LOHENGRIN, Staatsoper Hamburg, 27. novembris

WhatsApp ziņa, rakstīta otrajā starpbrīdī.

LOHENGRINs; atlicis beidzamais cēliens. Nu, tā. Brīžiem tā kā būtu Wāgners, brīžiem - ne visai. Pagarlaicīgi. Mūzikai atdoties neizdodas, tāpēc prātā pārlieku citus redzētos -  ir jau nu gan paraugkopa, ar ko salīdzināt: Baireita, Vīnes Valsts opera, koncertuzvedums ar Concertgebouw orķestri Amsterdamā, Marijas teatris (vairākkārt). Un Berlīnes Vācu opera.
Orķestris - kā jau pie birģeriem, ne augstmaņiem. Opera tomēr ir galma padarīšana; ja brīvpilsētas kurpnieki, skārdnieki un vešerienes no dienesta brīvajā laikā sanāk kopā kaut ko uzspēlēt, tad prieka no tā vienīgi pašiem.  Un Kenta Nagano labākie gadi manāmi pagātnē. Turklāt pastulbs uzvedums (Konvičnijs - nebiju gaidījis tādu pieķeršanos apšaubāmai koncepcijai): darbība notiek pamatskolas klasē, Heinrihs Putnķeris - skolotājs, pārējie - Elzu, Ortrūdi & Telramundu ieskaitot - skolasbērni ar vecumam atbilstošu ietērpu un (ne)uzvedību: skraida apkārt bez mitas, kaujas ar koka zobiniem, mētājas ar papīra bumbiņām, rausta meitenes aiz bizem utt., utjp. Diezgan skaļi.

Un tad beidzamajā cēlienā sabīda solus gar sienām un klases vidū uz grīdas uzklāj Elzas un Loengrīna kāzu gultu. Tīņu sekss?
Labs Heinrihs un Telramunds, Ortrūde (mūsu ceļi iepriekš krustojušies) arī nekas, tikai skaļākajos brīžos netiek pāri orķestrim. Elza - prāva dāniete, visu dara ar spēku, augšās - baigais vibrato. Turklāt ietērpta baltā kleitā (tipiski LOHENGRINam & TANNHÄUSERam - labās meitenes baltā & izskatās pēc lidojošām mucām vai kā tamlīdzīga, sliktās - melnā & izskatās сногшибательно.). Galvas tiesu garākā par Loengrīnu - apresnējušu itāļu izcelsmes vietējo tenoru.
Dziest gaisma...

LULU, Staatsoper Hamburg, 15. februāris

Saite uz Hamburgas operas lapu

Apsvērumi, kas mudināja mani doties uz Hamburgu.
Intriģējošs satāvs: Lulu - Barbara Hannigana (Barbara Hannigan), kanādiešu soprāniste & diriģente (!). Pirms pāris gadiem Varļikovskis Briseles De Munt bija uzstutējis viņu uz puantēm un viņa varonīgi nodziedājusi visu operu, balansēdama uz pirkstgaliem. Grāfiene Gešvica - Anne Sofija fon Otere (Anne Sofie von Otter). Leģendāra vecās skolas dziedātāja. Esmu dzirdējis viņu vienu vienīgu reizi - kā Feldmaršalieni ROŽU KAVALIERĪ 1999. gadā Stokholmā. Ja piekritusi, tad noteikti zina, ko dara.

Pēc izrādes.
Austriešu komponista Albana Berga (1885-1935) LULU (1937) ir viena no manām pašām mīļākajām operām. Esmu to klausījies Ņujorkā, Berlīnes Valsts operā (divus  iestudējumus), Vīnē (divreiz), Kopenhāgenā, Oslo, Hamburgā (divus iestudējumi; otrais bija vakar, 2017. gada 16. februārī). Īsts modernisma meistardarbs ar ārkārtīgi sarežģītu likteni. Operas pamatā divas vācu dramaturģijas enfant terrible Franka Vēdekinda (Frank Wedekind, 1864-1918) lugas - ZEMES GARS (Erdgeist, 1895) and PANDORAS LĀDE (Die Büchse der Pandora, 1904). Daudzi uzskata Vēdekindu par modernisma aizsācēju dramaturģijā, un Rīgā (Jaunajā teātrī) sen sen (1994.g.) bijusi skatāma viņa PAVASARA ATMODA (Frühlings Erwachen, 1891), 2013. gadā uzvesta arī Leļļu teatrī (bez lellēm) un Liepājas teātrī (kā mūzikls). Lugā Lulu vīrieši (lauleņi, mīļākie, klienti) katrs sauc viņu citā vārdā, un Lulu nepārprotami uzlūkojama kā arhetips, ne no dzīves norakstīts sievišķis.

Bergs darbu pie operas sācis ap 1930. gadu, bet laiki drīz mainās: Vācijā pie varas nāk nacionālsociālisti, un viņiem ir arī sava estētiskā programma - jēdzienu deģenerēta māksla (Entartete Kunst) attiecina ne tikai uz tēlotāju mākslu, bet arī literatūru, mūziku, kino... Sapratis, ka opera, visticamāk, līdz skatuvei nenokļūs, Bergs no operas fragmentiem rada Lulu svītu (1934) soprānam un orķestrim.
1935. gadā kāds amerikāņu vijolnieks pasūtina Bergam koncertu vijolei, bet - kā noprotams - sākumā tas Bergu interesējis vienīgi piķa dēļ. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm nāk bezgalskumjš iedvesmas avots - 1935. gada 22. aprīlī astoņpadsmit gadu vecumā mirst Gustava Mālera atraitnes Almas Šindleres-Māleres-Vefeles un arhitekta, Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa meita Manona, kura Bergiem bijusi gluži kā pašu meita. Opera tiek likta pie malas, un dažu mēnešu laikā Vijoļkoncerts eņģeļa piemiņai (dem Andenken eines Engels) ir gatavs. Tvēriena ziņā (attiecībā uz manu dvēseli) no concertante skaņdarbiem tam līdzi stāv vienīgi Mālera devītā & desmitā simfonija.   Operai tobrīd gatavi divi cēlieni un trešā sākums un beigas, pārējais - klavieruzmetumi un piezīmes par instrumentācijas iecerēm. Bergam tā paša gada rudenī iedzeļ kāds kukainis, un komponists Ziemsvētku vakarā mirst no asins saindēšanās.
Ārkārīgi izsmalcināta (un sarežģīta) mūzika, kuras tapšanā prātam bijusi nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā jūtām. Prasa tikpat izsmalcinātu izpildījumu gan no mūziķiem, gan uzvedējiem, nerunājot par diriģentu. Aptuvenībai tur nekādi nav vietas! Un visādiem Pederseniem (vai Olseniem?) no Kopenhāgenas operas vajadzētu bez žēlastības dot ar lineālu pa pirkstiem - lai nemēģina celt to, ko nekādi nespēs nest.
Pēc komponista aiziešanas viņa atraitne vērsās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg, 1874-1951, Berga mentors kompozīcijā) ar lūgumu operu pabeigt, bet kaut kā neiznāca. Saprazdama, ka maz tādu, kam šāds uzdevums pa spēkam, Helēna Berga noteica, ka opera uzvedama tāda, kāda bijusi komponista aiziešanas brīdī (pirmie divi cēlieni un divas ainas no trešā). Biežāk gan mēdza (un vēl joprojām mēdz, īpaši Vācijā) spēlēt divus cēlienus un trešā vietā - Lulu svītu.
Kad Helēna 1976. gadā devās uz aizsauli pie dzīvesbiedra, austriešu komponistam Frīdriham Cerham (Friedrich Zerha, 1926; Rīgā skanējis viņa čella koncerts - ļoti interesanta mūzika!) paslepus pasūtināja pabeigt trešā cēliena orķestrāciju. Iznākums bija satriecošs: pirmizrāde 1979. gadā Parīzē Pjēra Bulēza (Pierre Boulez, 1926-2016, izcils franču komponists & diriģents) vadībā Patrisa Šero (Patrice Chéreau, 1944-2013, manuprāt, izcilākais pēckara franču teātra & kino režisors) režijā ar satriecošo Terēzi Stratasu (Teresa Stratas, 1938) titullomā kļuva vismaz par desmitgades galveno notikumu mūzikā. Esmu pārliecināts, ka neviena cita ieraksta tirdzniecība līdz pat mūslaikam nesokas labāk kā šī. Esmu klausījies Cerhas versiju Berlīnē un Vīnē, un manas ausis nekādi nespēj sadzirdēt trākeldiegus, tomēr beidzamajā laikā skaņražiem, kas, manuprāt, apveltīti ar pašapziņas pārmēru & sirgst ar paškritikas trūkumu, niez nagi ierakstīt savu vārdu mūzikas vēsturē līdzās Cerhas. Vienu tādu Pedersena (vai Olsena?) izstrādājumu dzirdēju pirms pieciem gadiem Kopenhāgenā & Oslo...
Hamburgas operu kopš 2015. gada vada amju japānis Kents Nagano (Kent Nagano, 1951), kurš - pēc afišas spriežot - greizsirdības vai alkatības vadīts -, citus orķestra priekšā nepavisam nevēlas laist. Tā nu man iznāca ar viņu divi vakari pēc kārtas. Bet kas ļauts (un pa spēkam!) Gergijevam, nav ļauts... Pirmajā cēlienā bija iezadzies kaut kas no lipīgām itāļu meldijām, tomēr ne pārāk uzkrītoši. Varētu teikt - pieklājīgs lasījums no lapas, ne vairāk. Asistents droši vien bija kā mācēdams izdresējis orķestri. Tomēr galvenie iebildumi pret dirģentu nevis par izpildījumu, bet par uzveduma koncepciju: pirmie divi cēlieni - ne ko pielikt, ne atņemt, bet otrajam (tobrīd nesaprotamu iemeslu dēļ) pievienota arī trešā cēliena pirmā aina; izmests Berga pabeigtais fragments, atstāti tikai uzmetumi vienām (dažbrīd divām) klavierēm un pavisam izretis ar vijoli klāt. Pirmajā brīdī pilnīga neizpratne - pēkšņi ārkārtīgi rūpīgi instrumentētu orķestra mūziku nomaina klaviermūzikas melnraksts. Turklāt neesmu pārliecināts, ka viss skanējušais bija Berga radīts, jo programmas grāmatiņā kā trešā cēliena partitūras autors  norādīts kāds - ne Pedersens un ne Olsens, bet Johens Noirāts (Jochen Neurath). Grāfienes Gešvicas dziedājums pašās operas beigās izskan visā krāšņumā (oooo - Anne Sofija fon Otere!), bet par pārsteigumu neseko aplausi, bet vijolniece, kas līdz tam slaistījusies pa skatuvu & reizēm piespēlējusi klavierētājiem, sāk orķestra pavadīta nopietni spēlēt. Pēc pāris taktīm pazīstu - Berga vijoļkoncerts. Hm, interesanti - cik lielu gabalu no tā būs ietrākelējuši. Pēc pauzes starp abām daļā saprotu - būs viss, tik to ne - kāda mārrutka pēc? Top skaidrs trešā cēliena pirmās ainas pārbīdes iemesls - viss trešais cēliens kopā ar vijoļkoncertu būtu daudz par ilgu.
Lai kaut mazliet notušētu to, ka kopā salaisti divi gabali, kurus saista vienīgi radītājs, koncerta laikā uz skatuves ampelējas Lulu (jā, jā, pati Barbara Hannigana! Kā lai te neatceras Mme Opolais veiksmi dabūt Nāras lomu Bavārijas valsts operā, kad Nina Stemme bija atteikusies (gandrīz) plika puscēlienu akvārijā sēdēt. Īstas zvaigznes tomēr zina pašcieņas robežu!) & četras viņas palīginkarnācijas, kas laiku pa laikam jau parādījušās uz skatuve: brīžiem stāv nekustīgi, brīžiem groza galvas un plaukstas, brīžiem tādā kā robota gaitā pārvietojas pa skatuvi. Vienbrīd viena no inkarnācijām uzraušas uz klavierēm, kas uz skatuves (tobrīd neviens tās nespēlē), brītiņu patup un tad noveļas uz grīdas kā sala pievārēts putniņš. Mani smacē tāds niknums, ka nespēju kaut maķenīt baudīt mūziku, kas vienmēr mani aizkustinājusi. Labi, ka sēžu visaugstākajā balkonā, jo domās plosās ārkārtīga vēlme nožņaugt režisoru & pie viena dažas no inkarnācijām. Asinsdarbs ar lielu labpatikšanu notiek tikai domās, tāpēc pēc izrādes nevienu neaiznes ar kājām pa priekšu un neizved melnajā bertā. ;D Bet, objektīvi vērtējot, vijoļkoncerta izpildījums noteikti nebija zemē metams, jo par solisti (Veronika Eberle) tīmeklī atsauksmes galvenokārt cildinošas. Kad vijoļkoncerts izskanējis, man par izbrīnu, atskan skaļi aplausi: vācu tautai gājis pie sirds. Pošos prom, jo drīz autobuss uz Berlīni. Mani tik drīz te neredzēs.
Barbara Hannigana teicami tiek galā ar lomu (izņemot pašu sākumu, kur reizēm ieskanas nepiedodams vibrato), turklāt ir lieliska aktrise, tomēr augstākās līgas opernami Vīnē, Berlīnē, Ņujorkā, Minhenē šai lomai ņem citas - Mojcu Erdmani, Marlīzi Peterseni, Kristīni Šēferi. Interesanti būtu dzirdēt viņu kopā ar jēdzīgāku diriģenu. Lieliska ir Anne Sofija fon Otere grāfienes Gešvicas lomā, turklāt viņa spējusi palikt malā no kumēdiņu taisīšanas uz skatuves. Arī vīriešu lomu izpildītāji (doktors Šēns - Jochen Schmeckenbecker, Alva - Matthias Klink, Sigolcs - Sergei Leiferkus) gluži labi, taču saģērbti tik līdzīgi viens otram, ka uzreiz var sazīmēt vienīgi Alvu ar sarkanu parūku galvā.
Un tagad par lielāko bēdu - iestudējumu. Šveiciešu režisors Kristofs Martālers (Christoph Marthaler) it kā daudz dzirdēts, tomēr man prātā neviena viņa iestudējuma, ko būtu redzējis vai par ko - lasījis. Beidzamos desmit gados iestudē arī operas, tostarp ticis arī pie TRISTĀNA Baireitā. Pirmais neizpratnes brīdis, kad paceļas priekškars izrādes sākumā: skatuve pietaisīta ar veselu lērumu neobligātu lietu kā no komisijas veikala: pāris galdu ar krēsliem apkārt, divi podesti, uz kādiem cirkū parasti dresēti kustoņi sēž, tāda kā milzīga kaķu māja - Lulu guļvieta, augsts mikrofona statīvs ar garu izlici kā celtnim un vēl, un vēl.  Skatuves grīda raibos pasteļkrāsas četrstūros. Tērpi tādi paši - kā no otrreizēju apģerbu veikala, tikai pamatīgi nomazgāti. Skatuves dibenplānā - skatuvītes paaugstinājums ar priekškaru, taču īsti to operas laikā neizmanto.
Atveras priekškars, bet mūzika nesākas: vīriņš, kurš pēc tam deklamēs operas prologu, pa vienam no aizkulisēm uzstumj uz skatuves visus operas personāžus, ar dīvainu kustību gar viņu muguru tā kā tēlus ieslēdz, tā kā atraisa iedomātu trakokreklu. wtf?
Šī mana astotā vai devītā LULU izrāde, tomēr jāķeras pie sižeta izklāsta, lai saprastu, kas īsti notiek. Daudz pašmēr(ka)ķīgu izdarību: veči Lulu staipa kā lelli (atceraties plakātus sabiedriskā transporta pieturās Tevi pārdos kā lelli?), un reizēm viņai jādzied, kārājoties ar galvu uz leju vai svecītē. Patiesībā saskaņā tā ir Lulu, kas večus tin ap pirkstu. Izpaliek kino aina (Bergs libretā paredzējis gabaliņu melnaltas mēmas filmas, kur Lulu slimnīcā ar holēru); tās vietā palīginkarnācijas veido kaut ko neizprotamu.
Gāju uz autoostu, un gribējās vai nu dauzīt galvu pret mūri vai pielieties līdz ūkai. Lai drīzāk aizmirstu šo vājprātu. Nav pat laika līdz Reperbānim aiztecēt dvēseli paveldzēt. ;)

Intervija ar Barbaru Hanniganu un maķenīt ieskata uzvedumā. (ARD tālrādes materiāli).

Karpati, sestā diena (20. janvāris)

Jāpošas prom no mīļās Kamjankas. Paskatos pa logu – atkal zilas debesis, Saule vēl aiz kalna. Sakravāju pendelītes un eju brokastīs uz pašu sākumu – pusdeviņiem. Paēdu, paķeru mugursomu, atvados & dodos uz Mižhirji. Uz lievenēm pazīstams liels draudzīgs suns: pieliecos, lai pakasītu draugam galvu, un tajā brīdī uz noledojušajiem pakāpieniem kājas pametas gaisā, esmu uz sēžamvietas un bumsī-bumsī nobraucu pa kāpnēm līdz pašai pakājei kā aiz kājas vilkts Vinnijs Pūks. Pašam nekas: no brain – no pain. Bet no malas noteikti lielisks skats, kā tāds slēpe pret zemi liekas.
Parasti uz Mižhirju dodos kājām: divas stundas pa lēzenu taku lejup, un pilsētiņa klāt. Bet sniegs atkal liek mainīt ieradumus: nāksies braukt ar stopiem. Brīnumplāksnītes vienīgajā brīvajā vietā esmu uzrakstījis МIЖГIР’Я, bet plāksnīte, šķiet, zaudējusi burvju spēku: garām pabrauc kāds desmits auto, un neviens nepiestāj. Tad viesnīcas ceļā iegriež auto ar viesnīcas direktori, viņa man pamāj, pēc pāris minūtēm auto brauc atpakaļ & paņem mani. Minūšu divdesmit, un esmu Mižhirjā. Ar pūlēm iespiežu šoferītim 20 hrivnu (66 centus). Pulksten’s nāk pusdesmit. Sākotnējais plāns – vienpadsmitos braukt ar autobusiņu uz Volovecu (30 km, stunda), no turienes - vienos ar elektrisko vilcienu uz Ļvivu (150 km, četras stundas). Galā būtu ap pieciem – stundu pirms operas, turklāt vilcienā mierīgi adītu, vienīgā bēda, ka vilcienu sarakts tāds apšaubāms šķita. Autoostā aps’tos, ka autobusi uz Ļvivu 10.10 un 12.40; ceļš turp vienās bedrēs, turklāt vēl 930 m augstā Viškivas pāreja. Vasarā tur redzēju zīmes "Ziemā bez ķēdēm braukt aizliekts". Diezin vai būtu prātīgi braukt. No otras puses – ja jau autobusi iet, gan jau aizbrauc arī līdz galam; neba jau paliek Viškivā pavasari gaidīt. Nopēku biļeti uz 10.10, un metos uz mīļo kafejnīcu Terase.
Viņi atceras mani, un mans tālrunisatceras viņus (viņu bezvadu tīkla paroli). Laika maz, tāpēc pasūtu ātras lietas – skābētus gurķus & tomātus (квашенина, mmmm!), sēņu zupu un картопля по селянскi. Un, protams, espresso & glāzi Aizkarpatu vīna no mucas. Un rēķinu tūliņ pat, jo gatavojos atkāpties straujāk nekā Napoleons no Maskavas. WhatsApp-ā sarakstos ar nakstmītnes saimnieci Ļvivā. Viņa atsūta ārdurvju kodu, un sarunājam, ka atslēgas atstās uz pastkastes pie hosteļa durvīm (reiz tā šajā hostelī jau bijis).
No zupas atkal var mēli norīt, vienas bekas (zupa gatavota no kaltētām), pa kādam kartupelim un ceptam sīpola gabaliņam. Izrādās, ziemā sēņu zupu vāra saldā krējumā, lai būtu kreftīgāka. Varbūt būsit dzirdējuši, ka Ukrainā люди не доедают. Absolūta taisnība – es arī nepaspēju apēst savus kraukšķīgās ripiņās ceptos kartupelīšus ar sīpoliem & speķīti! Vēl aizvien acu priekša stāv. Atvados ar до зустрiчи в травне & metos uz autobusu.
Ārā brīnišķīgs laiks – atkal spoža Saule, vēja nav, un jūtu, katrā elpas vilcienā deguna sieniņas it kā salīp kopā. Būs savi -18c. Autobuss maķenīt kavējas (ar žēlumu atceros kartupelīšus!), bet tikai maķenīt. Drīz tas klāt, braucēju pamaz, iekārtojos pirmajā sēdeklī, un dodamies uz Ļvivu.
Ceļš kārtīgi notīrīts, un sniegs to padarījis daudz labāk braucamu nekā vasarā. Līdz Viškivas pārejai smiltis no auto riteņiem nobirst, un pat ceļa vidū piebrauktais sniegs teju koši balts, egļu zari līkst no sniega svara, tikai Sauli paslēpuši mākoņi.

Aizkaru māksla :)

Kad esam tikuši līdz grēdas pakājei viņā pusē, busiņa logi atkusuši (tātad kļuvis siltāk) un arī sniega jūtami mazāk. Izraucam caur vairākām pilsētiņām – Dolinai (tur skolā gājis slavenais cīnītājs par Ukrainas 🇺🇦 neatkarību Stepans Bandera; vairāk par viņu nākamajā texta gabaliņā), Moršinai, Strijai. Apkārtne aizvien līdzenāka & pelēkāka, Ļvivas pievārtē sāk smidzināt. Nonākam galā labas 20 minūtes pirms laika: vēl desmit, & esmu hostelī.
Vācos iekša savā istabā, kad gluži karsts caur asinīm izskrien – bladāc, ruļli. Pēc divām stundām jāiet uz operu, bet man ruļļi vēl netīti! Pametu visu un metos meklēt kādu frizētavu. Drīz vien atrodu vienu, ruļļus man gan neietin, toties atsvabina no galvas rotas, kas kaut kas vidējs starp ortodoksāla žīda peisakiem un un Robinsona Krūziņa ērkuli atrašanās brīdī. Kopā ar dzeramnaudu 1,80 eiru.
Vieglu sirdi dodos atpakaļ, hostelī nesteidzīgi izsūcu pāris kafiju, un tad jau laiks mesties mākslas skavās. Ļvivā dikti mīlīga opera (1900), pēc skata un lieluma līdzīga mūsējai, tikai nav cietusi no kapitālremonta & piebāzta pilna ar feikiem. Starprīdī izstaigāju visus stāvus un acīm (dažus arī rokām!) noglāstu vai katru durvju rokturi un logu aizvērtni.
Šovakar IL PAGLIACCI (1892) – īss Leoncavallo gabaliņš divos cēlieniņos ar prolodziņu sākumā (MIJKRĒŠĻA viens cēliens krietni garāks par visu šīvakara operu ar visu starpbrīdi!). Operpraksē teju standarts ir Pag&Cav – šī opera kopā ar Mascagni CAVALLERIA RUSTICANA (Zemnieku gods) vienā vakarā. Tādā gadījumā viens starpbrīdis – starp abām operām.
Uz krītpapīra drukāta bilžaina programma par 60 centiem. Programmā minēti visi lomu izpildītāji, bet nav atķeksēts, kuri dzied šovakar. Zālē pavēss – ap +15c; aukstasinīgākiem skatītājiem noteikti būs jādrebinās. Publikas pamaz – aizpildīta apmēram ceturtā daļa sēdvietu (kad janvāra sākumā tīmeklī pirku biļeti, pirms manis bija bijis tikai viens pircējs). Publika (gan jauni, gan veci) reizēm pārspriež uz skatuves notiekošo (vai ko citu). Vāczemē & Austrijā samācījies, mēģinu kušināta ar Psst!, panākumu diez ko nav, jo runātāji pustukšajā zālē pa lielu gabalu.
Orķestris jēdzīgs, diriģents arī (būtu varējis vairāk paspēlēties ar tempiem; mazliet atgādina Viļumani Rīgas operā, kad viņam pēc izrādes uz Maskavas vilcienu jāpaspēj). Korim arī ne vainas – kad viņi dzied, bet biežāk tomēr kliedz. Kormeistaru ziepēs! Turklāt pamatīgi parspīlē skatuves izdarībās (kā iz Žagara).
Neda lieliska, kuplu balsi visā reģistrā (šajā lomā maz augstu nošu, tāpēc reizēm to dzied arī pa kādai drosmīgai mecosoprānistei). Turklāt neparspīlē tēlojumā – redzams, ka dziedājusi arī tālāk uz rietumu pusi. Teicams bass prologā (viņam labi – nav jātēlo; iznāk priekškara priekšā, nodzied savu dziedamo, un adieu!). Tonio, Kanio un Silvio vietējie. Tonio & Silvio dzied cienījami, bet arī Kanio nav jābūjina pēc izrādes. Reizēm nāk smiekli par viņu cenšanos smīdināt, lai gan no režisora iecerēm drīzāk raudiens nāk.  Pie mums tā iestudēja varbūt pirms gadiem četrdesmit. Atbilstoša scenogrāfija – gleznota Itālijas pilsētiņa uz dibenplāna audekla un kulisēm, skatuve pietaisīta ar žodziņiem, soliņiem, puķudobēm un ko tik vēl ne. Fake, fake, fake! Pseidotautiski tautas tērpi piedevās. Var jau saprast – tautai dzīve sūra, opera smalkākiem ļaužiem meksikāņu ziepeņu vietā, un Salomes nekrofīlās rotaļas nafig vajadzīgas. Repertuārā vienīgi franču & itāļu vieglā gala un ukraiņu operas, pat nekā no Čaikovska, kur nu vēl vāciešiem.
Pēc pusotras stundas (ieskaitot starpbrīdi) opera galā. Visumā esmu apmierināts. Eju mājās: Ļvivā ap nulli, gaisā slapja migla, bet ietves daudz tīrākas nekā Užgorodā (lielpilsēta!). Pa ceļam uz hosteli tik iegriežos mīļajā ЛЮФТ-ā uz boršča monitoringu, kārtējo glāzi no mucas un espresso.

how it (=knitting) began

Mana profila teksts adītāju sociālajā tīklā www.ravelry.com

I come from a country where every lady knits, otherwise they cannot fill up their dowry chests and become spinsters as a result. At least, it used to be that way until late 19th century. Now they wear trousers, smoke, use bad language and do not give a sh#t about being a spinster (or knitting).

So, as my mum was industrious (or lucky) enough to get married even twice, there was always a knitting around in our home, & I learnt to cast on between my first black eye and last pair of tights, e.i. around the age of six.

No advance happened within next six years. When I was around twelve, I tripped at school while running, flew farther than Bob Beamon did in Mexico’68, crash-landed into a wall, got a concussion & had to spend a fortnight in bed. Here the story-line splits: my most awesome friends claim the blow was so strong that it led to profound shifts in my personality while my own version is as follows: Can you imagine a hyperactive, 12-year-boy in bed for whole two weeks (fourteen days)? I cannot. It did not happen to my over-caring parents to tie me up; the only thing they did do was to take the fuse out of the telly. So, I had to apply a good deal of imagination in order to kill so much time. As usually, there was a knitting around, & by trial & error I learnt to knit, most probably at a rate of 3 spm (stitches per minute).

Another standstill for another ten years. Here I have to tell about my dear friends. Generally, they fall into two categories: men who run & ladies who fancy Wagner (I am not speaking about lays here!), although there are a few female runners one of whom even pretends to be fond of Wagner (by the way, have you seen WINDOWS by Peter Greenaway? A great way of categorising.).
I have been running for three quarters of my life. I am on the wrong side of fifty, so you can calculate the number of years on the run yourselves (if you get over a hundred, you are on a wrong way & are strongly advised to stick to knitting washing-up cloths exclusively. By no means can one spoil them. ;D). So, men came first & all of them were runners. I had knit a running cap for myself, some of them wanted one too, & so it began. If you have been running, you would know for certain - no pompons, fringes, flaps etc - anything that bumps, bounces or moves. This is where the simplistic shape of my caps comes from. Some of my friends have been around for so long & have got so many caps they must have launched moths farms to cope with them (the caps, I mean).

Regarding Wagner & opera in general - my dear mum’s greatest flaw was/is that she is a woman (allegedly, most mothers are), & consequently she would take me to feminine operas only. Somehow, they all were about sheer harlots or nearly ones. Their names have long faded from my memory (age!) but I do remember plots of some. In one, the poor thing had an argument with her ex-client (he probably had paid her too little) which ended in an explicit transaction using cash - it was beyond my understanding why they did not pay each other by bank transfer or at least by check. Eventually, she died from a terrible ailment (presumably, a sexually-transmitted one) in so much pain that she kept yelling for quite a long while before the curtain finally fell. In another, an Eastern girl had fallen for an American soldier (she must have been Vietnamese - the crisis broke out around that time) & had had an illegitimate child with him. I do not remember anything else about this one but a funny-named servant - either Mazda or Honda. (If you recognize the pieces, be so kind & let me know the names, please.) Naturally, I came to a belief that opera is a totally corrupt & promiscuous thing (viena m#*@īga būšana - Latvian) one should stay well clear of. As soon as I could, I dug my heels in & would not go there any more. Since then, not only do I avoid tarts but also tart-osers like Verdi & Puccini.

So, I would not go there until I was in my thirties. To my great surprise, I discovered there are operas and operas. The newly-discovered ones were all about noble & virtuous maids who strive to revenge their fathers’ treacherous deaths and restore they honour or lie for centuries on a blazing mountain-top awaiting for the right one to come rather than falling for the first passer-by. My surprise was even greater when I found ladies in the audience. I have made friends with quite a few, & they have got caps from my though they have had to put up with the shape. (I assume they would prefer something more resplendent - a beret, some lace or whatever.) But - you know - you cannot teach an old dog new tricks.

I have so many pastimes I hardly have the time for work, & knitting has to share the leftovers with the others. I would not be working at all had I not over years developed a nasty habit of having three meals a day . Actually, my most prolific knitting times are when my legs are injured & I cannot run. Otherwise that is about marathoning - have done thirty-one so far. At a time when it is grim for Austria, every cripple must be at his post.

visas manas Salomes

jeb pārdomas, dodoties pa Bismarkštrāsi prom no Vācu operas

SALOME (1905) bija īsts piektais gads mūzikā: skandāls pēc skandāla, aizliegumi uzvest operu smalkos opernamos, solistu atteikšanās dziedāt (un dejot!), publikas laušanās redzēt aizliegto augli. Opera iznākusi tik kreptīga, ka līdz pat mūsdienām nenoiet no skatuves, un Štrausam iznāk villai Garmišā.

Libreta pamatā Oskara Vailda luga (1891) pēc Bībeles motīviem. Luga veidota kā pēc Gustava Freitāga Drāmas tehnikas (1863): ekspozīcija - balle pils dārzā un Narabota redzējums, kāpinājums - Salomes centieni pavest Jāni Kristītāju (Johanānu) un kaulēšanās ar Hērodu pirms un pēc dejas, starpkulminācija - Septiņu plīvuru deja, kulminācija - Johanāna atgalvošana, atslābums - Salomes rotaļas ar Johanāna galvu, un atrisinājums - Nogaliniet šo sievieti! Par Freitāgu varētu teikt - strukturālisma aizsākumi drāmas teorijā, un laiks pierādījis, ka līdz modernismam viss šajos rāmjos iekļaujas dzelžaini. Jauni laiki - jauni tikumi, un ar veco olekti mērīt, piemēram, Gaidot Godo nekādi nav iespējams.

Operas sižets dažos teikumos pārstāstāms: Heroda audžumeita Jūdejas princese Salome balles laikā dzird pravieša Johanāna pareģojumu, ka Hēroda izkurtējušajai valdīšanai drīz pienāks gals, un ieslodzītā balss (bass!) iz pazemes liek pusaudzes  hormoniem nevaldāmi plosīties. Princese pierunā sardzes priekšnieku Narabotu izlaist Johanānu no pagraba un mēģina viņu pavedināt, bet no tā nekas neiznāk. Balles turpinājumā apskurbušais izvirtulis Herods lūdz Salomi viņam uzdejot (striptīzu mūsdienu izpratnē), solot par to jebko, ko viņa vēlēsies. Salome dejo, nometot vienu plīvuru pēc otra, līdz paliek Hēroda priekša pilnīgi kaila. (Tik tālu tiek arī dziedātājas ar īstu krampi, piemēram, Marija Jūinga (Maria Ewing) un Katrīna Malfitano (Catherine Malfitano)). Vaicāta, kādu balvu par deju vēlas, viņa atteic - Jonanāna galvu. Hērods velti pūlas pierunāt princesi uz kādu citu atlīdzību, un galu galā viņai sidraba bļodā pasniedz prasīto. Nu Salome var tikām glāstīt Johanāna matus un skūpstīt viņa lūpas. To redzēdams, Hērods pavēl Salomi nogalināt.

Gāju pa Bismarkštrāsi, skaitīju un atcerējos visas savas Salomes: iznāca, ka šī ir bijusi devītā. Un visknapākā - gan klibas režijas dēļ, gan tāpēc, ka gaidītās Katrīnas Naglestades (Catherine Naglestad) vietā bija erzacs Alisone Ouksa (Allison Oakes). Par režiju runājot - ja režisors neuzskrūvē kaislības pietiekamos augstumos, atrisinājums ir bez gaidītā efekta. Un ir vēl kāda lieta - īpaša tieši šai operai -, kas spēj lielā mērā mazināt stāsta ticamību: reizēm Septiņu plīvuru dejā dziedātājas vietā uzlaiž kādu spriganāku (vai pagātnē = mazāk tikumīgu jeb atkailinaties gatavu) būtni. Tā bijis pirmizrādē ar Mariju Vitihu (Marie Wittich), tā notiek vēl aizvien - lielākoties dziedātājas pārlieku lielā svara vai režisora nepietiekamās fantāzijas dēļ. To, ka iespējams citādi, pierāda Duga Varouna (Doug Varone) horeogrāfija (2004, Metropoles opera) izcilajai somu dziedātājai ap 50 kā no Rubensa gleznas Karitai Matilai (Karita Mattila). Vai nostāsti par Solveigas Rajas juteklisko deju mūsu operā.

2000, Rīga. Gintara Varna (Gintaras Varnas) režija. Mana pirmā Salome. Tādu mūziku pirms tam daudz nebiju dzirdējis; kā ar pirmajām taktīm mute atvērās, tā neaizvērās, līdz bija izskanējuši applausi. No orķestra spēles nekā daudz neatceros, bet vajadzēja būt labi - Gintara Rinkēviča (Gintaras Rinkevičius) laiks. Lieliska Salome - Ieva Kepe. Man grūti būt objektīvam. jo Kepe man tīk bez gala, un vēl aizvien nevaru samierināties, ka viņa vairs nedzied. Dejoja (vairāk gan skraidīja pa slīpo ripu) viņa pati, vienīgi feikais kailums dejas noslēgumā bija pastulbs. Lielisks Johanāns - Nikolajs Goršeņins, kurš tā paša gada rudenī aizgāja. Hērods - Kārlis Zariņš, Herodeja - Karmena Radovska.

2007. gada 7. jūnijs, Tallina. Īpaši braucu klausīties Kepi; Johanāns - Jasi Zaharovs (Jassi Zahharov). Igaunija tajā dienā gatavojās dabūt pa muguru futenē no Anglijas (0:3), visa Tallinas vecpilsēta bija vairāk vai mazāk piedzērušu Žerardu, Ouvenu & Bekemu (spriežot pēc uzrakstiem uz krekliem) pārpilna, turpretī opera - galīgi tukša. Vispārliecinošākais uzvedums no tiem, ko esmu redzējis. Johanāns nevis pagrabā, bet krātiņā uz skatuves, Salome - rāpus uz tā, un viņas iekāre būtu fiziski jūtama arī krietni lielāka opernama visaugšējā balkonā. Ar Es ist eine schreckliche Stille! (Johanāns tikko atgalvots) aiz Salomes visā skatuves augstumā krīt balts šķidrauts ar sārtiem asiņu notecējumiem. Cik gadu nav pagājis, bet viss kā acu priekšā!

2005 (?), 2014, 2015, Vīne. Mūžvecs iestudējums (1972, spēlēts vairāk nekā divsimt reižu), kurā dziedājusi pat Džesija Normana (Jessye Norman, būtu gan gribējies viņu dzīvajā dzirdēt!). Pirmajā reizē Salome bija Kamilla Nīlunde (Camilla Nylund) - izcila dziedātāja, kurai var pārmest vienīgi to, ka viņa nemāk pateikt nē nepiedienīgiem piedāvājumiem. Teicama Elza, teju nepārspējama Maršaliene, bet nu tāda... Zenta, un no viņas Ich will den Kopf des Jochanaan nekādi šermuļi pāri kauliem neiet.

Otrajā lielisks sastāvs: Katerīna Naglestade, Hervigs Pekoraro (Herwig Pecoraro, Hērods), Elizabete Kulmane (Elizabeth Kulman, Herodeja), Volfgangs Kohs (Wolfgang Koch, Johanāns) Simones Jangas (Simone Young, Hamburgas operas galvenā diriģente) vadībā. Naglestade ir izcila, itin viss viņai padodas viegli. Ne mazākās sviedru smakas! Un no viņas ķērcieniem asinis stingst dzīslās. Šajā iestudējumā dziedātājas dejo pašas, un arī to viņa dara lieliski, griezdama garos matus riņķos ap galvu! Lokanāku tenora balsi kā Pekoraro neesmu dzirdējis un labāku Mīmi  Zigfrīdā par viņu nespēju iedomāties. Visu cieņu Simonei Jangai - pirms izrādes mētāju seksiskas piezīmes par to, ka sieviete Salomes mūziku gan līdz galam nespēj... Pēc izrādes ņēmu savus vārdus atpakaļ un atvainojos. Spēj! Mūzika mutuļoja. Mūzikas ziņā labākā Salome manā mūžā.

Trešajā reizē trešais sastāvs. Salome - kāda Gunbrita Barkmina (Gun-Brit Barkmin), Velzers-Mests (Franz Welser-Möst, bijušais Vīnes Valsts operas galvenais diriģents) jau pusgadu kā atkāpies, viņa vietā salasīti ever-available austriešu un ungāru pendžas, un no viena tāda - Pētera Šneidera (Peter Schneider) - mūziku pārņēmis pilnīgs pagurums un trūdu smārds. Niecība, niecība, niecība! Rūgtuma sajūta par izšķiestām simt minūtēm. Būtu labāk sēdējis hostelī un kasījis dibenu! ;(

2013, Stokholmas opera. Braucu klausīties, kā Nina Stemme pirmo reizi dziedās Salomi. Ar lauku opernamiem jāuzmanās: var gadīties plastmasas flautas, valkīras, kas komplektētas no mūzikas skolas izglītību guvušām vietu ierādītājām, un tamlīdzīgi brīnumi. Lorenss Rens (Lawrence Renes, galvenais diriģents) paveicis brīnumu - piecu gadu laikā no itāļu caurstaigājamās sētas izveidojis cienījamu opernamu. Vislabākie iespaidi: Stemme zina, ko dara, un ir rūpīgi gatavojusies (nav pirmizrāde, visi iedziedājušies), plīvuru deja iestudēta viņas iespējām un nopirkts tik smuks Johanāns (Jozef  Wagner, var arī paziedāt!), ka grēks tādu atgalvot, tāpēc princesei galvu atnes neatdalītu no mazapģērbtā rumpja ko paspēlēties. Studentiem (arī citzemju un gados) par puscenu.

2014, Cīrihes opera. Stokholmas atmiņas tā iesēdušās, ka braucu vēlreiz klausīties Stemmi kā Salomi. Biezs lauku opernams, kurš sirgst ar narcisismu tikpat lielā mērā kā Latvijas Nacionālā opera (mēs esam labākais mazais opernams pasaulē! - Ņe figā, labākais jūs esat vienīgi dziedātāju honorāru ziņā.). Orķestris spēlē miegaini (diriģentam droši vien maksā par tīrā laika minūtēm, tāpēc viņš stiepj) un pagreizi, uzvedums nejēdzīgs (pils dārzā Salome un Johanāns sarunājas, tādās kā dušas kabīnēs stāvēdami), plīvuru dejā uzlaiž balerīnu, kura nodejojas līdz full frontal (ar front-u pret Hērodu un pakaļu pret skatītājiem, visiem traki tīk. Interesanti, pornožurnālus pie viņiem nepārdod?).  Stemmei neskan, par vakara varoni kļūst Johanāns Ņikitins (Евгений Никитин; dzirdēts Rīgā kā Holandietis). Bija vērts braukt vienīgi nākamās dienas vilciena brauciena Cīrihe-Vīne dēļ.

2014, Marijas teātris (koncertuzvedums) & Gergijevs - tas pasaka visu! Mūzika trako no sākuma līdz beigām, un viņam vienalga, vai dziedātājus var dzirdēt vai ne. Lai arī sapulcinātas viņu labākās balsis Mlada Hudoļeja (Млада Худолей, Salome; dziedājusi Rīgā Zentu), Larisa Glagoļevska (Лариса Гоголевская, Herodeja) un nopirkts labs Johanāns (Michael Kupfer), var ne vienmēr. Bet orķestris vēl nedēļu pēc tam skan ausīs!

2016, Berlīnes Vācu opera. Riharda Štrausa nedēļa (6.-10. aprīlis): SALOME, ELEKTRA, DIE ÄGYPTISCHE HELENA, DIE LIEBE DER DANAE, DER ROSENKAVALIER. Uz Elektru neiešu, jo pagalam netīk titullomas dziedātāja (Evelyn Herlitzius).

Kā jau teicu - knapākā no manām deviņām Salome. Režija kā no Žagara: ja neizlasīsi visu programmas grāmatiņu, skaidrības par notiekošu uz skatuves nebūs. Režisors Klauss Guts (Claus Guth), gadījies jau iekāpt - tikpat pārmudrītā Tanheizerā Vīnes Valsts operā. Lai arī opera vienā daļā, visai skaidri nojaušamas divas daļas - aina pils dārzā un dzīres. Gandrīz vienmēr, kad uz skatuves Salome, tur arī sešas viņas līdzinieces - meitenītes, viena par otru mazāka kā savāžamās krievu lellītes (matrjoškas), tērptas tāpat kā galvenā varone. Bērnības atmiņas, kas nedod mieru? Pirmajā daļā baltos naktskreklos (saprotams, princese izlavījusies naktī dārzā), otrajā tādā kā zaļā skolnieces kleitā.

Pirmajā daļā dārzs atveidots kā lupatu (vai citu atkritumu) kaudzes. Izrādās, ka Johanāns - izcilais vācu bass Mihaels Folle (Michael Volle) - visu laiku bijis nevis pagrabā, bet gulējis vienā no kaudzēm un ceļas augšā, kad pienācis laiks dziedāt. Un nezin kāpēc raustās krampjos. Būtu vismaz to raustīšanos mūzikai pieskaņojuši. Salomes darbībās nav jūtama ne mazākā iekāre; abās rokās paņēmusi viņējo, princese drīzāk atgādina mīlošu mazmeitu, kas pieglaudusies vectētiņam. Uz skatuves laiku pa laikam uznes un nones kaut kādus manekenus. wtf?

Otrajai daļai sākoties, meitenītes rosīgi nones no skatuves lupatu kaudzes un novelk manekenus. Hērods (Thomas Blondelle) ciešams, Herodeja (Jeanne-Michèle Charbonnet) lieliska, Salome kopš paša sākuma ne sū** nevar padziedāt. Īpaši briesmīgi skan viņas Ich will den Kopf des Jochanaan, kam ar katru reizi vajadzētu kļūt aizvien griezīgākam un nepacietīgākam. Tā vietā tādas kā koloratūras, un frāzi par briesmīgo klusumu Ouksa drīzāk nočukst. Līdz ar to nav vajadzīgā kāpinājuma arī darbības attīstības ziņā. Paskatījos operabase.com viņas nopelnu sarakstu: dziedājuse pa visādiem kaktiem, Keiptaunu, Bostonu un tūristu tingeltangeli Šēnbrunas pilī ieskaitot, un neizprotamā kārtā iefiltrējusēs Baireitā par vienu no valkīrām un Gutruni Dievu mijkrēslī. Kas tik nenotiek pasaulē! Dziedātāja pilnīgi pārvēršas, saņēmusi (pareizāk būtu teikt - ieguvusi) kāroto galvu: kaulēšanās laikā uz skatuves klusītēm uznests Johanāna manekens, un princese ar lietpratīgu rāvienu savām rokām to atgalvo. Nudien, mīļi. Muzikāli tīksmināšanās ap Johanāna galvu (drīzāk ķermeni, jo galvu Salome drīz vien noliek malā un, jāteniski uzsēdusies rumpim, veic dažādas manipulācijas ar to. Tikai nepārprotiet - augšup lejup kustības izpaliek.) pārsteidzošā kārtā ir pietiekami izteiksmīga. Varbūt dziedātājai vienkārši nav pieticis laika iemācīties partijas sākumu?

Galīgi samocīta ir arī plīvuru deja: reizēm Salomes vietā rosās piecas matrjoškas, kādu brīdi tādi kā melnā tērpti  leļļu vadītāji (akurāt kā no Hermaņa iestudētā Kaspara Hauzera) vecišķi tizlā dejā vada Hērodu un Herodeju. Salome lielākoties vēro notiekošo tā, it kā tas uz viņu neattiektos, un iesaistās dejā tikai kādu pusotru minūti pirms beigām, paplivina brunču, izpalīgi viņu pacilā un pagroza un tas arī viss. wtf? Visas dejas laikā neviens apģērba gabals no princeses nenokrīt. Un par tādu deju Hērods viņai visu, ko sirds kāro?! Deja nesekmē arī darbības kāpinājumu; drīzāk iznāk pamatīgs atslābuma brīdis.

Pēc galīgi šļaugana sākuma (ko viņi tur spēlē?) orķestris Alena Altinoglu (Alain Altinoglu) vadībā iespēlējas un ir izrādes labākā daļa. Muzikāli blāva ir plīvuru deja, bet tā drīzāk režijas vaina, jo saraustītās darbības dēļ arī orķestris nevar panākt vajadzīgo muzikālo kāpinājumu.

Varbūt paēdušai pelītei miltiņi rūgti? Gaidīšu savu jubilejas Salomi.

Christmas @ Львів

In Late 2104, a work assignment led me to Lviv. Where's the hell that! - many would inquire.

By no way the hell: Lviv (Lwów, Lemberg, Leopolis) is an unknown self-contained marvel in western Ukraine. A city with glorious past, unluckily cut off Poland by the Molotov-Ribbentrop Pact in 1939. Had it been not, it would be in the league of Dresden, Brugge and Bilbao - visited, revered and adored. Highly fortunate to avoid any damage during the World War II and consequently nightmarish post-war additions.

Being around a thousand kilometres away from the war zone and with a huge majority (90%) of Ukrainians, absolutely safe. I happened to walk quite long distances well past midnight a few times: brightly lit streets, people walking their dogs and lone ladies making their way without casting nervous glances around. Cannot imagine a similar scene elsewhere save for the ever-dormant Scandinavia (no offense!).

A wonderfully kept opera house built in 1900, much like Semperoper. Anything but provincial. They (management and the audience alike) somehow do not fancy Wagner (or German opera in general), so I had to put up with L'elisir d'amore. The entirely local cast and orchestra were definitely not worse than in my native opera-house, which keeps boasting to be the greatest small opera house in Europe. I do wish they were. Amazingly, Great Operas tend to be located in places like Sarasota.
In terms of the outdated production the only match of the seen would be the Metropolitan Opera, New York: straw hats, pseudo-folk costumes, over-acting and as a cherry on the cake - an idyllic Tuscan landscape in the backdrop. Touching, indeed. I would advise Calixto Bieito fans keep well clear of the place.

Another night went to a concert at the Philharmonie, equally cared after Art Deco building. A student chamber orchestra played a Mozart and Haydn programme. Enthusiastic, lively and charming indeed (it was Christmas Eve).

I love cemeteries in late November when the smell of decaying leaves, greyness and drizzle all strive to remind whose realm the site actually is. It was exactly like that at Lychakiv Cemetery - a final resting place of the upper class, laid down in mid 19th century. The photos in this post are from there.

And when on Boxing Day a slender Tyrolean Fokker was about to take me to Vienna, temptation to stay behind was just overwhelming.

On another day, I had tossed a coin over my left shoulder into a dry fountain-well. Who knows...

I do love you, Lviv.

gustavs :'|