Lidojums pēcpusdienā, tomēr Ortas (lielākā pilsēta Fajalā) apskatei laika, šķiet, par maz. Autobuss turp ap septiņiem, un tas nozīmē... Nolemju atstāt Ortu nākamai reizei un izpētīt klints galvu jūrā.
Pa takām līdz Kastelbranko klintij kādi divi, divarpus kilometri. Klints patiesi iespaidīga, kādus 70m augsts (neatradu nevienā avotā) klints klucis stāvām sienām jūrā; ar salu to savieno pāris metru plata iežmauga. Virspuse gandrīz plakana, noaugusi krūmiem vai sīkiem kociņiem. Vēls darbdienas rīts, un neviena cita pie klints nav. Grasos rāpties augšā, bet iežmaugas vidū aizlieguma zīme & norāde, ka klints ir aizsargājama dabas teritorija (ligzdošanas vieta). Viestura Ķerus stāstus saklausījies, nekāpju: varbūt tādā klimatā viņi tur perē cauru gadu, un katrs traucējums ir neizbēgama vairāku mazuļu bojāeja.
Tālumā līča vidū kaut kas pa brīdim uzšļakst. Nevar īsti saskatīt; varbūt kādi jūras radījumi spēlējas, varbūt tur zemūdens klintsbluķis. Atpakaļ eju pa asfaltētu ceļu, vakar iepazītajā ceptuvē panašķējos ar kūku & kafiju un tad uz hosteli. Kamēr esmu bijis prom, kāds ir tīrījis, bet soma stāv kā stāvējusi viesistabas stūrī. Aizsūtu saimniecei (ar kuru tā arī neiznāca iepazīties) īsziņu & dodos uz lidostu. Lidz lidostai ~6km, un esmu laika gana, lai aizietu turp kājām, tomēr drīz vien piestāj kāds auto. Iekšā krievu ģimenīte no Latvijas, vecāki & divas metenītes 6...8 gadus vecas. Esot salās trešo reizi. Cik gan pasaule maza! Viens & divi, un esmu lidostā. Suvenīru veikaliņā nopērku pāris pastkaršu un, lidostas priekšā zālienā izlaidies, aizūtu sveicienus vēl dažiem draugiem. Ar markām, uz kurām slavenais Peter's Bar Ortā: pie pašas ostas, tāpēc jūrnieku iemīļota vieta; daudzi pat norādījuši kā poste restante adresi un tad, garām braukdami, savākuši pienākušās vēstules.
Drošībniekiem diezin kāpēc netīk siera kancītis (no Korvu, par 18 €/kg!) manā somā; izvelku & rādu, ka i nevelk uz šķidruma pusi, bet viņi — ka šeit (Portugālē? Azoru salās? Fajalā?) sieru neesot atļauts pārvadāt rokas bagāžā. Kancītis laikam par sīku, lai sprāgdams nodarītu nopietnu skādi gaisa kuģim, tāpēc visa mantība paliek pie manis. Darja & Aleksejs jau priekšā; piešķiru viņiem bukletus par visām salām (paķēru lidostas informācijas biroja pa diviem) par vakardienas vedumu, apmaināmies tālruņa numuriem & plāniem salās: viņi paliek Florešā divas naktis, tad lido atpakaļ, sēstas uz jahtas & pāris dienu burā starp centrālās grupas salām (Fajala, Piku, Senžorže, Grasiosa, Terseira). Un vēl grasās uzkāpt Piku virsotnē. Pamācu viņus, ka gaisa kuģī jāsēstas starboard/labajā pusē, jo tad (varbūt — ja vējš būs vajadzīgajā virzienā; bija!) varēs redzēt Kastelbranko klinti.
SP572 HOR 🇵🇹 —FLW 🇵🇹 233km, ceļš pat ilgāks par paredzētajām 45min, jo ar pirmo reizi šoferīšiem neizdodas tikt zemē (kamēr metam loku, šie paziņo, ka lidošot atpakaļ uz Fajalu, ja neizdošoties arī ar otro, tomēr tā nenotiek).
Lidostā (Santakružā, salas austrumkrastā) atvados no Darjas & Alekseja un dodos meklēt ceļu uz Fažagrandi. Tīmeklī nekādu norāžu par autobusiem salā, tāpēc grasos stopot, bet vispirms jātiek apkārt skrejceļam: puse pilsētiņas tam vienā pusē, puse — otrā. Izrādās, ka tajā virzienā, kurp dodos,— pilsētiņas centrs. Kādas ielas malā aizdomīgs pusducis ļaužu — varbūt piketē (bet plakātu neredz), varbūt autobusu gaida. Eju klāt & vaicāju: tiešām, drīz būšot autobuss uz Lažežu (ciems ar tādu nosaukumu vai katrā salā — kā pie mums Jaunciems, piemēram). Nav pa ceļam, tomēr varētu pabraukt pāris kilometru līdz ceļam uz Fažagrandi. Kamēr prātju, parādās mana senuma vīriņš, rāda uz ielas otru pusi & ņemas skaidrā portugāļu valodā kaut ko klāstīt par autobusu. Un autobuss patiesi parādās — ar plāksnīti Fajã Grande aiz vējstikla. (P.S. Rakstīdams & raudzīdamies kartē, atskārtu: citu autobusu tajā laikā nemaz nebija; šis pats meta loku pa salas dienviddaļu — caur Fažaziņju, Lažedu & Lažežu atpakaļ uz Santakružu).
Pa takām līdz Kastelbranko klintij kādi divi, divarpus kilometri. Klints patiesi iespaidīga, kādus 70m augsts (neatradu nevienā avotā) klints klucis stāvām sienām jūrā; ar salu to savieno pāris metru plata iežmauga. Virspuse gandrīz plakana, noaugusi krūmiem vai sīkiem kociņiem. Vēls darbdienas rīts, un neviena cita pie klints nav. Grasos rāpties augšā, bet iežmaugas vidū aizlieguma zīme & norāde, ka klints ir aizsargājama dabas teritorija (ligzdošanas vieta). Viestura Ķerus stāstus saklausījies, nekāpju: varbūt tādā klimatā viņi tur perē cauru gadu, un katrs traucējums ir neizbēgama vairāku mazuļu bojāeja.
Tālumā līča vidū kaut kas pa brīdim uzšļakst. Nevar īsti saskatīt; varbūt kādi jūras radījumi spēlējas, varbūt tur zemūdens klintsbluķis. Atpakaļ eju pa asfaltētu ceļu, vakar iepazītajā ceptuvē panašķējos ar kūku & kafiju un tad uz hosteli. Kamēr esmu bijis prom, kāds ir tīrījis, bet soma stāv kā stāvējusi viesistabas stūrī. Aizsūtu saimniecei (ar kuru tā arī neiznāca iepazīties) īsziņu & dodos uz lidostu. Lidz lidostai ~6km, un esmu laika gana, lai aizietu turp kājām, tomēr drīz vien piestāj kāds auto. Iekšā krievu ģimenīte no Latvijas, vecāki & divas metenītes 6...8 gadus vecas. Esot salās trešo reizi. Cik gan pasaule maza! Viens & divi, un esmu lidostā. Suvenīru veikaliņā nopērku pāris pastkaršu un, lidostas priekšā zālienā izlaidies, aizūtu sveicienus vēl dažiem draugiem. Ar markām, uz kurām slavenais Peter's Bar Ortā: pie pašas ostas, tāpēc jūrnieku iemīļota vieta; daudzi pat norādījuši kā poste restante adresi un tad, garām braukdami, savākuši pienākušās vēstules.
 |
| Floreša |
SP572 HOR 🇵🇹 —FLW 🇵🇹 233km, ceļš pat ilgāks par paredzētajām 45min, jo ar pirmo reizi šoferīšiem neizdodas tikt zemē (kamēr metam loku, šie paziņo, ka lidošot atpakaļ uz Fajalu, ja neizdošoties arī ar otro, tomēr tā nenotiek).
Lidostā (Santakružā, salas austrumkrastā) atvados no Darjas & Alekseja un dodos meklēt ceļu uz Fažagrandi. Tīmeklī nekādu norāžu par autobusiem salā, tāpēc grasos stopot, bet vispirms jātiek apkārt skrejceļam: puse pilsētiņas tam vienā pusē, puse — otrā. Izrādās, ka tajā virzienā, kurp dodos,— pilsētiņas centrs. Kādas ielas malā aizdomīgs pusducis ļaužu — varbūt piketē (bet plakātu neredz), varbūt autobusu gaida. Eju klāt & vaicāju: tiešām, drīz būšot autobuss uz Lažežu (ciems ar tādu nosaukumu vai katrā salā — kā pie mums Jaunciems, piemēram). Nav pa ceļam, tomēr varētu pabraukt pāris kilometru līdz ceļam uz Fažagrandi. Kamēr prātju, parādās mana senuma vīriņš, rāda uz ielas otru pusi & ņemas skaidrā portugāļu valodā kaut ko klāstīt par autobusu. Un autobuss patiesi parādās — ar plāksnīti Fajã Grande aiz vējstikla. (P.S. Rakstīdams & raudzīdamies kartē, atskārtu: citu autobusu tajā laikā nemaz nebija; šis pats meta loku pa salas dienviddaļu — caur Fažaziņju, Lažedu & Lažežu atpakaļ uz Santakružu).
 |
| Fažas galvenā iela |
Kādā ceļu sazarojumā stāv mikriņš, un arī mēs piestājam. Daļa abu braucamrīku pasažieru pārvietojas uz otru, un šoferītis rāda, lai arī es tā daru. Desmit minūšu lejup no kalna ar satriecošiem skatiem (jāsaka, ka tikpat kā neesmu veicis mājasdarbus; tikai no Darjas & Alekseja esmu uzzinājis, ka krutākās skatāmās vietas — salas rierumkrastā; savukārt nakstmītni Fažagrandē esmu rezervējis tāpēc, ka Santakružā viss bija aizņemts. Viss, kas notiek, notiek uz labu), un esam galā. Faža ir apburoša: mēroga ziņā atgādina Anakapri, bet tūristu te, protams, daudzkārt mazāk. Galveno ielu (bruģēta) ieskauj vienstāva vai divstāvu namiņi dakstiņu jumtiem. Daudziem jumti nokrauti akmeņiem: acīmredzot mēdz pūst kārtīgi. Trīs baznīcas. Dažas sānielas, kas drīz vien pārvēršas par lauku ceļiem vai apraujas pie okeāna.
Faža ir Eiropas tālākis rietumu punkts, lai gan no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa Floreša un Korvu nav nekāda Eiropa (atrodas uz Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes). Rīt pakāpšos kalnā: ja būs skaidrs, varbūt varēs Manhetenas debeskrāpjus saskatīt; citas cietzemes starp Florešu & Amēriku nav.
Faža ir Eiropas tālākis rietumu punkts, lai gan no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa Floreša un Korvu nav nekāda Eiropa (atrodas uz Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes). Rīt pakāpšos kalnā: ja būs skaidrs, varbūt varēs Manhetenas debeskrāpjus saskatīt; citas cietzemes starp Florešu & Amēriku nav.
 |
| Nīla namiņa āriene.. |
 |
| ..un iekšiene |
 |
| Nākamā pietura — Amerika |
Faža (portugāļu val. fajã) ir sugas vārds, kas apzīmē zemes noslīdeņa vai lavas izveidotu zemieni klints pakājē pie okeāna; vārdu (arī angļu val.) lieto vienīgi attiecībā uz Azoru salām. Izeju pastaigā pa pilsetiņu. Krastā aiz mola okeānā iestiepjas melnas lavas strēles. Lai gan visai rāms, viļņi, sizdamies gar klintīm, brīžiem uzšļāc šļakatas pat desmit metru augstumā. Par peldēšanos nav ko domāt (Azoru salās peldas gandrīz vai vienīgi tā dēvētos dabiskos baseinos — lagūnās, kas dabiski vai mākslīgi norobežotas no okeāna).
Ir arī pludmale, tomēr arī tur peldes neiznāk, jo tādos viļņos noturēties kājās (vai nokļūt atpakaļ krastā) nekādi nebūtu iespējams, turklāt zem kājām nevis smiltis, bet milzu oļi prāva greipfrūta lielumā.
Kādā vietā (faža taču!) no klints gāžas strauts, kritums uz aci ap 40m; līdz ūdenskrituma pakājei bruģēta taka, reliņi, soliņi utt.
Mājas lielākoties sakrautas no lavas gabaliem (interesanti, kāda saistviela starp tiem arī?); kas bagātāks vai smalkāks, spraugas starp gabaliem aizziedis ar baltu kaļķu javu, un nams rakstains kā menraiba govs.
Galvenajā ielā burvīgs veikaliņš, vaļā no 6.30am (svētdienās no 7am) līdz 9pm