R. Štrauss & Hence Leipcigas 🇩🇪 GewandHaus zālē

HENZE & RICHARD STRAUSS (GewandHausOrchester)

Antona Bruknera (1824-96) krūštēls

Štrausa simfoniskās poēmas spēlē itin bieži, un tas, ka Symphonia Domestica ne reizi nebiju dzirdējis, visdrīzāk varētu liecināt, ka citas ir interesantākas. Tā arī bija: pārāk bieži orķestris spēlēja tutti @ forte vai fortissimo. Bija, protams, ne mazums interesantu vietu, tomēr ne tā, ka elpa aizrautos. Ģildes orķestris šito varētu ņemt & zāģēt: i ne gailis pakaļ nedziedātu, ka greizi vai ne kopā iepūsts vai uzsists. Likt tādu spēlēt Gewandhaus orķestrim, manuprāt, ir tīša resursu šķērdēšana.
Toties otrs (pirmais) skaņdarbs programmā - Hansa Vernera Hences (Hans Werner Henze, 1926-2012) Tristāna prelūdija orķestrim, klavierēm & magnetofona lentei bija patiesi smalks. Un sarežģīts: tur vajagzēja kopāsākt & kopā beigt, un GewandHaus orķestris patiesi varēja parādīt, ka tas spēj nospēlēt (teju) visu. Skaņu ainavas ar tādiem akordiem, ka prastais klausītājs nekādi nespēj noteikt, kādi instrumenti kopā varētu tā skanēt. Tristāns? — Brīžiem it kā pavīdēja no orķestra skaņu auduma, taču nebūt ne tādā secībā kā operā. Klasīties bija aizraujoši, man ļoti atgādināja Santu Ratnieci. Vienīgi skaņdarba veidojums maķenīt dīvains: spēlē vai nu orķestris, vai klavieres, abi kopā — tikpat kā ne. Klaviermūzika man ne visai, un tās (īpaši mūsdienu) sarežģītības vērtējumam man varen dīvaina mēraukla - skan kā Fērniho (Brian Ferneyhough, 1943) vai vienkāršāk. Manuprāt, vakar (klavieru partija) tomēr līdz Fērniho bija patālu.

Par ēku: vecā GewandHaus ēku 1943—44. gada uzlidojumos bija sagrauta, tāpēc VDR laikā (1981) uzcēla jaunu; tā esot bijusi vienīgā Austrumvācijā jaunceltā koncertzāle, kas domāta īpaši simfoniskās mūzikas izpildīšanai (visas citas bijušas kultūras nami/pilis (Kulturpalast)). Ēka ir lielisks padomju (vai to var attiecināt uz VDR?) modernisma paraugs; no tuvākiem līdziniekiem nāk prātā Viļņas opera (1974) un Dailes teātris (1977) Rīgā: papilnam gaisa & gaismas, daudz kāpņu, stāvu & starpstāvu. Man ļoti, ļoti patika. Zāles plānojums - kā vīna dārzs: sēdvietu sektori kā terases kārtoti apkārt skatuvei/orķestra platformai; Berlīnes filarmonijas lielā zāle ir zināmākā tāda veida zāle.

Pirmajā (Hences) daļā sēdēju kora vietās (aiz orķestra), Rihardu Štrausu klausījos no pašas zāles augšas; šķita, ka akustikai ne vainas. Katrā līmenī pa vairākām bāra letēm, un starpbrīdī piecu minūšu laikā visi tikuši pie savām vīna glāzēm.

Luxemburga 🇱🇺 —Šarlerua 🇧🇪

Ceļojuma beidzamā diena, vakarā būšu mājās — pilnīgs atslābums. No rīta aizeju pie Eiropas Parlamenta latvju tulkotājiem (biju tur trīs mēnešus praksē 2014. gada sākuma), tad padzeru atvadu kafiju ar Gitu, un laiks posties ceļā. Vispirms ar pilsētas autobusu līdz Bujonas stāvparkam pilsētas nomalē, tālāk ar Flibco autobusu līdz CRL 🇧🇪.Biļeti esmu pircis ļoti sen, un tajā skaidri & gaiši rakstīts, ka autobuss ierodas lidostā 50min pirms izlidošanas laika; viņi pat lidojuma numuru lūdza norādīt, kad pirku biļeti. Pusceļā ievēroju, ka autobuss kaut kā dīvaini brauc — iebrauc Beļģijas mazpilsētās, kā iepriekš nebija noticis. Ieslēdzu navigāciju, un skatos, ka iebrauksim lidostā 40, 30, 20, 10...min pirms izlidošanas. Satraukuma nav: ceļojums bijis tik foršs, ka sabojāt to ar nervozēšanu beidzamajā dienā nav nekādas vēlmes. Paskatos arī lidostas vietnē: vēl 15min pirms izlidošanas uzraksts, ka vēl aizvien iekāpšana.Galu galā iebraucam lidostā 52min pēc paredzētā ierašanās laika (un 2min pēc izlidošanas laika). Kopā ar mani skrējienā uz lidostas ēku metas vairāki citi pasažieri. (kad vakarā skatījos Flibco vietnē,  izrādījās, ka viņi mainījuši sarakstu (iebraukšanas laiku), bet nav par to paziņojuši pakšiem). Uz tablo pie lidojuma uz Rīgu rakstīts — slēgts. Turpat lidostā izvelku datoru un nopērku biļeti lidojumam nākamajā dienā: turpat no CRL 🇧🇪 ar Belavia caur MSQ 🇧🇾. €124 — nudien, nav dārgi. Un rezervēju naktsmītni hostelī pašā pilsētas centrā. Tad zvanu Gitai un pastāstu, kas noticis. Gita šausmās, vaicā, kur pārlaidīšu nakti (it kā es piecgadīgs bērns būtu; bet rūpes, protams, aizkustina). Saku, ka gan jau kādu patilti atradīšu, un pastāstu, ka visu jeu esmu atrisinājis.CRL 🇧🇪 ir pati nepatīkamākā ES lidosta, kurā esmu bijis: pēc spridzināšanas Briseles centrā lidosta apjozta augstiem žogiem, visur salikti betona kluči, pie ieejas terminālī uzslieta milzu tilts, kurā pakšu & bagāžas priekšpārbaude (nākamajā rītā redzēju, ka tad, kad ierodas lielāks pakšu pūlis, daļu laiž terminālī bez pārbaudes (ha, ha, drošība!). Reiz, kad gāju iekšā teltī, pa gabalu sauca, lai izvelku rokas no kabatām. Uz pilsētas centru (7km attālumā) braukā īpašs autobuss (€6), bet drīzākais teju pēc stundas, tāpēc nolemju kulties citādi.

Zirdziņš @CRL 🇧🇪

Tikt ārā no lidostas teritorijas nemaz nav tik vienkārši, Google Maps norādes noved pie nepārkāpjama žoga. Izrādās, jāiet cauri vairākiem sta'vlaukumiem; ne ietvju, nekā, tomēr kaut kā līdz pilsētas robežai tieku. Ir arī autobusa pietura ar sarakstu, bet bez norādēm, kurp busi brauc. Vairs 6km palikuši, tāpēc nolemju iet kājām, īpaši tāpēc, ka ceļā Aldi un Lidl-s.
BBC nodēvējuši Šarleruā par neglītāko pilsētu pasaulē (Krievijā viņi, saprotams, nav bijuši). Neizteiksmīgas divstāvu rindu mājas, ne pārāk labi apgaismotas ielas, ietves — kā kurā vietā, bet tā pilsētas nomale. Lai gan pulkstenis tikai maķenīt pāri pusastoņiem, Aldi jau ciet: apžēliņ. Gabaliņu tālāk Lidl-s vaļā, bet arī taisās uz slēgšanu. Lēkādams pāri apkopēju slotām, paķeru šo to vakariņām & dodos tālāk. Nu jau ceļs pa lielākām ielām: gaismas vairāk, bet netīrības arī; šķiet, ka te ierasts visu, kas lieks, mest zemē — gluži kā Marokā (gan jau marokāņu šeit netrūkst). Šur tur veči pabaisos bāros (drīzāk dzertuvēs à la 4Promilles Gogoļa ielā; kailas sienas, apgaismojums no dienasgaismas spuldzēm kā operāciju zālē, es iekšā neietu, pat ja dzirdītu par velti) dzer alu.
Nonāku tādā kā pilsētas centrā: apaļš laukums, no kura aizstiepjas astoņas ielas. Kaut kas no (ievērības cienīgas ) arhitektūras. Pamanu lielu M burtu & ieeju pazemē un atceros Gitas stāstus par pamestu metro. Vakarā palasīšu un rīt varbūt... Pilsētas centrā daudz gājēju ielu (vai viņiem vienkārši auto nav?), ēkas apmēram kā Lielbritānijā vai Īrijā mazpilsētas centrā, diezgan daudz pamestu.
Tālruņa akumulators gandrīz sauss: ielāgoju atlikušo ceļa gabalu, un tad arī tālrunis izdveš beigu vaidu.
Hostelis nesen kapitāli remontēts, tīrs & plašs, durvis atdarāmas ar elektroniskām atslēgām. Viesu ķēķī (labi noslēpts ēdamzāles dziļumos) nevienas citas dzīvas dvēseles. Vakariņās sildīta veģetāra lazaņja & vīns. Šodien piedzīvojumu pietiks, pastaigā neiešu. Izlasu, ka pilsētā (ap 200 tūkstoš iedzīvotāju, aglomerācijā ap pusmiljona) 1976. gadā sākuši būvēt metro (centrālo apli pazemē un vairākas radiālas līnijas lielākoties virszemē; uzbūvētas četras, bet viena nekad nav izmantota & tagad urbānā tūrisma objekts). Vēl nosakidroju, kā rīt aizbraukt uz lidostu, un liekos uz auss.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (12. oktobri), spied šeit >>>> (atvainojiet, nav vēl publicēts)
 

Luxemburga 🇱🇺

Pēc ļoti vēla brokasta izeju paklaiņot pa Luxu. Kopš iepriekšējās reizes, kad šeit biju (2017. gada jūnijā), pilsētā pamatīgas pārmaiņas: palaists tramvajs, uzbūvēts funikulieris pie Sarkanā/lielhercogienes Šarlotes tilta, pabeigts Ādolfa tilta remonts, tikko atklāta jaunā Nacionālā bibliotēka, Hamiliusa laukumā uzslietas divas pabriesmīgas celtnes, Brīvības avēnija izrakņāta, būvējot tramvaja līnijas turpinājumu līdz stacijai. 
Izrādās, ka tramvaji Luxemburgā līdz 1964. gadam bijuši, bet  tad likvidēti. Jaunie varen smalki, zemas grīdas — kā Rīgā starp Juglu & Imantu un uz Mežaparku — un 2,5km posms cauri pilsētas centram būšot bez kontakttīkla, braukšot ar akumulatoriem.
Ar Pfafentāles liftu biju braukājies jau pagājušajā reizē: par 10 miljoniem eiru uzbliezuši 60m augstu panorāmas liftu, ar kuru no pilsētas centra nolaisties pastaigāties Alzetes upītes ielejā. Skaisti & dārgi. Nešķita, ka braucēji gāž apkārt.

Teātra laukums

Pirms nepilnas nedēļas uzstādīta atpakaļ Niki de Senfalles skulptūra Dižā mērenība (ja esat ievērojuši Stravinska strūklaku pie Pompidū centra Parīzē — tā pati autore).  Remontu dēļ pilsētas centrā viņa bija uz vairākiem gadiem novākta.

Dižā pieticība

Ādolfa tilts sagatavots  (nostiprināts) tramvaja līnijas ierīkošanai. Un pie viena zem tilta iekārts gājēju & veloceliņš; ar slaikām iebrauktuvēm caur malējām arkām. Eleganti!
Atpakaļ braucu ar trim transporta līdzekļiem (2h biļete braucieniem visā valstī EUR 2): vienu pieturu ar vilcienu no centrālās stacijas līdz Pfafentālei-Kirhbergai, tad ar funikulieri augšup līdz tramvajam & pāris pieturu ar to. 2020. gada 1. martā valstī paredzēta galīga sociālisma uzvara — sabiedriskais transports (2. klasē) visā Luxemburgā par brīvu.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (11. oktobri), spied šeit >>>>

Portu 🇵🇹 —Luxemburga 🇱🇺

Pāris dienu pirms mājpceļa attapu, ka naktsmītni esmu rezervējis nākamajai naktij, ne vajadzīgajai. Piezvanīju hostelim, bet viņiem viss bija aizņemts. Nolēmu, ka pārlaidīšu nakts melnumu lidostā un ar pirmo tramvaju/metro (5.55am) laidīšu uz centru. Ja paliktu hostelī, pieslietos ap astoņiem, izmestu lociņu pa pilsētu, un būtu jābrauc uz lidostu.

bez vārdiem

Kamēr tieku ārā no gaisa kuģa, jau pusdivpadsmit; atrodu kādu kafejnīcu, (kas, protams, jau ciet), tumšākā vietā pie sienas sabīdu rindiņā četrus polsterētus krēslus, uzlieku modinātāju tālrunī un netraucēti noguļu līdz pieciem, kad kafejnīcu grasās vērt vaļā & sāk šķindēt trauki.
Kad nokļūstu centrā, vēl tumšs. Man traki tīk Portu: tajā ir kaut kas ziemeļnieciski atturīgs (visai atgādina Helsinkus un Stokholmu), salīdzinot ar citām dienvidu pilsētām. Izeju cauri rātslaukumam, papriecājos par flīzīšmāxlu (azulejo) — milzīgām ainavām — centrālajā stacijā, pāreju pāri Dona Luiša I tiltam (to projektējis Eifeļa māceklis Teofīls Seirigs; Portu ir arī paša meistara celts tilts). Pamazām svīst rīta gaisma.

Bordalo II Trusis

Zem tilta Gajas rajons, kas kādreiz bijusi priekšpilsēta, bet tagad kļuvusi teju par pilsētas centru. Galvenā nodarbe Gajā bijusi portvīna glabāšana & kraušana kuģos. Vīna pagrabi palikuši, un tajos var degustēt. Bet ar slaikajām laivām, ar kurām mucas kādreiz vestas līdz kuģiem, tagad vizina tūristus. Kruts vides dizains: soliņi, zālāji, tiltiņi. Aizeju paklanīties Bordalo II trusim: tas kādu kvartālu nost no Doru krastmalas. Parādījušies skrējēji & suņu staidzinātāji. Eju atpakaļ uz centru. Pabrokastoju kādā kafejnīcā; maizītes gluži karstas. Izmetu vēl kādu loku, un jābrauc atpakaļ uz lidostu.
TP686 OPO 🇵🇹 — LUX 🇱🇺. Lidojums uz Luxu bez piedzīvojumiem. Atkal nekādas konkurences uz vietām pie avārijas izejas. Turpceļā pierunāju Gitu, lai nebrauc pakaļ: no lidostas līdz viņu mājai ~4,5km, un lielākā tiesa pa mežu. Brītiņu pirms izlidošanas Gita atsūta ziņu, lai kātoju veicīgi, jo stundu pēc manas atlidošanas viņai jābrauc uz franču valodu.
Lidojam veicīgi, un izeju no lidostas ēkas brīdī, kad gaisa kuģim būtu jāpiezemējas; manā rīcībā vesela stunda. Nav pārāk silts (kādi +8c), & līst, brīžiem kārtīgi. WalkMe rāda ceļu, un 45min laikā diezgan slapjš & maķenīt dubļains esmu galā. Tālrunim arī maķenīt slapjuma ticis.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (10. oktobri), spied šeit >>>>

Santa du Portu Moniža—Prazereša 🇵🇹

Pamostos astoņos no baznīcas zvaniem ielas otrā pusē. Pabāžu galvu pa logu: apmācies; nevar saprast, ko lai dara. Portu do Monižā lielākais dabiskais baseins salā, apdarināts & pilnveidots dabas veidojums. Līdz pilsētiņai kādi 5km, un noķert kādu auto, visticamāk, nebūs pārāk grūti, bet šādā laikā uz peldēšanos diezin kā nevelk (lai gan ūdens, visticamāk, siltāks par gaisu). Un tad vēl būs jākuļas šurp atpakaļ, un tad vēl kaut kur jānoķer autobuss uz Funšalu. Nē, šoreiz nepeldēšos!

****

Izvelkos no viesu nama maķenīt pēc deviņiem. Līdz levadai pāris kilometru kalnup pa klusu asfaltētu ceļu. Salai uzgūlis mākonis, un mežs ap levadu miglā. Nelīst,  toties pil no kokiem, un nav pārāk silts. Pirmo reizi (šodien ceļojuma divdesmit ceturtā diena) griba mājās. Vakar esmu krietni izkāpelējies, un gājiens pa līdzenu kā atslodze. Skati nav pārāk aizraujoši, tomēr tur, kur taka ielokās gravās, pa nelielam ūdenskritumam. Citu gājēju nav, vienīgi kādā vietā paliels bariņš mana senuma vāciešu, lielākoties dāmas; izskatās, ka tikko izlaisti no autobusa. Kāda būtne komentē: Ganz allein. — Mīļā, l’enfer c’est les autres, jūsu tērgāšanas man tik trūka. Levadām pārgāznes nav raksturīgas; šai bija vairākas. Kādā vietā levada apraujas (caurule nogāzē), un dubļaina taka ved kalnup uz tādu kā akmeņainu ceļu. Pāris kilometru pa to, un esmu ticis uz asfaltēta, kas ved pa plato (ap 1100m v.j.l.). Mākonis nācis no tās pašas (ziemeļu) puse, no kuras es, bet pāri virsotnei netiek, un šajā (dienvidu) pusē vējš to sarausta ļerpatās; brīžiem pavīd Saule, un tālu lejā redzams okeāns. Kļūst līksmāk ap prātu.
Līdz tuvākajai pilsētiņai — Prazerešai — ap 10km, un pēc divām stundām no turienes autobuss uz Funšalu. Izskatās, ka var paspēt. Pa asfaltētu serpentīnu kātoju lejup. Šajā pusē mākoņu klājs ar caurumiem, un kādā ceļa līkumā esmu vienā līmenī ar mākoņa augšmalu. Gluži vai aizsniegties līdz tai var.

Lauru meži (https://whc.unesco.org/en/list/934/)

Prazerešā nonāku bez ceturkšņa trijos, turpat arī autobusu pietura un saraksts: tiešām trijos. Pavaicāju vietējā kafejnīcā, vai uz Funšalu patiesi no šejienes. - Jā, ja! Madeirā jāceļ roka, ja vēlies, lai autobuss apstājas. Pietura ceļa līkumā, un esmu vai acis izskatījis, bīdamies palikt ceļmalā. Nebrauc un nebrauc, un eju vēlreiz uz kafejnīcu vaicāt. — Esot jābūt pēc trijiem. Beidzot autobuss atbrauc — teju pusčetros, kad esmu zaudējis cerības to sagaidīt & grasos stopot. Līdz Funšalai braucam ilgāk nekā 2h: pirmo pusi nevis pa lielceļu ar tuneļiem, bet pa līkloču ceļu augstu nogāzē cauri neskaitāmiem ciemiem & pilsētiņām. Tur kur stāvas nogāzes, ceļā malā betona bluķi, tomēr vietām tikai barjeras, kas autobusu nekādi nenoturētu. Šoferītis (sēžu tieši aiz viņa) noteikti brauc šeit gadu gadiem un varētu arī aizvērtām acīm. Pusbalsī apspriež, kā brauc citi (līkumos & tur, kur kāds atstājis savu barucamo ceļmalā, samainīties nudien nav viegli!) — bez niknuma; drīzāk, lai kavētu sev laiku. Jāteic, ka viens otrs stūrētājs tiešām ne ar domāšanai piemērotāko ķermeņa daļu to dara.
Pusceļā (Ribeira Brava pilsētiņā) uzbraucam uz lielceļa un pēc 20min esam Funšalā. Saule & +24c. Beidzamā nakts tajā pašā hostelī, kur pārlaidu pirmās divas naktis salā & atstāju mugursomu.
Šīs dienas veikums kartē.

Sanmigela—Madeira 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Pieceļos pusseptiņos maķenīt bažīgs: nez' kā būs šodien ar lidošanu. Viesuļvētra tomēr.  Izeju brokastot  uz hosteļa terases: vējš ēku ielokā nav jūtams ne drusku, toties dzirdu, kā virs galvas sāk šiverēt gaisa kuģi — gan boeingi, gan SATAs lidojošās gružkastītes.
Ierastais gājiens uz lidostu (~45min): beidzamās nedēļas laikā trīsreiz turp & trīsreiz atpakaļ. Pa ceļam redzu vētras postījumus: ielās padaudz sausu platānu lapu & viena apgāzta gružkaste. Ne sū** no tās viesuļvētras nav bijis (https://www.tvnet.lv/6791970/atlantijas-okeana-salas-sasniedz-viesulvetra-lorenzo Пи**ят, суки!!)!
Kad vakar vakarā reģistrējos lidojumam (S4160 PDL 🇵🇹 — FNC 🇵🇹), SATA laipni piedāvāja arī vietu pie avārijas izejas (2D; tajā pusē pirmās rindas nav), vajadzēja tikai salikt ķeksīšus, ka 1) neesmu stāvoklī vai vecāks par 65 gadiem, 2) saprotu angļu vai portugāļu valodu, 3) spēju pacelt 20kg. Saliku ar', daudz melots jau nebija, un tiku pie ļoti daudz kājrūmes.
Lidostā viss raiti kā parasti, tablo vēstī, ka atceltu lidojumu nav. Aša kafija, un tad jau sākas iekāpšana. Teju viss ceļš līdz Madeirai mākoņos; sēžu, kājas izstiepis, un aprakstu iepriekšējo dienu piedzīvojumus. Mākoņu klājs apraujas tikai pie pašas salas: ziemeļu krasts augsts & stāvs, pēc pāris dienām tur staigāšu, bet kartes nav, tāpēc nevaru pateikt, kas apakšā. Apliecam Madeiras austrumu (svētā Labrenča) ragu, palidojam garām lidlaukam, apmetamies par 180 grādiem (līmeniskā plaknē, ne ap gaisa kuģa garenasi) un zemē esam. Vēl ne pusdienlaiks. Funšalas lidosta iespiesta starp kalna nogāzi & jūru un bēdīgi slavena ar neparedzamiem sānvējiem: iepriekšējā reizē Madeirā kāds stāstīja, ka viņu gaisa kuģis divreiz mēģinājis nosēsties, bet nav izdevies, tāpēc lidojuši uz Portu Santu (otra apdzīvota sala Madeiras arhipelāgā) & un no turienes vesti atpakaļ ar prāmi.
Kamēr lidojām, galvā iešāvusies lieliska doma: kāpēc lai tādā agrumā brauktu uz Funšalu (15km, bet lēna iebraukšana pilsētā); labāk metīšos uz otru pusi — Mačiko, Kanisalu & svētā Labrenča ragu. Pērn šito gabalu pieveicu otrā virzienā. Līdz autobusam stunda, bet  laika tā vien iznāk visām darīšanām: tūrisma informācijas centrā dabūju salas karti & autobusu sarakstu, uzvelku īsbikses & kalnu zābaciņus, notiesāju beidzamās Azoru salu sviestmaizes, nododu mugursomu bagāžas glabātuvē.
Līdz Mačiko brauciens ne ilgāks par 10min; tūliņ aiz lidostas ceļš paiet zem skrejceļa. Nē, ne caur tuneli: 2000. gadā skrejceļš pagarināts par kilometru, un tas darīts, nevis uzberot milzu valni, bet balstot piebūvēto daļu uz 70m augstām dzelzsbetona kolonnām. Salīdzinājumam Rīgas stacijas pulkstenis ir 46m augsts.  (Dullie briti, būvējos lidlauku sv. Helēnas salā, pārvietoja 40 miljonus kubikmetru grunts; iedomājieties kubu, kura šķautnes garums 350m. Tagad tup lido viens gaisa kuģis nedēļā).

Okeānam ne viss pa zobam bijis

Mačiko pilsētiņā (ap 10 tūkstoš dvēseļu — kā Kuldīga) pirmais gājiens uz Continente lielveikalu (tos iepazinu jau Azoru salās). Maizītes, augļi, ūdens, un tad bez kavēšanās kalnā. Laiciņš — pats labums staigāšanai, ap +25c, plecos tikai aukliņsoma: vienvārdsakot, dzīve viens meduspods. Kāpiens smieklīgs, ap 300m pa vertikāli, tomēr no Pico do Facho (321m) lielisks skats, īpaši ja gaisa kuģi nosēžas Funšalas lidostā no kalna puses. Var gluži vai aiz spārna paķert. Knipš, knipš, & metos tālāk: pa takas Levada do Caniçal — Pico do Facho daļu, kas iet gar okeānu. Stāvajā nogazē daži uzņēmīgi ļaudis ierīkojuši dārziņus; blakus kādai būdiņai piesieta kaza, kas manāmi cieš no asocializācijas. Taka ved lejup, un drīz vien esmu Kanisalas pilsētiņā. Cerēdams noķert kādu auto, eju pa pilsētiņas galveno ielu, nevis pa taisnāko ceļu gar okeānu. Nav pārāk prātīgi, jo mašīnu maz, turklāt pilsētiņā brauc iekšā tikai iedzīvotāji; augstāk nogāzē autostrāde. Toties tieku pie 1,5l ūdens, jo Mačiko pirktais cauri cauri. Izsoļoju cauri pilsētiņai, un iezgan drīz aiz satiksmes apļa, pie kura beidzas ātrais ceļš no Funšalas, tieku pie gadījuma auto. Vācieši? Holandieši? Skandināvi? — 5km ceļā vairāk par hello nepārmijam.

Ceļa galā autobusa pieturā saraksts: beidzamais autobuss uz Funšalu pēc trim stundām; gana, lai aizietu līdz raga galam & atnāktu atpakaļ. Šī taka (Vereda da Ponta de São Lourenço, video) pavisam citāda nekā pārējās: nevis gar levadām & pa mežu, bet pa tuksnešainu pussalu. Sensenos laikos lava ietecējusi tālu jūrā, un pēc tam 100...150m augstos pampakus grauzis okeāns. Biju šeit arī pērn, tad apkārtne bija krietni zaļāka. Kādā skatu laukumā sastopu četrus latvju jauniešus; viņi salā jau nedēļu, un laiks visas dienas kā šodien.
No virsotnes pussalas galā var redzēt Portu Santu salu. Pērn skatu laukumā bija kā biezs, tagad es viens. Oktobrī, šķiet, tūrisma sezona galā.

Funšalā vaļi krastā metušies...

Triju stundu pietiek kā nomērīts, autobuss dodas ceļā minūti minūtē, un pēc pusstundas esmu lidostā. Savācu mugursomu, bet nākamais autobuss uz Funšanu tikai pēc stundas. Kamēr prātoju, kā nosist laiku, piebrauc lidostas ekspresis — biju par to pavisam aizmirsis. Vēl 20min, un esmu Funšalas centrā, un turpat arī hostelis.
Piecpadsmit minūšu gājienā — maziņš Continente veikals; iebrāžos tajā 10min pirms slēgšanas & tieku pie visa (paciņas saldētu dārzeņu, pudeles sausas madeiras & gabaliņa gadu gatavināta aitas siera), kas vajadzīgs salas atklāšanas vakariņām hosteļa terasē. Kaifīga diena bijusi.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts)

Sanmigelas austrumu gals 🇵🇹

Sākums rakstīts autobusa pieturā, gaidot Godo (jo nav zināms, vai vēl kāds autobuss šodien būs). Šodien esmu pastaigājies 10h; līdz hostelim (& pudelei vīna) — 4km. Ja būs duka, maķenīt vēlāk taps stāsts par dienas piedzīvojumiem ar daiļo Doroteju, Lipu Tuliānu & suspense/spriedzes elementiem (tā tovakar solīju draugiem).

Sv. Miķeļa (São Miguel) salā divas dienas: jādala kristīgi — viena salas austrumgalam, otra — rietumiem. Sākšu ar austrumiem, jo hostelis uz to pusi no Ponta(delgada)s centra. Modinātājs pūlas ko teikt 7.27am, bet svēt(ā)dienā tik agri celties būtu tīrais grēks, tāpēc pestīšanas izredžu paaugstināšanai noturos gultā līdz deviņiem.
Nesteidzīgs brokasts terasē hosteļa četru kaķu (Kronenbergam bija pieci!) sabiedrībā. Tad atrodu autobusu sarakstu, un izrādās, ka vēl var noķert 11am autobusu uz Furnašu (Furnas). Noķeru, bet šodien autobuss tikai līdz Vilafranka du Kampu, kādus 20km pirms Furnašas. Izeju ārā no pilsētiņas & sāku stopot. Atšķirībā no Florešas Sanmigelā nokļūst tūrists vulgaris, un tas nepaliek bez sekām. Auto rindā viens aiz otra, bet neviens nestājas. Šajā salā tūristus visi atskatījušies no visām pusēm, kāpē gan lai stātos!
Kad esmu nosteberējis kādus 3km, piestāj Luīze no 🇧🇪. Pirmais jautājums, kad viņa atvērusi durvis manā pusē: vai es neesot terorists? Sāku, ka ne, kā pierādījumu paceļu rokas gaisā & sēstos auto. Pēc brītiņa Luīze laipni ļauj rokas nolaist. Angļu valoda viņai sveša, tāpēc man nākas spiest no sevis franciski pat tādas lietas, ko nekad neesmu zinājis. Mani oui, oui laikam skan pietiekami pārliecinoši, tāpē Luīze pagūst izstāstīt, ka viņas dzīve noris starp Parīzi & 🇧🇷, ka dēls tikko iestājies universitātē & maman viņam vairs nav vajadzīga; es — par redzēto & plāniem salās.
Kultūras akadēmijā man bija burvīga franču valodas lektore Mme Bernaerte: pateicoties viņai, esmu bruņots ar vienu nākotnes laiku (je vais courir — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda nenoteiksme) un vienu pagātnes (j'ai couru — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda pagātnes divdabis); no tagadnes izvairos, jo darbības vārdu personu formās pats Velns var kaklu nolauzt.
Kad esam tikuši līdz Furnašai, no intelektuālas piepūles esmu nosvīdis slapš, bet par visām baudām, arī pavešanu, galu galā jāmaksā. Luīze vaicā, vai braukšu ar viņu tālāk; bēdīgu prātu atsaku, jo viņa tik jauka, turklāt mana la grande chance du jour, kā viņa pati sevi nosaukusi, bet man paredzētas pastaigas noļukušo vaigu sārtināšanai.
Furnašā zemes dzīļu siltums nokļūst līdz virsmai: pilsētiņas parkā no vienas vietas karsti avoti; cits virst pamatīgiem mutuļiem, cits tik tikko čūkst, pat strauta gultnē redzamas atverītes, no kurām burbuļo verdošs ūdens. Teju aiz katra krūma pa garaiņu stabam (Aiz kalniņa dūmi kūp(a), kas tos dūmus...), un gaisā izteikts vanckaru smārds. Saskrienamies ar Luīzi, un viņa pārvaicā, vai tomēr nebraukšu ar viņu.

Šādi skati 2716 reižu dienā

Pati pilsētiņa kā pilsētiņa: citas mani aizrāvušas vairāk. Sakopta gan, zālāji svaigi pļauti, dzīvžogi līdzeni apcirpti. Daudz tūristu autobusu. Pa lauku ceļiem un takām kāpju līdz Furnašas ezeram: jā, jā, pilsētiņa gravā, un ezers tai blakus līdzenumā. Ūdens pagalam dīvainā krāsā
— koši zaļganbrūns. Droši vien aļģes siltā ūdenī labi vairojas. Kādā vietā takas malā kūp, un zeme gaiši zilgana; zemes siltums te nāk ārā pa visām spraugām. Nogāzē virs ezera atzīmēts miraduoro (Dzelzskalna skatu punkts/Miradouro do Pico do Ferro, 570m v.j.l.); apkārtni var pārskatīt diezgan tālu, tomēr skati no laukumiem Florešā un Piko daudz iespaidīgāki.
Šodien skatāmās lietas krietnu gabalu viena no otras, un skaidrs, ka bez stopošanas neiztikt. Rīta pieredze liecina, ka Sanmigelā ķeras krietni sliktāk nekā līdzšinējās salās, tomēr uz maziem lauku ceļiem braucēji atsaucīgāki, bet tur reizēm kāds auto reizi 15min. Pie pašas skatu laukuma stāvvietas piestāj VW mikriņš & paved kādus 5km, tad drīz vien savā auto paņem trīs jauni spāņi (dāma jēdzīgi runā angliski, džeki vispār nerubī), un esmu ticis līdz Kongro ezeram (Lagoa do Congro); tas ap 300m diametrā, zaļganu ūdeni un atrodas 50m dziļā krāterī, maķenīt atgādina Kali krāteri Sāmsalā, tikai daudz lielāku. Kāpdams lejā sastopu vācu pāri, ar kuriem iepzinos Marficas hostelī & pirms divām dienām (šķiet vesela mūžība pēc tā pagājusi!) kopā lidoju no SJZ 🇵🇹 uz PDL 🇵🇹. Viņi rīt mājup.
Šīs dienas gaitas esmu nolēmis beigt ar stundu ilgu (uz aci) pastaigu cauri kalnainam apvidum no Lombadas ielejas (Vale das Lombadas) līdz Fogo ezeram (Lagoa do Fogo), bet līdz turienei jātiek. Pulkstenis pāri pieciem, un ap astoņiem jau tumšs. (Nedomājiet, ka laiks tik labi iegūlis atmiņā: tālrunis saglabā attēlus ar nosaukumiem formātā yyyymmdd-hhmmss). Asfaltētais ceļs pavisam šauriņš, vienos ielāpos: redzams, ka pa to tikai zemnieki pie savām govīm braukā, tomēr drīz vien parādās pabiezs audi & piestāj; mums pa ceļam ~3,5km, tomēr tas vairāk nekā nekas. Esmu ticis līdz ~800m augstumam; vietām skujukoku meži, vietām pundurkrūmiem noaugušas nogāzes, tālumā var saskatīt okeānu salas ziemeļu piekrastē. Parādās vēl viens auto, bet neaapstājas. Baigi būtu derējis: lai gan līdz sānceļam uz Lombadas ieleju nieka 3,5km, tomēr pulkstenis galvā tikšķ aizvien uzstājīgāk un uzstājīgāk. Pusotru kilometru garais ceļš ieleju patiesi gleznains: bruģēts, viena auto platumā; katrā līkumā aizraujoši skati uz eglēm noaugušo pretējo ielejas nogāzi. Klintis, ūdenskritumi. Kalni apmēram divu Gaujas senlejas (pie Siguldas) augstumā. Kad esmu ticis līdz stāvvietai ceļa galā, beidzamais tūristu auto pošas prom. 18.25pm; lēšu, ka stunda dienasgaismas manā rīcībā.
Takošanai izmantoju lielisku lietotni WalkMe, kurā kartes daudz detalizētākas nekā Google Maps. Taka labi iestaigāta, bet pirmās grēdas korē nepatīkams pārsteigums: tur, kur kartē zīmēta taka lejup, dabā no tās ne smakas. Dodos vien pa taku (kartē tās nav) uz priekšu, jo tā pārāk labi iestaigāta, lai tā vienkārši beigtos nekurienē. Taupīdams tālruņa akumulatoru, navigāciju neieslēdzu. Kur taka mežā, tur tikpat kā tumsa. Kāda vietā pamanu sausu grotu: galīgās bezizejas gadījumā varētu salauzt egļu zarus & pārlaist tur nakti; gailošu vilku acu apkārt nemana, & nakti būs +20c, ne —20c. Gluži kā spriedzes filmā, kur ielaidumā ekrāna stūrī pulkstenis skaita, cik labajam varonim atlicis, ja novērstu sprādzienu/katastrofu/doktora Moriartija ļaunos plānus... Tomēr dodos uz priekšu, jo gaismas iešanai gana. Dažviet, kur mežs skrajāks, var saskatīt blakus grēdas & ezeru kaut kur tālu lejā. Skaisti, bet pamatīgāk baudīšu nākamreiz.

Fogo ezers beidzmajā gaismā

7.42pm taka izved iebraukta ceļa galā. Nu jau krēslo arī atklātās vietās. Vēl desmit minūšu, un esmu uz šosejas, uz kuras biju iecerējis iznākt. Beidzamajā gaismas mazumiņā redzu Fogo ezeru: tas visai prāvs un atrodas ~150m dziļā krāterī.
Šosejas malā skatu laukumā ļaudis un vairāki auto, bet, pagājis tiem garām, dzirdu, ka viņi aizbrauc pretējā virzienā. Nu jau tumsa, bet asfalts gluds, un baltā, svaigi krāsotā līnija ceļa vidū gluži kā reliņš, pie kā turēties. Mazliet pagājies augšup līdz kādiem 800m v.j.l. (uz īsu brīdi uzvelku vējjaku), ceļš tiecas lejup. Lēšu, ka līdz hostelim 15...18km. Trīs stundu gājiens; pat tad, ja visu veikšu kājām, būšu galā pirms pusnakts. Kaut ko nostopēt nav īpašu cerību, jo šīs ceļš (EN5-2A) skaistu skatu cienītājiem; līdztekus pa ieleju lielceļš, pa kuru var žvidzināt ar simtiņu. Vairākās vietās pēc smaržas & siltuma jūtu, ka ceļmalā sagūlušas govis. Neceļas kājās & nebēg kā dienā; nu, ja, tumsā vieplis nav redzams. Kļūst pavisam omulīgi.

Kādā brīdī aizmugurē miglā parādās gaisma: melna honda. Ceļu roku. Nestājas. Es arī nebūtu Lipam Tuliānam stājies! Varu iedomāties, ko pārdzīvoja nabaga šoferītis. Noteikti apsolīja pašai Dievmāte sēsties pie stūres tikai un vienīgi tad, kad ārā gaiša diena.

