30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪

Līdz šim man bija šķitis, ka mikriņi (ko gan kartveļu, gan angļu valodā sauc marshrutka 😁) Sakartvelo brauc saskaņā ar šoferīša nodomu un garastāvokli. Izrādās, ka tā tomēr nav — lielākoties brauc pēc saraksta, un dažviet saraksts pat kaut kur atrodams. Biju kādos emuāros izlasījis, ka mikriņi uz Sighnaghi (სიღნაღი) no Samgori metro stacijas nepāra stundās

Pirosmani(švili)

, tāpēc pošos uz to, kurš, iespējams, dodas ceļā 9am. Tbilisi Google kartes lieliski plāno ceļojumus ar sabiedrisko transportu, un arī tas vairumā gadījumu brauc pēc saraksta. Nepilnās 15min pilsētas mikriņš jau pie metro stacijas. Par mikriņiem uz Sighnaghi izrādījās pilnīga taisnība: kad bez piecām deviņos ierados, balts merša Sprinteris (ar galamērķa uzrakstu arī latīņu burtiem, kas, manuprāt, pilnīgi lieki 😋) jau bija papilns, un 7min pēc galvenā pasažiera 😊 ierašanās sākam ripot.

Sighnaghi (pusotrs tūkstotis iedzīvotāju) — kartveļu Kuldīga — apmēram 100km no Tbilisi 800m augstas kalnu gēdiņas korē. Lielākā daļa ceļa pa Kahetijas līdzenumiem, kur dara vairumu kartveļu vīnu, tāpēc pilsētiņa daudz vīna tūru maršrutā. Nebija pagājušas ne divas stundas, kad bijām galā.

Kari un padomju vara pilsētiņu saudzējuši, daudz namu (lielākoties divstāvu, ar koka galerijām otrajā stāvā) prasmīgi atjaunoti, un tūrisma industrijas uzbāzīgums bija jūtams tikai vienā ielā, kur suvenīru veikaliņi līdzās cits citam. Šķita, ka ceļojumu sezona vēl īsti nav sākusies: vakarā, kad pāris dienā redzētie tūristu autobusi bija prom, sastapu vēl tikai kādu pusduci ceļotāju, un arī vairums kafejnīcu & restorānu vēl nebija modušies vasarai.

Ne Pirosmani(švili)

Apkārt pilsētiņai iespaidīgs — kādus 3km garš — aizsargmūris; vietām iedzīvotāji to izmantojuši kā vienu (bezmaksas) sienu savām mājām, citur tas šķērso pamatīgu gravu un ieaudzis tādos brikšņos, ka klāt tikt nekādi nav iespējams. Par Dubrovnikas aizsargmūra darījumdarbības modeli (pastaiga pa ~tikpat garu mūri pērn maksāja €33) kartveļi, šķiet, nezina. Gabalu pa gabalam mūrī torņi (uzkāpt var divos) un kādi četri vai pieci vārti, pa kuriem pilsētiņā ieiet autoceļi. ~200m garš posms aprīkots staigāšanai: margas, kāpnes, skatu laukumiņi. Līdztekus tam — iela ar suvenīru bodītēm; līdzās raibām plastmasas nejēdzībām no Ķīnas arī riktīgas mantas, piemēram, tekstilizstrādajumi: austi paklāji, veltas (filca) cepures un kamzoļi ar izšuvumiem, zeķes. Papļāpāju ar divu veikaliņu īpašniecēm, kuras īsina laiku ar adīšanu: palielos, ka es arī protu, un parādu dažus foto. Man šķiet, ka viņas spēja novērtēt.

Ieklīdu arī kapiņos līdzās mūrim. Kapvietas, kas tuvāk centrālajam ceļam, kopj (ne pārāk cītīgi — skujiņā negrābsta); tālākās ieaugušas gandrīz vai mežā. Salīdzinājumā ar Kutaisi Sighnaghi tomēr lauki — neredzēju nevienu piemiņas skapīti ar aizgājēja(-as) ģīmetni(-ēm) un viņa(-as) iemīļotām lietiņām. Eh, ja pie mums tādi skapīši kapiņos būtu! Sarūpētu savējam maināmu expozīciju kādiem desmit gadiem.

~2km no pilsētiņas centra klosteris, kurā apglabāts kāds svētais Nino, kas 4.gs. kartveļus pie kristīgas ticības vērsis. Esot ļooooti nozīmīga svētceļojumu vieta; skaidrs, ka turp nedevos, jo reliģija, kā zināms, ir opijs tautai. Esot arī svētavots, kura ūdens darot brīnumus.

Neiegāju arī pilsētiņas muzejā (Nacionāla muzeja filiāle); zināju, ka tur 15 Pirosmani (dzimis Mirzāni, kādus 5km no Sighnaghi) gleznu, bet plakāts uz fasādes vēstīja, ka gleznas šobrīd Luiziānā. Nebija noskaņojuma blenzt uz podu lauskām, grābekļiem un svētbildēm.

Nonācu Sighnaghi tāpēc, ka tālāk ceļš uz Lagodehki nacionālo parku (vēl ~50km promāk no Tbilisi). Iesaku iegriezties; iespējams, ka vasarā nav pārāk baudāms tūristu pūļu dēļ.

Nākamais texts: 31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