3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Vakar staigāju ~šo, tikai pretējā virzienā (Adiši–Ušguli): 8h, 10am–6pm, beigas (~9km) nevis pa taku nogāzē, bet ceļu. Trešdien no gaisa kuģīša (L410) redzēju Čhunderi pāreju (2722m, iecerētā gājiena augstāko (& sniegotāko) vietu): nešķita, ka ❄ tur pārāk daudz. Tomēr biju gatavs, ka nāksies atgriezties Adiši & nakšņot vēlreiz tur.

Vakar no rīta Tarzāns, viesu nama saimnieks Adiši, pastāsta, ka kāds pa iecerēto taku pēc pirmā sniega esot gājis. Bingo! Tātad iespēja, ka atgriezīšos,— niecīga. Nino, saimniece, uz atvadām iebāž man kabatā pāri svanu ābolu (ვაშლი [vašli]), 1800m augstumā augušu.

Pirmie 6km pa līdzenu taku gar ადიშისჭალა (Adišičala) upīti, kura tek no ledāja. Daudz knapāka, nekā oktobrī: ūdens daudzums atkarīgs no gaisa temperatūras & ☀ starojuma. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā ❄ (~3cm), bet pēc tam — kaut kas suņveidīgs. Ja nu kas, man sarkana cepurīte ⛑ somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē & nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs licis pēdu. Ja netrāpu, sniegā līdz 2/3 ceļgala augstuma. Tomēr pārejas tuvums dzen uz priekšu, un drīz vien arī stabiņš ar augstuma atzīmi 2722m klāt.

Lejupceļs pa dienvidu nogāzi, kurā ❄ vien pāris centimetru. Slīdamībai ar to gana, un jaunie Aldi zābaciņi maķenīt spolē, tomēr ~500m lejup pieveicu bez salhofiem & ritbergeriem. Grēdas šajā pusē vējš stiprāks, tāpēc uzvelku vēl vienu jaciņu — ar kapuci. Ceļa atlikusī daļa — gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas: 19km pa palīdzenu taku līdz Haldei (ciemam, kurā ļaudis tikai vasarā), tad pa lauku ceļu caur Iprali (ciems, kurā dažas mājas ar mītniekiem arī ziemā) līdz Davberi un tad pa pusbūvētu šoseju (būvē patiesi pamatīgi — no betona, kā kalnos pienākas). Ticis uz ceļa, @ booking.com pasūtinu naktsmājas. Pusceļā piestāj pretimbraucošs mikriņš, un šoferītis, uzzinājis, no kurienes esmu atnācis, vaicā, vai saviem spēkiem tikšu līdz galam. Pateicos & atsaku, ka 5km līdz tumsiņai var arī atpakaļgaitā paspēt.

Ap sešiem, kad krēslo, nonāku viesu namā. Drīzāk esmu nosalis, nevis noguris. Istaba tīri jēdzīga, tikai vēsa gan; elektriskais sildītājs ne pārāk jaudīgs, turklāt istabā labu laiku neviens nav mitis. Sasildos dušā (karsta, bet ne pārāk spēcīga), izdzeru kādu litru ūdeni, atceros, kas troļļa mājā raxtīts uz sijas (ēst būs tikai rīt) un, uzvilcis džīnas un svīteri, palienu zem segas. Var iztikt. Sildītāja ventilators maķenīt trokšņo, bet manu miegu traucēt tas nespēj. Nepaužu pat pienācīgu sajūsmu par Antras atsūtītajiem lidojošo lapsu foto — jo tad būtu roķeles no tīkamā zemsegas siltuma jābāž ārā.

Nākamais texts: 4.decembris, Ušguli  🇬🇪 (in construction)

28.–30.novembris, uz Mestiju 🇬🇪

Pieticīga ceļinieka pusdienas

28.novembris. Turpceļa biļeti biju nopircis 28.septembrī — dažas dienas pirms iepriekšējā brauciena pie kartveļiem — par €13,59. Autobusa biļetei uz Viļņu dabūju bez maksas kā kompensāciju par mēra laiku sākumā atceltajiem braucieniem uz Pēterpili. Nākas celties nejēgā agri, jau autobuss pulksten septiņos. Četras stundas ceļā pavadu snaužot un adot.

VNO 🇱🇹 atrodas četrus kilometru gājienā no stacijas/autoostas, un parasti turp mēdzu doties kājām. Pa ceļam Lidl-ā nopērku paku kafijas (toreiz Lidl-u tēvijā vēl nebija, turklāt 🇱🇹 kafija nav aplikta ar akcīzi).

BUD 🇭🇺pieredzes sabiedēts (teju nācās maksāt par pārlieku lielu rokas bagāžu), tramīgi gaidu iekāpšanu. Lidostas darbinieces visai piekasīgi ķersta kartveļus, kuriem vairāk par vienu bagāžas vienumu, un liek maksāt; uzmetis mugursomu uz viena pleca, grozos kā vējrādītājs tā, lai mugursoma allaž slēpta darbinieču skatam. Izdodas.

W68045 VNO 🇱🇹  – KUT 🇬🇪 31⁄2 stundas, galā esam ap pusastoņiem; kartveļu robežsargi raiti ielaiž 🇬🇪, un ap astoņiem izeju no lidostas. Kā ierasts, klūp virsū taksisti, tomēr nolemju vispirms pamēģināt noķert kādu mikriņu, lai gan jau pavēls. Tiklīdz esmu izgājis šosejas malā, viens brauc, un pēc pusstundas esmu Kutaisi autoostā.

