Karpati, astotā diena (22. janvāris)

Nekā daudz – vakarā pēc teātra izmazgāju vešiņas; tagad jāgaida, līdz vienīgās bikses izžūs. Ap pusdienlaiku izvelkos laukā & dodos uz Pinzdeļa (Johann Georg Pinzel, 1715/25-1761; vācu-poļu tēlnieks) muzeju, kas iekārtots bijušā baznīcā līdzās Ļvivas vecpilsētai. Pindzelis bijis tikpat neiederīgs savā laikā kā, piemēram, Karavādžo, Lorenss Stērns vai Džezualdo savējā, - no viņa koka skulptūru plandošajām drānām strāvo tāda ekspresija kā no itāļu futūristu gleznām. Man par apbēdinājumu, lielākā daļa skulptūru aizceļojušas uz izstādi Apakšējā Belvederē, Vīnē. Nekas, martā būs atpakaļ, un būs iemesls aizbraukt uz Ļvivu vēlreiz.

Pēc sešiem vakarā - ne, ne!

Uzkāpju Augstajā pilī – nosaukums maldinošs: pils pakalna galā patiesi kādreiz slējusies, bet nopostīta. Tagad tās vietā prāvs konusveida paaugstinājums, no kura virsotnes pārredzama vai visa pilsēta. Šodien apmācies & dūmakains, tāpēc skats nav pārāk krāšņs. Kāpju lejā & pie viena no daudzajiem suvenīru tirgotājiem nopērku magnētiņu ar uzrakstu ПIСЛЯ 18:00 ХАРЧI НЕ ВИДАВАТИМЫТЬЯ un nosvītrotu skaitli 18:00 sarkanā riņķī. Nu gan būšu slaids kā Ida Rubinšteine Serova gleznā. ;D

Vakarā vēl viena izrāde – tā paša teātra mazajā zālē Kafkas PĀRVĒRŠANĀS, iestudēta kā pantomīma. Izrāde svaiga, un zālīte pilna; vēl vairāk – aizmugurē nolikti divi parasti koka soli, lai būtu iespējams satilpināt vairāk skatītāju. Biļete 1,70 eiru, un atkal visi mēteļos.

Man ļoti, ļoti patika: asprātīgi iestudēts, un pieci jauni aktieri spēlē patiesi dedzīgi. Spēles telpa – gulta, galds, pāris krēslu un plāna vidū durvis, kas apzīmē ieeju Gregora istabā. Un no nospeķotas sienas visos noraugās šķībi piekārta Kafkas ģīmetne.  Pazuduši vairāki mazsvarīgi tēli, toties parādījusies Gregora ēna (alter ego? – viņa loma man nepavisam nebija skaidra) melnā triko. Īpaši iespaidīgs skats, kur ģimenes locekļi ar krēsliem un slotām dzen Gregoru viņa istabā, bet viņš izvairās – īpaši palēnināts slow motion ar atbilstošu elektronisku mūziku.

Karpati, septītā diena (21. janvāris)

Šodien iešu uz brīvdabas muzeju. Tas atrodas uz liela pakalna pilsētas vidū – tā paša, kur Augstā pils (skatu laukums), un esmu reiz pilnīgi nejauši tur bijis: pirms pāris gadiem biju izgājis paskriet pa Ļvivu, skrēju, protams, pa pakalnu (vienīgais mežs tuvumā), trāpīju uz kādas taciņas gar žogu, žogs kādā vietā bija izgāzies (kā veca sēta ;D), un es turpināju žoga otrā pusē, jo tur – skaists celiņš. Kad redzēju pirmās mājas & muzeja apmeklētājus, sapratu, kur atrodos, bet atpakaļ negriezos. Pie izejas neviens mani nepūlējās apturēt, un tā biju muzeju pa zaķi ar vienu aci redzējis.

Pa ceļam iegriežos dažās grāmatnīcās vecpilsētā un pārbaudu, vai tur tiešām var dabūt galushki.com pastkartes, kā teikts izdevniecības tīmekļa vietnē. Visai trūcīgi. Viņu pastkartes pamanīju – tās nemaz nevar nepamanīju! – kaut kad Kijevā. Man traki tīk – tādas, ar прикол-u; piemēram, KEEP CALM & TRAVEL TO UKRAINE. Tie, kas saņēmuši no Ukrainas, pas’tieties, visticamāk būs galushki.com.

Uz muzeju eju kājām, kādi trīs kilometri. Priecājos par aizpagājušā gadsimta ēkām, starp kurām tomēr vietumis arī pa mūsdienu ārprātam iecelts. Kādā vietā pie atkritumu konteineru nojumes milzīgs kalns ar atkritumu maisiņiem – kā Neapolē laikos, kad tur atkritumu savācēji streikoja. Jāpiebilst, ka Ļviva ir tīra & kārtīga pilsēta; ne salīdzināt ar mīļo Sarkandaugavu. Laikam namu pārvalde ar pašvaldību nav kaut ko sadalījušas.

Klāt arī muzejs. Nopērku biļeti par vienu eiru un piedevās dabūju arī muzeja shēmu. Liels! Un sadalīts vairākās daļās – katram Karpatu novadam sava. Temperatūra ap nulli, retām sīkām pārslām snieg, bet zem kājām nekūst. Kolekcija varena, tomēr iespaidi no Užgorodas mazā brāļa spožā Saulē daudz spilgtāki.

Neaizmirstiet kompostrēt!

Izstaigāju visu; daudz māju vaļā, un uzraugi (bez papildu maksas) gatavi ierādīt kādu senu amatu – pīšanu no salmiem, aušanu, linsēklu eļļas spiešanu. Adītmācību gan neviens nepiedāvā – žēl. Droši vien pirksti stingst tādā laikā. Vairākām ēkām uz baļķiem atstāti pārvešanai paredzētie numuri (kādreiz ar roku rakstīti, nesenāk atvestām - mazas alumīnija plāksnītes). Inčīgi! Pavadu muzejā kādas trīs stundas. Pāris kilometru no turienes Ličakovas kapsēta – apmēram kā Rīgas Meža kapu VIP daļa (Mākslinieku kalniņš). No rīta tā kā grasījos doties arī turp, bet esmu maķenīt nosalis un nolemju kapus atstāt citai reizei. Pirmoreiz tur biju, pateicoties profesoram Saliņam: viņš ne tikai meža kaķus un pludināšanu mums Karpatos rādīja!

Atrodu tramvaja pieturu & dodos mājās. Ievēroju, ka tramvajā katrs kompostieris un statnis, uz kura tas stiprināts, ukraiņu tautas rakstiem izrotāts. Jauki! Droši vien skolasbērni.

Vakarā teātris – Ļesjas Ukraïnkas teatrī kāda mūsdienu autora luga VAROŅIEM SLAVA (СЛАВА ГЕРОЯМ) – par slimnīcas palātā satikušamies večukiem, kas Otrā kara laikā karojuši katrs savā pusē: viens pie krieviem, otrs – Ukrainas neatkarības armijā (бендеровци). Turēšanās pie dzīves uz skatuves nepavisam nav my cup of tea, tomēr interesanti. Biļete 1,30 eiru (kino esot dārgāks!). Kad vaicāju pēc garderobes, man atsaka, ka lai ejot vien zālē jaciņā, jo karsti nebūšot. Tā arī ir: pirmo pusi nosēžu džemperī, bet tad paliek vēsi. Ir valstis, kur kultūrai klājas vēl plānāk nekā Latvijā.

Pie mums būtu skaidrs, kurš – labais, un kurš – ļaunais. Ukrainā nav tik vienkārši, jo Otrā kara laikā valsts neatkarību nav zaudējusi (bija Padomju savienības sastāvā jau pirms tam), un arī ukraiņiem līdz nesenam laikam dzīve ar krieviem patikusi labāk nekā ar poļiem (līdz Otrajam karam Rietumukraina, tostarp Ļviva, bija Polijas sastāvā). Kā noprotu, poļu pani ne pārāk labi izturējušies pret ukraiņu bauriem, tāpēc pēc kara no Padomju savienībai pievienotajām teritorijām teju visi poļi padzīti.

Izrāde ukraiņu valodā (vienīgi medicīnas māsa ar visiem runā krieviski – arhetips?), bet saprotu kādas divas trešdaļas, pārējo nojaušu. Ļesjas Ukraïnkas teātris tāds kā dumpinieks starp citiem Ļvivas teatriem. Pērn skatījos tur rokoperu HERODS – vareni! Kopš tā laika gan galvenais režisors esot padzīts. Šā vai tā, bet man patika. Bija kāda intermēdija ar deju, kurā divas lugas varones bija pārtapušas par Ukrainas un Eiropas (Vācijas?) alegorijām. To gan nesapratu un pēcāk neatradu neviena, kurš būtu izrādi redzējis un varētu paskaidrot.

No teātra līdz hostelim stundas ceturksnis kājām.

Karpati, otrā diena (16. janvāris)

Brauciens līdz Užhorodai sešas stundas. Stāstīt par tālsatiksmes vilcieniem būtu muļķīgi: tiem, kas tajos braukuši, pietiks aizvērt acis, un aina būs dzīvāka par dzīvu; jaunāki vienkārši rauks uzacis pārliecībā, ka tā nu gan nevar būt. Mainījies nav itin nekas: ne akmeņogļu krāsniņa vagona galā кипяток-a iegūšanai, ne logi, kurus nav iespējams atdarīt, ne liegums izmantot ateju (šis nudien īstais vārds!), kamēr vilciens piestājis stacijā. Trūka vienīgi vētrainas sabiedriskās dzīves, jo braucām nakti.
Pulksten 8.12 saņurcīts, izspūris, un miesai kā plāksteri pielipušu t-kreklu izkāpju Užhorodā – tā galastacija. Kājām dodos uz pilsētas centru. Lec Saule, un gaisā tīkams saltums, ap -10c. Ietves vienā ledū, jo valstij svarīgākas lietas – karš & josta savilkta krietnu gabalu aiz beidzamā cauruma. Cits ašāk, cits rāmāk, bet visi kaut kā uz priekšu tiek, un asiņu peļķu arī nemana.
Pie kādas bezparoles tīmekļa vietas tālrunis beidzamiem spēkiem aizsūta noīrētā dzīvokļa saimniecei jautājumu par ierašanās laiku un kļūst tumšs & mēms.
Iegriežos grāmatnīcā pavaicāt, kur tūrisma izziņu centrs, bet grāmatnieces pašas man visu izstāsta sīki & smalki. Pēc viņu ieteikuma iegriežos kādā kafejnīcā pabaroties un pabarot arī tālruni. Brokastis par vienu eiru 1,89m tēvainim! Ну, надо же!
Atraksta saimniece, ka dzīvoklis gatavs un varu ierasties, kad vien vēlos. Dodos turp – ap stundas ceturkšņa gājienā no centra. Apžēliņ, dzīvoklis pa savrupmājas visu otro stāvu; divas guļamistabas. Nāksies kā draiskajai Sniegbaltītei nakts vidū ne reizi vien celties, lai aplaimotu visas gultiņas. Liekos pusstundiņu pasnaust: nekas tā neuzlabo sejaskrāsu & nemaitā figūru kā pēcpusdienas dusa (šķiet, Pāvils Rozītis). Vēl priekšpusdiena, tāpēc figūrai, cerams, pārāk lielas skādes nebūs.
Pieceļos atsirdzis kā jauns & žirgts jūras lauva un metos ielās. Užhorodā neesmu pirmoreiz: (manas pirmās) augstskolas laikā braucām šurp marta beigās trenēties, un nācies būt arī pēcāk. Padomju laikā pāris reižu nedēļā pat ļitaks no Rīgas šurp lidoja. Ja nepaveicās & neizdevās dabūt biļetes, vajadzēja kulties caur Ļvivu – turp lidoja katru dienu.
Šķirtība no vecmāmiņas Austroungārijas pilsētai par par labu nav nākusi: ielas bedru bedrēs, dažādu vēlāku laiku arhitektūtas pērles, turklāt visai netīrs. Nav brīnums, ka Aizkarpati sapņo par pievienošanos kādai no Ukrainas kaimiņvalstīm – Угорщина-i 🇭🇺, Словаччина-i 🇸🇰 vai sliktākajā gadījumā Румунiя-i 🇷🇴, jo Kijevas valdībai zemes nostūris neintersē ne tik, cik melns aiz naga, bet robežas ar mīļo vecmāmiņu 🇦🇹 vairs nav. Kā par izsmieklu par apgabala pārvaldnieku iecelts vecs komunistu funkcionārs uzvārdā Moskaļs (москаль – nicīgs krievu apzīmējums; atrodams arī Anšlāva Eglīša darbos).
It kā pilsētas gavenais apskates objekts – varena pils paugura galā, tomēr citu ceļotāju atsauksmes par to visai necilas, tāpēc nolemju sākt ar brīvdabas muzeju turpat līdzās. Bingo! Paugura nogāzē pašā pilsētas vidū kādi trīs vai četri desmiti ēku no dažādiem Karpatu rajoniem: krogus, baznīca, ūdensdzirnavas, dzīvojamās & saimniecības ēkas; zedeņu žogi, dārzi ap mājām, tāda kā 20 priežu meža skupsna. Gaisā pāris grādu mīnusā, debesīs neviena paša mākoņa, & Saule tomēr augstāk nekā Latvijā šajā laikā. Gar jumtu malām pilnā sparā lāso lāstekas, sniegā ap katru gruzi veidojas ieplakums – sajūta kā marta beigās. Un vēl brīva nedēļa priekšā! (Vislabāk izdodas atpūsties tad, kad citiem jāstrādā, vai ne?) Kā jau teikts, paugurs ar pili & muzeju pilsētas vidū, un ir tāda dīvaina sajūta, tuvāk un tālāk skatot rūpnīcu dūmeņus, blokmāju rajonus un dzelzceļa tīklojumu pilsētā. Vēlāk kāds pastāsta, ka vasarā muzejā ganoties bariņš aitu.
Atnāk arī grupiņa skolasbērnu, kāda 6. klase; bērni kā bērni, tomēr visumā daudz uzvedīgāki nekā man pazīstamie, kam bērnu tiesību apstāvēšanas tantītes zilos kostīmiņos katru dienu lej savas gudrības iekšā. Kā noprotu, vēstures stunda.

Sprīdi gaŗš Užhorodas iedzīvotājs

Muzeja lepnums - baznīca šķindeļu klātiem kupoliem - vaļā, un tajā pieskatītāja runā pa tālruni. Ieklausos - nav ne ukraiņu, ne krievu. Maģāru! Latvijā man vairāki draugi igauņi, tāpēc apmēram zinu, kā somugru valodas skan. Vairākas minūtes (no)klausos sarunu - nesaprotu ne vārda, drīzāk baudu kā mūziku.
Iemetu acis arī pilī: mūri vareni, bet kāds centies tos uzlabot ar (vismaz manā saprašanā) bezgaumīgiem izrotājumiem: čugunā lietu grieķu diska metēju ar paprāvu caurumu galvā, plastmasas Ziemassvētku egli, Jēzusbērna dzimšanas ainu ar košu krāsotām saplākšņa figūrām, un vēl, un vēl.
Vēlreiz izstaigāju centru: lai arī spoža Saule, tomēr pilsēta visai netīra un noplukusi. Dīvaini, jaunības atmiņās nekā tāda. Laikam jābrauc tad, kad japāņu ķirši (pilsētas lepnums!) vai garākā liepu aleja Eiropā ziedonī.
Atrodu pastu, iekrītu kārībā un nopērku pastmarkas aiznākamajam un aizaiznākamajam braucienam uz Ukrainu (jo nākamajam to jau gana). Pilnīgi noteikti, tik skaistu marku nevienai citai valstij Eiropā nav.
Vakaru pavadu, plānodams nākamās dienas braucienu: Užhoroda–Mukačeve–Teresva–Ust-Čorna. Var šķist dīvaini, bet Ukrainā atjaunināti autobusu (tostarp privātu) saraksti atrodami tīmeklī, turklāt autobusi arī brauc pēc saraksta.