2017. gada 28. janvāris

Karpati, ceturtā diena (18. janvāris)

18.janvāris - starptautiskā sniegavīru diena. ;D Tas pat bērnam skaidrs, ka vieninieks ir slota, un astotnieks - pats sniegavīrs. Vienīgi interesanti, kāpēc ne 18. augusts!
Ceļos pirms gaismiņas un pirms astoņiem dodos ceļā. Saimnieku nekur nemana, tāpēc, kā sacīts, vienkārši aizveru aiz sevis durvis. Ārā kādi -10c, debesis mākoņu plēksnēs, starp kurām tomēr var samanīt arī debesu zilumu. Ceļā divi ciemi dīvainiem nosaukumiem – Руська Мокра un Німецькa Мокрa (kas padomju laikā saprotamu iemeslu dēļ pārdēvēta par Komsomoļsku, bet pērn atguvusi seno nosaukumu); izrādās, tāpēc ka cauri tek Slapjupīte (Мокрянка). Pastkastē Krievu Mokrā saberu iepriekšējā naktī rakstītās pastkartes; dažiem laimīgajiem būs zīmogs ar uzrakstu “no pasaules malas”.
Lodziņš Krievu Mokrā
No Vācu Mokras sākas ceļs uz Prislopa pāreju (950 m v.j.l.) & tālāk uz Koločavu. Vasarā no Ust-Čornas līdz pārejai gāju pa kalna kori, pa полонина-u (alpu pļavu), bet šitādā sniegā tas pilnīgi neiespējami. Baidos, ka paiešu garām ceļam uz Koločavu, tāpēc vairākas reizes vaicāju, kur jānogriežas. Viens no taujātajiem – mežsargs (ar uzplečiem) – nopēta mani no galvas no kājām (īpašu neticību viņa vieš mani apavi – krosenes & vilnas zeķes) un tad teic, ka ziemā tur ne iet, ne brauc, tāpēc kājām nokļūt Koločavā nav iespējams.  Un piebilst: Не смейте туда лезть! Потом таких спасать приходится. Saku paldies un dodos uz priekšu vismaz pas’tīties uz ceļa galu. Pulkstenis maķenīt pāri desmitiem, vēl varu pagūt atgriezties un caur Ust-Čornu, Teresvu, Hustu un Mižhirju nokļūt mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā. Turpat jau arī ceļa gals un norāde Prislopa pāreja 4,2 km, kāpums ap 350 m. Domāju: paiešos gabaliņu, un tad jau manīs. Pa paša pēdām atgriezties varu jebkurā brīdī. Ceļš austriešu būvēts, un vasarā redzēju, ka to nopietni atjauno (iepriekš bijis braucams tikai ar 4WD). Sākumā iešana veicas naski, un viens divi esmu ticis līdz pirmā puskilometra atzīmei. Silti gan palicis, tāpēc pufaiku novelku un piesprādzēju mugursomai, bet pats palieku tikai parķa jaciņā. Arī diena iesilusi, nav mazāk par -2...-4c, jo rokas bez cimdiem nesalst. Sniega virsma visā ceļa platumā pilnīgi līdzena, tātad patiešām neviens sniegā nav šeit ne gājis (izņemot retu meža zvēru), ne braucis. Ik pa simt metriem stabiņš, un tas padara virzību prātam saprotamu. Sniegs maķenīt pāri puscelim, un pirmos divus kilometrus iešana sokas visai veikli. Piestāju  apēst pāris ābolu. Bet tad sākas gabaliņš, kurā sniegs saputināts krietni dziļāks. Stiegu pāri celim, un ar kāju vispirms sniegā jāpaplašina caurums, tikai tad kāju var izvilkt un spert nākamo soli. Uzmācas doma, ka varbūt vajadzētu griezties atpakaļ. Atvairu to ar iebildi, ka palicis tāds nieks – tikpat, cik maratonā aiz 40 km atzīmes. Tā cīnos kādus 200 m, līdz iešana atkal kļūst vieglāka, tomēr sniega vairāk nekā bija sākumā (augstums!). Starp dažiem stabiņiem (100 m) apstājos trīs četras reizes & atpūšos, atbalstījies ar rokām pret ceļiem.
Laiku vairs neskaitu, tik stabiņus. Paliek vēsāks, un uzvelku savu zilo pufaiciņu atpakaļ. Beidzot arī gaidītā 4,2 km atzīme, tomēr pazīstamās pārejas (vasarā tur biju) vēl nav. Maķenīt škrobe, ka nevar pareizu attālumu uz zīmes norādīt. Kļūda nav liela, bet izbesījušamies cilvēkam arī 300 m ir daudz. Toties sniegā cilvēka pēdas! Yes, vismaz iešana lejup uz Koločavu bus vieglāka, jo cerības par to, ka kāds būs braucis augša līdz pārejai, neloloju. Pēkšņi priekša divi ļautiņi: Ežuls izlien stopu rokā,| Ķēniņš viņā blenž kā jokā. (Plūdons, EŽA KAŽOKS) Tikai blenzēji ir tie ar stopiem (bisēm) rokā – mednieki. Notiekošo vairs pārāk labi nefilmēju, bet tik daudz man skaidrs, ka viņiem šķiet, ka viņiem rādās (nevajadzēja vakar tik daudz dzert!). Kopā steberējam no kalna lejā. Lēšu, ka līdz pirmajai mājai (=iebrauktam ceļam) kilometri trīs. Viņi zina šōtkatus, kur serpentīna līkumus var nogriezt; iegriežamies mājā pie kāda vecīša & večiņas. Arī viņi neticīgi šūpo galvu, kad stāstu, ka esmu atnācis no Vācu Mokras, bet vispār no Latvijas. Tad jau drīzāk no debesīm nolaidies/nolaists! Un vēl runā lauzītā krievu valodā ar kādu iespraustu ukraiņu vārdu. Vienīgi zeķes & bikses vienos ledus bambāļos varbūt maķenīt šķoba viņu pārliecību par manu dievišķo izcelsmi. Aicina iekšā & palikt pa nakti. Pateicos, paskaidrojis, ka man cita mītne aizrunāta.
Mednieki saka, ka dēls vecīšiem kaut ko atvedis – cik tālu var ar auto iebraukt – un pavedīšot mūs gabaliņu uz leju (Koločava ir lielākais ciems Karpatos, garumā izstiepusies kā Piltene). Vēl kilometrs, un pienāk pilnīga svētlaime: silts & var apsēsties. Esmu bijis ceļa astoņas stundas. Pabraucam kādus piecus kilometrus, kāpju ārā un izvelku no somas kartona plāksnīti, kuras otrā pusē vakar esmu uzrakstījis перевал СИНЕВИР. Ceļa malā nostāvu ne vairāk par minūti: pirmais auto pabrauc garām, otrais arī, bet tad spēji nobremzē, un atpakaļgaitā brauc pie manis. Jauns džeks, brauc līdz Siņevira ciemam (no turienes līdz pārejai ap 10 km). Pa ceļam pastāsta, ka nākamajā dienā Jēzus kristību diena (крещeние Госпoдне), un arī viņš peldēšoties āliņģī. Noskrurinos, jo tāpat nav diezin cik silti.
Ciemā ieeju veikalā, pārdevējas mani atceras no vasaras (наглая морда ценнее ста рубелей ;D) un pat izvelk no letes apakšas kādam citam atliktu pēdējo pelēkmaizes klaipiņu. Sapērkos dažādus dārzeņu konservus, kefīru un sniegvīrdienas vīnu (Aizkarpatu baltu), un man iesaka turpat pagrabiņā arī ieturēties. Kad esmu pārvilcis sausas zeķes & kurpes un dabūjis kanniņu ar karstu tēju, svētlaime kļūst pilnīga. Varu tūliņ pat pastāstīt pasaulei par savu varoņdarbu, jo arī tālrunis barojas, un ir pieejams tīmeklis. Seko bļodiņa karsta boršča (monitoringa programma!), un tad vēlreiz tāds pats salikums (tēja + zupa).
Izeju uz ceļa (jau satumsis), izvelku brīnumplāksnīti, un pēc desmit minūtēm esmu mīļajā Kamjankā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru