Karpati, sestā diena (20. janvāris)

Jāpošas prom no mīļās Kamjankas. Paskatos pa logu – atkal zilas debesis, Saule vēl aiz kalna. Sakravāju pendelītes un eju brokastīs uz pašu sākumu – pusdeviņiem. Paēdu, paķeru mugursomu, atvados & dodos uz Mižhirji. Uz lievenēm pazīstams liels draudzīgs suns: pieliecos, lai pakasītu draugam galvu, un tajā brīdī uz noledojušajiem pakāpieniem kājas pametas gaisā, esmu uz sēžamvietas un bumsī-bumsī nobraucu pa kāpnēm līdz pašai pakājei kā aiz kājas vilkts Vinnijs Pūks. Pašam nekas: no brain – no pain. Bet no malas noteikti lielisks skats, kā tāds slēpe pret zemi liekas.
Parasti uz Mižhirju dodos kājām: divas stundas pa lēzenu taku lejup, un pilsētiņa klāt. Bet sniegs atkal liek mainīt ieradumus: nāksies braukt ar stopiem. Brīnumplāksnītes vienīgajā brīvajā vietā esmu uzrakstījis МIЖГIР’Я, bet plāksnīte, šķiet, zaudējusi burvju spēku: garām pabrauc kāds desmits auto, un neviens nepiestāj. Tad viesnīcas ceļā iegriež auto ar viesnīcas direktori, viņa man pamāj, pēc pāris minūtēm auto brauc atpakaļ & paņem mani. Minūšu divdesmit, un esmu Mižhirjā. Ar pūlēm iespiežu šoferītim 20 hrivnu (66 centus). Pulksten’s nāk pusdesmit. Sākotnējais plāns – vienpadsmitos braukt ar autobusiņu uz Volovecu (30 km, stunda), no turienes - vienos ar elektrisko vilcienu uz Ļvivu (150 km, četras stundas). Galā būtu ap pieciem – stundu pirms operas, turklāt vilcienā mierīgi adītu, vienīgā bēda, ka vilcienu sarakts tāds apšaubāms šķita. Autoostā aps’tos, ka autobusi uz Ļvivu 10.10 un 12.40; ceļš turp vienās bedrēs, turklāt vēl 930 m augstā Viškivas pāreja. Vasarā tur redzēju zīmes "Ziemā bez ķēdēm braukt aizliekts". Diezin vai būtu prātīgi braukt. No otras puses – ja jau autobusi iet, gan jau aizbrauc arī līdz galam; neba jau paliek Viškivā pavasari gaidīt. Nopēku biļeti uz 10.10, un metos uz mīļo kafejnīcu Terase.
Viņi atceras mani, un mans tālrunisatceras viņus (viņu bezvadu tīkla paroli). Laika maz, tāpēc pasūtu ātras lietas – skābētus gurķus & tomātus (квашенина, mmmm!), sēņu zupu un картопля по селянскi. Un, protams, espresso & glāzi Aizkarpatu vīna no mucas. Un rēķinu tūliņ pat, jo gatavojos atkāpties straujāk nekā Napoleons no Maskavas. WhatsApp-ā sarakstos ar nakstmītnes saimnieci Ļvivā. Viņa atsūta ārdurvju kodu, un sarunājam, ka atslēgas atstās uz pastkastes pie hosteļa durvīm (reiz tā šajā hostelī jau bijis).
No zupas atkal var mēli norīt, vienas bekas (zupa gatavota no kaltētām), pa kādam kartupelim un ceptam sīpola gabaliņam. Izrādās, ziemā sēņu zupu vāra saldā krējumā, lai būtu kreftīgāka. Varbūt būsit dzirdējuši, ka Ukrainā люди не доедают. Absolūta taisnība – es arī nepaspēju apēst savus kraukšķīgās ripiņās ceptos kartupelīšus ar sīpoliem & speķīti! Vēl aizvien acu priekša stāv. Atvados ar до зустрiчи в травне & metos uz autobusu.
Ārā brīnišķīgs laiks – atkal spoža Saule, vēja nav, un jūtu, katrā elpas vilcienā deguna sieniņas it kā salīp kopā. Būs savi -18c. Autobuss maķenīt kavējas (ar žēlumu atceros kartupelīšus!), bet tikai maķenīt. Drīz tas klāt, braucēju pamaz, iekārtojos pirmajā sēdeklī, un dodamies uz Ļvivu.
Ceļš kārtīgi notīrīts, un sniegs to padarījis daudz labāk braucamu nekā vasarā. Līdz Viškivas pārejai smiltis no auto riteņiem nobirst, un pat ceļa vidū piebrauktais sniegs teju koši balts, egļu zari līkst no sniega svara, tikai Sauli paslēpuši mākoņi.

Aizkaru māksla :)

Kad esam tikuši līdz grēdas pakājei viņā pusē, busiņa logi atkusuši (tātad kļuvis siltāk) un arī sniega jūtami mazāk. Izraucam caur vairākām pilsētiņām – Dolinai (tur skolā gājis slavenais cīnītājs par Ukrainas 🇺🇦 neatkarību Stepans Bandera; vairāk par viņu nākamajā texta gabaliņā), Moršinai, Strijai. Apkārtne aizvien līdzenāka & pelēkāka, Ļvivas pievārtē sāk smidzināt. Nonākam galā labas 20 minūtes pirms laika: vēl desmit, & esmu hostelī.
Vācos iekša savā istabā, kad gluži karsts caur asinīm izskrien – bladāc, ruļli. Pēc divām stundām jāiet uz operu, bet man ruļļi vēl netīti! Pametu visu un metos meklēt kādu frizētavu. Drīz vien atrodu vienu, ruļļus man gan neietin, toties atsvabina no galvas rotas, kas kaut kas vidējs starp ortodoksāla žīda peisakiem un un Robinsona Krūziņa ērkuli atrašanās brīdī. Kopā ar dzeramnaudu 1,80 eiru.
Vieglu sirdi dodos atpakaļ, hostelī nesteidzīgi izsūcu pāris kafiju, un tad jau laiks mesties mākslas skavās. Ļvivā dikti mīlīga opera (1900), pēc skata un lieluma līdzīga mūsējai, tikai nav cietusi no kapitālremonta & piebāzta pilna ar feikiem. Starprīdī izstaigāju visus stāvus un acīm (dažus arī rokām!) noglāstu vai katru durvju rokturi un logu aizvērtni.
Šovakar IL PAGLIACCI (1892) – īss Leoncavallo gabaliņš divos cēlieniņos ar prolodziņu sākumā (MIJKRĒŠĻA viens cēliens krietni garāks par visu šīvakara operu ar visu starpbrīdi!). Operpraksē teju standarts ir Pag&Cav – šī opera kopā ar Mascagni CAVALLERIA RUSTICANA (Zemnieku gods) vienā vakarā. Tādā gadījumā viens starpbrīdis – starp abām operām.
Uz krītpapīra drukāta bilžaina programma par 60 centiem. Programmā minēti visi lomu izpildītāji, bet nav atķeksēts, kuri dzied šovakar. Zālē pavēss – ap +15c; aukstasinīgākiem skatītājiem noteikti būs jādrebinās. Publikas pamaz – aizpildīta apmēram ceturtā daļa sēdvietu (kad janvāra sākumā tīmeklī pirku biļeti, pirms manis bija bijis tikai viens pircējs). Publika (gan jauni, gan veci) reizēm pārspriež uz skatuves notiekošo (vai ko citu). Vāczemē & Austrijā samācījies, mēģinu kušināta ar Psst!, panākumu diez ko nav, jo runātāji pustukšajā zālē pa lielu gabalu.
Orķestris jēdzīgs, diriģents arī (būtu varējis vairāk paspēlēties ar tempiem; mazliet atgādina Viļumani Rīgas operā, kad viņam pēc izrādes uz Maskavas vilcienu jāpaspēj). Korim arī ne vainas – kad viņi dzied, bet biežāk tomēr kliedz. Kormeistaru ziepēs! Turklāt pamatīgi parspīlē skatuves izdarībās (kā iz Žagara).
Neda lieliska, kuplu balsi visā reģistrā (šajā lomā maz augstu nošu, tāpēc reizēm to dzied arī pa kādai drosmīgai mecosoprānistei). Turklāt neparspīlē tēlojumā – redzams, ka dziedājusi arī tālāk uz rietumu pusi. Teicams bass prologā (viņam labi – nav jātēlo; iznāk priekškara priekšā, nodzied savu dziedamo, un adieu!). Tonio, Kanio un Silvio vietējie. Tonio & Silvio dzied cienījami, bet arī Kanio nav jābūjina pēc izrādes. Reizēm nāk smiekli par viņu cenšanos smīdināt, lai gan no režisora iecerēm drīzāk raudiens nāk.  Pie mums tā iestudēja varbūt pirms gadiem četrdesmit. Atbilstoša scenogrāfija – gleznota Itālijas pilsētiņa uz dibenplāna audekla un kulisēm, skatuve pietaisīta ar žodziņiem, soliņiem, puķudobēm un ko tik vēl ne. Fake, fake, fake! Pseidotautiski tautas tērpi piedevās. Var jau saprast – tautai dzīve sūra, opera smalkākiem ļaužiem meksikāņu ziepeņu vietā, un Salomes nekrofīlās rotaļas nafig vajadzīgas. Repertuārā vienīgi franču & itāļu vieglā gala un ukraiņu operas, pat nekā no Čaikovska, kur nu vēl vāciešiem.
Pēc pusotras stundas (ieskaitot starpbrīdi) opera galā. Visumā esmu apmierināts. Eju mājās: Ļvivā ap nulli, gaisā slapja migla, bet ietves daudz tīrākas nekā Užgorodā (lielpilsēta!). Pa ceļam uz hosteli tik iegriežos mīļajā ЛЮФТ-ā uz boršča monitoringu, kārtējo glāzi no mucas un espresso.