Esmu rezervējis gultiņu hostelī privātmāju rajonā aiz pilsētas galvenā laukuma. Pa ceļam kādā bodītē nopērku maconi brokastam. Hostelī atklājas, ka rīta steigā esmu paķēris nepareizu tālruņa kabeli (USB-C vietā microUSB). Saimniecei tāda nav; nekas, nakti kaut kā pārlaidīšu arī bez tā.

29.novembra rīts ataust ar spožu . Vispirms tieku pie kabeļa, tad paklīstu ieliņām nogāzē netālu no dzelzceļa stacijas: ir pa kādai interesantai cara laika ēkai, tomēr vairums — visai nolaistas. Aizeju uz Bagrati katedrāli: pie tās vārtiem allaž visai uzbāzīgi ubago vairākas večiņas (man šķiet, tās tuvējo māju iedzīvotājas, kuras tādējādi īsina laiku); nav gana, ja iemet monētu vienas bļodiņā, pārējās bāž savējās teju vai sejā. Katedrāle — nu, tā, bet skats no tās teritorijas uz Rioni otru krastu lielisks. Netālu no katedrāles cita baznīciņa — sv. Jura, daudz mazāka un daudz jaukāka. Tai līdzās daži apbedījumi (šķiet, popu) un nogāzē galīgos brikšņos efeju apauguši krusti un pieminekļi.

Tajā pašā krastā atrakciju parks, kurš decembrī, protams, nedarbojas, tomēr atvērts. Nopērku pastmarkas un tirgū — sieru, augļus, dārzeņus un zaļumus. Hosteļa virtuvē uzraksts, ka dabonams vīns. Nopērku pudeli sausa sarkana par ₾5 (maķenīt vairāk par €1.50). Balta saimniecei nav, turklāt līdz šīm vēl nav gadījies 🇬🇪 dabūt lielisku baltvīnu. Burvīgas nesteidzīgas pusdienas  pielietā hosteļa dārzā. Koki pilni citonu un mandarīnu — šobrīd ražas laiks. Man savējie no tirgus.

30.novembris. No KUT 🇬🇪 esmu lidojis diezgan daudz reižu: vēlā vakarā/naktī turp var nokļūt tikai ar taksometru; dienā — ar mikriņiem, kuri dodas uz Samtrediju, Poti, Zugdidi, Batumi... Ar laiku atklāju, ka vislabākais veids — vispirms ar pilsētas 8.mikriņu līdz galam (no Sarkanā tilta pilsētas centrā; starppilsētu mikriņi — no autoostas ~2km attālumā), turklāt tie braukā daudz biežāk; pēc tam beidzamos 8km ar stopiem. Ar kartona plāksnīti ar uzrakstu აეროპორტი ilgāk par pāris minūtēm ceļmalā nav nācies stāvēt. Pēc mana beidzamā 🇬🇪 apmeklējuma palaists īpašs lidostas autobuss: atiet no Tūrisma informācijas biroja (turpat pie Sarkanā tilta) reizi divās stundās, biļete ₾5 (tikai pie šoferīša ar bankas karti).

Starp KUT 🇬🇪 un UGMS 🇬🇪

Dodos uz KUT 🇬🇪 ar pilsētas mikriņu & stopiem un esmu galā ap vienpadsmitiem. Kad esmu pie termināļa ēkas, gaisā uziet kāds gaisa kuģītis. Kājas paliek aukstas: vai patiesi esmu sajaucis laiku un nokavējis. Izrādās, ne: īstais kuģītis (OK-TCA) gaida uz perona pie paša termināļa (uz viziera milzeņiem jāslāj gabaliņš pāri visam peronam). Mani piereģistrē (pirmo reizi lidojumā uz/no UGMS 🇬🇪 izsniedz iekāpšanas karti), atmīnē & iekrauj. Izrādās, esam trīs pakši 19 vietu kuģītī. Šodien stūrē divi džeki; ārā kāpdams pavaicāju, vai viņu kolēģe vēl lido. Jā, jā, lidojot, tikai viņai šodien brīvdiena. No kuģīša saskatu Čkhunderi pāreju (2722m) — augstāko vietu gājienā no Mestijas uz Ušguli; izskatās, ka  nav pārāk daudz. Pusstunda, un esam galā. Kad iepriekšējā reizē lidojumu atcēla, nācās pa zemi ceļot vairāk nekā sešas stundas.

Nākamais texts: 1.decembris, Mestija–Tetnuldi slēpošanas kūrorts 🇬🇪 (in construction)

21.&22.oktobris, Krakova 🇵🇱, mājup caur Budapeštu 🇭🇺

Herr Liszt @BUD 🇭🇺

21.oktobris. Visa diena Krakovā; lidojums pašā vakarā (8.55pm). Esot ļaudis, kuriem tīk Prāga, un esot tādi, kuriem Budapešta (gustavs starp tiem), bet neesot neviena, kuram patiktu abas. Krakova tiem, kuriem tīk Prāga. (Saprotiet pareizi: pilsēta itin jauka, gustava gaume pie vainas...) Esmu še bijis diezgan daudz reižu, tāpēc vienkārši klīstu pa pilsētu.

Gluži līdzās vecpilsētai iespaidīgs Grunvaldes kaujas (1420) piemineklis. Reti kuram šis nosaukums ko izteiks, toties vietas nosaukumu leišu valodā — Žalgiris — būs dzirdējuši visi. Kaujā, kura norisinājās mūsdienu Polijas ziemeļaustrumos, apvienotie leišu un poļu spēki sasita lupatās Vācu/Teitoņu ordeņa karaspēku. Vecpilsētas otrā pusē, Vislas karstā, atrodas Vavela pils, 🇵🇱 karaļu rezidence. 12.–17.gadsimtā. Pils muzejos un katedrālē esmu bijis; šoreiz izstaigāju tikai pagalmu.

Krakova (fragments)

Promenādē Vislas krastā pie pils — Zvaigžņu aleja (noskatīta no Slavas alejas Holivudā), kurā slavenu muzikantu un kino ļaužu plaukstu nospiedumi, tostarp Folkera Šlēndorfa (1939), Skārda bungu režisora.  Aizeju līdz operai gabaliņu no centra — garlaicīga stikla un metāla ēka (2008); ir redzētas daudz aizraujošākas mūsdienu operu ēkas. Ieeju vairākās baznīcās. Galu galā laiks nosists, lai gan, taisnību sakot, gribētos būt mājās.  Beidzot 9pm FR1289 KRK 🇵🇱 – BUD 🇭🇺 — lidojums pagalam īss, kādās 40min pāri .

21.oktobris. Budapeštā pārnakšņoju jaukā hostelī, kurā esmu bijis jau iepriekš. No rīta pieceļos tā, lai būtu pie Decatlon durvīm atvēršanas brīdī: viņi atsūtījuši e-pastu par pamatīgām atlaidēm. Iecerēto kalnu zābāciņu  vietā (izpirkti) nopērku krosenes, Izmetu loku caur centru: Lista pieminekli, Parlamenta ēku... un dodos uz BUD 🇭🇺. 

W62405 BUD 🇭🇺 – GOT 🇸🇪. Pirms pāris gadiem BUD 🇭🇺 uzcelts jauns terminālis lēto lidsabiedrību lidojumiem: iekāpšanas kartes pārbauda nevis pie izejas uz gaisa kuģi, bet pie ieejas lielos aizgaldos. Kad iepriekšējais pūlis no gaisa kuģa izkāpis, atver aizgalda ārdurvis un viss iekāpjošais pūlis vienā mirklī pie trapiem. BUD 

Volker Schlöndorff

🇭🇺, kā zināms, ir viziera mājvieta, un šoreiz pie aizgalda ieejas dežūrē kāds viziera čiekurs un kontrolē, kā lidostas darbinieces pārbauda rokas bagāžas izmērus. Parasti viņas uzmet aci tikai koferiem ar ritenīšiem, un augstāk par metru virs zemes (uz mugursomām) viņu skats nepaceļas, bet bet šoreiz liek bāzt mērrāmī itin visas somas. Mana mugursoma, protams, nelien. Čiekurs teic, ka būšot jāmaksā. Atsaku, ka iešu pārkrāmēt. Paeju gabaliņu tālāk, aptinu guļammaisu ap vidukli zem jakas, jaunās krosenes sabāžu aiz jostas (labi, ka nebija zābaciņu). Soma kļuvusi acīmredzami mazāka, bet izmaiņas manā stāvā, manuprāt, nav pārāk ievērojamas. Kad atgriežos pie aizgalda ieejas, čiekurs prom. Stūķēju somu rāmī — īsti nelien, bet dāmas met ar roku un teic, lai ejot iekšā.

Budapešta (fragments)

GOT 🇸🇪 mani tracina: esmu tur divreiz bijis (dažas stundas ceļā no BCN 🇪🇦/BUD 🇭🇺 uz RIX 🇱🇻), un tad sviedru robežsargi pārbaudīja dokumentus arī no Šengenas zonas atlidojušajiem. Ar kādām tiesībām!?  Vienā no reizēm pamanīju, ka pievakarē robežsargi aizvācas un vēlāk atlidojušos tranzītzonā laiž bez jebkādām pārbaudēm. Šodien nepārbauda – droši vien tāpēc, ka sestdiena. Labas robežpārbaudes: darbdienās no deviņiem līdz pieciem Starp lidojumiem piecas stundas, bet €12+€8 vērtu biļešu dēļ vērts paciest.  Beidzot FR3268 GOT 🇸🇪 – RIX 🇱🇻, vienpadsmitos esmu RIX 🇱🇻, 22.autobuss vēl kursē un trolejbusi uz depo Ganību dambī arī. Divdesmit dienu esmu pa pasauli mētājies. Home sweet home.

Pirmais texts: 3.&4.oktobris, uz Sakartvelo 🇬🇪

19.&20.oktobris, Tbilisi 🇬🇪, uz Krakovu 🇵🇱

Brokasts

19.oktobris. Kad sākuši braukāt autobusi, labi izgulējies, dodos uz viesu namu. Tas burvīgā rajonā (Kveda Čugureti) Kūras labējā krastā, kur iepriekš neesmu bijis. Pastulbi iznāk: esmu atlidojis pārlaist Tbilisi vienu nakti. Pabrokastoju ar maconi & kafiju un metos pilsētā. Turpat netālu Dezertieru tirgus (jā, jā, tieši tā — Dezerter Bazaar). Nosaukumam esot sakars ar krievu–kartveļu karu (1918–1921): dezertieri pašreizējā tirgus vietā esot pametuši ieročus un ekipējumu. Tirgus aizņem veselu kvartālu un visai atgādina mūsu Centrāltirgus āra daļu pirms rekonstrukcijas sākuma: būdu labirints un tirdzniecība no auto, zemē noliktām kastēm, maisiem... Plašu plašā augļu, dārzeņu, riekstu utt. izvēle. Ir arī delikateses, piemēram, marinētas ķiploku galviņas. Tirgu esot grasījušies slēgt jau pērn (2024.gadā), tomēr plāni esot atlikti līdz nākamajam gadam (vēlēšanas!). Aija pasūtinājusi kartveļu garšvielas — kaut kādas(!) kartveļu garšvielas. Tās sievietes mani reiz kapā iedzīs: kā es varu zināt, ja manā virtuvē no garšvielām sāls, pipari un Anniņas

