TANNHÄUSER, Rīgas opera, 20.maijs (ģenerālmēģinājums)

Otrais sastāvs. Sēdēju parterī: pirmo cēlienu dziļi zem pārkares, otro & trešo - plāna vidū.

Ja domājat doties uz šo izrādi, pas'tieties, kas būs Tanheizers: ja Andris Ludvigs, nav vērts! Režisoram un tērpu māksliniekam no lomas bija iznākusi karikatūra uz Lōges pusi, un dziedonis lieliski pievienoja trūkstošo.  Kā teicis rūgtais Oktobra apvērsuma dziesminieks: kas dzimis rāpot, mūžam nelidos. Niecība, niecība, niecība!   Būtu labāk iedevuši kādam jaunam gurķim, kurš no izgāšanās kaut ko iemācītos.

Muzikālais vadītājs un diriģents - Mārtiņš Ozoliņš, operas galvenais diriģents (drīzāk - vietas aizpildītājs). Iesāka uvertīru pilnā skaļumā (cik esmu dzirdējis, parasti sākas tik tikko dzirdami, un tad pieņemas spēkā un skaļumā), galopa tempā pārdragāja pāri lielākajai daļai un nobremzēja tikko pie svētceļniekiem. Pirmajā cēlienā, tikko ieskanējās metāla pūšamie, nekas cits no orķestra nebija dzirdams. Nesapratu, kā tā, vai tad diriģents nedzird? - Izrādās, zem pārkares cita (akustiska) pasaule. Zalē viss bija kārtībā. Varētu teikt, ka orķestris man tīri labi patika, īpaši čelli; vienīgi koka pūšamajos (flautās?) reizēm kaut kādi spiedzieni gadījās. Mūzika gan brīžiem ieķepa tā kā staignos mālos, pamīcījās, pamīcijās un atkal raiti aizgāja tālāk. Salaiduma vietas, līdz kurām/no kurām mēģinājuši?

Režisors - Vilpu Kijunens (Vilppu Kiljunen); stāstam nebija ne ko licis klāt, ne ņēmis nost. Šķiet, bija galvenokārt nodarbojies ar mizanscēnu stādīšanu un dažam labam tēlam lūkojis piešķirt cilvēciskas (viņaprāt) iezīmes: Tanheizers bija galīgs mīkstais - ne zin, ko ar Venēru viņas ligzdiņā iesākt, ne viņam ko no Elizabetes vajag. Gluži otrādi - tas tik bija skats, kad šī viņam ar abām rokām ieķērās krūtežā & pievika sev gluži klāt, lai džekam labāk pielektu. Bet varbūt tā vēsts par vīrišķu dominances norietu? Pati viņa dragāja apkārt - kā manā bērnībā mēdza teikt - kā driģenes saēdusies un stāva un gaišo matu dēļ visai atgādināja Jutu Strīķi. Pirmajā cēlienā daļa svētceļnieku melnos paltrakos, daļa - topless. Kamēr šie dzied, viens no aizmugures visiem mazapģērbtajiem uz muguras ar kārtīgu pindzeli uzšvīkā krustus. Palīdzība tiem, kas sižeta atstāstu nav paspējuši izlasīt?

Venēra (programmas lapiņā Venus) - Juliana Bavarska, nez no kurienes Rīgā pirms kādiem desmit gadiem uzradusies - ļoti pārliecinoša. Sensen dzirdēju viņu kā Abigailu Nabuko un biju sajūsmā. Tā esot visgrūtākā loma Verdi operās; kādai soprānistei viņš ar to tā balsi sačakarējis, ka nācies vien precēt, jo nekur citur nabadzīte nav bijusi liekama. Kā iz Birznieka-Upīša. Un pēc tam dzirdēju viņu (Ms. Bavarsku) kā Turandotu. Pilnīgi nekāda!

Elizabete - Vida Miknevičiūtė. Lieliski izskatās (gan baltā, gan melnā kleitā) un dzied, vienīgi daudzviet - nepamatoti skaļi. Diezgan jocīgi, kad orķestris spēlē pavisam mezzo piano, bet Elzabete taurē kā preču vilciens pirms Sarkandaugavas pārbrauktuves. Izcilas augšas. Šī loma noteikti nav viņas - viņai jādzied maitas: Salome, Turandota, Katerina Izmailova, Brinhilde Valkīras otrajā cēlienā (nabaga Votāns, kam nāktos viņu guldīt ilggadu dusā uz liesmojošas klints trešajā!), ne dūjas. Izrādās, mūsu ceļi krustojušies jau iepriekš - viņa bijusi viena no mazajām valkīrām pie Barenboima pērn Berlīnes Valsts operā.

Tīringas landgrāfs - Krišjānis Norvelis. It kā prot dziedāt, bet citiem tomēr skan daudz citādāk. Nevaru pateikt, kas par vainu, bet man ne īpaši patika.

Volframs fon Ešenbahs - Rihards Mačanovskis. Spoži! Nedomāju, ka Valdis Jansons pirmajā sastāvā varētu būt pārāks.

Skatuves ietērps & kostīmi - Kimmo Viskari. Sākums daudzsološs - uvertīras laikā uz tilla priekškara izplūduši sarkani riņķi un rindas no libreta - sākumā fraktūrā (vecajā drukā), vēlāk antīkvā (jaunajā drukā). Dziļāk vēl viens priekškars, uz kura projekcijas redzamas tikko manāmi. Nevaru pateikt, vai citātiem bija sakars ar tā brīža muzikālo materiālu, bet vienalga bija interesanti.

Uvertīras beigās priekškari krīt, un atklājas milzīgs sarkans zieds (magone?) pa visu skatuves arku; tas sastāv no vairākām ziedlapām, uz katras lielie burtiem rakstīts Liebe. Trūkst tikai apakšējās - pa atveri redzama slīpa plakne, kuras augšā piecas būtnes ziediem rotātām galvām ciešā aplī atliecas atpakaļ un tad atkal uz priekšu, galvām kopā - nu gluži kā zieds, kas atveras un aizveras. Slīpumā dus Venēra, un turpat notiek visa izskaidrošanās.

Kad pirmā aina galā, milzīgās ziedlapas pa vienai uzbrauc šņorbēniņos, un atklājas tumša, visai pietaisīta skatuve - vēl divas slīpas lafetes, divi lokveida tiltiņi, aizmugurē daudzstūru vairogi - tādi kā kristāli. Kulišu nav, redzamas visas instalācijas uz skatuves sānu sienām. Virs skatuves - tādi kā divi milzīgi vaboles spārni, uz kuriem projicēta pļavas zāle tuvplānā (?) - stiebri, vālītes. Skatuve tāda paliek līdz izrādes beigām; tikai visas padarīšanas uz skrituļiem un laiku pa laikam tiek pārripinātas uz kādu citu vietu. Lafetes veidotas no tumšbrūna laminēta Latvijas Finiera saplākšņa, kas domāts auto kravaskastēm, skrūves saskatāmas pat no 15 rindas, un izskatās, manuprāt, palēti.
Beidzamajā cēlienā pie griestiem virs skatuves milzīgs atvēries zieds (ko otrajā cēlienā to sakļāvušos noturēju par vaboli); uz ziedlapām kaut ko neskaidru projicē, un centrā kādā brīdī izgaismojas tāda kā Dievmāte. Uz skatuves visa tā pati mantība un vēl liels vairogs ar nesaprotamu koši dzeltenu gleznojumu. Laikam nav jāsaprot, jo trešajā cēlienā Elizabete melnā, un vairogs vajadzīgs tāpēc, lai žēlabu dziedājuma laikā viņa nepzustu uz tumšā dibenplāna. Arī Volframs un Tanheizers melnā, un turpmākajā cēliena gaitā aina uz skatuves blāva kā krietni palietotā melnbaltā televizorā. Dzīvību ienes vienīgi dzeltenos apmetņos tērpti svētceļnieki.
Tērpi. Šķiet, tērpu mākslinieks visu iedvesmu ielicis otrā cēliena dziesmu karu korī: visi tērpi sarkanās nokrāsās - no brūni oranžas līdz purpura krāsai (man šķita, ka nokrāsu diapazons maķenīt par plašu), katram koristam citāds: tādi kā stilizēti mundieri ar ādas detaļām. Dāmām - kaut kas līdzīgs krinolīniem (arī katrai citāds!) ar dažādām izbūvēm uz sēžamvietas. Pēc tā, ka dažām tur bija īsti segli, sapratu - viņas ir zirgi! Nu, jā, sākumā viņi uznāca pa pāriem - veči sajājuši uz mērīšanos ar gailīšiem. Un ko gan 13. gadsimtā veču burziņā būtu varējušas darīt dāmas? Man šķita asprātīgi; feministēm, iespējams, ir cits viedoklis. (Dažos pāros abi bija veči, viens - mundierī, otrs - ar izbūvētu sēžamvietu. Norāde, ka jāšana mēdz notikt arī ar vīriešu kārtas zirgiem?).
Pārējiem tērpiem izdomas manāmi bija pietrūcis - Landgrāfs un Elizabete (otrajā cēlienā) - baltā, pārējie melnā. Ja arī tur bija kādas fiškas, nevarēja diez ko saskatīt. Beigās Tanheizers melnā triko - Mr. Ludvigs pārāk daiļi neizskatījās. Turklāt viss beidzamais cēliens uz melna fona.
Jā, somiem laikam ziemeļbriežu ganīšana padodas labāk par operu uzvešanu.

PARSIFAL, Berliner Staatsoper, 8. aprīlis

(uz karstām pēdām - papildinājumi sekos)

Lieldienu trakums jeb skrējiens pēc Parsifāliem sācies: ar tiem ir tāpat kā ar sparģeļiem - ja divnedēļu sezonu palaiž garām, līdz nākamajai jāpārtiek no konservētiem. Vakar (8.aprīlī) - Berlīnes Valsts operā, otrdien (11.aprīlī) - mīļajā Budapeštas operā, ceturtdien (13.aprīlī) - Hermaņa izstrādājums par Oto & Rihardu Vīnes valsts operā. Pirmizrādē publika esot būjinājusi. Nu, redzēs, redzēs.

Ir dažas lietas, ko vācu Ordnung-am labāk neatgādināt: Elbes filharmoniju, Brandenburgas lidostu un Unter-den-Linden (Berlīnes valsts) operas namu - долгострой-i, kuru izmaksas daudzkārt pārsniegušas sākotnēji plānotās un gatavības termiņi pārcelti aizvien tālākā nākotnē.

Īstā ēka ciet kopš 2010. gada, un Berlīnes labākā opera (ir vēl divas pilna laika - Vācu un Komiskā) tikmēr spēlē Šillera teātrī Bismarkštrāše: dramatiska teātra ēkā, kurā apmēram tikpat vietu, cik Rīgas operā, briesmīga akustika un ierobežotas tehniskas iespējas.

No rīta aizgāju notipināt 10 km Mežaparkā, iemetu somā dažus pārus zeķu & t-kreklus, stunda ar ceturksni ar raini (Ryanair), un biju Berlīnē. Hostelī iznāca laika pat kafiju iedzert, un devos uz operu. Gaidas - visaugstākās: viņiem katru gadu Lieldienās festivāls (Festtage), kad rāda Parsifālu un ir vēl vienas operas (šogad - Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas; šodien) pirmizrāde, un vēl simfoniskās mūzikas koncerti ar pirmā lieluma zvaigznēm (šogad citstarp Anna Sofija Mutere un Barenboima bērnības dienu draudzene no Argentīnas Marta Argeriča).

Īsi sakot - maķenīt aplauzos. Orķestris izcils, un Daniels Barenboims zina, ko grib ar mūziku pateikt (aizvakar biju Rīgā uz Mālera Pirmo ar Gintaru Rinkēviču - pirmajā daļā viss no lapas, turklāt arī to nepārliecinoši kā lasīšanā iekavējušies pirmziemnieki). Dīvaini spēlēta uvertīra - ar vairākām ģenerālpauzēm - kā fünf (oder sechs) kleine Orchesterstücke. Izcils koris (vienu brīdi bija iedzīts pārāk tālu aizskatuvē un bija daudz par klusu).

Režija - Dmitrijs Čerņakovs. Šķiet, esmu redzējis vienīgi viņa Tristānu & Izoldi Marijas teātrī - ļoti pārdomāti un pārliecinoši. Vakar - nevarētu teikt, ka būtu izveidojis citu stāstu ar operas tēliem, tomēr lielākā daļa pikantēriju man šķita liekas. Kāpēc izģērbt dziedātāju (veci) spēka gados, kas drānās izskatās lieliski, un ekponēt to, ko labāk būtu nedarīt. Es saprotu - Asmika Grigorjana peldkostīmā, bet te... Operas darbībā (tā) atkailināšanās neko nepateica. Vai uzvilkt Parsifālam krekliņu ar varavīksni uz krūtīm - lai pamatotu to, kāpēc viņš kā dzelts atlec no Kundrijas?

Lai arī operas nosaukums Parsifāls, galvenais tajā - Gurnemancs (Renē Pape). Viens no labākajiem vācu basiem. Ne ko pielikt, ne atņemt.

Parsifāls - austriešu tenors Andreass Šāgers. Pirms divām nedēļām dzirdēju viņu kā Zigfrīdu (Zigfrīdā) Leipcigā. Ilgās notīs ļoti labs, straujākās - skalda. Otrajā cēlienā aizrāvās un lielākoties dziedāja daudz par skaļu, nekā būtu vajadzējis. Diez ko daiļi neizklausījās. Iespējams, starpbrīdī bija bijis uz paklāja, tāpēc trešā dziedāja pasakaini.

Amfortass - igauņu baritons no Hamburgas Lauri Vāzars - lielisks, un lieliski izskatās arī vienās apakšbiksēs ar milzīgu lāsojošu brūci sānos. Visticamāk, tā režisora vaina, bet es nenoticēju viņa miršanai pirmā cēliena beigās: te viņu pilnīgā bezspēkā balsta koris, te viņš pieceļas, izraujas un spriņģo pa skatuvi dzīvāks par dzīvu.

Kundrija - pilnīgs miskāsts (miscast - k'ļūmīga tēlotāju izvēle), zviedru mecosoprāniste Anna Lāšsone. Bija izcila Erda pērn Ringā šājā pašā operā (Reinas zeltā un Zigfrīdā) kuplu balsi un izlīdzinātu dziedājumu. Bet izrādās, jo vairāk uz augšu, jo balss paliek plikāka un spiedzīgāka. Uzkrītoša cīņa ar pašām augstākajām notīm. Nesaprotu, kāpēc viņa bija piekritusi.

Klingzors - islandiešu bass Tomass Tomasons, ļoti labs dziedātājs, tikai pagalam dīvains tēla veidojums gan muzikāli, gan režijas ziņā - Mīmes (ļauns rūķis no Reinas zelta un Zīgrfrīda, kam dzīve un brālis Alberihs daudz pēri darījuši) līdzinieks. Ar Klingzoru tomēr paustas zināmas idejas. Šādu karikatūru redzēju pirmoreiz.

Nevarētu teikt, ka gāju mājās vīlies, bet gaidas tomēr bija daudz augstākas par dzirdēto un redzēto. Priekšnojautas teic, ka visspilgtākais iespaids būs Budapeštā, kur iestudējums bez visādām fiškām, vietējie dziedātāji un biļete par 1,3eirām.

SALOME (& viņš), Marijas teātris, 31. marts

Pirmizrāde ir svarīgs notikums jebkurā operteātrī, kur nu vēl tādos ar pasaules slavu: biļetes izķer mēnešiem iepriekš, īpaši šūdina kleitas & ruļļus sāk tīt pirmizrādes rīta agrumā. Marijas teātris ir izņēmums - dziļi sadaļā Repertuārs apslēpts saraksts ar veselām divdesmit pirmizrādēm šajā sezonā. Oho! Bet tikai divas (Salome & Sicīliešu vakarēdiens) uz lielās skatuves. Pārējās: nedzirdētu autoru nedzirdēti izstrādājumi - Rācenis, Drosmīgais zaķis, Annas Frankas dienasgrāmata u.tml.- pa kaktiem (zālītēm ar pārsimt vietu). Minēti diriģenti un režisori, bet ne vārda par dziedātājiem un - galvenais - ne miņas no pirmizrāžu datumiem. Kā lai zina, kad jāsāk šūt & tīt!? Salome parādījās izrāžu sarakstā kādas divas nedēļas pirms pirmizrādes. Un dažas nākamās izrādes klusi pa vienai.

Glīti nav, bet ko lai dara - Marijas teātra šefs Valērijs Gergijevs pēc klasiskās mūzikas vietnes bachtrack.com datiem pērnā gada čaklākais diriģētājs - 143 uznācieni. Skaidrs, ka līgumi ar citzemju orķestriem pirmajā vietā; savās mājās, kā iznāk. Diriģents viņš izcils, bet labs (un viens!) aģents gan viņam par skādi nenāktu.

Biju dzirdējis Salomes koncertizpildījumu viņa lasījumā - spoži, orķestris trako visas 105 minūtes, solistus var dzirdēt tikai brīžiem. Skaidrs, ka jāredz arī šī Salome, tikai kad? - Arī manā kalendārā tukšu lodziņu nemaz nav tik daudz. Un tad pēkšņi izrāžu sarakstā līdzās vienai Salomei parādījās arī Elektra, un bija skaidrs - jābrauc.

Pusdienlaikā atskrēju no pusRinga Leipcigā (labs!, varbūt kādreiz sagaidīs savu rindu emuāros), vakarā maķenīt ieķemmēju ar draugiem par godu Gustavdienai, drīzi izliku šos aiz durvīm, aplēju puķes, paķēru tīras apenes & pusnaktī ar LuxExpress laidu uz Pēterpili: Rībēdami, ripodami | Riteņi cits citam sauc: | Tik pa taku, blaku, blaku, | Žviku, žvaku, žviku, žvaku! (Plūdons). Mana māmulīte, starp citu, arī atraitne. Tad jau iznāk, ka par mani. Tētiņš gan dzīvāks par visiem dzīvajiem.

Par iestudējumu šo to zināju: biju palasījies krievu vāgneristu vietnē wagner.su (kas par paplašinājumu!)  un dzirdējis no acu un ausulieciniekiem: decembrī Marijas teātrī iepazinos ar kādu pāri - Dmitriju un Tatjanu, tādiem pašiem operas frīkiem kā es. Kad pēc Valkīras un Zigfrīda abi ar Dmitriju bijām rīkli sausu ar bravo! izbļāvuši, sapratām - esam gara radinieki un jāiepazīstas.

Iestudējis kāds Marats Gacalovs - bijis Aleksandra teātra (pēc atkamptā žūkšņa & garlaicīguma varētu būt mūsu Nacionālā teātra līdzinieks) Mazās zāles (!) galvenais režisors un vēl joprojām Prokopjevskas (divsimt tūkstoš ļaužu pilsēt(iņ)a Kemerovas apgabalā Sibīrijā) teātra mākslinieciskais vadītājs. Neapšaubāmi diža personība, kuras spozmē Serebreņņikovs, Čerņakovs & Bogomolovs nobāl. 2012. gadā saņēmis Krievijas Federācijas prezidenta stipendiju vistautai svarīgu radošu projektu izstrādei. - Skaidrs, ēd no rokas un neievārīs tādus sū**s, kā notikās  Novosibirskā ar Tanheizeru. Hmmm, pavirtusi Jūdejas princese tik nozīmīga dižajai krievu tautai? Savu roku pielikuši arī mūsu tautieši - skatuvi iekārtojusi Monika Pormale, tērpi no Mareunrol's, Katrīnas Neiburgas video.

Operu iestudējis Kristians Knaps (Kristian Knapp), bet pirmizrādi diriģējis pats Maestro - dīvaina gan viņiem kārtība, ja iestudētājs netiek pie pirmizrādes. Gergijevs vācu repertuāram atradis divus vāciešus - Knapu un Mihaelu Gitleru (Michael Güttler). Otrais tikpat kā pašu audzināts - studējis Pēterpils Konservatorijā. Abi varen labi! Tatjana un Dmitrijs šajā ziemā klausījušies Ringu gan ar Gitleru (to decembra sākumā arī es), gan Gergijevu, un abi teica, ka ar Gitleru neapšaubāmi bijis labāk. Bet vispirms par iestudējumu.

Izrādes lapā redzama skatuve ar trim milzīgiem burtiem COH; zināju, ka Salome nedz pati dejo Septiņu plīvuru deju, nedz finālā rotaļājas ar Johanāna galvu. Būs tikai sapnis (сон - sapnis (krievu val.)) ar happy end, kad visi paliek dzīvi un laimīgi piedzīvo sirmu vecumu un mazbērnus lielā skaitā? Interesanti, kā viņi Narrabotu (sardzes priekšnieks, kurš mirt Salomes uzmanības trūkuma inducētās mīlas mokās, maķenīt tām ar dunci palīdzēdams) augšāmcels? Ar dzīvības ūdeni?

Atveras priekškars, un atklājas milzīgs C burts skatuves kreisajā pusē. (Visi trīs burti - arī tie, kas parādīsies vēlāk - veidoti kā 3*3 ceļļu matricas. Ceļļu priekšējais stikls brīžiem pienains, brīžiem caurspīdīgs - tad var redzēt tādas kā dzīvas skulptūras iekša. Lielākoties visi ceļļu tēli baltā, vienīgi brīdi, kas ticis izrādes lapā, citādi. Nesapratu, kas ar to domāts.) Mareunrol's visus, izņemot melnu Johanānu, ietērpuši baltā - prātīgi, jo fons melns. Un uzmaukuši baltas parūkas. Ir arī savi trūkumi - no balkona augstumiem Salomi diez ko nevar atšķirt no Herodejas (abas izskatās pēc apsnigušām siena kaudzēm), un visi (sliktie) veči, Herodu ieskaitot, vienādi kā ūdens lāses.  Salome, kurai sākumā ne pārāk daudz dziedamā, parosās te uz C burta, te tā viducī. Mēnesi (tas lugā tikpat nozīmīgs tēls kā Salome un Johanāns) nemana - varbūt tas spīd tikai biezajiem parterī.

Tad skatuves dibenplānā parādās burti O un H un sāk lēnītēm virzīties uz priekšu, līdz nostājas līdzās C. Kopš šī brīža uz zemes (grīdas) darbojas vienīgi Salome; pārējiem vieta uz burtiem vai to atvērumos.

Salome izdzird uzbudinošo balsi iz pazemes (Johanāna ieslodzīts cisternā), un viņai sāk kņudēt. Visai ticams, ka puišiem, kuri pēc nostāstiem jūdu pasakas sarakstījuši, bijis visi miglains priekšstats, par zīdītāju vairošanās mehānismiem, tāpēc Salomes vēlmes viņu izpratnē aprobežojas ar: Ļauj man skart tavu miesu! Ļauj man skūpstīt tavu muti! (vecā āža pārlikums; Akurāteram, iespējams, ir citādi). Žēl, ka D.H. Lorenss nav bijis iekļauts radošajā komandā - viņš jau nu gan būtu lietas īstajos vārdos saucis. Tā viņi kaulējas - Salome uz zemes, Johanāns virs H burta svītriņas; interesanti, vai novietojumam būtu jēgpilna nozīme, jo pēc lugas saruna notiek dārzā, kad Salome pierunājusi sardzi izlaist pravieti no ieslodzījuma. Princese cenšas pravieti pierunāt, viņš tiepjas, un nezin kā kaulēšanās būtu beigusies, ja neierastos Herods un Herodeja. Šajā brīdī interlūdija: Salome piestumj burtam O vispirms C, pēc tam H, un izveidojas tāda kā siena ar atvērumiem. Saprotu, ko režisors vēlas teikt: nerealizētā seksuālā enerģija transformējas kalnu gāšanā (vai burtu stumdīšanā, ja darbība noris līdzenumā).

Ir pilnmēness, vecam tekulim Herodam nav nekas pretī mutes (vai kā vairāk) dot vai dabūt, un viņš ierosina vilinošu dīlu - tu man striptīzu, es tev visu, ko vēlies. Par Plīvuru dejas risinājumu var lasīt senākā vecā aža tekstā. Marijas teātrī nedejo neviens (neviena) - ne pati dziedātāja (varētu gan - spriežot pēc foto, visi heteroseksuālie vīrieši zālē būtu gatavi princesei par to apsolīt it visu, ko viņa vēlas), ne māneklis (baletniece): Salome ļauj no sevis noslīdēt baltajam krinolīnam un it kā kaila (baltā triko, protams) pazūd tumsā starp H burta kājām. Uz burtu sienas sākas melnbalta videoprojekcija: iesākumā sievietes ķermeņa daļas - gana neatpazīstamas, lai teātris, die'spas', neiekultos nepatikšanās, vēlak citu attēlu kaleidoskops kā no Eizenšteina vai Džārmena Eņģeliskajām sarunām - karš, gāzu mākonis raķetes starta brīdī, nauda utt., utt. Septiņi nāves grēki? Projekcija ar mūziku nesaistās, diriģents (kurš taču arī ir vīrietis!) neredz, kam spēlēt (un droši vien ir ļoti norūpējies par to, lai mūzika beigtos vienlaikus ar video), un kāpinājums neiznāk.

Salome atkal parādās, ietinās atstātajā krinolīnā, guļus uz grīdas (neskan pārāk labi!) izkaulējas ar Herodu, un galu galā (ne)dabū kāroto - Johanāna galvu. Neko darīt: princese paslejas uz grīdas sēdus un, atbalstījusies uz vienas rokas, sapņaini veras zāles griestos un dzied, kā viņa Johanāna muti skūpstījusi un cik rūgti tā garšojusi. Tatjana kas Tatjana! Tikmēr aizmugurē - tikai uz burtiem O un H - videoprojekcija ar dažādām gleznām un gravīrām, kurās Salome ar pravieša galvu: it kā kamera slīdētu pāri gleznai maktenā palielinājumā un tad uzdurtos šķīvim ar galvu. Iznāk, ka lielākoties redzami nesakarīgi krāsu laukumi kā abstrakto ekspresionistu gleznās un pa retam - nocirsta galva. Dīvaini izskatās arī krāsainā (eļļas gleznas) un melnbaltā (gravīras) mija. Turklāt gleznas arī kā uz ātru roku lasītas - ne tur Kranaha, ne Artemīzijas Džentileski, ne Bernardo Stroci Salomes. Būtu (Katrīna Neiburga) gustavam pavaicājuši!

Ar Heroda vārdiem Piežmiedziet to sievieti! Salome pieskrien pie C burta, un tas izgaismojas assinssarkans. Tagad saprotu galveno fišku - gluži kā mīļajam Grīnevejam M Is for Man, Music, Mozart (1991): C is for Саломея, OH is for он (viņš - krievu val.), kopā COH. Nu, dikti konceptuāli!

Par mūziku - orķestris kā allaž lielisks, ar Knapu saprotas no pusvārda. Diemžēl iestudējums tāds, ka divas satraucošākās epizodes (Plīvuru deja un rotaļas ar galvu) pagalam remdenas.

Salome - Jeļena Stihina no Vladivostokas (pirms pāris gadiem Marijas teātris pasludināja Vladivostokas operteātri par savu Piejūras skatuvi/Приморская сцена)  ļoti laba un pelnīti izpelnās brava! saucienus. Tiek pāri orķestrim, pārliecinošas augšas, izlīdzināts dziedājums. Zinātāji starp krieviem sūkstās par viņas vācu valodas izrunu; man šķiet, ka nebija mirkļu, kad viņa būtu tik ļoti pāri orķestrim, lai to varētu manīt. Vienīgais, kas galīgi ne tā - ķērciena Ich will den Kopf des Jochana-a-a-a-an (no kura visu vīriešu, kas opernamā, - neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas - dzīslās būtu jāstingst asinīm) vietā tādas kā Nakts karalienes koloratūras. Bļāviens, nu pilnīgi no citas operas! It kā sīkums, pāris reižu pa nepilnai sekundei, bet kā tas spēj graut kopiespaidu.

Johanāns - Vadims Kravecs: dēlietis pusotra metra platumā, bet nevar padziedāt ne sitams. Orķestris nebūt nespēlē forte, bet viņš pilnīgi pazūd. Marijas teātrim taču Jevgēņijs Ņikitins - labāku Johanānu grūti iedomāties. Būs jāiegaumē, lai negadītos uz šitā grābekļa vēlreiz uzkāpt.

Herods - Andrejs Popovs (dziedāja arī koncertuzvedumā 2014. gadā) un Herodeja - Olga Savova (viena no labākajām viņu Vāgnera & Štrausa dziedātājām; esmu dzirdējis kā Zīdītāju, Klitamnestru, Brinhildi (Zigfrīdā), Valtrauti, Ortrūdi un allaž sajūsminājies) lieliski; ne ko pielikt, ne atņemt.
Ar draugu gādību sēdēju augšējā balkonā, kur biļetes sadala pēc kolektīvajiem pasūtinājumiem (arī pie mums kādreiz tā bija) - lēti, bet publikas uzvedība - kā kuru reizi. Šoreiz bija īpaši nejēdzīgi: jauna izrāde, bija bariem saskrējušas ziņkārīgas tantes - pļāpāja balsī, daža laba (sliktāk, ja vairākas kopā) ieradās, kad opera bija jau sākusies, un spraucās visiem garām uz savu sēdvietu, metās prom, tiklīdz mūzika bija izskanējusi (pulkstenis nebija vēl ne deviņi; skaidrs, ka beidzmais metro bija jāķer!).
Divpadsmitais nedarbs nu ir beigts, bet jau trīspadsmitais tiek steigts: 17. jūnijā Salomes pirmizrāde Leipcigā. Jūdejas princese - Elizabete Strida; pirms daudz gadiem (2007) dzirdēta Rīgā kā Zīglinde  un ne tik sen (2011) kā Gutrune . Un tikko (25. martā) Leipcigā kā Brinhilde Zigfrīdā - lieliska; es teiktu, ka ne par matu neatpaliek no savām slavenajām tautietēm Stemmes un Teorīnas. Gewandhaus orķestris, diriģē Ulfs Širmers. Būs labi!
Velkos uz LuxExpress un skumīgs dodos mājup. Varēja būt, bet nebija.

EDWARD II, Deutsche Oper Berlin, 1. marts

Kad padzirdēju, ka Berlīnes Vācu opera uzvedīs EDVARDU II, bija skaidrs - jāredz. Vairāku iemeslu dēļ:

1) angļu režisora Dereka Džārmena (Derek Jarman) filma ar tādu pašu nosaukumu (un pēc tā paša darba - par to maķenīt vēlāk - veidota), ieguva balvu kā labākā filma 1992. gada Berlīnes kinofestivālā, bet Tildu Svintoni (Tilda Swinton) žūrija vienbalsīgi atzina par labāko aktrisi iepriekšējā gada Venēcijas kinofestivālā. Izcils postmodernisma kino paraugs.

2) gan operas, gan filmas pamatā angļu dramaturga Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe, 1564-1593) luga ar tādu pašu nosaukumu. Mārlovs guvis labu izglītību (Kembridža!), it kā bijis valdības stukačs un - apsūdzēts ķecerībā - miris visai mīklainos apstākļos. Daži šeikspirologi uzskata, ka Mārlovs nāvi inscenējis un turpinājis rakstīts zem cita (Šeikspīra) vārda. Man tas šķiet gluži ticami, jo kā gan visai necili izgītotais Šeikspīrs būtu varējis rakstīt par Seno Grieķiju (Sapnis vasaras naktī), Ēģipti (Antonijs & Kleopatra) un Romu (Tits Androniks). Šeikspīra darbu hronoloģija ir visai spekulatīva lieta (daudzu lugu tapšanas laiks pieņemts pēc netiešie pierādījumiem - stila īpatnībām, atsaucēm tekstā uz citām lugām u. tml.), un pirmā (Henrijs VI) it kā tapusi 1591-92. gadā, bet droši zināms, ka neviena nav publicēta pirms 1593. - Mārlova nāves - gada.

3) mūsdienās operas pasūtina visai reti, un kādas jaunas parādīšanās ir pamatīgs notikums. Šajā ziņā gan esmu arī pamatīgi aplauzies - 2005. gadā Theater an der Wien klausījos kāda brita vārdā Nikolasa Mō (Nicholas Maw) murgainu izstrādājumu par holokaustu SOFIJAS IZVĒLE un 2008. gadā Lielā teātra viesiszrādēs Rīgā Leonīda Desjatņikova (Леонид Десятников) ROZENTĀLA BĒRNUS, kurā, izņemot sviestaino sižetu, nebija nekā ievērības cienīga, turklāt vēl radošo potenci sen zaudējuša Ņekrošus (Eimuntas Nekrošius) režijā. Ne vienu, ne otru operu par 21. gadsimta mūziku nekādi nenosauksi.

Ir gan bijis arī laimes brīdis - 2010. gadā Amsterdamā Paskāla Disapēna (Pascal Dusapin) FAUSTS, BEIDZAMĀ NAKTS - patiesi izsmalcināts darbs izcilā izpildījumā.

Raugoties uz remdeno modernismu latviešu mūzikā, diemžēl nākas secināt, ka lielākas iespējas dzirdēt kaut ko viduvēju: čomu būšana palīdz tikt pie pasūtinājuma daudz labāk nekā talants (visa pasaule sajūsminās par Santu Ratnieci, bet cik viņu spēlē Latvijā?), turklāt vecas tantes tomēr naskākas koncertu gājējas nekā jaunie & trakie. Tāpēc, pieredzes placinātas, manas gaidas uz jauno operu nebija diezin ko dižas. Atkal aplauzos, tikai šoreiz pretējā virzienā - opera patiesi lieliska.

Skaidrs, ka mani bērnībā daudz par maz pēruši (pedagoģijas pamatlikums - jo bērnu vairāk per, jo labāks viņš paliek. Saku kā skolotājs ar 24 gadu pieredzi! ;D), citādi tāds izlaidenis nebūtu iznācis, un mūzikas skolā arī nav sūtījuši, tāpēc mani spriedelējumi par mūziku tādi infantīli. Klausījos & centos atrast līdzības ar agrāk dzirdēto. Brīžos, kad orķestrācija biezāka, tāds kā Mesiāns. Vai pat Ligeti. Brīžos, kad solistu pavada pāris instrumentu, velk uz Disapēnu. No harmonijām elpa ciet nerāvās, bet Elizabetes dziedājumā reizēm pavīdēja kaut kas no Šēnberga stīgu kvarteta ar soprānu (otrā?). Koris ne tikai dziedāja, bet arī čukstēja, klakšķināja, elsoja - gluži kā iz Lahenmaņa. Un tad kādā brīdī atausa - ja Santa Ratniece rakstītu operu, tā varētu būt līdzīga šai.

(tbc)

TRISTAN & ISOLDE, Deutsche Oper Berlin, 18. jūnijā

Laps rīts no Berlīnes! Daži teksti, kas tapuši krievu draugiem. :)

Как понимаешь, завтракаю & дрозню друзей. Одна подруга (у неё русский язык - родной) обычно после таких сообщений пишет: Ты меня убиваешь. Они (Deutsche Oper) собрали такой состав - Isolde, Tristan, король Marke (Matti Salminen - пристарейший финны, но как-всё поёт. Прошлую субботу был один из великанов в DAS RHEINGOLD). Brängene слышал пару лет назад в Wiener Staatsoper: той, которой надо было петь (Petra Lang - великая певица; с тех пор она из меццо стало сопраном и уже поёт Isolde), не здоровилось; администрация, видимо, надеялась, что она поправится, и когда так не происходило, перед каждом спектаклем спешно подискивала очередную замену. Эту бедняжку, которая будет сегодня Brängene, наверное, в утро спектакля привезли из Берлина, дали туфли на два размера маленькие, платье - на четыре большую, и сказали: Давай стране угля! Она была вся в испугавшись как кролик перед змеем, который душит (как это по русски?), явно under-перформировала, и ни какого угля не получалось. Уверен, что в своих стенах всё будет ништяк! А в Мариинском Brängene была Губанова! !! !!!! Про Kurwenal-a даже не слыхал.
Deutsche Oper Berlin - отвратительное здание: после войны главная опера (Unter-den-Linden) попала в советскую оккупационную зону, в З-Берлине тоже хотели развлечений, вот и построили в 60ых ж/б монстр. Там серьёзные проблемы с аккустикой (видимо, при строительстве не замуровали в стене девственницу - самый верный способ добыться отличного звука ;D). Там не лучший оркестр и обычно слишком пухлые дирижёры на закате.                                                             
 Первый антракт. Играют очень, очень хорошо. Лучше Tristan-a (Stephen Gould) & Isolde (Nina Stemme) во всём свете не найти. Brängene (Tanja Ariane Baumgartner) тоже отлично поёт. Kurwenal - так се, утончён как всё американское. (Того, кто должен быть в этой роли... Свет гасает...                       
 ...продали другой опере через улицу как Wotan-a (три раза слушал его - хорош). Хор поршивый - на подобии Grand Opera de Воронеж (или других станиц). Выпил вина 🍷, чтобы Liebestod лучше наслаждаться. Могли бы они помедленнее играть - чтобы подольше длилось! 🎼 Сногшибательно! :o         

DAS RHEINGOLD, Berliner Staatsoper, 11. jūnijs

Expresrecenzija draugiem Pēterpilī (WhatsApp-ā)

ДУ! Фчера опера была великолепна, но совершенно иначе выполнена, чем у Гергиева: Баренбойм сдерживает оркестр (звучит на подобии камерной музыки), по этому певцы никогда не должны петь выше своих возможностей (по громкости), и пение - сама прелесть. У Гергиева оркестр бушует, и певцы иногда должны петь по истине усердно, и ни у всех при таком усилии получается красиво. К тому же такой подход ограничивает выбор певцов - у некоторых не такой сильный голос, и их просто не слышно. В Мариинском таких не держут. Но после такого представления ты в состоянии полного опьянения. Waltraud Meyer (лучший Wagner-овский сопрано последних 20 лет) никогда не могла бы петь с Гергиевым: у неё не очень большой голос, и дирижёр должен учитывать её возможности. Иногда меня спрашивают: почему ты одну и ту же оперу слушаешь несколько раз. Ответ - потому, что каждый раз отличается от других, порой даже очень сильно.

CERĪBU EZERS, JRT, 26. maijā

Sens texts no WhatsApp-a

Starpbrīdī.
CERĪBU EZERS Jaunajā teātrī. Nav slikti, bet sajūsmā arī neesmu. Man par daudz dzīves, par maz mākslas. Citas Nastavševa izrādes bijušas stilīgākas.

Pēc izrādes.

Tikko beidzās, braucu mājās. Ar atrāvienu vājākā Nastavševa izrāde. Viņš ir izcils režisors, bet (izrādās) - pasūdīgs dramaturgs. No Blaumaņa lugām mana vislielākā apbrīna par SKRODERDIENĀM: kā viņam izdevies sapīt kopā daudzās sižeta līnijas tā, ka nekas "nekrīt" ārā (izņemot pastulbo ainu ar Pičuku & Anci pirtiņā kā iz vācu tautas romāniem 😝). Nastavševam ne tuvu tā neizdodas. Un kā režisoram varu pārmest publikas smīdināšanu. Ja vēlas ar to nodarboties, lai iet & iestudē kādu pliekanu joku gabalu Dailē. Dibenlīnija (bottom-line): man bija par daudz dzīves & par maz māxlas!

LOHENGRIN, Staatsoper Hamburg, 27. novembris

WhatsApp ziņa, rakstīta otrajā starpbrīdī.

LOHENGRINs; atlicis beidzamais cēliens. Nu, tā. Brīžiem tā kā būtu Wāgners, brīžiem - ne visai. Pagarlaicīgi. Mūzikai atdoties neizdodas, tāpēc prātā pārlieku citus redzētos -  ir jau nu gan paraugkopa, ar ko salīdzināt: Baireita, Vīnes Valsts opera, koncertuzvedums ar Concertgebouw orķestri Amsterdamā, Marijas teatris (vairākkārt). Un Berlīnes Vācu opera.
Orķestris - kā jau pie birģeriem, ne augstmaņiem. Opera tomēr ir galma padarīšana; ja brīvpilsētas kurpnieki, skārdnieki un vešerienes no dienesta brīvajā laikā sanāk kopā kaut ko uzspēlēt, tad prieka no tā vienīgi pašiem.  Un Kenta Nagano labākie gadi manāmi pagātnē. Turklāt pastulbs uzvedums (Konvičnijs - nebiju gaidījis tādu pieķeršanos apšaubāmai koncepcijai): darbība notiek pamatskolas klasē, Heinrihs Putnķeris - skolotājs, pārējie - Elzu, Ortrūdi & Telramundu ieskaitot - skolasbērni ar vecumam atbilstošu ietērpu un (ne)uzvedību: skraida apkārt bez mitas, kaujas ar koka zobiniem, mētājas ar papīra bumbiņām, rausta meitenes aiz bizem utt., utjp. Diezgan skaļi.

Un tad beidzamajā cēlienā sabīda solus gar sienām un klases vidū uz grīdas uzklāj Elzas un Loengrīna kāzu gultu. Tīņu sekss?
Labs Heinrihs un Telramunds, Ortrūde (mūsu ceļi iepriekš krustojušies) arī nekas, tikai skaļākajos brīžos netiek pāri orķestrim. Elza - prāva dāniete, visu dara ar spēku, augšās - baigais vibrato. Turklāt ietērpta baltā kleitā (tipiski LOHENGRINam & TANNHÄUSERam - labās meitenes baltā & izskatās pēc lidojošām mucām vai kā tamlīdzīga, sliktās - melnā & izskatās сногшибательно.). Galvas tiesu garākā par Loengrīnu - apresnējušu itāļu izcelsmes vietējo tenoru.
Dziest gaisma...

inside out

Beidzamais dējums pašam tā iet pie sirds, ka par to jāpiekladzina pilns pagalms. ;D Mijkrāsu jeb žakarda adīšanā visbiežāk labajā/redzamajā pusē labiski valdziņi, kreisajā/neredzamajā pusē - kreiliski, un tiem pa virsu - pārstaipi. Šai cepurei ir otrādi, un pārstaipi padara rakstu izplūdušu kā caur norasojušu rūti skatītu. Šī kāda trešā tāda manā mūžā, un vēl viena skatāma adītāju sociālajā tīklā ravelry.com.

Jebkurš raksts tādam izstrādājumam nederēs, jo pārstaipiem jābūt īsiem, citādi tie nokarāsies un būs liela iespēja, ka kāds var kaut kur aizķerties. Un vajadzīga dzija bez mezgliem, jo nav kur tos īsti paslēpt. Vairāk foto šeit.

MOLLIJA SAKA JĀ!, NT, 9. februāris

Marijas Bērziņas monoizrāde - Mollijas Blūmas monologs jeb Džeimsa Džoisa ULISA 18. nodaļa.

Skatījos izrādi otro reizi; pirmā bija pērnā gada nogalē. Man par kaunu, Marijas Bērziņas un mani ceļi līdz tam nebija krustojušies. Izcila aktrise!

Džoiss ir viens autoriem, kuru visbiežāk min, runājot par apziņas plūsmas (vienkāršāk sakot - kas prātā, tas uz mēles) paņēmienu literatūrā. Un Mollijas Blūmas 39 lappušu garais monologs (R., Liepnieks & Rītups, 2012) ir ši paņēmiena galēja izpausme - vienīgās pieturzīmes visā tekstā ir pēdiņas.

638. lappuse

Monologs, protams, krietni īsināts, jo tāda teksta daudzuma nolasīšana vien aizņemtu vairākas stundas. Bet Marija Bērziņa nelasa, viņa stāsta, rosīdamās pa māju: nomazgā un noslauka traukus, piešuj vīra svārkiem pogu (un atrod kabatā vēstuli tieši tajā brīdī, kad runa iegriezusies par viņa mīļākajām), iztīra zobus, noknibina kādam istabas augam sausās lapas, padzied, pamasē pazodi, lai tur neveidotos dubultzods, iedzer kafiju utt., utt. Un viss absolūti dabiski.

Teksti - kā jau sievietei (dīvainā kārtā publikā vismaz trīs ceturtdaļu dāmu; manuprāt, vajadzētu būt otrādi): par to, ka nav ko vilkt mugurā un šis tas vairs nelien, citām sievietēm - tās visas, protams, vai nu aitas, vai govis, bet tās, kas metušas acis uz Poldiju (Leopoldu Blūmu - Mollijas vīru), - reizē vienas un otras, pasūrošanās par šauro rocību, vieglas manipulācijas ar vecumu (tik tiešām vieglas, tikai pieci gadi nost!). Un, protams, par vīriešiem (kas patiesībā derīgi tikai vienam, un arī ne visi). Kad Mollija atceras kādu makten varenu vīrieša luņķi sevī, viņas augumam pārskrien tik acīmredzamas kaisles trīsas, ka gluži vai šķiet, ka tas notiek skatītāju acu priekšā. Un nepatikā noskurinās, atcerēdamās, kā Poldijs bučojis viņas dibenu: nu padomā tik, dibenu! Un gluži praktisks ieteikums vīriešiem mazgāt tur lejā vismaz reizi gadā. Esmu nolēmis turpmāk paklausīt šim ieteikumam. :)

Intonācijas & skatītāju (manas!) izjūtas: žēlums, aizkaitinājums, ir nu gan maita!, izsmiekls, visdziļākā smeldze (par aizsaulē aizsaukto dēliņu), iekāre - no visa pa druskai.
Kad skan aplausi un aktrise klanās, redzams, cik daudz spēka viņai prasījusi šī pusotra stunda. Atcerēties tādu teksta lēveni vien ir varoņdarbs! Un vēl - aktrisei ir lieliska valodas izjūta: protams, protams, lieliskais Soduma pārcēlums latviešu valodā, bet aktrises svarīgākais instruments ir kopts rūpīgāk par rūpīgu. Vienīgā neprecizitāte, ko saklausīju visā izrādes, bija "nē" vietā, kur būtu vajadzējis būt "ne". Apbrīnojami!
Ir kāds knifs izrādes sākumā, par kuru nestāstīšu - lai nelaupītu pārsteigumu tiem, kam tikšanās ar Molliju vēl tikai nākotnē.
Izrādes lapa teātra tīmekļa vietnē. Nākamās reizes - 2017. gada 9. martā & 5. aprīlī. Patiesi iesaku!

LULU, Staatsoper Hamburg, 15. februāris

Saite uz Hamburgas operas lapu

Apsvērumi, kas mudināja mani doties uz Hamburgu.
Intriģējošs satāvs: Lulu - Barbara Hannigana (Barbara Hannigan), kanādiešu soprāniste & diriģente (!). Pirms pāris gadiem Varļikovskis Briseles De Munt bija uzstutējis viņu uz puantēm un viņa varonīgi nodziedājusi visu operu, balansēdama uz pirkstgaliem. Grāfiene Gešvica - Anne Sofija fon Otere (Anne Sofie von Otter). Leģendāra vecās skolas dziedātāja. Esmu dzirdējis viņu vienu vienīgu reizi - kā Feldmaršalieni ROŽU KAVALIERĪ 1999. gadā Stokholmā. Ja piekritusi, tad noteikti zina, ko dara.

Pēc izrādes.
Austriešu komponista Albana Berga (1885-1935) LULU (1937) ir viena no manām pašām mīļākajām operām. Esmu to klausījies Ņujorkā, Berlīnes Valsts operā (divus  iestudējumus), Vīnē (divreiz), Kopenhāgenā, Oslo, Hamburgā (divus iestudējumi; otrais bija vakar, 2017. gada 16. februārī). Īsts modernisma meistardarbs ar ārkārtīgi sarežģītu likteni. Operas pamatā divas vācu dramaturģijas enfant terrible Franka Vēdekinda (Frank Wedekind, 1864-1918) lugas - ZEMES GARS (Erdgeist, 1895) and PANDORAS LĀDE (Die Büchse der Pandora, 1904). Daudzi uzskata Vēdekindu par modernisma aizsācēju dramaturģijā, un Rīgā (Jaunajā teātrī) sen sen (1994.g.) bijusi skatāma viņa PAVASARA ATMODA (Frühlings Erwachen, 1891), 2013. gadā uzvesta arī Leļļu teatrī (bez lellēm) un Liepājas teātrī (kā mūzikls). Lugā Lulu vīrieši (lauleņi, mīļākie, klienti) katrs sauc viņu citā vārdā, un Lulu nepārprotami uzlūkojama kā arhetips, ne no dzīves norakstīts sievišķis.

Bergs darbu pie operas sācis ap 1930. gadu, bet laiki drīz mainās: Vācijā pie varas nāk nacionālsociālisti, un viņiem ir arī sava estētiskā programma - jēdzienu deģenerēta māksla (Entartete Kunst) attiecina ne tikai uz tēlotāju mākslu, bet arī literatūru, mūziku, kino... Sapratis, ka opera, visticamāk, līdz skatuvei nenokļūs, Bergs no operas fragmentiem rada Lulu svītu (1934) soprānam un orķestrim.
1935. gadā kāds amerikāņu vijolnieks pasūtina Bergam koncertu vijolei, bet - kā noprotams - sākumā tas Bergu interesējis vienīgi piķa dēļ. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm nāk bezgalskumjš iedvesmas avots - 1935. gada 22. aprīlī astoņpadsmit gadu vecumā mirst Gustava Mālera atraitnes Almas Šindleres-Māleres-Vefeles un arhitekta, Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa meita Manona, kura Bergiem bijusi gluži kā pašu meita. Opera tiek likta pie malas, un dažu mēnešu laikā Vijoļkoncerts eņģeļa piemiņai (dem Andenken eines Engels) ir gatavs. Tvēriena ziņā (attiecībā uz manu dvēseli) no concertante skaņdarbiem tam līdzi stāv vienīgi Mālera devītā & desmitā simfonija.   Operai tobrīd gatavi divi cēlieni un trešā sākums un beigas, pārējais - klavieruzmetumi un piezīmes par instrumentācijas iecerēm. Bergam tā paša gada rudenī iedzeļ kāds kukainis, un komponists Ziemsvētku vakarā mirst no asins saindēšanās.
Ārkārīgi izsmalcināta (un sarežģīta) mūzika, kuras tapšanā prātam bijusi nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā jūtām. Prasa tikpat izsmalcinātu izpildījumu gan no mūziķiem, gan uzvedējiem, nerunājot par diriģentu. Aptuvenībai tur nekādi nav vietas! Un visādiem Pederseniem (vai Olseniem?) no Kopenhāgenas operas vajadzētu bez žēlastības dot ar lineālu pa pirkstiem - lai nemēģina celt to, ko nekādi nespēs nest.
Pēc komponista aiziešanas viņa atraitne vērsās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg, 1874-1951, Berga mentors kompozīcijā) ar lūgumu operu pabeigt, bet kaut kā neiznāca. Saprazdama, ka maz tādu, kam šāds uzdevums pa spēkam, Helēna Berga noteica, ka opera uzvedama tāda, kāda bijusi komponista aiziešanas brīdī (pirmie divi cēlieni un divas ainas no trešā). Biežāk gan mēdza (un vēl joprojām mēdz, īpaši Vācijā) spēlēt divus cēlienus un trešā vietā - Lulu svītu.
Kad Helēna 1976. gadā devās uz aizsauli pie dzīvesbiedra, austriešu komponistam Frīdriham Cerham (Friedrich Zerha, 1926; Rīgā skanējis viņa čella koncerts - ļoti interesanta mūzika!) paslepus pasūtināja pabeigt trešā cēliena orķestrāciju. Iznākums bija satriecošs: pirmizrāde 1979. gadā Parīzē Pjēra Bulēza (Pierre Boulez, 1926-2016, izcils franču komponists & diriģents) vadībā Patrisa Šero (Patrice Chéreau, 1944-2013, manuprāt, izcilākais pēckara franču teātra & kino režisors) režijā ar satriecošo Terēzi Stratasu (Teresa Stratas, 1938) titullomā kļuva vismaz par desmitgades galveno notikumu mūzikā. Esmu pārliecināts, ka neviena cita ieraksta tirdzniecība līdz pat mūslaikam nesokas labāk kā šī. Esmu klausījies Cerhas versiju Berlīnē un Vīnē, un manas ausis nekādi nespēj sadzirdēt trākeldiegus, tomēr beidzamajā laikā skaņražiem, kas, manuprāt, apveltīti ar pašapziņas pārmēru & sirgst ar paškritikas trūkumu, niez nagi ierakstīt savu vārdu mūzikas vēsturē līdzās Cerhas. Vienu tādu Pedersena (vai Olsena?) izstrādājumu dzirdēju pirms pieciem gadiem Kopenhāgenā & Oslo...
Hamburgas operu kopš 2015. gada vada amju japānis Kents Nagano (Kent Nagano, 1951), kurš - pēc afišas spriežot - greizsirdības vai alkatības vadīts -, citus orķestra priekšā nepavisam nevēlas laist. Tā nu man iznāca ar viņu divi vakari pēc kārtas. Bet kas ļauts (un pa spēkam!) Gergijevam, nav ļauts... Pirmajā cēlienā bija iezadzies kaut kas no lipīgām itāļu meldijām, tomēr ne pārāk uzkrītoši. Varētu teikt - pieklājīgs lasījums no lapas, ne vairāk. Asistents droši vien bija kā mācēdams izdresējis orķestri. Tomēr galvenie iebildumi pret dirģentu nevis par izpildījumu, bet par uzveduma koncepciju: pirmie divi cēlieni - ne ko pielikt, ne atņemt, bet otrajam (tobrīd nesaprotamu iemeslu dēļ) pievienota arī trešā cēliena pirmā aina; izmests Berga pabeigtais fragments, atstāti tikai uzmetumi vienām (dažbrīd divām) klavierēm un pavisam izretis ar vijoli klāt. Pirmajā brīdī pilnīga neizpratne - pēkšņi ārkārtīgi rūpīgi instrumentētu orķestra mūziku nomaina klaviermūzikas melnraksts. Turklāt neesmu pārliecināts, ka viss skanējušais bija Berga radīts, jo programmas grāmatiņā kā trešā cēliena partitūras autors  norādīts kāds - ne Pedersens un ne Olsens, bet Johens Noirāts (Jochen Neurath). Grāfienes Gešvicas dziedājums pašās operas beigās izskan visā krāšņumā (oooo - Anne Sofija fon Otere!), bet par pārsteigumu neseko aplausi, bet vijolniece, kas līdz tam slaistījusies pa skatuvu & reizēm piespēlējusi klavierētājiem, sāk orķestra pavadīta nopietni spēlēt. Pēc pāris taktīm pazīstu - Berga vijoļkoncerts. Hm, interesanti - cik lielu gabalu no tā būs ietrākelējuši. Pēc pauzes starp abām daļā saprotu - būs viss, tik to ne - kāda mārrutka pēc? Top skaidrs trešā cēliena pirmās ainas pārbīdes iemesls - viss trešais cēliens kopā ar vijoļkoncertu būtu daudz par ilgu.
Lai kaut mazliet notušētu to, ka kopā salaisti divi gabali, kurus saista vienīgi radītājs, koncerta laikā uz skatuves ampelējas Lulu (jā, jā, pati Barbara Hannigana! Kā lai te neatceras Mme Opolais veiksmi dabūt Nāras lomu Bavārijas valsts operā, kad Nina Stemme bija atteikusies (gandrīz) plika puscēlienu akvārijā sēdēt. Īstas zvaigznes tomēr zina pašcieņas robežu!) & četras viņas palīginkarnācijas, kas laiku pa laikam jau parādījušās uz skatuve: brīžiem stāv nekustīgi, brīžiem groza galvas un plaukstas, brīžiem tādā kā robota gaitā pārvietojas pa skatuvi. Vienbrīd viena no inkarnācijām uzraušas uz klavierēm, kas uz skatuves (tobrīd neviens tās nespēlē), brītiņu patup un tad noveļas uz grīdas kā sala pievārēts putniņš. Mani smacē tāds niknums, ka nespēju kaut maķenīt baudīt mūziku, kas vienmēr mani aizkustinājusi. Labi, ka sēžu visaugstākajā balkonā, jo domās plosās ārkārtīga vēlme nožņaugt režisoru & pie viena dažas no inkarnācijām. Asinsdarbs ar lielu labpatikšanu notiek tikai domās, tāpēc pēc izrādes nevienu neaiznes ar kājām pa priekšu un neizved melnajā bertā. ;D Bet, objektīvi vērtējot, vijoļkoncerta izpildījums noteikti nebija zemē metams, jo par solisti (Veronika Eberle) tīmeklī atsauksmes galvenokārt cildinošas. Kad vijoļkoncerts izskanējis, man par izbrīnu, atskan skaļi aplausi: vācu tautai gājis pie sirds. Pošos prom, jo drīz autobuss uz Berlīni. Mani tik drīz te neredzēs.
Barbara Hannigana teicami tiek galā ar lomu (izņemot pašu sākumu, kur reizēm ieskanas nepiedodams vibrato), turklāt ir lieliska aktrise, tomēr augstākās līgas opernami Vīnē, Berlīnē, Ņujorkā, Minhenē šai lomai ņem citas - Mojcu Erdmani, Marlīzi Peterseni, Kristīni Šēferi. Interesanti būtu dzirdēt viņu kopā ar jēdzīgāku diriģenu. Lieliska ir Anne Sofija fon Otere grāfienes Gešvicas lomā, turklāt viņa spējusi palikt malā no kumēdiņu taisīšanas uz skatuves. Arī vīriešu lomu izpildītāji (doktors Šēns - Jochen Schmeckenbecker, Alva - Matthias Klink, Sigolcs - Sergei Leiferkus) gluži labi, taču saģērbti tik līdzīgi viens otram, ka uzreiz var sazīmēt vienīgi Alvu ar sarkanu parūku galvā.
Un tagad par lielāko bēdu - iestudējumu. Šveiciešu režisors Kristofs Martālers (Christoph Marthaler) it kā daudz dzirdēts, tomēr man prātā neviena viņa iestudējuma, ko būtu redzējis vai par ko - lasījis. Beidzamos desmit gados iestudē arī operas, tostarp ticis arī pie TRISTĀNA Baireitā. Pirmais neizpratnes brīdis, kad paceļas priekškars izrādes sākumā: skatuve pietaisīta ar veselu lērumu neobligātu lietu kā no komisijas veikala: pāris galdu ar krēsliem apkārt, divi podesti, uz kādiem cirkū parasti dresēti kustoņi sēž, tāda kā milzīga kaķu māja - Lulu guļvieta, augsts mikrofona statīvs ar garu izlici kā celtnim un vēl, un vēl.  Skatuves grīda raibos pasteļkrāsas četrstūros. Tērpi tādi paši - kā no otrreizēju apģerbu veikala, tikai pamatīgi nomazgāti. Skatuves dibenplānā - skatuvītes paaugstinājums ar priekškaru, taču īsti to operas laikā neizmanto.
Atveras priekškars, bet mūzika nesākas: vīriņš, kurš pēc tam deklamēs operas prologu, pa vienam no aizkulisēm uzstumj uz skatuves visus operas personāžus, ar dīvainu kustību gar viņu muguru tā kā tēlus ieslēdz, tā kā atraisa iedomātu trakokreklu. wtf?
Šī mana astotā vai devītā LULU izrāde, tomēr jāķeras pie sižeta izklāsta, lai saprastu, kas īsti notiek. Daudz pašmēr(ka)ķīgu izdarību: veči Lulu staipa kā lelli (atceraties plakātus sabiedriskā transporta pieturās Tevi pārdos kā lelli?), un reizēm viņai jādzied, kārājoties ar galvu uz leju vai svecītē. Patiesībā saskaņā tā ir Lulu, kas večus tin ap pirkstu. Izpaliek kino aina (Bergs libretā paredzējis gabaliņu melnaltas mēmas filmas, kur Lulu slimnīcā ar holēru); tās vietā palīginkarnācijas veido kaut ko neizprotamu.
Gāju uz autoostu, un gribējās vai nu dauzīt galvu pret mūri vai pielieties līdz ūkai. Lai drīzāk aizmirstu šo vājprātu. Nav pat laika līdz Reperbānim aiztecēt dvēseli paveldzēt. ;)

Intervija ar Barbaru Hanniganu un maķenīt ieskata uzvedumā. (ARD tālrādes materiāli).

Manchester by the Sea (filma)

Tapis gatavs svētdien, 12. janvāra pēcpusdienā.

Vakar biju nodomājis aizdoties uz Konservatorijas operas studijas iestudēto Feručo Buzoni (Ferrucio Busoni) ARLEKĪNU. Pusceļā atklāju, ka izrāde jau labu stundu kā sākusies (bļāviens, kurš sāk operas izrādi četros pēpusdienā). Griezties atpakaļ negribējās & sāku meklēt kādu citu izklaidi. Atradās - filma ar nosaukumu Manchester by the Sea. Daudzsološi: ieguvusi kādas nebūt balvas solīdos festivālos, būs britu angļu valoda (man tā skan kā mūzika) & britu melnais humors (āāāā!). Tajā brīdī nepiešķīlās, ka tā Mančestra taču zemes vidienē. Tā arī bija - (it kā) neatkarīgs amju izstrādājums. It kā tāpēc, ka jēdzieni amis un neatkarīgs ir pretmeti, kas viens otru izslēdz.

Vismaz mana pieredze ar viņu filmām pēdējos 15 gados bijusi kā ar RIMI tomātiem februārī: skaidri zini, ka plastmasai nebūs pat tomātu piegaršas, tomēr roķele reizēm pastiepjas. Tfū, labi, ka neiekāpu! Atkal būs miers uz pāris gadiem.

Fabula: Keisija Afleka (Casey Affleck, Lī) varonim nomirst brālis, Lī jāuzņemas atbildība par sešpadsmitgadīgo brāļadēlu Patriku (Lucas Hodges) un tāpēc vismaz uz laiku jāpārvācas atpakaļ uz Mančestru - miegainu mazpilsētu Masačūsetsas ziemeļos -, ar ko viņam saitās daudz sāpīgu atmiņu. Norakstīts kā no dzīves, nekādu ekstravaganču, turklāt maķenīt velk uz skatītāju raudināšanu.
Man patika scenārija veidojums -  nelineārs sižets: filmas pamatdarbības gaitā iepīti Lī atmiņu fragmenti, turklāt tas darīts tā, ka iesākumā skatītājs nemaz neapjauš, ka sācies pavisam cits stāsts.
Lieliska centrālās trijotnes - Lī, viņa bijušās sievas Rendijas (Michelle Williams) aktierspēle (no Staņislavska viedokļa); pārējiem ar tēlošanu kā nu kuram.
Visvairāk amju filmās mani kaitina ilustratīvisms un štampi: galvenais varonis iet pa ielu un mētā tenisa bumbiņu pret zemi = nespēja izšķirties; slimīcas gaitenis ar ārstiem, kas sagaida galveno varoni = nāves ziņa;...un tā katram kadram pirmajās trīs sekundēs saskatāms nepārprotams mērķis. Un šajā filmā tādu kadru bija no vienas vietas. Skatītājs paņem paņem popkorna turzu vienā rokā, XXL kolu - otrā, iezveļas krēslā & kļūst arvien trulāks un trulāks.
Mančestras montāža atškiras no tā, kā tas darīts amerikāņu mainstream-a filmās, un man netīk ne viens, ne otrs. Skaidrs, ka tikai diži meistari var īstenot 80 minūšu garu kadru (jā, jā, visa Sakurova filma Krievu šķirsts/Русский ковчег (2002) ir viens vienīgs kadrs), bet filmas saraustīšana ~15 sec ilgos gabaliņos - jo publika nespēj ilgāk noturēt uzmanību pie vienas ainas - manuprāt, ir režisora padošanās (vai koncepcijas trūkums). Šajā filmā kādri ir gari, daudzviet pārlieku gari, un filma pārraibināta ar gabaliņiem mašīna aizbrauc, mašīna atbrauc, jo režisors un scenārists nav spējuši citādi pamatot darbības vietas maiņu vai lēcienus laikā.
Trakoti vājš ir arī operatora darbs: filmā nav izmantota palielinājuma maiņa (kameras uzbraucieni un atbraucieni) - arī tad ne, kad rādītas sejas. Visi iekšskati bez izņēmuma filmēti ar nekustīgu kameru, un plāna maiņa panākta ar montāžu. Vienīgi dažos panorāmveida ārskatos kamera ir kustējusies.
No dzīves norakstīti ne tikai stāsts, bet arī varoņu valodiņa. Visticamāk, esmu klīrīgs vecmeitis, bet mani patiešām kaitināja ej dēt, mātesdrāzējs un pakaļas caurums katrā vārda galā no dažāda izmēra un dzimuma mutēm. Bez jebkādas stilizācijas. Nav vairs Oskara Vailda laiki!
Kritika filmu uzņēmusi ļoti atzinīgi, un gaidāms, ka tā saņems lēveni balvu, ASV kinokadēmijas figūriņas ieskaitot. Ja šī ir viena no labākajām, tad kādas gan ir vidusmēra amju filmas? Brrr! Sentimentāls pastāstiņš bez jebkādiem vingrinājumiem prātam. Monitorings veikts; nu būs atkal miers uz gadiem pieciem.