Karpati, piektā diena (19. janvāris)

Šī mana piektā reize Kamjankā – viesnīcā Siņevira pārejā 870 m v.j.l. Pirmoreiz tur nonācu gluži nejauši – 2015. gada Jāņos vajadzēja kaut kur pārlaist nakti starp diviem auditiem, paskatījos booking.com & izvēlējos viesnīcu apmēram vidū starp abām audita vietām. Kopš tās reizes atgriežos tur vēl & vēl. Īsi sakot – 15 eiru par skatu ;o diennaktī, un ļoti jēdzīga istaba piedevās bez maksas.
Beidzot varu izgulēties: sagaidu, kad pār kalna plecu parādās Saule, un tikai tad (ap 9am) eju brokastīs. Restorāna plašajiem logiem aizkari atvilkti, tāpēc iespējams baudīt ainavu gluži kā vasarā no terases. Vienīgā lieta, kas Kamjankā nerullē, ir kafija – tik паганy neesmu to baudījis  nekur citur Karpatos.
Citām reizēm esmu kāpis Kamjankas virsotnē (1578 m v.j.l.), bet šoreiz par to pat nevar domāt. Debesīs nevienas pašas mākoņa skrandas, tāpēc nolemju doties uz Siņevira ciemu – Saule būs tieši sejā, un varēs maķenīt iedeguma iegūt. Pie viena apciemošu Ivanu, kurš ceļ guļbūves.
Ar Ivanu iepazinos manā otrajā reizē Kamjankā 2015. gada decembra beigās. Biju lūkojis kāpt kalnā, bet sniega dēļ ticis tikai līdz pusei, tad pa veco austriešu ceļu (tas vēl šodienas stāstā parādīsies!) aizgājis līdz Siņevira ciemam, un tad (ap trijiem pēcpusdienā gada pašā tumšākajā laikā!)  izdomājis, ka varētu apskatīt Siņevira ezeru kādus 15 km no ciema. Teiksmaina vieta – kalna nogāzē teju kilometra augstumā neizprotami izveidojies ap 5 ha liels ezers. Viens no skaidrojumiem – meteorīts, cits - zemestrīce, un domāju, ka ne viens vien uzveļ vainu arī Velnam. Biju tur bijis pirms ~40 gadiem ar vecākiem; neko daudz, protams, neatcerējos, tik to, ka baigi skaisti bija.
Gāju pa ceļu, brīmumplāksnītes spējas vēl nebiju atklājis, auto nestājās, un jau apsvēru, ka jāgriežas atpakaļ. Un tad kā glābējeņģelis piestāja Ivans savā fordiņā. Kā jau teikts, Ivans (viņam varētu būt maķenīt pāri 30) ceļ guļbūves, un toreiz brauca uz Siņevirskaja Poļana ciemu skatīt kokmateriālus. Naudu par  braucienu neņēma, vien par 5 km gabaliņu no ciema līdz ezeram, ko viņš manis dēļ. Līdz ezeram tiku līdz ar krēslu; kādam noteikti pelēkmēļi tās reizes foto WhatsApp-ā saglabājušies. Manējie gājuši zudībā līdz ar iepriekšējo tālruni nelaiķīti.
Atpakaļ gāju pa tumsiņu, nebija neviena auto, kam stāties vai nestāties, biju ticis līdz Siņevirskaja Poļana ciema pirmajām mājām, kad viens tomēr brauca – un piestāja. Pavēru durvis, grasījos teikt savu vajadzību, bet man pretī skan: А я Вас знаю - Вы Густавс из Латвии и лесным делом занимаетесь. No pārsteiguma vai bikses pielaidu: wtf, Karpatu vidū kāds mani zina! Protams, kurš gan cits tas varēja būt, ja ne Ivans. Mērglis tāds! Bija ar kokiem ticis galā un braucis mājās, bet es pirms brītiņa tumsiņā pagājis viņa auto garām. Aizveda mani ne tikai atpakaļ līdz Siņevira ciemam, bet uzveda arī 8 km kalnā līdz Kamjankai. Un pa ceļam parādīja savu māju. Pēc tam divreiz (2016. gada februārī & augustā) biju pie viņa iegriezies, bet viņš allaž kaut kur būvēja.
Biju ticis līdz ciema vidum, kas pretī sāka plūst ne gluži ikdienas drānās tērpti ļautiņi. Sākumā padomāju – bēres. Un teju visas sievietes aiz stīpiņas nes vienādus emaljētus kastrolīšus. Kas to lai zina, varbūt viņiem bērēs pieņemts tādu tā ceļakukuli līdzi dot? Bet nu pulka gan bija to nācēju ar katliņiem – tur jau vesela armijas pārvietojamā virtuve vajadzīga, lai visus piepildītu! Kad nācu tuvāk baznīcai, aptvēru, ka tas svētīts ūdens, kas katliņos. Nu, ja, vedējs taču vakar bija stāstījis, ka šodien Jēzus kristību diena!
Pie Ivana mājas skatos – pagalmā auto (gan opelis, ne fordiņš, bet tas labi zināms, visi auto ar laiku pārvēršas par opeļiem ;D), tad jau būs mājās. Pieklauvēju un eju iekšā; jā, Ivans priekšā. Saku viņam: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы. Nosmējāmies līki, tad mani nosēdināja galda, un nosēdējām & nopļāpājām stundas trīs. Paldies Dievam, ļāva dzert vīnu, tik pirmo pašbrūvētā graķīti pieklājības pēc izmetu. Ivanam trīs atvases, jaunākajai meitiņai Zlatai divi mēneši.
Bija ap četriem, kad posos prom. Nolēmu, ka bridīšu pa veco austriešu ceļu, ne iešu pa šoseju. Pirmā trešdaļa pagāja vienkārši lieliski – kāds bija braucis ar zirga kamanām, un kāpiens pret kalnu tāds nieks vien bija. Bet tad kamanu sliedes iegriezās kādā viensētā – nudien, nebiju gaidījis, ka kāds varētu ziemu dzīvot tādā nošķirtībā.

Milzu Lempis plosījies! ;D

Ceļam abās pusēs žogs, tāpēc saputināts krietni sniega, un iešana grūtāka nekā iepriekšējā dienā. Turklāt šis ceļš lēzeni laidās pa nogāzi lejup, bet man vajadzīgais gāja pa kalna korīti kādu puskilometru (līmeniski, ne stateniski) tālāk. Sūdīgākais bija tikt pa svaigu sniegu, kas aizvējā bija sapūsts līdz orgāniem, pa nogāzi augšā. Izvilku no žoga paresnu alkšņa kārti savā augumā un centos izlīdzēties ar to. Drīz vien atklāju, ka vislabāk tādiem kā krupīša lēcieniem - iedomājieties krupi, kas lec, turot zīmuli ar priekškājām: abām rokām atbalstījies pret kārti guļus sniegā, ar palēcienu pievilku kājas sev tuvāk, tad atkal rokas ar kārti pasviedu maķenīt uz priekšu, utt., utt. Ja kāds tās pēdas redzēs, tam nudien būs skaidrs, ka tas bijis neviens cits kā Milzu Lempis, kas sniegā plosījies. Sliktākais, ka cimdi no tāda vingrinājuma bija gluži slapji.
Kā biju paredzējis, kalna korē sniega bija mazāk, un vietām pat tāda kā vāra sērsna, pa kuru reizumis veselus divdesmit soļus varēju neielūzis noiet. Bija jau satumsis, debesis kā astronomijas stundai pagādātas: skaisti bez gala. Tumsa nebija nekāds kavēklis – man tik pa kori, turklāt brīžiem tālumā vīdēja arī Kamjankas gaismas.
Trīsarpus stundu laikā deviņus kilometrus biju pieveicis & viesnīcā ievēlos vienos ledus bambāļos līdz ceļiem. Starptautiskās sniegavīru dienas afterparty! Tālrunis teica, ka lejā Mižhirjā -12c; tad jau kalna galā bija visi -15. Pašam pat īsti auksti nebija, vienīgi daži roku & kāju pirksti bija maķenīt apsaluši. Kad rakstu, nedēļa jau riņķī, bet šie vēl nav nopuvuši – tad jau laikam vēl kādu laiku turēsies klāt. Ja nu kas, man daži ķirurgi pazīstami, kas pa lēto var amputēt. ;)

Karpati, ceturtā diena (18. janvāris)

18.janvāris - starptautiskā sniegavīru diena. ;D Tas pat bērnam skaidrs, ka vieninieks ir slota, un astotnieks - pats sniegavīrs. Vienīgi interesanti, kāpēc ne 18. augusts!

Ceļos pirms gaismiņas un pirms astoņiem dodos ceļā. Saimnieku nekur nemana, tāpēc, kā sacīts, vienkārši aizveru aiz sevis durvis. Ārā kādi -10c, debesis mākoņu plēksnēs, starp kurām tomēr var samanīt arī debesu zilgmi. Ceļā divi ciemi dīvainiem nosaukumiem – Руська Мокра un Німецькa Мокрa (kas padomju laikā saprotamu iemeslu dēļ pārdēvēta par Komsomoļsku, bet pērn atguvusi seno nosaukumu); izrādās, tāpēc ka cauri tek Slapjupīte (Мокрянка). Pastkastē Krievu Mokrā saberu iepriekšējā naktī rakstītās pastkartes; dažiem laimīgajiem būs zīmogs ar uzrakstu “no pasaules malas”.

Lodziņš Krievu Mokrā

No Vācu Mokras sākas ceļs uz Prislopa pāreju (950 m v.j.l.) & tālāk uz Koločavu. Vasarā no Ust-Čornas līdz pārejai gāju pa kalna kori, pa полонина-u (alpu pļavu), bet šitādā sniegā tas pilnīgi neiespējami. Baidos, ka paiešu garām ceļam uz Koločavu, tāpēc vairākas reizes vaicāju, kur jānogriežas. Viens no taujātajiem – mežsargs (ar uzplečiem) – nopēta mani no galvas no kājām (īpašu neticību viņa vieš mani apavi – krosenes & vilnas zeķes) un tad teic, ka ziemā tur ne iet, ne brauc, tāpēc kājām nokļūt Koločavā nav iespējams.  Un piebilst: Не смейте туда лезть! Потом таких спасать приходится. Saku paldies un dodos uz priekšu vismaz pas’tīties uz ceļa galu. Pulkstenis maķenīt pāri desmitiem, vēl varu pagūt atgriezties un caur Ust-Čornu, Teresvu, Hustu un Mižhirju nokļūt mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā. Turpat jau arī ceļa gals un norāde Prislopa pāreja 4,2 km, kāpums ap 350 m. Domāju: paiešos gabaliņu, un tad jau manīs. Pa paša pēdām atgriezties varu jebkurā brīdī. Ceļš austriešu būvēts, un vasarā redzēju, ka to nopietni atjauno (iepriekš bijis braucams tikai ar 4WD). Sākumā iešana veicas naski, un viens divi esmu ticis līdz pirmā puskilometra atzīmei. Silti gan palicis, tāpēc pufaiku novelku un piesprādzēju mugursomai, bet pats palieku tikai parķa jaciņā. Arī diena iesilusi, nav mazāk par -2...-4c, jo rokas bez cimdiem nesalst. Sniega virsma visā ceļa platumā pilnīgi līdzena, tātad patiešām neviens sniegā nav šeit ne gājis (izņemot retu meža zvēru), ne braucis. Ik pa simt metriem stabiņš, un tas padara virzību prātam saprotamu. Sniegs maķenīt pāri puscelim, un pirmos divus kilometrus iešana sokas visai veikli. Piestāju  apēst pāris ābolu. Bet tad sākas gabaliņš, kurā sniegs saputināts krietni dziļāks. Stiegu pāri celim, un ar kāju vispirms sniegā jāpaplašina caurums, tikai tad kāju var izvilkt un spert nākamo soli. Uzmācas doma, ka varbūt vajadzētu griezties atpakaļ. Atvairu to ar iebildi, ka palicis tāds nieks – tikpat, cik maratonā aiz 40 km atzīmes. Tā cīnos kādus 200 m, līdz iešana atkal kļūst vieglāka, tomēr sniega vairāk nekā bija sākumā (augstums!). Starp dažiem stabiņiem (100 m) apstājos trīs četras reizes & atpūšos, atbalstījies ar rokām pret ceļiem.

Laiku vairs neskaitu, tik stabiņus. Paliek vēsāks, un uzvelku savu zilo pufaiciņu atpakaļ. Beidzot arī gaidītā 4,2 km atzīme, tomēr pazīstamās pārejas (vasarā tur biju) vēl nav. Maķenīt škrobe, ka nevar pareizu attālumu uz zīmes norādīt. Kļūda nav liela, bet izbesījušamies cilvēkam arī 300 m ir daudz. Toties sniegā cilvēka pēdas! Yes, vismaz iešana lejup uz Koločavu bus vieglāka, jo cerības par to, ka kāds būs braucis augša līdz pārejai, neloloju. Pēkšņi priekša divi ļautiņi: Ežuls izlien stopu rokā,| Ķēniņš viņā blenž kā jokā. (Plūdons, EŽA KAŽOKS) Tikai blenzēji ir tie ar stopiem (bisēm) rokā – mednieki. Notiekošo vairs pārāk labi nefilmēju, bet tik daudz man skaidrs, ka viņiem šķiet, ka viņiem rādās (nevajadzēja vakar tik daudz dzert!). Kopā steberējam no kalna lejā. Lēšu, ka līdz pirmajai mājai (=iebrauktam ceļam) kilometri trīs. Viņi zina šōtkatus, kur serpentīna līkumus var nogriezt; iegriežamies mājā pie kāda vecīša & večiņas. Arī viņi neticīgi šūpo galvu, kad stāstu, ka esmu atnācis no Vācu Mokras, bet vispār no Latvijas. Tad jau drīzāk no debesīm nolaidies/nolaists! Un vēl runā lauzītā krievu valodā ar kādu iespraustu ukraiņu vārdu. Vienīgi zeķes & bikses vienos ledus bambāļos varbūt maķenīt šķoba viņu pārliecību par manu dievišķo izcelsmi. Aicina iekšā & palikt pa nakti. Pateicos, paskaidrojis, ka man cita mītne aizrunāta.

Mednieki saka, ka dēls vecīšiem kaut ko atvedis – cik tālu var ar auto iebraukt – un pavedīšot mūs gabaliņu uz leju (Koločava ir lielākais ciems Karpatos, garumā izstiepusies kā Piltene). Vēl kilometrs, un pienāk pilnīga svētlaime: silts & var apsēsties. Esmu bijis ceļa astoņas stundas. Pabraucam kādus piecus kilometrus, kāpju ārā un izvelku no somas kartona plāksnīti, kuras otrā pusē vakar esmu uzrakstījis перевал СИНЕВИР. Ceļa malā nostāvu ne vairāk par minūti: pirmais auto pabrauc garām, otrais arī, bet tad spēji nobremzē, un atpakaļgaitā brauc pie manis. Jauns džeks, brauc līdz Siņevira ciemam (no turienes līdz pārejai ap 10 km). Pa ceļam pastāsta, ka nākamajā dienā Jēzus kristību diena (крещeние Госпoдне), un arī viņš peldēšoties āliņģī. Noskrurinos, jo tāpat nav diezin cik silti.

Ciemā ieeju veikalā, pārdevējas mani atceras no vasaras (наглая морда ценнее ста рубелей ;D) un pat izvelk no letes apakšas kādam citam atliktu pēdējo pelēkmaizes klaipiņu. Sapērkos dažādus dārzeņu konservus, kefīru un sniegvīrdienas vīnu (Aizkarpatu baltu), un man iesaka turpat pagrabiņā arī ieturēties. Kad esmu pārvilcis sausas zeķes & kurpes un dabūjis kanniņu ar karstu tēju, svētlaime kļūst pilnīga. Varu tūliņ pat pastāstīt pasaulei par savu varoņdarbu, jo arī tālrunis barojas, un ir pieejams tīmeklis. Seko bļodiņa karsta boršča (monitoringa programma!), un tad vēlreiz tāds pats salikums (tēja + zupa).

Izeju uz ceļa (jau satumsis), izvelku brīnumplāksnīti, un pēc desmit minūtēm esmu mīļajā Kamjankā.