2.decembris, Tetnuldi slēpošanas kurorts–Adiši 🇬🇪

2690m

No rīta pieceļos nejēdzīgi agri — ap pusastoņiem — padzert kafiju kopā ar vīriem, kuri mani laipni izmitinājuši. Līdz nākamajai naktsmītnei nieka 7km lejup, tāpēc nudien nav kurp steigties. Pavēss: būs savi –10c.

Paknosos, paskatos, kas pasaulē pa nakti noticis, sagaidu pirmo sārto blāzmu kalnu virsotnēs, paspēlējos ar kaķiem (tagad to trīs: uzradies vēl trejkrāsu pusaugu kaķēns, tikpat draudzīgs kā tas, kurš še bija jau oktobrī, un pelēks runcis, kurš virsū nemācas, tomēr ļaujas glāstiem), sakravāju mugursomu un ap desmitiem, atstājis to viesnīciņā, dodos kalnup.

Līdzās klīst cūku saime: spriežot pēc izmēriem sārta māte ar diviem dagliem sivēniem. Arī tiem gribas draudzēties.

Mazais raibais 

Līdz pirmā pacēlāja augšgalam  visai maz, turklāt to nobraukājuši auto. Rīt apmēram šādā augstumā gājiena augstākais punkts; šķiet, ka būs veicams. Ceļa/slēpošanas trases malā vairāki mazītiņi namiņi; iespējams, sezonas laikā vietējiem kāda darījumdarbība (uz viena uzrakts Sauna, citi izskatās pēc viesnīciņām ar pāris istabu). Ceļu starp otrā pacēlāja galapunktiem (no 2690m līdz 3040m) nošķūrējis traktors: iešana labu labā, bet ar auto neviens vairs nav riskējis braukt. Augstāk — līdz trešā pacēlāja augšgalam (3150m) — neviens ne braucis, ne gājis. Nākas brist, pašā augšā pat līdz ceļiem, tomēr tur tikai 100m kāpuma. Šķiet siltāk nekā otrajā reizē oktobrī, pat bandana nav vajadzīga. Kāpju pa to pašu ceļu lejup. 7,7km/900m kāpuma/krituma vienā virzienā.

Kad ap diviem esmu atpakaļ Teo & Meraba viesnīciņā, mākoņi paklīduši; pavadu kādu pusotru stundu otrā stāva lodžijā sauļodamies un spēlēdamies ar mazo pelēko kaķi. Pārējie divi kaut kur pazuduši.

Mazais pelēkais 

 Pusčetros ceļu mugursomu plecos un, atvadījies no  (neviena cita nav: vīri pie darba, Teo & Merabs ar puikām nobraukuši lejā uz ciemu — skola taču), dodos uz Adiši (7km/+200m/–400m). Taka labi zināma,  pavisam maz, un pēc pusotras stundas esmu galā. Nino, viesu nama saimniece mazliet izbrīnīta par manu ierašanos: izrādās, ar rezervācijām booking.com nodarbojas viens no viņas dēliem, un viņš nav piezvanījis. Nekādus sarežģījumus tas nerada, jo esmu vienīgais viesis. Man ierāda burvīgu istabiņu ar lielu elektrisku sildītāju un skārda dūmeni no virtuves plīts pirmajā stāvā. Auksti nebūs. ₾45 (€16) par naktsmītni un vakariņām. Noprotu, ka vakariņās dabonu to, kas saimniekiem bijis katlos — kāds desmits ēdienu,  sautējumu atceros vēl tagad, pēc trim gadiem. Ir arī čača (atsakos) un vīns (neatsakos — vai tu traks!). Un vēl ir vecs runcis, kurš acīmredzami cieš no uzmanības trūkuma. Izrādās, Nino no netāla ciema Svanetijā, Tarzāns — no Kahetijas līdzenumiem; lielāko daļu mūža nodzīvojuši tur, atpakaļ uz Svanetiju pārvākušies pirms gadiem desmit, kad te uzplaucis tūrisms. Vīns, protams, no pašu dārziem Kahetijā.

Adiši 🇬🇪

Noadu divas vai trīs rindas & liekos uz auss.

Šodien ~22km/1200m; maršruts ieskatam: gāju to otrā virzienā

Foto: https://t.me/gustavs_splendour

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē

Nākamais texts: 3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

1.decembris, Mestija–Tetnuldi slēpošanas kūrorts 🇬🇪

Ceļabiedrs 

Dodos ceļā ap pusdesmitiem: vispirms uz viesu namu, kurā grasos apmesties, kad būšu atpakaļ no Ušguli. Saimnieks mājās un atceras mani (esmu pie viņa apmeties divas vai trīs reizes un vēl pāris draugu uzsūtījis); sarunāju septiņas naktis par ₾280 (nepilnas €100; īpaša cena gustavam). Tad uz Spar pēc maconi  un tad prom no Mestijas pa tām pašām takām, pa kurām staigāju vakar. Kamēr  vēl aiz kalna, padrūmi, kaut gan debess bez neviena mākoņa. Gabaliņu paejos kopā ar kādu govi, kura nesteidzīgi dodas darīšanās pa pašu Mestijas centru. Pie beidzamajām mājām piesitas kāds suns: saku viņam, lai iet mājās, bet viņam acīmredzot prāts nesas uz pastaigām. Ir jau forši ar ceļabiedru, bet šodien Mestijā neatgriezīšos. Reiz ceļā no Mežhirjas uz Siņeviru () piesitās veseli pieci , un pēc pāris dienām redzēju viņus klīstam pa ciemu, kurš noteikti nebija viņu mājas.

Līdz 2,7km pa taku, tālāk pa ceļu uz Ieli pusi (gāju pa to oktobra sākumā). Parādās . Pie Heškili (5,2km/1850m) nogriežos uz Hacvali trases galastaciju. Ziemā tas vienīgais ceļš, pa kuru var nokļūt kalna virsotnē. Šajā augstumā  vēl nav. Zeme sasalusi, ceļs lēzeni iet kalnup. Pēc 2km (7,4km/2150m) izejam uz slēpošanas trases: kļūst stāvāks, turklāt  uzsnidzis uz kūlas, un tas iešanu nepadara vieglāku. Drīz vien klāt pacēlāja galastacija un kafejnīca (ciet — nav vēl sezona). Piestājam uz brīdi terasē un notiesājam trauciņu maconi. No šodienas 1500m kāpuma līdz kafejnīcai 1000m; atlikušie salasās tālākajā ceļā pa sīkumam vien.

Tālāk ceļš pa grēdas kori; vienīgi augstāko virsotni (Mentaši, 2473m; tur mobilo sakaru torņi) apejam tarversā pa labi iestaigātu taku. Grēdas korē, kuru kārtīgi apspīd , no  ne miņas. Ceļabiedrs sāk pagurt: vairākās vietās nākas apstāties un saukt viņu.

Pie 7,4km sākas ~300m lejupceļs pa lopu takām mežā. Ir jau pēcpusdiena,  mālaino zemi atkausējusi: lejā zābaciņi pamatīgiem zemes pikučiem apauguši. Vēl kilometrs, un klāt Ungviri pāreja, kur ceļš no Mestijas uz Adiši un Ušguli. Ceļabiedru nemana; ātri šķērsoju šoseju, iegriežos ceļa uz Tetnuldi slēpošanas kurortu un ceru, ka draugs manas pēdas uz asfalta nespēs saost. Laiku pa laikam metu skatu atpakaļ — neviens neseko. Beidzamajos 4km pa kārtīgu grantētu ceļu kāpums 350m, un esmu galā.

14km 

Izrādās, ka Teo & Meraba viesnīciņā iemitinājušies strādnieki, kuri remontē remontē restorānu pie pacēlāja apakšējās stacijas. Kad ierodos, viņi vēl pie darba. Teo sarūpē vakariņas un teic, ka, iespējams, nākšoties nakšņot kafejnīcā.

Kamēr mazgājos un vakariņoju, vīri pārradušies un aicina mani vakariņās kopā ar viņiem. Kāds ducis dažāda vecuma vīriņu, krievu val. runā puse no viņiem. Cienā ar tēju, vīnu un čaču un taujā par . Viens pie mums bijis. Izrādās, viņu mazāk nekā vietu viesnīciņā, un galu galā tieku ne tikai pie gultiņas, bet pat pie istabiņas vienam pašam.

Ceļabiedrs bija laimīgi atradis mājas un pēc divām nedēļām laipni pavadīja mani no Mestijas centra uz lidostiņu (skat. foto 14.decembra ierakstā — under construction). Viņam bija iznākuši kādi 30km.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Mestijas)

Skats no Hacvali trases augšgala/kafejnīcas (pievērsiet uzmanību ceļabiedram !).

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Šodien 22km/1500m

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 2.decembris, Tetnuldi slēpošanas kurorts–Adiši 🇬🇪

28.–30.novembris, uz Mestiju 🇬🇪

Pieticīga ceļinieka
pieticīgs launags

28.novembris. Turpceļa biļeti biju nopircis 28.septembrī — dažas dienas pirms iepriekšējā brauciena pie kartveļiem — par €13,59. Autobusa biļetei uz Viļņu dabūju bez maksas kā kompensāciju par mēra laiku sākumā atceltajiem braucieniem uz Pēterpili. Nākas celties nejēgā agri, jau autobuss pulksten septiņos. Četras stundas ceļā pavadu snaužot un adot.

VNO 🇱🇹 atrodas četrus kilometru gājienā no stacijas/autoostas, un parasti turp mēdzu doties kājām. Pa ceļam Lidl-ā nopērku paku kafijas (toreiz Lidl-u tēvijā vēl nebija, turklāt 🇱🇹 kafija nav aplikta ar akcīzi).

BUD 🇭🇺pieredzes sabiedēts (teju nācās maksāt par pārlieku lielu rokas bagāžu), tramīgi gaidu iekāpšanu. Lidostas darbinieces visai piekasīgi ķersta kartveļus, kuriem vairāk par vienu bagāžas vienumu, un liek maksāt; uzmetis mugursomu uz viena pleca, grozos kā vējrādītājs tā, lai mugursoma allaž slēpta darbinieču skatam. Izdodas.

W68045 VNO 🇱🇹  – KUT 🇬🇪 31⁄2 stundas, galā esam ap pusastoņiem; kartveļu robežsargi raiti ielaiž 🇬🇪, un ap astoņiem izeju no lidostas. Kā ierasts, klūp virsū taksisti, tomēr nolemju vispirms pamēģināt noķert kādu mikriņu, lai gan jau pavēls. Tiklīdz esmu izgājis šosejas malā, viens brauc, un pēc pusstundas esmu Kutaisi autoostā.

Esmu rezervējis gultiņu hostelī privātmāju rajonā aiz pilsētas galvenā laukuma. Pa ceļam kādā bodītē nopērku maconi brokastam. Hostelī atklājas, ka rīta steigā esmu paķēris nepareizu tālruņa kabeli (USB-C vietā microUSB). Saimniecei tāda nav; nekas, nakti kaut kā pārlaidīšu arī bez tā.

29.novembra rīts ataust ar spožu . Vispirms tieku pie kabeļa, tad paklīstu ieliņām nogāzē netālu no dzelzceļa stacijas: ir pa kādai interesantai cara laika ēkai, tomēr vairums — visai nolaistas. Aizeju uz Bagrati katedrāli: pie tās vārtiem allaž visai uzbāzīgi ubago vairākas večiņas (man šķiet, tās tuvējo māju iedzīvotājas, kuras tādējādi īsina laiku); nav gana, ja iemet monētu vienas bļodiņā, pārējās bāž savējās teju vai sejā. Katedrāle — nu, tā, bet skats no tās teritorijas uz Rioni otru krastu lielisks. Netālu no katedrāles cita baznīciņa — sv. Jura, daudz mazāka un daudz jaukāka. Tai līdzās daži apbedījumi (šķiet, popu) un nogāzē galīgos brikšņos efeju apauguši krusti un pieminekļi.

L-410 (OK-TCA)

Tajā pašā krastā atrakciju parks, kurš decembrī, protams, nedarbojas, tomēr atvērts. Nopērku pastmarkas un tirgū — sieru, augļus, dārzeņus un zaļumus. Hosteļa virtuvē uzraksts, ka dabonams vīns. Nopērku pudeli sausa sarkana par ₾5 (maķenīt vairāk par €1.50). Balta saimniecei nav, turklāt līdz šīm vēl nav gadījies 🇬🇪 dabūt lielisku baltvīnu. Burvīgas nesteidzīgas pusdienas  pielietā hosteļa dārzā. Koki pilni citonu un mandarīnu — šobrīd ražas laiks. Man savējie no tirgus.

30.novembris. No KUT 🇬🇪 esmu lidojis diezgan daudz reižu: vēlā vakarā/naktī turp var nokļūt tikai ar taksometru; dienā — ar mikriņiem, kuri dodas uz Samtrediju, Poti, Zugdidi, Batumi... Ar laiku atklāju, ka vislabākais veids — vispirms ar pilsētas 8.mikriņu līdz galam (no Sarkanā tilta pilsētas centrā; starppilsētu mikriņi — no autoostas ~2km attālumā), turklāt tie braukā daudz biežāk; pēc tam beidzamos 8km ar stopiem. Ar kartona plāksnīti ar uzrakstu აეროპორტი ilgāk par pāris minūtēm ceļmalā nav nācies stāvēt. Pēc mana beidzamā 🇬🇪 apmeklējuma palaists īpašs lidostas autobuss: atiet no Tūrisma informācijas biroja (turpat pie Sarkanā tilta) reizi divās stundās, biļete ₾5 (tikai pie šoferīša ar bankas karti).

Starp KUT 🇬🇪 un UGMS 🇬🇪

Dodos uz KUT 🇬🇪 ar pilsētas mikriņu & stopiem un esmu galā ap vienpadsmitiem. Kad tuvojos termināļa ēkai, gaisā uziet kāds gaisa kuģītis. Kājas paliek aukstas: vai patiesi esmu sajaucis laiku un nokavējis. Izrādās, ne: īstais kuģītis (OK-TCA) gaida uz perona pie paša termināļa (uz viziera milzeņiem jāslāj gabaliņš pāri visam peronam). Mani piereģistrē (pirmo reizi lidojumā uz/no UGMS 🇬🇪 izsniedz iekāpšanas karti), atmīnē & iekrauj. Izrādās, esam trīs pakši 19 vietu kuģītī. Šodien stūrē divi džeki; ārā kāpdams pavaicāju, vai viņu kolēģe vēl lidina. Jā, jā, lidinot, tikai šodien viņai brīvdiena. No kuģīša saskatu Čkhunderi pāreju (2722m) — augstāko vietu gājienā no Mestijas uz Ušguli; izskatās, ka  nav pārāk daudz. Pusstunda, un esam galā. Kad iepriekšējā reizē lidojumu atcēla, nācās pa zemi ceļot vairāk nekā sešas stundas.

Naktsmītni esmu rezervējis burvīgā viesu namā, kuram izcilas atsauksmes un neticami zema cena (šķiet, nesagaidījuši sniegu & slēpotāju uzplūdu, nolēmuši kaut mazumiņu nopelnīt). Aši pārģērbjos, iemetu mazītiņā mugursomiņā maconi & pāris ābolu, un aidā kalnā pa ļoti labi zināmām takām. Spriežot pēc foto metadatiem, 1km kāpums aizņēmis ~divas stundas. Sniegs sākas ~2000m augstumā, un gājiena augstākajā vietā (2350m) tā ~10cm: ir cerība, ka aizparīt Čkhunderi pārejai tikt pāri izdosies. Kamēr kāpju kalnup,  paslēpusies, tāpēc kafejnīcas terasē izēdu trauciņu maconi, maķenīt paknosos & kāpju lejup. Kājās pusgaras bikses, bet kustoties nepavisam nav auksti, pat kalna virsotnē, kur pāris grādu zem nulles, ne.

Pusdienas ar skatu uz Ušbu (4710m)

Viesu namā dušas krāns paliek rokā, un ūdens pa caurules galu šļācas kā strūklaka. Uzmetu tam vannasistabas paklājiņu un, vienā pašā dvielītī tērpies, traucos meklēt saimnieci Nino. Viņa namā, bet izrādās, ka istabā ūdensvada izvadiem nav krāniņu. Kopējiem spēkiem pagrabā, kur boileri, atrodam krānu, ar kuru atslēgt ūdeni visai ēciņai. Kamēr Nadja meklē atslēdznieku, kāda viesu nama darbiniece laipni aizved mani uz dušu citā istabiņā. Piedāvā turp pārvākties, bet esmu visu savu mantību sākotnējā istabā izsvaidījis, tādēļ atsaku. Kamēr vakariņoju, krāns nomainīts, un no rīta varu tikt dušā. Nepārprotiet, viesu mans bija patiesi jauks un aprūpēts, un tādi negadījumi tur nudien reizi desmit gados.

Aizeju uz mīļo viesu namu Sana (Ušbas ielā 6) sarunāt naktsmītnes nedēļai pēc gājiena uz Ušguli. Saimnieka nav mājās; atstāju končas & piparkūkas, un saku ka atnākšu no rīta.

Pašā vakarā aizrakstu Teo un pavaicāju, vai varēšu rītnakt palikt pie viņiem. Viņa pēc mirkļa atbild: esot aizņemts. Esmu neizpratnē: slēpošanas sezona vēl nav sākusies, un viss aizņemts! Kā tā var būt!? Labi, jebkurā gadījumā rīt jāiet viņu viesnīciņai garām; ja patiesi būs aizņemts, paiešos 6km tālāk (lejup) uz Adiši.

Šodien kilometrs sarūpēts; varu likties uz auss tīru sirdsapziņu.

Šodien ~13km/1000m; maršruts (ieskatam — līdz 6,5km & pa to pašu ceļu lejup).

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

Nākamais texts: 1.decembris, Mestija–Tetnuldi slēpošanas kūrorts 🇬🇪