2023. gada 15. jūnijs

14.&15.jūnijs, Tbilisi–Kutaisi–Rīga (& pārdomas par Tušetiju ) 🇬🇪 🇱🇻

Manuprāt, nozīmīgākais 🇬🇪 sabiedriskā transporta trūkums ir tas, ka nav autobusu (vienīgie, kas man zināmi, ir GeorgianBus autobusi no KUT 🇬🇪 uz Tbilisi un Batumi); visi pārvadājumi  ar mikriņiem (marshrutka/მარშრუტკ). Tam ir arī dažas priekšrocības: mikriņu satiksmi var labāk pieskaņot pasažieru plūsmai, tie ir apsviedīgāki, īpaši līkumotos kalnu ceļos, un ekonomiski izdevīgāki (autobuss ne vienmēr braukātu pilns). Tomēr starp trim lielākajām pilsētām autobusi noderētu. No dažiem braucieniem uz Mestiju un no turienes man bija radies iespaids, ka mikriņu kursēšana ir atkarīga tikai no šoferīša gribas, tomēr tas nebūt nav tā: saraksti pastāv, tikai nav sistēmiska veida, kā tos atrast. Lagodekhi autoostiņas kustības grafiks, piemēram, atrodams, Lagodekhi nacionālā parka tīmekļa vietnē, un mikriņš, ar kuru braucu, devās ceļā precīzi pēc pulksteņa.
Tbilisi 🇬🇪 kaķis
No Tbilisi līdz Kutaisi taisnā līnijā 188km, pa autoceļu ~240km, tāpēc mikriņa vietā izvēlos vilcienu 18/17, 8:45am2:35pm. Biļetes nopērkamas Sakartvelo dzelzceļa tīmekļa vietnē (jāreģistrējas), maksā ₾9/€3,20 (2023.g. jūnijā) un nav jāizdrukā. Reiz ar šo vilcienu esmu braucis (2022.gada martā), toreiz — kopējā vagonā, tagad — kupejā. Kad kāpju vilcienā pusotru minūti pirms atiešanas un grasos rādīt ID karti, pavadonis pavaicā, vai es gustavs, un novēl patīkamu braucienu (angļu valodā, protams). Pamanīju, ka viņam izdrukāta lapiņa, kurā četru pasažieru (kas pirkuši biļeti tīmeklī) vārdi; pārējie trīs, acīmredzot, bija jau ieradušies.
Kupejā esam četri: vāciete un austrietis, kuri iepazinušies 🇬🇪 un brauc tikai līdz Gori, Staļina dzimtajai pilsētai, jauna japāniete un gustavs. Kad Kutaisi kāpām ārā, redzēju, ka japāniete ar nopietnu ceļu velosipēdu  visu cieņu! Vilciens lēns, pieturās ilgi stāvam un palaižam garām divus ātrākus vilcienus (uz Batumi un uz Zugdidi; tie Kutaisi nepiestāj). Vietām abās pusēs dzelzceļam kalni, daudz zemāki par tiem, kuros vēl vakar staigāju. Visu ceļu pavadu rakstīdams šī un iepriekšējo tekstu fragmentus.
Kutaisi 🇬🇪 (fragments)
Esmu rezervējis istabu burvīgā viesu namā pavisam līdzās pilsētas centram. Nams, šķiet, ~pirms simt gadiem būvēts, pirmajā stāvā dzīvo saimnieks, otrajā izdod istabas viesiem. Istaba  nekas īpašs, toties koplietošanas telpās mēbeles no ēkas celšanas laika, tādi paši trauki, galda piederumi, kamīns utt; imho, nekā uzbāzīga un nav par daudz. Redzams, ka saimnieks aizraujas ar senām lietām. Virtuvē milzīgs logs ar skatu uz privātmāju rajona jumtiem un Bagrationi katedrāli Rioni otrā krastā. Istabā mani iemitina cits viesis  jauns kungs, kurš teic ka no 🇰🇿 (bet ne kazahs); man gan šķiet, ka būs vien krieviņš, kurš bēguļo no moгilizācijas. Virtuvē pavisam jauns, melns un pagalam izbadējies kaķis: lec uz galda un vēlas ēst maconi no plastmasas glāzītes. Nolieku viņas tiesu vāciņā uz grīdas. Vēlāk pamanu, ka jaunajam kaķim pašam divi melni kaķēni. Skaidrs, kāpēc tā gribas ēst. Saimnieku sastopu vakarā: viena meita pirms sešiem gadiem ieprecējusies 🇪🇪, otra gadu studējot 🇱🇻. Kvēla nemīlestībā uz krieviem mūs vieno.
Kutaisi 🇬🇪 kaķis, kuram pašam mazi kaķi
No rīta izeju maķenīt pastaigāt pa centru, tirgū sapērkos garšvielas gan Aijai, gan sev, un tad laiks braukt uz lidostu. Ar taksometru ~₾20/€7, bet dienas laikā var 2/3 ceļa nobraukt ar pilsētas mikriņu un tālāk vai nu ar kādu tālsatiksmes mikriņu vai stopiem. Esmu sagatavojis plāksnīti ar uzrakstu აეროპორტი; sākas lietus, un tūliņ piestāj melns pabiezs apvidnieks. Īpašniekam piederot māšīnu īres uzņēmums. Īsajā gabaliņā paspēju vien pastāstīt, ka esmu 🇬🇪 desmito reizi un vārdu lidosta uz plāksnītes esmu rakstījis pats. Tas pāri vedēja saprašanai, kā nekartvelis ir spējis viņu kriņģeļos ielauzīties. Piestājis pie lidostas, paspiež roku un aicina braukt vēl. Noteikti!
🇬🇪 safari trofejas
KUT 🇬🇪 lidosta tāda dīvaina: pat tad, kad viziera sistēma izdevusi iekāpšanas karti (kura jāizdrukā; tālrunī neder), tik & tā jāiet pie reģistrācijas letes & jādabū īstā iekāpšanas karte tur. Reizēm gan sistēma izdod dokumentu, kura nosaukums ŠĪ NAV IEKĀPŠANAS KARTE. Labi zinādams, kas notiks turpmāk, izstāvu rindu pie atmīnēšanas; iekšālaidējs krata galvu un teic, ka pašdrukātā iekāpšanas karte nederot. Maķenīt pastrīdos ar viņu — nolūkā parādīt, kādi viņiem te viduslaiki — un eju pie reģistrācijas letes. Zēns teic, ka reģistrācija jau beigusies; es viņam — ka esmu ieradies ar dokumentu, uz kura rakstīts IEKĀPŠANAS KARTE, laikus, un viņiem te neģēlīga pakšu maldināšana. (No lidostas mezanīna stāva redzams, ka no gaisa kuģa vēl tikai kāpj ārā atlidojušie pakši. Kurš cits lidostas personālu audzinās, ja laiks atļauj?). Zēns kaut kam piezvana un izdrukā īsto iekāpšanas karti, pat neuzmetis aci manai mugursomai. Atmīnēšanā uz paplātes līdzās makam, atslēgām, jostai u.c. sīkumiem novietoju arī maisiņu ar trofejām — trim veseliem pakaviem un trim pusītēm. (Ņēmu tikai tos, kuri gulēja uz takas; nakšņošanas vietās būtu varējis pielasīt pilnu mugursomu). Atmīnētājs tā dīvaini palūkojas uz mani, bet nekā nesaka un trofejas neatņem. Viņaprāt, es, acīmredzot, kluss un mierīgs idiots, kurš citiem postu nedara. 
W62596 KUT 🇬🇪 – RIX 🇱🇻 virs Konstancas 🇷🇴
@KUT 🇬🇪 teju stundu notūļājamies ar izlidošanu: pēc 20min gaidīšana (būtu varējis izvērst lidostas personāla audzināšanas programmu!) gaisa kuģī ieveļas divi aizelsušies kartveļu vīriņi. Turpinām gaidīt, bet neviens cits neuzrodas. Lidostas aģents visu laiku runājas gan pa tālruni, gan rāciju, bet pakšiem neviens neko nepaskaidro.
Lidojums kādas 3h30: gar 🇹🇷 Melnās jūras piekrasti, tad pāri 🇷🇴, 🇭🇺, 🇸🇰, 🇵🇱, 🇱🇹 & 🇱🇻. Bez pedzīvojumiem. Kad RIX 🇱🇻 robežsargi ielaiduši tēvijā, zvanu māmulei, bet atbild vīrišķa balss. Izrādās, māmule vakar izsējusi tālruni, bet atradējs jau paspējis piezvanīt dažām māmules draudzenēm (reizēm pogu tālrunis bez PIN koda ir tīrais ieguvums!) un tālruni rīt viņai aizvedīšot. Braucu pie māmules, ne uz savu māju; viņa ar laipnu ļaužu palīdzību jau tikusi pie cita tālruņa un cita numura. Deviņdesmit gadu nav nekāds joks.

TUŠETIJA

Par brauciena laiku: izvēlējos jūnija sākumu, jo tad zied rododendri. Ap 1500m augstumā bija jau teju pārziedējuši; augstāk par ~2500m šos nemanīju. Savukārt nekāda nopietna staigāšana jūnija sākumā neiznāk: ~2500m augstumā kārtīgi sniega lauki, un strauti, kurus baro kušanas ūdeņi, krākdami balti, lēkā pār akmeņiem. Tomēr atbraukt tādu gaisa gabalu & pastaigāties Bastejkalna augstumā arī nebūtu interesanti.
Gaiļpieši pie Diklo
Tušetija ir 🇬🇪krutākā exotika: uz novadu ved viens ceļš pāri Abano pārejai (2826m). Šogad to satiksmei bija aptvēruši 31.maijā; gustavs ieradās 7.jūnijā. Elektrolīnijas balsti (tagad jau krietni aprūsējuši) saslieti krievu laikā, ap 1980.gadu, bet vadi vadi tā arī nav savilkti. Elektrība no ☀ baterijām; vienam ciemam (Šenako) sava elektrostacijiņa (redzēju dūcošu transformatora būdu). Citu ļaužu ceļojuma aprakstos lasīju, ka citos viesu namos pie kontaktligzdām norādes, ka fēni, gludekļi, cirtu šķēres un citas ierīces lietot liegts. Silts ūdens — no ☀ ūdens sildītājiem (🇨🇿 esot uzsaukuši). Ja laiks saulains, divās dienās ūdens uzkarstot līdz viršanas temperatūrai. Kad ierados, vairākas dienas bija ☔, tāpē Pātam, viesu nama saimiekam, nācās vakara dušu viesiem (četriem) sildīt ar malciņu. Mobilie sakari stabili tikai galvenajā ciemā Omalo; jo tālāk no tā, jo mazāka iespēja pat vienkārši piezvanīt. (Pagājušo vasaru bijusi pamatīga avārija; parasti tik traki ar sakariem neesot. Droši vien tāpēc Pātas viesu namā nedarbojās bezvadu tīmeklis.)
Ziemā (no oktobra vidus līdz aprīļa vidum) Omalo paliekot kāds desmits ļaužu, tostarp Pāta. Viņš katru dienu ejot pastaigā, bet kādu no kaimiņiem redzot ne biežāk kā reizi nedēļā. Diklo paliek vecmāmuļa Mašo (sk. 8.jūnija ierakstu), Bočornā — dakteris Iraklijs (sk. 9.–13.jūnija ierakstu). Un robežsargi dažos posteņos. Vienīgā satiksme ar ārpasauli — ar robežsargu helikopteru. Salīdzinājumam: pēc Krievzemes 1873.gada tautskaites datiem Tušetijā bijis 50 ciemu, kuros 1131 mājsaimniecībās mitušas 5103 dvēseles.
Svētvieta Šemalo;
htoniskām būtnēm (♀️) tai tuvoties aizliegts
Līdz tuvākajam ciemam lielajā zemē — 72km (4h brauciens 😱); sezonas sākumā & beigās, kad pāri pārejai dzen lopus — krietni ilgāk. Iztēlojieties: uz ceļa, kurš viena auto platumā, govju bara vidū cenšas izmainīties divi, un tieši tajā brīdī vērsim ir miesaskārības uzplūds (jā, jā, šādu ainu savām acīm skatīju vairākas reizes). No visa kustoņu bara zirgi šķita vissaprātīgākie. Vienīgais veikals Tušetijā — Omalo: lauku autoveikala sortiments (neesmu gan liels speciālists) bez kādiem augļiem un dārzeņiem (ar precēm, kuras ātri bojājas, veikalniece neies riskēt). Novērtējiet — abās vakariņās viesu namā bija svaigu 🍅 & 🥒salāti!
Tuši esot kartveļu ciltis, kuras ieradušās Tušetijā, bēgdamas no kristīgās ticības izplatīšanās Sakartvelo (tā sākusies 4.gadsimtā pēc Kristus); esot arī neliels čečenu un Dagestānas cilšu gēnu piejaukums. Pātam, viesu mājas saimniekam, zilas acis, taisns deguns un pagaiši mati. Saņēmos un pavaicāju — kā tā. Izrādās, sveši gēni Tušetijā tikpat kā neesot nonākuši (Tamerlāna iebrukums 14.gadsimtā, šķiet, bijis vienīgais nozīmīgais); līdzenumu kartveļu brūnās acis esot mongoļu un tjurku iekarotāju ģenētisks mantojums
Antropologiem Tušetija būtu īsta medusmaize: kristietība te sadzīvo ar pagānismu un animismu. Lai gan 19.gadsimtā uzbūvētas trīs pareizticīgo baznīcas (viena paguvusi sagrūt), katrā ciemā pa vairākām svētvietām — tādiem kā kamīna lieluma akmens krāvumiem ar atveri, kurā ievieto svecītes, svētbildi, dzīvnieku kaulus/galvaskausus. Lielākā daļa svētvietu ir vīrišķas, t.i., sievietēm (reproduktīvā vecumā) liegts tām tuvoties. Aizlieguma zīmes gan redzēju tikai ceļojuma aprakstos; ne pie vienas svētvietas, kam gāju garām, tādu nebija. Ja svētvieta pie takas, tūristēm tomēr esot ļaut iet garām, nemetot līkumu. ☀ esot nozīmīga loma garīgajā dzīvē: saulgriežos īpaši rituāli; kapakmeņos krusta vietā esot iegravēta ☀ utt. Pielūdzot aizkustinošu svētumu kopumu: pagānu dieva dēlus, kuri nodrošinot kārtību pasaulē (pats dievs nekādi neizpaužoties), karalieni Tamāru un viņas dēlu Lašu, un Kristu, viņa māti un citus kristiešu svētos ar'! Atceros Matildes, manas klases audzinātājas un vēstures skolotājas pamatskolā, stāstus, kā latvji pie Jersikas Daugavā kristību mazgājuši nost. ;) Tušetijā cūkgaļa ir tabu, lai gan paši tuši to bez sirdsapziņas pārmetumiem lietojot ziemā Kahetijā. Kaut kur Jozefa vietnē atradu šausminošu aprakstu par to, ka viņš ar čomiem slepus ievedis Tušetijā bekonu, kādās brokstīs to apēduši, un tajā pašā dienā satrakojies zirgs vienu no čomiem tā izvazājis pa akmeņainu taku (nabagam kājas bijušas ieķērušās kāpšļos), ka bijis jāmeklē apvidnieks un jāved apskādētais pāri kalniem uz slimnīcu Telavi. Ar pagānu zirgiem joki mazi, tāpēc gustavs ne zirgus, ne cūkgaļu — tālāk no grēka.
Kokgriezumi Šenako
Kā atlīdzību par līdzdalību cīņā pret persiem (Bakhtrioni sacelšanās) Kahetijas karalis piešķīris tušiem īpašumus Kahetijas līdzenumos (ap Zemo un Kvemo Alavani ciemiem); ap 19.gadsimta vidu tuši sākuši pārcelties turp uz pastāvīgu dzīvi un pavadīt Tušetijā tikai vasaras ganu sezonu.
Tradicionālas tušu mājas: krautas no plakaniem akmeņiem, neizmantojot javu; apakšstāvā bijusi kūts un stallis, augšstāvā mitinājušies ļaudis. Augšstāvā parasti bijusi atklāta galerija, rotāta kokgriezumiem. Dažas tādas ēkas redzēju Šenako un Verkhovani; šķiet, ka vislabāk saglabājušamies (un atjaunotais) ciems ir Dartlo (varu spriest tikai pēc foto; redzēju no vairāku kilometru attāluma).

Kopsavilkums: ja visi citi 🇬🇪 stūri aplūkoti, vērts dzīties uz Tušetiju. Citādi Svanetija visādā ziņā pārāka: var stilīgi atlidināties & aizlidināties (no/uz Kutaisi & Tbilisi/Natakhtari), lieliska infrastruktūra, 4G tīmeklis visur, kur cilvēx spēj uzrāpties ..utt., utjp. Naktsmītnes, ēdināšana. Un svanu ciemi, manuprāt, saglabāti daudz labāk par tušu ciemiem. Turklāt tur ļaudis mīt visu cauru gadu, un nav puspamestības un gandrīzpamestības sajūta.
Pirmsmēra laikos (2019.gadā) Tušetiju apmeklējuši ~16 tūkstoši tūristu gadā, un dabas aizsargi pukst, ka tas esot tuvu iespēju robežai, paliekot par daudz atkritumu, un Omalo vasarā trūkstot ūdens un notekūdeņu attīrīšanas iespēju. Manuprāt, pilnīgi nieki: jebkurā darījumdarbībā, tostarp tūrismā, ir nepieciešami ieguldījumi. 2017.gadā esot nopirktas divas atkritumu mašīnas, tomēr vēl joprojām neesot ieviesta atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Gar takām, pa kurām staigā tikai tūristi, tikpat kā neredzēju atkritumus, ganu apmetņu vietās gan.
Kas attiecās uz augsnes eroziju un aizsargājamu sugu dzīvnieku labbūtību, tad lopi un ganu suņi, manuprāt, nodara nesalīdzināmi lielāku postu nekā tūristi. Gaušanās man atgādina Nacionālās apvienības plakātus ar latvu zelteni un melnādainu jaunekli pirms kādiem 15 gadiem: Vai tu gribi, lai tava meita.. Tūrisms ir Tušetijas vienīgā attīstības iespēja; bez tās paliek tikai pašnodrošinājuma lauksaimniecība: šobrīd ir viena siernīca (kurā mani cienāja un kura gadā saražojot 6...8 tonnas siera) un vilnas ieguve. Kādā ciemā (šķiet, Verkhovani) redzēju verandu pilnu ar pērnā gada cirpumu, kurš nevienam nebija bijis vajadzīgs.
🇬🇪valdība ir atvēlējusi EUR 31 miljonu esošā ceļa pāri Abano pārejai rekonstrukcijai, bet tas tāds pusrisinājums, jo ziemu ceļš tik un tā paliks slēgts. Ir arī cits projekts — ceļš (un tunelis) no Pankisi ielejas uz Gomecari ieleju Tušetijā (apmēram tur, kur gāju piecas dienas) , kas, manuprāt, ir daudz labāks risinājums, jo norošinātu satiksmi visu cauru gadu. Neticu, ka apvidus var attīstīties, ja iedzīvotāji tur tikai pusgadu.
Daži gaisa konstrukciju celtnieki pat iecerējuši uzbūvēt trosu ceļu vai šaursliežu dzelzceļu no Alavani uz Omalo (ieteiktu skatīt Chrome, pēc tam klikšķis ar peles labējo taustiņu jebkur uz teksta >> Translate into English).

