 |
| Brokasts Mestijā |
Šodien došos visplašāk zināmajā kalnu pārgājienā Sakartvelo: Mestija–Ušguli. Daži draugi to gājuši, un atsauksmes sajūsmas pilnas. Takas aprakstā Jozefa vietnē pirmās dienas maršruts visai garlaicīgs un paīss — nieka 16km/700m, turklāt esmu tur bijis. Daudz aizraujošāk (& krietni kalnaināk) ir doties pa Zuruldi grēdas kori; no turienes skatiem apakšžoklis atkaras līdz ceļiem & nav dabonams atpakaļ, bet arī tur esmu staigājis, tāpē izvēlos Zuruldi grēdas traversu caur Ieli un Cvirmi. Nav ne jausmas, cik tur kilometru, bet vai nu netikšu pa dienu galā.
Gultā traki tīkami; pieslienos vien ap deviņiem. Pasūtinu mītni nākamai naktij Čvabiani ciemā (misēklis — ciems pilnīgi nekāds; Cvirmi nav diez ko interesantāks; ar šī brīža pieredzi teiktu, ka jāpaliek vai nu pie Teo & Meraba Tetnuldi slēpošanas kalnā, vai Ieli) Naktī lijis, un mākoņi virs Mestijas vēl zemāki nekā vakar vakarā. Tie, kuri grasās šodien lidot, pilnīgi noteikti paliks gribot. Brokastā uz manas istabas lieveņa sviedru kafija no Rīgas un siers & tomāti no Kutaisi.
Sarunāju ar Veru (bļāviens, no kurienes kartveļiem tādi krievu vārdi!?), viesu nama saimnieci, ka atstāšu pie viņas šādas tādas pārgājienā nevajadzīgas mantas: džīnas, guļammaisu, adīkli... Pie viņas atbraucis dēls, kurš dzīvo kaut kur Vakareiropā, ar ģimeni. No viņa uzzinu labākās takas uz ~3500m augstu virsotni, kurā varētu uzkāpt nākamajā dienā.
Dodos ceļā ap vienpadsmitiem. Gājiena sākums pa taku, kuru esmu gājis vairāk nekā jebkuru citu Mestijā. Pēc 3,4km/300m tieku uz asfaltēta ceļa, kurš ved uz Zuruldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju. Pa ceļu staigāju vairākas reizes februārī, kad takas bija dziļā sniegā. Pēc nepilna kilometra norāde uz Ieli. Pa ceļu kā jau pa ceļu — kāpumi un kritumi pagalam lēzeni, atliek tikai kustināt kājas. Pirmais (it kā) ciems — Heškili (6km), tajā vairākas tādas kā vasaras mājas un kempings. Kad vēlāk pētīju kartē, nogāzē, kura no ceļa nav pārskatāma, atzīmēti vairāki svanu torņi. Ceļš traversā pa nogāzi, nav pārāk dubļains un ik pēc 100m ceļa stabiņš. Garām pabrauc daži kalnu apvidum nenopietni auto (bez pilnpiedziņas un zemu grīdu). Vairākās vietās metāla krusti ar ziedojumiem uz pamatnes (svecītes, monētas, mazītiņas čačas (?) pudelītes. Ceļā uz Omalo (Tušetijā) tādi vietās, kur kāds auto ar visiem braucējiem devies beidzamajā reisā aizā. Mākoņos parādās pa kādam gaišzilam caurumam.
 |
| Starp Heškili & Ieli |
Drīz vien klāt Ieli (12km), kurā ceļš beidzas. Manuprāt, jaukākais ciems no Svanetijā redzētajiem: pastāvā dienvidu nogāzē, mājas pa gabaliņu cita no citas, daudz koku un dārzu, ir daži svanu torņi, atstatu no ciema divas mazītiņas baznīciņas, ielu vietā takas rīkšu žogiem abās pusēs (nāk prātā Kronenbergs (pēc atmiņas): Bet pa šauro ganu ceļu | Nāk vēl divi duči peļu), diezgan dubļaini, bet tas šim ciemam piedien, publisks avots pašā viducī ar koplietošanas emeljētu krūzīti ļaudīm & sili lopiem. Nometu somu žogmalē un dodos baudīt ciema vaibu (2020.gada nevārds). Žēl, ka še nonāk tikai paši neatlaidīgākie tūristi.
Posms no Ieli līdz Cirmi (12km>18km) — pats čoinākais šodien: pa takām, kas no sendienām kalpo satiksmei starp ciemiem, pa skuju koku mežiem augšup lejup, ik pa laikam pāri kādam strautelim vai skatu uz Enguri upes ieleju. Visos taku krustojumos/sazarojumos ceļa radītāji ar attiecīgās vietas augstumu, kā arī attālumu & iešanas ilgumu līdz nākamajam objektam. Pusdienas gaitā: mežrozīšu paaugļi, irbenes un pīlādži.
Cvirmi ciems (18km) — pilnīgi nekāds: izpleties uz plato bez kokiem un ar ielām, kurās dubļi no traktoriem, ne lopiņiem. Pāris mazāk dubļainu ielu, kurās savrupmājas kā Jaunmārupē. Labi, ka neesmu pasūtinājis naktsmītni šajā neizteiksmībā.
 |
| Cvirmi sivēnmāte ar duci atvašu (otrā pusē tāds pats pulciņš) |
Atlikušais ceļš (18km>26km) ne pārāk aizraujošs pa grants un asfalta ceļiem pa līdzenumu un lejup, ja neskaita dažus šōtkatus šosejas serpentīnā. Netālu no Ungviri pārejas gandrīz pašā kalna korē jauks ezeriņš, kura krastā dīvains nams — jaunlaikos celts, bet neapdzīvots, tomēr stikli (aiz restēm) veseli. Maķenīt pirms sešiem esmu Irinas viesu namā Čvabiani ciemā. Dīvaina ēka — sākotnējam divstāvu mūra būvapjomam vienā pusē piebūvēts koka paplašinājums, un iznāk, ka istabām, kuras sākotnējā ēkā, logi uz gaiteni, ne ārpasauli. Irina grasās mani tādā iemitināt, bet bilstu, ka vēlētos istabu ar īstu logu. Tā kā tovakar esmu vienīgais viesis, tad manu vēlmi apmierina, vienīgi nākas iztikt ar vienguļamu gultiņu. Pasūtinu vakariņas (būs gatavas pēc stundas), nomazgājos riktīgi karstā dušā un izmetu loku caur ciemu: vienīgās dzīvās dvēseles ir kāda laipna govs (tādas Svanetijā itin visas), kura nesteidzīgi tipina no ganiem mājup, un trīs jaunieši uz mopēdiem. Gandrīz tikai tradicionālas svanu ēkas ar koka galeriju otrajā stāvā un torņiem līdzās, taču diezgan nolaistas un dadžos ieaugušas. Pakalnā baznīciņa, kura, šķiet, nav pārāk bieži apmeklēta. Ciema galveno ielu ieņēmis strauts un tā izskalojis, ka cauri var tikt vienīgi ar 4WD.
 |
| Laipna Čvabiani govs |
Kā Jozefs savā vietnē raksta, vairums naktsmītņu Sakartvelo pagalam lētas: saimnieki cer tādējādi pievilināt vairāk tūristu un pēc tam zaudēto atgūt ar nesamērīgi dārgiem ēdieniem. Šī tieši tāda: €10 nakstmītne + €10 vakariņas (precīzi neatceros; mums, protams, "dārdzība" tāda nosacīta). Vakariņas patiesi neizteiksmīgas: zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi), kūciņa saldēdienā. Bet nostaigājušamies ļaužam jau galvenais kaut reizi dienā ko siltu vēderā.
Savelku istabā vēl pāris elektrisku sildītāju no citām, sakarinu apkārt mitrās drēbītes & zābaciņus, un liekos uz auss. Arlabunakti!
Gājiena vizualizācija (ar mapdirector.com; relive kļuvis pārāk alkatīgs un vēl vairāk apgraizījis bezmaksas versijas iespējas, tāpē nolēmu ar viņiem vairs nespēlēties):
Šodien 26km/1500m kāpuma.
Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.
Nākamais texts: 7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru