezuši gāzi kādai mūžīgajai ugunij.

Pirmajā dienā nopirku vietējo SIM karti: 120GB & 600min iekšzemes sarunu par €1,40. Viņi noteikti atstāj tās kartes mantojumā! Es ar saviem 2GB mēnesī tēvijā nevaru tikt galā.

Daži (desmiti) saņems pastkartes. Nedomājiet, ka īpaši meklēju tik briesmīgas — pilsētas pašā centrālākajā grāmatnīcā bija dabonami divi komplekti, abus arī nopirku. Markas gan viņiem košas — ne salīdzināt ar Latvijas pasta fifty shades of dung.

Pirmās divas dienas bija īsta atvasara (27. un 28. oktobrī). Turpmākais texts tapis kādā parkā, sūcot kafiju.

Sajūta kā piejūras kūrortā pirms slēgšanas uz ziemu: vairums āra kafejnicu slēgtas; tajās, kas vēl vaļā, oficianti iegrimuši tālruņos & skan nomierinoša angļus mūzika no saldajiem deviņdesmitajiem (a lá Stings). Visi celiņi lapās, jo kāpēc gan slaucīt, ja atpūtnieku vairs tikpat kā neviena. Gana silts (+18c) & gandrīz bezvējš, mušas & lapsenes šiverē ēdamā meklējumos, piesaulē tā vien kārojas novilkt praķīti, tomēr visu caurstrāvo Lielās Bojāejas sajūta. Man pietrūkst trūdošu lapu aromāta — sen nav lietus bijis.

Vienu rītu Olita uzdeva sarežģītu jautājumu: Vai no rīta pamodies Tu zini, kādā valstī atrodies? Nezināju, ko atbildēt. Ne vienmēr.

Vai nožēloju, ka Kišiņevas vietā neaizbraucu citurp? — Noteikti ne. Šīs bija vienas no retajām brīvdienām, pēc kurām nevajadzēja divtik laika, lai no brīvdienām atgūtos (gluži ierasta lieta).

Par atceļa piedzīvojumiem @BCN — nākamajā textā.

P.S. Pateicība par manu labjutību pienākas arī datoram — visu nakti pirms aizbraukšanas Sarkandaugavā rūca un rādīja, bet kādas četras stundas vēlāk @VIE bija tumšs un mēms. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Patiesi ceru, ka tulkošanas projektu vadītājiem izdevās izstrēbt manis/datora savārīto.

P.P.S. Rīgā pirmais gājiens bija uz Meža kapiem — ieelpot trūdošu lapu aromātu. Rozentāls un Meierovics vietā.