12.oktobris, Tetnuldi slēpošanas kūrorts–Mestija 🇬🇪

Brokasts ar skatu uz Ušbu
(kalns ar divām virsotnēm virs)

Kad pieceļos, Teo ar puišeļiem jau prom uz skolu. Vēl viena saulaina diena, kad atkal varēs īsbiksēs un t-kreklā (oktobra vidus!). Brokastīs pašgatavoti tomātu salāti, kafija, glāze vīna (no Meraba), tikko no krāsns nācis plācenis. Un skats uz Ušbu.

Ierodas jauns  pāris no Žabeši un pasūtina Merabam kafiju; notērgājam labu pusstundu. Pēc tam paspēlējos ar kaķu bērnu un ceļā dodos tikai ap pusdienlaiku.

Sākums pagalam neinteresants: pa 4km/–350m grantētu ceļu līdz Mestijas–Ušguli šosejai (4,2km, Unghviri pāreja) un gabaliņš pa tādu pašu ceļu uz Cvirmi ciema pusi (gāju šeit pirms sešām dienām), tad kļūst interesantāk: pa meža taku kalnup uz Zuruldi grēdas kori. Ganībās visai tuvu korei nonācis, nolemju aiztaupīt beidzamo 50m kāpumu un apiet virsotni traversā. Bet kā tas noapaļotās reljefa formās gadās, krietni novirzos no iecerētā virziena: nākas vilkt tālruni no kabatas un stūrēt uz taku. Tā beidzamā reize, kad izmantoju navigāciju: tālākais ceļš pa grēdas kori līdz Zuruldi slēpošanas trases augšgalam un tad pa ļoti zināmu taku (esmu pa to gājis kādu desmitu reižu) lejup uz Mestiju.

Taka labi iemīta, vienīgi maķenīt pirms Mentaši virsotnes (11km, 2472m — šodienas gājiena augstākais punkts)  iemaldos rodeodendru audzē, un nākas kādus 50m palauzties. Mentaši virsotnē mobilo sakaru tornis, un no slēpošanas trases turp ved zemes ceļš. Maķenīt augšup, maķenīt lejup,  spīd, lieliski skati — viena izprieca, un drīz vien klāt Zuruldi slēpošanas trases augšgals (14km, 2340m). Nolemju paslīpēt iedegumu, bet tad apvidniekā ierodas četri kartveļu zēni ar kanniņu vīna un prīmusu. Divas stundas pavadām ar karstvīnu un small talk.

N43,02494°, E42,81550°,
1983m v.j.l.

Sešos paliek vēss, tāpēc pošamies prom. Kartveļi piedāvā vietu apvidniekā, bet es atsaku. Atlikušie 6,2km/–940m teciņus, un beidzamajā puskilometrā mežā nākas ieslēgt tālruņa lukturīti. Metijas gelvenajā laukumā (20,2km/1400m) pie kafejnīcas sastopu tos pašus kartveļus: tikko ieradušies,  acis viņiem kantainas un pilnīga neizpratne, kā kājām var tikt lejā no kalna tikpat ātri kā apvidniekā (taisnības labad jāsaka, ka viņiem bija ~3km pa patiesi draņķīgu ceļu līdz Heškili). Izrādās, ka var. Iedzeram kafiju un atvadāmies pa otram lāgam. Kurp viņi, nezinu; gustavs caur Spar, dārzeņu veikalu un maiznīcu uz Nadjas viesu namu.

Ja ļoti gribas, no Mestijas līdz Ušguli var aizstaigāt divās dienās (nakšņojot Adiši), bet tad jāpiepūš vaigi. Trijās — īpaši nepiepūloties. Visos ciemos naktsmītnes plašā izvēlē un visdažādākajās cenās. Takas jēdzīgi marķētas, un gabalu pa gabaliņam ceļa rādītāji ar GPS koordinātēm, augstumu un attālumu/ļoti dāsni lēstu iešanas laiku līdz galamērķim.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Ušguli)

Šodien 21km/800m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 13.oktobris, uz Koruldi ezeriem 🇬🇪

11.oktobris, Adiši–Tetnuldi slēpošanas kūrorts 🇬🇪

 

Viesnīciņas  bērns

Šodien plānā pilnīgs piece of cake: līdz viesnīciņai Tetnuldi slēpošanas kurortā, kur biju pirms četrām dienām,— nieka 7,5km/400m. Beidzot (atkal) !

Kājas uz terases reliņiem uzslējis, nesteidzīgi padzeru kafiju , izmetu līkumu pa ciemu vakardienas  ceļabiedra meklējumos (neatrodu :"( ), pazīstamajā veikaliņā nopērku kilogramu  divu dienu gājienam līdz Mestijai un ap vienpadsmitiem dodos ceļā.

Taka vietām pa mežu, vietām pa ganībām, ceļā divi strauti, kuriem var tikt pāri pa akmeņiem. Parādās pirmie pretimnācēji (agri putniņi, sākuši Zabeši ne vēlāk kā astoņos), visu tautību bērni: atceros, ka bija 2m garš  džeks kopā ar 150cm garu  meiču (vai arī viņš bija no , viņa — no ?), kaut kādi ... Niekojos ar mežrožu paaugļiem, lai arī nekāda izsalkuma tik agrā stundā; kā lai neniekojas, ja takas malās paaugļu pilni krūmi?

Kādus simt metru no slēpošanas nogāzes (5,8km) — mazītiņa dēļu būdiņa (slēgta) ar uzrakstu CAFE, divi savāzti saulessargi un vairāki galdiņi un krēsli. Klaja lauka vidū. Vasarā te noteikti kārtīgs burziņš. Pie viena galdiņa divi izraēļu tautas dēli grauž riekstiņus; piedāvā arī man, tomēr atsaku un parādu pilnu riekšu mežrožu. Šie neticīgi vaicā, vai to varot ēst; atsaku, ka vakar visu dienu esmu ēdis un šodien vēl diezgan dzīvs. Nedomāju, ka viņi vēlāk nomēģināja; ticamāk, ka nodomāja, ka gustavs ir neģēlīgs HAMAS aģents.

Takmalas kafejnīca
(& divi izraēļu tautas dēli)

Nezinu, kā Tetnuldi kūrorts izskatās ziemā: vasarā tur grunts ceļš, kas zigzagā iet augšup pa nogāzi un savieno četras pacēlāju galastacijas. Vairākus ceļa līkumos tīkli centrbēdzes spēka pievārēto uztveršanai un žogi pie lavīnbīstamām vietām. Viesnīciņa (7,4km) 1,5km/–200m lejup pa ceļu; pie tās socializācijas izslāpis pelēkbalts kaķu bērns, bet visas durvis ciet — gan viesnīciņas, gan kafejnīcas. Paejos kādu simtu metru līdz citai kafejnīcai, kurā pirms četrām dienām dzēru kafiju, un vaicāju, vai viņiem kas zināms par kaimiņu gaitām. Droši vien esot nobraukuši lejā uz ciemu, pēcpusdienā noteikti būšot atpakaļ. Atgriežos un palūkoju puspagraba durvis namiņa sānos, no kurām todien parādījās saimnieks: tām vispār nav slēdzenes, durvis aizdarītas ar prāvu stenderē iedzītu naglu. Aiz durvīm — saimnieku miteklis: virtuve ar dzīvojamu galu dziļumā. Uzvelku garas bikses un divas jaciņās (augstāk nogāzē redzēju ), atstāju mugursomu virtuvē un dodos kalnup.

Tetnuldi kurortā trīs pacēlāji viens otram galā galvenajā nogāzē un vēl divi uz sāniem (neesmu pārliecināts, ka tie darbojas), un attiecīgi četras galastacijas: 7,6km/2260m, 11,4km/2690m, 13,9km/3030m un 14,9km/3150m.

13,9km/3030m

Par pašu gājienu nav ko daudz stāstīt: četras stundas, 7,5km/900m augšup un tikpat lejup, turklāt esmu jau tur gājis. Aiz otrās stacijas ~2700m augstumā parādās sniegs, pašā augšā — tur, kur pirms četrām dienām slaistījos īsbiksēs un vienā t-kreklā,— tā ~10cm. Kāds auto centies tikt līdz pašai augšai, tomēr nieka simt metru pietrūcis. Temperatūra — kādus pāris grādus zem nulles (sniegs sauss), bet vēja dēļ jāuzvelk otra jaciņa un pat bandana jāmauc galvā.

Tieku lejā, kad  grasās rietēt. Pie viesnīciņas maziņš mikriņš — saimnieki (Teo, Merabs un viņu trīs puišeļi) pārradušies. Man ierāda mīlīgu otrā stāva istabiņu ar divguļamu gultu un elpu aizraujošu skatu, tomēr no vannasistabas, kurā logs krietni lielāks, skats vēl aizraujošāks. Tā dēļ pirmajā reizē nekāda mazgāšanās neiznāk. ;)

Vientuļa dzeltena krēsla portrets

Drīz vien Teo aicina vakariņās: bieza un asa sakņu zupa, biezpiena klimpas, siers, tikko no krāsns nācis plācenis un glāze vīna. Viss garšo lieliski. Un naktsmītne kopā ar vakariņām  ₾80 (€25, pirms trim gadiem iznāca maķenīt vairāk). Ja kādam vajag, man saglabāts Teo tālruņa numurs. Silti iesaku!

Merabs istabā nolicis milzīgu elektrisku radiatoru: drānas un zābaciņi itin drīz sausi, bet radiatoram nav regulēšanas pogas, tāpēc naktī nākas celties un slēgt to ārā.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Adiši)

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Šodien 23km/1300m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 12.oktobris, Tetnuldi slēpošanas kūrorts–Mestija 🇬🇪

10.oktobris, Ušguli–Adiši 🇬🇪

Laba ceļa vēlējumi; zem kreisās auss — 
viesu nams, kurā nakšņoju

Līdz pusdienlaikam pa gultu nevāļājos: padzeru kafiju, mirkli pirms desmitiem atvados no milzu suņa un dodos ceļā. Jozefa () vietne teic, ka šodien 12,4+18,7=31,1km; velnsviņ'zin', cik laika tas aizņems.

Apmācies, bet nelīst; laba zīme tā, ka visa debess nav vienlaidu pelēkumā. Pirmie 3km pa Mestijas ceļu, tad pa labi nozarojas taka, kura sākumā pa ganībām, tad pa mežu līdz 7,8km iet pa nogāzi traversā ~2100m augstumā. Taka labi iestaigāta, un kādi trīs vai četri strauti vieglītēm šķērsojami pa akmeņiem. Ceļā sastopu vācu pāri, cita neviena. Visu laiku dzirdams, kā lejā sparīgi strādā ceļu būves mašīnas. Skrajākās vietās redzama pretējā grēda, aiz kuras Lejassvanetija. Brīžiem pat tā kā  caur mākoņiem manāma. Vasarā gan noteikti takas šaurākājās vietās satiksmes regulētāji jāliek. Tad lejup pa nogāzi (2km/–300m) līdz Davberi (დავბერი); salīdzinājumā ar citiem ciemiem, tas pagalam noplucis: daudz ēku bez jumtiem, apdzīvotās gauži neizteiksmīgas, viena neiederīga jaunbūve un divi grūstoši torņi. Tūliņ aiz ciema — Mestijas ceļa tilts, vienīgā iespēja šķērsot Enguri upi. Kilometrs pa ceļu, un pie 10,8km Lalkhori (ლალხორი) ciemā pa labi atzarojas ceļš uz Khaldi. Pēc 1,7km/200m (12,5km) Iprari (იფრარი) māju puduris ciems. Tajā divas vai trīs viesu nami, kuros vairums gājēju paliek pa nakti.

The lasts of Ushguli

Tālāk 3km pa zemes ceļu traversā pa nogāzi līdz Khaldei (ხალდე,15,3km); arī tajā vairāki viesu nami. Khalde, šķiet, vienīgais no redzētajiem ciemiem, kurā neviena paša torņa. Izrādās, 1875–76.gadā Svanetijā bijusi sacelšanās pret "labā cara" Aleksandra II valdīšanu, un 1876.gada 27.augustā cara armija Khaldi, kura bijusi dumpinieku galvenais atbalsta punkts, nolīdzinājusi līdz ar zemi, tostarp 19 torņu, un daudzi dumpinieki izsūtīti uz Sibīriju.

Mazbraukts ceļš turpinās arī aiz Khaldes: pa to droši vien tikai vasaras sākumā ganu mantību aizved uz ganībām un rudenī ved atpakaļ. Mazu gabaliņu no ciema vīriņš lidina dronu: anglis; bijis arī Latvijā. Laipni parāda video no drona, pa kādu iespaidīgu kanjonu ielejas dibenā tek Khaldečalas upīte; no ceļa tas nav redzams.

Pusdienas

Ceļš tikko manāmi iet kalnup (3,8km/200m; ieraudzījis šos skaitļus — 5% kāpuma — biju patiesi izbrīnīts, jo ejot šķita, ka ceļš t.eju pa līdzenumu). Sāk līņāt. Sastopu franču pāri: pastāsta, ka tikuši pāri Adišičalas upītei (viņpus pārejai) bez sarežģījumiem.

Brokastu ieturu patiesi reti: no rīta ēst negribas, turklāt tādēļ var maķenīt ilgāk pagulēt. Ušguli nevienu jēdzīgu veikalu atrast neizdevās, tāpēc pusdienās bija jāiztiek ar to kas ceļmalā — mežrožu paaugļiem un pīlādžiem. Bērnībā man nezin kāpēc biedēja ar (ne-Grimmu) šausmu pasakām par to, ka no mežrožu paaugļiem varot atstiept pleznas. Trīs gadus pēc gājiena vēl aizvien esmu dzīvāks par dzīvu — šķiet, pekstiņus būs man stāstījuši.

Davberi (9,6km)

Pie19,1km esmu bijis: aizvakar šeit nokāpu no Čkhunderi pārejas un devos uz Lagemas pāreju (skat. 8.oktobra ierakstu). Esmu ceļā maķenīt ilgāk par piecām stundām; tas, ka tālākais ceļš pazīstams, un franču stāstītais maķenīt nomierina. Līdz Čkhunderi pārejai (21,7km, 2722m) 3,8km/380m pa labi iemītu taku ganībās. Sāk līt stiprāk, un parādās pa kādai sniegpārslai. Ticis pārejā, iepakoju tālruni vairākos maisiņos un ielieku mugursomas iekškabatā: nekādas foto šodien vairs nebūs. Pirms trim gadiem ne pārāk stiprā lietū tādu pašu samērcēju, un pēc tam niķojās kā izlutināta jaunuve: karsa, slēdzās pats no sevis ārā, brīžiem atteicās lādēties. Kalna korē virs pārejas zeme balta; aizvakar šajā vietā īsbikses un t-krekls bija pašā laikā.

Khaldečalas upīte

Līdz Adišičalas upītei (23,9km) diezgan stāvs kāpums lejup: 2,2km/–450m, sākumā pa rododendru laukiem, tad caur bērzu un pīlādžu mežiem. Tuvāk pakājei daudzviet pa taku plūst strautiņi, bet kājas slapjas jau sen, tāpēc laipot un izauties bridienam pāri Adišičalas upītei nav nekādas jēgas. Upē ūdens, šķiet, mazāk nekā aizvakar, un arī es tieku pāri bez sarežģījumiem.

Atlikuši nieka 5,8km/–200m pa ganību takām gar upīti līdz Adiši. Sajūtu pieskārienu rokai no aizmugures — paliels gaišs suns, kuram, šķiet, retrīveri attālos rados. Droši vien atnācis no Adiši ar tūristiem un tad gaidījis kādu ceļabiedru atceļam. Runājoties ceļš šķiet īsāks nekā turpceļā; kad esam ciemā, mūsu gaitas šķiras: suns uz savu māju, es  — uz viesu namu Caucasione (29,7km). Nākamajā rītā dodos ceļabiedru meklēt nolūkā to nofočēt, bet no viņa ne miņas: droši vien atkal kopā ar kādiem tūristiem. Žēl.

Sniegs Čkhunderi pārejā

Ticis viesu namā, pasūtinu vakariņas, atdodu saimniekam zābaciņus, lai izžāvē, (svanu mājokļos neredzētas plītis — tādas kā metāla kastes uz kājām; zem tām labi apavus žāvēt) un dodos sildīties ilgā un karstā dušā.

Vakariņās burvīga sabiedrība: angļu pāris, divi jauni (patiesībā viņi visi tīrais bērnudārzs salīdzinājumā ar gustavu) vācieši un divi izraēļu dēli, visi ceļā uz Ušguli. Vakariņojam ilgāk par stundu, stāstīdami, kur kurais bijis. Kļūst vai zaļš no skaudības, kad angļi ieminas par  Alpiem (jā, jā, tā tos patiesi sauc, lai gan ar "īstajiem" tiem nekāda sakara).

Šodien ilga diena iznākusi.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Ušguli)

 

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Šodien 30km/1600m kāpuma. Normāli ļaudis šo gabalu sadala divās daļās & nakšņo Iprari (12,5km) vai Khaldē (15,3km).

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 11.oktobris, Adiši–Tetnuldi slēpošanas kūrorts 🇬🇪