2016. gada 10. aprīlis

visas manas Salomes

jeb pārdomas, dodoties pa Bismarkštrāsi prom no Vācu operas


SALOME (1905) bija īsts piektais gads mūzikā: skandāls pēc skandāla, aizliegumi uzvest operu smalkos opernamos, solistu atteikšanās dziedāt (un dejot!), publikas laušanās redzēt aizliegto augli. Opera iznākusi tik kreptīga, ka līdz pat mūsdienām nenoiet no skatuves, un Štrausam iznāk villai Garmišā.
Libreta pamatā Oskara Vailda luga (1891) pēc Bībeles motīviem. Luga veidota kā pēc Gustava Freitāga Drāmas tehnikas (1863): ekspozīcija - balle pils dārzā un Narabota redzējums, kāpinājums - Salomes centieni pavest Jāni Kristītāju (Johanānu) un kaulēšanās ar Hērodu pirms un pēc dejas, starpkulminācija - Septiņu plīvuru deja, kulminācija - Johanāna atgalvošana, atslābums - Salomes rotaļas ar Johanāna galvu, un atrisinājums - Nogaliniet šo sievieti! Par Freitāgu varētu teikt - strukturālisma aizsākumi drāmas teorijā, un laiks pierādījis, ka līdz modernismam viss šajos rāmjos iekļaujas dzelžaini. Jauni laiki - jauni tikumi, un ar veco olekti mērīt, piemēram, Gaidot Godo nekādi nav iespējams.
Operas sižets dažos teikumos pārstāstāms: Heroda audžumeita Jūdejas princese Salome balles laikā dzird pravieša Johanāna pareģojumu, ka Hēroda izkurtējušajai valdīšanai drīz pienāks gals, un ieslodzītā balss (bass!) iz pazemes liek pusaudzes  hormoniem nevaldāmi plosīties. Princese pierunā sardzes priekšnieku Narabotu izlaist Johanānu no pagraba un mēģina viņu pavedināt, bet no tā nekas neiznāk. Balles turpinājumā apskurbušais izvirtulis Herods lūdz Salomi viņam uzdejot (striptīzu mūsdienu izpratnē), solot par to jebko, ko viņa vēlēsies. Salome dejo, nometot vienu plīvuru pēc otra, līdz paliek Hēroda priekša pilnīgi kaila. (Tik tālu tiek arī dziedātājas ar īstu krampi, piemēram, Marija Jūinga (Maria Ewing) un Katrīna Malfitano (Catherine Malfitano)). Vaicāta, kādu balvu par deju vēlas, viņa atteic - Jonanāna galvu. Hērods velti pūlas pierunāt princesi uz kādu citu atlīdzību, un galu galā viņai sidraba bļodā pasniedz prasīto. Nu Salome var tikām glāstīt Johanāna matus un skūpstīt viņa lūpas. To redzēdams, Hērods pavēl Salomi nogalināt.
Gāju pa Bismarkštrāsi, skaitīju un atcerējos visas savas Salomes: iznāca, ka šī ir bijusi devītā. Un visknapākā - gan klibas režijas dēļ, gan tāpēc, ka gaidītās Katrīnas Naglestades (Catherine Naglestad) vietā bija erzacs Alisone Ouksa (Allison Oakes). Par režiju runājot - ja režisors neuzskrūvē kaislības pietiekamos augstumos, atrisinājums ir bez gaidītā efekta. Un ir vēl kāda lieta - īpaša tieši šai operai -, kas spēj lielā mērā mazināt stāsta ticamību: reizēm Septiņu plīvuru dejā dziedātājas vietā uzlaiž kādu spriganāku (vai pagātnē = mazāk tikumīgu jeb atkailinaties gatavu) būtni. Tā bijis pirmizrādē ar Mariju Vitihu (Marie Wittich), tā notiek vēl aizvien - lielākoties dziedātājas pārlieku lielā svara vai režisora nepietiekamās fantāzijas dēļ. To, ka iespējams citādi, pierāda Duga Varouna (Doug Varone) horeogrāfija (2004, Metropoles opera) izcilajai somu dziedātājai ap 50 kā no Rubensa gleznas Karitai Matilai (Karita Mattila). Vai nostāsti par Solveigas Rajas juteklisko deju mūsu operā.
2000, Rīga. Gintara Varna (Gintaras Varnas) režija. Mana pirmā Salome. Tādu mūziku pirms tam daudz nebiju dzirdējis; kā ar pirmajām taktīm mute atvērās, tā neaizvērās, līdz bija izskanējuši applausi. No orķestra spēles nekā daudz neatceros, bet vajadzēja būt labi - Gintara Rinkēviča (Gintaras Rinkevičius) laiks. Lieliska Salome - Ieva Kepe. Man grūti būt objektīvam. jo Kepe man tīk bez gala, un vēl aizvien nevaru samierināties, ka viņa vairs nedzied. Dejoja (vairāk gan skraidīja pa slīpo ripu) viņa pati, vienīgi feikais kailums dejas noslēgumā bija pastulbs. Lielisks Johanāns - Nikolajs Goršeņins, kurš tā paša gada rudenī aizgāja. Hērods - Kārlis Zariņš, Herodeja - Karmena Radovska.
2007. gada 7. jūnijs, Tallina. Īpaši braucu klausīties Kepi; Johanāns - Jasi Zaharovs (Jassi Zahharov). Igaunija tajā dienā gatavojās dabūt pa muguru futenē no Anglijas (0:3), visa Tallinas vecpilsēta bija vairāk vai mazāk piedzērušu Žerardu, Ouvenu & Bekemu (spriežot pēc uzrakstiem uz krekliem) pārpilna, turpretī opera - galīgi tukša. Vispārliecinošākais uzvedums no tiem, ko esmu redzējis. Johanāns nevis pagrabā, bet krātiņā uz skatuves, Salome - rāpus uz tā, un viņas iekāre būtu fiziski jūtama arī krietni lielāka opernama visaugšējā balkonā. Ar Es ist eine schreckliche Stille! (Johanāns tikko atgalvots) aiz Salomes visā skatuves augstumā krīt balts šķidrauts ar sārtiem asiņu notecējumiem. Cik gadu nav pagājis, bet viss kā acu priekšā!
2005 (?), 2014, 2015, Vīne. Mūžvecs iestudējums (1972, spēlēts vairāk nekā divsimt reižu), kurā dziedājusi pat Džesija Normana (Jessye Norman, būtu gan gribējies viņu dzīvajā dzirdēt!). Pirmajā reizē Salome bija Kamilla Nīlunde (Camilla Nylund) - izcila dziedātāja, kurai var pārmest vienīgi to, ka viņa nemāk pateikt nē nepiedienīgiem piedāvājumiem. Teicama Elza, teju nepārspējama Maršaliene, bet nu tāda... Zenta, un no viņas Ich will den Kopf des Jochanaan nekādi šermuļi pāri kauliem neiet.
Otrajā lielisks sastāvs: Katerīna Naglestade, Hervigs Pekoraro (Herwig Pecoraro, Hērods), Elizabete Kulmane (Elizabeth Kulman, Herodeja), Volfgangs Kohs (Wolfgang Koch, Johanāns) Simones Jangas (Simone Young, Hamburgas operas galvenā diriģente) vadībā. Naglestade ir izcila, itin viss viņai padodas viegli. Ne mazākās sviedru smakas! Un no viņas ķērcieniem asinis stingst dzīslās. Šajā iestudējumā dziedātājas dejo pašas, un arī to viņa dara lieliski, griezdama garos matus riņķos ap galvu! Lokanāku tenora balsi kā Pekoraro neesmu dzirdējis un labāku Mīmi  Zigfrīdā par viņu nespēju iedomāties. Visu cieņu Simonei Jangai - pirms izrādes mētāju seksiskas piezīmes par to, ka sieviete Salomes mūziku gan līdz galam nespēj... Pēc izrādes ņēmu savus vārdus atpakaļ un atvainojos. Spēj! Mūzika mutuļoja. Mūzikas ziņā labākā Salome manā mūžā.
Trešajā reizē trešais sastāvs. Salome - kāda Gunbrita Barkmina (Gun-Brit Barkmin), Velzers-Mests (Franz Welser-Möst, bijušais Vīnes Valsts operas galvenais diriģents) jau pusgadu kā atkāpies, viņa vietā salasīti ever-available austriešu un ungāru pendžas, un no viena tāda - Pētera Šneidera (Peter Schneider) - mūziku pārņēmis pilnīgs pagurums un trūdu smārds. Niecība, niecība, niecība! Rūgtuma sajūta par izšķiestām simt minūtēm. Būtu labāk sēdējis hostelī un kasījis dibenu! ;(
2013, Stokholmas opera. Braucu klausīties, kā Nina Stemme pirmo reizi dziedās Salomi. Ar lauku opernamiem jāuzmanās: var gadīties plastmasas flautas, valkīras, kas komplektētas no mūzikas skolas izglītību guvušām vietu ierādītājām, un tamlīdzīgi brīnumi. Lorenss Rens (Lawrence Renes, galvenais diriģents) paveicis brīnumu - piecu gadu laikā no itāļu caurstaigājamās sētas izveidojis cienījamu opernamu. Vislabākie iespaidi: Stemme zina, ko dara, un ir rūpīgi gatavojusies (nav pirmizrāde, visi iedziedājušies), plīvuru deja iestudēta viņas iespējām un nopirkts tik smuks Johanāns (Jozef  Wagner, var arī paziedāt!), ka grēks tādu atgalvot, tāpēc princesei galvu atnes neatdalītu no mazapģērbtā rumpja ko paspēlēties. Studentiem (arī citzemju un gados) par puscenu.
2014, Cīrihes opera. Stokholmas atmiņas iesēdušās, ka braucu vēlreiz klausīties Stemmi kā Salomi. Biezs lauku opernams, kurš sirgst ar narcisismu tikpat lielā mērā kā Latvijas Nacionālā opera (mēs esam labākais mazais opernams pasaulē! - Ņe figā, labākais jūs esat vienīgi dziedātāju honorāru ziņā.). Orķestris spēlē miegaini (diriģentam droši vien maksā par tīrā laika minūtēm, tāpēc viņš stiepj) un pagreizi, uzvedums nejēdzīgs (pils dārzā Salome un Johanāns sarunājas, tādās kā dušas kabīnēs stāvēdami), plīvuru dejā uzlaiž balerīnu, kura nodejojas līdz full frontal (ar front-u pret Hērodu un pakaļu pret skatītājiem, visiem traki tīk. Interesanti, pornožurnālus pie viņiem nepārdod?).  Stemmei neskan, par vakara varoni kļūst Johanāns Ņikitins (Евгений Никитин; dzirdēts Rīgā kā Holandietis). Bija vērts braukt vienīgi nākamās dienas vilciena brauciena Cīrihe-Vīne dēļ.
2014, Marijas teātris (koncertuzvedums) & Gergijevs - tas pasaka visu! Mūzika trako no sākuma līdz beigām, un viņam vienalga, vai dziedātājus var dzirdēt vai ne. Lai arī sapulcinātas viņu labākās balsis Mlada Hudoļeja (Млада Худолей, Salome; dziedājusi Rīgā Zentu), Larisa Glagoļevska (Лариса Гоголевская, Herodeja) un nopirkts labs Johanāns (Michael Kupfer), var ne vienmēr. Bet orķestris vēl nedēļu pēc tam skan ausīs!
2016, Berlīnes Vācu opera. Riharda Štrausa nedēļa (6.-10. aprīlis): SALOME, ELEKTRA, DIE ÄGYPTISCHE HELENA, DIE LIEBE DER DANAE, DER ROSENKAVALIER. Uz Elektru neiešu, jo pagalam netīk titullomas dziedātāja (Evelyn Herlitzius).
Kā jau teicu - knapākā no manām deviņām Salome. Režija kā no Žagara: ja neizlasīsi visu programmas grāmatiņu, skaidrības par notiekošu uz skatuves nebūs. Režisors Klauss Guts (Claus Guth), gadījies jau iekāpt - tikpat pārmudrītā Tanheizerā Vīnes Valsts operā. Lai arī opera vienā daļā, visai skaidri nojaušamas divas daļas - aina pils dārzā un dzīres. Gandrīz vienmēr, kad uz skatuves Salome, tur arī sešas viņas līdzinieces - meitenītes, viena par otru mazāka kā savāžamās krievu lellītes (matrjoškas), tērptas tāpat kā galvenā varone. Bērnības atmiņas, kas nedod mieru? Pirmajā daļā baltos naktskreklos (saprotams, princese izlavījusies naktī dārzā), otrajā tādā kā zaļā skolnieces kleitā.
Pirmajā daļā dārzs atveidots kā lupatu (vai citu atkritumu) kaudzes. Izrādās, ka Johanāns - izcilais vācu bass Mihaels Folle (Michael Volle) - visu laiku bijis nevis pagrabā, bet gulējis vienā no kaudzēm un ceļas augšā, kad pienācis laiks dziedāt. Un nezin kāpēc raustās krampjos. Būtu vismaz to raustīšanos mūzikai pieskaņojuši. Salomes darbībās nav jūtama ne mazākā iekāre; abās rokās paņēmusi viņējo, princese drīzāk atgādina mīlošu mazmeitu, kas pieglaudusies vectētiņam. Uz skatuves laiku pa laikam uznes un nones kaut kādus manekenus. wtf?
Otrajai daļai sākoties, meitenītes rosīgi nones no skatuves lupatu kaudzes un novelk manekenus. Hērods (Thomas Blondelle) ciešams, Herodeja (Jeanne-Michèle Charbonnet) lieliska, Salome kopš paša sākuma ne sū** nevar padziedāt. Īpaši briesmīgi skan viņas Ich will den Kopf des Jochanaan, kam ar katru reizi vajadzētu kļūt aizvien griezīgākam un nepacietīgākam. Tā vietā tādas kā koloratūras, un frāzi par briesmīgo klusumu Ouksa drīzāk nočukst. Līdz ar to nav vajadzīgā kāpinājuma arī darbības attīstības ziņā. Paskatījos operabase.com viņas nopelnu sarakstu: dziedājuse pa visādiem kaktiem, Keiptaunu, Bostonu un tūristu tingeltangeli Šēnbrunas pilī ieskaitot, un neizprotamā kārtā iefiltrējusēs Baireitā par vienu no valkīrām un Gutruni Dievu mijkrēslī. Kas tik nenotiek pasaulē! Dziedātāja pilnīgi pārvēršas, saņēmusi (pareizāk būtu teikt - ieguvusi) kāroto galvu: kaulēšanās laikā uz skatuves klusītēm uznests Johanāna manekens, un princese ar lietpratīgu rāvienu savām rokām to atgalvo. Nudien, mīļi. Muzikāli tīksmināšanās ap Johanāna galvu (drīzāk ķermeni, jo galvu Salome drīz vien noliek malā un, jāteniski uzsēdusies rumpim, veic dažādas manipulācijas ar to. Tikai nepārprotiet - augšup lejup kustības izpaliek.) pārsteidzošā kārtā ir pietiekami izteiksmīga. Varbūt dziedātājai vienkārši nav pieticis laika iemācīties partijas sākumu?
Galīgi samocīta ir arī plīvuru deja: reizēm Salomes vietā rosās piecas matrjoškas, kādu brīdi tādi kā melnā tērpti  leļļu vadītāji (akurāt kā no Hermaņa iestudētā Kaspara Hauzera) vecišķi tizlā dejā vada Hērodu un Herodeju. Salome lielākoties vēro notiekošo tā, it kā tas uz viņu neattiektos, un iesaistās dejā tikai kādu pusotru minūti pirms beigām, paplivina brunču, izpalīgi viņu pacilā un pagroza un tas arī viss. wtf? Visas dejas laikā neviens apģērba gabals no princeses nenokrīt. Un par tādu deju Hērods viņai visu, ko sirds kāro?! Deja nesekmē arī darbības kāpinājumu; drīzāk iznāk pamatīgs atslābuma brīdis.
Pēc galīgi šļaugana sākuma (ko viņi tur spēlē?) orķestris Alena Altinoglu (Alain Altinoglu) vadībā iespēlējas un ir izrādes labākā daļa. Muzikāli blāva ir plīvuru deja, bet tā drīzāk režijas vaina, jo saraustītās darbības dēļ arī orķestris nevar panākt vajadzīgo muzikālo kāpinājumu.


Varbūt paēdušai pelītei miltiņi rūgti? Gaidīšu savu jubilejas Salomi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru