veca āža emuāri: 2.decembris, Tetnuldi slēpošanas kurorts

2690m

No rīta pieceļos nejēdzīgi agri — ap pusastoņiem — padzert kafiju kopā ar vīriem, kuri mani laipni izmitinājuši. Līdz nākamajai naktsmītnei nieka 7km lejup, tāpēc nudien nav kurp steigties. Pavēss: būs savi –10c.

Paknosos, paskatos, kas pasaulē pa nakti noticis, sagaidu pirmo sārto blāzmu kalnu virsotnēs, paspēlējos ar kaķiem (tagad to trīs: uzradies vēl trejkrāsu pusaugu kaķēns, tikpat draudzīgs kā tas, kurš še bija jau oktobrī, un pelēks runcis, kurš virsū nemācas, tomēr ļaujas glāstiem), sakravāju mugursomu un ap desmitiem, atstājis to viesnīciņā, dodos kalnup.

Līdzās klīst cūku saime: spriežot pēc izmēriem sārta māte ar diviem dagliem sivēniem. Arī tiem gribas draudzēties.

Mazais raibais

Līdz pirmā pacēlāja augšgalam visai maz, turklāt to nobraukājuši auto. Rīt apmēram šādā augstumā gājiena augstākais punkts; šķiet, ka būs veicams. Ceļa/slēpošanas trases malā vairāki mazītiņi namiņi; iespējams, sezonas laikā vietējiem kāda darījumdarbība (uz viena uzrakts Sauna, citi izskatās pēc viesnīciņām ar pāris istabu). Ceļu starp otrā pacēlāja galapunktiem (no 2690m līdz 3040m) nošķūrējis traktors: iešana labu labā, bet ar auto neviens vairs nav riskējis braukt. Augstāk — līdz trešā pacēlāja augšgalam (3150m) — neviens ne braucis, ne gājis. Nākas brist, pašā augšā pat līdz ceļiem, tomēr tur tikai 100m kāpuma. Šķiet siltāk nekā otrajā reizē oktobrī, pat bandana nav vajadzīga. Kāpju pa to pašu ceļu lejup. 7,7km/900m kāpuma/krituma vienā virzienā.

Kad ap diviem esmu atpakaļ Teo & Meraba viesnīciņā, mākoņi paklīduši; pavadu kādu pusotru stundu otrā stāva lodžijā sauļodamies un spēlēdamies ar mazo pelēko kaķi. Pārējie divi kaut kur pazuduši.

Mazais pelēkais

Pusčetros ceļu mugursomu plecos un, atvadījies no (neviena cita nav: vīri pie darba, Teo & Merabs ar puikām nobraukuši lejā uz ciemu — skola taču), dodos uz Adiši (7km/+200m/–400m). Taka labi zināma, pavisam maz, un pēc pusotras stundas esmu galā. Nino, viesu nama saimniece mazliet izbrīnīta par manu ierašanos: izrādās, ar rezervācijām booking.com nodarbojas viens no viņas dēliem, un viņš nav piezvanījis. Nekādus sarežģījumus tas nerada, jo esmu vienīgais viesis. Man ierāda burvīgu istabiņu ar lielu elektrisku sildītāju un skārda dūmeni no virtuves plīts pirmajā stāvā. Auksti nebūs. ₾45 (€16) par naktsmītni un vakariņām. Noprotu, ka vakariņās dabonu to, kas saimniekiem bijis katlos — kāds desmits ēdienu, sautējumu atceros vēl tagad, pēc trim gadiem. Ir arī čača (atsakos) un vīns (neatsakos — vai tu traks!). Un vēl ir vecs runcis, kurš acīmredzami cieš no uzmanības trūkuma. Izrādās, Nino no netāla ciema Svanetijā, Tarzāns — no Kahetijas līdzenumiem; lielāko daļu mūža nodzīvojuši tur, atpakaļ uz Svanetiju pārvākušies pirms gadiem desmit, kad te uzplaucis tūrisms. Vīns, protams, no pašu dārziem Kahetijā.