Dezertieri

ražojumi. Un vēl izejvielas karstvīnam. Nopērku pa kausiņam no kāda duča toveru un metu mieru. Lai brauc pati, ja nav labi! Svanu sāls šeit ~piecreiz lētāks nekā no Nadjas māmuļas Mestijā — vai tik nebūs malta Vegeta. ;)

Netālu no viesu nama Ilias dārzs — kičīga vieta, kas atgādina Tallinas ielas kvartālu, tikai ar īstu dārzu. Jauka vietiņa.

Viesu nams arī foršs: kādreiz bijis liels dzīvoklis cara  laika namā ļoti augstiem griestiem, tad iebūvēts mezanīnstāvs. Visa priekšējā siena — milzīgs logs, tāpēc koplietošanas telpās gaismas pārpārēm. Sānos terase ar zviļņiem un spuldzīšu virtenēm. Īpašnieki nolīguši par uzraudzītāju atbēgušu krieviņu; vakarā viņš sasaucis citus krieviņus, un viņi terasē dzer. Ne pārāk skaļi, bet lamuvārdi katra vārda galā gan mani tracina. Kopš tā laika kartveļu valdība aizvien vairāk un vairāk krievzemes pavadā, tāpēc skaidrs, ka šauro tur būs aizvien vairāk un vairāk.

The lasts of Tbilisi 🇬🇪

20.oktobris. Atpakaļ uz  🇵🇱: W61282 TBS 🇬🇪 – KTW 🇵🇱. Nesteidzīgi izdzeru kafiju terasē un kājām dodos uz Brīvības laukumu. Spoža . Pusstunda ar 337.autobusu līdz lidostai. Kādas 3½ stundas, un esmu KTW 🇵🇱. Lidosta krietnu gabalu no pilsētas centra (45min); tūliņ nāk autobuss. Ceļā nopērku biļeti uz Krakovu ar aprēķinu, lai Katovices apskatei iznāktu divas stundas. Pilnīgi pietiekami: pilsēta pamatīgi cietusi Otrā pasaules kara laikā, un skatāma tur pavisam maz. Atmiņā palicis milzīgs klasicisma stila dievnams (atgādina VEF Kultūras pili) un dažas funkcionālisma ēkas. Stunda, un esmu Krakovā.

Nākamais texts: 21.&22.oktobris, Krakova 🇵🇱, mājup caur Budapeštu 🇭🇺

16.–18.oktobris, Danciga 🇵🇱, uz Tbilisi 🇬🇪

W61730 TBS 🇬🇪 – GDN 

– Ko šodien rāda?          
– ......................          
– Jūru. Aizvien vēl jūru...
iz filmas Sinjors Robinsons *

🇵🇱 bez piedzīvojumiem: četras stundas, un esam galā.

16.oktobris. Kamēr mūs izlaiž no gaisa kuģa un ielaiž 🇵🇱, pulkstenis jau pāri vieniem naktī. No lidostas uz Dancigas naktī reizi stundā braukā autobuss N3. Ja brauktu ar to, būtu hostelī ne agrāk par trim naktī, tāpē esmu nolēmis palikt lidostā un no rīta doties uz Sopotu (krievu laikā tur notika kaut kādi vieglās mūzikas festivāli, tāpēc veciem ļaužiem nosaukums tāds dzirdēts).

Vietne Sleeping in Airport noder, ja grasāties palikt lidostā pa nakti. Par GDN 🇵🇱 gan tur informācija visai skopa, bet šogad februārī jau biju tur nakšņojis, tāpēc zināju, ka termināla galā kafejnīca, kurā ērti dīvāniņi un krēsli. Dodos taisnā ceļā turp, lienu guļammaisā un guļu līdz pieciem kā kāda dieva(-es) ausī. Tad sāk rosīties kafejnīcas personāls, bet viņi tik laipni, ka gulošos nemodina. Aizvācos uz krēsliem (ar roku balstiem — nekāda gulēšana neiznāk) bez uzaicinājuma, pāris stundu pasnauduļoju un ap astoņiem ar 122.autobusu (maršruts mainīts, no GDN 🇵🇱

Westerplate

 vairs nekursē) dodos uz Sopotu. Vēss, drēgns, turklāt smidzina — kā jau oktobrī pie Baltijas jūras. Aizeju līdz mola galam, paklīstu pa ieliņām, kādā kafejnīcā izdzeru lielu krūzi kapučino (nolūkā sasildītos; parasti tādas draņķības sevī neleju) un dodos uz tramvaju. Sajūta kā Jūrmalā rudenī (tikai bez krievu "kultūras" uzslāņojumiem).

Hostelī (La Guitarra, Dancigas vecpilsētā) atstāju mugursomu un dodos uz Westerplati — vietu, kur 1939.gada 1.septembrī sākās Otrais pasaules karš. Vai viņi (🇵🇱 garnizons Westerplatē) varēja iedomāties, ka karš turpināsies teju sešus gadus? Un kur būs mūsu Westerplate?

Ja latvju panteons būtu manā pārziņā, līdzās citām mātēm (vēju, smilšu, meža...) jau sen būtu ieviesis arī Hanzas māti: uzlūkojot sarkanu ķieģeļu ēkas Amsterdamā, Hamburgā, Berģenē, Dancigā, Brēmenē, Stokholmā..., jūtu tādu kā saikni ar pirmsākumu. Droši vien tādēļ Danciga ir mana mīļākā pilsēta 🇵🇱. Un vēl tāpēc, ka no turienes Ginters Grass, manuprāt, nozīmīgākais 20.gadsimta rakstnieks.

Hosteļa pagrabstāvā plaša virtuve/ēdamistaba/zvilnētava: paēdu, brīdi paburzos un dodos atgūt naktī neizgulēto.

Lietusūdens notekas vecpilsētā

17.oktobris. Klaiņoju pa "kluso centru". Dienvidu pusē  — zigzagveida kanāls, kura krastu izvirzījumos kādreiz bijuši bastioni. Īsts arhitektūras stilu un paņēmienu kokteilis: sarkani ķieģeļi (neesmu pārliecināts, ka gluži viss ir gotika), pildrežģis, historisms, pa kādai jaunbūvei, kas lieliski iederas pilsētvidē. Visai daudz tukšumu starp ēkām vietā, kura zemesgabali būtu ķertin jāizķer. Droši vien kara sekas: drupas novāktas, bet nekas nav atjaunots/uzcelts vietā. Kanāli. Kādā vietā tramvajs mūžīgā stāvvietā: sliedes kaut kad nojauktas.

18.oktobris. W61729 TBS 🇬🇪 – GDN 🇵🇱, paredzēts izlidot 3.35pm. No rīta izmetu loku pa vecpilsētu un nopērku dažas (patiesībā — visai daudz) pastmarkas nākamajiem ceļojumiem. 🇵🇱 Pasts laiku pa laikam pasūtina marku metus akvarelistam Andžejam Gosikam (Andrzej Gosik), un esmu izpētījis, ka nesen iznākuši seši bloki ar kukaiņiem.

Kad esmu ceļā uz lidostu, atnāk ziņa no viziera, ka lidojums kavēsies — ierobežots gaisa satiksmes dispečeru streiks. Izlidošanu pārceļ vairākas reizes pa stundai. Lidostas ne-Šengenas daļa mazītiņa, visiem pat sēdvietu nepietiek, viena pati kafejnīca, pie kuras visu laiku vismaz pusstundu gara rinda. Vizieris sāk dalīt ēšanas kuponus, kā ES Regulā 261/2004 noteikts, bet arī tur prāva rinda. Mūs sāk iekraut ap septiņiem, kad skaidrs, ka kavēšanās nebūs mazāka par trim stundām un katram paksim pienāksies €400 kompensācija. Sāku berzēt rokas.

Līdz nākamajai reizei...

Drīz pēc pacelšanās salona aizmugurē  atskan kliedzieni: divi kartveļu vīriņi plūcas. Sēžu diezgan tālu no viņiem, tāpēc nevaru spriest, cik tas nopietni. Kapteinis paziņo, ka drošības apdraudējuma dēļ nosēdīsimies WAW 🇵🇱. Kad esam lejā un ierodas poliči, vīriņi pavisam rāmi. imho, notikušais bija teātris: kompensācijas būtu izmaksājušas vizierim ~200*€400=€80 000, tāpēc viņi samaksāja vīriņiem dažus simtus, poličiem pastāstīja, ka pārvērtējuši incidenta bīstamību, bet vīriņus iesēdināja savā lidojumā no WAW 🇵🇱 nākamajā rītā. No gaisa kuģa viņus neizveda tā, ka varētu iedomāties,— bez rokudzelžiem utt.

Pēc 40min pitstopa lidojam tālāk; TBS 🇬🇪 ierodamies vēlā naktī. Nolemju uz viesu namu nebraukt, bet gan pārlaist nakti lidostā: izlidošanas zālē zem eskalatora mākslīgs "zālājs", kurā piecu zvaigžņu gulēšana: nespiež sānus un var izstiepties visā garumā (arī šī informācija no Sleeping in Airports).

* ja kāds nesaprot itāļu valodu:  biļete ar atlaidi (ridotto) ;)

 

Nākamais texts: 19.&20.oktobris, Tbilisi 🇬🇪, uz Krakovu 🇵🇱

15.oktobris, Tbilisi 🇬🇪, uz Dancigu 🇵🇱

Gandrīz Boshs @Tbilisi🇬🇪

Biļeti no KRK 🇵🇱  uz KUT 🇬🇪 15.oktobrī nopirku 4.jūlijā; mēnesi vēlāk — 4.augustā — vizieris paziņoja par lidojuma maiņu: KUT🇬🇪 bija paredzēts mēnesi ilgs skrejceļa remonts, tāpēc tikmēr visus lidojumus pārvirzīja uz TBS 🇬🇪. Tas nozīmēja, ka drīkstēju bez piemaksas lidot citā laikā no 1.oktobra līdz 14.novembrim no jebkuras 🇬🇪 lidostas uz TBS 🇬🇪. 13.augustā izvēlējos lidojumu WAW 🇵🇱–TBS 🇬🇪 4.oktobrī (par to visu 4.oktobra ierakstā). 29.augustā, spēlēdamies viziera lietotnē, uzgāju lidojumu TBS 🇬🇪– GDN 🇵🇱 par neticamiem ₾4 (€1,30). Tā kā biļete lidojumam pretējā virziena pāris dienu vēlāk bija dabonama par PLN49 (toreiz ~€10), tad nolēmu aizlaist uz Dancigu: nebiju tur pāris gadu bijis; pilnīgi noteikti mana mīļāka pilsēta 🇵🇱. Tagad, kad rakstot pētu lidojumu rezervācijas e-pastā, atklāju, ka viziera atsūtītajā rēķinā ₾4 vietā minēti ₾92 (€30): acīmredzot bijis lietotnes misēklis; revolut pilnīgi noteikti noskaitīja €1,30. Atpakaļ pie kartveļiem vajadzēja lidot tādēļ, ka biju jau savīkšījis ļoti lētu un ļoti sarežģītu mājupceļu no Tbilisi.

Pie kāda nama pilnīgi nejauši
ieraudzīju šo

Lidojums pašā vakarā (10pm), tāpēc atstāju mugursomu hostelī un metos pilsētā. Klīstu, kur deguns rāda; vienīgā vieta, kurp dodos apzināti, ir Muštaïdi dārzs (მუშთაიდის ბაღი). Biju tulkojis kādu tekstu par latvju tekstilmākslinieku Jūliju Straumi, kurš no 1907.gada līdz 1923.gadam dzīvojis Tiflisā/Tbilisi. Muštaidi dārzos bijušas tekstildarbnīca un muzejs (tagad Sakartvelo Zīda muzejs; kaut kad vēlāk uzbūvēta Majakovska iela, kas tagad atdala muzeja ēku no parka), kurā viņš strādājis. Kad latvju valsts bija jau nodibināta, Straume darbojies Tiflisā kā konsuls un līdzējis atgriezties tēvijā bēgļu gaitās aiznestajiem. Parks visai kičīgs: bērnu atrakcijas ar košām plastmasas bitēm Maijām, troļļu statujām, grēdu baltu manekenu roku un kāju, ieziemotām strūklakām... Vairākas nekrievu laika ēkas — domāju, ka tām arī kāds sakars ar Straumi; būtu interesanti kādreiz ar kādu zinātāju tur pastaigāt. Zīda muzejā bija rekonstrukcija; no strādniekiem uzzināju, ka paredzēts to pabeigt nākamgad (2023.gadā).

bez vārdiem; viņu tur ir pārmērs

Spilgtākais kartveļu valstsvīrs pēc 1991.gada bez šaubām ir Miheils Saakašvili; no pašiem kartveļiem gan dzirdēju galēji pretrunīgas atsauksmes par viņu — no teju vai pielūgsmes līdz lāstiem. Lai vai kā, bet izcila arhitektūra un infrastruktūras objekti Sakartvelo paliks un saistīsies ar viņa vārdu: Miera tilts pāri Kūrai, Rikes parka teātris un izstāžu centrs (nedarbojas), Narikalas pacēlājs, Sabiedrisko pakalpojumu nams (House of Justice), Iekšlietu ministrijas ēka  (Saakašvili bija pārliecināts, ka tiesībaizsardzības iestāžu fiziska caurspīdība veicinās caurskatāmību to darbībā).

Tbilisi  & maķenīt gustava

Pēcpusdienā vēlreiz izstaigāju taku no Kartveļu mātes līdz Mtacmindas parkam. No turienes uz (gandrīz) pilsētas centru var nokļūt ar cara laikā būvētu funikulieri, gluži svaigu pacēlāju (palaists 2024.gada oktobrī) vai kājām. Vakar kāpu augšup pa samērā lēzenām takām parka ziemeļu nogāzē, šodien lejup pa kāpnēm rietumu nogāzē, kuras apmēram līdztekus funikulierim. Pusceļā (4,2km,kādreiz tur bijusi funikuliera pietura)  Mtacmindas panteons — mazītiņa kapsētiņa, kurā apglabāti diži kartveļu dēli un meitas. Aplabāto, izņemot Pirosmani un Zviada  Gamsahurdias, vārdi man neizteic neko. Un vēl tur apglabāts maznozīmīgs krievu rakstnieks Gribojedovs, kurš bijis sūtnis Persijā un kuru persieši 1829.gadā nemieru laikā atgalvojuši. Kopš 2009.gada kapsētā vairs neapglabā.

Savācu hostelī mugursomu un dodos uz lidostu (337.autobuss, dienā ik pēc 15min, brauciens ~30min). W6 1730 TBS 🇬🇪 – GDN 🇵🇱.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Kartveļu mātes)

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Gājiens no Kartveļu mātes līdz Rustaveli metro stacijai: 6km/300m

Nākamais texts: 16.–18.oktobris, Danciga 🇵🇱, uz Tbilisi 🇬🇪

14.oktobris, Mestija–Tbilisi 🇬🇪

Karalienes Tamāras statuja
Mestijas centrālajā laukumā

Jādodas prom no Mestijas. Pagalam negribas. Turklāt neziņa, vai gaisa kuģītis  (OK-TCA) maz atlidos. Apmācies, tomēr tuvējo kalnu virsotnes nav mākoņos — varbūt tomēr lidos. Īsziņas, ka nelidos, nav bijis.

Nopircis no Nadjas, viesu nama saimnieces, mammas puskilogramu svanu sāls, pusdesmitos dodos prom. Lidojums pēc divām stundām. Izmetu loku pa Mestijas centru, iemetu pastkastē vakar steigā rakstītās pastkartes un dodos uz lidostiņu (2,8km no centra).

Mestijas lidosta uzbūvēta 2010.gadā (Miheila Saakašvili nopelns) pēc vācu arhitekta Jirgena Hermana Majera projekta. Nieka 250m² plaša, tomēr pilnīgi noteikti pasaules klases arhitektūra. Meklēdams info par lidostu, uzgāju, ka kartveļu arhitektu birojs LSG Solutions projektējis jaunu termināļa ēku. Skaista, bet, manuprāt, pilnīgi nevajadzīga: max diviem lidojumiem dienā un 10217 pakšiem gadā jeb vidēji 28 pakšiem dienā (2023) ar esošo ir pilnīgi pietiekami.

UGMS 🇬🇪 ēka

Kad eju gar lidostas žogu, atskan dūkoņa, un pēc brīža gaisa kuģītis klāt. yessss — lidošu! Līdz izlidošanai vēl stunda. Reģistrācija = pakša vārdam sarakstā pieliek ķeksīti; pēcāk pēc tā paša saraksta pieņem nododamo bagāžu un atmīnē pašus pakšus.

Izlidojam 11.37am, septiņas minūtes pēc sarakstā minētā laika. Pacelšanās laikā redzu vietas, kur vakar staigāju (zemāk video), pēc tam ielidojam tādā kā miglā, un sniegotas kalnu virsotnes lejā tikai nojaušamas. Sniega līnija gan kā ar lineālu vilkta 2700m augstumā (par to pārliecinājos iepriekšējās dienās; no gaisa kuģīša augstums, protams, nav nolasāms).

OK-TCA

Pēc 50min esam Natakhtari, lidlauciņā ~30km no Tbilisi centra. Biļetes cenā (₾90≈€30) iekļauts arī brauciens līdz Tbilisi centram. Kad izejam ārā no lidostiņas ēciņas, pazīstamais tumšzilais Ford mikriņš ar Mestijā nodotajām somām bagāžas nodalījumā jau gaida pie izejas.

Esmu rezervējis gultiņu hostelī netālu no Rustaveli metro stacijas, kurp mikriņš mūs atvedis. Nometu mugursomu un metos pilsētā. Uzkāpju Mtatsmindas kalnā (~300m augstāk nekā Brīvības laukums) — tur atrakciju parks (esmu bijis); mans mērķis — bruģēta meža taka līdz Kartveļu Mātei, 20m augstai alumīnija statujai vienā no pilsētas pakalniem.

Hostelis pagalam nejēdzīgs: īsts krievu midzenis (lielākā daļa viesu — 2022.gadā atbēgušie krievi, īpašniece arī no viņiem), telpas — vairāki dzīvokļi bez pienācīga remonta un ērtībām, @booking.com foto neatbilst patiesībai, "viesi" sarakstījuši lēveni cildinošu atsauksmju angļu valodā, tāpēc arī izvēlējos šo vietu. Nekas, man tikai vienas nakts melnums šeit jāpārlaiž. Vismaz blakšu nebija. Vēlāk uzrakstīju pagaru atsauksmi, novērtēju kā 1/10 un vēl pievienoju pāris patiesu foto. Pirmo reizi gadījās šitā iekrist.

 Pacelšanās 

Gājiens 6km/500m(?) kāpuma: maršruts ieskatam — gāju pretējā virzienā un no metro stacijas kalnā maķenīt pa citu ceļu.

Nākamais texts: 15.oktobris, Tbilisi 🇬🇪, uz Dancigu 🇵🇱

13.oktobris, uz Koruldi ezeriem 🇬🇪

Mīla uz diviem āboliem jeb pusdienas

Pašā Mestijā nav pārāk daudz iespēju pastaigām: vai nu dienvidu nogāzē/Zuruldi grēdā (no kurienes atnācu vakar), vai ziemeļu nogāzē uz Mestijas krustu un Koruldi ezeriem, vai arī ziemeļaustrumu virzienā garām lidostai, bet tur pirmie kilometri pa pilsētiņas nomalēm gar pamestām jaunbūvēm, turklāt jāatgriežas pa to pašu ceļu.

Izvēlos ziemeļu nogāzi uz Koruldi ezeriem. Pie ezeriem esmu bijis, šķiet, divreiz: pērn novembrī kopā ar suni, kurš izskatījās pēc lapsas, un šogad februārī, bet tajā apkārtnē vēl vairākas reizes. Gultā atkal tik labi, ka dodos ceļā tikai pusdienlaikā. Apmācies un ne pārāk silts. Nadjas viesu nams 75m augstāk nekā Mestijas centrs un uz ezeru pusi, tāpēc kāpšanas šodien būs maķenīt mazāk.

Sirrelisms pie Koruldi ezeriem

Gājiena interesantākā daļa — pirmie 2,4km/730m pa meža takām diezgan stāvā nogāzē. Augstāk sākas daudz lēzenāka daļa bez kokiem, un gājiens pa dubļainiem zemes ceļiem, pa kuriem apvidnieki vadā tos, kuri paši negrib/nevar kāpt. 2,6km/2250m — kafejnīca ar terasi, kurā labi sauļoties (ja ir ). Aiz 4,5km/2425m kāpums kļūst stāvāks, toties pa taku, nevis pa dubļaino ceļu. un arī skati skaidrā laikā kļūst aizvien labāki. Šodien pat Ušba ()4710/4697m, augstākā virsotne Mestijas apkārtnē) nav redzama.

Apmēram 2700m augstumā sākas sniegs, un turpat jau ezeri (

Mestija

6,5km/2740m). Patiesībā — divas palielas un vairākas mazākas peļķes; vislabāk izskatās biezā sniegā. Maķenīt sirreāla paskata dēļu būdas karkass bez jumta un ar 11⁄2 sienu. Un zibensnovedējs, jo vasarā ceļotāji te mēdz nakšņot.

Diezgan spēcīgs vējš, salst stilbi un nākas uzvilkt bandanu. Griežos atpakaļ pa to pašu ceļu. Maķenīt zemāk par kafejnīcu (10,4km/2170m) — Mestijas krusts (nekā īpaša — milzīgs metāla krusts) un skatu tornītis, no kura lielisks skats uz Mestiju. Sākas mežs; lejupdodos  pa citu taku, kas tikpat jauka kā tā, pa kuru kāpu augšup. Tas viss: piecas stundas un kilometrs kāpuma (patiesībā maķenīt vairāk), bez kura diena velti nodzīvota.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Nadjas viesu nama)
 

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Šodien 13km/1300m kāpuma; piecas stundas.

Gājiens uz Koruldi ezeriem Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 14.oktobris, Mestija–Tbilisi 🇬🇪

12.oktobris, Tetnuldi slēpošanas kūrorts–Mestija 🇬🇪

Brokasts ar skatu uz Ušbu
(kalns ar divām virsotnēm virs)

Kad pieceļos, Teo ar puišeļiem jau prom uz skolu. Vēl viena saulaina diena, kad atkal varēs īsbiksēs un t-kreklā (oktobra vidus!). Brokastīs pašgatavoti tomātu salāti, kafija, glāze vīna (no Meraba), tikko no krāsns nācis plācenis. Un skats uz Ušbu.

Ierodas jauns  pāris no Žabeši un pasūtina Merabam kafiju; notērgājam labu pusstundu. Pēc tam paspēlējos ar kaķu bērnu un ceļā dodos tikai ap pusdienlaiku.

Sākums pagalam neinteresants: pa 4km/–350m grantētu ceļu līdz Mestijas–Ušguli šosejai (4,2km, Unghviri pāreja) un gabaliņš pa tādu pašu ceļu uz Cvirmi ciema pusi (gāju šeit pirms sešām dienām), tad kļūst interesantāk: pa meža taku kalnup uz Zuruldi grēdas kori. Ganībās visai tuvu korei nonācis, nolemju aiztaupīt beidzamo 50m kāpumu un apiet virsotni traversā. Bet kā tas noapaļotās reljefa formās gadās, krietni novirzos no iecerētā virziena: nākas vilkt tālruni no kabatas un stūrēt uz taku. Tā beidzamā reize, kad izmantoju navigāciju: tālākais ceļš pa grēdas kori līdz Zuruldi slēpošanas trases augšgalam un tad pa ļoti zināmu taku (esmu pa to gājis kādu desmitu reižu) lejup uz Mestiju.

Taka labi iemīta, vienīgi maķenīt pirms Mentaši virsotnes (11km, 2472m — šodienas gājiena augstākais punkts)  iemaldos rodeodendru audzē, un nākas kādus 50m palauzties. Mentaši virsotnē mobilo sakaru tornis, un no slēpošanas trases turp ved zemes ceļš. Maķenīt augšup, maķenīt lejup,  spīd, lieliski skati — viena izprieca, un drīz vien klāt Zuruldi slēpošanas trases augšgals (14km, 2340m). Nolemju paslīpēt iedegumu, bet tad apvidniekā ierodas četri kartveļu zēni ar kanniņu vīna un prīmusu. Divas stundas pavadām ar karstvīnu un small talk.

N43,02494°, E42,81550°,
1983m v.j.l.

Sešos paliek vēss, tāpēc pošamies prom. Kartveļi piedāvā vietu apvidniekā, bet es atsaku. Atlikušie 6,2km/–940m teciņus, un beidzamajā puskilometrā mežā nākas ieslēgt tālruņa lukturīti. Metijas gelvenajā laukumā (20,2km/1400m) pie kafejnīcas sastopu tos pašus kartveļus: tikko ieradušies,  acis viņiem kantainas un pilnīga neizpratne, kā kājām var tikt lejā no kalna tikpat ātri kā apvidniekā (taisnības labad jāsaka, ka viņiem bija ~3km pa patiesi draņķīgu ceļu līdz Heškili). Izrādās, ka var. Iedzeram kafiju un atvadāmies pa otram lāgam. Kurp viņi, nezinu; gustavs caur Spar, dārzeņu veikalu un maiznīcu uz Nadjas viesu namu.

Ja ļoti gribas, no Mestijas līdz Ušguli var aizstaigāt divās dienās (nakšņojot Adiši), bet tad jāpiepūš vaigi. Trijās — īpaši nepiepūloties. Visos ciemos naktsmītnes plašā izvēlē un visdažādākajās cenās. Takas jēdzīgi marķētas, un gabalu pa gabaliņam ceļa rādītāji ar GPS koordinātēm, augstumu un attālumu/ļoti dāsni lēstu iešanas laiku līdz galamērķim.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Ušguli)

Šodien 21km/800m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 13.oktobris, uz Koruldi ezeriem 🇬🇪