Lisabona–Korvu 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

 Nevaicājiet man, kāpēc TAP un SATA lidojumi no Portu vai Lisabonas līdz kādai no lielajām salām ap 80 eiru, bet ja tiem pievienu vienu vai divus lidojumus starp salām, tad cena vairākkārt samazinās, nevis pieaug. Šodien lidojami 2239km, un tas maksā 28,47 eiras (Rīga—Cēsis par tādu tarifu maksātu 1,27 eiras).
Pirmais posms TP1827 LIS 🇵🇹 — TER 🇵🇹 ar galīgi jaunu TAP A321neo (ražots pērn decembrī). Gaisa kuģis patukšs (ar raini tomēr ievērojami lētāk), un visi jau ielāgojuši, ka vieta pie avārijas izejas pienākas man. Maķenīt ilgāk par divarpus stundām, un speru pirmo soli Azoru salās. Līst.
Laješas lidosta (TER 🇵🇹) Terseiras salā sadzīvo pasažieru un kara aviācija un tur garākais skrejceļš salās. Terminālis gan kā bijuša rajona centra autoosta Latvijā, turklāt ar naftalīna piesmaku: šitāds bārs un veikaliņš drīzāk stacijas tunelī varētu atrasties, ne lidostā. Iedzeru kafiju & ieēdu mikroviļņu krāsnī uzsildītu picu, jo jau no rīta Lisabonā pienākusi ziņa, ka nākamais lidojums stundu kavēsies.
Visi šodienas lidojumi vienā rezervācijā, tāpēc SATAi mani jānogādā galā (CVU 🇵🇹) šā vai tā, tikai mans lidojums uz Korvu šodien vienīgais; ja to nokavēju, visi plāni deg zilās liesmās, jo rīt man lidojums prom no turienes. Pirms mana aizkavētā lidojuma uz Pontadelgadu (PDL 🇵🇹) divi citi; kad krauj pakšus otrajā, eju vaicāt, vai mani nevar pārlikt uz to. Dāma, kas laiž gaisa kuģī, mierina un teic, ka bez manis noteikti neaizlidošot.
SP451 TER 🇵🇹 — PDL 🇵🇹 ar Bombardier Dash8 400 (akurāt tāda pati fliegende Mülltonne/lidojoša gružkastīte 🗑, ar kādām lidina boļķiks). Paceļamies pusotru stundu pēc paredzētā laika: tā kā vajadzētu paspēt uz nākamo lidojumu. (Pēc SATAs noteikumiem reģistrācija beidzas 20min pirms paredzētā izlidošanas laika, bet patiesībā galvenais ir paspēt iebāzt kāju gaisa kuģa durvīs, pirms tās aizcirtušās).
Nosēžamies, un bez steigas paspēju izstaigāt PDL veikaliņus un iedzert kafiju, pirms paziņo par iekāpšanu nākamajam lidojumam. PDL lidosta (tā galvenā salu lidosta, no kurienes lido arī uz Toronto, Bostonu un pat Praiu Zaļā Raga salās) daudz mājīgāka - patiesībā TER lidosta ar atrāvienu visbriesmīgākā salās).

Bombardier Dash8 200 @ CVU 🇵🇹

SP1512 PDL 🇵🇹 — CVU 🇵🇹. Vēl mazāka gružkastīte 🗑: 22 gadus veca Bombardier Dash8 200, 37 vietas (beidzamā rindā pieci sēdekļi — nu gluži kā lidojošs autobuss!). Pa ceļam lielākoties apmācies, no cietzemes apakšā varēja saskatīt tikai Piko virsotnes (2351m) pašu smaili virs mākoņu klājuma. Gaisa kuģis rūc kā traktors, esam 13 pasažieru tajā; 517 km veicam ~1h30 & nosēžamies ar pirmo mēģinājumu. Lidostas ēka apmēram tikpat liela kā tējnīca kanālmalā pie Kr. Barona ielas/Raiņa bulvāra.
Divas Azoru salas, kas atrodas vistālāk uz rietumiem, — Korvu & Floreša — pēc tiesas & taisnības (no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa) nemaz nepieder Eiropai, jo atrodas uz Ziemeļamerikas plātnes. Korvu ir pati mazākā no deviņām (apdzīvotajām) salām — apmēram 5*5km, mazāk nekā 500 iedzīvotāju vienīgajā ciemā salā.
Dienu piems ierašanās viesu nama saimnieks bija rakstījis, ka būšot pretī lidostā, es viņam — ka nav nekādas vajadzības & atradīšu mitekli pats —, un sarakste bija pilnībā izkūpējusi no galvas.
Aina pie CVU lidostas: pie izejas no lidostas ēkas stāv vīriņš un katram atlidojušajam vaicā The Pirate Nest (viesu nama nosaukums)? Sēstos vien auto, un pēc 2min esam galā. Pat RIX iznāk lielāku gabalu nostaigāt, ja jāiet uz jaunā termināla tālāko galu. Pirmajā brīdī istaba šķita nemājīga, bet pirmais iespaids bijis maldīgs: plikās Iļjiča spuldzītes blakus gultai patiesībā bija no nopietna mājas lietu veikala nākušas, un vakarā pilda istabu ar ārkārtīgi patīkamu zeltainu gaismu. Un aiz pārsimt metru aiz sīkrūtotā loga šalc Atlantijas okeāns.

Korvu pasaule

  Bet vispārsteidzošākais iirūdens: nekad nebūtu varējis iedomāties, ka krāna ūdens var būt garšīgs! To ja, ka var būt negaršīgs, bet garšīgs!? Lai nu kā, bet nokrišņu ūdens Azoru salās netrūkst, tāpēc dzeršanai izmanto minimāli apstrādātu lietusūdeni (man šķiet, ka redzēju ciema ūdensapgādes staciju — milzīgu rezervuāru). Ceļvežos esmu lasījis norādījumus nedzert neapstrādātu ūdeni tur, kur aitas, jo varot dabūt giardia (lamblijas?). Sešpadsmit dienu laikā salās redzēju mazu aitu bariņu kādas pilsētiņas tuvumā, un to drīzāk var uzskatīt par izņēmumu, tāpēc lietus ūdenim nekas vairāk par filtrēšanu droši vien nav nepieciešams.
Pirmais gājiens — uz ciema vienīgo veikalu turpat blakus. Kā jau dziļos laukos: bez pārtikas arī pirmās nepieciešamības rūpniecības preces (ziepes, pulveris & sveces — pēc Kronenberga). 🇨🇭 cenas nobāl pret šejienes: pavītuši aboļi 4€/kg, vienīgais (ķipa Krievzemes) siers 18€/kg. To padzirdusi, Antra raksta: varēsi novājēt. No viņas mutes Dieva ausī. Var jau saprast: to, kas nevar pusgadu stāvēt (Pērciet Lāsi, stāvēs gadu!), jālidina šurp pa gaisu. Daudz cenas nepētīdams, sapērkos vakariņu & brokastu tiesu un pošos kalnā.

Saimnieks, manas ieceres uzzinājis, rāda lapiņu pie sienas, kur starp citiem noderīgiem tālruņa numuriem arī (droši vien salas vienīgā) taksometra šofera numurs. Ha, līdz krātera malai ~6km, tur noteikti ar taksi jābrauc.

Karte no WalkMe lietotnes

Ar pāris serpentīna vijumiem ticis līdz kraujas malai, asfaltēts ceļs tālāk ved lēzeni kalnup. Cik vien skats sniedzas, visa salas nogāze akmeņu krāvumiem sadalīta laukos vai ganībās. Šur tur arī pa ēkai, bet tās lopiņiem, ne ļaudīm domātas. Gabalu pa gabalam no akmeņu krāvuma žogiem ceļmalā vīd pa ūdens krānam: ārprāts, viņiem visā (neapdzīvotajā) salā ievilkts ūdensvads (tāpat arī citās salās — ganību ceļa vai lopu (tagad — tūristu) takas malā pilnīgā nekurienē no zemes vietām izlīdis ūdensvada caurules loks; dziļi nav jārok, jo zemāk par +10c šeit nemēdz būt). Viens otrs sānceļs betonēts, un stāvākās vietās labākai saķerei betonā iefrēzētas rievas, visticamāk, uz Lisabonas valdības rēķina. Šur tur pa govij, bet nekur vairāk par pusduci vienviet. Visa ceļojuma laikā tā arī netiku skaidrībā, kāpēc tās tik tramīgas: cilvēkam tuvojoties, vai nu dod kājām ziņu, vai vismaz goddevīgi nokāpj no pretējās puses ceļa nomales. Mans ģīmis tik briesmīgs?

Ap +20c, un gaiss pagalam mitrs: raiti ejot kalnup, svīstu tā, it kā skrietu. Visa debess vienlaidu pelēka, bet šobrīd nelīst. Putojošie strauti gravās liecina, ka nesen lijis kārtīgi. Teju visi akmeņu žogi apauguši hortenzijām (Hydrangea macrophylla; jā, jā, tās minētas jebkura salu apraksta pirmajā rindkopā) — gluži kā ceļmalas dadžiem vai balandām Latvijā —, bet lielākoties noziedējušas (vēlāk kāds nostopēts šoferītis pastāstīs, ka pilnzieds jūlijā & augustā). Ziedu krāsa atkarīga no augsnes skābuma: skābā augsnē (pH<6) ziedi zili, sārmainā (pH>6) — sārti; gluži vai dabisks laksmusa papīriņš (tam gan zila/mēļa krāsa norāda uz sārmainu, sārta — uz skābu reakciju, tik daudz no skolas vēl atceros). Ziedu krāsas atkarība no augsnes reakcijas izskaidrojama ar auga lielāku vai mazāku iespēju uzņemt Al+++ jonus no augsnes. Korvo tikai zilas.
Pēc 1h10 tuvojos krātera malai; esmu iekāpis mākonī, sāk smidzināt, un plakāts ceļmalā vēstī, ka krātera iekšiene ir Ramsāras konvencijas aizsargāta dabas teritorija. Pēkšņi saņemu gluži vai šalti no ugunsdzēsēju sļūtenes sejā! Izrādās, esmu gājis augšup pa aizvēja pusi (salas vienīgā kalna nogāzes nepavisam nešķiet stāvas, tomēr no vēja pasargā), bet tagad ieskrējies vējš triec sejā mākoņa mitrumu. Krātera iekšpuse tādā pienā, ka paša degungalu nevar īsti saskatīt. Paejos gabaliņu pa krātera malu, bet jēgas nekādas: redzēt nekā nevar, un šaustī smalks horizontāls lietus. Griežos atpakaļ, varbūt rīt (gaisa kuģis uz Fajalu tikai 2.15pm).

Šitāda kanāda...

Uz kraujas malas virs ciema noķeru beidzamos Saules starus. Ciems (Vila do Corvo) burvīgs: lielākā daļa ieliņu staigāšanai, ne braušanai, vienstāva leļļu namiņi, diezgan daudz pamestu. Acīm redzot, vārds canada portugāļu valodā ir sugas vārds & nozīmē šķērsielu vai ko tamlīdzīgu: tāda kanāda & šitāda kanāda. Mēģinu draudzēties ar vietējiem kaķiem, bet tie tikpat tramīgi kā govis, izņemot vienu.

