PARSIFAL, Berliner Staatsoper, 8. aprīlis

(uz karstām pēdām - papildinājumi sekos)

Lieldienu trakums jeb skrējiens pēc Parsifāliem sācies: ar tiem ir tāpat kā ar sparģeļiem - ja divnedēļu sezonu palaiž garām, līdz nākamajai jāpārtiek no konservētiem. Vakar (8.aprīlī) - Berlīnes Valsts operā, otrdien (11.aprīlī) - mīļajā Budapeštas operā, ceturtdien (13.aprīlī) - Hermaņa izstrādājums par Oto & Rihardu Vīnes valsts operā. Pirmizrādē publika esot būjinājusi. Nu, redzēs, redzēs.

Ir dažas lietas, ko vācu Ordnung-am labāk neatgādināt: Elbes filharmoniju, Brandenburgas lidostu un Unter-den-Linden (Berlīnes valsts) operas namu - долгострой-i, kuru izmaksas daudzkārt pārsniegušas sākotnēji plānotās un gatavības termiņi pārcelti aizvien tālākā nākotnē.

Īstā ēka ciet kopš 2010. gada, un Berlīnes labākā opera (ir vēl divas pilna laika - Vācu un Komiskā) tikmēr spēlē Šillera teātrī Bismarkštrāše: dramatiska teātra ēkā, kurā apmēram tikpat vietu, cik Rīgas operā, briesmīga akustika un ierobežotas tehniskas iespējas.

No rīta aizgāju notipināt 10 km Mežaparkā, iemetu somā dažus pārus zeķu & t-kreklus, stunda ar ceturksni ar raini (Ryanair), un biju Berlīnē. Hostelī iznāca laika pat kafiju iedzert, un devos uz operu. Gaidas - visaugstākās: viņiem katru gadu Lieldienās festivāls (Festtage), kad rāda Parsifālu un ir vēl vienas operas (šogad - Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas; šodien) pirmizrāde, un vēl simfoniskās mūzikas koncerti ar pirmā lieluma zvaigznēm (šogad citstarp Anna Sofija Mutere un Barenboima bērnības dienu draudzene no Argentīnas Marta Argeriča).

Īsi sakot - maķenīt aplauzos. Orķestris izcils, un Daniels Barenboims zina, ko grib ar mūziku pateikt (aizvakar biju Rīgā uz Mālera Pirmo ar Gintaru Rinkēviču - pirmajā daļā viss no lapas, turklāt arī to nepārliecinoši kā lasīšanā iekavējušies pirmziemnieki). Dīvaini spēlēta uvertīra - ar vairākām ģenerālpauzēm - kā fünf (oder sechs) kleine Orchesterstücke. Izcils koris (vienu brīdi bija iedzīts pārāk tālu aizskatuvē un bija daudz par klusu).

Režija - Dmitrijs Čerņakovs. Šķiet, esmu redzējis vienīgi viņa Tristānu & Izoldi Marijas teātrī - ļoti pārdomāti un pārliecinoši. Vakar - nevarētu teikt, ka būtu izveidojis citu stāstu ar operas tēliem, tomēr lielākā daļa pikantēriju man šķita liekas. Kāpēc izģērbt dziedātāju (veci) spēka gados, kas drānās izskatās lieliski, un ekponēt to, ko labāk būtu nedarīt. Es saprotu - Asmika Grigorjana peldkostīmā, bet te... Operas darbībā (tā) atkailināšanās neko nepateica. Vai uzvilkt Parsifālam krekliņu ar varavīksni uz krūtīm - lai pamatotu to, kāpēc viņš kā dzelts atlec no Kundrijas?

Lai arī operas nosaukums Parsifāls, galvenais tajā - Gurnemancs (Renē Pape). Viens no labākajiem vācu basiem. Ne ko pielikt, ne atņemt.

Parsifāls - austriešu tenors Andreass Šāgers. Pirms divām nedēļām dzirdēju viņu kā Zigfrīdu (Zigfrīdā) Leipcigā. Ilgās notīs ļoti labs, straujākās - skalda. Otrajā cēlienā aizrāvās un lielākoties dziedāja daudz par skaļu, nekā būtu vajadzējis. Diez ko daiļi neizklausījās. Iespējams, starpbrīdī bija bijis uz paklāja, tāpēc trešā dziedāja pasakaini.

Amfortass - igauņu baritons no Hamburgas Lauri Vāzars - lielisks, un lieliski izskatās arī vienās apakšbiksēs ar milzīgu lāsojošu brūci sānos. Visticamāk, tā režisora vaina, bet es nenoticēju viņa miršanai pirmā cēliena beigās: te viņu pilnīgā bezspēkā balsta koris, te viņš pieceļas, izraujas un spriņģo pa skatuvi dzīvāks par dzīvu.

Kundrija - pilnīgs miskāsts (miscast - k'ļūmīga tēlotāju izvēle), zviedru mecosoprāniste Anna Lāšsone. Bija izcila Erda pērn Ringā šājā pašā operā (Reinas zeltā un Zigfrīdā) kuplu balsi un izlīdzinātu dziedājumu. Bet izrādās, jo vairāk uz augšu, jo balss paliek plikāka un spiedzīgāka. Uzkrītoša cīņa ar pašām augstākajām notīm. Nesaprotu, kāpēc viņa bija piekritusi.

Klingzors - islandiešu bass Tomass Tomasons, ļoti labs dziedātājs, tikai pagalam dīvains tēla veidojums gan muzikāli, gan režijas ziņā - Mīmes (ļauns rūķis no Reinas zelta un Zīgrfrīda, kam dzīve un brālis Alberihs daudz pēri darījuši) līdzinieks. Ar Klingzoru tomēr paustas zināmas idejas. Šādu karikatūru redzēju pirmoreiz.

Nevarētu teikt, ka gāju mājās vīlies, bet gaidas tomēr bija daudz augstākas par dzirdēto un redzēto. Priekšnojautas teic, ka visspilgtākais iespaids būs Budapeštā, kur iestudējums bez visādām fiškām, vietējie dziedātāji un biļete par 1,3eirām.

SALOME (& viņš), Marijas teātris, 31. marts

Pirmizrāde ir svarīgs notikums jebkurā operteātrī, kur nu vēl tādos ar pasaules slavu: biļetes izķer mēnešiem iepriekš, īpaši šūdina kleitas & ruļļus sāk tīt pirmizrādes rīta agrumā. Marijas teātris ir izņēmums - dziļi sadaļā Repertuārs apslēpts saraksts ar veselām divdesmit pirmizrādēm šajā sezonā. Oho! Bet tikai divas (Salome & Sicīliešu vakarēdiens) uz lielās skatuves. Pārējās: nedzirdētu autoru nedzirdēti izstrādājumi - Rācenis, Drosmīgais zaķis, Annas Frankas dienasgrāmata u.tml.- pa kaktiem (zālītēm ar pārsimt vietu). Minēti diriģenti un režisori, bet ne vārda par dziedātājiem un - galvenais - ne miņas no pirmizrāžu datumiem. Kā lai zina, kad jāsāk šūt & tīt!? Salome parādījās izrāžu sarakstā kādas divas nedēļas pirms pirmizrādes. Un dažas nākamās izrādes klusi pa vienai.

Glīti nav, bet ko lai dara - Marijas teātra šefs Valērijs Gergijevs pēc klasiskās mūzikas vietnes bachtrack.com datiem pērnā gada čaklākais diriģētājs - 143 uznācieni. Skaidrs, ka līgumi ar citzemju orķestriem pirmajā vietā; savās mājās, kā iznāk. Diriģents viņš izcils, bet labs (un viens!) aģents gan viņam par skādi nenāktu.

Biju dzirdējis Salomes koncertizpildījumu viņa lasījumā - spoži, orķestris trako visas 105 minūtes, solistus var dzirdēt tikai brīžiem. Skaidrs, ka jāredz arī šī Salome, tikai kad? - Arī manā kalendārā tukšu lodziņu nemaz nav tik daudz. Un tad pēkšņi izrāžu sarakstā līdzās vienai Salomei parādījās arī Elektra, un bija skaidrs - jābrauc.

Pusdienlaikā atskrēju no pusRinga Leipcigā (labs!, varbūt kādreiz sagaidīs savu rindu emuāros), vakarā maķenīt ieķemmēju ar draugiem par godu Gustavdienai, drīzi izliku šos aiz durvīm, aplēju puķes, paķēru tīras apenes & pusnaktī ar LuxExpress laidu uz Pēterpili: Rībēdami, ripodami | Riteņi cits citam sauc: | Tik pa taku, blaku, blaku, | Žviku, žvaku, žviku, žvaku! (Plūdons). Mana māmulīte, starp citu, arī atraitne. Tad jau iznāk, ka par mani. Tētiņš gan dzīvāks par visiem dzīvajiem.

Par iestudējumu šo to zināju: biju palasījies krievu vāgneristu vietnē wagner.su (kas par paplašinājumu!)  un dzirdējis no acu un ausulieciniekiem: decembrī Marijas teātrī iepazinos ar kādu pāri - Dmitriju un Tatjanu, tādiem pašiem operas frīkiem kā es. Kad pēc Valkīras un Zigfrīda abi ar Dmitriju bijām rīkli sausu ar bravo! izbļāvuši, sapratām - esam gara radinieki un jāiepazīstas.

Iestudējis kāds Marats Gacalovs - bijis Aleksandra teātra (pēc atkamptā žūkšņa & garlaicīguma varētu būt mūsu Nacionālā teātra līdzinieks) Mazās zāles (!) galvenais režisors un vēl joprojām Prokopjevskas (divsimt tūkstoš ļaužu pilsēt(iņ)a Kemerovas apgabalā Sibīrijā) teātra mākslinieciskais vadītājs. Neapšaubāmi diža personība, kuras spozmē Serebreņņikovs, Čerņakovs & Bogomolovs nobāl. 2012. gadā saņēmis Krievijas Federācijas prezidenta stipendiju vistautai svarīgu radošu projektu izstrādei. - Skaidrs, ēd no rokas un neievārīs tādus sū**s, kā notikās  Novosibirskā ar Tanheizeru. Hmmm, pavirtusi Jūdejas princese tik nozīmīga dižajai krievu tautai? Savu roku pielikuši arī mūsu tautieši - skatuvi iekārtojusi Monika Pormale, tērpi no Mareunrol's, Katrīnas Neiburgas video.

Operu iestudējis Kristians Knaps (Kristian Knapp), bet pirmizrādi diriģējis pats Maestro - dīvaina gan viņiem kārtība, ja iestudētājs netiek pie pirmizrādes. Gergijevs vācu repertuāram atradis divus vāciešus - Knapu un Mihaelu Gitleru (Michael Güttler). Otrais tikpat kā pašu audzināts - studējis Pēterpils Konservatorijā. Abi varen labi! Tatjana un Dmitrijs šajā ziemā klausījušies Ringu gan ar Gitleru (to decembra sākumā arī es), gan Gergijevu, un abi teica, ka ar Gitleru neapšaubāmi bijis labāk. Bet vispirms par iestudējumu.

Izrādes lapā redzama skatuve ar trim milzīgiem burtiem COH; zināju, ka Salome nedz pati dejo Septiņu plīvuru deju, nedz finālā rotaļājas ar Johanāna galvu. Būs tikai sapnis (сон - sapnis (krievu val.)) ar happy end, kad visi paliek dzīvi un laimīgi piedzīvo sirmu vecumu un mazbērnus lielā skaitā? Interesanti, kā viņi Narrabotu (sardzes priekšnieks, kurš mirt Salomes uzmanības trūkuma inducētās mīlas mokās, maķenīt tām ar dunci palīdzēdams) augšāmcels? Ar dzīvības ūdeni?

Atveras priekškars, un atklājas milzīgs C burts skatuves kreisajā pusē. (Visi trīs burti - arī tie, kas parādīsies vēlāk - veidoti kā 3*3 ceļļu matricas. Ceļļu priekšējais stikls brīžiem pienains, brīžiem caurspīdīgs - tad var redzēt tādas kā dzīvas skulptūras iekša. Lielākoties visi ceļļu tēli baltā, vienīgi brīdi, kas ticis izrādes lapā, citādi. Nesapratu, kas ar to domāts.) Mareunrol's visus, izņemot melnu Johanānu, ietērpuši baltā - prātīgi, jo fons melns. Un uzmaukuši baltas parūkas. Ir arī savi trūkumi - no balkona augstumiem Salomi diez ko nevar atšķirt no Herodejas (abas izskatās pēc apsnigušām siena kaudzēm), un visi (sliktie) veči, Herodu ieskaitot, vienādi kā ūdens lāses.  Salome, kurai sākumā ne pārāk daudz dziedamā, parosās te uz C burta, te tā viducī. Mēnesi (tas lugā tikpat nozīmīgs tēls kā Salome un Johanāns) nemana - varbūt tas spīd tikai biezajiem parterī.

Tad skatuves dibenplānā parādās burti O un H un sāk lēnītēm virzīties uz priekšu, līdz nostājas līdzās C. Kopš šī brīža uz zemes (grīdas) darbojas vienīgi Salome; pārējiem vieta uz burtiem vai to atvērumos.

Salome izdzird uzbudinošo balsi iz pazemes (Johanāna ieslodzīts cisternā), un viņai sāk kņudēt. Visai ticams, ka puišiem, kuri pēc nostāstiem jūdu pasakas sarakstījuši, bijis visi miglains priekšstats, par zīdītāju vairošanās mehānismiem, tāpēc Salomes vēlmes viņu izpratnē aprobežojas ar: Ļauj man skart tavu miesu! Ļauj man skūpstīt tavu muti! (vecā āža pārlikums; Akurāteram, iespējams, ir citādi). Žēl, ka D.H. Lorenss nav bijis iekļauts radošajā komandā - viņš jau nu gan būtu lietas īstajos vārdos saucis. Tā viņi kaulējas - Salome uz zemes, Johanāns virs H burta svītriņas; interesanti, vai novietojumam būtu jēgpilna nozīme, jo pēc lugas saruna notiek dārzā, kad Salome pierunājusi sardzi izlaist pravieti no ieslodzījuma. Princese cenšas pravieti pierunāt, viņš tiepjas, un nezin kā kaulēšanās būtu beigusies, ja neierastos Herods un Herodeja. Šajā brīdī interlūdija: Salome piestumj burtam O vispirms C, pēc tam H, un izveidojas tāda kā siena ar atvērumiem. Saprotu, ko režisors vēlas teikt: nerealizētā seksuālā enerģija transformējas kalnu gāšanā (vai burtu stumdīšanā, ja darbība noris līdzenumā).

Ir pilnmēness, vecam tekulim Herodam nav nekas pretī mutes (vai kā vairāk) dot vai dabūt, un viņš ierosina vilinošu dīlu - tu man striptīzu, es tev visu, ko vēlies. Par Plīvuru dejas risinājumu var lasīt senākā vecā aža tekstā. Marijas teātrī nedejo neviens (neviena) - ne pati dziedātāja (varētu gan - spriežot pēc foto, visi heteroseksuālie vīrieši zālē būtu gatavi princesei par to apsolīt it visu, ko viņa vēlas), ne māneklis (baletniece): Salome ļauj no sevis noslīdēt baltajam krinolīnam un it kā kaila (baltā triko, protams) pazūd tumsā starp H burta kājām. Uz burtu sienas sākas melnbalta videoprojekcija: iesākumā sievietes ķermeņa daļas - gana neatpazīstamas, lai teātris, die'spas', neiekultos nepatikšanās, vēlak citu attēlu kaleidoskops kā no Eizenšteina vai Džārmena Eņģeliskajām sarunām - karš, gāzu mākonis raķetes starta brīdī, nauda utt., utt. Septiņi nāves grēki? Projekcija ar mūziku nesaistās, diriģents (kurš taču arī ir vīrietis!) neredz, kam spēlēt (un droši vien ir ļoti norūpējies par to, lai mūzika beigtos vienlaikus ar video), un kāpinājums neiznāk.

Salome atkal parādās, ietinās atstātajā krinolīnā, guļus uz grīdas (neskan pārāk labi!) izkaulējas ar Herodu, un galu galā (ne)dabū kāroto - Johanāna galvu. Neko darīt: princese paslejas uz grīdas sēdus un, atbalstījusies uz vienas rokas, sapņaini veras zāles griestos un dzied, kā viņa Johanāna muti skūpstījusi un cik rūgti tā garšojusi. Tatjana kas Tatjana! Tikmēr aizmugurē - tikai uz burtiem O un H - videoprojekcija ar dažādām gleznām un gravīrām, kurās Salome ar pravieša galvu: it kā kamera slīdētu pāri gleznai maktenā palielinājumā un tad uzdurtos šķīvim ar galvu. Iznāk, ka lielākoties redzami nesakarīgi krāsu laukumi kā abstrakto ekspresionistu gleznās un pa retam - nocirsta galva. Dīvaini izskatās arī krāsainā (eļļas gleznas) un melnbaltā (gravīras) mija. Turklāt gleznas arī kā uz ātru roku lasītas - ne tur Kranaha, ne Artemīzijas Džentileski, ne Bernardo Stroci Salomes. Būtu (Katrīna Neiburga) gustavam pavaicājuši!

Ar Heroda vārdiem Piežmiedziet to sievieti! Salome pieskrien pie C burta, un tas izgaismojas assinssarkans. Tagad saprotu galveno fišku - gluži kā mīļajam Grīnevejam M Is for Man, Music, Mozart (1991): C is for Саломея, OH is for он (viņš - krievu val.), kopā COH. Nu, dikti konceptuāli!

Par mūziku - orķestris kā allaž lielisks, ar Knapu saprotas no pusvārda. Diemžēl iestudējums tāds, ka divas satraucošākās epizodes (Plīvuru deja un rotaļas ar galvu) pagalam remdenas.

Salome - Jeļena Stihina no Vladivostokas (pirms pāris gadiem Marijas teātris pasludināja Vladivostokas operteātri par savu Piejūras skatuvi/Приморская сцена)  ļoti laba un pelnīti izpelnās brava! saucienus. Tiek pāri orķestrim, pārliecinošas augšas, izlīdzināts dziedājums. Zinātāji starp krieviem sūkstās par viņas vācu valodas izrunu; man šķiet, ka nebija mirkļu, kad viņa būtu tik ļoti pāri orķestrim, lai to varētu manīt. Vienīgais, kas galīgi ne tā - ķērciena Ich will den Kopf des Jochana-a-a-a-an (no kura visu vīriešu, kas opernamā, - neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas - dzīslās būtu jāstingst asinīm) vietā tādas kā Nakts karalienes koloratūras. Bļāviens, nu pilnīgi no citas operas! It kā sīkums, pāris reižu pa nepilnai sekundei, bet kā tas spēj graut kopiespaidu.

Johanāns - Vadims Kravecs: dēlietis pusotra metra platumā, bet nevar padziedāt ne sitams. Orķestris nebūt nespēlē forte, bet viņš pilnīgi pazūd. Marijas teātrim taču Jevgēņijs Ņikitins - labāku Johanānu grūti iedomāties. Būs jāiegaumē, lai negadītos uz šitā grābekļa vēlreiz uzkāpt.

Herods - Andrejs Popovs (dziedāja arī koncertuzvedumā 2014. gadā) un Herodeja - Olga Savova (viena no labākajām viņu Vāgnera & Štrausa dziedātājām; esmu dzirdējis kā Zīdītāju, Klitamnestru, Brinhildi (Zigfrīdā), Valtrauti, Ortrūdi un allaž sajūsminājies) lieliski; ne ko pielikt, ne atņemt.
Ar draugu gādību sēdēju augšējā balkonā, kur biļetes sadala pēc kolektīvajiem pasūtinājumiem (arī pie mums kādreiz tā bija) - lēti, bet publikas uzvedība - kā kuru reizi. Šoreiz bija īpaši nejēdzīgi: jauna izrāde, bija bariem saskrējušas ziņkārīgas tantes - pļāpāja balsī, daža laba (sliktāk, ja vairākas kopā) ieradās, kad opera bija jau sākusies, un spraucās visiem garām uz savu sēdvietu, metās prom, tiklīdz mūzika bija izskanējusi (pulkstenis nebija vēl ne deviņi; skaidrs, ka beidzmais metro bija jāķer!).
Divpadsmitais nedarbs nu ir beigts, bet jau trīspadsmitais tiek steigts: 17. jūnijā Salomes pirmizrāde Leipcigā. Jūdejas princese - Elizabete Strida; pirms daudz gadiem (2007) dzirdēta Rīgā kā Zīglinde  un ne tik sen (2011) kā Gutrune . Un tikko (25. martā) Leipcigā kā Brinhilde Zigfrīdā - lieliska; es teiktu, ka ne par matu neatpaliek no savām slavenajām tautietēm Stemmes un Teorīnas. Gewandhaus orķestris, diriģē Ulfs Širmers. Būs labi!
Velkos uz LuxExpress un skumīgs dodos mājup. Varēja būt, bet nebija.

EDWARD II, Deutsche Oper Berlin, 1. marts

Kad padzirdēju, ka Berlīnes Vācu opera uzvedīs EDVARDU II, bija skaidrs - jāredz. Vairāku iemeslu dēļ:

1) angļu režisora Dereka Džārmena (Derek Jarman) filma ar tādu pašu nosaukumu (un pēc tā paša darba - par to maķenīt vēlāk - veidota), ieguva balvu kā labākā filma 1992. gada Berlīnes kinofestivālā, bet Tildu Svintoni (Tilda Swinton) žūrija vienbalsīgi atzina par labāko aktrisi iepriekšējā gada Venēcijas kinofestivālā. Izcils postmodernisma kino paraugs.

2) gan operas, gan filmas pamatā angļu dramaturga Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe, 1564-1593) luga ar tādu pašu nosaukumu. Mārlovs guvis labu izglītību (Kembridža!), it kā bijis valdības stukačs un - apsūdzēts ķecerībā - miris visai mīklainos apstākļos. Daži šeikspirologi uzskata, ka Mārlovs nāvi inscenējis un turpinājis rakstīts zem cita (Šeikspīra) vārda. Man tas šķiet gluži ticami, jo kā gan visai necili izgītotais Šeikspīrs būtu varējis rakstīt par Seno Grieķiju (Sapnis vasaras naktī), Ēģipti (Antonijs & Kleopatra) un Romu (Tits Androniks). Šeikspīra darbu hronoloģija ir visai spekulatīva lieta (daudzu lugu tapšanas laiks pieņemts pēc netiešie pierādījumiem - stila īpatnībām, atsaucēm tekstā uz citām lugām u. tml.), un pirmā (Henrijs VI) it kā tapusi 1591-92. gadā, bet droši zināms, ka neviena nav publicēta pirms 1593. - Mārlova nāves - gada.

3) mūsdienās operas pasūtina visai reti, un kādas jaunas parādīšanās ir pamatīgs notikums. Šajā ziņā gan esmu arī pamatīgi aplauzies - 2005. gadā Theater an der Wien klausījos kāda brita vārdā Nikolasa Mō (Nicholas Maw) murgainu izstrādājumu par holokaustu SOFIJAS IZVĒLE un 2008. gadā Lielā teātra viesiszrādēs Rīgā Leonīda Desjatņikova (Леонид Десятников) ROZENTĀLA BĒRNUS, kurā, izņemot sviestaino sižetu, nebija nekā ievērības cienīga, turklāt vēl radošo potenci sen zaudējuša Ņekrošus (Eimuntas Nekrošius) režijā. Ne vienu, ne otru operu par 21. gadsimta mūziku nekādi nenosauksi.

Ir gan bijis arī laimes brīdis - 2010. gadā Amsterdamā Paskāla Disapēna (Pascal Dusapin) FAUSTS, BEIDZAMĀ NAKTS - patiesi izsmalcināts darbs izcilā izpildījumā.

Raugoties uz remdeno modernismu latviešu mūzikā, diemžēl nākas secināt, ka lielākas iespējas dzirdēt kaut ko viduvēju: čomu būšana palīdz tikt pie pasūtinājuma daudz labāk nekā talants (visa pasaule sajūsminās par Santu Ratnieci, bet cik viņu spēlē Latvijā?), turklāt vecas tantes tomēr naskākas koncertu gājējas nekā jaunie & trakie. Tāpēc, pieredzes placinātas, manas gaidas uz jauno operu nebija diezin ko dižas. Atkal aplauzos, tikai šoreiz pretējā virzienā - opera patiesi lieliska.

Skaidrs, ka mani bērnībā daudz par maz pēruši (pedagoģijas pamatlikums - jo bērnu vairāk per, jo labāks viņš paliek. Saku kā skolotājs ar 24 gadu pieredzi! ;D), citādi tāds izlaidenis nebūtu iznācis, un mūzikas skolā arī nav sūtījuši, tāpēc mani spriedelējumi par mūziku tādi infantīli. Klausījos & centos atrast līdzības ar agrāk dzirdēto. Brīžos, kad orķestrācija biezāka, tāds kā Mesiāns. Vai pat Ligeti. Brīžos, kad solistu pavada pāris instrumentu, velk uz Disapēnu. No harmonijām elpa ciet nerāvās, bet Elizabetes dziedājumā reizēm pavīdēja kaut kas no Šēnberga stīgu kvarteta ar soprānu (otrā?). Koris ne tikai dziedāja, bet arī čukstēja, klakšķināja, elsoja - gluži kā iz Lahenmaņa. Un tad kādā brīdī atausa - ja Santa Ratniece rakstītu operu, tā varētu būt līdzīga šai.

(tbc)

TRISTAN & ISOLDE, Deutsche Oper Berlin, 18. jūnijā

Laps rīts no Berlīnes! Daži teksti, kas tapuši krievu draugiem. :)

Как понимаешь, завтракаю & дрозню друзей. Одна подруга (у неё русский язык - родной) обычно после таких сообщений пишет: Ты меня убиваешь. Они (Deutsche Oper) собрали такой состав - Isolde, Tristan, король Marke (Matti Salminen - пристарейший финны, но как-всё поёт. Прошлую субботу был один из великанов в DAS RHEINGOLD). Brängene слышал пару лет назад в Wiener Staatsoper: той, которой надо было петь (Petra Lang - великая певица; с тех пор она из меццо стало сопраном и уже поёт Isolde), не здоровилось; администрация, видимо, надеялась, что она поправится, и когда так не происходило, перед каждом спектаклем спешно подискивала очередную замену. Эту бедняжку, которая будет сегодня Brängene, наверное, в утро спектакля привезли из Берлина, дали туфли на два размера маленькие, платье - на четыре большую, и сказали: Давай стране угля! Она была вся в испугавшись как кролик перед змеем, который душит (как это по русски?), явно under-перформировала, и ни какого угля не получалось. Уверен, что в своих стенах всё будет ништяк! А в Мариинском Brängene была Губанова! !! !!!! Про Kurwenal-a даже не слыхал.
Deutsche Oper Berlin - отвратительное здание: после войны главная опера (Unter-den-Linden) попала в советскую оккупационную зону, в З-Берлине тоже хотели развлечений, вот и построили в 60ых ж/б монстр. Там серьёзные проблемы с аккустикой (видимо, при строительстве не замуровали в стене девственницу - самый верный способ добыться отличного звука ;D). Там не лучший оркестр и обычно слишком пухлые дирижёры на закате.                                                             
 Первый антракт. Играют очень, очень хорошо. Лучше Tristan-a (Stephen Gould) & Isolde (Nina Stemme) во всём свете не найти. Brängene (Tanja Ariane Baumgartner) тоже отлично поёт. Kurwenal - так се, утончён как всё американское. (Того, кто должен быть в этой роли... Свет гасает...                       
 ...продали другой опере через улицу как Wotan-a (три раза слушал его - хорош). Хор поршивый - на подобии Grand Opera de Воронеж (или других станиц). Выпил вина 🍷, чтобы Liebestod лучше наслаждаться. Могли бы они помедленнее играть - чтобы подольше длилось! 🎼 Сногшибательно! :o         

DAS RHEINGOLD, Berliner Staatsoper, 11. jūnijs

Expresrecenzija draugiem Pēterpilī (WhatsApp-ā)

ДУ! Фчера опера была великолепна, но совершенно иначе выполнена, чем у Гергиева: Баренбойм сдерживает оркестр (звучит на подобии камерной музыки), по этому певцы никогда не должны петь выше своих возможностей (по громкости), и пение - сама прелесть. У Гергиева оркестр бушует, и певцы иногда должны петь по истине усердно, и ни у всех при таком усилии получается красиво. К тому же такой подход ограничивает выбор певцов - у некоторых не такой сильный голос, и их просто не слышно. В Мариинском таких не держут. Но после такого представления ты в состоянии полного опьянения. Waltraud Meyer (лучший Wagner-овский сопрано последних 20 лет) никогда не могла бы петь с Гергиевым: у неё не очень большой голос, и дирижёр должен учитывать её возможности. Иногда меня спрашивают: почему ты одну и ту же оперу слушаешь несколько раз. Ответ - потому, что каждый раз отличается от других, порой даже очень сильно.

CERĪBU EZERS, JRT, 26. maijā

Sens texts no WhatsApp-a

Starpbrīdī.
CERĪBU EZERS Jaunajā teātrī. Nav slikti, bet sajūsmā arī neesmu. Man par daudz dzīves, par maz mākslas. Citas Nastavševa izrādes bijušas stilīgākas.

Pēc izrādes.

Tikko beidzās, braucu mājās. Ar atrāvienu vājākā Nastavševa izrāde. Viņš ir izcils režisors, bet (izrādās) - pasūdīgs dramaturgs. No Blaumaņa lugām mana vislielākā apbrīna par SKRODERDIENĀM: kā viņam izdevies sapīt kopā daudzās sižeta līnijas tā, ka nekas "nekrīt" ārā (izņemot pastulbo ainu ar Pičuku & Anci pirtiņā kā iz vācu tautas romāniem 😝). Nastavševam ne tuvu tā neizdodas. Un kā režisoram varu pārmest publikas smīdināšanu. Ja vēlas ar to nodarboties, lai iet & iestudē kādu pliekanu joku gabalu Dailē. Dibenlīnija (bottom-line): man bija par daudz dzīves & par maz māxlas!

LOHENGRIN, Staatsoper Hamburg, 27. novembris

WhatsApp ziņa, rakstīta otrajā starpbrīdī.

LOHENGRINs; atlicis beidzamais cēliens. Nu, tā. Brīžiem tā kā būtu Wāgners, brīžiem - ne visai. Pagarlaicīgi. Mūzikai atdoties neizdodas, tāpēc prātā pārlieku citus redzētos -  ir jau nu gan paraugkopa, ar ko salīdzināt: Baireita, Vīnes Valsts opera, koncertuzvedums ar Concertgebouw orķestri Amsterdamā, Marijas teatris (vairākkārt). Un Berlīnes Vācu opera.
Orķestris - kā jau pie birģeriem, ne augstmaņiem. Opera tomēr ir galma padarīšana; ja brīvpilsētas kurpnieki, skārdnieki un vešerienes no dienesta brīvajā laikā sanāk kopā kaut ko uzspēlēt, tad prieka no tā vienīgi pašiem.  Un Kenta Nagano labākie gadi manāmi pagātnē. Turklāt pastulbs uzvedums (Konvičnijs - nebiju gaidījis tādu pieķeršanos apšaubāmai koncepcijai): darbība notiek pamatskolas klasē, Heinrihs Putnķeris - skolotājs, pārējie - Elzu, Ortrūdi & Telramundu ieskaitot - skolasbērni ar vecumam atbilstošu ietērpu un (ne)uzvedību: skraida apkārt bez mitas, kaujas ar koka zobiniem, mētājas ar papīra bumbiņām, rausta meitenes aiz bizem utt., utjp. Diezgan skaļi.

Un tad beidzamajā cēlienā sabīda solus gar sienām un klases vidū uz grīdas uzklāj Elzas un Loengrīna kāzu gultu. Tīņu sekss?
Labs Heinrihs un Telramunds, Ortrūde (mūsu ceļi iepriekš krustojušies) arī nekas, tikai skaļākajos brīžos netiek pāri orķestrim. Elza - prāva dāniete, visu dara ar spēku, augšās - baigais vibrato. Turklāt ietērpta baltā kleitā (tipiski LOHENGRINam & TANNHÄUSERam - labās meitenes baltā & izskatās pēc lidojošām mucām vai kā tamlīdzīga, sliktās - melnā & izskatās сногшибательно.). Galvas tiesu garākā par Loengrīnu - apresnējušu itāļu izcelsmes vietējo tenoru.
Dziest gaisma...

inside out

Beidzamais dējums pašam tā iet pie sirds, ka par to jāpiekladzina pilns pagalms. ;D Žakarda adīšanā visbiežāk labajā/redzamajā pusē labiski valdziņi, kreisajā/neredzamajā pusē — kreiliski, un tiem pa virsu — pārstaipi. Šai cepurei ir otrādi, un pārstaipi padara rakstu izplūdušu kā caur norasojušu rūti skatītu. Šī kāda trešā tāda manā mūžā, un vēl viena skatāma adītāju sociālajā tīklā ravelry.com.

Jebkurš raksts tādam izstrādājumam nederēs, jo pārstaipiem jābūt īsiem, citādi tie nokarāsies un būs liela iespēja, ka kāds var kaut kur aizķerties. Un vajadzīga dzija bez mezgliem, jo nav kur tos īsti paslēpt. Vairāk foto šeit.