 |
| Ušguli (უშგული) ir piecu ciemu — Žibiani (ჟიბიანი), Čvibiani (ჩვიბიანი), Čažaši (ჩაჟაში), Lamdžuriši (ლამჯურიში) un Murkmeli (მურყმელი) — kopējs apzīmējums. Nemēģiniet izrunāt — izmezģīsit! |
Vairākos avotos norādīts, ka Ušguli (~2100m v.j.l.) ir augstākais pastāvīgi apdzīvotais ciems Eiropā. Nebūs tiesa: gods pienākas Bočornai (~2300m) Tušetijā, kurā mīt dakteris Iraklijs.
Nākamajā rītā pieceļos ar astoņpadsmitajiem gaiļiem. Istabā nav pārāk silts, bet zem vairākām segām patiesi omulīgi. Vēlāk vaicāju saimniekam, kā būs ziemā: nopirkšot sildītājus. Sapratu, ka viesu nams atvērts visai nesen.
 |
| Murkmeli (მურყმელი) |
Nams neatrodas īsti nevienā no pieciem ciemiem: tā atrašanās vieta gandrīz kartes centrā virs sarkana uzraksta Ušguli–Čvelpi atzīmēta ar dzeltenu elipsi. Izskatās, ka vienstāva mūra namam uzbūvēts koka otrais stāvs viesiem. Tajā plaša halle tikpat kā bez mēbelēm, no kuras durvis uz četrām istabām. Vannasistaba pirmajā stāvā, kopīga ar saimniekiem. Mājas priekšā iespaidīgs Kaukāza ganu suns kupētām ausīm un asti. Sākumā eju tam garām ar pamatīgu līkumu un aizturētu elpu. Vēlāk izrādās, ka zvērs nepavisam nav kaitīgs: pats virsū nemācas, bet labprāt ļaujas, ka glāsta vai kasa aiz auss. Nabagu pat lietus laikā nelaiž pirmā stāva galerijā; vienīgais patvērums — zem kāpnēm uz otro stāvu.Kad beidzot esmu izvīkšījies, dodos uz Murkmeli, kurš atstatu no pārējiem ciemiem. Pie vārtiņiem uzraksts, ka viesu nama teritorijas šķērsošana maksā ₾2: te īsākais ceļš uz karalienes Tamāras vasaras torņiem kalna gala (šajā reizē līdz tiem netiku). Vēlāk Jozefa vietnē lasīju, ka šādas nodevas vai vismaz plāksnītes Sakartvelo diezgan izplatītas. Interesanti, kā viņi iekasē — sēž visu dienu pie loga un vaktē?
 |
| Čažaši (ჩაჟაში) |
Viens no ciemiem — Čažaši — 1996.gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet bijis valsts aizsargāts kopš 1971.gada. Tīmekļa lapas virsraksts Augšsvanetija ir maldinošs: tekstā un kartē skaidri norādīts, ka aizsargājamā teritorija ir Čažaši, bet pārējie četri ciemi atrodas buferzonā. Izstudēju 2024.gada uzraudzības ziņojumu: izrādās, vēl aizvien nav izstrādāts Ušguli attīstības plāns, tāpēc kartveļu valdība kaut kad izdevusi lēmumu Nr.247, kurš aizliedz jaunu būvniecību gan Čažaši, gan buferzonā, līdz attīstības plāns būs pieņemts. Čažaši vēl glābjams, bet pārējos ciemos gan tīras šausmas paspējuši sabūvēt, tomēr liegums, šķiet, darbojas: Žibiani redzēju ceļamkrānu, kurš izskatījās labu laiku nedarbināts.
Naktī lijis, un arī tagad viss debess mākoņos; visai daudz dubļu (ejas tarp ēkām izmanto gan ļauži, gan lopi, gan auto), un Enguri upīte mutuļo duļķaina. Murkmeli ciemā urbāna apbūve izteiktāka nekā citos, pat tāds kā ieliņu/eju tīkls. Arī torņu šeit vairāk nekā citos ciemos, tomēr diezgan daudz pamestu ēku, drupu un pusgruvušu torņu. Pie tiltiņa divi nepabeigti viesu nami (varbūt lieguma sekas?). Vienā, manuprāt, veiksmīgi iedzīvinātas vietējās būvniecības tradīcijas mūsdienīgiem līdzekļiem. Vairākās vietās ieliņas beidzas kraujas malā virs upītes — no turienes vislabākākie skati uz kalniem un karalienes Tamāras vasaras torņiem. Ieliņas iet cauri pagalmiem, nu nevar īsti saprast, kur publiska un kur privāta teritorija; žogu nav, prom neviens nedzen un klīstošam tūristam pat uzmanību nepievērš. Kādā vietā plakaņu akmeņu kaudze — izejmateriāli turpmākai būvniecībai. Gaisotne neatvairāma pat tādā drūmā laikā, lai gan daudzi noteikti rauktu degunu par nevīžību, dubļiem un drupām.
 |
| Kinoteātris |
Atpakaļ dodos pa ceļu, kurš nāk no Mestijas. Biju saklausījies makšķerniekstāstus, ka Ušguli atgriezts no ārpasaules sešus mēnešus gadā un te teju vai nav elektrības un mobilo sakaru. Tīrie pekstiņi! Ceļš gan bez asfalta, bet tikai tāpēc, ka būvnieki šobrīd ~5km no ciema, un jaunais ceļš no betona — lai stāvētu kalnos simt gadu (to pārbaudīšu nākamajā reizē pēc diviem mēnešiem). Pie paša Čažaši sarūsējis buldozers bez noļukušām kāpurķēdēm mūžīgā stāvvietā kā Aurora. Līdzās (tur, kur kartē melna glāzīte) ceptuve, kurā dabonami karsti plāceņi. Vēlāk vienā no ciemiem uzgāju veikaliņu, kurā bija končas, alkohols un konservi; šķiet, vietējie brauc iepirkties uz Mestiju, bet tūristi šeit ierodas uz dienu vai — labākajā gadījumā (kājām atnākušie) — paliek vienu nakti. No augļiem, dārzeņiem un maconi — nekā.