Ārējas saites

Tušetijai veltīta Slavomira (🇨🇿) vietne
Emīlijas (🇦🇺, kura jau vairākus gadus mīt 🇬🇪) emuāru ieraksts par Tušetiju
Jozefa takošanas vietnes sadaļa, kas veltīta Tušetijai

🇬🇪 brauciena pirmais texts: 29.maijs, Tbilisi 🇬🇪

2023. gada 13. jūnijs

9.–13.jūnijs, Tušetija–Pankisi ieleja 🇬🇪

9.jūnijs, Lejasomalo–Dadikurta

Foto metadati teic, ka pulksten deviņos esmu devies apgaitā pa Lejasomalo. Silts, ☀ un pa retam mākonim pie debess. Pats ciems  nekas īpašs, ja nebūtu kalnu apkārt, varētu padomāt, ka kādā patrūcīgā Austrumeiropas vai Dienvideiropas valstī. Priežu audzītē  Tušetijas policijas ēka  vietējās arhitektūras tradīcijas mūsdienīgā interpretācijā: plakanu akmeņu krāvuma (stilizācija  akmeņu fasādes šķautne apstrādāta, sasaistei, protams izmantota java) sienas, līmētas koka kolonnas un sijas, panduss ļaudīm ar ierobežotu mobilitāti, trīs būvapjomi asimetriskiem divslīpu jumtiem. Visapkārt LED laternas ar mazītiņu ☀ bateriju pie katras. Ēka tik svaiga, ka tīmeklī neatradu neviena paša foto.
Puskilometru tālāk pamatīgākā priežu mežā Tušetijas Nacionālā parka administrācijas ēka līdzīgā stilistikā ar terasēm divos līmeņos. Maķenīt tālāk  paliela vienstāva ēka, uz kuras uzraksts Hostel. Ir arī tualetes, piknika vietas, skatu laukums uz Pirikiti Alazani ielejas kraujas. Plāksne vēstī, ka piķi ēkas tapšanā ieguldījušas 🇸🇪 un 🇨🇿 valdības un kāds pusducis fondu. Darbinieki no lielās zemes nav vēl ieradušies, lai gan pirmie tūristi jau klāt: jauns vācu pāris īrētā 4wd auto nakšņojuši pie ēkas un nu pošas prom.
Viesu namā paķeru mugursomu, atvados no Pātas un jaunās vācu dāmas (par viņas bagāžu vēl aizvien nav ziņu) un dodos uz Augšomalo; pa ceļam veikaliņā nopērku plāceni. Manuprāt, esmu pietiekami labi apgādāts piecu dienu pārgājienam: pusotra plāceņa, kilograms siera un puslitrs vīna. Galu galā, neesmu šurp izrīties braucis, bet gan takas un skatus baudīt.
Līdz Augšomalo (2100m) kāds pusotrs kilometrs/200m kāpuma; pats ciems izvietots lēzenā iedobē līdzās paugura virsotnei. Šeit maķenīt vairāk dzīvības nekā Lejasomalo, ēkās jaušams maķenīt vairāk senatnes, tomēr valda tāda pati vasarnieku būšanas sajūta. Paugura virsotnē  kādi četri vai pieci torņi = Keselo cietoksnis, tāds pats jaundarinājums kā piparkoku namiņš Rīgas Rātslaukumā: krievu laikā torņi sagruvuši, bet pirms kādiem septiņiem gadiem par kāda 🇳🇱 fonda naudu uzbūvēti no jauna. Pērn viens esot atkal sabrucis. Cietoksnis esot vīrišķa svētvieta, tomēr arī sievišķiem atļauts to apmeklēt, tomēr esot jākāpj pa citu taku (lasīju to vēlāk; pašā cietoksnī nekādu norāžu par dzimumu segregāciju gan nemanīju).
Uz Augšomalo putniņš atlidojis.
Šoferītis aizslēdzis durvis & aizgājis savās darīšanās.
Tālākais ceļš  uz Gheles pļavām (2300m, ~3km pa takām / 5km pa ceļu; skoti* no Lejasomalo turp braukuši ar taksometu (8km brauciens maksājot €20...25)), kur sākas taka pa Pirikiti grēdas kori. Pa labi (ziemeļu pusē)  Pirikiti ieleja ar Dartlo, Parsmu, Girevi un dažiem puspamestiem ciemiem, pa kreisi (dienvidu pusē) — Gomecari ieleja un Bočornas ciems, kurā visu cauru gadu mīt Iraklijs Khvedaguridze, vienīgais ārsts Tušetijā (dz. 1941.g.; National Geographic raxts par viņu). Taka labi iemīta, ne pārāk stāva, lai gan ir vietas, kur tā iet kalnup zigzagā. Kad vēlāk mājās iezīmēju gājumu kartē, biju pārsteigts, ka todien salasījies 1600m kāpuma. Ap 2900m augstumā taka teju līdzena un elpu aizraujoši skati uz visām pusēm; ziemeļos, aiz Pirikiti ielejas — Lielās Kaukāza grēdas sniegotas virsotnes. Vietām sniega lauki, bet sniegs ne dziļāks kā līdz potītēm, turklāt vēlā pēcpusdienā pagalam čagans un iešanu neapgrūtina. Augstākais punkts — Picilamta virsotne (2996m). Kādā vietā, kur ceļos nometies, fočēju sīku ziediņu, nez no kurienes uzrodas trīs jājēji: divi tūristi ar pavadoni. Viņiem, droši vien, bijis aizraujoši vērot manu ņemšanos. Biju nodomājis iet pa apzīmēto taku un uzkāpt vēl vienā — Makratelas — virsotnē (3092m; gājiens pašam šķiet daudz nozīmīgāks, ja sperts kaut solis augstāk par apaļu kilometra atzīmi) un tad kāpt lejup līdz Verkhovani vai Džvarboseli ciemam, tomēr skatos, ka tālāk iecerētā taka vienos sniegos. Negribas žurkstināties slapjās kurpītēs, tāpēc nogriežos pa citu taku (kura kartē nav zīmēta un kuru, visticamāk, ieminušas govis). Grēdas korē ganības ar sprīdi garu zālīti, bet ~2500m augstumā sākas baltu rododendru lauki. Cik tālu vien skats sniedzas. Ziedošie krūmi ne augstāki par manu celi un gaitu īpaši nelēnina. Safočēju pusmiljonu pašiņu rododendros (draugi zina, ka pašiņi baltos ziedos à la dullā Paulīne ir gustava kaislība, kas uz vecumdienām — neizbēgamiem baltiem ziediem tuvojoties — kļūst arvien spēcīgāka).
Rododendru lauki pie Dadikurtas (pretējās nogāzes vidū)
Pāta teicis, ka Vekhovani, droši vien, neviena nebūšot, bet Džvarboseli vienam viesu namam vajadzētu būt vaļā. Kādā brīdī redzu, ka kaut kur daudz zemāk kalnā kāpj divi zirdziņi — tad jau kādai cilvēcīgai būtnei ciemā vajadzētu būt.
Kartē esmu skatījies, ka taka (no kuras pirms brīža nogriezos) ved caur pamestam ciemam Dadikurta (დადიკურთა, 2280m), kuru reizēm vasaras izmantojot gani, un vienam tur šobrīd šeit vajadzētu būt. Kāpju caur rododendriem lejup, un tad kādas gravas pretējā nogāzē pamanu Dadikurtu. Takas vairs nekādas takas, bet drīzāk sliedes, ko trīs gotiņas, viena aiz otras iedamas, atstājušas, tomēr tieku līdz strautam gravas dibenā un 50m augšup nogāzē līdz ciemam. Maķenīt nātru.
Dadikurta: kādreiz šajā sieru vārījuši.
Vismaz metru caurmērā.
Kādreiz ducis namiņu bijis, tagad kādiem pieciem jumts vēl turas, divi nosacīti aprīkoti vasarošanai: atsperu gultiņas, matrači & segas. Vispirms ievācos vienā, kuram pat rūtis vietā un uz sijām zem akmens plākšņu jumta nostiepta polietilēna plēve. Nakšņošanai derēs, lai gan nav pārāk omulīgi. Tad aizeju izlūkot pašu augstāko: tas čoināks, vienīgais ar skārda jumtu, divstāvu. Apakšstāva istabiņa bez logiem, tajā divas stiepļu pinuma gultiņas, galds, taupības krāsniņa (& pat maķenīt malkas), šādi tādi trauki, pie plaukta piesprastas dažas 🇨🇿 pastkartes (laba doma, vajadzēs nēsāt līdzi pāris 🇱🇻 pastkaršu un atstāt kā pateicību par pajumti) un svētbildīte. Interesanti, vai nekristītus ļaužus tās arī sargā? Augšstāvam sava ieeja; tas sadalīts divās telpās: pirmajā pie sijām katli un bļodas siera vārīšanai, akmens pavards stūrī, uz galda — maiss ar sāli, kurš sagājis akmenī. Otrajā stieplēs pie sijas piekārts stiepļu pinuma gultas rāmis, uz tā — viss namiņa segu un matraču krājums, pārsegts ar polietilēna plēvi. Droši vien, pret žurkām. Divi mazītiņi lodziņi bez rūtim, turklāt svaigs gaiss ieplūst arī pa spraugām starp starp jumtu un sienu augšmalu. Bingo!  Kas var būt labāks par šo (guļvietu)?
Tūrista brokasts 2280m augstumā (7.46am)
Ūdens (=strauts) ~30m attālumā. Ieturu vakariņas: Telavi pirktais siers, plācenis & kristīts vīns. Siera gabalu staipu līdzi jau kādu nedēļu, un virskārtā pamazām fermentējas. Nāk atmiņā pirmsskolas laika bezrūpīgās vasaras Klapkalnciemā. Vecmāmiņa (taisnības labad — Bertiņa, bioloģiskas vecmāmiņas māsa) gatavoja knapsieriņus — konusus no sāļas biezpiena masas ar ķimenēm. Tad tos uz palodzes ☀ kaltēja. Nezin kāpē to garša atskrēja atmiņā.
No Dadikurtas līdz tuvākajam apdzīvotam ciemam nieka kilometrs, tomēr šurp nevelk pat runas sakari, nemaz nerunājot par datu pārraidi. (Patiesībā sakaru nav arī apdzīvotajos ciemos; adresāti foto saņems pēc trim dienām, kad būšu aizgājis līdz Pankisi ielejai. Kad rakstīju šo textu, kaut kur izlasīju, ka šovasar Tušetijā nobrukuši mobilie sakari un tīmeklis bijis pieejams tikai Omalo.) Visu mantību pakaru uz naglām sijās (lai peles netiek klāt). 8.40pm, ☀ nogurdināts gustavs šūpulī & atslēdzas bez ierastās 12s mētāšanās no vieniem sāniem uz otriem bezmiegā. Arlabunakti! Šodien 22km/1600m.
Foto metadati teic, ka no rīta pirmais foto 6.49am. Interesanti, kas tādā rīta agrumā uzrāvis augšā? Pa mazo lodziņu redzams zils debess bez neviena mākoņa. Kādu laiku vēl palieku šūpulī. Šī noteikti bija čoinākā nakts visā ceļojumā.
Pa sienas augšmalu pastaigājas žurciņa, bet, izdzirdusi, ka ēst būs tikai rīt, tā tūliņ pat pazūd. Pie sijas pakārtajai mugursomai grauzēji pa nakti nav tikuši klāt. 
Namiņa priekšā žākļots sprungulis pilda vannasistabas funkcijas: pie tā plaisots spogulis plastmasas ietvarā, aukliņā piesieta ķemme, konservu kārba sadurstītu dibenu un ziepju gabaliņu iekšā, roku mazgāšanas ierīce  apvērsta plastmasas pudele nogrieztu dibenu; ja korķi uzmanīgi paskrūvē vaļā, ūdens tek smalkā strūkliņā. Pēc trim dienām saņēmis manu bārdaino viepli, Edgars (Skrjabina 🐈 izklaidētājs) raxta, ka saplēstā spogulī lūkoties neesot uz labu. Ko nu vairs; lūkojies vai nelūkojies, tāpat visa dzīve pēcpusē.
გუსტავს no 🇱🇻 ar' pierakstījies viesu grāmatā
uz namiņa sienas.
Pie apakšstāva ieejas uz diviem bluķīšiem prāva akmens plāksne  galds; līdzās sols  dēlis sēdēšanai un akmens plāksnes atzveltnes vietā. Brokastīs tas pats, kas bija vakariņās, jo somā nekā cita nav. Izrādās, ka kafija palikusi Pātas viesu namā, tāpēc izpaliek atbildes uz eksistenciālu jautājumu — vārīt vai nevārīt — meklējumi. Ja šonakt būtu palicis kādā viesu mājā, būtu ticis pie siltām vakariņām, tomēr nakts šūpulī pilnīgi noteikti ir vismaz piecu vakariņu vērta.
Apkārt daudz pakavu, bet tos neņemšu: pietiks ar trim, kurus esmu atradis uz takām. Līdzās pirmā stāva durvīm uz sienas akmeņiem pierakstījušies (droši vien) tie, kuri namiņā nakšņojuši. Visi vārdi kartveļu valodā, un daudziem klāt vairāk par vienu gadskaitli. Nomazgāju traukus, atnesu no strauta svaigu ūdeni un uzpildu mazgāšanas ierīci, un pusdeviņos dodos ceļa.


3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

10.jūnijs, Dadikurta–Alaznistavi tūristu mītne

Līdz Verkhovani (ვერხოვანი) ciemam ~2km, pa ceļam taka trīsreiz šķērso strautu. Tur, kur skotiem* ūdens bijis līdz potītēm, man tas līdz ceļiem, tomēr atrodu akmeņus, pa kuriem tikt pāri, un neizaujos.
Kādreiz ciemā bijis vienīgais viesu nams Tušetijā, kurš ierīkots īstā tornī. Pāta stāstījis, ka saimnieks Anzors pirms vairākiem gadiem kļuvis par vārgu, lai viesu namu aprūpētu, bet bērniem un mazbērniem sava dzīve ārpus Tušetijas.
Ciemā kāds pusducis uzturētu ēku, tomēr līdz 10.jūnijam neviens šeit vēl nav ieradies. Vairāku namu terasēm kokā griezti rotājumi. Līdz torņa (kurā bijis viesu nams) ieejai jāpakāpjas pa kāpnītēm; aila pagalam zema, kādu pusotru metru augsta, durvis no bieziem tēstiem dēļiem  un nav slēgtas!
Torņa, kurā kādreiz bijis viesu nams, durvis.
Slēdzene nav paredzēta.
Pirmajā stāvā skārda izlietne un tupamtualete; ūdens gan atslēgts. Augšup ved šauras un stāvas kāpnes. Otrajā un trešajā stāvā aiz preskartona starpsienas pavisam mazi būcenīši ar divām dēļu lāviņām un mazu lodziņu bez rūts. Tā kā Verkhovani ~1900m augstumā un viesi uzņemti tikai vasarā, nekādas vainas. Ceturtajā (augšējā) stāvā de luxe guļamistaba — ar četriem lodziņiem uz visām debespusēm un elpu aizraujošu skatu. Pamatīga divguļama, kokgriezumiem rotāta gulta (nezin, kā tā pa šaurajām kāpnītēm augšā dabūta?) iekārta stieplēs; tajā matrači un segas. Uz grīdas nokaisīti graudi — droši vien, ar žurku indi. Kāpdams lejā, pamanu, ka skabūzīšiem otrajā un trešajā stāvā nav griestu,
 līdzviesu darbības būtu kā uz delnas. ;) Sic transit gloria mundi. Esmu pārliecināts, ka tik eksotikskai nakstmītnei viesu netrūktu.
Tālāk ceļs ved pāri Tušeti Alazani upei, kura no kūstošiem sniegiem mutuļo duļķaina. Kādreiz pāri upei bijusi iekārta laipa, bet tā pirms vairākiem gadiem gājusi nebūtībā. Kā būtu gribējies pa to pāriet! Vairākos aprakstos teikts, ka Verkhovani varot sarunāt, lai kāds vietējais ar apvidnieku pa braslu pārved upei pāri, bet, pirmkārt, neviens vietējais vēl nav ieradies, un, otrkārt, neesmu pārliecināts, vai tik augstā ūdeni pat ar apvidnieku var tikt pāri.
Pāta teicis, ka ~2km tālāk, aiz nākamā ciema (Džvarboseli/ჯვარბოსელი) pirms pāris gadiem uzbūvēta laipa un tai vajadzētu būt vietā. Arī Džvarboseli šķiet kā izmiris, lai gan vakar redzētajajiem zirdziņiem vajadzētu būt bijušiem no šejienes. Laipa vietā: krastos no baļķēniem krusteniski sakrauti tādi kā grodi, uz tiem uzlikti divi stumbri, un virsū — dēļu klājs un margas. Šobrīd klīrenss līdz ūdens virsmai kāds metrs. Vieda konstrukcija — to aizskalos tikai pamatīgos palos.
Otrā krastā 
— svaigi uzbūvēts kempings: nojumes ar galdiem un soliem, tualetes, kamīni, akmens plātņu celiņi. Netālu tornis bez jumta, jau sācis brukt; viena siena izgāzusi pamatīgu vēderu. Pāris gadu, un būs tikai akmeņu kaudze.
Līdz šejienei no Omalo var atbraukt ar auto (~20km), bet mans ceļš uz otru pusi, uz Koklatas (კოკლათა, 2100m) ciemu. Divi tūristi zirgos. Ceļa malā viesu namiņš, kurā ļauži. Labprāt tiktu pie maconi, bet viņiem neesot. No piedāvātās kafijas atsakos, jo nezinu, cik laika vajadzēs 20km gājumam līdz tūristu namiņam, un negribu kavēties. Koklata ir kādu 20 ēku puduris; uz ceļa riepu nospiedumi: tātad šogad kāds te ir braucis, tomēr pašā ciemā nevienas dzīvas dvēseles. Vairums ēku nav aizslēgtas, un viss vasarošanas posts kā uz delnas: bojājumi ēkās laboti ar skārda loksnēm, mēbeles — tādas, kas pamatdzīvesvietā vairs neder, tomēr ārā mest žēl, vairāki sarūsējuši krievu laika auto. Vienīgais, kas vieš cerību,— paprāva iesākta karkasa ēka; droši vien, top tūristu mītne.
Gandrīz Džordžija O'Kīfa (Georgia O'Keeffe)
Tālāk 15km pa nogāzi augstumā no 2000m līdz 2300m bez lieliem kāpumiem un kritumiem, 2/3 pa mežu, 1/3 pa atklātām vietām. Ceļā vairāki strauti, viens paprāvāks; tajā ūdens varētu būt man tā līdz viduklim, par brišanu nav ko domāt, bet tad atrodu krastā kādu metru virs ūdens plakanu akmeni. Pārmetu pāri strautam mugursomu, tad uz plakanā akmens ieskrienos, lecu, cik jaudas, un piezemējos pie paša otra krasta ūdenī līdz puslielam. Bingo!
~5km pirms tūristu namiņa taka noiet līdz pašai upei, priekšā — govju ganāmpulks: saprotu, ka esmu pie Alaznistavi siernīcas. Kopā ar govīm, protams, suņi: vienam viss vienalga, bet otrs, šķiet, labprāt ierādītu man īsto vietu. Kā par nelaimi, ganībās ne sprunguļu, ne akmeņu. Vispirms mēģinu sasaukt ganus, bet tas bezcerīgi. Tad apmetu kārtīgu loku ap ganāmpulku, neizlaizdams suni no acīm. Govis ieinteresētas vēro sagādāto uzvedumu un slēdz derības, kā tas beigsies. Beidzas neizšķirti: esmu ticis ganāmpulkam garām, savukārt suns jūtas pastrādājis un govslopus nosargājis.
Siernīca — pamatīga mūra ēka ar nojumi upes krastā. Biju lasījis, ka viņi ļoti mielojot ceļiniekus. Tā arī ir: kafija, siers, krējums, medus, uz ugunskura cepta maizīte, ļoti garda. Divu jauni džeki, no kuriem viens jēdzīgi runā angļu valodā, viens ~mana vecuma tēvocis & 50 govju. Vaicā, vai neesmu redzējis trīs buļļus, kurus viņi palaiduši ganīties atsevišķi augstāk nogāzē. Es viņiem: vai tās tiešam lāča pēdas, ko redzēju uz takas (visai svaigas, jo beidzamais lietus bijis ne senāk kā pirms diennakts). Jā, jā, lāči klaiņojot apkārt, bet šogad šiem neražas gads: aitu nebūšot, un govīm šie neiedrošinoties klupt virsū.
Gani ieradušies 2.jūnijā; šodien 10.jūnijs, un gustavs — pirmais tūrists šogad. 🏆 Piedāvā palikt pa nakti, tomēr atsaku, jo tajā brīdi man prātā vēl doma par nepaveicamo nākamajā dienā, un lieki 5km padarītu neiespējamu to, kas tāpat ir neiespējams. Iedod līdzi sērkokus & skaliņus iekuram. Promiedams pamanu, ka pie ēkas plāksne, ka par siernīca 🇪🇺 naudu celta (sākta 2015.g., pabeigta 2019.g.). Ir ☀ baterijas un ūdens sildītājs.
Galīgi nepareizs (=draudzīgs) ganu suns
Uzreiz aiz siernīcas — tiltiņš un ganu apmetne ar pilnīgi nepiedienīgu (ne)ganu suni.
Kartē zīmēts, ka nākamos 5km — līdz tūristu namiņam — taka pa ielejas dibenu, bet patiesība kūstošo sniegu barotā upe līkumo kā piedzērājusies, un tur, kur tā iegrauzusies krastā, turklāt izveidojies kāds noslīdenis, nākas rāpties pat kādus 50m augstu nogāzē. 5km aizņem teju 2h. Šodien 24km/1000m.
Nakti pārlaižu Tušetijas Nacionālā parka tūristu apmetnē (2150m). Pilnīgas nekurienes vidū — 20km pa kalnu takām no tuvākā ciema, kurp var nokļūt ar auto.
Apmetnē divistabu namiņš pakešu logiem & durvīm; katrā istabā trīs divstāvu gultiņas. Līdzās nojume ar soliem un galdiem, kā arī tupamtualete ar skalojamo kasti un izlietne ar krānu, pa kuru gan nekas netek. Apkārt žogs — droši vien, aitu un tūristu segregācijai.
Ierodos līdz ar krēslu & mēģinu sakurt 🔥 no malkas paliekām (škiet, ka kāds izmantojis solu un mieta žogus ne gluži paredzētajam nolūkam), bet nekas neiznāk. Gultiņas — plikas koka lāviņas (Lagedokhi Nacionālajā parkā gan bija matrači!), tāpē izvēle: vai nu pastūķēt pledu zem sevis un salt, vai klāt sev pāri & spaidīt sānus. Vajadzēja tomēr palikt siernīcā. Tur pat silta duša būtu bijusi. Šodien 24km/1000m.


3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

11.jūnijs, Alaznistavi tūristu mītne–Masaras ganu apmetne

Rīts pienāk ar ☔ arī namiņa iekšienē, jo jumts maķenīt tek. Daudz ne, turklāt es apakšējā lāviņā. Gulēšana uz zaķa: auksti un spiež sānus. Trakoti negribas celties; vēl jo mazāk, vērojot lietu aiz loga. Gājiena vidus: līdz civilizācijai divu dienu gājums, vienalga, uz priekšu vai atpakaļ. Beidzot ☔ tomēr mitējas un dodos ceļā — ap pusdesmitiem. 
Gabaliņu aiz namiņa  ganu apmetne & četri suņi. Īsti nikns tikai viens. Pieredze māca: ja pie rokas nav koka, jāceļ akmeņi & jālidina šo virzienā. Arī šis to labi saprot & atstājas.
Upe, kas 20km lejāk pie Verkhovani mutuļo dubļainus ūdeņus, šeit pat ne līdz celim un vieglītēm pārbrienama, pie krastā atrasta sprunguļa turoties. Drošības dēļ tālruni gan ielieku Antras dāvātā ūdensnecaurlaidīgā apvalkā. Pēc aukstās nakts esmu saģērbies daudz par biezu iešanai: divas jakas, pusgaras skriešanas bixes; ticis līdz vietai, kur taka dodas kalnup, pārģērbjos ierastās iešanas drānās: t-kreklā & īsbixēs.
Pirmais kāpums  apmēram 600m, no 2200m līdz 2800m, pa ganībām. Govis iemīdījušas līdzteku taku kūli, tomēr vajadzīgais virziens noprotams. Ap 2600m augstumā (ziemeļu nogāze) pirmie sniega lauki; kādā vietā taka zem sniega iet kalnup pārāk stāvu, tāpēc meklēju lēzenākas vietas. Grēdas korei uzgūlis mākonis, un, kad esmu ticis augšā, virzieni pavisam sajukuši. Iekšējā balss ne visai pārliecinoši kaut ko saka, tomēr izvelku tālruni (tā kā piecu dienu laikā uzlādes iespēju nav un būs jāiztiek ar diviem ārējiem akumulatoriem (10 000 mAh + 4 000 mAh), tālruni izmantoju tikai fočēšanai) un ieslēdzu WalkMe lietotni. Karte ielādēta lietotnes atmiņā, un zils punkts rāda manu atrašanās vietu arī tad, kad tālrunis lidojuma režīmā. Izrādās, iekšējā balss bijusi galīgi garām: Sakorne pāreja (2835m) teju pretējā virzienā. Pāreja kāda puskilometra attālumā, tajā stabiņš ar virzienu norādēm un redzama taka, pa kuru jādodas lejup (700m: no 2800m līdz 2100m).
Hommage à Novalis
Taka visai stāva; sākumā vairāki noslīdeņi, kuriem izdodas tikt pāri bez lielas rāpšanās. Vairākās vietās kādreiz bijušas ganu apmetnes, un tur augājs pavisam citāds nekā kalnu ganībās: suņuburkšķi un mārrutki teju man līdz jostasvietai. Gājiens lejup grūtāks nekā augšup.
Beidzot tieku līdz vienkārši Alazani upei (citas upes Tušetija kaut kādas Alazani: Tušeti Alazani, Pirikiti Alazani..). Vietā, kur uz klintīm zilbalta bulta un skoti* briduši pāri, tagad nav ko domāt tikt pāri: upe samērā šaura, toties krāc putodama balta; dziļumu sarežģīti novērtēt, domāju, ka būtu man līdz krūtīm. Noņemu mugursomu un dodos lejup pa straumi rekognoscēšanas misijā. Bingo: aiz līkuma, kādus 200m lejāk pāri upei saledojuša sniega arka! Teku atpakaļ, ņemu mugursomu un eju pāri. Sākumā mazliet baisi, bet saledojušais sniegs vismaz metru biezs un būtu izturējis pat vieglo auto. Droši vien, kāda lavīniņa šajā vietā nošļūkusi pa nogāzi. Ja Sniega māte ziemu nebūtu centusēs & Saules meitas pavasari slinkojušas, gustavs kādas divas nedēļas sēdētu strauta malā, sūkātu ķepu & gaidītu, kamēr ūdens nokrītas. ;)
Tikko esmu sācis ceļu augšup (800m: no 2100m līdz 2900m), kad uznāk stiprs, pavisam neilgs lietus. Paspēju vien uzvilkt apmetni un nostāties zem koka, kad lietus jau cauri. Taka tikpat stāva kā tā, pa kuru kāpu lejup; ~2500m augstumā strauta gravā atkal sniegs, arī šis labu labais tilts. Sniega kļūst aizvien vairāk un vairāk.
Kad plānoju ceļojumu, nevarēju izšķirties, vai ņemt līdzi telti; manējā pavisam maziņa un viegliņa, tomēr tai gan masa, gan tilpums. Turklāt tā būtu vajadzīga tikai divām naktīm (patiesībā  vienai, jo sniega dēļ no Tušetijas uz Hevsuretiju nekādi nebija iespējams aiziet). Aplēsu, ka no Alaznistavi tūristu namiņa līdz Tbatanai varētu aiziet vienā dienā, tāpēc nolēmu telti līdzi neņemt. Ha, 29km/2000m vienā dienā  nekas cits kā gaisa pils (wishful thinking); arī divās dienās tā nebija nekāda joka lieta: 7+9h.
Pulkstenis ap 4pm, un atkal uznāk lietus, turklāt kalnā arī vējš. Zinu, ka kaut kur tuvumā ganu vasaras apmetne (kur ganu suņi nebija skotus* trīs stundas no telts ārā laiduši), bet ejot nebiju to aiz paugura pamanījis. Kad sākas ☔, paraugos atpakaļ & kāda kilometra attālumā apmetni (lopu izmīņātu laukumu & kaut ko zilu) ieraugu. Izrādās, ka šitie gani no slinko mājām: sakrāvuši ceļa augstuma sieniņu no plakaniem akmeņiem un dažiem stāvus nostiprinātiem sprunguļiem pārstiepuši pāri zilu stikla šķiedras audumu un polietilēna plēves gabalus. Audumu un plēvi vējš pavasarī (vai rudenī) norāvis; tie mētājas līdzās. Pārstiepju audumu pāri pusei sienas ieskauta laukuma (2,5m×2,5m), dažus plēves gabalus salocītus paklāju apakšā, ar dažiem apsedzos (virs guļammaisa & pleda) & liekos uz auss. Kamēr rosos, ☔, par laimi, mitējas: nopietnu gāzienu mana konstrukcija nebūtu izturējusi. Naktī lielākās neērtības nesagādā ne cietais pamats un ne aukstums, bet gan tas, ka vieta maķenīt ieslīpa, visu laiku slīdu lejup, kājas atdūras akmeņu valnītī & nav iztaisnojamas. 😬 Šodien nieka 13km/1600m (septiņās stundās!).


3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

12.jūnijs, Masaras ganu apmetne–Tbatana

Kaut nāves miegā man vaj'dzētu mikt,
Šai pilī kalnā, šai pilī kalnā gribu es tikt.
(Plūdons, pēc atmiņas),
Plīst vai lūst, bet šodien jāpieveic sniegotā nogāze, kuras dēļ nācās griezties atpakaļ 4.jūnijā, jo citādi vizieris no KUT 🇬🇪 uz RIX 🇱🇻 lidos bez manis.
Nakstmītne zem zilā auduma gabala (2600m)
 No rīta pusmiegā dzirdu aitu zvaniņus. Tā tik vēl trūka, jo aitām allaž līdzi ganu suņi, un ar tiem joki mazi. Tomēr ne: tās tikai Karpatu aitas (modinātāja signāls) ieradušās mani modināt. 😃 Jūtu, ka kļuvis vai karsti: pabāžu degunu no zilā auduma apakšas — ☀ jau lielā gabalā, pie debesīm neviena mākoņa.
Ganu apmetņu apkartnē pabaisa cūcība: visu, kas lieks, atstāj kalnā. Burkas, konservu kārbas, plēves gabali, veci gumijnieki, dažāds iepakojums, kas nesadalās.. Un augājs citāds nekā kalnu pļavās — kaut kas līdzīgs tēvijas kūtspakaļām. Šajā vietā 2600m augstumā (augstākā naktsmītne ceļojumā) apkārt apmetnei bija tikai nomīņāta zeme, nekas vēl nebija izaudzis.
Ap deviņiem dodos prom; pusi ceļa taka 2800...3000m augstumā, un tur vēl daudz sniega. Vietās, kur sniega lauki puslīdz līmeniski, var droši soļot: ne slīd, ne iebrūk, bet slīpas vietas īsts pārbaudījums. (Mājās pārbraucis, atskārtu, ka pie apaviem stiprināmi dzelkšņi būtu diezgan līdzējuši.) No ganu apmetnes esmu paņēmis sprunguli atspaidam. Lai apietu sniegotas vietas, reizēm nolaižos no takas pat kādus 200m. Un rāpjos 200m atpakaļ pa nogāzi, kur staigājušas tikai 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑 & 🐄🐂 (?). Nudien, nezinu, cik pa visu dienu sakāpelēju. Wikiloc teic 400m; domju, ka bija vismaz divtik. Neizmantoju maršruta ieraksta funkciju tālrunī, jo tā pamatīgi tērē akumulatora lādiņu, bet gājumu zīmēju datorā vēlāk ar roku — pa taku, kura lielākoties bija kaut kur zem sniega. Kādā sniega laukā vientuļa keda. Sniega cilvēks pazaudējis?
Un tad (ap 1pm) arī liktenīgā nogāze, visstāvākā no visām; sniega šķiet nedaudz, tomēr tas palicis 5...10m platās vagās, kuras ☀ apspīd mazāk. Ja kādā izslīdētu, iznāktu pārsimt metru garš slīdkalniņš. Ar vēju gar ausīm, taču bez apdraudējuma dzīvībai. Lai tiktu sniega joslām pāri, ar sprunguli izcērtu sniegā pakāpienu vienai pēdai, tad otrai utt., līdz esmu pāri. Par laimi, tādu vietu nav daudz — tikai kādas četras vai piecas. Beidzamo daļu pieveicu pa klinšainu korīti, kur sniega nav nemaz. Vietā, līdz kurai tiku 4.jūnijā, iespraužu brīnumsprunguli sniegā un sarīkoju fotosesiju ar mežonīgām dejām. Atlikuši ~10km/1km krituma līdz ganu namiņam, kurā jau esmu nakšņojis.
Man — pa kreisi.
Kādā vietā lejāk nogāzē redzu ganu, daudz aitu & piecus zirgus; gans māj & kāpj augšup. Izrādās, namiņa īpašnieks. Viņš todien uzradās rītā, kad biju viņa īpašumā pārnakšņojis, un vēlīgi teica: Отдыхай, отдыхайVaicāju, vai drīkstu vēlreiz pārnakšņot, un viņš laipni atļauj. Tagad tur esot brāļa vai māsas dēls ar lopiem, un man tikšot piens. Un kodina, ka vienam kalnos vazāties neesot labi. Apsvērumus, ka bēres tikpat labi var sarīkot ar piepūšamu vīrieti zārkā, paturu pie sevis.
Beidzamie 3km  pa līdzenu akmeņainu ceļu diezgan bezfilmā. Brāļa vai māsas dēls ar saimi, lopiem & cāļiem, izrādās, citā namiņā turpat līdzās: nepavisam ne tik foršā kā manējais. Šie tikai kartveļu (vai čečenu?) valodā runā; skaidroju (krieviski), ka saimnieks atļāvis pārnakšņot, un šie prom nedzen. Tieku arī pie piena; naudiņu atraida. Pēc visas dienas ☀ atkal viegls drebulis. Pārģērbjos & liekos gultā. Šeit pat brīžiem mobilais tīmeklis pieejams, beidzot aiziet ziņas un foto, kurus trīs dienas esmu sūtījis draugiem, bet neviens, škiet, manu atbūtni nav pamanījis. Šodien 16km/400m.


3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē


13.jūnijs, Tbatana–Dzibakhevi

Šodien jātiek līdz Tbilisi (biju iecerējis, ka tikšu galā dienu agrāk un palikšu nakti Telavi), tāpēc ceļos ar pirmajiem (kaimiņu) gaiļiem un pusseptiņos dodos uz Džokolo (10km), no kurienes mikriņi uz Ahmetu un Telavi. Esmu diezgan šļaugans, bet ceļs lejup (no 1950m līdz 750m; esot bijis arī 36m kāpuma) pārāk daudz pūļu neprasa. Beidzami dzelteni rododendri. Šodien riktīgi karsts, turklāt mitrs  kā turku pirtī. Tieku līdz Pankisi ielejas galvenajam ceļam ~2,5h, pirmais auto piestāj un aizved 5km līdz Džokolo ciemam.
Beidzamie rododendri
Beidzamo pārtiku apēdu vakar; kārojas salda: mazītiņā veikaliņā nopērku burbuļūdeni, banānus un šokolādītes ar pildījumu un tur pat veikaliņa priekšā ņemos tiesāt. Pārģērbjos un pāraujos 
 svētlaime. Kalnu kurpītes savu nokalpojušas un paliek Džokolo. Īpašniece teic, ka pēc divām stundām būšot mikriņš uz Tbilisi. Un apsēžas līdzās izklaidēt mani ar sarunām.
Šķiet, ka iepriekš rakstīju, ka 19.gadsimtā Pankisi ielejā apmetušies čečeni, un tāpēc šī vieta atšķiras no pārējās Sakartvelo. Nevienu sievieti hidžābā, šķiet, neredzēju, bet galvas apsegtas bija visām. Tīmeklī uzgāju kādu ne pārāk senu video, kur vietējie iedzīvotāji protestē pret hidrospēkstacijas būvi ielejā: policiju ar akmeņiem apmētā arī večiņas un bērneļi.
Kurpītes savu nokalpojušas; palika Džokolo 🇬🇪

Pēkšņi veikaliņa priekšā apstājas melns apvidnieks, izkāpj divi bārdaini jaunieši un vaicā, vai runāju krieviski. Viņu ciemā nedrīkstot valkāt īsbikses. Saku, ka man citu nemaz nav (skaidra lieta  jūnijā uz Sakartvelo kažokā nebrauc). Jaunieši teic, lai kāpjot viņu auto. Droši vien, būtu aizveduši 15km līdz Akhmetai, bet tieši tajā brīdī pretī brauc mikriņš, un jaunieši teic, lai kāpju ārā un gaidu to. Pēc pāris minūtēm brauc cits mikriņš, un visai drīz esmu Akhmetā  pilsētiņā, kas rajona centrs. Ceļā ievēroju, ka Pankisi ielejā pat mazi puisīši garās biksēs. Akhmetas autoostā teic, ka mikriņš uz Tbilisi pēc stundas. Lieliski! Atstāju mugursomu autoostā, ieēdu lobiani un sapērkos zemenes, aprikozes un maconi ceļam uz Tbilisi.
Uz Tbilisi (ი=i)!
Līdz Tbilisi 114km/2,5h. Izlūdzos šoferītim atļauju sēdēt viņam līdzās. Lielākā daļa ceļa pa dižskabāržu mežu klātiem pakalniem augstumā līdz 1000m. Pēc Tušetijas un sniegiem šķiet diezgan pliekani. Šoferītis lieliski runā krieviski (šķiet, vienīgais kartvelis, kuru esmu dzirdējis lietojam pieklājības formu jūs krievu valodā) un nezin kāpēc nevar ciest Saakašvili. Viņam sāp mugura, tāpēc palīdzu iecelt un izcelt citu pasažieru bagāžu.
Tbilisi apmetos tajā pašā viesu namā, kurā nakšņoju pirmo nakti. Pilnīgs plīsiens, horizontāli vien velk. Aizvelkos vienīgi līdz tuvējam Spar-am un nopērku 🍅🍅 salātiem.



 3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē


Ārējas saites

Skotu* video un maršruta apraxts





2023. gada 8. jūnijs

8.jūnijs, Omalo–Diklo 🇬🇪

Kad posos ceļojumam, plāns bija apmēram tāds: ierasties Tušetijā kājām no Pankisi ielejas, palikt tur, cik laiks ļauj, un doties kājām uz Hevsuretiju. Neveiksmīgais mēģinājums nākt no Pankisi aizņēma trīs dienas, un tagad iznāk, ka Tušetijai varu veltīt tikai vienu, un pēc tam lūkot aiziet uz Pankisi,
Šis nebija vienīgais Omalo zirdziņš,
kurš vēlējās ar mani draudzēties.
cerot, ka nedēļas laikā sniegs kritiskajā posmā būs pakusis.
Šodien jāizvēlas, uz kuru no lielākajiem Tušetijas ciemiem — Diklo (დიკლო) vai Dartlo (დართლო)  doties. Pāta iesaka Diklo. Tā arī darīšu, jo Dartlo varēšu aplūkot rīt pa gabalu. Nestaidzīgi padzeru kafiju un patērgāju ar Pātu un jaunu vācu dāmu, kura cēlusies no Veimāras, bet tagad dzīvo Hamburgā. Ar Pātu viņa sarunājas krieviski (no Austrum🇩🇪), ar mani — angliski. Noteikti zina, kas Latvija un par mūsu mīlestību uz krieviem. (Interesanti, kā viņa vāciski — Platt vai Hoch?) KLM pamanījies nozūmēt viņas mugursomu (lidojiet, lidojiet ar reģistrētu bagāžu caur AMS 🇳🇱!), un tagad Pāta zvana uz TBS 🇬🇪 un cenšas noskaidrot, vai soma atradusies. Šķiet, ka ziņas nav iepriecinošas. Vaicāju, vai īsbikses un jēzenes viss, kas viņai no drānām & apaviem. Nē, tik traki neesot. Stulbi: atbraukt uz pasaules otru malu un kaut kādu dunduku dēļ zaudēt laiku, kas bijis paredzēts kalniem. Es jau būtu visas vietējās lāstu licējas apskrējis un pāris vēstuļbumbu aizsūtījis, bet viņa tik elpo dziļi & smaida. Reiz jau bijusi Tušetijā: atnākusi (kopā ar ceļabiedriem) no Hevsuretijas pāri Atsuntas pārejai (3431m).
Maķenīt pirms desmitiem dodos ceļā. Līdzās Lejasomalo ciemam plašas pļavas, kurās pilnīgi noteikti pietiktu vietas lidlauciņam; varētu ierasties in style kā Mestijā. Vairākas elektrolīnijas, kuras sākas un beidzas klajā laukā un kurās strāva nekad nav plūdusi. Nogāzes malā — nepabeigta dzelzbetona divstāvu ēka, modernistiskos ornamentos izkrāšļota. (Vakarā Pāta pastāstīs, ka senos laikos bijis iecerēts trosu ceļš pāri ielejai no Omalo uz Šenako.) Vairāki zirdziņi, kuri vēlas draudzēties. Pātam arī zirdziņš esot, kaut kur ganoties; kad savajadzēšoties, iešot meklēt.
Tālāk pa zemes ceļu 200m lejup līdz (Pirikiti) Alazani upītei, kura tobrīd mutuļo duļķaina no kūstošo sniegu ūdeņiem, un 300m kalnup otrā krastā. Apkārt priežu meži; sajūta kā tēvijā, tikai maķenīt kalnaināks. Tušetijā visas upes sauc Alazani nolūkā jaukt iespējamiem iebrucējiem prātu — to pastāstīja kāds no vedējiem Pankisi ielejā. Otrs vārds (pirms Alazani) — ielejas nosaukums — ir mūslaikos pievienots.
Pirms Šenako ciema pļavā kādi divi desmitu akmens plākšnu stāvus, augstumā apmēram līdz puscelim. Dažās kaut kas tā kā ar naglu iegravēts, citas pilnīgi gludas. Pēc gadskaitļiem noprotu, ka kapiņi — paši foršākie, ko esmu redzējis: bez klinteņu žodziņiem, leduspuķem un grābstīšanas skujiņā; kopšana pilnībā govju un aitu ziņā.
Kapakmens Šenako kapiņos;
septiņu kredītkaršu augstumā
Nākamajā paugurā — Šenako (შენაქო) ciems: kādi trīs desmiti no plakaniem akmeņiem krautu divstāvu ēku; gandrīz visām otrajā stāvā kokgriezumiem daiļota galerija. Dīvaina sajūta visā Tušetijā: kā blāvojošā sveces liesmā mirkli pirms dzišanas skatoties. Daudz pamestu ciemu; vēl vairāk tādu, kuros nedaudz ļaužu ierodas uz pāris vasaras mēnešiem (un 8.jūnijā vēl nebija klāt). Nezinu, kādi zelta kalni būtu jaiegulda, lai pa īstam atgrieztu šurp dzīvību; biezajai Šveicei varbūt būtu pa kabatai. Izstaigāju līkloču ejas starp namiem: pāris namos dzīvība, pārējie gaida saimnieku ierašanos; neesmu pārliecināts, ka visi sagaidīs.
Paugura virsotnē ciema malā — sv. Trijādības (Jura?) baznīca (1843); viens no diviem kristiešu dievnamiem Tušetijā. Plašak par tušu garīgo dzīvi — beidzamajā ierakstā par šo ceļojumu (14.&15.jūnijs).
Pie baznīcas — divi lepni jūdu tautas dēli, viens ar tibeteiku un peisakiem, otrs  maķenīt uz cilvēku pusi. Viens lidina kvadrakopterīti, otrs iegrimis tālrunī. Viņi ieradās vakar (ar 4wd busiņu, kuru redzēju pirms pārplūdušā ceļa posma), pēcpusdienā, droši vien, palodāja pa Augšomalo, pārnakšņoja Pātas viesu namā, šorīt iekrāva savus milzīgos koferus tajā pašā busiņā un caur Šenako devās atpakaļ uz Kahetiju. Vareni — Tušetija in a nutshell: divās pusdienās un vienā naktī .
Pāta brīdinājis, ka starp Šenako & Diklo, iespējams, būšot aitas. Un suņi. Pamatskolas latenes učenes pārāk dziļi ieurbušas manī Birkerta latvju ētikas ideālus (Laba mana māmuliņa, / Labi mani mācījuse..), tāpē ceļā uz atskārsmi, ka pret ganu asinssuņiem spēriens ir trešais labākais līdzeklis aiz akmens un sprunguļa, nākas pārvarēt iekšēju pretestību. Pirmais suns (Svanetijas suņi neskaitās, tie viens par otru mīļāki), vēl neesmu apguvis pretdarbības algoritmus, bet, par laimi, gans turpat un kustoni savāc.
Maķenīt tālāk ceļarādītājs vēstī, ka Diklo var nokļūt gan pa ceļu (3km), gan taku (4,7km). Izvēlos, protams, taku. Sākumā līdztekus takai strauts, tad tas ieplūst betonētā baseinā un turpina ceļu, iedzīts čuguna caurulē. Kau'kas dīvains! Pēc gabaliņa caurule nogriežas lejup pa nogāzi, un vēl pēc gabaliņa — transformators. Dūcošs! Atceros lasījis, ka Šenako — vienīgais ciems, kuram sava hidroelektrostacijiņa; pārējos iztiek ar  baterijām. Taka iet traversā pa stāvu mežotu nogāzi, skati — elpu aizraujoši. Kādā apšu jaunaudzē ēnā tikko plaukušu gaiļpiešu lauks (8.jūnijā!). Citā vietā uz klints sildās pavisam maziņš odžu bērns; sajutis mani, izmisīgi cenšas pazust zālēs.
Vairākās vietās pļavas  vienās gundegās (vismaz līdz nākamajam braucienam šurp pirmais, kas nāks atmiņā, iedomājoties Tušetiju, būs dzeltenas pļavas). Es — pirmais gājējs šogad,
Ranunculus/ბაია (Latvijā augot 17 sugu gundegas)
arī lopi vēl nav bijuši, tāpē taka vēl nav iestaigāta, bet tad pamanu, ka tā tur, kur visdzeltenākais,— iespējams, staigātāji līdz izplatīties gundegu sēklām, tāpē takas malā ziedu vairāk nekā citur.
Taka iziet ganībās pie Diklo ciema kapsētas. Šī nav tik forša kā iepriekšējā: pāris no caurulēm metinātu muļķīgu žodziņu un krustu nolupušu krāsu. Pats ciems — nu tā: līdzenā vietā, neviena torņa, vismaz puse ēku pamestas un pamazām brūk, pārējās papildinātas ar nejēdzīgām konstrucijām no nomaļiem — piebūvēm, lodžijām utt. Īstais (vecais) Diklo ciems atradies 2,5km no pašreizējās vietas, bet 1837.gadā iebrucēji no Dagestānas to nopostījuši (mūdienās SakartveloDagestānas/Krievzemes robeža kādus 3...4km no vecā Diklo ciema).
No rīta kurpītes bija tumšzaļas.
Paša ciema nomalē vienstāva namiņā dzīvo visu cauru gadu mitinās ~80 gadu veca večiņa vārdā Mašo Bebo (მაშო ბებო, vecmāmuļa Mašo). Patiesībā nav tik traki, cik izklausās: ~200m attālumā no vecmāmuļas namiņa ir robežsargu postenis, kurš darbojas arī ziemā (interesanti, no kā viņi sargā robežu daudz metru dziļā sniegā; droši vien, spēlē kārtis, un paspēlējušajam jāiet skaldīt vecmāmuļai malka). Iegriežos pie Bebo, jo Pāta teicis, ka no viņas varētu iegūt dziju; biju sacerējies, ka tikšu pie nekrāsotas pašvērptas. Bebo sēž terasē un ada (saitē augstāk daži foto ar viņas adījumiem; manuprāt, ir pamatīgas iespējas izaugsmei, ja pasteigsies). Rādu tālrunī vārda dzija tulkojumu (ნართი), bet šķiet, ka večiņa nesaprot, ko vēlos. Tomēr tas nav no svara: viņas dzija nav pašvērpta, bet gan rūpnieciski ražots vilnas & kokvilnas jaukums drūmās krāsās; dažiem pavedieniem pievienota vēl smalka metāla dzīsliņa. Nē, paldies, iztikšu bez tādas.
Tālāk ceļš uz veco Diklo (cietokšņa drupām). Pie staba ceļa malā piesprausta lapiņa vēstī, ka tālāk  pierobežas zona un jāiet pieteikties robežsargiem. Procedūra zināma no Lagodekhi nacionālā parka; saku, ka personības apliecību savākšu atceļā, robežsargi parāda taku nogāzē, pa kuru apiet aitu fermu un iedod kārti apkaltu galu, ar kuru atkauties no suņiem.
🇬🇪 karogs pie robežsargu telts;
sniegotās virsotnes — Dagestāna/Krievzeme
Taka labi iemīta, turklāt ceļu norāda Sakartvelo karogs; fermas suņi mani nepamana. Izrādās, ka karogs nevis cietoksnī, bet pie robežsargu telts kraujas malā, no kurienes viņi, iespējams, binoklī vēro Krievzemes robežu. Turpat līdzās viena no daudzajām tušu svētvietām (kad skatījos kartē, biju nesaparašanā ar daudzajiem shrine, kam, manuprāt, būtu jābūt dievnamiem) — plakanu akmeņu krāvums plīts lielumā ar iedobumu (tādu kā cepeškrāsni ;) ) ziedokļiem: svecītēm, dzīvnieku kauliem, monētām..
Cietoksnis kādu puskilometru tālāk pavisam šauras gēdas galā; vieta izvēlēta patiesi prasmīgi, jo vienīgā piekļuve — pa šaurās un klinšainās grēdas kori, kur iebrucēji apmētājami un apšaudāmi visiem pieejamiem ieročiem. Dažas torņu sienas un arkas saglabājušās. Iespaidīgi!
Dzirdu, ka mani sauc,— nezin kāpēc atbraukuši robežsargi. Cietoksni apskatījis, nokāpju pie viņiem: izrādās, pie viņiem braucot kaut kāda priekšniecība, tāpēc viņi izrakstījuši caurlaidi un atveduši, lai viss būtu pēc priekšrakstiem. Parakstos kantorgrāmatā, bet no piedāvājuma braukt atpakaļ auto atsakos. Atceļš līdz robežsargu postenim pa to pašu taku. Atvados no robežsargiem, vēlreiz izeju caur Dartlo ciemam; ļaudis tikai vienā namā (neskaitot Mašo namiņu). Pie ceļa rādītāja Lejasomalo 11,5km/2h50 paskatos pulkstenī — bez divdesmit pieci. Jāliek kājas pār pleciem, jo Pāta pieteicis, ka vakariņas pusseptiņos. Viss atceļš pa ceļu, bet tik un tā nokavēšu.
Gabaliņu aiz Diklo pamanu auļojošu dažāda vecuma un dzimuma liellopu baru (jā, jā, tieši tā — auļojošu!). Esmu pamanīts, bars pagriežas un nesas tieši uz manu pusi. Nedaudzās sekundēs paspēju lūgt piedošanu visiem, kam Zemes dzīvē esmu nodarījis pāri, un gara acīm pārskatīt iespaidīgākos foto no Pamplonas. Tomēr esmu tikai kalnu slēpošanas trases mietiņa lomā: apmetuši 270 grādu loku ap mani, govslopi aizauļo līdz nākamajam pagrieziena punktam viņiem vien zināmajā vakara skrējiena trasē.
Pēc brītiņa brauc apvidnieks ar uzplečotiem vīriņiem — robežsargu priekšnieki; parādu caurlaidi, viņi atzinīgi māj ar galvu un novēl laimīgu ceļu. Angļu valodā.
Pie Šenako vairs ne aitu, ne suņu. Kādā ceļa līkumā lejup (Pirikiti) Alazani gravā pamanu uz kokiem sarkanas bultas un labi iemītu taku; manā (WalkMe lietotnes) kartē tās nav, bet varētu būt laba šōtkata iespēja. Skatos kartē, ka attālinos no auto tilta pāri upītei, tomēr marķējums uz kokiem turpinās. Izrādās, taka ved līdz kājnieku trošu tiltam, kurš vēl no tiem laikiem, kad visa pārvietošanās Tušetijā bijusi ar zirgiem. (Pāta pastāsta, ka tilta klājums bijis sapuvis un iegāzies upē, bet pirms trim vai četriem gadiem atjaunots). Pretējā nogāzē lapukoku mežā taka grūtāk saskatāma, tomēr ceļu nevar nepamanīt.
Iznāk laika pat nofočēt nepabeigto trosu ceļa staciju, un maķenīt pirms pusseptiņiem esmu pie viesu mājas. Vakariņās zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi; neesmu ne par kādiem pelmeņiem sajūsmā) un atkal svaigu gurķu & tomātu salāti.
Pastāstu Pātam par piecu dienu pārgājiena uz Pankisi ieleju plānu un gluži vai redzu, kā viņa acis iemirdzas: es esot izvēlējies pašu, pašu, pašu labāko, kas Tušetijā dabonams.
Karsta duša (šoreiz  sildīta), zem deķa, un šovakar pat izpaliek ierastā 12s mētāšanās bezmiegā.


 3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē

Ārējas saites

Taka Omalo–Diklo vietnē https://www.caucasus-trekking.com
Mans gājums (25km, 1600m)
Emīlijas (🇦🇺, kura jau vairākus gadus mīt 🇬🇪) emuāru ieraksts par Tušetiju