7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪

Šodien paredzēts ~otrais posms gājienā Mestija–Ušguli (11km/900m) + 3574m augsta virsotne, par kuru vakarrīt vaicāju Veras dēlam.

Brokasts viesu namā vēl neizteiksmīgāks nekā vakardienas vakariņas: pasūtinātās biezputras vietā burka auzu pārslu & krūzīte uzkarsēta piena.

Trofejkrūzīte: mans mīļākais lielums,
mana mīļākā krāsa

Šodien debess bez neviena paša mākoņa. Ap desmitiem dodos ceļā: garām vakar aplūkotajai baznīciņai, sākumā pa ganībām, tad pa brikšņainu lapukoku mežu uz Tetnuldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju (2,8km/650m). Pirms pašas stacijas vietā, kur kartē iezīmēts avots, to aizbēris noslīdenis, palikusi tikai plāksnīte & pusapbērta krūzīte. Tā godam nokalpoja visu ceļu, bet, kad biju atpakaļ Veras viesu namā, izslīdēja no rokām & uz flīžu grīdas pagalam bija. :(

Taka iziet klajā pie divstāvu koka namiņa ar uzrakstu Hotel (booking.com neviena naktssmītne šajā vietā bnav rādīta); tam līdzās plaša vienstāvu ēka, kurā kafejnīca. Virtuves durvis un logi plaši vaļā, iekšā deg gaisma un skan radio, bet nevienas dzīvas dvēseles nemana. Paejos pārsimt metru līdz citai kafejnīcai, kura vaļā, iedzeru tur kafiju un pavaicāju par viesnīcas īpašniekiem. Droši vien esot nobraukuši lejā uz ciemu. Tālākais ceļš augšup slēpošanas kalnā ved garām viesnīciņai — nolemju tomēr 

Fotorāmis 2692m augstumā (ar Ušbu)

pieklauvēt. Pēc brīža no pagrabstāva durvīm namiņa sānos parādās samiegojies vīriņš: jā, jā, atceļā var pārnakšņot, ₾80 (202.gadā tas bija ap €30, 2025.gadā — €25) par nakti kopā ar vakariņam. Saku, ka pēc četrām dienām būšu klāt, un dodos kalnup.
Sastopu jaunu franču pāri, ar kuriem kopā ceļoju mikriņā no Zugdidi uz Mestiju: runā angļu val. & pat neviebjas. Viņi pa taisnāko taku uz Adiši, es pastāstu, ka arī turp, tikai pa ceļam uzkāpšu ~3500m augstā virsotnē. Novēlam cits citam laimīgu ceļu un dodamies katrs savā virzienā.

Menhīrs ar 🇺🇦 karogu

Tetnuldi kalnā kāds pusducis pacēlāju; galvenajā nogāzē — trīs cits citam galā no 2200m līdz 3150m augstumam. Pirmā posma augšgalā (~2700m) liels līdzens placis, kurā vairākas kafejnīcas, labierīcības, gadžetu lēdētava (ar Saules enerģiju)... Un liels zaļš fotorāmis, kurš bez gustava noteikti izs'tās daudz labāk nekā ar viņu.

Augšupceļā vēl viena pārsēšanās vieta (3030m) un menhīrs ;), uz kura uzkrāsots 🇺🇦 karogs. Слава Україні! Nonācis pacēlāja augšējā stacijā (3150m), uzvelku oranžo jaciņu; līdz tam bija labi īsbiksēs un īspiedurkņu krekliņā. Tuvējās klintīs vairāki sniega laukumi — tādā augstumā dienas siltuma par maz, lai vēsākā brīdī sasnigušais izkustu. Tālākais ceļš pa taku, kura kartē gan zīmēta, taču dabā tikai nojaušama. Augājs — pavisam īsa zālīte, kurā pa kādam krokusa ziedam. Oktobrī! Taka vairs ne pa akmeņainu augsni, bet pa nobiru laukiem: tālumā to var saskatīt, jo nedaudzie gājēji no akmeņiem notrinuši ķērpīšus, bet, nākot tuvāk, nekādas skaidrības, kurp tālāk. Turklāt sākas klintis, starp kurām var tikt augšup vienīgi pa taku. Nāk jau četri, un saprotu, ka no iecerētās virsotnes šodien nekas neiznāks.

Krokusi oktobrī

Griežos lejup — kad nobiru lauki beidzas, var paiet tīri labi, tikai ceļgaliem gan ko turēt. Kādā vietā ganu vasaras apmetne ar būdām un akmeņu krāvuma aplokiem. No turienes sākas kartē zīmēta taka: sākumā traversā, tad stāvus lejup pa nogāzi, visbeidzot ieslīpus lejup, līdz sešos beidzot skatam paveras Adiši ciems. Teju katrā ēkā — viesu nams, jo takotāju izmitināšana te — 2100m augstumā — vienīgais darījumdarbības darbības. 

Starp ēkām līkumodams, pamanu veikaliņu (pareizāk sakot, no nomaļiem sanaglotu piebūvīti, kurā noris tirdzniecība); bez burbuļūdeņiem, konserviem un koņčām ir arī mājas vīnogas un beidzamie lauka tomāti. Nopērku pa kilogramam un dodos uz viesu namu Caucasioni — visjaunāko un vislielāko ēku ciemā, kura īpaši celta kā viesu nams: istabas nelielas,

Līdz Adiši daži soļi

tomēr ērtas, lieliem logiem, koka grīdām & apšuvumu, daudz kontaktligzdu, gaiteņa abos galos — plašas WC/dušas telpas ar riktīgi karstu ūdeni. Lai gan tīmeklī cildinošas atsauksmes par viesu nama maltītēm, nomazgāju sevi, nomazgāju vīnogas un liekos gultā — šī diena izrādījusies pagrūta. Arlabunakti!

 Vizualizācija (no mapdirector.com)

Šodien 20km/1700m kāpuma, taču 1300m krituma nogurdinājuši krietni vairāk.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.

Nākamais texts: 8.oktobris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪

Brokasts Mestijā

Šodien došos visplašāk zināmajā kalnu pārgājienā Sakartvelo: Mestija–Ušguli. Daži draugi to gājuši, un atsauksmes sajūsmas pilnas. Takas aprakstā Jozefa vietnē pirmās dienas maršruts visai garlaicīgs un paīss — nieka 16km/700m, turklāt esmu tur bijis. Daudz aizraujošāk (& krietni kalnaināk) ir doties pa Zuruldi grēdas kori; no turienes skatiem apakšžoklis atkaras līdz ceļiem & nav dabonams atpakaļ, bet arī tur esmu staigājis, tāpē izvēlos Zuruldi grēdas traversu caur Ieli un Cvirmi. Nav ne jausmas, cik tur kilometru, bet vai nu netikšu pa dienu galā.

Gultā traki tīkami; pieslienos vien ap deviņiem. Pasūtinu mītni nākamai naktij Čvabiani ciemā (misēklis — ciems pilnīgi nekāds; Cvirmi nav diez ko interesantāks; ar šī brīža pieredzi teiktu, ka jāpaliek vai nu pie Teo & Meraba Tetnuldi slēpošanas kalnā, vai Ieli) Naktī lijis, un mākoņi virs Mestijas vēl zemāki nekā vakar vakarā. Tie, kuri grasās šodien lidot, pilnīgi noteikti paliks gribot. Brokastā uz manas istabas lieveņa sviedru kafija no Rīgas un siers & tomāti no Kutaisi.

Sarunāju ar Veru (bļāviens, no kurienes kartveļiem tādi krievu vārdi!?), viesu nama saimnieci, ka atstāšu pie viņas šādas tādas pārgājienā nevajadzīgas mantas: džīnas, guļammaisu, adīkli... Pie viņas atbraucis dēls, kurš dzīvo kaut kur Vakareiropā, ar ģimeni. No viņa uzzinu labākās takas uz ~3500m augstu virsotni, kurā varētu uzkāpt nākamajā dienā.

Dodos ceļā ap vienpadsmitiem. Gājiena sākums pa taku, kuru esmu gājis vairāk nekā jebkuru citu Mestijā. Pēc 3,4km/300m tieku uz asfaltēta ceļa, kurš ved uz Zuruldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju. Pa ceļu staigāju vairākas reizes februārī, kad takas bija dziļā sniegā. Pēc nepilna kilometra norāde uz Ieli. Pa ceļu kā jau pa ceļu — kāpumi un kritumi pagalam lēzeni, atliek tikai kustināt kājas. Pirmais (it kā) ciems — Heškili (6km), tajā vairākas tādas kā vasaras mājas un kempings. Kad vēlāk pētīju kartē, nogāzē, kura no ceļa nav pārskatāma, atzīmēti vairāki svanu torņi. Ceļš traversā pa nogāzi, nav pārāk dubļains un ik pēc 100m ceļa stabiņš. Garām pabrauc daži kalnu apvidum nenopietni auto (bez pilnpiedziņas un zemu grīdu). Vairākās vietās metāla krusti ar ziedojumiem uz pamatnes (svecītes, monētas, mazītiņas čačas (?) pudelītes. Ceļā uz Omalo (Tušetijā) tādi vietās, kur kāds auto ar visiem braucējiem devies beidzamajā reisā aizā. Mākoņos parādās pa kādam gaišzilam caurumam.

Starp Heškili & Ieli

Drīz vien klāt Ieli (12km), kurā ceļš beidzas. Manuprāt, jaukākais ciems no Svanetijā redzētajiem: pastāvā dienvidu nogāzē, mājas pa gabaliņu cita no citas, daudz koku un dārzu, ir daži svanu torņi, atstatu no ciema divas mazītiņas baznīciņas, ielu vietā takas  rīkšu žogiem abās pusēs (nāk prātā Kronenbergs (pēc atmiņas): Bet pa šauro ganu ceļu | Nāk vēl divi duči peļu), diezgan dubļaini, bet tas šim ciemam piedien, publisks avots pašā viducī ar koplietošanas emeljētu krūzīti ļaudīm &  sili lopiem. Nometu somu žogmalē un dodos baudīt ciema vaibu (2020.gada nevārds). Žēl, ka še nonāk tikai paši neatlaidīgākie tūristi.

Posms no Ieli līdz Cirmi (12km>18km) — pats čoinākais šodien: pa takām, kas no sendienām kalpo satiksmei starp ciemiem, pa skuju koku mežiem augšup lejup, ik pa laikam pāri kādam strautelim vai skatu uz Enguri upes ieleju. Visos taku krustojumos/sazarojumos ceļa radītāji ar attiecīgās vietas augstumu, kā arī attālumu & iešanas ilgumu līdz nākamajam objektam. Pusdienas gaitā: mežrozīšu paaugļi, irbenes un pīlādži.

Cvirmi ciems (18km) — pilnīgi nekāds: izpleties uz plato bez kokiem un ar ielām, kurās dubļi no traktoriem, ne lopiņiem. Pāris mazāk dubļainu ielu, kurās savrupmājas kā Jaunmārupē. Labi, ka neesmu pasūtinājis naktsmītni šajā neizteiksmībā. 

Cvirmi sivēnmāte ar duci atvašu
(otrā pusē tāds pats pulciņš)

Atlikušais ceļš (18km>26km) ne pārāk aizraujošs pa grants un asfalta ceļiem pa līdzenumu un lejup, ja neskaita dažus šōtkatus šosejas serpentīnā. Netālu no Ungviri pārejas gandrīz pašā kalna korē jauks ezeriņš, kura krastā dīvains nams — jaunlaikos celts, bet neapdzīvots, tomēr stikli (aiz restēm) veseli. Maķenīt pirms sešiem esmu Irinas viesu namā Čvabiani ciemā. Dīvaina ēka — sākotnējam divstāvu mūra būvapjomam vienā pusē piebūvēts koka paplašinājums, un iznāk, ka istabām, kuras sākotnējā ēkā, logi uz gaiteni, ne ārpasauli. Irina grasās mani tādā iemitināt, bet bilstu, ka vēlētos istabu ar īstu logu. Tā kā tovakar esmu vienīgais viesis, tad manu vēlmi apmierina, vienīgi nākas iztikt ar vienguļamu gultiņu. Pasūtinu vakariņas (būs gatavas pēc stundas), nomazgājos riktīgi karstā dušā un izmetu loku caur ciemu: vienīgās dzīvās dvēseles ir kāda laipna govs (tādas Svanetijā itin visas), kura nesteidzīgi tipina no ganiem mājup, un trīs jaunieši uz mopēdiem. Gandrīz tikai tradicionālas svanu ēkas ar koka galeriju otrajā stāvā un torņiem līdzās, taču diezgan nolaistas un dadžos ieaugušas. Pakalnā baznīciņa, kura, šķiet, nav pārāk bieži apmeklēta. Ciema galveno ielu ieņēmis strauts un tā izskalojis, ka cauri var tikt vienīgi ar 4WD.

Laipna Čvabiani govs

Kā Jozefs savā vietnē raksta, vairums naktsmītņu Sakartvelo pagalam lētas: saimnieki cer tādējādi pievilināt vairāk tūristu un pēc tam zaudēto atgūt ar nesamērīgi dārgiem ēdieniem. Šī tieši tāda: €10 nakstmītne + €10 vakariņas (precīzi neatceros; mums, protams, "dārdzība" tāda nosacīta). Vakariņas patiesi neizteiksmīgas: zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi), kūciņa saldēdienā. Bet nostaigājušamies ļaužam jau galvenais kaut reizi dienā ko siltu vēderā.

Savelku istabā vēl pāris elektrisku sildītāju no citām, sakarinu apkārt mitrās drēbītes & zābaciņus, un liekos uz auss. Arlabunakti!

Gājiena vizualizācija (ar mapdirector.com; relive kļuvis pārāk alkatīgs un vēl vairāk apgraizījis bezmaksas versijas iespējas, tāpē nolēmu ar viņiem vairs nespēlēties):

Šodien 26km/1500m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.

Nākamais texts: 7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪

5.oktobris, Kutaisi–Mestija 🇬🇪

Mākoņi, kuri bija traucējuši
gaisa kuģītim (L410)

Nedēļu iepriekš (28.septembrī; sarakstus Vanilla Sky publisko iepriekšējā mēneša beidzamajās dienās) esmu nopircis lidbiļeti Kutaisi (KUT 🇬🇪)–Mestija (UMGS 🇬🇪) par ₾50 (€16...18 atkarībā no maiņas kursa). Lidojums plkst. 12.30. Ap vienpadsmitiem esmu autoostā, atradis mikriņu, samaksājis šoferim ₾3 un tīksmē gaidu, kad dosimies ceļā. Un tad plkst. 11.12 atnāk ziņa, ka laika apstākļu dēļ lidojums atcelts. Kalni. Atgūstu samaksāto un dodos meklēt mikriņu uz Zugdidi. Tas papilns, un visai drīz dodamies ceļā. Aizsūtu viesu mājas saimniecei ziņu, ka lidojums atcelts un ieradīšos kaut kad vakarā. Brauciens līdz Zugdidi ~2h/₾10; apvidus — pilnīga Zemgale, ja neievēro kalnu grēdas tālumā.Pie Zugdidi stacijas mikriņš uz Mestiju priekšā. Sarunāju ar šoferīti, ka sēdēšu viņam līdzās (& baudīšu ainavas). Sagaidām vilcienu no Tbilisi pēc kādas pusstundas, mikriņš piebirst pilns ārzemnieku, un dodamies ceļā.
Starp šoferīti un mani apsēžas Kolete no 🇨🇭 vācu daļas. Nesteidzamies: vispirms šoferītis iebrauc Zugdidi nomalē norārtot kādas savas darīšanas (un pasažieri tiek pie hurmām no čoma dārza), tad pusceļā apstājamies uz kafijas & WC pauzi kādā ceļmalas kafejnīcā. Pēc pusstundas brauciena pa līdzenumu ceļš ieiet ielejā, kuras dibenā kilometru desmitiem spēkstacijas uzpludinājums. Ceļš visai jēdzīgs, un vairākās vietās to vēl uzlabo. Ceļš 135km/4h (ar pitstopiem)/

Kad esmu pie viesu nama,
Mestijā jau teju nakts. Oktobris

₾35. Laiks apmācies, bet brauciena laikā nelīst. Skaidrs, ka tik zemos mākoņos gaisa kuģītim nekāda lidošana neiznāk.

Kolete pirmo reizi Sakartvelo, tāpē pastāstu, kas Svanetijā skatāms (man šī trešā reize Svanetijā & sestā Sakartvelo), un iesaku atceļā lidot no Mestijas. Šoferītim arī gribas parunāties ar Koleti, bet viņiem nevienas kopīgas valodas, tāpē man nākas tulkot. Daži jautājumi visai tieši - kā jau pie smalkas etiķetes nesamaitātiem ļaudīm: vai Kolete precēta (nav), kad grasās precēties (ir saderināta), par ko strādā (vecmāte) utt. Katra teikuma galā piebilstu, ka jautājumi ne no manis, bet šoferīša.
Kad nonākam galā, jau krēslo. Neesmu dzēris ne lāsi alkohola, taču galva dulla: 20min lidojuma vietā kādas septiņas stundas mikriņos. Un ietaupīti ₾5. Maiznīcā nopērku plāceni, dārzeņu veikaliņā — dažus tomātus brokastam, un dodos uz Irinas viesu namu. Esmu tam gājis garām citās reizēs: visai nesen būvēts, plata & ērta gulta un karsta duša — kas cits nogurušam ceļiniekam vajadzīgs.

Nākamais texts: 6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪

3.&4. oktobris, uz Sakartvelo 🇬🇪

Pērn biju Svanetijā novembra vidū (11.–18.novembrī (?)), un tad 2500m augstumā jau bija sniegs. Šogad kāroju turp noklūt agrāk. Vaktēju cenas, līdz novaktēju KRK 🇵🇱 –KUT 🇬🇪 15.oktobrī par kādām 15 naudiņām. Drīz vien piepirku arī RIX 🇱🇻 – KRK 🇵🇱 par kādām desmit, tikai Krakovā nāktos pavadīt divas naktis.

Kaut kad augustā atnāca ziņa no viziera, ka lidojumā izmaiņas (šoreiz mainīts nevis laiks, bet galamērķis: Kutaisi vietā Tbilisi). Tas nozīmēja, ka drīkstu izvēlēties citu lidojumu no 🇵🇱 uz 🇬🇪 laikā posmā no 15 dienu pirms sākotnējā datuma līdz 30 dienu pēc tā  (no 1.oktobra līdz 14.novembrim) un par maiņu nemaksāt. Vēlējos, protams, pēc iespējas agrāk. Izvēlējos WAW 🇵🇱 – KUT 🇬🇪 otrdienā, 4.oktobrī — tāpēc, ka VanillaSky (kartveļu iekšzemes lidsabiedrība) līdz tam bija lidojusi no Kutaisi uz Mestiju reizi nedēļā — trešdienās. Viņi (vanillasky.ge) patiesi kartveliski atslābināti: sarakstus daudz iepriekš nepublisko, biļetes uz lidojumiem nākamajā mēnesī sāk pārdot vien dažas dienas pirms tā sākumā. Nekartveļi, kuri vēlas lidot pirmajā vai otrajā datumā, var pēc sirds patikas izlēkāties no biksēm laukā. Biļeti (₾50/€18) lidojumam 5.oktobrī nopirku, šķiet, 28.septembrī; par laimi, trešdienas sarakstā bija palikušas.

Biļeti uz Krakovu nācās izmest; tās vietā nopirku RIX 🇱🇻 – WMI 🇵🇱 (Varšavas lauku lidosta kādus 40km no pilsētas centra) pirmdienas, 3.oktobra, vēlā vakarā. Rainis tajā dienā lidoja uz WMI 🇵🇱 arī agrā pēcpusdienā, bet tad baigā nīkšana Varšavā būtu iznākusi. Izpētīju, ka varu paspēt Varšavā pārbraukt no vienas lidostas uz otru arī tādā gadījumā, ja lidojums no Rīgas kavētos un tāpēc neizdotos noķert beidzamo vakara/nakts vilcienu.

3.oktobris

Lidojums RIX 🇱🇻 – WMI 🇬🇪 vienpadsmitos vakarā; iekšējā balss teic, ka jābrauc uz lidostu laicīgāk nekā allaž. Esmu tur nejēdzīgi agri, gaisa kuģis nosebojas, un tad vēl čammāšanās ar iekraušanu & izlidošanu: paceļamies nevis vienpadsmitos, bet teju pusnaktī. Toties lidojums 45min sarakstā paredzētās pusotras stundas vietā. Esmu iemācījies no galvas, ka beidzamais autobuss no lidostas uz Modlinas pilsētiņu (~6km) plkst. 0.03 & vilciens no turienes uz Varšavu — plkst. 0.27. Nākamais — ap četriem rītā. Esmu nolēmis: ja autobusu nokavēšu, ņemšu taksi & lūkošu beidzamo vilcienu noķert. Trīs stundu ilga nīkšana tādā kā Siguldas stacijā ne pārāk vilina.

Nosēžamies ~11.45pm (🇵🇱 laikā ziņā par stundu iepaliek), tad pavizināmies pa skrejceļu & aizbraucam uz perona tālāko galu. Durvis atver diezgan aši, un plkst. 11.56pm esmu ārā no gaisa kuģa. Lidostas tante ved mūs uz ēkas viņu galu, kur ieeja no Šengenas zonas atlidojušajiem. Iekšķīgi dīdos kā driģenes saēdies, tomēr neko nesaku. Pie durvīm tiekam brīdī, kad pulkstenī uzlec 0.02am. Metos skriet,  muitnieks tikai noskatās,  bet pakaļ nemetas.

Autobuss lidostas priekša stāv: tātad takša tiesu esmu ietaupījis. Ielecu, un pēc 20sec durvis aizveras. Āāāā, biļeti līdz Varšavas centram biju nopircis tīmeklī jau Rīgā.

4.oktobris

Vilciens Modlinas stacijā jau gaida, un kādās 40min tiekam līdz Varšavas centram (dienā ar visām pieturām būtu maķenīt ilgāk).

Varšavas lielā (Chopin-a — WAW 🇵🇱) lidosta nieka 7km no centra; reizi stundā turp brauc nakts autobuss. Nolemju iet kājām, jo nakts tik un tā izčakarēta. Gājiens — pa labi apgaismotām ielām kā caur Ķengaragu, vienā vietā pat poliču auto par manu drošību rūpējas, bet nepiesienas. 70min (ap 2.30am), un esmu galā.

Atšķirībā no mīļās VIE 🇦🇹, ierobežotas piekļuves zona (air-side) @WAW 🇵🇱  naktī ciet, tāpēc dodos meklēt kādu guļamsolu mezonīnā. Soli ir, pat bez paroceņiem, bet visi aizņemti, tomēr atrodu, kur vismaz piesēst līdzās kādam gulētājam. Kamēr tiesāju sviesta maizi, gulētājs ceļas augšā, savāc mantiņas & dodas prom. Pasūtinu Karpatu aitas (⏰) 4.30am, apsedzos ar guļammaisu, un arlabunakti. Laiku pa laikam kā no citas pasaules dzirdu brīdinājumus par nepieskatītu bagāžu poļu, ukraiņu & angļu valodā, tomēr visumā gulēšana neizlepušiem ļaužiem tīri jēdzīga.

Atmīnēšanā atklājas, ka mugursomas tīkliņkabatā palicis Karpatos atrastais puspakavs. Pamanījuši ko aizdomīgu, atmīnētāji metas somai virsū, taču aptvēruši, kas tas par aprūsējušu ģelzi, atplaukst smaidā. (Tāpat būs visās nākamajās lidostās, izņemot vienu. Dažā pat parunājās par pakava klātesmes ietekmi uz veiksmi kalnos/dzīvē.)

Lidojums W61575 WAW 🇵🇱 – KUT 🇬🇪 plkst. 6.10am; viziera sistēma par nezin kādiem nopelniem iedalījusi man vidējo vietu pie avārijas izejas (reģistrējos beidzamajā brīdī — vilcienā no Modlinas uz Varšavu). Izrādās, ka vietas man abās pusēs tikušas jaunam pārim; viņi, protams, vēlas sēdēt blakus & dūdot: tā tieku pie loga. Uzreiz pēc pacelšanās pārvelku bikses (Kutaisi būs ap +20c) un liekos uz auss, pa ceļam pamostos tikai brīdī, kad šķērsojam Rumānijas krasta līniju pie Konstancas; pēc tam mūs pamodina, kad jāgatavojas nolaisties.

Kutaisi lidosta krāmējas tikai ar lētajiem, viss raiti & vienkārši. Lidosta lielceļa pašā malā; dienā līdz Kutaisi var tikt ar mikriņiem, kuri no dažādām vietām brauc uz pilsētu (₾3 = rakstīšanas brīdī maķenīt vairāk par eiru). Nostājos šosejas malā, un nepaiet ne minūte, kad viens jau brauc. Ceļmalas diezgan briesmīgas: atkritumi, vairumtirgotavas, daudz autoservisu, pie katra kādi astoņi iecienītāko auto modeļu vraki, kurus pamazām kanibalizē (skrūvē nost izmantojamas rezerves daļas), nezālēm aizauguši tukšāji… Ārpus Tbilisi labāk pa zemi nepārvietoties.

No Kutaisi autoostas uz centru (kādi 2,5km) eju kājam un kaifoju par ☀️ & +15c. Pa ceļam notiesāju lobiani (hačapuri līdzīgs plācenis ar grūstu pupu pildījumu; labākajos gadījumos tas kārtīgi vircēts; Tbilisi esmu uzgājis vietu, kur lobiani cep no kārtainas mīklas).

Centrā nokārtoju daudz mazu darīšanu: tieku pie jauna tālruņa numura (vecā kontu nezin kāpēc nebija vairs iespējams papildināt), samainu naudu, nopērku mazītiņu mugursomiņu kalniem, sapērkos augļus, dārzeņus, biezpiena sieru & maconi (kartveļu/armēņu jogurts). Apmetos hostelī — reiz tur padzīvojos pa dienu, kad lidojums bija vēlā vakarā: silts, tīrs & gaišs, kārtīga virtuve & zvilnētava. Dažas viesu mājas, kurās biju palicis iepriekšējās reizēs, nepavisam nebija čoinas — bez kārtīgas apkures, patālu no centra, mēbeles savāktas pa visu māju (garā dzīve).

Nākamais texts: 5.oktobris, Kutaisi-Mestija 🇬🇪

Siņevirs–Ļviva 🇺🇦

Šodien jātiek uz Ļvivu. Viens variants: slieties augšā sešos, septiņos doties uz Mižhirji, vienpadsmitos no turienes ar autobusu uz Volovecu (orki pirms kāda laika ietrieca tur raķeti — viņiem vien zināmu iemeslu dēļ: kalnu vidū) & tad 3,5h ar vilcienu līdz Ļvivai. 6.03am atnāk Karpatu aitas modināt, bet, nu, pie mārrutka, tādā agrumā.

Noguļu līdz deviņiem, nesteidzīgi pabrokastoju (Karpatu biezpiens & tomāti no Ukrainas laukiem) & vienpadsmitos dodos ceļā. Tā nesteidzīgi. Šo taku Karpatos esmu gājis visvairāk reižu; beidzamo — novembra beigās piecu suņu pavadīts. ;)

Divos esmu Mižhirjā, un izrādās, ka iecerētais autobuss uz Volovecu pulksten trijos atcelts. Nākamais turp esot tikai piecos no rīta. Dodos uz mīļo Terasi pusdienās: no kaltētām bekām saldā krējumā vārīta zupa, svaigu kāpostu salāti & ar speķīti sacepti kartupļi. Pieticīgiem ļaužiem pēc 3h pastaigas iet iekšā, ka džinkst vien.

Kādā veikalā sadabūju kartona gabaliņu, izmetu loku līdz ciema galvenajai zeltkupolotai baznīcai nofočēt dažus atbaidošus eņģeļus & pusčetros esmu uz trases. Mašīnu plūsma dzīvīga, ar divarpus stundām ~40km vajadzētu pietikt.

Noeju kādus 2km, bet neviens braucējs nestāj. Laikam vajadzēs kruķi stopošanas vajadzībām ieviest. Un tad škodā jāņunakts krāsā piestāj Anna!

Uzrakstu uz kartona gabaliņa viņa nav izlasījusi, jo mums pa ceļam kādi 3km, un tādā sprīža dēļ nebūtu bijis vērts bremzes pedāli spiest. Viņa caur Dolinu brauc uz Ivanofrankivsku: uz Ļvivas pusi ir, bet pavisam citādi, nekā biju iecerējis. Bet lai iet! Annai līdzās Rūdi, ne pārāk nopietna izmēra suns (Agnesei & Rimantam tādi paši, Skrjabinam noteikti niezētu ķepas sadot pa muti), mēs ar mugureni ieraušamies aizmugurējā sēdeklī. 

Anna no Zaporižjes, bet pēc kāda sākuma pārvākusies uz Oradju Rumānijā (ļoti jauka Austroungārijas pilsētiņa pie pašas Ungārijas robežas). Ved Rūdi vecim Ivanofrankivskā, jo pati grasās pie meitas uz Londonu. Ceļš pāri Viškivas pārejai (1000m) kādreiz bija sūrs bedru slaloms @20km/h, bet pirms diviem gadiem kapitāli atjaunots. Ceļā divi kontrolpunkti, bet auto, kurā dāma pie stūres & vectētiņš aizmugures sēdeklī, pat neapstādina, pamet tik ar roku, lai braucam tālāk. Urbānās leģendas vēstī, ka tā ķerot tos, kuri izvairās no armijas. Nezinu, cik tur tiesas. Ceļs paiet aiztautīgās sarunās, & Dolinā (Stepana Banderas dzimtais novads; sarkanmelnu karogu krietni vairāk nekā zildzeltenu) gluži žēl kāpt ārā. Iesaku Marmarosu grēdu, Sigišoaru & Madeiru. Un nospēlēju Шо ви браття — patiesi iesaku sameklēt YouTube & noklausīties! Izkāpis sniedzu banknoti ~€5 vērtībā, bet Anna neņem: viņai taču esot darbs. It kā man nebūtu, turklāt manā tēvijā degviela katrā benzīntankā bez ierobežojumiem!

Ielas malā pavaicāju kādai jaunai dāmai, kur meklējami autobusi uz Striju. Viņa norāda uz koši izkrāsotu namiņu otrpus ielai. Pie tā pulciņš ļaužu, bet nekādu sarakstu. Brīdī, kad vaicāju, vai šeit piestāj man vajadzīgie busiņi, viens ir klāt, turklāt iznāk pat apsēsties (būtu varējis arī nostāvēt pusstundu līdz Strijai).

Strija — pamatīgs transporta mezgls; stacija līdzās autoostai. Neviena busiņa uz Ļvivu nemana, tāpēc dodos iekšā stacijā. Kasē vaicāju, cikos nākamais uz Ļvivu. Kasierīte teic, ka šobrīd ejot prom, un uzsauc kolēģei, vai esot jau aizgājis. Metos uz peronu stacijas priekšā, un tur patiesi elektrovilciens sācis ripot prom. Griežos atpakaļ, lai pavaicātu, cikos nākamais vilciens, bet kasierīte sauc: Skrien, trusi, skrien uz trešo peronu! Metos ārā no stacijas, un tur dažus sliežu ceļus tālāk patiesi vēl viens elektrovilciens. Ielecu, un pat asti durvīs neiespiež!

Brauciens maķenīt ilgāks par stundu  un esmu mīļajā Ļvivā. Neticami — četrās stundās no Mežhirjes! :D

Ļvivā dzīve maz atšķiras no miera laikiem: kafejnīcas ļaužu pilnas, ielu mūzikanti, suvenīru veikaliņi vaļā, pat viens tūrists ieklīdis. ;) Operā bijis kamermūzikas koncerts (kamēr braucu vilcienā). Dažām baznīcām vitrāžas no ārpuses aizsegtas metāla loksnem & skulptūras ievīstītas tādos kā paklājos vai apkrautas smilšu maisiem.

1.–3.oktobris, Lisabona

1.oktobris. Ceļš uz Lisabonu

Bordalo II pelikāni

Tas bija vēl pirms brauciena uz Karpatiem, kad gandrīz gadu nebiju kāju ārpus tēvzemes spēris. Skatījos, kurp lai aizlido. Vispār aizlido. azair.eu (lētuču lidojumus kombinē labāk par skyscanner.net) teica — uz Lisabonu vai Portu. Galīgi lēti. Būtu lidojis uz Portu, bet tad parakos dziļāk, un atklāju, ka no Lisabonas (bet ne no Portu) tikpat lēti var tikt uz Portugāles salām (beidzamajā gabalā par šo ceļojumu & Telegram kanālā par salām ielikšu biļešu cenu kopsavilkumu; 13 lidojumu par ~120 eirām). Lielisko plānojumu maķenīt izjauca vizieris — pārcēla mājuplidojumu no Londonas (Lutonas) uz Rīgu no vakara uz rītu. Par viesnīcas apmaksu grasos ar viņiem pacīnīties.

Šorīt (9.55am no RIX 🇱🇻) atlidoju uz Vīni, pagulšņāju četras stundas un tagad gaisā uz Lisabonu (3h25). Septiņpadsmit dienu ceļojumam galīgi maziņa mugursoma; nav līdzi, piemēram, nevienu garu bikšu. Lisabonā jānopērk guļammaiss, jo Florešā trīs naktis nakšņošu teltī. Vajadzīgajās vietās naktsmītņu vai nu nebija, vai tās bija baigi dārgas.

Jenots

Vīnē notūļājamies ar izlidošanu, pa ceļam maķenīt atgūstam, bet galā tik un tā esam kādu pusstundu pēc paredzētā laika. Pirmais darbs pēc nosēšanās (kamēr gaisa kuģis vēl braukā pa lidlauku) — iečekoties lidojumam svētdienas vakarā uz salām. Azores Airlines  čekošanās sākas 48h pirms lidojuma, un var tikt arī vietās pie avārijas izejas. Jāatzīmē tikai, ka neesi grūsns vai vecāks par 65 gadiem & saproti portugāļu vai angļu valodu. Bingo! — kārotā 9F vieta mana. Ja nāksies lidot ar viņiem, kad būšu tik traki novecējis, par šitādu eidžismu ar viņiem patiesāšos!

Hostelis ļoti jauks: bez praktiskām ērtībām (pie katras gultas ne tikai kontaktligzda un gaismeklītis, bet arī mazītiņs ventilators) rūpējas par viesu sociālo dzīvi (burzīšanos): katru nedēļas dienu kāds tematisks vakars. Piektdienās — sangrijas nakts: samaksā eiru par glāzīti un dzer, cik lien. Sagatavota pamatīga bļoda dzēriena ar sagrieztiem augļiem. Hosteļa ķēķī pamatīgs ļembasts; šķiet, ka katrs runā, citos neklausīdamies.

Tomēr pirmais darbs uz Decathlon (sporta preču veikalu tīkls) veikalu pēc guļammaisa & taku kurpītēm. Nav ne pusstunda pagājusi  kad esmu atpakaļ un varu nodoties sangrijai & palikušajām ceļa sviestmaizēm.

Šovakar nepaiet parastās divpadsmit sekundes, kad esmu atslēdzies. Arlabunakti!

2.oktobris. Lisabona

Jauks laiks: +22c, tikai apmācies. Bez mērķa apstaigāju zināmas vietas, pāris vietās iedzeru kafiju un ieēdu viņu (portugāļu) olu krēma groziņus.

Pavisam līdzās sv. Justa liftam (bija kaut kāds sakars ar Herr Eifeli) uzeju jaunu Bordalo II darbu — pelikānus. Tūristu diezgan daudz; vakar arī gaisa kuģis bija pilns gandrīz līdz beidzamajai vietai. Pēcpusdienā nopērku diennakts biļeti sabiedriskajam transportam, jo gribu aizbraukt uz Belemu pie Bordalu jenota; iepriekšējā reizē, kad apskrēju visus viņa darbus, kas Lisabonā) šo tumsas dēļ vairak ar tausti nekā redzi. Belemas cietoksni nofočēju beidzamos Saules staros, bet kamēr tieku līdz piemineklim jūrasbraucējiem, ir satumsis.

3.oktobris. Lisabona

Karpatu aitas atnāk modināt pusseptiņos. Domāju izmest loku pa pilsētu, paēst brokastu, sakrāmēt mantiņas un tad doties otrajā riņķī.

Lisabonā kādreiz bijis plašs tramvaja līniju tīkls; diezgan daudzās vietās saglabājušās sliedes, kas sākas nekurienē (pēkšni ielas vidū) un tādā pašā nekurienē beidzās. Darbojas vienīgi 28.līnija — pa to braukā dzelteni saplākšņa tramvajiņi, kuri, škiet, Salazaru ir piedzīvojuši. Un vēl jaunbūvētais ātrais zemās grīdas tramvajs pa krastmalu. Starp pasažieriem arī vietējie, bet vairums  protams, tūristi. Vakar galapunktā redzēju rindu, kuras beigu galam spīdēja tikt kādā piektajā vai sestajā tramvajā (pēc ~stundas).

Pulksten pusastoņos esam četri braucēji, un visā ceļā (tieši 30min) nevienā brīdī neesam salonā vairāk par sešiem. Līnija lielākoties līkumo pa šaurām ieliņām (Lisabonai nav vecpilsētas; iespējams, līdz 1754.(?) gada zemestrīcei bijusi tur, kur tagad taisnā leņķī krustojošos ielu tīkls) vēsturiskas apbūves rajonos. Pirms pagrieziena pa labi sliedes pārmetas ielas kreisajā pusē pāri pāri pretēja virziena sliedēm. Trakoti jocīgi izskatās — it kā sliežu licēji ķēmā būtu bijuši.

Ar to pašu tramvaju pabraucos gabaliņu atpakaļ — līdz vienam no trim funikulieriem. Līdztekus ielās — kāpnes šajā — sliedes, pa kurām augšā lejā braukā divas jocīgas kastītes (kā Kauņā). Svētdienās nebraukā, tāpēc nākas pa kāpnītēm, kas ietves vietā, kāpt lejup kājām.

 

x

Samarijas aiza

Καλησπέρα!

Tieši deviņos dodos prom no viesu mājas, izmetu loku cauri pilsētiņai, atrodu pastkasti & eju uz taku (sākums ~3km aizā iekšā). Drīz vien pretī nāk jauns pāris: solot lietu, tāpēc taka slēgta (biju lasījis — tādā laikā akmeņi no augšas labāk birstot); laižot tikai mazu gabaliņu. Bļaviens; bet kaut kas tomēr vairāk nekā nekas. Turklāt prāmis uz lielo zemi (atpakaļ uz Hora Sfakion, no kurienes zemes transports uz Haniju) tikai pēc 2h30.

Uzlicis visplatāko smaidu & runādams tikai angliski (nekādu kalifigļi kalimigļi!) nopērku biļeti par piečuku. Man kaut ko grieķiski stāstā par 2km. Smaidu un māju tik ar galvu.

Drīz vien apdzenu franciski tērgājošus tādus pašus nelaimes putnus. Tikmēr galvā plāns gatavs: kaut cik ievērojama lietus iespējamība (vairāk nekā 50%) tikai no 2pm — tikmēr sen būšu augšā & gabalā. Izlemju, cik došu 2km takasstaba sargam par 30sec skatīšanos citā virzienā — lai šam būtu grūti atteikties. Saprotu, ka kukuļus dot ir slikti & šitādas manas rīcības dēļ 🇦🇹 vai 🇳🇴 valstij būtu kirdik uz līdzenas vietas. Be ne jau no korupcijas saēstajai 🇬🇷!

Pie 2km atzīmes (foto pa kreisi) divi francūži nāk atpakaļ; sargu nemana. Pēc kāda kilometra sastopu pirmos nācējus no takas kalna gala (tie gan agrie putni — ar gaismiņu sākuši!). Nekādu sargu uz takas neesot. Ha! Slinkie eiropeizētie turki (kuri sevi dēvē par grieķiem) jau nu neies taku sargāt. Bingo! Maķenīt žēl tos nabagus, kuri nemēginājuši bija griezušies apkārt.

Pretīnacēju aizvien vairāk & vairāk. Grüß Gott, grüß Gott, grüß Gott... Manai sirdij maz skatu, kas mīļāki par francūža viepli, kad šo vācu mēlē pasveicinājuši. 🤩🤩

Pusceļā pamests ciems (iedzīvotāji no tā izmitināti, kad nodibināts nacionālais parks. Tur piesienas kaut kāda turciete — grieķiski, protams; viņai līdzās džeks, kurš jēdzīgi runā angliski. Sākumā nesaprotu, kas par lietu, tad apjaušu — turciete kā Kerbers sargā taku & negrib laist mani tālāk. Mani! Tūliņ būšot lietus, slidens, pēkšņi plūdi aizā & kas tik vēl ne. Virs galvas tajā  brīdī zila debess. Jūtu, ka sāk besīt; grasos pagriezties, pieliekties & nolaist visas biksas, kas kājās: kiss me, babe! Saku, ka eju kalnos jau 30 gadu (patiesībā vairāk — pirmoreiz kopā ar vecākiem biju Karpatos, kad man bija desmit) un bakstu ar pirkstu debess zilgmē. Ja gustavs būs nolēmis tieši šajā aizā kļūt par eņģeli, diezin vai kādai Ansīšēdājai izdosies viņu no tā atturēt. Džeks (varbūt manas domas lasīdams 😉) cenšas gludināt domstarpības: esot redzams, ka es labā formā, pieredzējis & pienācīgi apauts, bet tante tikai labu, tikai labu gribot. Apsolu, ka nākamos 3km (it kā bīstamo posmu) iešu bez apstājas & dodos tālāk. Incanti, tiem simtiem pretīnācēju pēkšņpludi nekādi nekaitētu!? Viņiem visiem riņķi ar gulbīša kaklu jau piepūsti ap vidukli? Kad esmu tuvāk beigām, redzu, ka mākoņa stērbeles pūš pāri grēdas korei. Gājiena laikā nevienas pašas lietus lāses. Augšgalā (1250m augstumā) pamatīgi dzelžu vārti; sargs mani izlaiž, bet nevienu iekšā nelaiž. Dalos zināšanās ar neticējiem par variantiem no apakšgala (rīt vēl vairāk lietu sola).

Līdz Hanijai (otra lielākā pilsēta salā) 41km; plāns — stopot. Noeju kādus 2km, un tad mani paķer divi 🇵🇱 bērņuki no Dancigas & aizved līdz pašai Hanijai. Brauciena laikā īsu brītiņu kārtīgi nogāž, bet pilsēta sausā & saulaina. Kā atlīdzinājumu par braucienu pastāstu, kur vēl ir forši — Amalfi krastā, piemēram. Un Madeirā.

Vīne 🇦🇹

Šoreiz Vīne iznākusi tikai kā pārsēšanās vieta: WizzAir saraksta maiņas izčakarēja vakar iecerēto Pēru Gintu (biju pat biļeti tīmeklī nopircis). Kamēr tiku caur Nirnbergu tiku līdz Budapeštai, un tad ar vilcienu līdz Vīnei, bija jau melna nakts.
Izeju vēlā rīta pastagā pa Prāteri (pamatīgs parks un tingeļtangeļu (kopš 1766. gada!) vieta uz salas starp Donavu un kanālu). Saulains, bet salts rīts; staigātāju pavisam maz;  skrējēju vairāk, viens otrs pat īsbiksēs (brrr!). Dīķiem, kuros neperas ūdensputni, pāri plāns ledutiņš.

Kugelmugeļa robežpunkts

Galvenais, ko vēlos apskatīt, — Kugeļmugeļa Republika. Kādam 🇦🇹 pilsonim vārdā Edvīns Lipburgers bijušas domstarpības ar valsti attiecībā uz būvatļauju iecerētajai lodveida ēkai (der Kugel (vācu val.) — sfēra, lode), un viņš nolēmis dibināt savu valsti. Jāuzteic Austrijas valsts humora izjūta, jo ne ēka nojaukta, ne dumpīgais pilsonis ķurķī sapūdēts vai pie spaidu darbiem likts.
Wikipēdijā atrodams mikrovalstu sarakts (dažas no valstīm pagalm virtuālas), un citstarp tur arī Užupes Republika Viļņā. 🇱🇻 teritorijā gan nevienas pašas. ;( Pēc pāris foto tālrunis paziņo, ka viņam par karstu (kad ārā ap 0c) & nomirst. Šodien vairāk bilžu nebūs.
Turpat pāri kanālam mīļā Hundertvasera muzejs KunstHausWien. Ēkas apmeklējums ir notikums pats par sevi (Hundertvasers man tīk krietni labāk par Gaudi), turklāt neesmu tur bijis pāris gadu.
Augšstāvā ne pārāk interesanta fotoizstāde: lielākoties amju uzņemti gadījuma kadri, retam jūt koncepciju cauri. Toties divos stāvos, kas veltīti pašam Hundertvaseram, paseni grafikas darbi, ko nekad neesmu redzējis. Interesanti vērot, kā stils mainījies līdzi laikam.
Hundertvasers lielākoties slavens viņa projektēto ēku dēļ. Arī muzejs starp tām: fasāde lielākoties dažāda lieluma un dažādā rakstā klātām melnbaltām flīzītēm, it kā podnieka veidotas strupas raibas kolonnas, iekštelpu grīdās dēļi no otreiz izmantotām sijām mijas ar uzkumpušiem flīzētiem gabaliem (jā, jā, grīda ar kūkumiem), katrā stāvā vairākas ar zemi pildītas lodžijas, no kurām fasādē tiecas dzīvi kociņi (Hundertvasers ne tikai sludināja ekoloģiskas idejas — kad tas nebūt nebija moderni & nesalīdzināmi inteliģentāk nekā tas glupais sviedru skuķis — bet arī implantēja tās dzīvē & darbos).
Maķenīt paklīstu pa pilsētu, un laiks doties uz lidostu. LaudaMotion (četri lidojumi nedēļā) darījis galu boļķika monopolam, un tagad uz Vīni & atpakaļ var nokļūt par daudz pieticīgākām naudiņām (atšķirību starp abu lidsabiedrību pakalpojumiem gandrīz nekādu; Lauda neplosās & nesver pasažieru rokas bagāžu pie izejas uz gaisa kuģi). OE172 VIE 🇦🇹 - RIX 🇱🇻, 1h43, & esmu tikpat kā mājās.

Priština 🇽🇰

Busā no Prištinas 🇽🇰 uz Skopji 🇲🇰.

Tā nu ir iznācis, ka vienīgās Eiropas valstis, kurās nekad nebiju bijis, ir Monako un bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļas.

Autobusi no Skopjes uz Prištinu ik pa stundai; ceļā 2+h, lai gan starp pilsētām tikai 90km (4/5 ceļa pa Kosovas teritoriju). Autobuss izrādās paliels mikriņš, ceļš līdz robežai tāds ne visai, toties kosovieši uzbūvējuši autostrādi kā Vāczemē: divas joslas katrā virzienā, kalnos viadukts aiz viadukta, uzbrauktuves, nobrauktuves, barjeras, apgaismojums apdzīvotu vietu tuvumā; Eiropa, kas Eiropa.

Ar latvju personas apliecību eju pār 🇽🇰—🇲🇰 robežu paceltu galvu. Abu valstu robežsargi busiņā salasa visu dokumentus, pēc brītiņa atgriežas & izdala atpakaļ.

Diena saulaina, bet salta, Kosovā visus laukus klāj plāna sniega kārtiņa. Dzīvi maitā vienīgi kāda bosniešu tante ar savu tērgāšanu; piešuvās Skopjes autoostā (atbildēju uz viņas jautājumu, vai gaidu busu uz Prištinu). Laiku pa laikam — kad viņai šķiet, ka neklausos pietiekami uzmanīgi, — piebiksta vēl ar elkoni. Nezin kāpēc bērnībā man kodināja, ka jāuzmanās no svešiem onkuļiem. Muļķības, vairums svešu tanšu ir daudz kaitīgākas!

No kurienes Kosovas neatkarībai kājas aug...

Serbu asinsdarbi Dienvidslāvijas karu (1991—2001) laikā veicināja Kosovas valsts izveidošanos (ne gluži bez palīdzības no ārienes), un Priština no neievērojama autonomā apgabala (pat ne republikas) lielākās pilsētas kļuva par valsts galvaspilsētu. Iedomājieties, ka tā piepeši ir noticis, piemēram, ar Gulbeni ;D. Viņiem: 1) jāizdomā valsts karogs, 2) rajona bibliotēka jāpārdēvē par nacionālo & vismaz jauna plāksne jāpasūtina, 3) jāuzrok, kurš gaŗa sfairas darbonis (māte Terēze) uzturējies pilsētā vismaz trīs diennaktis, & steigšus jāuzstāda viņam piemineklis vismaz sēdoša suņa augumā (ir arī piemineklis Skanderbejam), 4) padomju laika dzelsbetoni kultūršķūnī jāizrūmē istaba sūtņu akreditācijas vajadzībām. Lūdzu atvainot, ja Gulbenes piemērs kādu aizskāris. Kopš valsts dibināšanas 2008. gadā Kosova, šķiet, visu minēto paveikusi.
Dienvidslāvijas laikā Prištinā viss senais mērķtiecīgi grauts, un tur patiesi maz kas skatāms. Informācijas kioskā galvenajā gājēju ielā ieguvu pilsētas karti; tajā ducis aplīšu apzīmē vēsturiskas ēkas, bet patiesībā uzmanības vērtas  tikai pāris mošeju, visas pārējās — ar mūsdienības elpu (plastmasas logiem utt.) apdvestas. Tīrības ziņā ar Vīni vai Kuldīgu, kur ielas trīsreiz dienā ar šampūnu mazgā, pilsēta nav salīdzināma, tomēr arī mēslošanas prasmju ziņā kosovieši/kosovāri pamatīgi atpaliek no sivniem grieķiem.

Šķita, ka pilsēta visai droša, vienīgi mana vecuma ļaudis var arī nesagaidīt, kad auto palaidīs uz neregulējamas gājeju pārejas. Rīkojos kā Mme Karēņina.. Pārtikas lielveikali kā jebkur citur, vienīgi alkohola izvēle pagalam trūcīga (musulmaņi?). Bija auksts (pāris grādu sala) & vējains; biju nodomājis saildīties ar mazumiņu groka, bet neiznāca — stiprās dziras bija tikai importa & lielās (ne mazākās kā 0,7l) pudelēs.

Apgrozībā eiras, pirms tam bijušas vācu markas; gan vienas, gan otras viltnieki ieviesuši uz savu roku, un, ja kādreiz tiks līdz uzņemšanai Savienībā, būšot ar roku uz Bībeles jāzvērē, ka turpmāk tādus pigorus vairs netaisīs.

Ielu tirdzniecības daudz mazāk nekā Dārza ielā Pēterpilī, ubadžu gan daudz. No vienas vietas mobilo tālruņu & to pribambasu veikaliņi; uz aci vērtejot, uz trim valsts iedzīvotājiem iznāk viens. Nez, viņi kērlingu ar tālruņiem spēlē vai karbonādes klapē. Gribēju nopirkt tālrunim aizsargstikliņu (€3 🇽🇰 vs. €15 🇱🇻), bet Florešā gūtā unikālā veidola dēļ manējais uz mūžu lemts vienīgi unprotected sakariem.

Piemineklis lego klucītim

Kādā bistro ieturēju ļoti gardas pusdienas: acu priekšā uz restēm uzcēla plānum plānas aknu strēmelītes. Mmmm! Kopā ar salātiem, kafiju, plāceni — €3. Par 50 sančiem dzeramnaudas dabūju: Thank you so much, sir.

Gandrīz visi, ar ko iznāca darīšana, pārsteidzoši labi runāja angliski. Tūristu ļoti maz; jutu, ka laiku pa laikam aiz manis aizķēras skats; lielakajā daļā sarunu vaicāja, kādi vēji mani šurp atpūtuši.

Grāmatu veikalos varēja dabūt kādu sešu veidu pastkartes, visas kā viena lieliski papildinātu Ulža garlaicīgu pastkaršu kolekciju. Daži laimīgie kaut kad saņems (man pašam vēl — šodien 22. decembris — nav atnākusi) ļooooti eksotisku sūtījumu.

Nakstmājām biju noīrējis istabu četristabu dzīvoklī gluži jaunā daudzstāvu namā vēstniecību rajonā (tā bija aprakstā, €10). Dzīvoklis bija ļoti jauks — viesistabā viena siena no stikla, un elpu aizraujošs skats uz stadionu & pilsētas centa namu  jumtiem. Tonakt biju vienīgais viesis un varēju gulšņāt pa visiem viesistabas dīvāniem.

Otrā rītā vēlreiz izstaigāju caur centru, atdevu pastā sarakstītās pastkartes (pastkastu nekur nemanīja) & laidu atpakaļ uz Skopji. Interesanti būtu pēc 20 gadiem vēlreiz...

DIE ZAUBERFLÖTE Berlīnes 🇩🇪 Komiskajā operā

Lielākā daļa tapusi gaisā starp BCN 🇪🇸 un SKP 🇲🇰 (W67738).

Man šķita, ka izdaudzinātais Barija Koski (Barrie Kosky, austrālis, Komiskās operas galvenais režisors) režisores Sjūzenas Endrades un animātora Pola Berita (abi no Lielbritānijas; producentu apvienība 1927) Burvju flautas iestudējums iet jau gadu piecpadsmit & esmu palicis beidzamais, kurš to nav redzējis.
Daži vārdi par opernamu: Berlīnē tādu ir trīs, un Komiskā operai izdevies atrast savu nišu: turp iet skatīties, ne klausīties. No viņu iestudējumiem allaž mute paliek vaļā; muzikālā puse ir, teiksim, pieklājīga. Viņi labi saprot, ko var un ko nevar celt (& nest). Atceros tikai vienu reizi, kad, manuprāt, viņiem būtu vajadzējis atturēties no kāda gabala — tie bija Bernta Aloiza Cimmermaņa Zaldāti, ļoti sarežģīta mūsdienu mūzika (1965).
Un vēl — viņi teju visu uzved vāciski; traki jocīgi klausīties, piemēram, Prilepas & Mivlozara duetu no Pīķa dāmas: Мой маленький дружок, мой милый петушок... vācu mēlē. Vienīgi Debisī Peleasu & Melizandi nebija iedrošinājušies vāciskot. To gan es būtu gribējis dzirdēt!
Burvju flautas sāls videoprojekcijās; precīzāk — tās šajā iestudējumā galvenajā lomā, no pirmās līdz beidzamajai sekundei, izņemot priekšspēli.
Skatuves arka aizslieta ar baltu (saplākšņa?)  sienu, kurā kādas 6...8 durvis ar centrālām virām — gan skatuves grīdas līmenī, gan augstāk. Uznāciena vietā dziedātāju izgriež skatītājam redzamu, un viņš laiž dziedamo vaļā. Aktierspēli gandrīz pilnībā aizstāj animācija. Papageno, piemēram, gandrīz allaž parādās uz skatuves kopā ar (animētu) melnu kaķi; reizēm tas iet Papageno pa pēdām (maķenīt darbības tomēr proscēnijā notiek), reizēm sēž līdzās & gaida, kad tam aiz auss pakasīs.
Animācijas patiesi asprātīgas un — galvenais — saskaņotas ar mūziku. Skaidrs, ka diriģentam partitūra galvā, bet šajā iestudējumā tur jābūt arī videopartitūrai, lai zirneklis (par to vēlāk), piemēram, stepotu bungu ritmā.
Muļķīgi & neiespējami ir pārstāstīt animāciju saturu, tomēr lūkošu, vai spēju lasītāja acu priekšā uzburt sevis redzēto: Pamina, stāvēdama augstu virs skatuves (durvis!) uz animētas aizas malas, kontemplē par to, ka Tamino viņai nespīd & dzīvot bez viņa nav vērts. No dzīvas Paminas rumpja pastiepjas animēta roka, nez no kurienes atvirpuļojis dūcis to šņik-šņak, un aizā gāžas asiņu strūkla.  Tajā brīdī parādās Tamino, Pamina atplaukst & asinis piepeši (pretrunā ar vispasaules gravitācijas likumu) salīst atpakaļ Paminas rokā. Notiekošo no radzēm otrā aizas sienā vēro trīs tādi kā harpiju skeleti: groza galvas & cilā spārnus. Un tā visas 2h15.
No animācijas saspēles ar dziedātājiem brīžiem paliek mute vaļā, tomēr mani visvairāk sajūsmināja iestudējums kā GesamtKunstWerk (vienots mākslas darbs): tās ir atsauces uz mēmo kino, kas caurauž iestudējumu & saliedē to vienotā veselumā.
1) patiesībā animācija mēmajās filmās nebija retums: to, ko nevarēja uzfilmēt, piezīmēja klāt; Žorža Meljesa Ceļojums uz mēnesi (Le Voyage dans la Lune, 1902, video) ir spilgtākais piemērs, kas man zināms;
2) masku* & vinješu lietojums. Vinjete/maska* (kino) — kadra malu pakāpenisks (vinjete) vai krasi norobežots (maska) aptumšojums. Piemēram, kadrs ieslodzīts liela atslēgas cauruma apveidā — lai liktu skatītājam noprast, ka notiekošo kāds nolūr. Te piemērs no Ernsta Lubiča filmas Austeru princese (Die Austernprinzessin, 1919); 20s laikā veselas divas maskas. Operā animācija kādā brīdī satumst un saraujas par gaismas riņķi (masku) ap kādu tēlu. Tam arī funkcionāla nozīme, jo..
3) Burvju flautā padauz runātu tekstu (režisori pūristi ar tiem moka skatītājus; tie, kuriem veselais saprāts vietā, — izmet), režisoru uzdevumā animators visus tekstus uzlicis cacīgos burtveidolos uz ekrāna. Tad, kad laiks runātiem gabaliem, ekrāns satumst, atstājot maskas ap tēliem, kas palikuši uz skatuves, un teksts lasāms gluži kā mēmajās filmās. Reizēm arī burti animēti: Paminas Mutter! Mutter! aizskrien no viņas maskas pie Nakts karalienes otrā ekrāna stūrī, gluži kā skrejošie burti uz Sarkanās zvaigznes (mopēdu rūpnīca pie Gaisa tilta) jumta manā bērnībā. Vai Papagēno & Papagēnas pa- pa- virpuļo kā tauriņi pa visu ekrānu.
4) tērpi, grimms, frizūras — kā no tā (mēmo filmu) laika: nepagalam neesmu 20. gadsimta sākuma modes spečuks, bet, piemēram, filca aubītes ar plīvuriem trim dāmām jau nu ļoti vedināja uz to laiku. Un ekspresionisma teātra/kino grimms — koši baltas sejas ar milzu tumšiem acu dobumiem.
5) atsauces uz mēmā kino varoņiem un aktieriem: jau pirmajā Papagēno uznācienā bija skaidrs, ka viņš iecerēts Basters Kītons (Buster Keaton, pie mums diemžēl tikpat kā nezināms: krieviem Čaplins viņa "kapitālisma kritikas" dēļ bija bezgala mīļš, un pēc krievu laika kino lielā mērā kļuvis par amju pīrāgu patērēšanu), un tāpat par Paminu — ka viņa Luīze Brūksa (Louise Brooks, karē(?) frizūra; ja neatvērāt Sjūzenas Endrades saiti iepriekš, izdariet to tagad — Luīze kas Luīze!). Monostats manā prātā saistījās ar Bēlu Lugoši (tēloja grāfu Drakulu 30. gadu amju filmā).
Kad pēc operas beigām, rindā pēc jaciņas stāvēdams, meklēju apliecinājumu saviem minējumiem, uzgāju šo: Monostats no Nosferatu (bļāviens, tas pats Drakula jau ir, tikai no Mūrnava 1922. gada filmas, kurai pavisam cita nozīme kino vēsturē. Kā varēja tā misēties!). Un kaut kur redzētie Zaroastro cilindrs & bārda, izrādās, no Doktora Kaligari kabineta (1920).
Nakts karaliene nākot iz amerikāņu režisora Tima Bērtona (Tim Burton) produucētas filmas Džeimss un milzu persiks (1996), kurā — tāpat kā operā — animācija sadzīvo ar dzīviem aktieriem. Bērtonam piemīt izsmalcināts melnais humors, un viņš, pat Holivudā strādādams, pamanās uztaisīt pavisam ne-meinstrīmu. Vēl viņam gotiskas lietiņas mīļas, tāpēc zirnekļi parādās arī viņa paša uzņemtās filmās. No nabaga dziedātājas (Karalienes) redzama tikai galva; viss pārējais — milzu ķermenis & daudz kāju, kas stepo, tirgojoties ar Tamino, vai niknumā iet pa gaisu, nolādot Zaroastro.
Divarpus nedēļu nedod mieru Papagēna: baigi izskatījās pēc Polas Negri, bet nevaru atrast nevienu kadru no filmām, kur viņa galifē & turbānu/čalmu ar strausa spalvu galvā.
Par muzikālo pusi: Mocartu beidzamo divdesmit gadu laikā esmu klausījies tikai kādu blakus apstākļu vadīts: lai iekļūtu Ļvivas un Budapeštas operā, vai tāpēc ka kruta režija — kā Komiskajā operā. Izklausījās gluži pieņemami, lai gan nevienu dziedātāja vārdu iepriekš dzirdējis nebiju: ļoti pārliecinoša Pamina, tāpat Tamino. Un dāmas. Papagēno tā kā maķenīt nevilka, bet manā galvā viņam nopietna konkurence — tīmeklī no vienas vietas klipi ar Saimonu Kinslisaidu; tāpat ar Nakts karalieni — nebūt ne slikti, tomēr citas (ierakstos) tricina balstiņas pārliecinošāk. Bet kā jau teicu, mūzikas baudīšana nav galvenais Komiskajā operā. Ak, jā — diriģēja Ainārs Rubiķis, Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs. Un rakstā, ko uzgāju rindā pie garderobes, izlasīju, ka lasāmo (Mocarta iecerēto runāto gabalu) laikā iespraudumi no autora klavierdarbiem. Jocīgi jau bija klavieres ne no šā, ne tā, bet vai es zinu, kā vajag...
(P.S. Apspriedu operu ar draugiem, un Marekam bija spožs skaidrojums: mēmās filmas taču pavadīja tapieris! Loti iespējams, ka tas sestais punkts mēmā kino stilizācijas paņēmienu uzskaitījumā.)
Un vēl viena doma no divkārt piesauktā raksta: Burvju flauta ir pasaka, un Komiskajā operā tā patiesi ir iestudēta kā pasaka. Ja mani jaunībā būtu veduši uz šitādiem iestudējumiem, varbūt arī es uz Mocartu bez trakokrekla.
Promejot, pie ārdurvīm milzu šķīvji ar īpašām Komiskās operas konfektēm — tā opera pateicas skatītājiem par apmeklējumu. Negausīgākie paķēra divas — vienu ēšanai, otru fočēšanai.
Ja neesat redzējuši šito brīnumu, varat paspēt vēl šogad (boksēšanās dienā), pēc tam 9., 11., & 18. janvārī, vēlākus datumus skatiet paši šeit.

P.S. Paldies profesorei Ingai Pērkonei-Redovičai par kino vēstures kursu Kultūras akadēmijā.