 |
| Čvibiani (ჩვიბიანი) |
Čažaši, UNESCO aizsargātais ciems, atrodas lēzena pakalna nogāzē pie divu upīšu — Enguri un Šavckala-Kvišara — satekas. Kad rakstīdams skatu trejus gadus senus foto un esmu papētījis UNESCO materiālus, skaidri redzu, ka šis ciems patiesi saglabājies/saglabāts labāk nekā pārējie: vairumam ēku plakanu akmeņu jumti, nav neviena grūstoša torņa, žogi un ēku lāpījumi ne no materiāliem, kas bijis pie rokas: dzelzs plāksnēm, autobusu fragmentiem, košzilu stiklšķiedras audumu. Ir pa kādai pamestai ēkai, tomēr tajās jaušama tāda kā cieņa. Vienai tādai kokā griezti reliņi un sienu gleznojumi otrā stāva galerijā.
Pakalna nogāzē mazītiņa baznīciņa akmeņu krāvuma žogu apkārt un kokā grieztām durvīm. Visā Ušguli kāds ducis tādu, visas, izņemot vienu, slēgtas: iedzīvotāji, šķiet, pārmēru ar dievu pielūgsmi nesirgst. Maķenīt augstāk — karalienes Tamāras ziemas tornis, arī slēgts. Pie tā — marmora plāksne ar četrām ovālām izspīlētām ģīmetnēm: četri kartveļu dēli, kurus krievi 1941.–45.gadā aizdzinuši par padumjo "dzimteni" karot. Nākamajā reizē būs jāpamāca dekomunizēt. |
| Žibiani (ჟიბიანი) |
Žibiani un Čvibiani atstāj visai pretrunīgu iespaidu: ir vairākas nesaķērnātas ēkas, tomēr daudzviet sarūsējuša dzelzs plākšņu un košzila stiklšķiedras auduma lāpījumi pabriesmīgi. Diezgan daudz pamestu un grūstošu ēku. Pie kādas visai pieklājīga paskata — uzraksts CINEMA, ieslēgtu spuldzīšu virtene un filmas Dede plakāts ar norādi, ka seansi katru dienu pulksten 1pm, 3pm, 5pm, 7pm, 9pm. Otrā stāvā durvis vaļā: palielā istabā ekrāns, projektors un divi plastmasas krēsli. Ja izdodas atrast iestādījuma īpašnieku, ļoti iespējams, ka seansu var sarunāt kaut 3.27pm. Mājās pārbraucis, filmu kādā krievu pirātu vietnē atradu un noskatījos (saiti nelikšu; ar frāzi Dede skatīties tiešsaistē (krievu valodā) var atrast bez grūtībām). Manuprāt, pagalam neprofesionāls kinoizstrādājums: sentimentālas ainas iz kartveļu skarbās dzīves attālā kalnu ciemā 20.gadsimta nogalē. Ieteiktu izlasīt pirmo atsauksmi (to, kuras vērtējums 1/10) un netērēt laiku skatīšanai. Vienīgais, sagādāja gandarījumu,— censties saprast, kurā ciema galā kurš kadrs filmēts. Pie kādas jaunbūves (iespējams, viesnīcas) — ilgi nelietots celtnis kļuvis par upuri kartveļu valdības lēmumam Nr.247. Noķērpojuši sagāzušies dēlīšu žogi, suņuburkšķu stublāji un diezgan daudz dubļu. Kinoteātra atrašanās vieta pat kartē atzīmēta (ar melnu projekcijas aparāta ikonu). |
| Lamarijas baznīc(iņ)a |
Pie kādas citas ēkas kurchārs (vācu īsspalvas putnusuns), kaudze malciņas un uzraksts CAFE. Žēl, ka tajā neiegāju: nākamajā reizē izrādījās, ka patiesi omulīga vietiņa.
Ciema viņā galā paugura virsotnē — Lamarijas jeb Dievmātes baznīc(iņ)a — senākā Ušguli—, kloster(īt)is un Mestijas un Augšsvanetijas bīskapa rezidence. Svaniem pagānisms savijies ar kristietību tikpat aizkustinoši kā latvjiem: Lamarija tā pati Māra vien ir: Otru rītu princesīte | Pajem vīru priekšautā, | Pajem vīru priekšautāi, | Aiznes Māras baznīcā. (Plūdons, Eža kažoks, protams) Interesanti, kā viņu melnsvārči ar to sadzīvo? Baznīciņa celta 9.gadsimtā, iekšā esot freskas divos slāņos: senākās no 10.gadsimta, kurām 13.gadsimtā pārgleznotas pāri citas; uz ārsienām esot skrāpējumi akmenī pat no 11.gadsimta. Iekšā visai tumšs — vienīgais gaismas avots ir apmeklētāju atstātas svecītes, tāpēc nekāda pētīšana neiznāk.
Atceļā izeju caur Lamdžuriši — tur gan nekā interesanta, vienas jaunbūves.
atrast, bet savs prieciņš no pastaigas noteikti ir. Pagalam miermīlīgi radījumi: sākumā maķenīt piesargājos, bet Mestijā reiz nācās spraukties (jā, jā, tieši tā — spraukties) cauri bariņam, kurš bija nosprostojis šauru ieliņu, un kopš tā laika pakasu pieri katrai, kura gadās ceļā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Ļaužu tikpat kā nemana.