Ceļinieka vakariņas (ar svecēm & kaķiem)

Kaut kur tālumā suņu rejas. Lai arī migla, jaušams gaismas piesārņojums no Pontas. Ceļmalā vāra gaismiņa: apvidnieks; iekšā divi mazapģerbti ļautiņi vāra ķiršu ievārījumu. Pirmais laternas stabs (Remediošas/Remedios) ciema nomalē. Lejā redzama piekraste ar dzīvību; divi, varbūt trīs kilometri līdz turienei. Ciema galvenajā ielā piestāj Pedro & aizved mani lejup līdz piepilsētas autobusu pieturai. Man škiet, ka tālāk, nekā pašam bija vajadzējis. Nav vēl ne desmit; autobusi ejot līdz vienpadsmitiem. Kā apstiprinājums teiktajam viens aizbrauc pretējā virzienā. Ieslēdzu navigāciju. Pusotrā stundā esmu nokātojis 10km, līdz hostelim (& pudelei vēsa vīna) 4,5km. Aizsūtu draugiem šodienas fotoatskaiti. Pēc 40min gaidīšanas autobuss klāt, vēl pēc desmit esmu hostelī. Kamēr ņemos pa dušu, sautējums tik saprātīgs, ka gatavojas pats. Vakariņas terasē sveču gaismā. Pēc tikko jaušamas pieskāriena ikram jaušu (tumsā visi kaķi melni, īpaši melnie), ka sabiedrība klāt. Drīz viens pēc otra uzrodas abi pārējie melnie. Rudajam acīmredzot svarīgāki darbi darāmi.
Vakariņas uz terases. Nu ir taču dzīve viens riktīgs medus pods. Vismaz šovakar.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (29. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts) 

Piku—Sanžorže 🇵🇹

Galvenais, ko biju iecerējis Piku salā, protams, bija uzkāpt Piku kalnā (2351m, augstākais 🇵🇹). Biju paredzējis pavadīt salā divas dienas (ja nu pirmajā ir pagalam nelaiks, var cerēt uz otru), bet atceltais lidojums no FLW  🇵🇹 uz HOR 🇵🇹 neatstāja alternatīvas: jākāpj šodien vai kaut kad/nekad (kad rakstu šo, kalnu būdas vietnē teikts, ka 19. decembrī kāpšana laika apstākļu dēļ nav atļauta).
Pa miegam dzirdu, ka istabas biedrs Kristiāns tumsiņā klusi grabinās, bet kāda mana daļa: guļu līdz pusastoņiem. Pirmais gājiens no gultas pie loga: yessss, debesīs pāris mākoņa skrandiņu, tomēr kalns redzams visā godībā. Cerīgi!
Pulksten astoņos sāku brokastot — pats pirmais. Ēdamzāle pirmajā stāvā (varbūt kādreiz arī bijusi klostera ēdamtelpa) četrus metrus augstiem logiem & vairākiem sīkrūtotiem logiem. Izmetu loku caur Sanrokes centu (nevar zināt, cik laika atliks vakarā), informācijas centrā iegūstu dažas pastkartes, pastā — markas, Spar lielveikaliņā — augļus & apelsīnu sulu, un ceļš uz virsotni var sākties. Vispirms gan jānokļūst vietā, ko dēvē par kalnu būdas (Casa da Montanha) 23km attālumā. Pēc pusotra kilometra gājiena esmu ticis uz vajadzīgā ceļa, un otrais auto — kaut kas līdzīgs Hilux-am — piestāj. Pie stūres mana senuma vīriņš Alfredo vārdā, jēdzīgi runā angliski. Skolotājs, kam pieder govju ganāmpulks (kuru viņš brauc apraudzīt). Pa ceļam uz plakankalni (~800m v.j.l.) Alfredo piestāj kādā miraduoro (skatu laukumā) un teic, ka no šejienes jānofočē Sanroke. Braucam tālāk, un Alfredo aizved mani pie Kapteiņa ezeriņa (Lagoa do Capitão); kādu kilometru nost no šosejas: aizkustinoši, jo viņš to vietu daudz reižu dzīvē redzējis. Pēc pāris kilometriem pa EN3 šoseju (kādus 10km pilnīgi taisna kā gar lineālu vilkta) iebraucam pie Alfredo ganāmpulka. Dažādu krāsu govis (esot ap simtu) ganās starp červeļainām priedītēm; pa vieniem vārtiem iebraucam ganību gabalā, izmetam loku & pa citiem izbraucam. Lai katru reizi nebūtu vārti uz ceļa jāvirina, vietā, kur pie ceļa no abām pusēm pienāk žogs, viltīga ietaise (esmu tādu redzējis arī 🇳🇴 & 🇮🇸) — pāri ceļam metāla rāmis, kurā līdztekus sametinātas paresnas caurules: govīm kājas slīd cauruļu starpā, un lopiņi netiek laukā no it kā atvērta aploka. Vēl pāris kilometru, un klāt ceļš uz kalnu būdu. Šeit braukā tikai tūristi, un pirmais auto pietur; franču pāris starp 60 & 70. Piku kalna nogāzē gabalu pa gabalam konusiņi, pa kuriem vulkānam mazie purkšķi sprukuši ārā (beidzamoreiz Piku esot izvirdis 1720. gadā — neilgi pēc sviedru laiku beigām Latvijā). Pie viena tāda pieturam & pa izārdīto sānu ieejam iekšā. Nekā īpaša, krietnas divstāvu mājas augstumā, iekšpuse kā piltuve.
Maķenīt pāri vienpadsmitiem piebraucam pie kalnu būdas (~1200m v.j.l.): tā izrādās patiesi stilīga brutālisma celtne no stikla un dzelzbetona. Kāpšana maksā €20 (ja vēlas līdz pašai virsotnei) no sejas; izsniedz GPS sekošanas ierīci ar trauksmes pogu & balss sakaru iespējām; man šķiet, ka cenā arī apdrošināšana. Monitorā redzams, kā virkne ar ikonām lēni virzās uz virsotnes pusi. Aizpildu anketu, samaksāju, izklaidīgi noklausos norādījumus un pulksten 11.20 dodos augšup. Izskatās, ka esmu no pašiem vēlākajiem putniem. Pulksten astoņos, kad būdu atver, pie tās noteikti rinda.
Pirmo kilometru taka līkumo starp krūmiem pa lēzenu nogāzi. Taka — tas nosacīti: katrs gājējs  centies atrast starp lavas gabaliem savuprāt labāko ceļu, tāpēc gadu gaitā izveidojies taku kūlis. Ik pa pārsimt metriem — stabiņi, droši vien, lai palīdzētu kāpējiem nenomaldīties miglā, sniegā... Saulainā dienā augstāk kapjošie labākais virziena rādītājs.
Pamazām taka kļūst stāvāka, krūmus nomaina pundurkrūmi — kā mūsu virši, zilenāji un tamlīdzīgi. Vakar esmu atpūties, tāpēc šodien kājas vai pašas nes augšā. Zem kājām — galvenokārt sastingusi lava, var kārtīgi atsperties.
Pēc apaļas stundas kāpiena redzu Kristiānu & vēl trīs čomus kāpjam lejup;  izrādās, viņi devušies šurp ar pirmo gaismiņu. Vaicāju, vai ir jau pusceļā. Viņi, satriekt vēlēdamies, pieklājīgi atsaka, ka viņiem šķietot, ka es varētu būt pieveicis apmēram trešo daļu ceļa (viņiem nebija taisnība: atlikušo daļu pieveicu 57min).
Vienīgie augi vairs ķērpji uz akmeņiem, un daudzviet lava sabirzusi gabalos vai rupjā smiltī. To acīmredzot ik nakts sals sastrādājis. Jāskatās & jādomā, kur kāju likt. Maķenīt pūš, tomēr jaciņu no somas ārā nevelku. Klāt arī plato ~2300m augstumā; vienā malā  — stāvs 50m augsts konuss, pati virsotne. Starp plato bluķiem aizvējš; daudzi piemetušies atpūsties. Apēdu apelsīnu, uzvelku jaciņu, atstāju aukliņsomu & dodos beidzamajā kāpienā. Te nu gan portugāļi būtu varējuši kādas kāpnes uzbūvēt: tā vien jāuzmanās no augstāk kāpjošo izkustinātiem lavas gabaliem. Kādā vietā pēkšņi šķiet, ka Saule sākusi stiprāk sildīt; izrādās, tomēr ne  — no kādas spraugas plūst Zemes siltums (Wikipēdija teic: 50...70c siltas gāzes); tātad vulkāns tikai snauž.

..uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš (Plūdons, pēc atmiņas)

Virsotnē! 2351m. Augšupceļs (~1100m) prasījis 1h57. Lai arī zemāk par virsotni izkliedus mākoņi, var labi redzēt gan pašu Piku, gan gan citas salas — Laješu, Senžorži & Grasiosu. Augšā kārtīgi zēģelē, tāpēc aši saknipsēju skatus uz visām pusēm, no pašas, pašas virsotnes uzņemu video & dodos lejup. Lejupkāpiens var izrādīties patiesi neveselīgs priekšzobiem; bez žēluma nevar noskatīties tajos, kas cenšas kāpt lejup, uz nūjām atbalstījušies; nezin cik stundu tādā veidā tas aizņem. Zābaciņu saķere ar lavu (galvā!) labi  kalibrēta, stāvākajās vietās piešauju roku pie zemes & visā ceļa paslīdu varbūt pāris reižu. Apdzenu krietni vairāk kāpēju nekā augšupceļā; 1h40, un esmu lejā. Kundze būdā paskatās datorā, ka esmu ticis līdz virsotnei, un izraksta diplomu. Stāvlaukums izskatās tikpat pilns kā tad, kad sāku kāpienu. Kur tie agrie putni tikuši?
Maķenīt pāri trijiem, līdz prāmim trīs ar pusi stundu; nezin kam jānotiek, lai nepaspētu. Kamēr eju atpakaļ uz EN3 šoseju, garām pabrauc trīs auto, un neviens neapstājas. Bļāviens, pa vienu taku tikko esam kāpuši! Ceturtais, kurā jauns franču pāris, piestāj & aizved mani pusceļu līdz Sanrokei. Priecādamies par skatu, noeju kādu kilometru kājām, un tad piestāj milzīgs apvidnieks. Amerikāņi no Masačūsetsas, ar portugāļu saknēm. Kad pastāstu, ka tikko esmu bijis Piku virsotnē (& spēju vēl paiet) & esmu noskrējis Bostonu, viņi raugās manī kā mesijas otrajā atnākšanā.
Hostelī savācu mugursomu, nomazgājos & eju uz pilsētas parciņu (tur labs brīvpieejas WiFi) pavāļāties & gaidīt prāmi. Silts, gaišš, un mušas nekož — dzīve atkal gluži kā medus pods. No bezdarbības nolemju, ka jānopērk biļete (tīmeklī, protams). Dīvaini,  kuģa nav ne šodien, ne rīt. Pirms pāris dienām skatījos sarakstu — bija. Hostelī arī teica, ka esot. Eju uz ostu — saraksts mainīts, tagad no Madalēnas, salas lielākās pilsētas. 20km attālumā! Pēc stundas! Bļāviens! Kamēr tieku līdz pilsētiņas galvenajai ielai, vairs nešķiet tik bezcerīgi: 20km nozīmē 20min braucienu. Trešais auto (ar melnu vīriņu pie stūres) piestāj, un pēc 20min patiešām esmu Madalenas ostā. Nodevis somu atlanticoline.pt pārvadāšanai kuģa tilpnē (viņi pat tādu pakalpojumu piedāvā!), paspēju pat lielveikalā ieskriet & Piku vīnu vakariņām paķert. Tā jau sirmus matus var dabūt (kam vēl nav)!

Rietošas Saules apspīdēts (7.30pm), prāmis dodas uz Velašu Senžoržes salā. Aizmugurē paliek Piku kalns, tīdamies arvien biezākos & biezākos mākoņos. Uz prāmja sastopu veco francūžu pāris; pagalam apmierināti ar šodienas pastaigu.

Piko (2351m)

Kad piestājam Velešā, jau satumsis. Pie ostas nav saprotams, kurp kurš brauc, aizeju līdz ceļam (2,5km), kas ved uz Urzelinu — pilsētiņu ~10km no Velašas. Tūliņ arī auto — un piestāj, lai gan pusdesmit vakarā & tumšs. Portugāļu pāris; Urzelinā aizved mani līdz hosteļa durvīm, lai arī viņiem tas ne gluži pa ceļam (par stopošanu Sanžoržē man vislabākās atmiņas: šķiet, sešas reizes to darīju, un nevienu reizi ilgāk par minūti ceļa malā nepavadīju).
No prāmja esmu piezvanījis hosteļa saimniecei, un viņa mani gaida. Marfika ir apburoša — pamatīga caurmēra dāma, kuras rūpes par viesu labklājību (vislabākajā nozīmē) satver kā cunami vilnis.  Ēka celta īpaši hosteļa vajadzībām, un bez ērtībām, kas redzētas citos hosteļos, šajā, piemēram, katrai istabai ir terase & ieeja arī no ārpuses, visas telpas piejamas ļaudīm ratiņkrēslā utt., utjp. Izstāstījusi par hosteli & izrādījusi to, Marfika ķeras pie kartes & minūtes divdesmit stāsta (un raksta uz kartes malām), kas salā apskatāms. Aprakstītā un saņurcītā karte viens no dārgākajiem suvenīriem no Azoru salām. Nāk jau pusnakts; piedzīvojumu nogurdināts, iedzeru maķenīt Piko vīna & liekos uz auss.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (25. septembri), spied šeit >>>>  (atvainojiet, vēl nav publicēts)