...un tāda kanāda

Pilsētiņas centrā satiksmes aplis, kuru katrs izbrauc pēc saviem ieskatiem (ja jāgriežas pa kreisi, neviens 3/4 apļa nebrauc). Pasts, kurš rīt vaļa no 2pm (bet man 🇵🇹 pastmarkas krājumā no iepriekšējiem braucieniem!), rātsnams, banka. Restorāns līdzās lidostai.
Dodos mājup, beidzot tieku pie kārtīgas lielas kafijas, aizrakstu tuvākajiem draugiem par dienas piedzīvojumiem (Līga atvaicā: vienā dienā tiki augša vai paliki pusceļā teltī? ;D) & liekos uz auss. Gara diena bijusi, turklāt pulkstenis šeit iepaliek 3h no Latvijas laika.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (18. septembri), spied šeit >>>>

Lisabona 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Pērn pilnīgi nejauši uz kādas mājas stūra Portu izgāju ~5m augstu trusi, veidotu no visvisādām drazām. Papriecājos, nofočēju & gāju tālāk: vai nu pasaulē mazums visādu trušu. Vēlāk tīmeklī uzdūros līdzīga zvēra foto; ar parakstu, ka Lisabonā. Tālāk māte Gūgle..: izrādās, kāds jauns džeks, ielu mākslinieks ( street art-ist) — Bordalo Otrais — tādus jaukumus rada. Vairāk par viņu: https://www.thisiscolossal.com/2017/11/bordalo-ii-attero/ 
 Tāpēc dienas galvenais mērķis bija apskriet pēc iespējas vairāk zvēru; visus neiznāca — būs jābrauc vēlreiz. Pilsētā nav attapusi, ka tūristus tie varētu interesēt, tāpēc informācija par atrašanās vietām jāvāc pašam pa kripatai. 

No hosteļa izvelkos ap 9.30am. Pēc vakardienas svelmes +18c šķiet pats labums. Pirmais gājiens uz Lidl-u pēc augļiem & dzeramā visai dienai. Nopērku 24h biļeti, kas der visiem transporta veidiem pilsētā; iznāks arī rītrīta braucienam uz lidostu. Tālāk — uz Gulbenkjana parku. Galusts Gulbenkjans (Calouste Gulbenkian, 1869—1965) bijis armēņu izcelsmes jaunbagātnieku, kas čunguru nopelnījis ar naftu. Pie miršanas daļu atvēlējis Portugāles valstij (no 1942. gada līdz aiziešanai mitinājies Lisabonā); par viņa naudu vēl joprojām uztur valsts galveno orķestri. Nopircis zemes gabalu vietējam Vērmaņdārzam; tajā arī muzeja ēka labvēļa privātkolekcijas izstādīšanai (krietni sapircies, kad krievi 1929—34. gadā izpārdeva Ermitāžas kolekciju), bibliotēka, koncertzāle. Apkārtējie nami vairākkārt augstāku par tiem, kas Elizabetes un Kr. Barona ielā; dīvaina sajūta.

Mūsu acīm parks drīzāk kā kā džungļi: stādīti krūmi, bambusi, niedres & grīšļi. Brīžiem kāds betona taciņa ieved gluži vai brikšņos, citi apmeklētāji pazūd skatam, un sajūta, ka esi dziļi meža. Vairākas ūdentilpes & mākslīgas strauts (izskatās itin dabisks salīdzinājumā ar Ausaiņa izpurgāto Bastejkalnā). Ūdeņos pīles, prāvas zivis & bruņurupuči (starp citu, viena no Madrides skatāmvietām ir baseins ar tūkstoš bruņurupučiem Centrālajā stacijā). Kultivēti džungļi.

Tālāk ar metro dodos uz Oriente metro staciju. Tās apkaimē 1998. gadā norisējusi Pasaules izstāde, & šis tas Kalatravas (Santiago Calatrava, 1951) fantāzijas uzburts. Manuprāt, Dāma Zaha Hadida & viņš ir dižākie mūslaiku arhitekti, un itin bieži nav aptverams, kāpēc viņu projektētās celtnes nebrūk kopā. Stacijas pārsegums iespaidīgs: tādas kā palmas, tādi kā vēdekļi, bet visā neaprakstāms vieglums. Izgājis no stacijas, pamanu, ka turpat Bordalo Otrā lūsis. Patīkams pārsteigums, ka zvēri paši dodas rokā. Pasaules izstādes vietā Težu grīvas krastā daudz ārkārtīgi interesantu celtņu (ir arī sava Burj-Al-🇵🇹 tornis & viesnīca), tomēr mani visvairāk priecē vides dizains: soliņi, celiņi, apstādījumi.. Pie mums šajā ziņā (ar retiem izņēmumiem) turpinās viduslaiki.
Pabraucu arī pa horizontālu trošu ceļu. Maķenīt citādi no augšas izskatās, bet vispār nekā īpaša; Tirānā par to pašu naudu ceļ kalnā piecreiz ilgāk.
Un tad — lūsis! Iespaidīgs, kādus 8m augsts, veidots no plastmasas drazām: kannām, gružkastu fragmentiem, auto radiatoru restēm... Šķiet gluži svaigs & spīdīgs, bez sodrējiem. 

Dodos uz citu pilsētas rajonu — aizraujošu ka Ganību dambja apkārtne — meklēt pērtiķi. No tuvākās metro stacijas 20min kājām (nieks vien būtu, bet ir jau vēla pēcpusdiena, un skatāmā vēl oi, oi), tāpēc nolemju pabraukt gabaliņu ar piepilsētas vilcienu (vēlāk mēģināšu to vēlreiz no stacijas, kur biļešu lasītājs, kas atver vārtus; izrādās — vilcienos mana biļete nav derīga). Tuvākā stacija divreiz tālāk, nekā man būtu vajadzējis; pabraucu gabaliņu atpakaļ ar autobusu, un laika ziņā iznāk cik garš, tik plats. Turpat pie autobusu pieturas Bordalo varde, un kaut kur tuvumā jābūt arī pērtiķim. Ieeju bodītē pavaicāt ceļu, bet tur mana vecuma tantuks raugās lielam acīm & nesaprot, ko no viņas gribu. Varbūt tā mana angļu valoda, kas pie vainas? Tad parādu pērtiķa foto tālrunī, & patiesi — tas tajā pašā ielā gabaliņu tālāk. Pēc saites, kas augstāk, šķiet, ka tur autora darbnīca. Maķenīt pirms sešiem (bet pirmdiena!); tādā laikā vel vajadzētu būt vaļā, jā vispār mēdz būt. Nav gan. :( Nofočēju caur vārtiem & drāžu tālāk.

Sēstos pirmajā autobusā, kas parādās; gan jau aizvedīs līdz kādai metro stacijai. Aizved arī, un pa ceļam trāpās Magelāna (1480—1521) piemineklis; bijis portugālis, taču trejdeviņas jūras izkuģojis Spānijas karaļa sūtīts. Piemineklis Čīles dāvināts.

Dodos pie jenota uz Belenu (Belem, tur kariešu & kruts mūsdienu māxlas muzejs, & piemineklis pirmatklājējiem); vispirms ar metro, tad tramvaju. Tiklīdz iesēdies tajā, ielas malā jaušu ko pazīstamu — lapsa! Labi, atceļā.

Tramvajā uzroku, ka pa ceļam vēl viens zvērs - bite. Bļāviens, reāli besī tie portugāļi: nevar kaut virtuālu ceļvedi uztaisīt, ko? Belenā nonāku līdz ar krēslu. Jenots burvīgs; man patika vislabāk no redzētā. Apkārtnē kā izmirusi, bet kopā ar mani vēl viens svētceļnieks ;). Bargā kundze Antra vēlējuse, lai paklanos Pirmatklājēju piemineklim, un, ja man ko stingrā balsī teic, es gandrīz vienmēr klausu. Apteku apkārt, knipš, knipš, un uz tramvaju.

Bite teju zem n-tā oktobra (P.S. divdesmit sestā aprīļa ;D) tilta. Man šķiet, tajā datumā viņi kaut kādu flokšu (P.S. - Neļķu) revolūciju taisījuši, kad Salazars viņiem bija piegriezies. Kādreiz zem tilta bijis fabrīķis (LX Factory, nosaukums saglabāts, tagad pārtaisīts par stilīgi izklaižu vietu (kaut kas no Kalnciema kvartāla, kaut kas no Spīķeriem & Piena & Kefīra apkārtnes). Bite kā dzīva, tikai pagalam ieaugusi vīnstīgās. (Jaunā!) tālruņa aķis tik tikko čūkst, tāpēc jāiztiek bez zibspuldzes.

 Aši atpakaļ tramvajā, pie metro galastacija pāris mirkļu un knipš, knipš lapsai, un pusdeviņos esmu atpakaļ hostelī. Vienpadsmit stundu uz kājām. Slinkums iet meklēt ko ēdamu, iedzeru tik kafiju & liekos migā. Šodien varēja skraidīt; rīt visa diena pa gaisa kuģiem & lidostām.
Hostelī atgriezīšos pēc desmit dienām pārlaist vienu nakti. Ieradīšos nakts melnumā, tāpēc hosteļa saimniece iedod man ārdurvju kodu & sarunājam visu pārējo.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (17. septembri), spied šeit >>>>

Berlīne 🇩🇪 —Luksemburga 🇱🇺 —Lisabona 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Svētdiena. Labi nāk miegs, un nolemju, ka uz baznīcu neiešu. Toties aizeju pastaigāt pa Šarlotenburgas pils parku, un no turienes līdz TXL 🇩🇪 (Berlīnes Tēgeles lidosta) labs spļāvējs aizspļaut var.

Labi, ka esmu lidostā stundu pirms lidojuma (Rīgā parasti ierodos 40min pirms plānotā izlidošanas laika) — angārā à la padomju laika minerālmēslu novietne zemcenu lidsabiedrību pārvadāto lopiņu labturības noteikumi netiek ievēroti nemaz: saspiesti, smacīgi, turklāt drošības pārbaudes rinda virzās draudīgi lēni. Kamēr tieku līdz izejai uz savu gaisa kuģi (FR42 TXL 🇩🇪 — LUX 🇱🇺), iekāpšana jau sākusies. Vāczemē bagāžai neviens uzmanību nepievērš, tāpēc datoru no mugursomas laukā nevelku & aukliņsomā zem jakas neslēpju. Vieta atkal gadījusies pie avārijas izejas. Esmu nopircis nesavienotus lidojumus, starp kuriem 3h15, bet šoreiz viss notiek kā pēc pulksteņa: 1h10, & galā.

Smalkajā LUX 🇱🇺 lidostā pat no raiņa gaisa kuģiem sēdina ārā pa cauruli, nav vis jāčāpo pa peronu vējā & salā (neatiecas uz šodienu). Nopriecājos, atradis tranzīta gaiteni: ietaupīsies viena atmīnēšanas reize.

Apsēstos, izvelku sviestmaizes & datoru un grasos aprakstīt savus piedzīvojumus, bet tad nolemju piezvanīt Gitai. Pirms divām nedēļām, kad beidzamo reizi runājām pa tālruni, Gita teicās, ka šajā laikā būšot Horvātijā. Nu, vismaz pasveicināšu no Luxas.

Ar Gitu & Uldi esmu pazīstami kopš 1992. gada: tad kopā ar Gitu mācījāmies norvēģu valodu. Pirms gadiem desmit viņi pārvācās uz Luxu, un kopš tā laika mans svēts pienākums ir vismaz reizi gadā viņus apciemot, citādi Gita teic, ka vairs nemīlot... Viņa pati gan uz Sarkandaugavu reizi desmit gados (nav jau tik traki, kad Gita Rīgā, saskrienamies gandrīz katru reizi). ;)

Zvanu, un izrādās, ka viņi jau atpakaļ no Horvātijas. Desmit minūšu vēlāk sēžos Gitas auto, un drīz vien bez sālsmaizes ieveļos viņu jaunajā miteklī (kājām 45min no lidostas, bet tāda reize vēl pienāks). Tieku pie necerētām pusdienām (ar vīnu, protams) un tad, kad no TAP atnāk īsziņa, ka lidojums kavēsies pusstundu, pie vēl viena. Dzīves apreibinātu, Gita ved mani atpakaļ uz lidostu. 

TP693 LUX 🇱🇺 — LIS 🇵🇹. TAP lidojumos nav iespējams veicināt sēdvietu gadīšanos līdzās avārijas izejai (vismaz man/celakaja.lv tādas bezmaksas tehnoloģijas nav zināmas), tāpēc kāpju gaisa kuģī beidzamais, un apsēstos, kur paredzēts, un izatstiepju kātus. Un palielos stjuartei, ka parasti man ļoti veikli izdodas atdarīt avārijas izejas durvis (vīns!).

LIS 🇵🇹

2h40, un esam galā. Izkāpju tomēr pa regulāro izeju. Šī piektā reize Lisabonā; pārvietojos tikpat kā aizvērtām acīm. Stunda ceļā, un esmu hostelī pie Pombāla laukuma. Hostelis gadsimtu sena īres nama (kura visos stāvos pa hostelim vai viesu namam) augšstāvā; no verandas aizraujošs skats uz apkārtējo kvartālu jumtiem.

Apēdu Gitas pusdienu dēļ ietaupītāssviestmaizes, patērgāju ar kādu jaunu krieviņu vārdā Vasīlijs, kuru nezin kādi vēji atpūtuši no Sibīrijas (Omskas? Tomskas?) & liekos uz auss.

Sākotnēji šo nakti bija paredzējis pārlaist lidostā, jo nākamā rīta agrumā biju nopircis raiņa biļeti uz Terseiru (FR 6066 LIS 🇵🇹 — TER 🇵🇹), taču SATA nevarēja/negribēja izkārtot man tālāk tādu bezmaksas lidojumu (sīkāk par tiem 26. septembra textā), kādu vēlējos, tāpēc norakstīju zaudējumos 16,42 eiru  un par smiekla naudu nopirku lidojumu LIS 🇵🇹 — TER 🇵🇹 — PDL 🇵🇹 — CVU 🇵🇹 trešdienas rītā. Rīt visu dienu pa Lisabonu.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (16. septembri), spied šeit >>>>

Rīga 🇱🇻 —Berlīne 🇩🇪

Telegram lietotāji var aplūkot ceļojuma bildes šeit.

Lidojumi kartē aplūkojami šeit (tur redzami arī citi 2019. gada lidojumi un – baltām līnijām – arī daži nākamā gada).

Par ceļojumu uz Azoru salām biju sapņojis kādus divdesmit gadus: sākumā - visai abstrakti, vēlāk – kad, pateicoties Ģirtam, biju pierakstījies celakaja.lv & izlasījis butcher99 aprakstus par ceļojumiem turp 2013. un 2015. gadā, – daudz lielākā saistībā ar dzīvi. Tomēr apziņas dzīlēs perinājās doma, ka tas baigi dārgi.
Bet tad 2018. gada aprīlī bez lielas gatavošanās nonācu Madeirā, un izrādījās, ka nokļūt Portugāles salā(s) nepavisam nav dārgi. Un doma par Azoru salām sāka kņudināt aizvien spēcīgāk & spēcīgāk. Ceļojums – kā lielākā daļa manu ceļojumu – no ieceres kļuva par esību visai nejauši: kad gadījās uziet lētas biļetes. Pati pirmā (skatos apstiprinājuma ziņas – 20. martā) trāpījās PDL 🇵🇹 – FNC 🇵🇹 (no Azoru salām uz Madeiru) par 20 eirām (kā lai no tādas iespējas atsakās, kaut tā pagarina ceļojumu, kas jau tāpat nebija gaidāms nekāds īsais, par nedēļu!),  un pāris dienu vēlāk nopirku arī LUX 🇱🇺 – LIS 🇵🇹 (turpceļam) un OPO 🇵🇹 – LUX 🇱🇺 (atceļam). Mietiņš bija iedzīts jeb kauliņi - mesti. Pārvietošanās izmaksas var uzzināt ierakstā par ceļojuma beidzamo dienu (12. oktobri).
Ceļojums sākas ar FR2600 RIX 🇱🇻 – SXF 🇩🇪 ; lidojums tikai 1.10pm, tāpēc mantiņas kravāju no rīta. Ceļošu vieglāk par vieglu (bagažas ziņā): trīs kokvilnas t-krekli, divi - sintētikas (ātrāk žūst & samirkuši neberž), pāris džīnu, divi - pusgaru bikšu, pa pusducim - apeņu & zeķu. Divas lietus jaciņas, kalnu zābaciņi, pāris auduma kurpju, dators & vēl šādi tādi sīkumi. Viss saiet 45l mugursomā.
Pirms nedēļas esmu nopircis jaunu tālruni (Samsung Galaxy A50) – galvenokārt tāpēc, ka vecajam atmiņa piestūķēta ar kaudzi un akumulators netur ne pusi dienas.
Skrjabins aizceļojis uz Ķengaragu jau vakar. Kārtīgi padzirdu puķes (mamma pie viņām laiku pa laikam atbrauks), iztīru māju, atvados no tās uz teju mēnesi & dodos uz lidostu.
Lidojums  uz SXF 🇩🇪 (Šēnefeldes lidostu Berlīnē) ierasts kā brauciens 2. autobusā (piecpadsmito reizi mūžā), vieta gadījusies pie avārijas izejas, 1h17, un esmu galā.
Nometu somu hostelī, nopērku vietējā Lidl-ā izejvielas rītdienas sviestmaizēm & aizspurdzu pastaigāt pa Unter-den-Linden apkaimi. Vakarā Berlīnes Filharmoniķu (Filharmonijas orķestra) koncerts – Berlioza kora simfonija Romeo & Džuljeta ar angļu diriģentu Danielu Hārdingu (Daniel Harding, 1975) pie ruļļiem. Lielisks diriģents, esmu viņu divreiz dzirdējis Wāgnera & Mālera mūzikā ar Sviedrijas Radio orķestri Bervalda zālē Stokholmā.

Berlīnes Filharmonija

Koncerts vienkārši garlaicīgs: izcils orķestris, lielisks diriģents; nesaprotu, kāpēc viņi bija tādu gabalu izvēlējušies. No Berlioza biju dzirdējis Fantastisko simfoniju, apgraizītus Trojiešus (Hamburgā) un Fausta pazudināšanu; visi trīs ārkārtīgi interesanti darbi, bet šis manāmi pa pirmdienām rakstīts. Koris un trīs solisti, tostarp smuka, sārta, no Amerikas izrakstīta kleita. Koris maķenīt padzied sākumā un tad atkal pašās beigās, solisti  arī netiek pārlieku piepūlēti. Orķestris lielākoties spēlē tādu kā kamermūziku: visi kopā tikpat kā nemaz. Un tas, ko spēlē, mani neaizrāva. Tāpat kā teju visu pārējo publiku, kas manāmi gaidīja beigas un aplaudēja pieklājības pēc. Wāgners (arī, visticamāk, pieklājības pēc) esot teicis, ka Romeo & Džuljetas iepaids esot izpaudies Tristānā. Mmmja, gāja lācītis pa ceļu & pamanīja kaut ko brūnu zemē...

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (15. septembri), spied šeit  >>>>

LOHENGRIN @ Ļvivas opera

Marta vidū attapu, ka neesmu sagādājis sev izklaides starptautiskajā teātra dienā. Ķēros meklēt un atradu Berlīnes pilsētas kapellas (tie, kas Barenboima vadībā spēlē Berlīnes Valsts operā – tajā, kas Unter-den-Linden) koncertu Berlīnes filharmonijā. Programmā – Mālera Mirušo bērnu dziesmas (ar Valtraudi Meijeri - manas dzīves izcilāko Izoldi) un Pāvo Jervi pie ruļļiem. Nopirku koncerta biļeti un nepiedienīgi lēti (bija palikušas divas nedēļas līdz lidojumam) – arī raiņa (Ryanair) biļetes uz Berlīni un atpakaļ.

Un tad pilnīgi nejauši uzdūros ziņai, ka Ļvivā iestudēts LOENGRĪNs – pirmā Wāgnera opera neatkarīgās Ukrainas laikā. (Viņiem vispār grūti ar vācu operām – vienīgā, ko esmu manījis visā valstī, ir BURVJU FLAUTA). Izrādes – 28. un 29. martā. Vizieris (WizzAir) pa taisno no Berlīnes uz Ļvivu bija vajadzīgajā dienā, bet padārgs; tad atradu galīgi lētu savienojumu caur Krakovu ar raini. Un tikpat lētu (gandrīz) mājupceļa lidojumu Ļviva-Viļņa ar vizieri.
Nopirku biļetes uz abām izrādēm: uz vienu parterī – lai labāk varētu izpētīt aktivitātes uz skatuves, uz otru – augstākā balkona centrā, kur (teju visos opernamos) vislabākā skaņa.
P.S. Trešā reize/izrāde bija 18. maijā pēc nedēļu ilgas pastaigas Karpatos.
Par Ļvivas opernamu esmu rakstījis ne reizi vien – diktan jauks. Bet saturs līdz nesenam laikam kā ar naftalīnu piesūcināts – apmēram tā atceros savas opergaitu sākumus: skatuves dibenplānā Toskānas ainava, visa skatuve pietaisīta ar zedeņu žogiem, papjēmašē klintīm, ķīniešu gaismekļiem, sarkanburu kuģiem vai plastmasas saulgriezēm (nevajadzīgo – atkarībā no darbības vides – izsvītrot), visas solistes smuki skruļļotām frizūrām un krinolīnos (neatkarīgi no darbības vietas & laika!), koris pamatīgi pārspēlē (komiskās operās nepavisam nešķiet smieklīgi, bet nopietnākās raudiens nāk virsū). Pietiek ielūkoties operas repertuāra lapas foto, lai tūliņ būtu skaidrs, ka uz skatuves laiks apstājies pirms gadiem četrdesmit.
Līdz nesenam laikam, jo kopš aizpērnā marta teātra direktors Vasiļs Vovkuns (Василь Вовкун), kurā var saskatīt daudz līdzību ar Andreju Žagaru: bijis aktieris, kļuvis par režisoru, pavilcis operu krietnu gabalu no bedres (un naftalīna) ārā. Trīs gadus (2007–10) bijis kultūras ministrs Jūlijas Timošenko (bizes ap galvu!) valdībā. Šķiet, ka vairāk kā vienu jauniestudējumu gadā viņu rocība neatļauj, un pērnajā sezonā pats direktors uzvedis kruts DONU ŽUANU; pēc foto & video spriežot – à la Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski), 16+.
Šajā sezonā  uzaicinājis vācu režisoru Mihaelu Šturmu (Michael Sturm) un austriešu scenogrāfu & tērpu mākslinieku Matiasu Engelmani (Mathias Engelmann) LOENGRĪNam (pas'tieties foto & video!). operabase.com vēstī, ka Šturms šoruden iestudēs AIDU Luksorā (!). Nez, cik dzīvu kamieļu piedalīsies?
Par iestudējuma daļu esmu pilnīgā sajūsmā. Tik asprātīgs LOENGRĪNs (ja pareizi saskaitīju, esmu redzējis sešus iestudējumus, dažus – vairākas reizes) bijis tikai Hansa Noienfelsa režijā 2011. gadā Baireitā (tas, ko diriģēja Nelsons – ar žurciņām).
Skatuves grīda un sienas vienlaidi zaļas, sadalītas ap 3*3m polsterētos kvadrātos. Vienā sienā milzīgs apaļš caurums, kurā visu izrādes laiku lēni griežas tāds kā četrlāpstiņu ventilators, mezdams ēnu uz pretējās sienas. Tas bija vienīgais, kā pamatojumu nespēju saskatīt. Krusts > Monsalvata > Grāls?
Visa skatuve piepildīta drāšu gultiņām, kurās sēž vai guļ sieviešu koris. Izņemot otrā cēliena pirmās ainas, kurās uz skatuves tikai divas, toties milzīgas; Ortrūde, Elza & Telramunds tajās izskatās pēc Guliveriem milžu zemē.
Pirmais, kas nāca prātā, pārliekot iespaidus par iestudējumu – Alise Brīnumzemē (un Džona Teniela ilustrācijas tai): uz skatuves pulciņš ekscentrisku tēlu, katrs kā no citas (kats savas) operas parauts. Vēl kaut kas (frizūras, tērpi?) vedināja uz 16. gadsimta flāmu gleznotāju Kventinu Māseisu (Quinten Matsijs, 1466–1530, no Brabantes nācis!) un britu animācijas seriālu Nīgrais bērnelis (Angry Kid).
Hercoga vēstnesis kā konferansjē melnā spīzdīgā smokingā & cilindrā (Trakais cepurnieks!), brīžiem ar ruporu rokā. Pa laikam vēršas pie publikas zālē (ja kādam kas sakāms par līgavu, lai teic to tagad vai...). Šitādus jokus var atļauties ar stīvu vācu vai austriešu (vai latvju) publiku; pie slāviem tas nozīmē sapurgātu nākamā mūzikas gabala sākumu.
Brabantes hercogs – kā no kāršu kavas paķerts karalis (viens no sarkanajiem – ercena  vai kārava).  Tāds kā mīļs vectētiņš, kuram nedziedamos brīžos uznāk narkolepsijas lēkme, un viņš noliekas nosnausties kaut kur skatuves sānos vai dibenā.
Visas dāmas zaļās kleitās, kam jostas – virs krūtīm (bet pleci kaili), un piedurknes – vismaz 30cm par garām. Pusei (tostarp Elzai) uz galvas tādi kā tumšzilizaļi matu ērkuļi regbija bumbas apveidā, otra puse (arī Ortrūde) – rudmates ar uzkasītām zirgastēm virs ausīm. Skats par rubli!
Loengrīns – balts kā Arlekīns (tiostarp balti smiņķētu seju) no delartiskās komēdijas. Sākumā maķenīt jocīgi šķita, toties labi gāja kopā ar gulbi un vēl labāk – ar Elzas kāzu kleitu. Tad, muļķā Elza piedabūjis Loengrīnu izpaust savu vārdu (мене кликати Лоенгрін, і батько мій - Парсіфаль), šis izvelk nēzdogu & slauka balto grimmu nost: maskas krīt. Tās tā, par bisi pie sienas pirmajā cēlienā.
Telramunds – kaut kas starp bruņinieku un degunradžvaboli (asociācijas ar vaboli man no Kafkas METAMORFOŽU virtuālās realitātes instalācijas Gētes institūtā; biju to skatījis neilgi pirms marta izrādēm).
Vīru koris – tādos kā šineļos un pusmaskās ķiveru vietā. Stilīgi, tomēr pilnīgi dāmu aizēnoti.
Un Gulbis! Uz divām kājām, nelielas žirafes (vai vismaz okapi) augumā, pirmajā cēlienā pirms parādīšanās uz skatuves cienīgi izlīgo caur skatītāju zāli (skat. piezīmi par iekarsīgu publiku).
Izrādes sākas nevis ar priekšspēli, bet īsu ainu, kurā koristes satupušas gultiņās ar skatu milzīgo ventilatoru un kā mantru atkārto Hіколи не питай (nekad nevaicā), jo patiesībā jau šī opera ir skumjš stāsts, ka ziņkārīgs sievišķis neapdomības dēļ sev visu dzīvi (=precības, turklāt ar sapņu princi) samaitā. Parasti man netīk aktivitātes priekšspēles laikā vai pirms tās, bet šajā reizē bija vietā. Darbības LOENGRĪNā nav pārāk daudz: tik vien kā gulbja parādīšanās divkārt, un tad vēl Ortrūde izplūcas ar Elzu, tāpēc vienā otrā iestudējumā iespaids - stāv tik & dzied. Ļvivā ar mizanscēnu maiņām un maķenīt ampelēšanās palika ļoti dzīvs iespaids.
Un tagad par muzikālo pusi. Lai arī Ļvivas operai varenas Wāgnera tradīcijas (bijis pat pilns RINGs & dziedājusi pati Solomija Krušeļņicka (viņas vārdā opernams nosaukts)), tomēr teju astoņdesmit gadu pauze (padomju okupācijas laikā gan viņi tomēr pamanījušies kaut ko no Wāgnera iestudēt).
Orķestris ne sliktāks kā Rīgā, un arī vainas tās pašas – metāla pūšamie brīžam izklausās tā, it kā katram savas operas notis būtu iedotas. Būtu vismaz kopā garām pūtuši. Un  no pārliecības, ka no solo gabala nekas neiznāks, nekas arī neiznāk. Un tad vēl taures kāzu gabalā bija uzdzītas otrajā balkonā, kur ne paslēpties, ne biedru plecu blakus.
Diriģents Mirons Jusipovičs (Мирон Юсипович) it kā gana pieredzējis un ne tikai Ukrainā diriģējis, tomēr brīžiem viņa lasījums... Nu, apmēram kā Ozoliņam. Otrā cēliena trešā aina sākas ar vīru kori In Früh'n versammelt uns der Ruf (Rīta agrumā pulcē mūs tauru skaņas), un visas trīs reizes šķita, ka šitādu gabalu gan nekad agrāk neesmu dzirdējis. ;) Tomēr jāteic, ka trešā izrāde bija pārliecinošāka nekā pirmās divas. Viņiem baigi derētu kādu (diriģentu) Wāgnera pazinēju uzaicināt kādu nedēļu ar orķestri pastrādāt.
Sieviešu koris gluži labs, vīri maķenīt  nevelk līdzi. Loengrīns (Роман Коренцвіт) savulaik dziedājis Marijas teātrī Radamesu (tur no ielas – pat Ņevas prospekta – nemēdz ņemt, kur nu vēl tādai lomai). Man ļoti patika: labāk par Marijas teātra štata Loengrīnu Skorohodovu. Pārējo lomu izpildītāji mainījās, visi trīs basbaritoni (karalis, Telramunds, vēstnesis) bija jēdzīgi, viena teicama Ortrūde (šķiet, Людмила Савчук – bijusi Baireitas jauno dziedātāju programmas stipendiāte), grūtāk ar Elzām - citai tā kā Cerlīnu velk dziedāt, citai ar vāceni problēmas, tomēr beidzamajā izrādē, ko klausījos, viņi bija tikuši skaidrībā par to, ko var laist uz skatuves un ko – ne, un kopiespaids bija gauži pieklājīgs.
Pirmajās divās izrādēs (iestudējuma ceturtā & piektā izrāde apmēram Rīgas lieluma pilsētā un opernamā) bija aizpildītas ap 2/3 vietu, trešajā brīvu vietu tikpat kā nebija (visapkārt bija dzirdams daudz poļu valodas). Nebiju gaidījis, ka uz šitik hmm! – netradicionālu iestudējumu tomēr tik daudzi sanāks.
Pārmaiņas skārušas ne tikai Ļvivas opernama māksliniecisko pusi: pirms pāris gadiem izslāpušajiem starpbrīžos nācās iet uz kafejnīcu opernama pagrabā (tā nemaz nepieder operai & ar ieeju no ielas), kur viss norisa visai lēni un zvans arī nebija dzirdams. Tagad katrā stāvā, izņemot galeriju, vismaz divas bāra letes, un pie glāzes vīna var tikt divu minūšu laikā.
Šajā sezonā vēl divas LOENGRĪNa izrādes – 6. & 7. jūlijā, sēdvietas no divām eirām. :)
P.S. No koncerta Berlīnes filharmonijā palika mazuma piegarša: Valtraude Meijere bija sasirgusi, Jervi tāpat. Māleru dziedāja prāva un neizteiksmīga mecosoprāniste no Bavārijas Valsts operas, Jervi vietā diriģēja jauns džeks (Thomas Guggeis), kurš pērn bija spoži iestudējis SALOMI. Tikai Šostakoviča vietā bija Sibeliuss. Bernards Šovs ir teicis: There are some experiences which should not be demanded twice from any man, and one of them is listening to Brahms's Requiem. Šī nebija pirmā reize mūžā, kad nācās klausīties Sibeliusu, un to nu nav godīgi prasīt teātra dienas priekšvakarā.
P.P.S. No atceļa biļetes SXF–RIX uztaisīju kuģīti & bez mazākās nožēlas palaidu pa rensteli Ļvivā. (Tiem, kas nezina, – mūsdienās & mūsu kultūrtelpā lidbiļetes tikai virtuālas).