Karpati, trešā diena (17. janvāris)

Visa diena vienā braukšanā. Pirms astoņiem dodos prom no sava Sniegbaltītes mitekļa, aizslidinos līdz autoostai & noķeru iepriekšējo autobusu uz Mukačevi (15 min pirms paredzētā laika). Pa Rietumukrainu lielākoties braukā nenosakāma vecuma PAZiņi, kuros ap 30 sēdvietu, bet stāvvietu vajadzības gadījumā pusotrtik. Mūsu zemās grīdas brīnumi tur būtu beikti jau pēc pirmā brauciena. Šoferīši nav baltos kreklos un reizēm diezgan neiecietīgi, bet pret tūristiem attieksme īpaša – kā pret viegli iepalikušiem bērniem: шо с такого возьмёшь.
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...

(the eagle has landed - šis fragments tapa Ļvivas lidostā, un šajā brīdī nolaidās kopš iepriekšējā vakara gaidītais ļitaks no Kijevas. Turpinājums jau no Sarkandaugavas.)
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē

Mana burvju plāksnīte ;))))

arī pretējā virzienā braucošos – ievēroju, kā mašīnas piebremzē un braucēji snaiksta kaklus, cenzdamies izlasīt, kas uz plāksnītes. Labi, ka neviens grāvī netrāpa! Abas reizes (jo pirmais apturētais busiņš brauca tikai pusceļu) vestgribētāji ceļmalā nebija jāgaida ilgāk kā 30 sekunžu.
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.

Karpati, otrā diena (16. janvāris)

Brauciens līdz Užhorodai sešas stundas. Stāstīt par tālsatiksmes vilcieniem būtu muļķīgi: tiem, kas tajos braukuši, pietiks aizvērt acis, un aina būs dzīvāka par dzīvu; jaunāki vienkārši rauks uzacis pārliecībā, ka tā nu gan nevar būt. Mainījies nav itin nekas: ne akmeņogļu krāsniņa vagona galā кипяток-a iegūšanai, ne logi, kurus nav iespējams atdarīt, ne liegums izmantot ateju (šis nudien īstais vārds!), kamēr vilciens piestājis stacijā. Trūka vienīgi vētrainas sabiedriskās dzīves, jo braucām nakti.
Pulksten 8.12 saņurcīts, izspūris, un miesai kā plāksteri pielipušu t-kreklu izkāpju Užhorodā – tā galastacija. Kājām dodos uz pilsētas centru. Lec Saule, un gaisā tīkams saltums, ap -10c. Ietves vienā ledū, jo valstij svarīgākas lietas – karš & josta savilkta krietnu gabalu aiz beidzamā cauruma. Cits ašāk, cits rāmāk, bet visi kaut kā uz priekšu tiek, un asiņu peļķu arī nemana.
Pie kādas bezparoles tīmekļa vietas tālrunis beidzamiem spēkiem aizsūta noīrētā dzīvokļa saimniecei jautājumu par ierašanās laiku un kļūst tumšs & mēms.
Iegriežos grāmatnīcā pavaicāt, kur tūrisma izziņu centrs, bet grāmatnieces pašas man visu izstāsta sīki & smalki. Pēc viņu ieteikuma iegriežos kādā kafejnīcā pabaroties un pabarot arī tālruni. Brokastis par vienu eiru 1,89m tēvainim! Ну, надо же!
Atraksta saimniece, ka dzīvoklis gatavs un varu ierasties, kad vien vēlos. Dodos turp – ap stundas ceturkšņa gājienā no centra. Apžēliņ, dzīvoklis pa savrupmājas visu otro stāvu; divas guļamistabas. Nāksies kā draiskajai Sniegbaltītei nakts vidū ne reizi vien celties, lai aplaimotu visas gultiņas. Liekos pusstundiņu pasnaust: nekas tā neuzlabo sejaskrāsu & nemaitā figūru kā pēcpusdienas dusa (šķiet, Pāvils Rozītis). Vēl priekšpusdiena, tāpēc figūrai, cerams, pārāk lielas skādes nebūs.
Pieceļos atsirdzis kā jauns & žirgts jūras lauva un metos ielās. Užhorodā neesmu pirmoreiz: (manas pirmās) augstskolas laikā braucām šurp marta beigās trenēties, un nācies būt arī pēcāk. Padomju laikā pāris reižu nedēļā pat ļitaks no Rīgas šurp lidoja. Ja nepaveicās & neizdevās dabūt biļetes, vajadzēja kulties caur Ļvivu – turp lidoja katru dienu.
Šķirtība no vecmāmiņas Austroungārijas pilsētai par par labu nav nākusi: ielas bedru bedrēs, dažādu vēlāku laiku arhitektūtas pērles, turklāt visai netīrs. Nav brīnums, ka Aizkarpati sapņo par pievienošanos kādai no Ukrainas kaimiņvalstīm – Угорщина-i 🇭🇺, Словаччина-i 🇸🇰 vai sliktākajā gadījumā Румунiя-i 🇷🇴, jo Kijevas valdībai zemes nostūris neintersē ne tik, cik melns aiz naga, bet robežas ar mīļo vecmāmiņu 🇦🇹 vairs nav. Kā par izsmieklu par apgabala pārvaldnieku iecelts vecs komunistu funkcionārs uzvārdā Moskaļs (москаль – nicīgs krievu apzīmējums; atrodams arī Anšlāva Eglīša darbos).
It kā pilsētas gavenais apskates objekts – varena pils paugura galā, tomēr citu ceļotāju atsauksmes par to visai necilas, tāpēc nolemju sākt ar brīvdabas muzeju turpat līdzās. Bingo! Paugura nogāzē pašā pilsētas vidū kādi trīs vai četri desmiti ēku no dažādiem Karpatu rajoniem: krogus, baznīca, ūdensdzirnavas, dzīvojamās & saimniecības ēkas; zedeņu žogi, dārzi ap mājām, tāda kā 20 priežu meža skupsna. Gaisā pāris grādu mīnusā, debesīs neviena paša mākoņa, & Saule tomēr augstāk nekā Latvijā šajā laikā. Gar jumtu malām pilnā sparā lāso lāstekas, sniegā ap katru gruzi veidojas ieplakums – sajūta kā marta beigās. Un vēl brīva nedēļa priekšā! (Vislabāk izdodas atpūsties tad, kad citiem jāstrādā, vai ne?) Kā jau teikts, paugurs ar pili & muzeju pilsētas vidū, un ir tāda dīvaina sajūta, tuvāk un tālāk skatot rūpnīcu dūmeņus, blokmāju rajonus un dzelzceļa tīklojumu pilsētā. Vēlāk kāds pastāsta, ka vasarā muzejā ganoties bariņš aitu.
Atnāk arī grupiņa skolasbērnu, kāda 6. klase; bērni kā bērni, tomēr visumā daudz uzvedīgāki nekā man pazīstamie, kam bērnu tiesību apstāvēšanas tantītes zilos kostīmiņos katru dienu lej savas gudrības iekšā. Kā noprotu, vēstures stunda.

Sprīdi gaŗš Užhorodas iedzīvotājs

Muzeja lepnums - baznīca šķindeļu klātiem kupoliem - vaļā, un tajā pieskatītāja runā pa tālruni. Ieklausos - nav ne ukraiņu, ne krievu. Maģāru! Latvijā man vairāki draugi igauņi, tāpēc apmēram zinu, kā somugru valodas skan. Vairākas minūtes (no)klausos sarunu - nesaprotu ne vārda, drīzāk baudu kā mūziku.
Iemetu acis arī pilī: mūri vareni, bet kāds centies tos uzlabot ar (vismaz manā saprašanā) bezgaumīgiem izrotājumiem: čugunā lietu grieķu diska metēju ar paprāvu caurumu galvā, plastmasas Ziemassvētku egli, Jēzusbērna dzimšanas ainu ar košu krāsotām saplākšņa figūrām, un vēl, un vēl.
Vēlreiz izstaigāju centru: lai arī spoža Saule, tomēr pilsēta visai netīra un noplukusi. Dīvaini, jaunības atmiņās nekā tāda. Laikam jābrauc tad, kad japāņu ķirši (pilsētas lepnums!) vai garākā liepu aleja Eiropā ziedonī.
Atrodu pastu, iekrītu kārībā un nopērku pastmarkas aiznākamajam un aizaiznākamajam braucienam uz Ukrainu (jo nākamajam to jau gana). Pilnīgi noteikti, tik skaistu marku nevienai citai valstij Eiropā nav.
Vakaru pavadu, plānodams nākamās dienas braucienu: Užhoroda–Mukačeve–Teresva–Ust-Čorna. Var šķist dīvaini, bet Ukrainā atjaunināti autobusu (tostarp privātu) saraksti atrodami tīmeklī, turklāt autobusi arī brauc pēc saraksta.

Karpati, pirmā diena (15. janvāris)

Piezīme: izrādās, tagad pieņemts atveidot Aizkarpatu apgabala galvenās pilsētas nosaukumu kā Užhoroda (ne Užgoroda). Atvainojos lasītājiem, kas lasīja šo tekstu pirms labojumiem.

Stāsta sākums meklējams agrā rudenī, kad (ar dažām celakaja.lv smeltām gudrībām) lidojums VNO-LWO-VNO bija dabonams par 33 naudiņām. Kā lai ļaudis vāju gribu no tāda kārdinājuma atsakās!? Biju jau nopircis SimpleExpress biļetes uz Viļņu & atpakaļ (par veselu trīnīti gabalā), kad МАУ (міжнародні aвіалінії України) attapās, ka ziemā maršrutā Viļņa-Ļviva лiтак-u piepildīt nevar, lidojumu atcēla & piedāvāja lidināt mani caur KBP (Киïв-Бориспiль). Autobusa biļetes izkūpēja gaisā, bet tieši laikā nāca citā ceļakājas gudrība - pērkot airBaltic biļeti no bravofly.com ar Maestro karti pieaugušajam ar zīdaini, cena dīvainā kārtā nokrīt līdz 1,19 eirām. Jā, jā, vienai eirai & deviņpadsmit centiem! Izdomāju zīdaini (vārdā Gustavs M., starp citu; dzim. 27.03.2015.) & nopirku biļeti. Zīdainis jau no paša sākuma nebija pārāk dedzīgs uz to lidošanu; tā arī bija - beidzamajā brīdī pateica nē!, & es lidoju viens.

Sāku lidot ap 1pm no Rīgas (ar jauno CS300 bombardieri - laps!), beidzu ap 9pm Ļvivā. Makā bija noglabātas dažas trolejbusa biļetes (LWO ir 7 km no pilsētas centra) par 7 centiem gabalā, trolejbuss tūliņ arī nāca & viens divi biju centrā.

Kas visiem ielu nepietiek... ;o

Mana mīļā kafejnīca ЛЮФТ Kopernika iela (stingrs minimālisms interjerā - kā par spīti ukraiņu kvēlajai mīlestībai uz zeltu, Faberžē & Swarowski) bija ciet, tāpēc nācās meklēt ko citu. Atradu ПУЗАТу ХАТу - pilnīgu LIDO līdzinieci; piepildīju ne tikai vēderu, bet arī tālruņa bateriju. Pavazājos pa pilsētu - opera tik vēlā stundā vairs neko nepiedāvāja - & gāju uz kādu sporta bāru īsināt laiku ar vīnu & pastkartēm (tie, kuru adreses man zināmas, ar laiku ko saņems; pievērsiet uzmanību markām!). Noīsinaju līdz  pusdiviem, kad bāru grasījās slēgt & man bija laiks doties uz staciju.

Ļviva ir Rīgas izmēra pilsēta (~600 tūxt. ļaužu), naktī spoži apgaismota un, manuprāt, drošāka par Rīgu. Pirms diviem biju stacijā, vilciens (Kijeva-Užhoroda) jau bija pienācis, dabūju gultasveļas komplektu & biju atslēdzies, pirms vilciens bija devies ceļā (2.21am).

African

I very seldom knit ethnographic (especially, my native Latvian) patterns because of their regularity and predictability: if there is a straight line of stitches on a cap, it has been straight miles before that and will continue the same way afterwards. For me, those patterns are lifeless, frozen, petrified.

Recently, I came across an African printed fabric pattern on shutterstock.com. Actually, it said Navajo, though I suppose it might be African as well. What appeals to me in the pattern is its spontaneity: although the pattern follows a general trend, small deviations that make the whole thing live are omnipresent. One can even see as if small pieces of debris stuck to the printing roll. I am immensely proud about the outcome.

Strictly black’n’white with red flowers  (leftovers of leftovers)  on the inner brim for the recipient's private use.

More photos on ravelry.com

im wunderschönen Monat Mai*

  A brief account of my insanity (2)**

Sapņa tīksmi vardarbīgi pārtrauc modinātājs. Pusseptiņi. Jāceļas. Acis neatvēris, sataustu radio pulti un saspaidu kaut kādas ziņas. Pamazām pieslēdzas prāts: Nafig tev tas vajadzīgs? Tāpat šodien nekā nebūs! Šodien nekā nevar būt. NEKĀ! Paliec taču gultā!
Tomēr pieslienos. Visticamāk, tādēļ ka spiediens laužas ārā. Aizsteberēju līdz baltajam fajansa izstrādājumam un cenšos trāpīt. Bļāviens! Mugura! Nav vairs pirmā (un arī ne otrā un trešā) jaunība, un ir pāris dienu gadā, kad dabūt zeķes kājās bez citu palīdzības ir teju neiespējami. Šodien ir tieši tāda. Nē, toč’ šodien nekā nebūs!
xxxx. gada yy. maijs. Rīgas maratons. Tāda pati vienotība, tikai skrējienā – tā maratona plakāts. Vecuma plānprāta uzplūdos esmu pieteicies maratonam. Pilnam. Līdz startam trīs stundas. Nē, lai viņi vienojas bez manis!
Atpakaļ gultā tomēr nelienu. Uzlieku karst ūdeni kafijai un ķeros meklēt skriešanas mantiņas: nav ierastā krekliņa un šortu, nav! Cik vien atceros, maratonu allaž esmu skrējis melnā. Tagad nav! Arī vēl tas: jā, laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs. Atceros: remonta laikā esmu šo to aizvedis pie mammas, un tur arī mans melnums. Neko darīt, šodien būšu zilais. Labi, ka vieglās mača krosenes rindā starp daudzām citām. Piespraužu numuru, un vēl, protams, POLARs (pulsa monitors).

Bez tā nevienu skriešus soli – cik ziemu, cik vasaru, cik pudu sāls kopā sviedros izliets. Ja kāds par mani vispār kaut ko zina, tad tas ir viņš: asins garšu mutē finišā un lūzienus, dirty dozen (12*400 m ātrumi) un garo skrējienu šķietami vienmuļās stundas. Paldies, Draugs!

Kafija – nē, drīzāk darva – ievilkusies, un kopā ar greipfrūtu tās manas čempiona brokastis. Laika ziņas: šobrīd Rīgā +16c, dienā līdz +23c, mērens dienvidu vējš līdz …m/s. Pārāk cool nebūs. Māmulīt, dzirdi, jau nosita trīs, laiks nu ir celties un posties, un auties.
Eju uz trolejbusu: Rīga vēl guļ, tikai pa kādam sētniekam rosās, un daži suņi izveduši saimniekus pastaigā. Mana nomale neskrien, vismaz maratonu un pusmaratonu ne. Tā tomēr nav: trolejbusā vēl viens skrējējs. Sasveicināmies, kaut gan neesam pazīstami. Pa ceļam iekāpj vēl daži.

Nē, šī diena tomēr nav plānprāta uzplūdu rezultāts. Beidzamais mēnesis bija svētlaime katrā solī: sen nebiju trenējies ar tādu prieku, POLARs šķita tāds kā lēnīgs palicis, un svari rādīja, ka Zeme mani nav tik viegli pievilkusi vismaz desmit gadu. Un tad - beidzamā nedēļa. Vecumvecā patiesība – tajā uzlabot neko nevar, bet visu sad*%#t ir vieglāk nekā divus pirkstus…. Acītē jau arī neviens nedomā, ka būs perebors. Beidzamais nopietnais treniņš pirmdienas rītā eiforisks: ātrums tāds, ka pašam bail paliek, un šķiet, ka zemei pieskaros katrā trešajā solī un elpoju tīru skābekli. Tik tāds nieks – paliela asiņaina tulzna uz mazā pirkstiņa, bet ar to pietiek, lai vakarā būtu +40c. Tas nav saaukstēšanās karsonis, kad svīsti, un no tā kļūst vieglāk. Otrdien, trešdien un ceturtdien neizkāpju no gultas. Jūtos pilnīgi izdr%#ts visādā ziņā. Piektdienas pēcpusdienā aizeju paskriet 20 min – pilnīgs , vismaz pusminūte uz kilometru klāt, nekā bijis iepriekšējā nedēļā pie tāda paša pulsa. Sestdienas rītā maķenīt labāk, bet tikai maķenīt. Vakarā modinātāju tomēr uzlieku.
 
(tbc)

* im wunderschönen Monat Mai - Roberta Šūmaņa dziesmu cikls
** pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=marathoning) began

A brief account of my insanity (1)*

Savu pirmo maratonu noskrēju, kad man bija..., well - ļoti sen. Nolūzu ap 35. kilometru, līdz finišam mani apdzina turku-krievu kara veterāni un stīvas vecmāmiņas lielā skaitā, pēc tam mani pārģērba draugi, nākamās divas nedēļas lejup pa kāpnēm kāpu atmuguriski un biju ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka visi, kuri skrien maratonu, ir galīgi apdauzīti.
Pagāja, well, diezgan daudz gadu, un pienāca menopauze. Atšķirībā no sievietēm, kurām tās izpausmes ir dziļi individuālas, ir tikai divi veidi, kā tā pārsteidz vīriešus, - viņš 1) uzkāpj bēniņos, atrod vectēva motobraukšanas cimdus un ādas ķiveri un dodas pirkt Porsche; 2) nolemj noskriet maratonu. Manai blokmājai bēniņu nebija, man pašam vienīgā kredītkarte - patukša, tāpēc atlika tikai otrais.
Nezinu, vai gadi bija devuši viedumu, vai ņēmuši ātrumu, bet savā otrajā reizē vecmāmuļu sabiedrību baudīju pirmajos desmit kilometros. Tad tā kā auksti palika, tā kā kauns, un nolēmu maķenīt pielikt. Liku, liku, līdz pienāca beidzamie desmit kilometri ar pazīstamo ainu. Tikai tagad es biju apdzenošais veterāns, ne noplīsušais gurķis, he, he. Grūti jau nācās tikt augšā Deglava tiltā beidzamajā kilometrā, toties, lejupceļā ieskrējies, tiku līdz finišam ar zināmu pašcieņu. Un pārliecību, ka nākamais maratons būs tajā pašā rudenī. Spēju ne tikai pārģērbties un tikt mājās saviem spēkiem, bet vakarā vēl veselu operu nosēdēju (neies tak sū** maratona dēļ pirmizrādi laist garām; taisnības labad gan jāsaka, ka nebija gluži Wāgners, bet agrīnā klasicisma izstrādājums nepilnu 2h ilgumā).
Gājuši gadi un maratoni, krājušās atmiņas un (kaut kur skapī, groziņā) medaļas - maratona spožums un posts: medaļas dod visiem, kuri spēj saviem spēkiem aizrāpot līdz finišam, un nākamajā rītā lidostā neviens atmīnētājs - kuriem nākas visu to bagātību savos rentgena aparātos aplūkot - nespēj pateikt, kurš bijis pirmais un kurš - beidzamais.
Kādā ārzemju skrējēju vietnē kādā profilā reiz uzdūros šādiem vārdiem: won’t stop running til the cops pull the trigger. Es arī ne. Bet tas jau ir cits stāsts.
(tbc

* pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=knitting) began

Mana profila teksts adītāju sociālajā tīklā www.ravelry.com

I come from a country where every lady knits, otherwise they cannot fill up their dowry chests and become spinsters as a result. At least, it used to be that way until late 19th century. Now they wear trousers, smoke, use bad language and do not give a sh#t about being a spinster (or knitting).

So, as my mum was industrious (or lucky) enough to get married even twice, there was always a knitting around in our home, & I learnt to cast on between my first black eye and last pair of tights, e.i. around the age of six.

No advance happened within next six years. When I was around twelve, I tripped at school while running, flew farther than Bob Beamon did in Mexico’68, crash-landed into a wall, got a concussion & had to spend a fortnight in bed. Here the story-line splits: my most awesome friends claim the blow was so strong that it led to profound shifts in my personality while my own version is as follows: Can you imagine a hyperactive, 12-year-boy in bed for whole two weeks (fourteen days)? I cannot. It did not happen to my over-caring parents to tie me up; the only thing they did do was to take the fuse out of the telly. So, I had to apply a good deal of imagination in order to kill so much time. As usually, there was a knitting around, & by trial & error I learnt to knit, most probably at a rate of 3 spm (stitches per minute).

Another standstill for another ten years. Here I have to tell about my dear friends. Generally, they fall into two categories: men who run & ladies who fancy Wagner (I am not speaking about lays here!), although there are a few female runners one of whom even pretends to be fond of Wagner (by the way, have you seen WINDOWS by Peter Greenaway? A great way of categorising.).
I have been running for three quarters of my life. I am on the wrong side of fifty, so you can calculate the number of years on the run yourselves (if you get over a hundred, you are on a wrong way & are strongly advised to stick to knitting washing-up cloths exclusively. By no means can one spoil them. ;D). So, men came first & all of them were runners. I had knit a running cap for myself, some of them wanted one too, & so it began. If you have been running, you would know for certain - no pompons, fringes, flaps etc - anything that bumps, bounces or moves. This is where the simplistic shape of my caps comes from. Some of my friends have been around for so long & have got so many caps they must have launched moths farms to cope with them (the caps, I mean).

Regarding Wagner & opera in general - my dear mum’s greatest flaw was/is that she is a woman (allegedly, most mothers are), & consequently she would take me to feminine operas only. Somehow, they all were about sheer harlots or nearly ones. Their names have long faded from my memory (age!) but I do remember plots of some. In one, the poor thing had an argument with her ex-client (he probably had paid her too little) which ended in an explicit transaction using cash - it was beyond my understanding why they did not pay each other by bank transfer or at least by check. Eventually, she died from a terrible ailment (presumably, a sexually-transmitted one) in so much pain that she kept yelling for quite a long while before the curtain finally fell. In another, an Eastern girl had fallen for an American soldier (she must have been Vietnamese - the crisis broke out around that time) & had had an illegitimate child with him. I do not remember anything else about this one but a funny-named servant - either Mazda or Honda. (If you recognize the pieces, be so kind & let me know the names, please.) Naturally, I came to a belief that opera is a totally corrupt & promiscuous thing (viena m#*@īga būšana - Latvian) one should stay well clear of. As soon as I could, I dug my heels in & would not go there any more. Since then, not only do I avoid tarts but also tart-osers like Verdi & Puccini.

So, I would not go there until I was in my thirties. To my great surprise, I discovered there are operas and operas. The newly-discovered ones were all about noble & virtuous maids who strive to revenge their fathers’ treacherous deaths and restore they honour or lie for centuries on a blazing mountain-top awaiting for the right one to come rather than falling for the first passer-by. My surprise was even greater when I found ladies in the audience. I have made friends with quite a few, & they have got caps from my though they have had to put up with the shape. (I assume they would prefer something more resplendent - a beret, some lace or whatever.) But - you know - you cannot teach an old dog new tricks.

I have so many pastimes I hardly have the time for work, & knitting has to share the leftovers with the others. I would not be working at all had I not over years developed a nasty habit of having three meals a day . Actually, my most prolific knitting times are when my legs are injured & I cannot run. Otherwise that is about marathoning - have done thirty-one so far. At a time when it is grim for Austria, every cripple must be at his post.

10 filmu, kas likušas gustava ❤ sisties straujāk

Mīļais Grīnevejs saka, ka tikai divas tēmas ir mākslas cienīgas - sekss un nāve. Es teiktu, ka vēl nepieciešams sviests.

Šī ieraksta tapšanu pamudināja WhatsApp sarakste ar Liliju: ieraudzījis ziņu par Porno uzņemšanu, aizsūtīju to viņai ar piebildi, ka sīkvela avots Trainspotting noteikti ir starp manām desmit vismīļākajām filmām. Lilija vaicāja, kas tad ir pārējās, un es biju spiests uz ātru roku sastādīt sarakstu.

Saraksts tapa un ir atrodams maķenīt zemāk, bet tikām daži koment(ār)i. Manu jaunību pamatīgi aptumšoja sociālistiskais reālisms, un no šīs traumas es nekad netikšu vaļā. Manā ieskatā autors ir tādās pašās attiecībās ar savu (daiļ)darbu kā Dievs ar pasauli - proti, viņš ir radītājs. Un ja radītais pārlieku atgādina Dieva pasauli, tad tas vienkārši ir plaģiāts jeb izdomas mazspēja.No otras puses, mūsu zināšanas/pieredze ir ierobežotas ar Dieva pasauli: nu, apmēram tā, kā bērni zīmē marsiešus - ar septiņām acīm, trim ausīm trompetes veidolā (vēlams kaut kur pie pakaļas ;D), snuķi un spārniņiem. Nekā tāda, kā nebūtu Dieva dotajā kodā, tomēr sarindoti neierastā secībā. Kā sapnī. Vai pasakā. Varbūt man bērnībā vienkārši trūcis pasaku?

Manas garīgās tapšanas laika būtiskākā atklāsme ir postmodernisms. Mans skaidrojums būs nepiedodami virspusējs, tāpēc lai lasītājs man piedod. Ir dažas lietas, kas man mākslā īpaši valdzina: pirmkārt, klejojoši sižeti. Kā Vanmērdams pārstāsta pasaku par Ansīti un Grietiņu, vai Anna Melikjana - par mazo nāriņu. Otrkārt, citāti un atsauces! Kāda aizraujoša prāta spēle bija Stefana Hērheima uzvestais Reinas zelts Rīgas operā (2006): bez dziedošajiem dieviem Votāna, Erdas, Donnera, Fro un citiem pa skatuvi mēmi klīda ducis dažādu laiku vācu kultūrtelpas dievu: Luters, Freids, Lists, Heine, Bismarks, Bavārijas Ludviķis (ar gulbi padusē), un pirmajā reizē visa opera pagāja centienos saprast, who's who.

Treškārt, fragmentārisms un skaidra atrisinājuma un autora vērtējuma trūkums. (Kādreiz man ļoti patika Jozs Stellings, bet kopš filmas Duska/Душка nevaru viņu ciest - par uzbāšanos skatītājam ar savu vērtējumu). Kā jociņā par labo un ļauno meitenīti, kas sacentās spļaušanā uz garāmgājējiem no balkona. No pieciem spļāvieniem labā meitenīte trāpīja visus piecus , ļaunā - tikai divus. Morāle - labais vienmēr uzvar ļauno. ;) Arī 21. gadsimtā.

Un pats svarīgākais - ironija. Gandrīz kā teicis kāds dižs latvju tautas dzejnieks (ne Vērdiņš ;D) - bez ironijas nedzīvojiet, bez ironijas viss ir mazs. Un nebaudāms.

Un tagad svarīgākais - pats saraksts:

Derek Jarman EDWARD II (1991) Izcilas literatūras - Edvarda Mārlova lugas (1594) par karali Edvardu II (1284-1327) - lielisks pārcēlums nenoteiktā laikā. Filmēts kailās betona sienās tādā kā rūpnīcā, kā noliktavā. Saistītā valoda no varoņu mutēm skan absolūti dabiski, tikpat dabiski filmā ievīta Ennija Lenoksa ar vienu dziesmu. Filmas pamattēmas - vara un seksualitāte.

Jan Švankmajer LESSON FAUST (1994) Vēl viena Mārlova darbos balstīta filma.

Peter Greenaway THE PILLOW BOOK (1996) Sižets (īsumā) vien ko vērts: japāņu modele izvēlas sev tādus mīļākos, kas labi drāžas, bet pieprot arī kaligrāfiju un seksa starplaikos apglezno viņas ķermeni. Tad viņa sastop angli Džeromu, kurš sasodīti labi drāžas, bet no kaligrāfijas nezina ne tik, cik melns aiz naga. Kad džeks pārdozē miegazāles un atdod galus, Nagiko liek no viņa apgleznotās ādas pagatavot spilvengrāmatu (erotisku lasāmvielu pirms gulētiešanas; tāda pirms tūkstoš gadiem bijusi kādai citai japānietei). Kaili, apgleznoti ķermeņi, daudz seksa un Jūens Makgregors Džeroma lomā.

Danny Boyle TRAINSPOTTING (1996)

James Maybury LOVE IS THE DEVIL (1998) Filmas apakšnosaukums: gleznotāja Frānsisa Beikona portreta skice. Apbrīnojams operatora darbs: uz ekrāna uzburta Beikona izsmērēto tēlu pasaule; filmēts caur dažādiem priekšmetiem (glāzēm, pudelēm), neierastos rakursos, dīvainā apgaismojumā. Daniels Kreigs ilgi pirms Bondiem Beikona neirotiskā mīļākā lomā. Vismaz man filma sniedz izskaidrojumu, kāpēc Beikona gleznas ir tieši tādas.

Kim Ki-Duk THE ISLE (2000)

Lynn Hershman-Leeson TEKNOLUST (2002) Vienīgā amīšu filma sarakstā - nepārprotami fringe. Tildas Svintones benefice: viņa tēlo ģenētiķi, kas slepus klonējusi sevi trīs eksempāros (Rūbija, Olīva un Marīne - katra savā pamatkrāsas tērpā), un savas kopijas, protams arī. Reizēm četras Tildas uz ekrāna. Seksu nerāda, bet par to daudz runā. Tā kā klones radītas ne-dzimumceļā, viņām trūkst Y hromosomu, bet bez tām pastāvēšana nav iespējama. Lai tiktu pie vajadzīgā, trijotne tīmeklī lenc vīriešus, Rūbija dodas ievākt no upuriem produktu un pēc tam dalās guvumā ar māsām, bet upuri un viņu datori paliek dīvaina vīrusa aplipināti. Turklāt māsām iegalvots, ka piekeršanās ir bīstama, tāpēc katram vīrišķim, kas ticis viņas nagos, Rūbija piedevām uz pieres iededzina svītrkodu.

François Ozon 8 FEMMES (2002) Puišelis Ozons savācis franču kino granddāmas (Denēvu, Ipēru, Ardānu, Ledojēnu, Saņjē un citas) un izdresējis viņas pēc sirds patikas. Citu filmu citātu plūsma. Klasisks detektīvsižets: ieputinātā mājā līķis un kompānija, no kuras viena (jo visas ir dāmas) šo noslaktējusi. Minētā iemesla dēļ nekāds dižais sekss nevar iznākt, lai gan melnādainā kalpone, ja pareizi atceros, ir lesbiete un mēģina uzmākties kādai no pārējām.

Anna Melikyan MAPC (2004)

Arvīds Krievs MAN PATĪK, KA MEITENE SKUMST (2005) Augstākās raudzes latviešu sirreālisms, kas na par kapeiku neatpaliek no Bunjela. Eleganta seksa aina ar Margaritu Perveņecku (par kuras dzimumu nav īstas skaidrības) un Regnāru Vaivaru. Maniakāls fotogrāfs Mārtiņš Freimanis, kas tur savu modeli dīvāna kastē gluži kā Faulza Kolekcionārs. Un ģimenīte, kura bērēs attopas, ka nav nevienas bildes, kur visi kopā ar aizgājušo vectētiņu, tāpēc viņu bez vārda runas izceļ no zārka un nosēdina radu saimes vidū. Būtu gatavs puskaraļvalsti atdot par šīs filmas ierakstu jebkādā formātā.

Kad vēl kādu reizi apciemos iedvesma, papūlēšos uzrakstīt, kas katrai filmai manās acīs īpašs.

(pusratā)