Manuprāt, nozīmīgākais 🇬🇪 sabiedriskā transporta trūkums ir tas, ka nav autobusu (vienīgie, kas man zināmi, ir GeorgianBus autobusi no KUT 🇬🇪 uz Tbilisi un Batumi); visi pārvadājumi — ar mikriņiem (marshrutka/მარშრუტკა). Tam ir arī dažas priekšrocības: mikriņu satiksmi var labāk pieskaņot pasažieru plūsmai, tie ir apsviedīgāki, īpaši līkumotos kalnu ceļos, un ekonomiski izdevīgāki (autobuss ne vienmēr braukātu pilns). Tomēr starp trim lielākajām pilsētām autobusi noderētu. No dažiem braucieniem uz Mestiju un no turienes man bija radies iespaids, ka mikriņu kursēšana ir atkarīga tikai no šoferīša gribas, tomēr tas nebūt nav tā: saraksti pastāv, tikai nav sistēmiska veida, kā tos atrast. Lagodekhi autoostiņas kustības grafiks, piemēram, atrodams, Lagodekhi nacionālā parka tīmekļa vietnē, un mikriņš, ar kuru braucu, devās ceļā precīzi pēc pulksteņa.
 |
| Tbilisi 🇬🇪 kaķis |
No Tbilisi līdz Kutaisi taisnā līnijā 188km, pa autoceļu ~240km, tāpēc mikriņa vietā izvēlos vilcienu 18/17, 8:45am–2:35pm. Biļetes nopērkamas Sakartvelo dzelzceļa tīmekļa vietnē (jāreģistrējas), maksā ₾9/€3,20 (2023.g. jūnijā) un nav jāizdrukā. Reiz ar šo vilcienu esmu braucis (2022.gada martā), toreiz — kopējā vagonā, tagad — kupejā. Kad kāpju vilcienā pusotru minūti pirms atiešanas un grasos rādīt ID karti, pavadonis pavaicā, vai es gustavs, un novēl patīkamu braucienu (angļu valodā, protams). Pamanīju, ka viņam izdrukāta lapiņa, kurā četru pasažieru (kas pirkuši biļeti tīmeklī) vārdi; pārējie trīs, acīmredzot, bija jau ieradušies.
Kupejā esam četri: vāciete un austrietis, kuri iepazinušies 🇬🇪 un brauc tikai līdz Gori, Staļina dzimtajai pilsētai, jauna japāniete un gustavs. Kad Kutaisi kāpām ārā, redzēju, ka japāniete ar nopietnu ceļu velosipēdu — visu cieņu! Vilciens lēns, pieturās ilgi stāvam un palaižam garām divus ātrākus vilcienus (uz Batumi un uz Zugdidi; tie Kutaisi nepiestāj). Vietām abās pusēs dzelzceļam kalni, daudz zemāki par tiem, kuros vēl vakar staigāju. Visu ceļu pavadu rakstīdams šī un iepriekšējo tekstu fragmentus.
 |
| Kutaisi 🇬🇪 (fragments) |
Esmu rezervējis istabu burvīgā viesu namā pavisam līdzās pilsētas centram. Nams, šķiet, ~pirms simt gadiem būvēts, pirmajā stāvā dzīvo saimnieks, otrajā izdod istabas viesiem. Istaba — nekas īpašs, toties koplietošanas telpās mēbeles no ēkas celšanas laika, tādi paši trauki, galda piederumi, kamīns utt; imho, nekā uzbāzīga un nav par daudz. Redzams, ka saimnieks aizraujas ar senām lietām. Virtuvē milzīgs logs ar skatu uz privātmāju rajona jumtiem un Bagrationi katedrāli Rioni otrā krastā. Istabā mani iemitina cits viesis — jauns kungs, kurš teic ka no 🇰🇿 (bet ne kazahs); man gan šķiet, ka būs vien krieviņš, kurš bēguļo no moгilizācijas. Virtuvē pavisam jauns, melns un pagalam izbadējies kaķis: lec uz galda un vēlas ēst maconi no plastmasas glāzītes. Nolieku viņas tiesu vāciņā uz grīdas. Vēlāk pamanu, ka jaunajam kaķim pašam divi melni kaķēni. Skaidrs, kāpēc tā gribas ēst. Saimnieku sastopu vakarā: viena meita pirms sešiem gadiem ieprecējusies 🇪🇪, otra gadu studējot 🇱🇻. Kvēla nemīlestībā uz krieviem mūs vieno.
No rīta izeju maķenīt pastaigāt pa centru, tirgū sapērkos garšvielas gan Aijai, gan sev, un tad laiks braukt uz lidostu. Ar taksometru ~₾20/€7, bet dienas laikā var 2/3 ceļa nobraukt ar pilsētas mikriņu un tālāk vai nu ar kādu tālsatiksmes mikriņu vai stopiem. Esmu sagatavojis plāksnīti ar uzrakstu აეროპორტი; sākas lietus, un tūliņ piestāj melns pabiezs apvidnieks. Īpašniekam piederot māšīnu īres uzņēmums. Īsajā gabaliņā paspēju vien pastāstīt, ka esmu 🇬🇪 desmito reizi un vārdu lidosta uz plāksnītes esmu rakstījis pats. Tas pāri vedēja saprašanai, kā nekartvelis ir spējis viņu kriņģeļos ielauzīties. Piestājis pie lidostas, paspiež roku un aicina braukt vēl. Noteikti!
 |
| Kutaisi 🇬🇪 kaķis, kuram pašam mazi kaķi |
 |
| 🇬🇪 safari trofejas |
 |
| W62596 KUT 🇬🇪 – RIX 🇱🇻 virs Konstancas 🇷🇴 |
Lidojums kādas 3h30: gar 🇹🇷 Melnās jūras piekrasti, tad pāri 🇷🇴, 🇭🇺, 🇸🇰, 🇵🇱, 🇱🇹 & 🇱🇻. Bez pedzīvojumiem. Kad RIX 🇱🇻 robežsargi ielaiduši tēvijā, zvanu māmulei, bet atbild vīrišķa balss. Izrādās, māmule vakar izsējusi tālruni, bet atradējs jau paspējis piezvanīt dažām māmules draudzenēm (reizēm pogu tālrunis bez PIN koda ir tīrais ieguvums!) un tālruni rīt viņai aizvedīšot. Braucu pie māmules, ne uz savu māju; viņa ar laipnu ļaužu palīdzību jau tikusi pie cita tālruņa un cita numura. Deviņdesmit gadu nav nekāds joks.
TUŠETIJA
Par brauciena laiku: izvēlējos jūnija sākumu, jo tad zied rododendri. Ap 1500m augstumā bija jau teju pārziedējuši; augstāk par ~2500m šos nemanīju. Savukārt nekāda nopietna staigāšana jūnija sākumā neiznāk: ~2500m augstumā kārtīgi sniega lauki, un strauti, kurus baro kušanas ūdeņi, krākdami balti, lēkā pār akmeņiem. Tomēr atbraukt tādu gaisa gabalu & pastaigāties Bastejkalna augstumā arī nebūtu interesanti.
Tušetija ir 🇬🇪krutākā exotika: uz novadu ved viens ceļš pāri Abano pārejai (2826m). Šogad to satiksmei bija aptvēruši 31.maijā; gustavs ieradās 7.jūnijā. Elektrolīnijas balsti (tagad jau krietni aprūsējuši) saslieti krievu laikā, ap 1980.gadu, bet vadi vadi tā arī nav savilkti. Elektrība no ☀ baterijām; vienam ciemam (Šenako) sava elektrostacijiņa (redzēju dūcošu transformatora būdu). Citu ļaužu ceļojuma aprakstos lasīju, ka citos viesu namos pie kontaktligzdām norādes, ka fēni, gludekļi, cirtu šķēres un citas ierīces lietot liegts. Silts ūdens — no ☀ ūdens sildītājiem (🇨🇿 esot uzsaukuši). Ja laiks saulains, divās dienās ūdens uzkarstot līdz viršanas temperatūrai. Kad ierados, vairākas dienas bija ☔, tāpē Pātam, viesu nama saimiekam, nācās vakara dušu viesiem (četriem) sildīt ar malciņu. Mobilie sakari stabili tikai galvenajā ciemā Omalo; jo tālāk no tā, jo mazāka iespēja pat vienkārši piezvanīt. (Pagājušo vasaru bijusi pamatīga avārija; parasti tik traki ar sakariem neesot. Droši vien tāpēc Pātas viesu namā nedarbojās bezvadu tīmeklis.)
 |
| Gaiļpieši pie Diklo |
Ziemā (no oktobra vidus līdz aprīļa vidum) Omalo paliekot kāds desmits ļaužu, tostarp Pāta. Viņš katru dienu ejot pastaigā, bet kādu no kaimiņiem redzot ne biežāk kā reizi nedēļā. Diklo paliek vecmāmuļa Mašo (sk. 8.jūnija ierakstu), Bočornā — dakteris Iraklijs (sk. 9.–13.jūnija ierakstu). Un robežsargi dažos posteņos. Vienīgā satiksme ar ārpasauli — ar robežsargu helikopteru. Salīdzinājumam: pēc Krievzemes 1873.gada tautskaites datiem Tušetijā bijis 50 ciemu, kuros 1131 mājsaimniecībās mitušas 5103 dvēseles.
 |
| Svētvieta Šemalo; htoniskām būtnēm (♀️) tai tuvoties aizliegts |
Tuši esot kartveļu ciltis, kuras ieradušās Tušetijā, bēgdamas no kristīgās ticības izplatīšanās Sakartvelo (tā sākusies 4.gadsimtā pēc Kristus); esot arī neliels čečenu un Dagestānas cilšu gēnu piejaukums. Pātam, viesu mājas saimniekam, zilas acis, taisns deguns un pagaiši mati. Saņēmos un pavaicāju — kā tā. Izrādās, sveši gēni Tušetijā tikpat kā neesot nonākuši (Tamerlāna iebrukums 14.gadsimtā, šķiet, bijis vienīgais nozīmīgais); līdzenumu kartveļu brūnās acis esot mongoļu un tjurku iekarotāju ģenētisks mantojums
Antropologiem Tušetija būtu īsta medusmaize: kristietība te sadzīvo ar pagānismu un animismu. Lai gan 19.gadsimtā uzbūvētas trīs pareizticīgo baznīcas (viena paguvusi sagrūt), katrā ciemā pa vairākām svētvietām — tādiem kā kamīna lieluma akmens krāvumiem ar atveri, kurā ievieto svecītes, svētbildi, dzīvnieku kaulus/galvaskausus. Lielākā daļa svētvietu ir vīrišķas, t.i., sievietēm (reproduktīvā vecumā) liegts tām tuvoties. Aizlieguma zīmes gan redzēju tikai ceļojuma aprakstos; ne pie vienas svētvietas, kam gāju garām, tādu nebija. Ja svētvieta pie takas, tūristēm tomēr esot ļaut iet garām, nemetot līkumu. ☀ esot nozīmīga loma garīgajā dzīvē: saulgriežos īpaši rituāli; kapakmeņos krusta vietā esot iegravēta ☀ utt. Pielūdzot aizkustinošu svētumu kopumu: pagānu dieva dēlus, kuri nodrošinot kārtību pasaulē (pats dievs nekādi neizpaužoties), karalieni Tamāru un viņas dēlu Lašu, un Kristu, viņa māti un citus kristiešu svētos ar'! Atceros Matildes, manas klases audzinātājas un vēstures skolotājas pamatskolā, stāstus, kā latvji pie Jersikas Daugavā kristību mazgājuši nost. ;) Tušetijā cūkgaļa ir tabu, lai gan paši tuši to bez sirdsapziņas pārmetumiem lietojot ziemā Kahetijā. Kaut kur Jozefa vietnē atradu šausminošu aprakstu par to, ka viņš ar čomiem slepus ievedis Tušetijā bekonu, kādās brokstīs to apēduši, un tajā pašā dienā satrakojies zirgs vienu no čomiem tā izvazājis pa akmeņainu taku (nabagam kājas bijušas ieķērušās kāpšļos), ka bijis jāmeklē apvidnieks un jāved apskādētais pāri kalniem uz slimnīcu Telavi. Ar pagānu zirgiem joki mazi, tāpēc gustavs ne zirgus, ne cūkgaļu — tālāk no grēka.
 |
| Kokgriezumi Šenako |
Tradicionālas tušu mājas: krautas no plakaniem akmeņiem, neizmantojot javu; apakšstāvā bijusi kūts un stallis, augšstāvā mitinājušies ļaudis. Augšstāvā parasti bijusi atklāta galerija, rotāta kokgriezumiem. Dažas tādas ēkas redzēju Šenako un Verkhovani; šķiet, ka vislabāk saglabājušamies (un atjaunotais) ciems ir Dartlo (varu spriest tikai pēc foto; redzēju no vairāku kilometru attāluma).
Kopsavilkums: ja visi citi 🇬🇪 stūri aplūkoti, vērts dzīties uz Tušetiju. Citādi Svanetija visādā ziņā pārāka: var stilīgi atlidināties & aizlidināties (no/uz Kutaisi & Tbilisi/Natakhtari), lieliska infrastruktūra, 4G tīmeklis visur, kur cilvēx spēj uzrāpties ..utt., utjp. Naktsmītnes, ēdināšana. Un svanu ciemi, manuprāt, saglabāti daudz labāk par tušu ciemiem. Turklāt tur ļaudis mīt visu cauru gadu, un nav puspamestības un gandrīzpamestības sajūta.
Pirmsmēra laikos (2019.gadā) Tušetiju apmeklējuši ~16 tūkstoši tūristu gadā, un dabas aizsargi pukst, ka tas esot tuvu iespēju robežai, paliekot par daudz atkritumu, un Omalo vasarā trūkstot ūdens un notekūdeņu attīrīšanas iespēju. Manuprāt, pilnīgi nieki: jebkurā darījumdarbībā, tostarp tūrismā, ir nepieciešami ieguldījumi. 2017.gadā esot nopirktas divas atkritumu mašīnas, tomēr vēl joprojām neesot ieviesta atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Gar takām, pa kurām staigā tikai tūristi, tikpat kā neredzēju atkritumus, ganu apmetņu vietās gan.
Kas attiecās uz augsnes eroziju un aizsargājamu sugu dzīvnieku labbūtību, tad lopi un ganu suņi, manuprāt, nodara nesalīdzināmi lielāku postu nekā tūristi. Gaušanās man atgādina Nacionālās apvienības plakātus ar latvu zelteni un melnādainu jaunekli pirms kādiem 15 gadiem: Vai tu gribi, lai tava meita.. Tūrisms ir Tušetijas vienīgā attīstības iespēja; bez tās paliek tikai pašnodrošinājuma lauksaimniecība: šobrīd ir viena siernīca (kurā mani cienāja un kura gadā saražojot 6...8 tonnas siera) un vilnas ieguve. Kādā ciemā (šķiet, Verkhovani) redzēju verandu pilnu ar pērnā gada cirpumu, kurš nevienam nebija bijis vajadzīgs.
🇬🇪valdība ir atvēlējusi EUR 31 miljonu esošā ceļa pāri Abano pārejai rekonstrukcijai, bet tas tāds pusrisinājums, jo ziemu ceļš tik un tā paliks slēgts. Ir arī cits projekts — ceļš (un tunelis) no Pankisi ielejas uz Gomecari ieleju Tušetijā (apmēram tur, kur gāju piecas dienas) , kas, manuprāt, ir daudz labāks risinājums, jo norošinātu satiksmi visu cauru gadu. Neticu, ka apvidus var attīstīties, ja iedzīvotāji tur tikai pusgadu.
Daži gaisa konstrukciju celtnieki pat iecerējuši uzbūvēt trosu ceļu vai šaursliežu dzelzceļu no Alavani uz Omalo (ieteiktu skatīt Chrome, pēc tam klikšķis ar peles labējo taustiņu jebkur uz teksta >> Translate into English).
Ārējas saites
Tušetijai veltīta Slavomira (🇨🇿) vietne
Emīlijas (🇦🇺, kura jau vairākus gadus mīt 🇬🇪) emuāru ieraksts par Tušetiju
Jozefa takošanas vietnes sadaļa, kas veltīta Tušetijai
🇬🇪 brauciena pirmais texts: 29.maijs, Tbilisi 🇬🇪
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru