4.decembris, Ušguli 🇬🇪

Kāda draudzīga 

Par Ušguli stāstīts iepriekšējā brauciena aprakstā, un divu nedēļu laikā nekas nav mainījies.

Istabā kādu laiku neviens nav mitinājies, un sildītājs pa nakti nav spējis diez ko sasildīt nama akmens sienas — kādi 17...18c. No tīkamā zemsegas siltuma izlienu tikai ap pusdienlaiku un aizeju uz saimnieku virtuvi blakus ēkā uzvārīt kafiju. Saimnieki uzcienā ar dažiem āboliem.

Pastaigā izvelkos tikai ap diviem. Apmācies, pāris grādu zem nulles & sniegs viscaur (Ušguli ~300m augstāk nekā Adiši). Padrūmi. Pilnīgi noteikti esmu vienīgais tūrists ciemā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Diezgan daudz govju: Svanetijā tās ziemu netur kūtī, bet dienā ļauj klīst savā vaļā. Nezinu, cik barības viņas spēj  atrast, bet savs prieciņš no pastaigas noteikti ir. Pagalam miermīlīgi radījumi: sākumā maķenīt piesargājos, bet Mestijā reiz nācās spraukties (jā, jā, tieši tā — spraukties) cauri bariņam, kurš bija nosprostojis šauru ieliņu, un kopš tā laika pakasu pieri katrai, kura gadās ceļā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Ļaužu tikpat kā nemana.

Karalienes Tamāras vasaras mītne

Čažaši ciemā (tajā, kurš UNESCO sarakstā) — karalienes Tamāras (viņas vārdā nosaukta Mestijas lidostiņa) ziemas tornis/mītne, ~200m augstāk dienvidu pusē — vasaras mītne. Oktobrī turp neuzkāpu.

No Čažaši puses augšup ved visai aizaugusi taka, pa kuru turklāt tek tērcīte. Vietām zem  ledus. Izs'tās, ka nav visai iecienīta apmeklējuma vieta. Pils uz plato: viens vesels tornis, vairāki pusbrukuši vai teju sabrukuši, aisargsienas. Nav pārāk iespaidīgi, bet skati gan lieliski, pat tādā nekādā laikā. Vasarā (spriežot pēc foto), kad viss suņuburkšķu ziedos, izskatās daudz mīlīgāk. Lejup kāpju pa lēzenāku taku līdzās strautiņam uz Murkmeli pusi.

Žibiani

Netālu no viesu nama uzeju kafejnīcu (patiesībā ievēroju to oktobrī, tikai neiegāju iekšā). Jauka vietiņa: akmeņu krāvuma ēkā paliela telpa ar vairākiem galdiem un krēsliem, plaukti ar grāmatām par Svanetiju, viena siena visā augstumā nokrauta ar malciņu — ziema šeit teju pusgadu. Mani nosēdina pamatīgā atpūtas krēslā līdzās krāsniņai: tieši tas, kas vajadzīgs pēc brišanas pa sniegu. Pasūtinu dārzeņu zupu (patiesībā visi ēdieni gatavi kastroļos uz plīts); piedevās dabūju tēju, plāceni, ievārījumu, mēriņu čačas. Sildos un pavadu sarunās ar saimnieci ilgāk par stundu. Kad dodos prom, viņa vaicā, vai man neesot kaut kas no tēvijas, ko viņai par piemiņu atstāt (grāmatplaukta sāns nospraudīts ar pastkartēm, uzlīmēm utt.). Vienīgais, ko varu atrast — Rīgas e-talons; uzrakstu uz tā ლატვია un piespraužu līdzās citiem suvenīriem.

Seši; krēslo.

Karalienes Tamāras vasaras mītnē (2300m)

Ušguli ceļvedis Emīlijas (, kura jau vairākus gadus mīt ) vietnē (daudz reklāmu!)

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

Nākamais texts: 5.decembris, Ušguli–Adiši  🇬🇪