Karpati, trešā diena (17. janvāris)

Visa diena vienā braukšanā. Pirms astoņiem dodos prom no sava Sniegbaltītes mitekļa, aizslidinos līdz autoostai & noķeru iepriekšējo autobusu uz Mukačevi (15 min pirms paredzētā laika). Pa Rietumukrainu lielākoties braukā nenosakāma vecuma PAZiņi, kuros ap 30 sēdvietu, bet stāvvietu vajadzības gadījumā pusotrtik. Mūsu zemās grīdas brīnumi tur būtu beikti jau pēc pirmā brauciena. Šoferīši nav baltos kreklos un reizēm diezgan neiecietīgi, bet pret tūristiem attieksme īpaša – kā pret viegli iepalikušiem bērniem: шо с такого возьмёшь.
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...

(the eagle has landed - šis fragments tapa Ļvivas lidostā, un šajā brīdī nolaidās kopš iepriekšējā vakara gaidītais ļitaks no Kijevas. Turpinājums jau no Sarkandaugavas.)
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē

Mana burvju plāksnīte ;))))

arī pretējā virzienā braucošos – ievēroju, kā mašīnas piebremzē un braucēji snaiksta kaklus, cenzdamies izlasīt, kas uz plāksnītes. Labi, ka neviens grāvī netrāpa! Abas reizes (jo pirmais apturētais busiņš brauca tikai pusceļu) vestgribētāji ceļmalā nebija jāgaida ilgāk kā 30 sekunžu.
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.

Karpati, otrā diena (16. janvāris)

Brauciens līdz Užhorodai sešas stundas. Stāstīt par tālsatiksmes vilcieniem būtu muļķīgi: tiem, kas tajos braukuši, pietiks aizvērt acis, un aina būs dzīvāka par dzīvu; jaunāki vienkārši rauks uzacis pārliecībā, ka tā nu gan nevar būt. Mainījies nav itin nekas: ne akmeņogļu krāsniņa vagona galā кипяток-a iegūšanai, ne logi, kurus nav iespējams atdarīt, ne liegums izmantot ateju (šis nudien īstais vārds!), kamēr vilciens piestājis stacijā. Trūka vienīgi vētrainas sabiedriskās dzīves, jo braucām nakti.
Pulksten 8.12 saņurcīts, izspūris, un miesai kā plāksteri pielipušu t-kreklu izkāpju Užhorodā – tā galastacija. Kājām dodos uz pilsētas centru. Lec Saule, un gaisā tīkams saltums, ap -10c. Ietves vienā ledū, jo valstij svarīgākas lietas – karš & josta savilkta krietnu gabalu aiz beidzamā cauruma. Cits ašāk, cits rāmāk, bet visi kaut kā uz priekšu tiek, un asiņu peļķu arī nemana.
Pie kādas bezparoles tīmekļa vietas tālrunis beidzamiem spēkiem aizsūta noīrētā dzīvokļa saimniecei jautājumu par ierašanās laiku un kļūst tumšs & mēms.
Iegriežos grāmatnīcā pavaicāt, kur tūrisma izziņu centrs, bet grāmatnieces pašas man visu izstāsta sīki & smalki. Pēc viņu ieteikuma iegriežos kādā kafejnīcā pabaroties un pabarot arī tālruni. Brokastis par vienu eiru 1,89m tēvainim! Ну, надо же!
Atraksta saimniece, ka dzīvoklis gatavs un varu ierasties, kad vien vēlos. Dodos turp – ap stundas ceturkšņa gājienā no centra. Apžēliņ, dzīvoklis pa savrupmājas visu otro stāvu; divas guļamistabas. Nāksies kā draiskajai Sniegbaltītei nakts vidū ne reizi vien celties, lai aplaimotu visas gultiņas. Liekos pusstundiņu pasnaust: nekas tā neuzlabo sejaskrāsu & nemaitā figūru kā pēcpusdienas dusa (šķiet, Pāvils Rozītis). Vēl priekšpusdiena, tāpēc figūrai, cerams, pārāk lielas skādes nebūs.
Pieceļos atsirdzis kā jauns & žirgts jūras lauva un metos ielās. Užhorodā neesmu pirmoreiz: (manas pirmās) augstskolas laikā braucām šurp marta beigās trenēties, un nācies būt arī pēcāk. Padomju laikā pāris reižu nedēļā pat ļitaks no Rīgas šurp lidoja. Ja nepaveicās & neizdevās dabūt biļetes, vajadzēja kulties caur Ļvivu – turp lidoja katru dienu.
Šķirtība no vecmāmiņas Austroungārijas pilsētai par par labu nav nākusi: ielas bedru bedrēs, dažādu vēlāku laiku arhitektūtas pērles, turklāt visai netīrs. Nav brīnums, ka Aizkarpati sapņo par pievienošanos kādai no Ukrainas kaimiņvalstīm – Угорщина-i 🇭🇺, Словаччина-i 🇸🇰 vai sliktākajā gadījumā Румунiя-i 🇷🇴, jo Kijevas valdībai zemes nostūris neintersē ne tik, cik melns aiz naga, bet robežas ar mīļo vecmāmiņu 🇦🇹 vairs nav. Kā par izsmieklu par apgabala pārvaldnieku iecelts vecs komunistu funkcionārs uzvārdā Moskaļs (москаль – nicīgs krievu apzīmējums; atrodams arī Anšlāva Eglīša darbos).
It kā pilsētas gavenais apskates objekts – varena pils paugura galā, tomēr citu ceļotāju atsauksmes par to visai necilas, tāpēc nolemju sākt ar brīvdabas muzeju turpat līdzās. Bingo! Paugura nogāzē pašā pilsētas vidū kādi trīs vai četri desmiti ēku no dažādiem Karpatu rajoniem: krogus, baznīca, ūdensdzirnavas, dzīvojamās & saimniecības ēkas; zedeņu žogi, dārzi ap mājām, tāda kā 20 priežu meža skupsna. Gaisā pāris grādu mīnusā, debesīs neviena paša mākoņa, & Saule tomēr augstāk nekā Latvijā šajā laikā. Gar jumtu malām pilnā sparā lāso lāstekas, sniegā ap katru gruzi veidojas ieplakums – sajūta kā marta beigās. Un vēl brīva nedēļa priekšā! (Vislabāk izdodas atpūsties tad, kad citiem jāstrādā, vai ne?) Kā jau teikts, paugurs ar pili & muzeju pilsētas vidū, un ir tāda dīvaina sajūta, tuvāk un tālāk skatot rūpnīcu dūmeņus, blokmāju rajonus un dzelzceļa tīklojumu pilsētā. Vēlāk kāds pastāsta, ka vasarā muzejā ganoties bariņš aitu.
Atnāk arī grupiņa skolasbērnu, kāda 6. klase; bērni kā bērni, tomēr visumā daudz uzvedīgāki nekā man pazīstamie, kam bērnu tiesību apstāvēšanas tantītes zilos kostīmiņos katru dienu lej savas gudrības iekšā. Kā noprotu, vēstures stunda.

Sprīdi gaŗš Užhorodas iedzīvotājs

Muzeja lepnums - baznīca šķindeļu klātiem kupoliem - vaļā, un tajā pieskatītāja runā pa tālruni. Ieklausos - nav ne ukraiņu, ne krievu. Maģāru! Latvijā man vairāki draugi igauņi, tāpēc apmēram zinu, kā somugru valodas skan. Vairākas minūtes (no)klausos sarunu - nesaprotu ne vārda, drīzāk baudu kā mūziku.
Iemetu acis arī pilī: mūri vareni, bet kāds centies tos uzlabot ar (vismaz manā saprašanā) bezgaumīgiem izrotājumiem: čugunā lietu grieķu diska metēju ar paprāvu caurumu galvā, plastmasas Ziemassvētku egli, Jēzusbērna dzimšanas ainu ar košu krāsotām saplākšņa figūrām, un vēl, un vēl.
Vēlreiz izstaigāju centru: lai arī spoža Saule, tomēr pilsēta visai netīra un noplukusi. Dīvaini, jaunības atmiņās nekā tāda. Laikam jābrauc tad, kad japāņu ķirši (pilsētas lepnums!) vai garākā liepu aleja Eiropā ziedonī.
Atrodu pastu, iekrītu kārībā un nopērku pastmarkas aiznākamajam un aizaiznākamajam braucienam uz Ukrainu (jo nākamajam to jau gana). Pilnīgi noteikti, tik skaistu marku nevienai citai valstij Eiropā nav.
Vakaru pavadu, plānodams nākamās dienas braucienu: Užhoroda–Mukačeve–Teresva–Ust-Čorna. Var šķist dīvaini, bet Ukrainā atjaunināti autobusu (tostarp privātu) saraksti atrodami tīmeklī, turklāt autobusi arī brauc pēc saraksta.