Karpati, astotā diena (22. janvāris)

Nekā daudz – vakarā pēc teātra izmazgāju vešiņas; tagad jāgaida, līdz vienīgās bikses izžūs. Ap pusdienlaiku izvelkos laukā & dodos uz Pinzdeļa (Johann Georg Pinzel, 1715/25-1761; vācu-poļu tēlnieks) muzeju, kas iekārtots bijušā baznīcā līdzās Ļvivas vecpilsētai. Pindzelis bijis tikpat neiederīgs savā laikā kā, piemēram, Karavādžo, Lorenss Stērns vai Džezualdo savējā, - no viņa koka skulptūru plandošajām drānām strāvo tāda ekspresija kā no itāļu futūristu gleznām. Man par apbēdinājumu, lielākā daļa skulptūru aizceļojušas uz izstādi Apakšējā Belvederē, Vīnē. Nekas, martā būs atpakaļ, un būs iemesls aizbraukt uz Ļvivu vēlreiz.

Pēc sešiem vakarā - ne, ne!

Uzkāpju Augstajā pilī – nosaukums maldinošs: pils pakalna galā patiesi kādreiz slējusies, bet nopostīta. Tagad tās vietā prāvs konusveida paaugstinājums, no kura virsotnes pārredzama vai visa pilsēta. Šodien apmācies & dūmakains, tāpēc skats nav pārāk krāšņs. Kāpju lejā & pie viena no daudzajiem suvenīru tirgotājiem nopērku magnētiņu ar uzrakstu ПIСЛЯ 18:00 ХАРЧI НЕ ВИДАВАТИМЫТЬЯ un nosvītrotu skaitli 18:00 sarkanā riņķī. Nu gan būšu slaids kā Ida Rubinšteine Serova gleznā. ;D

Vakarā vēl viena izrāde – tā paša teātra mazajā zālē Kafkas PĀRVĒRŠANĀS, iestudēta kā pantomīma. Izrāde svaiga, un zālīte pilna; vēl vairāk – aizmugurē nolikti divi parasti koka soli, lai būtu iespējams satilpināt vairāk skatītāju. Biļete 1,70 eiru, un atkal visi mēteļos.

Man ļoti, ļoti patika: asprātīgi iestudēts, un pieci jauni aktieri spēlē patiesi dedzīgi. Spēles telpa – gulta, galds, pāris krēslu un plāna vidū durvis, kas apzīmē ieeju Gregora istabā. Un no nospeķotas sienas visos noraugās šķībi piekārta Kafkas ģīmetne.  Pazuduši vairāki mazsvarīgi tēli, toties parādījusies Gregora ēna (alter ego? – viņa loma man nepavisam nebija skaidra) melnā triko. Īpaši iespaidīgs skats, kur ģimenes locekļi ar krēsliem un slotām dzen Gregoru viņa istabā, bet viņš izvairās – īpaši palēnināts slow motion ar atbilstošu elektronisku mūziku.