Kad posos ceļojumam, plāns bija apmēram tāds: ierasties Tušetijā kājām no Pankisi ielejas, palikt tur, cik laiks ļauj, un doties kājām uz Hevsuretiju. Neveiksmīgais mēģinājums nākt no Pankisi aizņēma trīs dienas, un tagad iznāk, ka Tušetijai varu veltīt tikai vienu, un pēc tam lūkot aiziet uz Pankisi,
 |
| Šis nebija vienīgais Omalo zirdziņš, kurš vēlējās ar mani draudzēties. |
cerot, ka nedēļas laikā sniegs kritiskajā posmā būs pakusis.
Šodien jāizvēlas, uz kuru no lielākajiem Tušetijas ciemiem — Diklo (დიკლო) vai Dartlo (დართლო) — doties. Pāta iesaka Diklo. Tā arī darīšu, jo Dartlo varēšu aplūkot rīt pa gabalu. Nestaidzīgi padzeru kafiju un patērgāju ar Pātu un jaunu vācu dāmu, kura cēlusies no Veimāras, bet tagad dzīvo Hamburgā. Ar Pātu viņa sarunājas krieviski (no Austrum🇩🇪), ar mani — angliski. Noteikti zina, kas Latvija un par mūsu mīlestību uz krieviem. (Interesanti, kā viņa vāciski — Platt vai Hoch?) KLM pamanījies nozūmēt viņas mugursomu (lidojiet, lidojiet ar reģistrētu bagāžu caur AMS 🇳🇱!), un tagad Pāta zvana uz TBS 🇬🇪 un cenšas noskaidrot, vai soma atradusies. Šķiet, ka ziņas nav iepriecinošas. Vaicāju, vai īsbikses un jēzenes viss, kas viņai no drānām & apaviem. Nē, tik traki neesot. Stulbi: atbraukt uz pasaules otru malu un kaut kādu dunduku dēļ zaudēt laiku, kas bijis paredzēts kalniem. Es jau būtu visas vietējās lāstu licējas apskrējis un pāris vēstuļbumbu aizsūtījis, bet viņa tik elpo dziļi & smaida. Reiz jau bijusi Tušetijā: atnākusi (kopā ar ceļabiedriem) no Hevsuretijas pāri Atsuntas pārejai (3431m).
Maķenīt pirms desmitiem dodos ceļā. Līdzās Lejasomalo ciemam plašas pļavas, kurās pilnīgi noteikti pietiktu vietas lidlauciņam; varētu ierasties in style kā Mestijā. Vairākas elektrolīnijas, kuras sākas un beidzas klajā laukā un kurās strāva nekad nav plūdusi. Nogāzes malā — nepabeigta dzelzbetona divstāvu ēka, modernistiskos ornamentos izkrāšļota. (Vakarā Pāta pastāstīs, ka senos laikos bijis iecerēts trosu ceļš pāri ielejai no Omalo uz Šenako.) Vairāki zirdziņi, kuri vēlas draudzēties. Pātam arī zirdziņš esot, kaut kur ganoties; kad savajadzēšoties, iešot meklēt.
Tālāk pa zemes ceļu 200m lejup līdz (Pirikiti) Alazani upītei, kura tobrīd mutuļo duļķaina no kūstošo sniegu ūdeņiem, un 300m kalnup otrā krastā. Apkārt priežu meži; sajūta kā tēvijā, tikai maķenīt kalnaināks. Tušetijā visas upes sauc Alazani nolūkā jaukt iespējamiem iebrucējiem prātu — to pastāstīja kāds no vedējiem Pankisi ielejā. Otrs vārds (pirms Alazani) — ielejas nosaukums — ir mūslaikos pievienots.
Pirms Šenako ciema pļavā kādi divi desmitu akmens plākšnu stāvus, augstumā apmēram līdz puscelim. Dažās kaut kas tā kā ar naglu iegravēts, citas pilnīgi gludas. Pēc gadskaitļiem noprotu, ka kapiņi — paši foršākie, ko esmu redzējis: bez klinteņu žodziņiem, leduspuķem un grābstīšanas skujiņā; kopšana pilnībā govju un aitu ziņā.
 |
| Kapakmens Šenako kapiņos; septiņu kredītkaršu augstumā |
Nākamajā paugurā — Šenako (შენაქო) ciems: kādi trīs desmiti no plakaniem akmeņiem krautu divstāvu ēku; gandrīz visām otrajā stāvā kokgriezumiem daiļota galerija. Dīvaina sajūta visā Tušetijā: kā blāvojošā sveces liesmā mirkli pirms dzišanas skatoties. Daudz pamestu ciemu; vēl vairāk tādu, kuros nedaudz ļaužu ierodas uz pāris vasaras mēnešiem (un 8.jūnijā vēl nebija klāt). Nezinu, kādi zelta kalni būtu jaiegulda, lai pa īstam atgrieztu šurp dzīvību; biezajai Šveicei varbūt būtu pa kabatai. Izstaigāju līkloču ejas starp namiem: pāris namos dzīvība, pārējie gaida saimnieku ierašanos; neesmu pārliecināts, ka visi sagaidīs.
Paugura virsotnē ciema malā — sv. Trijādības (Jura?) baznīca (1843); viens no diviem kristiešu dievnamiem Tušetijā. Plašak par tušu garīgo dzīvi — beidzamajā ierakstā par šo ceļojumu (14.&15.jūnijs).
Pie baznīcas — divi lepni jūdu tautas dēli, viens ar tibeteiku un peisakiem, otrs — maķenīt uz cilvēku pusi. Viens lidina kvadrakopterīti, otrs iegrimis tālrunī. Viņi ieradās vakar (ar 4wd busiņu, kuru redzēju pirms pārplūdušā ceļa posma), pēcpusdienā, droši vien, palodāja pa Augšomalo, pārnakšņoja Pātas viesu namā, šorīt iekrāva savus milzīgos koferus tajā pašā busiņā un caur Šenako devās atpakaļ uz Kahetiju. Vareni — Tušetija in a nutshell: divās pusdienās un vienā naktī .
Pāta brīdinājis, ka starp Šenako & Diklo, iespējams, būšot aitas. Un suņi. Pamatskolas latenes učenes pārāk dziļi ieurbušas manī Birkerta latvju ētikas ideālus (Laba mana māmuliņa, / Labi mani mācījuse..), tāpē ceļā uz atskārsmi, ka pret ganu asinssuņiem spēriens ir trešais labākais līdzeklis aiz akmens un sprunguļa, nākas pārvarēt iekšēju pretestību. Pirmais suns (Svanetijas suņi neskaitās, tie viens par otru mīļāki), vēl neesmu apguvis pretdarbības algoritmus, bet, par laimi, gans turpat un kustoni savāc.
Maķenīt tālāk ceļarādītājs vēstī, ka Diklo var nokļūt gan pa ceļu (3km), gan taku (4,7km). Izvēlos, protams, taku. Sākumā līdztekus takai strauts, tad tas ieplūst betonētā baseinā un turpina ceļu, iedzīts čuguna caurulē. Kau'kas dīvains! Pēc gabaliņa caurule nogriežas lejup pa nogāzi, un vēl pēc gabaliņa — transformators. Dūcošs! Atceros lasījis, ka Šenako — vienīgais ciems, kuram sava hidroelektrostacijiņa; pārējos iztiek ar ☀ baterijām. Taka iet traversā pa stāvu mežotu nogāzi, skati — elpu aizraujoši. Kādā apšu jaunaudzē ēnā tikko plaukušu gaiļpiešu lauks (8.jūnijā!). Citā vietā uz klints sildās pavisam maziņš odžu bērns; sajutis mani, izmisīgi cenšas pazust zālēs.
Vairākās vietās pļavas — vienās gundegās (vismaz līdz nākamajam braucienam šurp pirmais, kas nāks atmiņā, iedomājoties Tušetiju, būs dzeltenas pļavas). Es — pirmais gājējs šogad,
arī lopi vēl nav bijuši, tāpē taka vēl nav iestaigāta, bet tad pamanu, ka tā tur, kur visdzeltenākais,— iespējams, staigātāji līdz izplatīties gundegu sēklām, tāpē takas malā ziedu vairāk nekā citur.
 |
Taka iziet ganībās pie Diklo ciema kapsētas. Šī nav tik forša kā iepriekšējā: pāris no caurulēm metinātu muļķīgu žodziņu un krustu nolupušu krāsu. Pats ciems — nu tā: līdzenā vietā, neviena torņa, vismaz puse ēku pamestas un pamazām brūk, pārējās papildinātas ar nejēdzīgām konstrucijām no nomaļiem — piebūvēm, lodžijām utt. Īstais (vecais) Diklo ciems atradies 2,5km no pašreizējās vietas, bet 1837.gadā iebrucēji no Dagestānas to nopostījuši (mūdienās Sakartvelo–Dagestānas/Krievzemes robeža kādus 3...4km no vecā Diklo ciema).
 |
| No rīta kurpītes bija tumšzaļas. |
Tālāk ceļš uz veco Diklo (cietokšņa drupām). Pie staba ceļa malā piesprausta lapiņa vēstī, ka tālāk — pierobežas zona un jāiet pieteikties robežsargiem. Procedūra zināma no Lagodekhi nacionālā parka; saku, ka personības apliecību savākšu atceļā, robežsargi parāda taku nogāzē, pa kuru apiet aitu fermu un iedod kārti apkaltu galu, ar kuru atkauties no suņiem.
 |
| 🇬🇪 karogs pie robežsargu telts; sniegotās virsotnes — Dagestāna/Krievzeme |
Taka labi iemīta, turklāt ceļu norāda Sakartvelo karogs; fermas suņi mani nepamana. Izrādās, ka karogs nevis cietoksnī, bet pie robežsargu telts kraujas malā, no kurienes viņi, iespējams, binoklī vēro Krievzemes robežu. Turpat līdzās viena no daudzajām tušu svētvietām (kad skatījos kartē, biju nesaparašanā ar daudzajiem shrine, kam, manuprāt, būtu jābūt dievnamiem) — plakanu akmeņu krāvums plīts lielumā ar iedobumu (tādu kā cepeškrāsni ;) ) ziedokļiem: svecītēm, dzīvnieku kauliem, monētām..
Cietoksnis kādu puskilometru tālāk pavisam šauras gēdas galā; vieta izvēlēta patiesi prasmīgi, jo vienīgā piekļuve — pa šaurās un klinšainās grēdas kori, kur iebrucēji apmētājami un apšaudāmi visiem pieejamiem ieročiem. Dažas torņu sienas un arkas saglabājušās. Iespaidīgi!
Dzirdu, ka mani sauc,— nezin kāpēc atbraukuši robežsargi. Cietoksni apskatījis, nokāpju pie viņiem: izrādās, pie viņiem braucot kaut kāda priekšniecība, tāpēc viņi izrakstījuši caurlaidi un atveduši, lai viss būtu pēc priekšrakstiem. Parakstos kantorgrāmatā, bet no piedāvājuma braukt atpakaļ auto atsakos. Atceļš līdz robežsargu postenim pa to pašu taku. Atvados no robežsargiem, vēlreiz izeju caur Dartlo ciemam; ļaudis tikai vienā namā (neskaitot Mašo namiņu). Pie ceļa rādītāja Lejasomalo 11,5km/2h50 paskatos pulkstenī — bez divdesmit pieci. Jāliek kājas pār pleciem, jo Pāta pieteicis, ka vakariņas pusseptiņos. Viss atceļš pa ceļu, bet tik un tā nokavēšu.
Gabaliņu aiz Diklo pamanu auļojošu dažāda vecuma un dzimuma liellopu baru (jā, jā, tieši tā — auļojošu!). Esmu pamanīts, bars pagriežas un nesas tieši uz manu pusi. Nedaudzās sekundēs paspēju lūgt piedošanu visiem, kam Zemes dzīvē esmu nodarījis pāri, un gara acīm pārskatīt iespaidīgākos foto no Pamplonas. Tomēr esmu tikai kalnu slēpošanas trases mietiņa lomā: apmetuši 270 grādu loku ap mani, govslopi aizauļo līdz nākamajam pagrieziena punktam viņiem vien zināmajā vakara skrējiena trasē.
Pēc brītiņa brauc apvidnieks ar uzplečotiem vīriņiem — robežsargu priekšnieki; parādu caurlaidi, viņi atzinīgi māj ar galvu un novēl laimīgu ceļu. Angļu valodā.
Pie Šenako vairs ne aitu, ne suņu. Kādā ceļa līkumā lejup (Pirikiti) Alazani gravā pamanu uz kokiem sarkanas bultas un labi iemītu taku; manā (WalkMe lietotnes) kartē tās nav, bet varētu būt laba šōtkata iespēja. Skatos kartē, ka attālinos no auto tilta pāri upītei, tomēr marķējums uz kokiem turpinās. Izrādās, taka ved līdz kājnieku trošu tiltam, kurš vēl no tiem laikiem, kad visa pārvietošanās Tušetijā bijusi ar zirgiem. (Pāta pastāsta, ka tilta klājums bijis sapuvis un iegāzies upē, bet pirms trim vai četriem gadiem atjaunots). Pretējā nogāzē lapukoku mežā taka grūtāk saskatāma, tomēr ceļu nevar nepamanīt.
Iznāk laika pat nofočēt nepabeigto trosu ceļa staciju, un maķenīt pirms pusseptiņiem esmu pie viesu mājas. Vakariņās zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi; neesmu ne par kādiem pelmeņiem sajūsmā) un atkal svaigu gurķu & tomātu salāti.
Pastāstu Pātam par piecu dienu pārgājiena uz Pankisi ieleju plānu un gluži vai redzu, kā viņa acis iemirdzas: es esot izvēlējies pašu, pašu, pašu labāko, kas Tušetijā dabonams.
Karsta duša (šoreiz ☀ sildīta), zem deķa, un šovakar pat izpaliek ierastā 12s mētāšanās bezmiegā.
3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē
Ārējas saites
Taka Omalo–Diklo vietnē https://www.caucasus-trekking.com
Mans gājums (25km, 1600m)
Emīlijas (🇦🇺, kura jau vairākus gadus mīt 🇬🇪) emuāru ieraksts par Tušetiju
Nākamais texts: 9.–13.jūnijs, Tušetija–Pankisi ieleja 🇬🇪
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru