im wunderschönen Monat Mai*

  A brief account of my insanity (2)**

Sapņa tīksmi vardarbīgi pārtrauc modinātājs. Pusseptiņi. Jāceļas. Acis neatvēris, sataustu radio pulti un saspaidu kaut kādas ziņas. Pamazām pieslēdzas prāts: Nafig tev tas vajadzīgs? Tāpat šodien nekā nebūs! Šodien nekā nevar būt. NEKĀ! Paliec taču gultā!
Tomēr pieslienos. Visticamāk, tādēļ ka spiediens laužas ārā. Aizsteberēju līdz baltajam fajansa izstrādājumam un cenšos trāpīt. Bļāviens! Mugura! Nav vairs pirmā (un arī ne otrā un trešā) jaunība, un ir pāris dienu gadā, kad dabūt zeķes kājās bez citu palīdzības ir teju neiespējami. Šodien ir tieši tāda. Nē, toč’ šodien nekā nebūs!
xxxx. gada yy. maijs. Rīgas maratons. Tāda pati vienotība, tikai skrējienā – tā maratona plakāts. Vecuma plānprāta uzplūdos esmu pieteicies maratonam. Pilnam. Līdz startam trīs stundas. Nē, lai viņi vienojas bez manis!
Atpakaļ gultā tomēr nelienu. Uzlieku karst ūdeni kafijai un ķeros meklēt skriešanas mantiņas: nav ierastā krekliņa un šortu, nav! Cik vien atceros, maratonu allaž esmu skrējis melnā. Tagad nav! Arī vēl tas: jā, laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs. Atceros: remonta laikā esmu šo to aizvedis pie mammas, un tur arī mans melnums. Neko darīt, šodien būšu zilais. Labi, ka vieglās mača krosenes rindā starp daudzām citām. Piespraužu numuru, un vēl, protams, POLARs (pulsa monitors).

Bez tā nevienu skriešus soli – cik ziemu, cik vasaru, cik pudu sāls kopā sviedros izliets. Ja kāds par mani vispār kaut ko zina, tad tas ir viņš: asins garšu mutē finišā un lūzienus, dirty dozen (12*400 m ātrumi) un garo skrējienu šķietami vienmuļās stundas. Paldies, Draugs!

Kafija – nē, drīzāk darva – ievilkusies, un kopā ar greipfrūtu tās manas čempiona brokastis. Laika ziņas: šobrīd Rīgā +16c, dienā līdz +23c, mērens dienvidu vējš līdz …m/s. Pārāk cool nebūs. Māmulīt, dzirdi, jau nosita trīs, laiks nu ir celties un posties, un auties.
Eju uz trolejbusu: Rīga vēl guļ, tikai pa kādam sētniekam rosās, un daži suņi izveduši saimniekus pastaigā. Mana nomale neskrien, vismaz maratonu un pusmaratonu ne. Tā tomēr nav: trolejbusā vēl viens skrējējs. Sasveicināmies, kaut gan neesam pazīstami. Pa ceļam iekāpj vēl daži.

Nē, šī diena tomēr nav plānprāta uzplūdu rezultāts. Beidzamais mēnesis bija svētlaime katrā solī: sen nebiju trenējies ar tādu prieku, POLARs šķita tāds kā lēnīgs palicis, un svari rādīja, ka Zeme mani nav tik viegli pievilkusi vismaz desmit gadu. Un tad - beidzamā nedēļa. Vecumvecā patiesība – tajā uzlabot neko nevar, bet visu sad*%#t ir vieglāk nekā divus pirkstus…. Acītē jau arī neviens nedomā, ka būs perebors. Beidzamais nopietnais treniņš pirmdienas rītā eiforisks: ātrums tāds, ka pašam bail paliek, un šķiet, ka zemei pieskaros katrā trešajā solī un elpoju tīru skābekli. Tik tāds nieks – paliela asiņaina tulzna uz mazā pirkstiņa, bet ar to pietiek, lai vakarā būtu +40c. Tas nav saaukstēšanās karsonis, kad svīsti, un no tā kļūst vieglāk. Otrdien, trešdien un ceturtdien neizkāpju no gultas. Jūtos pilnīgi izdr%#ts visādā ziņā. Piektdienas pēcpusdienā aizeju paskriet 20 min – pilnīgs , vismaz pusminūte uz kilometru klāt, nekā bijis iepriekšējā nedēļā pie tāda paša pulsa. Sestdienas rītā maķenīt labāk, bet tikai maķenīt. Vakarā modinātāju tomēr uzlieku.
 
(tbc)

* im wunderschönen Monat Mai - Roberta Šūmaņa dziesmu cikls
** pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=marathoning) began

A brief account of my insanity (1)*

Savu pirmo maratonu noskrēju, kad man bija..., well - ļoti sen. Nolūzu ap 35. kilometru, līdz finišam mani apdzina turku-krievu kara veterāni un stīvas vecmāmiņas lielā skaitā, pēc tam mani pārģērba draugi, nākamās divas nedēļas lejup pa kāpnēm kāpu atmuguriski un biju ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka visi, kuri skrien maratonu, ir galīgi apdauzīti.
Pagāja, well, diezgan daudz gadu, un pienāca menopauze. Atšķirībā no sievietēm, kurām tās izpausmes ir dziļi individuālas, ir tikai divi veidi, kā tā pārsteidz vīriešus, - viņš 1) uzkāpj bēniņos, atrod vectēva motobraukšanas cimdus un ādas ķiveri un dodas pirkt Porsche; 2) nolemj noskriet maratonu. Manai blokmājai bēniņu nebija, man pašam vienīgā kredītkarte - patukša, tāpēc atlika tikai otrais.
Nezinu, vai gadi bija devuši viedumu, vai ņēmuši ātrumu, bet savā otrajā reizē vecmāmuļu sabiedrību baudīju pirmajos desmit kilometros. Tad tā kā auksti palika, tā kā kauns, un nolēmu maķenīt pielikt. Liku, liku, līdz pienāca beidzamie desmit kilometri ar pazīstamo ainu. Tikai tagad es biju apdzenošais veterāns, ne noplīsušais gurķis, he, he. Grūti jau nācās tikt augšā Deglava tiltā beidzamajā kilometrā, toties, lejupceļā ieskrējies, tiku līdz finišam ar zināmu pašcieņu. Un pārliecību, ka nākamais maratons būs tajā pašā rudenī. Spēju ne tikai pārģērbties un tikt mājās saviem spēkiem, bet vakarā vēl veselu operu nosēdēju (neies tak sū** maratona dēļ pirmizrādi laist garām; taisnības labad gan jāsaka, ka nebija gluži Wāgners, bet agrīnā klasicisma izstrādājums nepilnu 2h ilgumā).
Gājuši gadi un maratoni, krājušās atmiņas un (kaut kur skapī, groziņā) medaļas - maratona spožums un posts: medaļas dod visiem, kuri spēj saviem spēkiem aizrāpot līdz finišam, un nākamajā rītā lidostā neviens atmīnētājs - kuriem nākas visu to bagātību savos rentgena aparātos aplūkot - nespēj pateikt, kurš bijis pirmais un kurš - beidzamais.
Kādā ārzemju skrējēju vietnē kādā profilā reiz uzdūros šādiem vārdiem: won’t stop running til the cops pull the trigger. Es arī ne. Bet tas jau ir cits stāsts.
(tbc

* pārpublicēts no autora emuāriem citviet