8.oktobris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Mestijas–Ušguli gājiena trešajā dienā normāliem ļaužiem paredzēti ~ 19km/900m kāpuma, ceturtajā — 12km/700m kāpuma (nesaprotu, kā tur var 700m salasīt!); gustavs iecerējis abas dienu gājienu apvienot vienā pa īsāku, taču krietni grūtāku trasi: pēc nokāpiena no Čkhunderi pārejas doties nevis pa ceļu uz Khaldi, bet pāri Khaldečalas upītei augšup uz Lagemas pāreju.

Kad dodos uz dušu, viesu namā pilnīgs klusums: visi pārējie jau gabalā. Rīts tikpat jauks kā iepriekšējais, ap +20c & pie debess neviena mākoņa. 8.oktobrī! Pagatavojis kafiju, dodos uz otrā stāvā terasi svinēt dzīvi, kājas uz reliņiem saslējis. Uzrodas viesu nama saimnieks & laipni uzcienā ar sloksni hačapuri. Mans pūces organisms brokastu neatzīst, turklāt hačapuri nemēdz būt liesi, tomēr notiesāju. (Vajadzēja ietīt salvetē & likt somā — baltais suns Čkhunderi pārejā noteikti būtu novērtējis). 

Čkhunderi pāreja: suns, kuram netika hačapuri

Izmetu loku pa Adiši ieliņām, nopērku vēl kilogramu vīnogu & ap vienpadsmitiem pamāju ciemam atvadu sveicienus. Pirmie 6km — gar Adišičalas upīti pret straumi, ceļā salasās ~200m kāpuma. Sākumā pa iebrauktu ceļu, tad pa takām. Gabalu pa gabalam lejup pa nogāzi mutuļo strauti, visiem pāri tiltiņi (rūpes par tūristiem!). Ar trofejkrūzīti (skat. 6.oktobra ieraxtu) varu padzerties gluži smalki, ne no riekšas. (Pamatskolā kādā exkursijā izrādījās, ka mūsu klases audzinātāja Matilde neprot dzert no pudeles; gustavs gan to prot, tomēr kuram gan negribas iztaisīties smalkākam(-ai), nekā viņš(-a) patiesībā ir!)

Apmēram pusceļā līdz braslam — mazītiņa divēja lietojuma baznīciņa sarkanu skārda jumtu: dievam/dieviem atvēlētā puse ciet, laicīgo lietu pusē katli, krūkas, toveri, bļodas. Pēc latīņu alfabētā transkribēta kartveļu nosaukuma noprotams, ka dievnamiņam sakars ar sv. Juri (Pūķplēsi). Līdzās tādi kā futbola vārti, pie kura pārliktņa vairāki pāri mazu šķeltnagu kājiņu. Skaidrs, kas še notiek: ādu pār kārti, gaļu baļļā.

Dzīves svinēšana (8.oktobris)

Pie 6km rādītājs teic, ka Ipari upes otrā krastā. Atskārstu, kāpē tad, kas pieslējos, viesu namā neviena vairs nebija: Adiščalas upīte iztek no tāda paša nosaukuma ledāja, un no rīta, kamēr Saule vēl nav pa īstam iekurbulējusies un ledu pakausējusi, ūdens upītē mazāk nekā pēcpusdienā. Atrodu vietu, kur upīte starp akmeņu sērēm sadalās vairākās tecēs, iesaiņoju tālruni aizspiežamā maisiņā, atrodu sprunguli (kurš noteikti ne vienam vien ceļiniekam līdzējis tikt pāri) un brienu. Ūdens krietni augstāk par ceļgaliem — samērcē īsbikšu ne pārāk garās staras —  & atsvaidzinoši vēss, straume diezgan spēcīga, tomēr kaut kā izdodas tikt pāri bez peldes. Jozefa vietnē teikts, ka vasarā, kad takotāju vairāk,  akvafobi var tikt pāri upītei zirdziņa mugurā par ₾20...25 (€7...9; varbūt kādam noder: pie € simbola var tikt ar taustiņu kombināciju alt+0128 (uz ciparu tastatūras)). Oktobrī tādu pakalpojumu, acīm redzami, nepiedāvā.

Slaktētava

Līdz Čkhunderi pārejai (2722m) 2,5km/450m kāpums, sākumā caur bērzu & pīlādžu mežu, tad caur  rododendru laukiem. Jozefs raksta, ka augšupceļš paņemot 2h; raxtot pēc foto metadatiem skatos, ka man vajadzējis apaļu stundu. Visu ceļu gremoju pīlādžogas: dzīves neciešamās saldmes mazināšanai, ne tādēļ, ka izsalkums neliktu mierā. Pusceļā starp sausiem suņuburkšķiem nomīņāts skatu laukums, no kura Adiši ledājs visā krāšņumā. (No pārejas skats būs vēl krāšņāks, bet to augšupkāpēji nezina.) Pārejā ļaužu kā Centrāltirgus pieturā maximumstundā. Un balts kaukāziešu suns, kurš noteikti atnācis šurp ar takotājiem un tagad gaida citus, ar kuriem kopā doties mājup. Viņš noteikti būtu ar pateicību pieņēmis hačapuri sloksni. Pārejā vilcinos kādu stundu, gaidīdams, kamēr varēšu uzņemt panorāmvideo bez stafāžas. Vilcināšanos atceros, kad beidzamā stunda ceļā uz Ušguli pilnīgā tumsā.

Pusdienas

Nākamie 3,5km/–500m pa labi iemīt taku pa ganībām lejup līdz Khaldečalas upītei. Un tad sākas pats interesantākais: 3km/750m augšup uz Lagemas pāreju. Še tikpat kā neviens neiet, un taka pamanāma tikai dažās vietās. Aiz upītes purvainās krūmainās pļavās mēģinu ar navigācijas lietotnes palīdzību taku uztaustīt, bet drīz saprotu, ka no tā jēgas maz, labāk turēt pāreju skatā un doties uz to pa taisnāko ceļu. No gājuma atceros visai maz: ganības, sausas strautu gultnes, rododendru lauki. Un elpu aizraujoši skati. Jo augstāk, jo nogāze stāvāka, un, tā kā takas nav, iet zigzagā arī neiznāk. Kājās pavisam jaunas kalnu kurpītes ar pamatīgiem protektoriem, tomēr ik pa brīdim izslīdu tik un tā, lai gan nav lijis vairākas dienas. Tieši tā, kā Jozefs raxtījis. Bez ceturkšņa seši:  esmu ticis augšā (2990m) divās stundās. Nodzītus zirgus nošauj, vai ne, bet man vēl lejā jātiek. Arī tā taka, kas lejup, nav manāma, turklāt tur, kur tai saskaņā ar karti vajadzētu būt, noslīdeņi, tāpēc nolemju laisties lejā pa izsusējuša strauta gultni. Ūdenskritumu vietās nosēstos uz malas un lecu lejā; nekādas Viktorijas vai Niagāras jau nav. 500m lejup, un manāmas civilizācijas pazīmes: risas ganībās un no akmeņiem krautu aploku paliekas. Tad jau šonakt nebūs ar vilkiem kalnos jāpaliek. ;)

Khaldečalas upīte; uz Lagemas pāreju

Vietā, kur sākas īsta taka (17,3km no sākuma), no aizmugures mani uzrunā alter ego — jauna dāma tieši tādā pašā oranža jaciņā kā gustavs. Darja no Sahas (Jakutijas), pēc skata ~25 gadus veca & kādus 160cm gara. Ļoti jēdzīgi runā angļu valodā. Vaicā, vai man nebūšot nekas pretī kopā ar viņu iet līdz Ušguli; viņas tālruņa baterija esot visai izlādējusies, un viņa neesot pārliecināta, vai pietikšot gaismiņas visam ceļam. Traks meitēns — šorīt sākusi Adiši, tāpat kā gustavs.

Tālāk 2,5km/–300m pa labi iemītu taku, kurai līdzās 30cm resna košzila plastmasas caurule — (varbūt kādam noder: pie domuzīmes/m-dash var tikt ar taustiņu kombināciju alt+0151 (uz ciparu tastatūras)) ciema ūdensvads. Uz ceļa tiekam pilnīgā tumsā. Man pilnībā uzlādēts lukturītis, turklāt vēl taupīgi lietots tālrunis, kurā kādi 60% lādiņa. Varu atļauties visu ceļu spīdināt Darjai zem kājām. Viens pats būtu gājis tumsā.

Beidzamie 3km/-50m pagalam neinteresanti — pa zemes ceļu. Viesu nama saimniece atsūta ziņu: lūdz atcelt rezervāciju, ja gadījumā neieradīšos. Raxtu atpakaļ, ka esmu 2km no ciema; lai gaida. Izrādās, ka Darja nav rezervējusi nakstmājas; saku, lai nāk līdzi, gan jau viesu namā kāda istaba atradīsies.

Ceturksni pāri astoņiem esam galā, un brīva istaba patiesi atrodas. Nofočējamies oranžajās jaciņā. Man atkal vakariņas ne prātā: nomazgājos karstā dušā, pasūtinu brokastu & liekos migā.

Kad nākamajā rītā ne pārāk ilgi pirms pusdienlaika pieslienos, Darja jau gabalā. Maķenīt žēl.

 

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)


Šodien 23km/1600m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē (un variants pāri Lagemas pārejai)


Nākamais texts: 9.oktobris, Ušguli 🇬🇪