Karpati, ceturtā diena (18. janvāris)

18.janvāris - starptautiskā sniegavīru diena. ;D Tas pat bērnam skaidrs, ka vieninieks ir slota, un astotnieks - pats sniegavīrs. Vienīgi interesanti, kāpēc ne 18. augusts!

Ceļos pirms gaismiņas un pirms astoņiem dodos ceļā. Saimnieku nekur nemana, tāpēc, kā sacīts, vienkārši aizveru aiz sevis durvis. Ārā kādi -10c, debesis mākoņu plēksnēs, starp kurām tomēr var samanīt arī debesu zilgmi. Ceļā divi ciemi dīvainiem nosaukumiem – Руська Мокра un Німецькa Мокрa (kas padomju laikā saprotamu iemeslu dēļ pārdēvēta par Komsomoļsku, bet pērn atguvusi seno nosaukumu); izrādās, tāpēc ka cauri tek Slapjupīte (Мокрянка). Pastkastē Krievu Mokrā saberu iepriekšējā naktī rakstītās pastkartes; dažiem laimīgajiem būs zīmogs ar uzrakstu “no pasaules malas”.

Lodziņš Krievu Mokrā

No Vācu Mokras sākas ceļs uz Prislopa pāreju (950 m v.j.l.) & tālāk uz Koločavu. Vasarā no Ust-Čornas līdz pārejai gāju pa kalna kori, pa полонина-u (alpu pļavu), bet šitādā sniegā tas pilnīgi neiespējami. Baidos, ka paiešu garām ceļam uz Koločavu, tāpēc vairākas reizes vaicāju, kur jānogriežas. Viens no taujātajiem – mežsargs (ar uzplečiem) – nopēta mani no galvas no kājām (īpašu neticību viņa vieš mani apavi – krosenes & vilnas zeķes) un tad teic, ka ziemā tur ne iet, ne brauc, tāpēc kājām nokļūt Koločavā nav iespējams.  Un piebilst: Не смейте туда лезть! Потом таких спасать приходится. Saku paldies un dodos uz priekšu vismaz pas’tīties uz ceļa galu. Pulkstenis maķenīt pāri desmitiem, vēl varu pagūt atgriezties un caur Ust-Čornu, Teresvu, Hustu un Mižhirju nokļūt mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā. Turpat jau arī ceļa gals un norāde Prislopa pāreja 4,2 km, kāpums ap 350 m. Domāju: paiešos gabaliņu, un tad jau manīs. Pa paša pēdām atgriezties varu jebkurā brīdī. Ceļš austriešu būvēts, un vasarā redzēju, ka to nopietni atjauno (iepriekš bijis braucams tikai ar 4WD). Sākumā iešana veicas naski, un viens divi esmu ticis līdz pirmā puskilometra atzīmei. Silti gan palicis, tāpēc pufaiku novelku un piesprādzēju mugursomai, bet pats palieku tikai parķa jaciņā. Arī diena iesilusi, nav mazāk par -2...-4c, jo rokas bez cimdiem nesalst. Sniega virsma visā ceļa platumā pilnīgi līdzena, tātad patiešām neviens sniegā nav šeit ne gājis (izņemot retu meža zvēru), ne braucis. Ik pa simt metriem stabiņš, un tas padara virzību prātam saprotamu. Sniegs maķenīt pāri puscelim, un pirmos divus kilometrus iešana sokas visai veikli. Piestāju  apēst pāris ābolu. Bet tad sākas gabaliņš, kurā sniegs saputināts krietni dziļāks. Stiegu pāri celim, un ar kāju vispirms sniegā jāpaplašina caurums, tikai tad kāju var izvilkt un spert nākamo soli. Uzmācas doma, ka varbūt vajadzētu griezties atpakaļ. Atvairu to ar iebildi, ka palicis tāds nieks – tikpat, cik maratonā aiz 40 km atzīmes. Tā cīnos kādus 200 m, līdz iešana atkal kļūst vieglāka, tomēr sniega vairāk nekā bija sākumā (augstums!). Starp dažiem stabiņiem (100 m) apstājos trīs četras reizes & atpūšos, atbalstījies ar rokām pret ceļiem.

Laiku vairs neskaitu, tik stabiņus. Paliek vēsāks, un uzvelku savu zilo pufaiciņu atpakaļ. Beidzot arī gaidītā 4,2 km atzīme, tomēr pazīstamās pārejas (vasarā tur biju) vēl nav. Maķenīt škrobe, ka nevar pareizu attālumu uz zīmes norādīt. Kļūda nav liela, bet izbesījušamies cilvēkam arī 300 m ir daudz. Toties sniegā cilvēka pēdas! Yes, vismaz iešana lejup uz Koločavu bus vieglāka, jo cerības par to, ka kāds būs braucis augša līdz pārejai, neloloju. Pēkšņi priekša divi ļautiņi: Ežuls izlien stopu rokā,| Ķēniņš viņā blenž kā jokā. (Plūdons, EŽA KAŽOKS) Tikai blenzēji ir tie ar stopiem (bisēm) rokā – mednieki. Notiekošo vairs pārāk labi nefilmēju, bet tik daudz man skaidrs, ka viņiem šķiet, ka viņiem rādās (nevajadzēja vakar tik daudz dzert!). Kopā steberējam no kalna lejā. Lēšu, ka līdz pirmajai mājai (=iebrauktam ceļam) kilometri trīs. Viņi zina šōtkatus, kur serpentīna līkumus var nogriezt; iegriežamies mājā pie kāda vecīša & večiņas. Arī viņi neticīgi šūpo galvu, kad stāstu, ka esmu atnācis no Vācu Mokras, bet vispār no Latvijas. Tad jau drīzāk no debesīm nolaidies/nolaists! Un vēl runā lauzītā krievu valodā ar kādu iespraustu ukraiņu vārdu. Vienīgi zeķes & bikses vienos ledus bambāļos varbūt maķenīt šķoba viņu pārliecību par manu dievišķo izcelsmi. Aicina iekšā & palikt pa nakti. Pateicos, paskaidrojis, ka man cita mītne aizrunāta.

Mednieki saka, ka dēls vecīšiem kaut ko atvedis – cik tālu var ar auto iebraukt – un pavedīšot mūs gabaliņu uz leju (Koločava ir lielākais ciems Karpatos, garumā izstiepusies kā Piltene). Vēl kilometrs, un pienāk pilnīga svētlaime: silts & var apsēsties. Esmu bijis ceļa astoņas stundas. Pabraucam kādus piecus kilometrus, kāpju ārā un izvelku no somas kartona plāksnīti, kuras otrā pusē vakar esmu uzrakstījis перевал СИНЕВИР. Ceļa malā nostāvu ne vairāk par minūti: pirmais auto pabrauc garām, otrais arī, bet tad spēji nobremzē, un atpakaļgaitā brauc pie manis. Jauns džeks, brauc līdz Siņevira ciemam (no turienes līdz pārejai ap 10 km). Pa ceļam pastāsta, ka nākamajā dienā Jēzus kristību diena (крещeние Госпoдне), un arī viņš peldēšoties āliņģī. Noskrurinos, jo tāpat nav diezin cik silti.

Ciemā ieeju veikalā, pārdevējas mani atceras no vasaras (наглая морда ценнее ста рубелей ;D) un pat izvelk no letes apakšas kādam citam atliktu pēdējo pelēkmaizes klaipiņu. Sapērkos dažādus dārzeņu konservus, kefīru un sniegvīrdienas vīnu (Aizkarpatu baltu), un man iesaka turpat pagrabiņā arī ieturēties. Kad esmu pārvilcis sausas zeķes & kurpes un dabūjis kanniņu ar karstu tēju, svētlaime kļūst pilnīga. Varu tūliņ pat pastāstīt pasaulei par savu varoņdarbu, jo arī tālrunis barojas, un ir pieejams tīmeklis. Seko bļodiņa karsta boršča (monitoringa programma!), un tad vēlreiz tāds pats salikums (tēja + zupa).

Izeju uz ceļa (jau satumsis), izvelku brīnumplāksnīti, un pēc desmit minūtēm esmu mīļajā Kamjankā.

Karpati, trešā diena (17. janvāris)

Visa diena vienā braukšanā. Pirms astoņiem dodos prom no sava Sniegbaltītes mitekļa, aizslidinos līdz autoostai & noķeru iepriekšējo autobusu uz Mukačevi (15 min pirms paredzētā laika). Pa Rietumukrainu lielākoties braukā nenosakāma vecuma PAZiņi, kuros ap 30 sēdvietu, bet stāvvietu vajadzības gadījumā pusotrtik. Mūsu zemās grīdas brīnumi tur būtu beikti jau pēc pirmā brauciena. Šoferīši nav baltos kreklos un reizēm diezgan neiecietīgi, bet pret tūristiem attieksme īpaša – kā pret viegli iepalikušiem bērniem: шо с такого возьмёшь.
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...

(the eagle has landed - šis fragments tapa Ļvivas lidostā, un šajā brīdī nolaidās kopš iepriekšējā vakara gaidītais ļitaks no Kijevas. Turpinājums jau no Sarkandaugavas.)
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē

Mana burvju plāksnīte ;))))

arī pretējā virzienā braucošos – ievēroju, kā mašīnas piebremzē un braucēji snaiksta kaklus, cenzdamies izlasīt, kas uz plāksnītes. Labi, ka neviens grāvī netrāpa! Abas reizes (jo pirmais apturētais busiņš brauca tikai pusceļu) vestgribētāji ceļmalā nebija jāgaida ilgāk kā 30 sekunžu.
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.