CERĪBU EZERS, JRT, 26. maijā

Sens texts no WhatsApp-a

Starpbrīdī.
CERĪBU EZERS Jaunajā teātrī. Nav slikti, bet sajūsmā arī neesmu. Man par daudz dzīves, par maz mākslas. Citas Nastavševa izrādes bijušas stilīgākas.

Pēc izrādes.

Tikko beidzās, braucu mājās. Ar atrāvienu vājākā Nastavševa izrāde. Viņš ir izcils režisors, bet (izrādās) - pasūdīgs dramaturgs. No Blaumaņa lugām mana vislielākā apbrīna par SKRODERDIENĀM: kā viņam izdevies sapīt kopā daudzās sižeta līnijas tā, ka nekas "nekrīt" ārā (izņemot pastulbo ainu ar Pičuku & Anci pirtiņā kā iz vācu tautas romāniem 😝). Nastavševam ne tuvu tā neizdodas. Un kā režisoram varu pārmest publikas smīdināšanu. Ja vēlas ar to nodarboties, lai iet & iestudē kādu pliekanu joku gabalu Dailē. Dibenlīnija (bottom-line): man bija par daudz dzīves & par maz māxlas!

MOLLIJA SAKA JĀ!, NT, 9. februāris

Marijas Bērziņas monoizrāde - Mollijas Blūmas monologs jeb Džeimsa Džoisa ULISA 18. nodaļa.

Skatījos izrādi otro reizi; pirmā bija pērnā gada nogalē. Man par kaunu, Marijas Bērziņas un mani ceļi līdz tam nebija krustojušies. Izcila aktrise!

Džoiss ir viens autoriem, kuru visbiežāk min, runājot par apziņas plūsmas (vienkāršāk sakot - kas prātā, tas uz mēles) paņēmienu literatūrā. Un Mollijas Blūmas 39 lappušu garais monologs (R., Liepnieks & Rītups, 2012) ir ši paņēmiena galēja izpausme - vienīgās pieturzīmes visā tekstā ir pēdiņas.

638. lappuse

Monologs, protams, krietni īsināts, jo tāda teksta daudzuma nolasīšana vien aizņemtu vairākas stundas. Bet Marija Bērziņa nelasa, viņa stāsta, rosīdamās pa māju: nomazgā un noslauka traukus, piešuj vīra svārkiem pogu (un atrod kabatā vēstuli tieši tajā brīdī, kad runa iegriezusies par viņa mīļākajām), iztīra zobus, noknibina kādam istabas augam sausās lapas, padzied, pamasē pazodi, lai tur neveidotos dubultzods, iedzer kafiju utt., utt. Un viss absolūti dabiski.

Teksti - kā jau sievietei (dīvainā kārtā publikā vismaz trīs ceturtdaļu dāmu; manuprāt, vajadzētu būt otrādi): par to, ka nav ko vilkt mugurā un šis tas vairs nelien, citām sievietēm - tās visas, protams, vai nu aitas, vai govis, bet tās, kas metušas acis uz Poldiju (Leopoldu Blūmu - Mollijas vīru), - reizē vienas un otras, pasūrošanās par šauro rocību, vieglas manipulācijas ar vecumu (tik tiešām vieglas, tikai pieci gadi nost!). Un, protams, par vīriešiem (kas patiesībā derīgi tikai vienam, un arī ne visi). Kad Mollija atceras kādu makten varenu vīrieša luņķi sevī, viņas augumam pārskrien tik acīmredzamas kaisles trīsas, ka gluži vai šķiet, ka tas notiek skatītāju acu priekšā. Un nepatikā noskurinās, atcerēdamās, kā Poldijs bučojis viņas dibenu: nu padomā tik, dibenu! Un gluži praktisks ieteikums vīriešiem mazgāt tur lejā vismaz reizi gadā. Esmu nolēmis turpmāk paklausīt šim ieteikumam. :)

Intonācijas & skatītāju (manas!) izjūtas: žēlums, aizkaitinājums, ir nu gan maita!, izsmiekls, visdziļākā smeldze (par aizsaulē aizsaukto dēliņu), iekāre - no visa pa druskai.
Kad skan aplausi un aktrise klanās, redzams, cik daudz spēka viņai prasījusi šī pusotra stunda. Atcerēties tādu teksta lēveni vien ir varoņdarbs! Un vēl - aktrisei ir lieliska valodas izjūta: protams, protams, lieliskais Soduma pārcēlums latviešu valodā, bet aktrises svarīgākais instruments ir kopts rūpīgāk par rūpīgu. Vienīgā neprecizitāte, ko saklausīju visā izrādes, bija "nē" vietā, kur būtu vajadzējis būt "ne". Apbrīnojami!
Ir kāds knifs izrādes sākumā, par kuru nestāstīšu - lai nelaupītu pārsteigumu tiem, kam tikšanās ar Molliju vēl tikai nākotnē.
Izrādes lapa teātra tīmekļa vietnē. Nākamās reizes - 2017. gada 9. martā & 5. aprīlī. Patiesi iesaku!

Karpati, astotā diena (22. janvāris)

Nekā daudz – vakarā pēc teātra izmazgāju vešiņas; tagad jāgaida, līdz vienīgās bikses izžūs. Ap pusdienlaiku izvelkos laukā & dodos uz Pinzdeļa (Johann Georg Pinzel, 1715/25-1761; vācu-poļu tēlnieks) muzeju, kas iekārtots bijušā baznīcā līdzās Ļvivas vecpilsētai. Pindzelis bijis tikpat neiederīgs savā laikā kā, piemēram, Karavādžo, Lorenss Stērns vai Džezualdo savējā, - no viņa koka skulptūru plandošajām drānām strāvo tāda ekspresija kā no itāļu futūristu gleznām. Man par apbēdinājumu, lielākā daļa skulptūru aizceļojušas uz izstādi Apakšējā Belvederē, Vīnē. Nekas, martā būs atpakaļ, un būs iemesls aizbraukt uz Ļvivu vēlreiz.

Pēc sešiem vakarā - ne, ne!

Uzkāpju Augstajā pilī – nosaukums maldinošs: pils pakalna galā patiesi kādreiz slējusies, bet nopostīta. Tagad tās vietā prāvs konusveida paaugstinājums, no kura virsotnes pārredzama vai visa pilsēta. Šodien apmācies & dūmakains, tāpēc skats nav pārāk krāšņs. Kāpju lejā & pie viena no daudzajiem suvenīru tirgotājiem nopērku magnētiņu ar uzrakstu ПIСЛЯ 18:00 ХАРЧI НЕ ВИДАВАТИМЫТЬЯ un nosvītrotu skaitli 18:00 sarkanā riņķī. Nu gan būšu slaids kā Ida Rubinšteine Serova gleznā. ;D

Vakarā vēl viena izrāde – tā paša teātra mazajā zālē Kafkas PĀRVĒRŠANĀS, iestudēta kā pantomīma. Izrāde svaiga, un zālīte pilna; vēl vairāk – aizmugurē nolikti divi parasti koka soli, lai būtu iespējams satilpināt vairāk skatītāju. Biļete 1,70 eiru, un atkal visi mēteļos.

Man ļoti, ļoti patika: asprātīgi iestudēts, un pieci jauni aktieri spēlē patiesi dedzīgi. Spēles telpa – gulta, galds, pāris krēslu un plāna vidū durvis, kas apzīmē ieeju Gregora istabā. Un no nospeķotas sienas visos noraugās šķībi piekārta Kafkas ģīmetne.  Pazuduši vairāki mazsvarīgi tēli, toties parādījusies Gregora ēna (alter ego? – viņa loma man nepavisam nebija skaidra) melnā triko. Īpaši iespaidīgs skats, kur ģimenes locekļi ar krēsliem un slotām dzen Gregoru viņa istabā, bet viņš izvairās – īpaši palēnināts slow motion ar atbilstošu elektronisku mūziku.

Karpati, septītā diena (21. janvāris)

Šodien iešu uz brīvdabas muzeju. Tas atrodas uz liela pakalna pilsētas vidū – tā paša, kur Augstā pils (skatu laukums), un esmu reiz pilnīgi nejauši tur bijis: pirms pāris gadiem biju izgājis paskriet pa Ļvivu, skrēju, protams, pa pakalnu (vienīgais mežs tuvumā), trāpīju uz kādas taciņas gar žogu, žogs kādā vietā bija izgāzies (kā veca sēta ;D), un es turpināju žoga otrā pusē, jo tur – skaists celiņš. Kad redzēju pirmās mājas & muzeja apmeklētājus, sapratu, kur atrodos, bet atpakaļ negriezos. Pie izejas neviens mani nepūlējās apturēt, un tā biju muzeju pa zaķi ar vienu aci redzējis.

Pa ceļam iegriežos dažās grāmatnīcās vecpilsētā un pārbaudu, vai tur tiešām var dabūt galushki.com pastkartes, kā teikts izdevniecības tīmekļa vietnē. Visai trūcīgi. Viņu pastkartes pamanīju – tās nemaz nevar nepamanīju! – kaut kad Kijevā. Man traki tīk – tādas, ar прикол-u; piemēram, KEEP CALM & TRAVEL TO UKRAINE. Tie, kas saņēmuši no Ukrainas, pas’tieties, visticamāk būs galushki.com.

Uz muzeju eju kājām, kādi trīs kilometri. Priecājos par aizpagājušā gadsimta ēkām, starp kurām tomēr vietumis arī pa mūsdienu ārprātam iecelts. Kādā vietā pie atkritumu konteineru nojumes milzīgs kalns ar atkritumu maisiņiem – kā Neapolē laikos, kad tur atkritumu savācēji streikoja. Jāpiebilst, ka Ļviva ir tīra & kārtīga pilsēta; ne salīdzināt ar mīļo Sarkandaugavu. Laikam namu pārvalde ar pašvaldību nav kaut ko sadalījušas.

Klāt arī muzejs. Nopērku biļeti par vienu eiru un piedevās dabūju arī muzeja shēmu. Liels! Un sadalīts vairākās daļās – katram Karpatu novadam sava. Temperatūra ap nulli, retām sīkām pārslām snieg, bet zem kājām nekūst. Kolekcija varena, tomēr iespaidi no Užgorodas mazā brāļa spožā Saulē daudz spilgtāki.

Neaizmirstiet kompostrēt!

Izstaigāju visu; daudz māju vaļā, un uzraugi (bez papildu maksas) gatavi ierādīt kādu senu amatu – pīšanu no salmiem, aušanu, linsēklu eļļas spiešanu. Adītmācību gan neviens nepiedāvā – žēl. Droši vien pirksti stingst tādā laikā. Vairākām ēkām uz baļķiem atstāti pārvešanai paredzētie numuri (kādreiz ar roku rakstīti, nesenāk atvestām - mazas alumīnija plāksnītes). Inčīgi! Pavadu muzejā kādas trīs stundas. Pāris kilometru no turienes Ličakovas kapsēta – apmēram kā Rīgas Meža kapu VIP daļa (Mākslinieku kalniņš). No rīta tā kā grasījos doties arī turp, bet esmu maķenīt nosalis un nolemju kapus atstāt citai reizei. Pirmoreiz tur biju, pateicoties profesoram Saliņam: viņš ne tikai meža kaķus un pludināšanu mums Karpatos rādīja!

Atrodu tramvaja pieturu & dodos mājās. Ievēroju, ka tramvajā katrs kompostieris un statnis, uz kura tas stiprināts, ukraiņu tautas rakstiem izrotāts. Jauki! Droši vien skolasbērni.

Vakarā teātris – Ļesjas Ukraïnkas teatrī kāda mūsdienu autora luga VAROŅIEM SLAVA (СЛАВА ГЕРОЯМ) – par slimnīcas palātā satikušamies večukiem, kas Otrā kara laikā karojuši katrs savā pusē: viens pie krieviem, otrs – Ukrainas neatkarības armijā (бендеровци). Turēšanās pie dzīves uz skatuves nepavisam nav my cup of tea, tomēr interesanti. Biļete 1,30 eiru (kino esot dārgāks!). Kad vaicāju pēc garderobes, man atsaka, ka lai ejot vien zālē jaciņā, jo karsti nebūšot. Tā arī ir: pirmo pusi nosēžu džemperī, bet tad paliek vēsi. Ir valstis, kur kultūrai klājas vēl plānāk nekā Latvijā.

Pie mums būtu skaidrs, kurš – labais, un kurš – ļaunais. Ukrainā nav tik vienkārši, jo Otrā kara laikā valsts neatkarību nav zaudējusi (bija Padomju savienības sastāvā jau pirms tam), un arī ukraiņiem līdz nesenam laikam dzīve ar krieviem patikusi labāk nekā ar poļiem (līdz Otrajam karam Rietumukraina, tostarp Ļviva, bija Polijas sastāvā). Kā noprotu, poļu pani ne pārāk labi izturējušies pret ukraiņu bauriem, tāpēc pēc kara no Padomju savienībai pievienotajām teritorijām teju visi poļi padzīti.

Izrāde ukraiņu valodā (vienīgi medicīnas māsa ar visiem runā krieviski – arhetips?), bet saprotu kādas divas trešdaļas, pārējo nojaušu. Ļesjas Ukraïnkas teātris tāds kā dumpinieks starp citiem Ļvivas teatriem. Pērn skatījos tur rokoperu HERODS – vareni! Kopš tā laika gan galvenais režisors esot padzīts. Šā vai tā, bet man patika. Bija kāda intermēdija ar deju, kurā divas lugas varones bija pārtapušas par Ukrainas un Eiropas (Vācijas?) alegorijām. To gan nesapratu un pēcāk neatradu neviena, kurš būtu izrādi redzējis un varētu paskaidrot.

No teātra līdz hostelim stundas ceturksnis kājām.