Madeira, piektā diena

..kāpt gribu kalnā visaugstākā..*

Viena no kārdinošākajām takām salā starp divām augstākajām virsotnēm: Pico Areeiro (1818 m) un Pico Ruivo (1861 m). No hosteļa saimnieka  uzzinu, ka tuvākā vieta, kas sasniedzama ar satiksmes autobusu (Poizu (Poiso) pāreja) apmēram 7 km no takas zemākā gala. Tādu gabalu varētu pieveikt kājām, bet salā arī stopošana esot bez lielām grūtībām. Pie okeāna ap +18c, caur mākoņu spraugām brīdi pa brīdim palūkojas Saule. Pastaigām vienkārši lieliski!
Izmetis lociņu pa Funšalas centru, bez piecām desmitos esmu autoostā pie pieturas; pie autobusa rindiņa - visu zemju pensionāri, savienojieties! Pievienojos arī es. Izrādās, stāvētājus te autobusos neņem, un kāds ducis brauktgribētāju paliekam aiz durvīm. Tūliņ ir klāt kāds vīriņš uniformā, saskaita mūs, un pāris minūšu vēlāk piebrauc cits, mazāks busiņš. Drīz vien metamies pakaļ lielajam.
Busiņš pa serpentīniem rāpjas kalnā, milzīgie kruīza kuģi ostā paliek aizvien mazāki & mazāki, lapu koku nomaina skuju, un arī tie paliek aizvien skrajāki & skrajāki, līdz klāt arī Poizu pāreja (1412 m). Esmu vienīgais, kas izkāpj no autobusa. Iegriežos ceļā uz Pico Areeiro un neesmu nogājis ne simt metru, kad parādās pirmais auto un apstājas pie manas paceltās rokas. Tūristi, protams; kas gan šeit vietējiem būtu darāms. Vācietis Timo un poliete Barbara, galīgi bērni - tā ap trīsdesmit. Viņi ieradušies Madeirā dienu pirms manis - ar piedzīvojumiem: Funšalas lidosta kā kaprīza jaunkundze, ja sliktā garastāvoklī, var arī nedabūt (nolaisties). Šoferīši esot mēģinājuši, bet sānvējš bijis par stipru, tāpēc laiduši uz kaimiņu salu Portu Santu (Porto Santo) ~40 km attālumā un no turines kūlušies uz Madeiru ar prāmi.
Ceļš lēzeni kāpj augšup, drīz vien koku apkārt vairs nav. Elpu aizraujoši skati uz visām pusēm, vienīgi kalna virsonei priekša uzsēdies mākonis.
Drīz esam galā, patencinu & kāpju ārā. No pastaigu laika vairs ne vēsts: vējš gāž vai no kājām, miglā tikko var savu degungalu saskatīt & noteikti nav siltāks par +5c. Sāku apsvērt, vai drošības pēc mugursomā (patiesībā auduma maisiņā ar aukliņām - tas neiztrūkstošs kalnu pastaigu piederums) nevaj'dzētu pāris akmeņu iekrāmēt. Kājās šorti, mugurā - oranža lietus jaciņa, zem tās - īspiedurkņu skrienamais krekliņš. Nevarētu teikt, ka būtu karsti. Ieeju suvenīru veikaliņā, uzvelku vienīgo apģerba gabalu, kas vēl nav mugurā - atceļam domāto kokvilnas krekliņu - un dodos ceļā.

Der Mann mit Schatten

Taka līdzena nav ne brīdi: augšup, lejup, augšup, lejup. Pakāpieni no plēstiem akmeņiem mūrēti, lielākā tiesa pašas takas tāpat. Visur, kur taka gar stāvu krauju, betonēti mietiņi un nostieptas troses. Nokrist var vienīgi tie, kas paši to vēlas. Dažās vietās mietiņi ar visu betona pamatni - izskaloti vai krītošu akmeņu izsisti - nošļukuši kādu gabalu lejup. Es - mierīgs kā indiānis, jo koši apģērbtam (oranžā lietus jaciņa!) līķim daudz lielākas cerības, ka to uzies. Turklāt apkārt rosās strādnieki un labo bojātās vietas.
Aizvēja pusē iešana pats kaifs, tur, kur vējš, vienkārši nākas kustēties ņiprāk. Miglā vējš reizumis izplēš kādu caurumu, un var nojaust par ainavas varenību. Ceļā trīs vai četri tuneļi, garākais - ap 200 m, vietām taka tādā kā horizontālā gropē, kas izkalta klints sienā, vietām līkumo caur baltu mirušu koku audzēm. Gandrīz nepārtraukti tērzēdams ar draugiem WhatsApp-ā, sešus kilometrus līdz Pico Ruivo pakājei pieveicu divās stundās.
Vēl desmit minūšu, un esmu salas augstākajā vietā Pico Ruivo (Sarkanajā virsotnē, 1861 m). Piens apkārt spilgti balts (Saule kaut kur tepat, tepat), un vējš brīžiem parauj vaļā zilu lāsumu tieši virs galvas. Kādā no tādiem brīžiem tieku arī pie selfija.
Taku lietotnē rādīts, ka no Pico Ruivo sākas 2,2 km garš takas strupulītis Vereda do Pico Ruivo,  apzīmēts kā viegls. Ja jau taka, tad jābūt kaut kam interesantam; nolemju izstaigāt. Nekā interesanta nav, vismaz 2 m plats mūrēts celiņš kā Bastejkalnā; ved uz tuvāko vietu virsotnei (Achada do Teixeira, starp krūmiem atrodu arī stabiņu ar augstuma atzīmi 1582 m), kur var nokļūt ar auto. Kad esmu galā (~20 min gājiens), mākoņi sāk šķirties; alkaini metos fočēt. Griežos atpakaļ uz virsotni; mākoņi gaist gluži acu priekšā. Iespaidīgs skats, kā kalna korei piedzīts mākonis veļas tai pāri - apmēram kā pīrāgu mīkla, kas cenšas aizbēgt no bļodas. Saule atnesusi siltumu: izmetos vienā skriešanas krekliņā.
Uzkāpju vēlreiz Pico Ruivo, no piena ne vēsts. Fočēju, filmēju, sajūsmā apzvanu tuvākos draugus (mani ceļojumi noteikti nenāk par labu viņu darba ražīgumam ;D). Jāizšķiras, kurp tālāk - vai nu atpakaļ uz Pico Areeiro (tiem, kas ar īrētu auto citas izejas nav; tā ir viena no problēmām, ja vēlaties Madeirā (un citviet) takot - īres auto kā aste āliņģi), vai 11 km uz Enkumeadas (Encumeada - Pico Ruivo) pāreju. Lietotnē šis takas nav, bet kartē tā zīmēta, ir arī norāde un itin cienījams takas sākums.

..uz augšu tik ies manim ceļš..*

Pulkstenis nav vēl ne četri, galā būšu ap septiņiem: tad vēl gaišs, cerības kaut ko nostopot. Šī taka pavisam citāda, dienā pa to pāris duču ļautiņu iziet. Lielākoties iemīta zemē, bet bīstamākajās vietās tāpat mūrēti vai akmenī cirsti pakāpieni, margas. Taka vijas pa šauras kalnu kores virsotni: iedomājieties zāģa asmeni, kur taka pa zobstarpām pārmetas no asmens vienas puses uz otru. Vietām krūmu audzes, vietām mežs, kurā vēja spīdzināti červeļaini koki, strauti, klintis. Reizēm, raugoties uz priekšu, šķiet, visa nogāze viena vienīga klints, tur nu gan nav iespējams iziet, tomēr taka, visās dimensijās līkumodama, izved visiem šķēršļiem cauri. Notiesāju trīs apelsīnus, kas somā; strautos uzpildu ūdens pudelīti. Ēst īpaši negribas, bet par kafiju gan būtu gatavs ceturtdaļu karaļvalsts ardot.
Aplēses bijušas precīzas: skatos tālrunī, ka 6.52pm esmu sūtījis draugiem ziņu, ka šodien feirāms (der Feierabend), atliek tik nokļūt atpakaļ hostelī. Taka beidzas Enkumeadas pārejā (1004 m), kur kādreiz gājis galvenais ceļš no Funšalas uz salas ziemeļkrastu. Tagad ceļu izmanto retais, jo kādu puskilometru zem manis kalnā izcirsts tunelis. Tipinu lejup pa asfaltētu ceļu, garām pabrauc trīs vai četri auto, bet neviens neapstājas. Vietējie. Tad kāds sarkans pietur - holandieši. Gluži vai atvainojas, ka viņu viesnīca kādus divus vai trīs kilometrus tālāk, un viņi nevar palīdzēt vairāk. Arī trīs kilometri ir vairāk nekā nekas.
Turpinu tipināt lejup, garām pabrauc vēl pāris auto, un tad pie paša Serra d'Água (Ūdenskana) ciema - tur tunelis iznāk virszemē - viens melns apstājas. Franču kanādieši, kurus sastapu uz takas, brauc uz kādu Funšalas piepilsētu. Bingo! Nopļāpajam visu ceļu, viņi salā pavadījuši divas nedēļas, rīt uz Pontu Delgadu (Ponta Delgada - lielākā pilsēta Azoru salās), no turienes caur Toronto uz Monreālu). Iesaka takas, kas patikušas vislabāk, un, pirms dodas uz savu viesnīcu, sameklē man autobusa pieturu, kur pietur autobuss uz Funšalas centru. Līdz autobusam pusstunda, tieku pie biezum bieza dubulta espresso. Laime neaprakstāma!
Ap deviņiem vakarā pēc divpadsmit stundu prombūtnes ieveļos hostelī. Patīkams nogurums. Uz stilbiem skaidri redzams, cik tālu sniegušās īsbikses. Sautēti dārzeņi palikuši no vakardienas, jāpagatavo tikai salāti & jāielej vīns. La dolce vita.

*Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš! (Plūdons ATRAITNES DĒLS)

Madeira, ceturtā diena

Pirmā levada

Levadas - akmenī cirsti vai betonēti kanāli, pa kuriem ūdeni no Madeiras ziemeļrietumu daļas, kas nokrišņiem bagātāka, novada uz salas dienvidaustrumiem, kas sausāki un kur mīt lielākā daļa iedzīvotāju. Pirmās esot izveidotas 16. gadsimtā. Tā kā attālumi ievērojami, levadas lielākoties būvētas pa kalnu nogāzēm teju horizontālas (ar niecīgu kritumu). Dažviet tām izcirsti tuneļi cauri kalniem (garākais ap 2,5 km, kopā ap 25 km). Kopējais levadu garums salā pārsniedzot 2000 km.

Ataust skaidrs rīts, hosteļa cenā iekļauts arī vienkāršs brokasts, ko var baudīt uz terases ar skatu uz okeānu. Tuvākā cietzeme tajā virzienā - Grankanārijas sala ap 400 km attālumā. Daļu skata aizsedz pabaisa piecstāvu dzelzbetona viesnīca, bet tas tāds nieks.

Galvenais, ar ko esmu iecerējis nodarboties salā - pastaigas pa takām. Esmu palasījis Māra doto ceļvedi, bet pdf formāts nav pārāk ērts lietošanai lauka apstākļos, tādēļ pēc hosteļa saimnieka ieteikuma ieštellēju tālrunī pastaigu lietotni WalkMe. Nākas piepirkt klāt Madeiras karti par piecām naudiņām, bet tas noteikti ir tā vērts: taku apraksti, navigācija (kas darbojas arī tad, kad nav tīmekļa pieslēguma vai tālrunis lidojuma režīmā), saites uz autobusa sarakstu, kā nokļūt takas galapunktos & pat SOS poga.
Kamēr esmu prātojis un gatavojies, pulkstenis jau vienpadsmit; nolemju, ka šodien nekur nebraukšu, bet izstaigāšu divas takas, kas turpat pie Funšalas. Vispirms nolemju aiziet līdz pilsētas centram. Pa ceļam gadās šauriņā Rua de Santa Maria, kurā teju visas durvis apgleznotas. Maķenīt kičs, bet, manuprāt, neaizvainotu arī daudz smalkāku gaumi par manējo.
Pats pilsētas centrs vienos ziedos: koki, krūmi, laksti. Pilsētas parkā par soliņi vienos ziedos apgleznoti. Viss tīrs & kārtīgs; visapkārt visdažādāko tautību, svara & biezuma pensionāri. Jūtos kā zivs ūdenī. ;D Informācijas birojā paņemu karti & dodos augšup uz vietu, kur sākas viena no takām & laiskāki ļaudis var uzbraukt ar pacēlāju. Visur, kur kaut maķenīt ūdens un pie mums būtu balandu džungļi, no dārziem aizbēgšu krešu paklāji. Skaisti izskatās, bet bioloģiskai daudzveidībai noteikti par labu nenāk. Saule spīd, bet gaisā ap kādiem +16...18c; neverētu teikt, ka karstums žmiedz beidzamo sulu ārā. Skati lejup aizvien aizraujošāki & aizraujošāki.
Ceļā parādās pirmās pītās kamanas, katrām aizmugurē pa diviem baltā tērptiem vīriņiem salmu cepurēm. Izrādās, vietējais bobsleja paveids tūristiem teju vai obligāta izprieca. Tomēr man vajag augšup, ne lejup. Klāt arī Funšalas priekšpilsēta Monte (550 m virs jūras līmeņa), kurp uzved pacēlājs un kur sākas kamanu nobrauciens. Vietējā Dievmātes baznīcā (Igreja de Nossa Senhora do Monte) apglabāts beidzamais Austroungārijas imperators Austrijas svētlaimīgais Kārlis (1887-1921).
Pacēlāja kasē pavaicāju par taku (Monte - Levada dos Tornos), bet man atsaka - ciet. Esot bijuši meža ugunsgrēki, tapēc taka slēgta. Tomēr nolemju paraudzīties: ko gan bruģētai takai var nodarīt ugunsgrēks. Vietā, kur takai priekša viegli apejams žogs, stāv kāda takotāja. Uzrunāju - izrādās, no Vāczemes ziemeļiem. Draudzene esot aizgājusi izlūkos. Galīgi greizi nodziedu Wo ist Brünnhild', Wo die Verbrecherin un saku, ka jāiet. Ejam. Drīz vien pretī nāk draudzene: paraudzījusies, ka aiz līkuma pāris strādnieku, nobijusies un nākusi a'pakaļ, tomēr kopā ar mani gatava nāk. Laipni pasveicinām strādniekus, viņi mums tikpat laipni atbild, bet nemēģina ne dzīt atpakaļ, ne stāties ceļā. Laikam tādu ferbreheru & ferbreheriņu te netrūkst. Taka kā taka, vienīgais nopietnais šķerslis ceļā pamatīgs izgāzts ozols, kuram kopīgiem spēkiem tiekam pāri. Pēc kāda pusotra kilometra žogs ar aizlieguma zīmi no otras puses: tātad bīstamais posms galā. Taka ieved ciemā, bet ne marķējuma, nekā. Prasu šveiču ļautiņiem, kas nāk no otras puses, kurp tālāk. Vai nu viņi neatceras, vai sajauc ceļus, bet parāda nepareizo. Tālrunis no fotografēšanas nobeidzies, tāpēc eju, kurp teikts. Manā papīra kartē asfaltēti ceļi rādīti, takas - ne, bet atceros, kur sākas otra iecerētā taka. Pa ceļam iegriežos kādā kafejnīcā uz espresso. Labs gan, biezs kā darva. :) Kāpju augšup, un tad kādā vietā redzu pa levadu nākam savas vācietes. Esmu apmetis pa asfaltētiem ceļiem līkumu, bet levada turpat vien pa nogāzi gājusi. No prieka par atkalredzēšanos teju vai apkampjamies un nolemjam turpināt kopā. Mana pirmā levada - pamatīgs betonēts grāvis ar platu zemes taku līdzās. Urbanizēts apvidus, laiku pa laikam Jasmīnas vai Hiacintes tējas namiņš, vai vienkāršs namiņš. Vai kūtiņa. Vai milzīgs betona rezervuārs (~30 m caurmērā & viszmaz 10 m augstumā), kurā levada atstāj daļu ūdens. Izcirtumi pilni krešu un kallu - jā, jā, to pašu kallu, kurās es kā dullā Paulīne iztēlojos sevi slīkstam transfigurācijas brīdī. ;D Laiku pa laikam šķērsojam kādu asfaltētu ceļu. Vācietes atpaliek. Pēc četriem pieciem kilometriem kāda ciema nomalē levada apraujas.
Par laimi, pie tādas kā noliktavas rosās kāda dāma. Vaicāju par autobusu uz Funšalu, un viņa ne pārāk pareizā, taču saprotamā angļu valodā atsaka, ka ejot pēc 10 min & vairāk ar zīmēm izstāsta ceļu līdz pieturai. Autobuss drīz atbrauc, un ap sešiem vakarā esmu atpakaļ Funšalā.

Vecpuiša spozme & posts Funšalā ;D

Tā kā vajadzētu kaut ko ieēst, bet sasvīdušam negribas. Apsveru, ka 2,5 km līdz hostelim & tikpat atpakaļ, & tad vēlreiz uz hosteli iet negribēsies, tāpēc centrā sameklēju pārtikas lielveikalu un tieku pie svaigiem & saldētiem dārzeņiem, augļiem un pavisam vienkārša pērnā vietējā vīna par 2,20 naudiņām pudelē. Esmu ietaupījis 5 km un vismaz 20 naudiņu.
Kad sūtu draugiem vakariņu foto, ne viena vien atkal gatava kļūt par vecpuisi, tikai šoreiz Madeirā. ;D Jūtu, ka stilbi & piere pamatīgi svilst. Neko nevar darīt - skaistums prasa upurus. 12 sekunžu bezmiega, un arī šī diena ir galā.

uz Madeiru, trešā diena

Portu-Funšala

Lidojums uz Madeiru paša vakarā, tāpēc nesteidzu izvākties no hosteļa istabas. Rāms brokasts. Laiks, šķiet, uzlabojies: nelīšot, & dienā līdz +15c.

Klīstu pa jau redzētām & vēl neredzētām vietām un baudu pilsētu. Ieklīstu arī kapsētā: turīgākiem mazītiņi mauzolejiņi (tie, kas saglabājušies Lielajos kapos, ir vienkārši milzīgi salīdzinājumā ar portugāļu), ne tik turīgiem - parastas kapa vietas. Mauzolejiem stikla durvis ar caurspīdīgiem aizkariņiem, diezgan labi var redzēt, kas iekšā. Vienā otrā gar abām sānu sienām plaukti, un uz tiem - zārki. Koka. Nevarētu būt, ka ar visu aizgājēju iekšā, drīzāk mauzoleji kā noliktavas: nopērk vienu zārciņiu uz saimi, un tad daudz gadsimtu miers. Nedilst taču tik dikti, ja nu vienīgi kāds rokturis nolūst.

Oryctolagus cuniculus (100% recyclable)

Upes viņā krastā tāds kā spīķeru kvartāls, kur kādreiz darīts un glabāts portvīns. Tagad tur viesnīcas, klubi, veikaliņi. Arhitekti atkal plosījušies: tiltiņi pāri zālājiem, soliņi, koka klājuma ietves. Uz kādas mājas stūra no visvisādām drazām - riepām, spaiņiem, plastmasas gabaliem u.tml. - uznaglots trusis. Tūristu pūlītis pie tā nepazūd ne uz mirkli.

Pilsētā diezgan daudz jūgendstila, arī gaišā akmenī cirstais rātsnams pilsētas galvenajā laukumā. Turpat līdzās galvenais pasts ar filatēlijas nodaļu (draugi tā izlutināti, ka par standartmarkām ar kaut kādām galvām rauktu degunu). Nopērku burvīgas markas ar kazām un aitām (večiem) un Dona Ruiša tiltu (visiem). Kopš Līga reiz, saņēmusi atklātni ar burvīgām ukraiņu markām ar vardēm & krupīšiem, pavaicāja: Un ko tu vēlējies ar tiem teikt?, saprotu, ka zināmu mesidžu var nodot arī ar markām. Vai uztvert. ;D
Nāk laiks, kad jādodas uz lidostu. Atgriežos hostelī pēc somas, iedzeru kafiju & ieēdu dažus olu krēma groziņus (pastel de nata). На фкус дерьмо, но есть можно. Pirmajā reizē Portugālē nudien šķiet, ka viņi no tiem vien pārtiek; tāpat kā Zalcburgā no mocartbumbiņām.
20min ar metro (zem zemes tas tikai pašā centrā, citur tas virszemē, taču pa norobežotām sliedēm) & esmu lidostā. Kad reģistrējos, pasaku, ka zīdainis pārdomājis & nelidos. Jautājumu nav. Gaisa kuģis (Airbus 319) patukšs, lidojums bez piedzīvojumiem. Gaisā iedod ēst & ielej vīniņu (ar raini, boļķiku un vizieri (WizzAir) vien lidodams, esmu atradis, ka gaisā kaut ko dod par velti). Galvenais - ir kontaktligzdas gadžetu lādēšanai. Gan tālrunis, gan ārējais akumulators gandrīz sausi. Paredzētu divu stundu vietā tiekam galā kādā pusotrā: arī šitos šoferīšus velk uz gultu, un paspēju uz noskatīto autobusu 0.15am. 20min brauciens, un esam Funšalas centrā. Ārā ap +15c, novelku abas jakas & soļoju kādus 2,5 km līdz hostelim. Jauna dāma ir mani gaidījusi, atver durvis pēc pirmā zvana, un 10 min vēlāk esmu jau slīpi. Rīga vairāk nekā 4000 km attālumā.

uz Madeiru, otrā diena

Portu

Patiesībā Portu esmu reiz bijis: 2014. gada martā piesēdām uz stundiņu ceļā no Luxemburgas uz Lisabonu. Lidosta iespaidīga, visas konstrukcijas iekšienē atsegtas, lai mana inženiera dvēsele varētu izgavilēties. :)

Hostelis vecā, bet ļoti šaurā savrupmājā - izskatās teju kā no Amsterdamas šurp pārcelta. Sienas & griesti balti, rūpīgi atjaunoti ģipša rotājumi: vinjetes, rozetes u.tml. Eļļotas koka grīdas un tikpat rūpīgi atjaunotas citas koka detaļas: reliņi, logu vērtņi... Vannasistabas kā no arhitektūras žurnāliem: marmora grīdas, sanitārtehnika minimālisma stilā (noteikti veselu bagātību maksājusi), rūdīta stikla duškabīnes un spoguļi pa visu sienu. Un galvenais - viss bez neviena kaļķakmens traipiņa!
Nesteidzīgi pabrokastoju & metos ielās. Turpat blakus Casa da Música, slavenā Rema Kōlhāsa (Rem Koolhaas) projektētā slavenā koncertzāle. Varbūt kāds atceras, ap 2006. gadu Kōlhāss izstrādāja Andrejsalas attīstības projektu un Modernās mākslas muzeja metus. Divpadsmit gadu pagājis, bet nekā nav. Un nebūs, jo Ņiluškam jau nevajag izcilu arhitektūru, Ņiluškam vajag, lai būtu smuki. Ieeju iekša & izstaigāju, cik publikai ļauts. Vakarā krievu-austriešu pianista Grigorija Sokolova (Григорий Соколов) koncerts - Haidna klaviersonātes & maķenīt Šūberta. Tādu pianistu neesmu pat dzirdējis (vai nu mazums tumsonīgu ļautiņu pasaulē), tāpēc zvanu profesoram Paulam Dambim un prasu padomu. Dambja kungs saka - var iet; krievu vecās skolas izpildījumā varot klausīties visu līdz romantismam ieskaitot. Un Haidns neizdibināmā veidā rakstījis absolutely foolproof mūziku, kuras skanējumu pat visneprasmīgākajam izpildītājam neizdodas samaitāt. ;D Vienīgi žēl, ka koncerts mazajā zālē, ne lielajā, kurai divas stikla sienas. Apkārt koncertzālei brūnganu akmens plākšņu klāts laukums; ne līdzens, bet ar pampakiem. Ja skatās no ielas puses, izrādās, ka pampakos paslēptas biļešu kases un veikaliņi.

Azuležu I

Dodos tālāk pilsētā. Centrs 1996. gadā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet ne rūpīgi sargāti & atjaunoti seni nami liek aizrauties elpai: kāda pilsētvides arhitektūra - parki, soliņi, tramvaja pieturas, divriteņu statīvi. Piemēram, pašā pilsētas centrā tāds kā paugurs ar vecu olīvu dārzu uz tā. Pauguru pāršķēlusi sprauga, pa kuru redzama gājēju ieliņa apakšā. Rūsināta metāla un rūdīta stikla nožogojumi utt., utt. Biju pilnīgā sajūsmā.
Esmu bijis Lisabonā trīskārt, un tā man tīri labi patikusi, bet salīdzinājumā Portu tā šķiet pilnīga pelnrušķe. Atrodu kādu parku vai bijušu klostera dārzu, kas izvietots terasēs gravā. Šķiet, esmu vienīgais apmeklētājs, zied hibiski, Ķīnas rozes & vēl visvisādi krūmi, klusi urdz ūdens strūklakās & vietvietām pa skulpūrai senākai vai pavisam mūdienīgai.
Lielākajai daļai ēku fasāde klāta flīzēm (azulejo) - no pavisam vienkāršām gludām ar ģeometriskiem ornamentiem līdz pacilainām ar augu un dzīvnieku motīviem un milzu ainām sabiedrisku ēku fasādēs. Visa centrālās stacijas iekšiene tādā veidā zilibaltām flīzītēm izrakstīta.
Pilsēta atrodas Douru upes abos krastos, un pāri upei, kas dziļā ielejā, pārmesti vairāki tilti. Pilsētas centrā divi spraišļu arkas tilti, līdzīgi kā divas ūdens lāses. Vienu - Savojas Marijas Pia tiltu (pabeigts 1877. gadā), pār kuru līdz 1990. gadam gājis dzelzceļš - projektējis pats Gistavs Eifelis, otru - Dona Luiša I tiltu (pabeigts 1886. gadā), kas atrodas pašā pilsētas centrā - Eifeļa māceklis Teofils Seirigs (Théophile Seyrig).

Azuležu II

Laiku pa laikam līst, diez ko siltāks par +12c nekļūst. Pārvelkos mājās izmircis (ieskaitot vienīgās garās bikses, kas līdzi) & nosalis, un koncerts nav ne prātā. Tuvējā lielveikalā esmu ticis pie pudeles portvīna, paciņas saldētu dārzeņu & gabaliņa cieta portugāļu siera. Vakariņas gatavas viens divi, un labākais komentārs foto par skarbo veca vientuļa vīrieša ikdienu ir no Agneses: Nav tā, ka es negribētu būt vecs vientuļš vīrietis Portu.. (vārds vārdā!) Jāpiebilst, ka Agnese ir jauna ziedoša dāma maķenīt pāri 18 (ar citādām nemaz nepinos!).
Hosteļa virtuvē drīz vien uzrodas arī pudelesbrālis - jauns vācietis Mario, kurš grasās doties svētā Jēkaba ceļā uz Santjago de Kompostelu. Arī viņam tīk garas pastaigas. Lai gan Mario no Bavārijas, ne mūsu sarunas, ne portvīna susēšanas ātrums neliecina, ka viņu šurp atvedušas katoļu būšanas. Apmaināmies stāstiem, kādas takas esam gājuši & kas vēl mūsu mirstamlietu sarakstā.
Iespējams, alkohola smakas satraukta, pele nevelk. Pamētājos bezmiegā no vieniem sāniem uz otriem 12 sekunžu & atlūstu pats. Rīt būs atkal jauna diena.

uz Madeiru, pirmā diena

Rīga-Berlīne-Portu

Kādā ziemas vakarā, Saules & dzīves nogurdināts, spēlējos ar azair.eu (lidojumu cenu agregatoru, kas kombinē arī zemcenu lidsabiedrību lidojumus) un prātoju, ka pavasarī derētu aizšaut uz kādu vēsu vietiņu. Izdodas uziet VNO (Viļņa)-HHN (Frankfurte Hāna)-OPO (Portu) 10. aprīlī par 35 naudiņām. Kuhl! Tas vēl vecajos labajos laikos (= pirms 2018. gada 1. aprīļa), kad makā  Citadeles American Express, ar kuru jau tā zemās raiņa (Ryanair) cenas varēja (ak, skaistā jaunība, kad visu varēja!) padzīt vēl uz leju.

Sagaidu dienu (23. janvāri), kad AmEx atkal lietojams (viens pirkums ar atlaidi reizi mēnesī, bet apķērīgi puiši bija atraduši paņēmieni, kā šo noteikumu apiet), un nopērku biļeti HHN-OPO. Zinu, ka tiešsaistes ceļojuma aģentūru datorzēni pamatīgi slīmesti, tāpēc paurķējos un atklāju, ka vienam ļaužam biļete par 20 naudiņām (kas gluži lēti 2h40 lidojumam), bet trim - 6,68 naudiņas visiem kopā (šķiet, cenveides algoritmā reizināšanas zīmes vietā iesprukusi dalīšanas; citādam ceļotāju skaitam gan algoritms nav spēkā). Virtuāli paķeru mammīti, izdomāju vienu tādu pašu radinieku, un biļetes visiem trim kabatā. Tikām lidojums VNO-HHN kļuvis trīskārt dārgāks (no 20 uz 60 naudiņām, RIX-HHN vēl dārgāk); nolemju pagaidīt ar pirkšanu. Laiks iet, cenas nekrīt, un sāku palikt tramīgs, bet tad - 22. februārī - saņemu no raiņa ziņu, ka viņi vairs nelidos no HHN uz OPO; piedāvā vai nu atmaksāt biļetes vērtību (hmm - nepilnas septiņas naudiņas; kas man citu biļeti tik lēti dos!), vai apmainīt uz lidojumu uz OPO no tuvākās lidostas. Tuvākā - FRA (lielā Frankfurte), kurp no RIX lido tikai sālītais boļķiks. Izpētu, ka derētu SXF (Berlīne Šēnefelde)-OPO, uzrakstu raiņa tiešsaistes palīdzības dienestam, un pāris minūšu vēlāk jaunās biļetes SXF-OPO 9. aprīlī e-pasta kastē (izdomāju, ka Portu tomēr būtu pelnījusi divas dienas). SXF - pavisam cita lieta: turp rainis no Rīgas katru dienu.
Tomēr iekšā kāds urdī, ka Portu - lai gan manā pirsmiršanas darbu sarakstā - nav gana vēsa vietiņa. Sākumā metu acis uz Azoru salām: arī turp no Portugāles kontinenta daļas lido rainis, bet lidojumi starp salām vietējās lidsabiedrības SATA Air Açores monopols, tāpēc nejēdzīgi dārgi. Izvēlos Madeiru, kas nav tik vēsa vietiņa kā Azoru salas, tomēr arī tai vajadzētu būt gana jaukai aprīļa sākumā, kad laiks Latvijā nekādi nav paredzams.
Nākamajā pirkšanas reizē nopērku RIX-SXF, OPO-FNC (Funšala, Madeiras vienīgā lidosta) un FNC-LIS (Lisabona). Salīdzinājumā ar SXF-OPO, lidojums uz Berlīni - stunda ar astīti - nejēdzīgi dārgs: ar visām viltībām veselas 13 naudiņas. ;(
No kontinenta uz Funšalu lidina taps (TAP Air Portugal), kas Zvaigžņu alianses biedrs (sū** boļķiku neņem nevienā aliansē). Par sviestmaizi gluži neiznāk, tomēr arī te savas viltības, ka padzīt cenu uz leju - infantošana: pērkot ar dažu tiešsaistes ceļojuma aģentūru starpniecību, dažām lidsabiedrībām biļetes cena pieaugušajam ar zīdaini (dažkārt - ievērojami) zemāka nekā bez zīdaiņa. Izveidoju (= izdomāju) kārtējo virtuālo zīdaini, un savas divdesmit naudiņas katram lidojumam ietaupītas. Tādā veidā virtuāli esmu daudzbērnu tēvs; skaidri atceros tikai divus - Lieldieni (biļeti pirka Ilmārs & ar kūma tiesībām tam knēvelim lika vārdu) un Gustavu; šķiet, ir bijusi arī Ģertrūde, Vaņa & Abdullahs. ;D
Lidojums RIX-SXF ierasts kā brauciens 5. tramvajā: flightradar24.com pas'tos, kad šis pacēlies no SXF, & tad, nomazgājis brokasta traukus, dodos uz lidostu.
RIX-SXF: ne gluži nejauši esmu ticis pie mīļās 17A vietas. Iezveļos, izvelku kabatās noglabātos kamolus & adīkli (avārijas izeja - nekādu maisiņu!), un visu ceļu lidz SXF terminālam pavadu cītīgā darbā. Rainis taupa uz itin visu, un latviešu valodā ieskaņotās drošības instrukcijas pilnīgi noteikti ar gūgles tulkotāja palīdzību tapušas: Uz lidmašīnas ir astoņas avārijas izejas. [..] Glābšanas vestes manuālai (interesanti, kāpēc ne orālai - to taču dara ar muti?) inflācijai & deflācijai varat izmatot sarkano iemuti. Esmu tās dzirdējis daudzkārt, tomēr allaž noklausos ar vislielāko interesi.
Berlīnē +20c & debess ar retiem mākoņiem. Kuhl! Līdz nākamajam lidojumam septiņarpus stundu; nolemju nekurp nebraukt, bet pavāļāties tuvējā parciņā kopā ar vāciešiem (pērkonu šopavasar jau esmu dzirdējis - 5. aprīlī Rīgā grāva cik jaudas - tātad zemē sēdēt drīkst). Divus kilometrus no SXF Ķengaraga līdzinieks ar Lidl-u & Aldi. Nopērku salātus, kafiju, pāris radziņu & augļus, uzcērtu kājās īsbikses un nolaiskojos krietnu laiku, lasīdams celakaja.lv biedra Māra laipni iedoto ceļvedi par Madeiras pastaigu takām & vērodams gaisakuģus, kas paceļas no SXF (angļu valodā ir burvīgs vārds planewatching).

Portugovs

SXF-OPO. Zinu, kurā lidostas atmīnētavā visīsākā rinda un metāldetektoru arkas nepīkst no džinu kniedēm, un visa padarīšana neaizņem vairāk par pusotru minūti. Pienāk ziņa, ka lidojums kavēsies 40 minūšu (nav brīnums, ka uz vakarpusi visas dienas kavējumi sakrājušies; raiņa lidmašīnas dragā no sešiem rītā līdz pusnaktij, uz zemes paredzēts 30 minūšu viena pūļa izdzīšanai no gaisakuģa un otra iedzīšanai tajā). Atkal trāpījusies vieta pie avārijas izejas :) Trīsarpus stundu lidojumam maniem garajiem kātiem tas pamatīgs ieguvums. Tā arī notiek, izlidojam 40 min pēc paredzētā laika, bet šoferīšiem laikam gribas drīzāk tikt gultiņā, viņi kārtīgi gāzē, un viņā galā kavējums sarucis līdz nieka 5 min. Esmu noskatījies, ka beidzamais metro uz centru pusstundu pēc paredzētā nolaišanās laika; pakši (pax=passenger, lidošanā plaši lietots saīsinājums) evakuējas žigli, norādes lidostā skaidras, biļešu automātā tāpat, un metro - patiesībā tādā kā zemgrīdas tramvajā Rīgā - paspēju padīdīties aiz garlaicības, pirms dodamies ceļā. Portu līņā & grādu divreiz mazāk (+10c) nekā Berlīnē.
17min brauciens, hostelis tieši pretī metro izejai, un nav vēl ne pusdivi (Rīgā - pusčetri), kad esmu iedzēris (kārtīgu!) kafiju & pelīte savu velkamo atvilkuse.

 

Leipcigas opera

Riharda Štrausa dienas (16.-18. jūnijs)

Maniem ceļojumiem neiztrūkstoši piemīt divas īpatnības:

1) tiem piemīt tieksme apvelties, ja vien tie no paša sākuma nav iežmiegti ciešā korsetē, proti, viss sācies ar turp un atceļa biļetēm;

2) pēc ceļojuma nepieciešams divtik laika, lai atgūtos no tā. Šis bija 14 dienu ilgs un beidzās 28. jūnijā, tāpēc, lūgtum, pa/pārdomājiet, ja vēlaties mani traucēt pirms Annas dienas.

Šis ceļojums sāka velties pērn 30. oktobrī, kad nopirku biļetes uz Riharda Štrausa dienām (viņam 11. jūnijā dzimšanas diena). Leipcigas opera man varen mīļa (ja vajadzīga secība, droši vien tūliņ aiz Budapeštas operas un Marijas teātra) - ar pašapziņu, bet bez mazākā lecīguma.

Trešā vecākā (publiskā) opera pasaulē - par to senākas tikai La Fenice un Hamburgas opera. Operai nav sava orķestra; izrādēs spēlē Gewandhaus orķestris, kuram mājvieta Augusta laukuma otrā pusē (interesanti, nekad neesmu manījis nevienu arfisti stumjam savu instrumentu pāri laikumam no vienas mājas uz otru! Kas, viņiem divi komplekti arfu?!); un tas izsenis zināms, ka kārtīgs simfonisks orķestris spēlē opermūziku interesantāk nekā pie um-pa-pā (īpaši Verdi & Mozarta) pieradis operas orķestris.

Biļešu cenas - kā jau Vācijā, tomēr beidzamajā rindā biļetes krietni lētākas (domāju - ar nodomu) nekā priekšpēdējā, turklāt studentiem (arī svešzemju un tādiem, kas parādā ;D) jebkura biļete ar 40% atlaidi. Un nepiemet divīti vai trīnīti par to, ja pērk tīmeklī, nevis kasē. Pērn viņi pie ieejas uzstādīja skenerus; pirms tam zēni svītrkodus skenēja ar neapbruņotu aci un ar vienu daudzos eksemplāros izdrukātu biļeti varēja ievest pusi Sarkandaugavas. Skeneru ekrānos lieliem burtiem rādās STUDENT, bet studenta apliecībai, ko allaž sniedzu kopā ar biļeti, neviens ne reizi  nav pat skatu uzmetis. Ar operas biļeti sabiedriskais transports pilsētā par brīvu trīs stundas pirms operas sākuma un trīs - pēc tās beigām: lai publika netriektos uz pilsētas centru ar auto un ikviens (arī nabaga šoferīši) starpbrīžos varētu kārtīgi остограмиться. Ar kārtīgu Wāgneru brīvbraucieni iznāk no diviem pēcpusdienā līdz vieniem naktī.

1880. gados celto namu Sabiedrotie četrdesmit trešajā sabumbojuši (frontona skulptūru paliekas izstādītas opernama sānos), un tagadējais tādā pašā būvapjomā, bet Staļina laika klasicisma stilistikā atjaunots vecajā vietā. No ārpuses kaut kas starp VEF Kultūras pili (bez kolonnām) un otro videni, zāle kā Dailes teātrī. Plaši vestibili & kāpnes - kā jau tajā laikā (1950. gados) bija pieņemts. Sānu fasādē atrodams pat Austrumvācijas ģerbonis. 2007. gadā opernams pamatīgi atjaunots, rindu kļuvis par dažām mazāk, un tagad jebkurā sēdvietā pat maniem garajiem kātiem rūmes atliku likām. Akustika - elpa neaizraujas, bet nav arī katastrofa. Jaunajā Marijas teātrī noteikti labāka (turklāt tas vismaz divas reizes lielāks).

Mākslinieciskais vadītājs un ģenerālintendants (Jaunajā teātrī tas būtu Hermanis & Palma vienā personā) prof. Ulfs Širmers (Ulf Schirmer). Vienkāršs vīriņš bez mazākām narcisisma izpausmēm, toties ar pamatīgu funktieri: esmu dzirdējis viņu daudzkārt, un ne reizi neesmu manījis ne gabaliņa no lapas. Šajā reizē visus trīs vakarus diriģēja viņš, un atkal viss bija izdomāts un izjusts līdz beidzamai notij. No zāles orķestra bedre nav redzama, bet tas gluži vai dzirdams, kādām spožām acīm orķestris viņā raugās. Kopš 2000. gada profesors Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā.

Lieliski komplektēta trupa, visu (varbūt izņemot Meistardziedoņus vai Prokofjeva Karu un mieru) var lieliski nodziedāt saviem spēkiem (skatījos, ka apīlī bija aizdevuši Kristiāni Liboru (Christiane Libor) ne vairāk, ne mazāk kā Minhenes Valsts operai  Izoldes lomai!), bet reižu pa reize palutina publiku arī ar pirmā lieluma zvaigznēm. Esmu tur dzirdējis gan Irēni Teorīnu (Iréne Theorin), gan Egīlu Siliņu, gan Andreasu Šāgeru (Andreas Schager). Un divas reizes viņi sagādājuši patiesi patīkamu pārsteigumu situācijā, kad visbiežāk lāpīts izrādās lāpīts: vīriņš vai sieviņa ar mikrofonu rokā uz skatuves pirms izrādes visbiežāk nevēstī neko labu - vai nu kāds sasirdzis, vai - vēl sliktāk - nomiris. Abus gadījumus esmu pieredzējis arī Leipcigā, un divas reizes sirdzēja vietā viņi bija pamanījušies sadabūt klasi augstāku dziedātāju nekā aizstājamais, turklāt tādas lietas (ligas) labākajā gadījumā top zināmas pāris dienu pirms izrādes. Pirmajā reizē (2015. gada maijā) Frau Strida bija sasirgusi, bet laimīgā kārtā Frau Teorīna bija ieradusies mēģināt Die Walkuere un laipni piekritusi nodziedāt Brinhildi arī Siegfriedā - apmēram tāds bija paziņojums no skatuves. Otrā bija šogad - sasirgušās Dženiferas Vilsones (Jennifer Wilson; esmu dzirdējis - laba!) vietā Baraka sievas lomai (Die Frau ohne Schatten - par to vēl ceru uzrakstīt) viņi bija no Kundrijas lomas mēģinājumiem Baireitā (~200 km no Leipcijas) izprasījuši Jeļenu Pankratovu (Елена Панкратова). Šoreiz tas tiešām bija nācis pavisam pēkšņi (neba nu arodbiedrības ļauj Vācijā kādam bez spiedīgas vajadzības svētdienā strādāt!), jo Frau Pankratova bija ieradusies vien divas stundas pirms izrādes, tāpēc viņai nebija paspējuši iemācīt mizanscēnas & pāršūt kleitu, un viņa, tērpta melnā, dziedāja no skatuves maliņas, bet kāda dāma (ne Frau Vilsone) kopā ar dziedātājiem viņas vietā rosījās pa skatuvi. Pēc izrādes viņai bija pelnītas ovācijas.

Mana apbrīna Leipcigas operai vēl kādā ziņā - cik esmu redzējis, visi iestudējumi bijuši mūsdienīgi (neciešu krinolīnus!), bet viņiem pārsteidzošā kārtā izdevies izvairīties no tādām sērijveida bezgaumībām kā Ņemirova (Вера Немирова; pirms daudz gadiem Rīgā viņas iestudētās Figaro precības noturējās repertuārā trīs vai četras izrādes) vai Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski).

Aizlidoju uz Berlīni iepriekšējā dienā, jo ceturtdienā gan lidojums, gan autobuss Berlīne-Leipciga lētāks nekā piektdienā, turklāt FlixBus, kļuvis teju par monopolistu, mēdz nejēdzīgi kavēties, un piecu stundu no SXF līdz Leipcigas opernamam sliktākajā gadījumā varētu arī nepietikt. Un nevēlos doties uz operu kā pauninieks - ar mugursomu. Tāpat jau kādreiz nav citas izejas.

Pārnakšņoju pazīstamajā Happy Go Lucky hostelī Berlīnē, un no rīta, labi izgulējies, dodos uz autoostu. Noliktajā laikā autobusa (kurš nāk kaut kur no Ziemeļvācijas) nav, un neviens no FlixBus darbiniekiem nemāk neko paskaidrot. Īsziņa par kavēšanos pienāk līdz ar autobusu. Izbraucam no Berlīnes autoostas stundu vēlāk, nekā paredzēts sarakstā, ceļā remontdarbu un avāriju dēļ nāk klāt vēl viena; labi vien ir, ka nelidoju šodien.

Leipcigā iekārtojos un izeju pat stundiņu paskriet. Pāri upei kārtīgi meži ar riteņbraukšanas, izjāžu & pastaigu takām; esmu tur reiz skrējis. Un vairākām upēm un kanāliem, kuros šitādā karstumā (+26c) ka biezs no dažādiem peldlīdzekļiem. Esmu noskatījis, ka pilsētas otrā galā netālu no upes Richard-Strauss-Platz: tur nu gan jānokļūst, jo operā taču Richard-Strauss-Tage. To arī izdaru, un pa ceļam paskrienu arī pa Anton-Bruckner-Alle; tajā tilts, uz kura no sāniem kaut kādas kuģu navigācijas zīmes mats matā kā Austrijas karogs. Skaidrs - Austrijas īpašums (Brukners tak austrietis!); būs jāraksta čomam Vīnē, lai nāk atkarot.

Duša, kāds nieks mutē, tramvajs, un esmu operā. Šovakar Arabella (op.79, 1933). Bet par to rīt. Vai parīt.

Karpati, 6. diena (29. maijs)

Patiesībā Karpati lielā gabalā; visa diena Viļņā. Arī atceļā gadījās lēta biļete ar zīdaini, bet tādas bija tikai uz beidzamo lidojumu (9.20pm no VNO), citādi būtu pasnaudis uz lidostā soliņa un ar pirmo autobusu braucis uz Rīgu.

B&B&B&B&B hostelis (interjera detaļa)

Noguļu līdz pusdivpadsmitiem (divpadsmitos jāvācas laukā no istabas), pabrokastoju, atstāju somu hostelī & dodos rāmā pastaigā pa pilsētu.

No rīta tikai pa īstam novērtēju B&B&B&B&B hosteli: īsts Soviet vintage: Staļina laika ēka - apmēram tāda kā VEF Kultūras pils, interjers - gandrīz tikai balts ar dažiem melniem akcentiem, nekrāsotas koka grīdas, mēbeles - no koka paliktņiem. Sirds gavilē par arhitektu veikumu.

Uzkāpju Krustu kalnā, izstaigāju Užupes Republiku, paklanos sv. Annas baznīcai (izcils "liesmojošās" gotikas paraugs), uzrakstu pusduci pastkaršu, izķemmēju Lidl-u (bļāviens, kad pie mums būs?) un dodos atpakaļ uz hosteli. Esmu nolēmis arī atpakaļ uz lidostu doties kājām. 50 minūšu pastaiga, 35 minūtes gaisā, stunda divos Rīgas Satiksmes autobusos, un ceturksni pāri vienpadsmitiem esmu mājās. Āāāā, cik forši bija!

Karpati, 5. diena (28. maijs)

Šodien pavisam īss gabaliņš - ap 15 km no Siņevira uz Mižhirji. Kopējais kāpums gluži smieklīgs - ne vairāk kā 300 m. Pusnaktī ļitaks no Ļvivas uz Viļņu.

Dodos ceļā plkst. 6.20am. Debess bez neviena mākoņa, kalnu virsotnes spilgti izgaismotas, bet ciems vēl ēnā. Pa kādu ganu ceļu tieku augšā uz mazas grēdiņas kores, un tālāko varētu arī aizvērtām acīm. Nopētu vietu, kur ziemā kā krupis pēros pa sniegu, un pa gabalu redzu arī mīļo Kamjanku. Kad pirms mēneša meklēju naktsmītnes, tur viss jau bija aizņemts. Vakar Ivans pastāstīja, ka šodien tur kāds mežinieku festivāls. Acīm redzot, tāpēc.

Ceļš ved lejup, sastopu ganu ar bariņu aitu un kazu un diviem suņiem, kuriem no manis bail vairāk nekā man no viņiem. Un kādu skrējēju (Ukrainā tikpat kā neskrien, pat lielajās pilsētās ne, kur nu vēl laukos). Padodu Доброго ранку, un pēc atbildes krievu valodā ar manāmu akcentu saprotu, ka ārzemnieks, visticamāk - polis vai čehs.

STOP pogas vietā

Ceturksnis pāris deviņiem: ceļš nav prasījis ne trīs stundu. Autoostā nopērku biļeti uz Volovecu, tuvāko dzelzceļa staciju. Autobuss vienpadsmitos. Gājēju iela, kur parasti kūsā tirdzniecība, gluži klusa. Viena vienīga kundze tirgo augļus un dārzeņus, tostarp tomātus, zemenes un saldos ķiršus. Vaicāju, no kurienes. Viņa atsaka, ka no Vinogradovas (Aizkarpatu līdzenā daļa pie Ungārijas un Rumānijas robežas). Varētu būt tiesa, jo tad, kad (pirmo) studiju gados marta otrajā pusē braucām uz Užhorodu trenēties, reizēm bija pat +20c. Nenopērku, jo nav, kur nomazgāt.

Eju brokastot uz kafejnīcu Tераса, pārbaudītu vietu Mižhirjē. Arī šoreiz neesmu vīlies - sauss Aizkarpatu vīns (saņemu WhatsApp-ā dažu labu izbrīnas pilnu jautājumu - kā tā, vīns desmitos no rīta? Bet esmu cēlies pirms sešiem, un šis tikpat kā pusdienas), krējumā vārīta baraviku zupa, un karupeļi kā pie zemniekiem ar ceptām aknām. Nav vienīgi nekā skābēta no mucas. Baudu brokastis, sūtu draugiem iepriekšējo dienu foto un, aizņēmies no bārmeņa (puisītis ap gadiem 18) korķviļķi, pārleju vakar neizdzerto vīnu izmazgātā kefīra pudelē. Būs iedvesmas uzturēšanai, rakstot pastkartes vilcienā (esmu svēto pienākumu pametis galīgā novārtā!). Un tad jau arī laiks doties uz autobusu.

Stunda, un esmu Volovecā - pilnīgi nekādā ciemā, kas izaudzis ap staciju. Nopērku biļeti uz Ļvivu (~150 km/4 stundas, 85 centi) un paklīstu pa ciemu - patiesi, pilnīgi nekā.

Elektriskais vilciens Mukačeve-Ļviva gluži tāds pats, kādi braukā uz Jūrmalu, tikai beidzamo reizi krāsots gan labi pasen. Un ar koka soliem, kādi bija (ir?) arī pie mums. Pietur pie katra staba (līdz Ļvivai 34 pieturas!), un brauciena laika pasažieri daudzkārt nomainās. Ar kazām un aitām gluži iekšā nekāpj, bet kādā brīdī vagonu piečiepst vairākas kastes cāļu. Ir svētdienas pēcpusdiena, un ir diezgan daudz jaunu ļaužu, kas atgriežas no pārgājieniem kalnos. Mūsu jaunatnei planšetdatoru dragāšana daudz mīļāka!

Sūcu vīniņu, rakstu pastkartes, un, kad beigās saskaitu, iznāk katrai stacijai pa vienai. Ukraiņi jau daudz gadu rok jaunu Beskidu dzelzceļa tuneli, tas tikpat kā gatavs, un sliežu savienojumu izbūves dēļ vilciens nokavē labu pusstundu (tas gan sarakstā bija piemetināts).

Pirmais, ko daru Ļvivā, - meklēju frizieri, bet ir jau bez ceturkšņa seši, vienīgais atrastais jau ver savu bodīti ciet un teic, ka arī citi ilgāk nestrādājot. Tā nu palieku ar Robinsona Krūziņa frizūru.

Atkal vakariņoju Пузата хата, paklīstu pa pilsētu un dodos uz lidostu. Ukraiņi lido no Kijevas (KBP) uz Viļņu (VNO) trīsreiz dienā; viens no ļitakiem ierodas VNO vēlu vakarā un atpakaļ lido rīta agrumā. Bet uz priekšauta (apron - arī lidostas perons=placis lidmašīnu novietošanai) gulošs ļitaks, kā zināms, peļņu nenes, tāpēc divreiz nedēļā to naktī vēl izdzenā maršrutā VNO-LWO (Ļviva)-VNO. Boeing 737-800 aizņemtas teju visas 185 vietas; manuprāt, varētu arī biežāk dzenāt.

Izlidojam 0.16am (sešas minūtes pēc noliktā laika; tas jau 29. maijs), ierodamies 14 minūšu pirms laika, bet kamēr braukājam pa priekšautu, mūs izkrauj no ļitaka un tieku laukā no lidostas, nakts autobuss pirms divām minūtēm aizbraucis. Esmu paskatījies Google kartē, ka kājām līdz hostelim 48 minūtes. Neiešu jau nu četru kilometru dēļ ņemt taksi; patiesībā doties no lidostas uz pilsētu kājām ir zināma eksotika (vēl tā esmu darījis tikai Neapolē, Rennē (Bornholmā, Dānijā), Ivanofrankivskā un Siktivkarā). Ceļu mugursomu plecos un pēc apaļām 40 minūtēm esmu hostelī. Ar labu nakti!

Karpati, 4. diena (27. maijs)

Šodien Ust-Čorna-Koločava, pēc mapmyrun.com iznāk apmēram 33 kilometri. Esmu šo gabalu gājis divreiz: pirmoreiz pērn 30. jūlijā pa Alpu pļavām kā šodien, otrreiz - ar brišanu pa sniegu šogad 18. janvārī.

Pieceļos ap astoņiem galīgi stīvs, nesteidzīgi pabrokastoju (vakardienas sautējums), izsūcu kārtīgu kafiju, sakrāmēju mantiņas, atvados no Andrija un maķenīt pirms desmitiem dodos ceļā. Debesīs pa retam mākonim, toties kārtīgs vējš. Vakardienas mācīts, esmu paņēmis divtik (trīs litrus) ūdens. Stīvums tikām kaut kur pagaisis.

Pa visu kori iebraukts kārtīgs lauku ceļš: pa to vadā bagātus skatu baudītājus un ganiem pārtiku, un - melleņu laikā - braukā ogotāji. Sākumā lēzeni kilometrs uz augšu, beigās - stāvāk uz leju.

Ceļš zināms, laba karte rokā (pērn bija interesantāk: sākums bija vienā kartē, beigas - citā, pa vidu bija jāiet uz aklo; kā saprotat - nepazudu), jauks laiks & ne pārāk smaga mugursoma - atliek tikai baudīt. Pārsteigums pie pirmā virzienu rādītāja: saskaitot attālumu līdz Ust-Čornai un Koločavai, iznāk, ka man šodien 38 km ejami (pilnīgi noteikti nebija tiesa).

Baudu skatus - cik vien acs snirdz, kalni, kalni, kalni. Nogāzēs dižskabāržu jauno lapiņu spilgtais zaļums mijas ar egļu tumšzaļo, kā baltas mežģīnes pa putojošam strautam un pavisam retās vietās - pa sniega kupenai kādā dziļākā gravā. Ceļa malas kā nosētas ar tukšām plastmasa pudelēm; varētu padomāt, ka te vieni atnācēji staigā, kam pie kājas, kas aiz viņiem paliek. Es savējās iztukšotās aiznesu līdz Koločavai. Nokrumšķinu divas puķkāpostu galviņas, kas vakar neietilpa pannā, - kamēr aitas un kazas nav uzbrukušas un atņēmušas.

Kalnu kurpītes, pirktas par lētu naudu Lidl
 kaut kur Vāczemē

Vairākas lēzenas virsotnes (augstākā - Сиглянський, 1564 m), vienā ganās 40...50 zirgu, vairāki tikai šajā pavasarī atskrējuši. Zirgi daudz pieklājīgāki par aitām un kazām: pakāpj nost no ceļa, kad tuvojos. Nevienas cilvēka dvēseles tuvumā nemana. Pāris kilometru tālāk sedlienē, kurā mežs no abām pusēm sniedzas līdz korei, divi večuki gana govis. Turpat arī ganu būda (ar krāsniņu!), kurā pērn pārlaidu negaisu. Un divi pamatīgi suņi, kuriem, kā noprotams, nebūtu nekas pretī nācēju pagaršot. Viens rāmāks un ļaujas, ka viens no večukiem to tur, otrs nešpetnāks un nedodas rokā, un otrs večuks ar pamatīgu akmeņu krusu dzen to pretējā virzienā, nekā jāiet man. Tieku garām suņiem vienā gabalā. :)

Drīz vien uz grēdas uznāk gāzes vads, nu pa kori iet plats grantēts ceļš un vienā vietā pārpalikušu cauruļu grēda. Pērn no šis vietas laidos lejā uz Prislopa pāreju (926 m; to pašu, kur ziemā pārsteidzu medniekus), tagad eju tālāk un kāpju lejā pa grēdas atzaru. Ciems visu laiku acu priekšā - kādu kilometru zemāk.

Kad palikuši kādi 3 km ejami, kartē redzams, ka taka sazarojas; esmu nolēmis doties pa atzaru, pa kuru, pēc visa spriežot, staigā mazāk. Nonākšu uz ceļa Husta-Koločava; tas vēl bēdīgākā stāvoklī nekā ceļš no Līgatnes uz Nītauri, tomēr pa šo pat privāti-sabiedriskais transports braukā. Reiz esmu braucis ar mikriņu 5.10pm no Hustas (patiesībā tas bija devies ceļā maķenīt agrāk, un ķēru to ar taksi), un - ja soļošana labi veiksies - visas cerības to atkal noķert. Somā gan kartona plāksnīte, kurai otrā pusē vakar vakarā esmu uzrakstījis село СИЕВИР (no beša Н burts pagaisis).

Sazarojuma vietā (ganību vidū) ceļa rādītājs, tikai man vajadzīgajā virzienā ne marķējuma, ne pašas takas. Neatradis, kur taka ieiet mežā un sāk laisties pa nogāzi lejup, turpinu iet pa kori uz priekšu. Pēc reljefa saprotu, ka taka kādus 100 m zemāk. Neko darīt, būs vajadzīgs šōtkats. Paskatos lejup: nogāze pastāva, dižskabārži, bet klinšu neredz, tad jau nebūs tik traki. Pie kokiem turēdamies un vietām pašļūkdams uz sēžamvietas, zigzagā laižos lejā. Tur arī tā ir! Pēc sauso lapu slāņa, kurā kājas grimst līdz potītēm, skaidrs, ka satiksmes regulēšana te tik drīz nebūs vajadzīga. Vietām pat paauga takas malās patīrīta un uz kokiem marķējums, bet vismaz kopš pērnā rudens neviena staigātāja nav bijis. Kāds pusotrs kilometrs, un esmu galā pie Terebļas upes; otrpus tai ceļš, tikai neparedzētā manevra dēļ mikriņš noteikti jau gabalā.

Upes krastā Arpada līnijas prettanku josla - metru augstas betona piramīdas viena pie otras. Turpat arī meža informācijas centrs un viesu nams, tik nevienas dzīvas dvēseles. Īsti nesaprotu, uz kuru pusi tuvākais tilts; sāku iet starp žogiem pa ceļu uz to pusi, kur pēc veselā saprāta tiltam nāktos būt. Pretī brauc Ford Transit, pie stūres jauns džeks, blakus divas дiвчина-s, pamāju, bet viņi neapstājas. Tūliņ arī redzu tiltu - kādu puskilometru tālāk. Kad esmu ticis tam pāri un uz šosejas un pieliecies, lai izvilktu no somas stopošanas plāksnīti, jaunais džeks brauc atpakaļ un apstājas bez prasīšanas. Viņš uz Koločavu (pāris kilometru), sēstos iekšā, bet neesam vēl īsti sarunu uzsākuši, kad pamanu priekšā ko pazīstamu - mikriņš no Hustas. Džeks to apdzen, pamirkšķina, lai apstājas, un es nomainu braucamrīkus gandrīz gaitā.

Somā man vēl viens Latvijas konču maisiņš - Ivana ģimenei (kas ir Ivans, lasāms 19. janvāra ierakstā). Palūdzu, lai mikriņš apstājas pie viņa mājas, izkāpju, un tieši tajā brīdī no pretējās puses piebrauc Ivans. Saku: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы (tā jau mums kļuvusi par tādu kā sasveicināšanās formulu). Nosmejamies un ejam iekšā. Mani cienā ar prosas biezputru ar sačurkstinātu speķi, un galvenais - dabūju kārtīgu krūzi stipras kafijas. Piedāvā gan dušu, gan nakstsmājas, gan - uzzinājuši, ka man pasūtināta viesnīca ciema otrā galā - aizvest turp, bet atsakos no visa. Labāk tomēr no dušas tieši gultā, un pa ceļam gribu ieiet arī veikalā.

Veikalā mani pazīst un gandrīz vai apkampj. Žēl, viņiem vairs nav mājās marinētu dārzeņu. Nopērku pāris kefīru, pudeli vietēja vīna un soļoju cauri ciemam uz viesnīcu (ap 3 km). Tur pārsteigums - istabā bez pamatīgas divguļamas gultas arī gultiņa zīdainim, kurš neatlidoja. Ak, ja viņa (Ģertrūde) būtu zinājusi! ;D

Izmetu (sevī, ne ārā!) kefīrus, pie vīna netieku, jo nav korķviļķa, bet ar karotes kātu - kā studiju gados - korķi iestumt kakliņā neizdodas. Uzlieku modinātāju uz 5.48am un liekos uz auss skaidrā. Bezmiegs nemoka.

Karpati, 3. diena (26. maijs)

Atkal pamostos pirms modinātāja; nelīst, debess rādās gaišāka nekā vakar, un brīžiem cauri miglai var saskatīt pat kalnus. Brokastis sarunātas astoņos un izrādās pamatīgas: krietna omlete, pankūkas ar biezpiena pildījumu, pāris šķēlīšu siera. Un krietna krūze kafijas. Paēdu, sakrāmēju mantiņas un tieši deviņos dodos ceļā. Melnais suns (droši vien, manis dēļ) ieslodzīts aplokā un izskatās noskumis. Šodien ap 32 km līdz Ust-Čornai: 700 m uz augšu, tad pa korītēm un beigās kilometrs uz leju.

Dragobrats vasarā pilnīgi pamiris (brokastīs uzzinu, ka viesnīcā ar 66 vietām esam divi viesi; otrs - kāds jauns skrējējs, kurš atbraucis trenēties), un vākt ziemas atstātās drazas nav lielas vajadzības, jo sniegs pirms jaunu viesu ierašanās visu šmuci būs atkal paslēpis. Nav jau tā, ka būtu gluži atkritumu kaudzes, bet...

Kāpiens sākas gar krēslu pacēlāju; kalna (Стиг, 1704 m) virsotne no pakājes miglā nav redzama. Tieku līdz augšai viens divi; virsotnē plastmasas Dievmātīte sēdoša suņa augumā un vējš, kas miglu pamatīgi papluinījis. Tālākais gājiens pa korīti 1500...1700 m augstumā bez lieliem kāpumiem un kritumiem pa tādu kā lauku ceļu, kuru 95% garuma būtu iespējams (uzmanīgi!) izbraukt ar Abigailu (mīļais otrais golfiņš; lai viņai viegla rūsa). Soļošana vedas raiti, un brīžos, kad starp mākoņiem pavīd Saule, izmetos pat vienā t-kreklā.

Kādā ieplakā gluži zils no krokusiem, bet tas rezervātā, tāpēc rakšanu atlieku uz vēlāku laiku. Ziemeļu nogāzēs un gravās pamatīgs sniegs. Laiku pa laikam krucifiksi. Mākoņu aizvien mazāk un mazāk, skati aizvien skaistāki un košāki. Pēc divarpus stundām esmu šīs dienas augstākajā punktā - Геришаска, 1762 m. Krucifikss un vesels krokusu paklājs. To nu tā nevar atstāt: metos apmierināt savus zemainākos instinktus.

Vēl divarpus stundu, un esmu citā virsotnē - Темпа, 1634 m. No turienes ceļš tik lejup uz Ust-Čornu. Kļuvis tik silts, ka nometu arī t-kreklu. Jūtu, ka ar pusotru litru ūdens visas dienas gājienam tomēr par maz. Koki nāk aizvien tuvāk grēdas korei, un kadā vietā paveras neticams skats - viss noganītais mellenāju tīrelis kā piebērts ar baltām savvaļas narcišu zvaigznītēm. Atkal neizturu, un kādā vietā, kur ziedu vairāk, metos rakties.

Nu jau taka vietām līkumo pa dižskabāržu mežu, un, kad tā atkal izvedusi klajumā, redzu, ka krietnu gabalu priekšā kaut kas ganās lielā skaitā. Pieeju tuvāk - aitas un kazas, katrai kaklā zvārgulītis, un  iznāk vai vesels orķestris. Daži dikti vēlas draudzēties: laikam jūt zālēdāja dvēseli arī manī. Turpat arī ganiņš - vaicāju, cik viņam ganāmo; viņš atbild, ka esot kādi trīs simti.

Taka laižas aizvien zemāk un zemāk, bet augšstilba muskuļiem tas grūtāk nekā kāpiens augšup - muskulis vienlaikus sasprindzis un tiek stiepts. Kā domāts, sešos esmu Ust-Čornā: ar rakšanos 32 km deviņās stundās. Tāds kā viegls nogurums un gribas dzert, dzert, dzert.

Draugs!

Veikaliņā ieraugu jaunos dārzeņus - kartupeļus, puķkāpostus, kabačus - un krītu pamatīgā kārībā. Skaidrs, ka par 15...20 centiem kilogramā nebūs no Grieķijas vesti. Sapērkos arī kefīru un tomātu sulu (būtu gribējies arī biezpienu, bet tādas mantas ciemu veikalos nav, jo sien vai nu paši, vai pērk no kaimiņiem) un dodos pie Andrija. Viņam viesu nams, kurā jau reiz esmu nakšņojis. Satiekamies kā seni draugi, iedodu maisiņu Latvijas konču; viņš pienācīgi novērtē pienoto vērtību - 50 km nesienu cauri kalniem. Mani iemitina tajā pašā istabā, kur ziemā. Četras eiras par nakti. Pārējās istabas aizņēmuši čehu baikeri. Pēc alus krājumiem hosteļa ledusskapī noprotu, ka motobraukšana, iespējams, nav viņu galvenā nodarbe.

Pirmā lieta - ilga un karsta duša, tad - divi litri tomātu sulas, litrs kefīra un litrs zāļu tējas, tomēr tuksnesis manī negrib atkāpties. Beidzot - sakņu sautējums vakariņām. Gatavoju tā, lai pietiktu arī brokastīm, tomēr tik un tā redzu, ka esmu sapircis par daudz. Nekas, puķkāpostus skrumšķināšu rīt kalnā.

Aizsūtu draugiem WhatsApp-ā dažas bildes un zvārguļu skaņas un liekos uz auss. Bezmiegs nemoka.

Karpati, 2. diena (25. maijs)

Nezinu kāpē, bet vilcienā diez ko neguļas. Esmu uzlicis modinātāju, bet esmu augšā vēl pirms tā un pavadonis nācis modināt. Maķenīt pirms sešiem izkāpju Kolomijā. Esmu noskatījis, ka autobuss uz Jasiņu pēc studas, tāpēc 3 km līdz autoostai eju kājām. No debesīm nāk kaut kas starp miglu un smidzi. Pilsētiņā ap 60 tūkstoš ļaužu, laiku gaitā tā gājusi no rokas rokā - poļiem, moldāviem, turkiem, austriešiem, lieliniekiem... Izteiksmīga kā Gulbene vai Jelgava. Neparasti tīra gan. Tuvāk centram pa kādai poļu mājai, bet nevarētu teikt, ka no arhitektūras elpa aizrautos. Gatvenais etrekšns - izrakstītu Lieldienu olu (писанки) muzejs. Noeju garām, bet pusseptiņos no rīta, protams, ciet.

Autoostā nopērku biļeti līdz Jasiņai (2,5 h/2 eiras), apsēžos pirmajā sēdeklī, un dodamies ceļā. Sākumā ainava kā Zemgalē, tad pusceļā iebraucam kalnos. Drīz vien arī Jasiņa klāt; tur vairākas lietas veicamas:

1) esmu no kāda karšu apgāda pasūtinājis divas 1:50 000 tūristu kartes (vienu - šī gada gājienam, otru - tās grēdas, pa kuru gāju pērn; toreiz vēl nebiju kļuvis par vecu āzi & sācis emuārēt, tāpēc lasāms vienīgi par tā gājiena pirmo dienu). Pastā sūtījumu atrod 30 sekunžu laikā, it kā mani vien būtu gaidījuši.

2) kopš beidzamā brauciena iznākušas vairākas jaunas markas, un vajadzētu tikt pie tām. (Allaž esmu teicis - nezinu nevienu citu valsti, kur būtu tik skaistas markas.) Neiznāk, pastā tikai standarta - ar koku lapām. Paņemu dažas, kādu man nav. Mariju Terēzi (par godu viņas 300. dzimumdienai) iegūšu nākamreiz.

3) frizieris. Arī neiznāk, jo šodien kādi lieli baznīcas svētki, un neviens frizieris pilsētiņā nestrādā. Laikam aizņemti ar Dievmātes u.c. dāmu ruļļiem.

Nopērku maķenīt ēdmaņas, dažas pastkartes ar edelveisiem, vistreknāko flomāsteru un pie viena palūdzu vecas kartona kastes dibenu. Ēst negribas, ieeju iedzert pāris labu un stipru kafiju, uz kastes dibena treknum trekniem burtiem uzrakstu КВАСИ (mans kāpiena sākums; ap 15 km no Jasiņas), kafejnīcas hauzītē uzvelku kalnu drānas un esmu gatavs varoņdarbiem.

Izeju ceļmalā, paceļu kartona gabalu un pēc 30 sekundēm sēstos ceturtajā (vai sestajā?) žīgulītī ar vīriņu, kam deguns tik tikko pāri stūrei. Braucam ar vējiņu, bet Ukrainā piesprādzējas tikai mīkstie. Pie sevis skaitu, lai brauc taču ātrāk; ja nu kas, lai taisnā ceļā augšup...

Izkāpju Kvasos un dodos taisnā ceļā augšup. Augšup kalnā. Šodien pavisam maziņš gabaliņš, ap 15 km, toties no sākumpunkta līdz augstākajai virsotnei (Велика Близниця, 1881 m) ~1400 m kāpuma. Taka labi iemīta, šur tur uz kokiem un akmeņiem uzkrāsots marķējums. Brīžiem caur mākoņiem pavīd Saule, nav ne par siltu, ne aukstu, un kāpšana veicas raiti. Izeju cauri tādam kā miglas vālam, tādai kā mākoņa ļerpatai, mežs beidzas, un var it labi saskatīt citas grēdas. Ap 1500 m augstumā lietus atkal klāt. Sev uzvelku lietus jaciņu, somai - pārvalku, un dodos tik augšup. Gabalu pa gabalam krusti ar vārdiem un datumiem. Visi aizgājuši ziemā.

Vietās, kas pasargātas no Saules stariem, īpaši stāvās ziemeļu nogāzēs, kārtīgas kupenas. Drīz vien Mazā Bļiznica (1872 m), tad arī Lielā. Tagad ~900 m lejup līdz Dragobratam, Ukrainas otram lielākajam kalnu slēpošanas kurortam. Kādā ieplaciņā pamanu savvaļas krokusus. Velku ārā lielo karoti (kā nu ceļā bez tās!) un metos rakt. Viss manikīrs vējā, toties zālienā pie mājas - tur, kur parasti pēc skriešanas staipos,- būs atmiņas no Karpatiem. Redzu krokusus vēl vairākās vietās, bet tie lai paliek, kur auguši. Drīz vien klāt arī pacēlāju augšgals, un  kāpšana kļūst vieglāka, jo akmeņu vietā tāds kā noganīts virsājs.

Pērn vienu nakti pārlaidu Bukovelā - Ukrainas smalkākajā kalnu slēpošanas kurortā. Viss briesmīgi (un) glancēti kā Jūrmalā. Kā jau pārdošanai/ārzemniekiem domāts. Arī smaidi. Dragobrats vietējai lietošanai - 10 km līdz Jasiņai braucami tikai ar 4WD auto, pats kurorts augstāk (ap 1000 m v.j.l.), tāpēc sniegs ar garantiju vismaz līdz aprīļa beigām. Viesu mājas uzceltas mežainā nogāzē pa gabaliņu viena no otras, tāpēc sajūta gandrīz kā laukos, ne ciemā vai pilsētiņā. Pie daudzām sniega traktors slēpošanas trašu blietēšanai. Vasarā gan pilnīgs pamirums.

Nezinu, cik ilgs bijis gājiens, jo vienīgais pulkstenis - tālrunī, bet tas - sen izlādējies. Varētu būt kādas četras stundas. Jūtos drīzāk nosalis, nekā noguris. Bez pārāk lielas maldīšanās (pēc krāsas) atrodu savu viesu namu Зелена Дача. Nakšņošana ar puspansiju (vakariņas & brokastis) - 14 eiru. Dūmenis kūp, turpat UAZ busiņš, un pie durvīm liels melns suns. Jauns un pēc skata nepavisam ne nikns, tomēr rej, tāpēc durvīm netuvojos - ko var zināt. Pēc kādām desmit minūtēm durvīs parādās jauna dāma, sarāj suni, un es tieku iekšā. Vakariņas būšot pēc pusstundas.

Istaba augšējā stāvā ar skatu uz kalniem (aiz miglas), ļoti jauka - visa kokā. Tieku karstā dušā un pie sausām drānām. Kaifs!

Vakariņas vienkāršas, bet gardas: zupa un otrais ēdiens. Dabūju arī lielu krūzi kafijas - uzlietu  uz biezumiem krūzē gluži kā mājās. Palūdzu saimnieces tālruni un piezvanu uz nākamo naktsmītni (to nebija iespējams rezervēt tīmeklī). Biju tur janvārī, brīva vieta ir, un saprotu, ka saimnieks mani atceras. Vēl tikai uzrakstu māmiņai e-pastu (viņai šodien 84) un pirms deviņiem liekos uz auss. Gluži kā zīdainis (kurš neatlidoja).

Karpati, 1. diena (24. maijs)

Ceļojuma aizsākums meklējams pērnā gada 23. novembrī: celakaja.lv bija publicēta ziņa par citu ceļojuma urķu atrastu cenu kļūdu - Viļņa- Ļviva-Viļņa ar ukraiņu lidsabiedrību МАУ par sešām naudiņām. Par sešām gan varēja dabūt tikai tad, ja maksāja caur Sviedrijas tīmekļa bankām, bet arī divdesmit divas bija gana lēti, lai grābtu biļeti bez garas domāšanas. Turp trešdien, 24. maijā, atpakaļ - pirmdien, 29. maijā. Laika pietiekami, lai izdomātu, ko galā sadarīt.

Drīz vien bija kāda LuxExpress akcija, un par piečuku nopirku autobusa biļeti uz Viļņu.  Bet tad ukraiņi izlēma, ka trešdienās tomēr uz Ļvivu nelidos, un no autobusa biļetes varēja droši locīt kuģīti  un laist renstelē. Par laimi, pienāca zīdaiņu laiks (par to vairāk 15. janvāra ierakstā): virtuālu zīdaini jau biju radījis (izdomājis) un nopirku mums abiem biļetes Rīga-Viļņa ar boļķiku. Par eiru, varbūt trim, noteikti ne dārgāk. Maķenīt bažu jau bija, ka starp abiem lidojumiem vien 35 minūtes, bet galu galā man pieredze, kā 45 minūšu laikā pārsēsties no viena ļitaka otrā Minskā. Tur pa vidu tranzīta reģistrācija, drošības pārbaude, robežkontrole un, iespējams, arī rektoskopija uz Mr. Lukašenko rēķina. ;) (Būs kādreiz par to jāuzraksta!)  Drīz vien nopirku tādu pašu atceļa biļeti (Viļņa-Rīga). Vairs neatminos, kāpēc, bet izveidoju jaunu virtuālu zīdaini vārdā Ģertrūde. Iespējams, vecais bija apnicis (apmēram kā profils sociālos tīklos).

24. maija rītā kārtīgi aplēju puķes, aizgāju patipināt pa Mežaparku, iemetu mugursomā trīs pārus zeķu, divas apenes un ziepju trauku (tik un tā no vieglas ceļošanas nekas neiznāca; bļāviens, vai tik man nebūs iesmērējuši radiologu apenes!), nopirku končas ukraiņu draugiem un aidā uz lidostu.

Biju noskatījies, ka BT345 kavējas ļoti reti, jo ar atceļa lidojumu ved uz Rīgu tranzīta pasažierus, un pamatīgāka kavēšanās boļķikam nozīmē kompensācijas u.c. sū**s. Pie izejas uz ļitaku atdevu zīdaiņa iekāpšanas karti un teicu, ka jaunais cilvēks pārdomājis un nelidos. Nekādu jautājumu. Pirms pacelšanās paspēju pas'tīties flightradar24.com, ka ukrainis tikko pacēlies un būs Viļņā vienlaikus ar mums/mani. Bingo!

Pūta ziemelis, pacēlāmies uz līča pusi, apmetām loku virs Sarkandaugavas (nočekoju, ka mājās logu esmu aizvēris!) un maucām uz Viļņu. Piloti bija tā aizņemti ar gāzes pedāli, ka nācās iztikt bez stāstiem par ātrumu, augstumu, gaisa temperatūru ārpusē un to, cik ļoti boļķiks mūs mīl. Rezultātā paziņoto 45 minūšu vietā bijām sarāvuši trīsdesmit sešās. Ticis uz zemes, skatījos, kas ar ukraini: bremzes, viņiem vēl 11 minūšu lidojams.

Viļņas lidosta lielumā kā Balvu autoosta, un no lidlauka autobusa uz reizi ielaiž tranzīta zonā. Atrādīju pasi, nesteidzīgi aizgāju līdz izejai uz ļitaku, un tikai tad beidzot aiz loga parādījās ukrainis. Mierīgi būtu paspējis iziet ārā, izpīpēt pāris cigiņu un no jauna iziet drošības pārbaudi.

Nevienu lidojumu bez adīkļa.

Vienīgais, kas man tīk pie МАУ, ir viņu Embraer190. Forši aparāti, ērti sēdekļi, uzšaujas stāvus gaisā, un salonā pavisam kluss salīdzinājumā ar boļķika ventilatoriem (Bombardier Dash 8 Q400). Mazāk kā stunda, un esam KBP (Kijevā). Pasu kontrole, drošības pārbaude (satriecošas manieres: Мужчина, идите сюда...) un drīz vien sākas iekāpšana lidojumam uz Ļvivu. Nevedas pārāk raiti, uz ļitaku ved ar autobusu, un izlidojam pusstundu vēlāk, nekā vajadzētu.

Vēl viena stunda, un esmu galā. Ļvivā Eiropas futbola čempionātam (2012) par godu uzbūvēta jauna lidosta, iekāpšana un izkāpšana tikai caur caurulēm, viss tīrs un plašs. Izskatās, ka bijis pamatīgs lietus, gaiss gluži dzestrs, un nākas meklēt jaciņu. Tūliņ arī nāk trolejbuss, un pēc 20 min esmu pilsētas centrā. Pavakariņoju Пузата хата - lidiņa līdziniecē. Kopš beidzamās reizes (aprīlī) pagrabstāvs izremontēts, ne vairs zedeņu žogu, ne plastmasas ziedu viju, toties elektrības kontakti no vienas vietas. Tikām zeme gaisu atkal sasildījusi, un gluži labi vienā t-kreklā. Izmetu loku pa vecpilsētu un dodos uz staciju.

Plkst. 1.02 vilciens uz gucuļzemes lielāko pilsētu Kolomiju. Piecu stundu brauciens, gultasveļu un obligāto tēju ieskaitot, ap trīsarpus eiru. Saklāju guļvietu uz augšējās lāviņas un liekos uz auss.