Citi Karpati (2016. gada Annas dienā)

(sens texts no WhatsApp)

Pēc divu dienu ceļošanas beidzot esmu kalna pakājē. Rīt trausīšos augšā Pipā Ivanā (2020 m), pēc tam citas virsotnes, tostarp arī Ukrainas augstākajā - Hoverlā (2061 m). Esmu pa šīm vietām staigājis pirms 42 gadiem kopā ar vecākiem.
Bet nu par šodienas piedzīvojumiem.
No rīta trīs stundas pastaigājos pa Ivanofrankivsku (poļu laikā saukta par Staņislavovu), nopirku dažas necilas pastkartes & daudz izcili skaistu marku (ar pilnu atbildību varu teikt, ka nevienai citai valstij tik skaistu nav!), ieēdu boršču & divējus vareņņikus (ar biezpienu & plūmēm) un plkst. 12.30 sēdos mikriņā (120km/3h/2,5eiru) uz Gucuļzemes (Гуцульщинa) galvaspilsētu Verhovinu.
Ivanofrankivska ir mazītiņa lielpilsēta - izmērā kā Liepāja. Tīra, nesteidzīga, saglabājies daudz poļu laika ēku. Ja kādreiz gadīsies būt šajā pusē, priecāšos iegriezties vēlreiz. Visu ceļu nosēdēju priekšējā sēdeklī atkārušos apakšžokli.
Verhovina arī jauka un tīra. Ieradies, tūliņ nopirku autobusā biļeti uz galamērķi Šibeni (Шибене). Pastaigaju brītiņu, atradu kafejnīcu ar bezvadu tīmeklī, īsinot laiku, ieēdu gardu baraviku zupu, iedzēru dažas lieliskas kafijas (šķiet, vienīgā sū**gā Karpatos atrodama mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā) & uzrakstīju pāris pastkaršu. 

Desmit minūšu pirms autobusa atiešanas (ir pieredze: reiz dzinos par agru aizbraukušam autobusam ar taksi pakaļ) biju autoostā. Tranzīta autobuss, tāpēc īpaši nesatraucos, kad tas laikus nebija parādījies. Stundas ceturksnī pēc paredzētā atiešanas laika (5.50pm) tomēr gāju uz kasi skaidroties. Izrādās, reiss atcelts. Atdevu biļeti & prātoju, ko tālāk. Līdz Šibenei ap 30 km. Nolēmu - iešu kājām un stopošu. No autoostas tobrīd devās ceļā mikriņš uz Ivanofrankivsku, iekāpu tajā un pabraucos kādus 5km līdz vietai, kur nogriežas (strup)ceļš uz Šibeni. Izkāpām savs desmits ļaužu; sapratu, ka lēnākajam vislielākās izredzes ko nostopot, bet par galīgu smilšumaisu (skrējēju žargonā sandbag - tāds, kas distances sākumā taktisku apsvērumu dēļ taupās) ar' negribēju būt, tāpēc aizlēkšoju visiem pa priekšu. Nogāju kādus 4 km, bija dažas mašīnas, bet neviena neapstājas: dažas tāpēc, ka pilnas, dažas tāpēc, ka biezas, vēl citas radīja, ka tūliņ nogriezīsies. Un tad - balts Ford Transit mikriņs, gluži kā Dieva/dievu sūtīts. Izrādās, gaidītāji, uzzinājuši par ķibeli, zvanījuši mikriņa īpašniekam Mihailo, lai glābj. Mihailo arī glābis. Sākumā bijām kā siļķes mucā, bet - kā krievi sāka - в тесноте, да не в обиде. :) Ar laiku pat tiku sēdēt - blakus Mihailo. Visu ceļu skatījos, vai kur neredzēšu uzrakstu вiльна комната, bet nekā. Tad vērsos pie sava glābēja - varbūt viņš zina kādu vietu, kur pārnakšņot. Mihailo tūliņ pagriezās atpakaļ un vaicāja kādam vīram vārdā Ivans, vai ņemšot ceļinieku pie sevis. Kāda runā, teica Ivans, un es domās laidos tādā kā Elektras triumfa dejā pēc tēva nāves atriebšanas. Kad bijām nonākuši Šibenē, samaksāju Mihailo trīstik, cik būtu maksājusi autobusa biļeti un nopirku kārtējo Saules lolotu tomātu (0,40 eiru/kg) devu. Tikām robežsargi bija mani piereģistrējuši (tur postenis) - ha, ha, viņiem pietika ar ID karti, atļāva pasi somas dziļumos nemeklēt.
Mans glābējs, kurš bija uz brīdi pazudis, bija atkal parādījies un māja, lai nākot uz mazmazītiņu namiņu. Izrādījās, ka tas ciema barčiks. Nezinu, kurš bija ierosinājis, bet četratā (vēl bija Ivana sieva Marija) izkodām vienu polšu. Я - малопющий (как пю, всё мало ;D), bet šī nudien nebija tā reize, kad atteikties. Uzkodās bija Marijas siets siers - baigi labais! Kad brauciens bija atzīmēts, devāmies uz Ivana & Marijas namiņu augstu nogāzē. Pa ceļam bija pārkāpjami daži žogi, kam abas pusēs tādi kā soliņi - aitas laikam nespēj iemācīties tikt tādiem pāri.
Namiņš jauks, spīd & laistās, ūdensvads, elektriskā plīts utt. Biju iecerējis pāris tomātu vakariņās, bet kas tev deva - viņu vedekla uzkrāva tāāāādu kaudzi makaronu ar rīvētu pašu (citādu!) sieru, ka vēders tagad trīs dienas pa zemi vilksies. Vakariņas arī neiztika bez... - jūs jau paši saprotat, bez kā. На корне.
Man ierādīja priedes dēļiem apšūtu istabu pa visu otro stāvu - ar savu vannnasistabu & milzīgu vismaz trīsvietīgu matraci uz grīdas. Kā saprotu, viņi laiku pa laikam kādu izmitina.
Tālrunim nav zonas, un neķer arī nevienu bezvadu tīmekļa punktu, tāpēc manu garadarbu saņemsit neparedzamā nākotnē.

P.S. Kad nebiju vairs pie skaidra prāta, pamanīju līdzās robežsargu būdiņai tumšzilu trešo GOLFu ar Latvijas numuru FU****. Nolēmu, ka tā to nevar atstāt: izraku no somas neaprakstītu pastkarti, uzšņāpu skaidrā latviešu valodā Lielais brālis Jūs vēro & šifrēti savu tālruņa numuru un aizliku pastkarti aiz logu tīrītāja. Visiem zināms, ko izjūt likumpaklausīgs latviešu autovadītājs, ieraudzījis A5 formāta (pastkarte gan mazāka, bet vai tad pa gabalu tik labi redzams!?) lapiņu uz vējstikla. Turklāt latviešu valodā Ukrainas nekurienē. Ja uznāks žagu lēkme, zināšu, no kā.

Karpati, piektā diena (19. janvāris)

Šī mana piektā reize Kamjankā – viesnīcā Siņevira pārejā 870 m v.j.l. Pirmoreiz tur nonācu gluži nejauši – 2015. gada Jāņos vajadzēja kaut kur pārlaist nakti starp diviem auditiem, paskatījos booking.com & izvēlējos viesnīcu apmēram vidū starp abām audita vietām. Kopš tās reizes atgriežos tur vēl & vēl. Īsi sakot – 15 eiru par skatu ;o diennaktī, un ļoti jēdzīga istaba piedevās bez maksas.
Beidzot varu izgulēties: sagaidu, kad pār kalna plecu parādās Saule, un tikai tad (ap 9am) eju brokastīs. Restorāna plašajiem logiem aizkari atvilkti, tāpēc iespējams baudīt ainavu gluži kā vasarā no terases. Vienīgā lieta, kas Kamjankā nerullē, ir kafija – tik паганy neesmu to baudījis  nekur citur Karpatos.
Citām reizēm esmu kāpis Kamjankas virsotnē (1578 m v.j.l.), bet šoreiz par to pat nevar domāt. Debesīs nevienas pašas mākoņa skrandas, tāpēc nolemju doties uz Siņevira ciemu – Saule būs tieši sejā, un varēs maķenīt iedeguma iegūt. Pie viena apciemošu Ivanu, kurš ceļ guļbūves.
Ar Ivanu iepazinos manā otrajā reizē Kamjankā 2015. gada decembra beigās. Biju lūkojis kāpt kalnā, bet sniega dēļ ticis tikai līdz pusei, tad pa veco austriešu ceļu (tas vēl šodienas stāstā parādīsies!) aizgājis līdz Siņevira ciemam, un tad (ap trijiem pēcpusdienā gada pašā tumšākajā laikā!)  izdomājis, ka varētu apskatīt Siņevira ezeru kādus 15 km no ciema. Teiksmaina vieta – kalna nogāzē teju kilometra augstumā neizprotami izveidojies ap 5 ha liels ezers. Viens no skaidrojumiem – meteorīts, cits - zemestrīce, un domāju, ka ne viens vien uzveļ vainu arī Velnam. Biju tur bijis pirms ~40 gadiem ar vecākiem; neko daudz, protams, neatcerējos, tik to, ka baigi skaisti bija.
Gāju pa ceļu, brīmumplāksnītes spējas vēl nebiju atklājis, auto nestājās, un jau apsvēru, ka jāgriežas atpakaļ. Un tad kā glābējeņģelis piestāja Ivans savā fordiņā. Kā jau teikts, Ivans (viņam varētu būt maķenīt pāri 30) ceļ guļbūves, un toreiz brauca uz Siņevirskaja Poļana ciemu skatīt kokmateriālus. Naudu par  braucienu neņēma, vien par 5 km gabaliņu no ciema līdz ezeram, ko viņš manis dēļ. Līdz ezeram tiku līdz ar krēslu; kādam noteikti pelēkmēļi tās reizes foto WhatsApp-ā saglabājušies. Manējie gājuši zudībā līdz ar iepriekšējo tālruni nelaiķīti.
Atpakaļ gāju pa tumsiņu, nebija neviena auto, kam stāties vai nestāties, biju ticis līdz Siņevirskaja Poļana ciema pirmajām mājām, kad viens tomēr brauca – un piestāja. Pavēru durvis, grasījos teikt savu vajadzību, bet man pretī skan: А я Вас знаю - Вы Густавс из Латвии и лесным делом занимаетесь. No pārsteiguma vai bikses pielaidu: wtf, Karpatu vidū kāds mani zina! Protams, kurš gan cits tas varēja būt, ja ne Ivans. Mērglis tāds! Bija ar kokiem ticis galā un braucis mājās, bet es pirms brītiņa tumsiņā pagājis viņa auto garām. Aizveda mani ne tikai atpakaļ līdz Siņevira ciemam, bet uzveda arī 8 km kalnā līdz Kamjankai. Un pa ceļam parādīja savu māju. Pēc tam divreiz (2016. gada februārī & augustā) biju pie viņa iegriezies, bet viņš allaž kaut kur būvēja.
Biju ticis līdz ciema vidum, kas pretī sāka plūst ne gluži ikdienas drānās tērpti ļautiņi. Sākumā padomāju – bēres. Un teju visas sievietes aiz stīpiņas nes vienādus emaljētus kastrolīšus. Kas to lai zina, varbūt viņiem bērēs pieņemts tādu tā ceļakukuli līdzi dot? Bet nu pulka gan bija to nācēju ar katliņiem – tur jau vesela armijas pārvietojamā virtuve vajadzīga, lai visus piepildītu! Kad nācu tuvāk baznīcai, aptvēru, ka tas svētīts ūdens, kas katliņos. Nu, ja, vedējs taču vakar bija stāstījis, ka šodien Jēzus kristību diena!
Pie Ivana mājas skatos – pagalmā auto (gan opelis, ne fordiņš, bet tas labi zināms, visi auto ar laiku pārvēršas par opeļiem ;D), tad jau būs mājās. Pieklauvēju un eju iekšā; jā, Ivans priekšā. Saku viņam: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы. Nosmējāmies līki, tad mani nosēdināja galda, un nosēdējām & nopļāpājām stundas trīs. Paldies Dievam, ļāva dzert vīnu, tik pirmo pašbrūvētā graķīti pieklājības pēc izmetu. Ivanam trīs atvases, jaunākajai meitiņai Zlatai divi mēneši.
Bija ap četriem, kad posos prom. Nolēmu, ka bridīšu pa veco austriešu ceļu, ne iešu pa šoseju. Pirmā trešdaļa pagāja vienkārši lieliski – kāds bija braucis ar zirga kamanām, un kāpiens pret kalnu tāds nieks vien bija. Bet tad kamanu sliedes iegriezās kādā viensētā – nudien, nebiju gaidījis, ka kāds varētu ziemu dzīvot tādā nošķirtībā.

Milzu Lempis plosījies! ;D

Ceļam abās pusēs žogs, tāpēc saputināts krietni sniega, un iešana grūtāka nekā iepriekšējā dienā. Turklāt šis ceļš lēzeni laidās pa nogāzi lejup, bet man vajadzīgais gāja pa kalna korīti kādu puskilometru (līmeniski, ne stateniski) tālāk. Sūdīgākais bija tikt pa svaigu sniegu, kas aizvējā bija sapūsts līdz orgāniem, pa nogāzi augšā. Izvilku no žoga paresnu alkšņa kārti savā augumā un centos izlīdzēties ar to. Drīz vien atklāju, ka vislabāk tādiem kā krupīša lēcieniem - iedomājieties krupi, kas lec, turot zīmuli ar priekškājām: abām rokām atbalstījies pret kārti guļus sniegā, ar palēcienu pievilku kājas sev tuvāk, tad atkal rokas ar kārti pasviedu maķenīt uz priekšu, utt., utt. Ja kāds tās pēdas redzēs, tam nudien būs skaidrs, ka tas bijis neviens cits kā Milzu Lempis, kas sniegā plosījies. Sliktākais, ka cimdi no tāda vingrinājuma bija gluži slapji.
Kā biju paredzējis, kalna korē sniega bija mazāk, un vietām pat tāda kā vāra sērsna, pa kuru reizumis veselus divdesmit soļus varēju neielūzis noiet. Bija jau satumsis, debesis kā astronomijas stundai pagādātas: skaisti bez gala. Tumsa nebija nekāds kavēklis – man tik pa kori, turklāt brīžiem tālumā vīdēja arī Kamjankas gaismas.
Trīsarpus stundu laikā deviņus kilometrus biju pieveicis & viesnīcā ievēlos vienos ledus bambāļos līdz ceļiem. Starptautiskās sniegavīru dienas afterparty! Tālrunis teica, ka lejā Mižhirjā -12c; tad jau kalna galā bija visi -15. Pašam pat īsti auksti nebija, vienīgi daži roku & kāju pirksti bija maķenīt apsaluši. Kad rakstu, nedēļa jau riņķī, bet šie vēl nav nopuvuši – tad jau laikam vēl kādu laiku turēsies klāt. Ja nu kas, man daži ķirurgi pazīstami, kas pa lēto var amputēt. ;)