Lisabona 🇵🇹

Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)

Pērn pilnīgi nejauši uz kādas mājas stūra Portu izgāju ~5m augstu trusi, veidotu no visvisādām drazām. Papriecājos, nofočēju & gāju tālāk: vai nu pasaulē mazums visādu trušu. Vēlāk tīmeklī uzdūros līdzīga zvēra foto; ar parakstu, ka Lisabonā. Tālāk māte Gūgle..: izrādās, kāds jauns džeks, ielu mākslinieks ( street art-ist) — Bordalo Otrais — tādus jaukumus rada. Vairāk par viņu: https://www.thisiscolossal.com/2017/11/bordalo-ii-attero/ 
 Tāpēc dienas galvenais mērķis bija apskriet pēc iespējas vairāk zvēru; visus neiznāca — būs jābrauc vēlreiz. Pilsētā nav attapusi, ka tūristus tie varētu interesēt, tāpēc informācija par atrašanās vietām jāvāc pašam pa kripatai. 

No hosteļa izvelkos ap 9.30am. Pēc vakardienas svelmes +18c šķiet pats labums. Pirmais gājiens uz Lidl-u pēc augļiem & dzeramā visai dienai. Nopērku 24h biļeti, kas der visiem transporta veidiem pilsētā; iznāks arī rītrīta braucienam uz lidostu. Tālāk — uz Gulbenkjana parku. Galusts Gulbenkjans (Calouste Gulbenkian, 1869—1965) bijis armēņu izcelsmes jaunbagātnieku, kas čunguru nopelnījis ar naftu. Pie miršanas daļu atvēlējis Portugāles valstij (no 1942. gada līdz aiziešanai mitinājies Lisabonā); par viņa naudu vēl joprojām uztur valsts galveno orķestri. Nopircis zemes gabalu vietējam Vērmaņdārzam; tajā arī muzeja ēka labvēļa privātkolekcijas izstādīšanai (krietni sapircies, kad krievi 1929—34. gadā izpārdeva Ermitāžas kolekciju), bibliotēka, koncertzāle. Apkārtējie nami vairākkārt augstāku par tiem, kas Elizabetes un Kr. Barona ielā; dīvaina sajūta.

Mūsu acīm parks drīzāk kā kā džungļi: stādīti krūmi, bambusi, niedres & grīšļi. Brīžiem kāds betona taciņa ieved gluži vai brikšņos, citi apmeklētāji pazūd skatam, un sajūta, ka esi dziļi meža. Vairākas ūdentilpes & mākslīgas strauts (izskatās itin dabisks salīdzinājumā ar Ausaiņa izpurgāto Bastejkalnā). Ūdeņos pīles, prāvas zivis & bruņurupuči (starp citu, viena no Madrides skatāmvietām ir baseins ar tūkstoš bruņurupučiem Centrālajā stacijā). Kultivēti džungļi.

Tālāk ar metro dodos uz Oriente metro staciju. Tās apkaimē 1998. gadā norisējusi Pasaules izstāde, & šis tas Kalatravas (Santiago Calatrava, 1951) fantāzijas uzburts. Manuprāt, Dāma Zaha Hadida & viņš ir dižākie mūslaiku arhitekti, un itin bieži nav aptverams, kāpēc viņu projektētās celtnes nebrūk kopā. Stacijas pārsegums iespaidīgs: tādas kā palmas, tādi kā vēdekļi, bet visā neaprakstāms vieglums. Izgājis no stacijas, pamanu, ka turpat Bordalo Otrā lūsis. Patīkams pārsteigums, ka zvēri paši dodas rokā. Pasaules izstādes vietā Težu grīvas krastā daudz ārkārtīgi interesantu celtņu (ir arī sava Burj-Al-🇵🇹 tornis & viesnīca), tomēr mani visvairāk priecē vides dizains: soliņi, celiņi, apstādījumi.. Pie mums šajā ziņā (ar retiem izņēmumiem) turpinās viduslaiki.
Pabraucu arī pa horizontālu trošu ceļu. Maķenīt citādi no augšas izskatās, bet vispār nekā īpaša; Tirānā par to pašu naudu ceļ kalnā piecreiz ilgāk.
Un tad — lūsis! Iespaidīgs, kādus 8m augsts, veidots no plastmasas drazām: kannām, gružkastu fragmentiem, auto radiatoru restēm... Šķiet gluži svaigs & spīdīgs, bez sodrējiem. 

Dodos uz citu pilsētas rajonu — aizraujošu ka Ganību dambja apkārtne — meklēt pērtiķi. No tuvākās metro stacijas 20min kājām (nieks vien būtu, bet ir jau vēla pēcpusdiena, un skatāmā vēl oi, oi), tāpēc nolemju pabraukt gabaliņu ar piepilsētas vilcienu (vēlāk mēģināšu to vēlreiz no stacijas, kur biļešu lasītājs, kas atver vārtus; izrādās — vilcienos mana biļete nav derīga). Tuvākā stacija divreiz tālāk, nekā man būtu vajadzējis; pabraucu gabaliņu atpakaļ ar autobusu, un laika ziņā iznāk cik garš, tik plats. Turpat pie autobusu pieturas Bordalo varde, un kaut kur tuvumā jābūt arī pērtiķim. Ieeju bodītē pavaicāt ceļu, bet tur mana vecuma tantuks raugās lielam acīm & nesaprot, ko no viņas gribu. Varbūt tā mana angļu valoda, kas pie vainas? Tad parādu pērtiķa foto tālrunī, & patiesi — tas tajā pašā ielā gabaliņu tālāk. Pēc saites, kas augstāk, šķiet, ka tur autora darbnīca. Maķenīt pirms sešiem (bet pirmdiena!); tādā laikā vel vajadzētu būt vaļā, jā vispār mēdz būt. Nav gan. :( Nofočēju caur vārtiem & drāžu tālāk.

Sēstos pirmajā autobusā, kas parādās; gan jau aizvedīs līdz kādai metro stacijai. Aizved arī, un pa ceļam trāpās Magelāna (1480—1521) piemineklis; bijis portugālis, taču trejdeviņas jūras izkuģojis Spānijas karaļa sūtīts. Piemineklis Čīles dāvināts.

Dodos pie jenota uz Belenu (Belem, tur kariešu & kruts mūsdienu māxlas muzejs, & piemineklis pirmatklājējiem); vispirms ar metro, tad tramvaju. Tiklīdz iesēdies tajā, ielas malā jaušu ko pazīstamu — lapsa! Labi, atceļā.

Tramvajā uzroku, ka pa ceļam vēl viens zvērs - bite. Bļāviens, reāli besī tie portugāļi: nevar kaut virtuālu ceļvedi uztaisīt, ko? Belenā nonāku līdz ar krēslu. Jenots burvīgs; man patika vislabāk no redzētā. Apkārtnē kā izmirusi, bet kopā ar mani vēl viens svētceļnieks ;). Bargā kundze Antra vēlējuse, lai paklanos Pirmatklājēju piemineklim, un, ja man ko stingrā balsī teic, es gandrīz vienmēr klausu. Apteku apkārt, knipš, knipš, un uz tramvaju.

Bite teju zem n-tā oktobra (P.S. divdesmit sestā aprīļa ;D) tilta. Man šķiet, tajā datumā viņi kaut kādu flokšu (P.S. - Neļķu) revolūciju taisījuši, kad Salazars viņiem bija piegriezies. Kādreiz zem tilta bijis fabrīķis (LX Factory, nosaukums saglabāts, tagad pārtaisīts par stilīgi izklaižu vietu (kaut kas no Kalnciema kvartāla, kaut kas no Spīķeriem & Piena & Kefīra apkārtnes). Bite kā dzīva, tikai pagalam ieaugusi vīnstīgās. (Jaunā!) tālruņa aķis tik tikko čūkst, tāpēc jāiztiek bez zibspuldzes.

 Aši atpakaļ tramvajā, pie metro galastacija pāris mirkļu un knipš, knipš lapsai, un pusdeviņos esmu atpakaļ hostelī. Vienpadsmit stundu uz kājām. Slinkums iet meklēt ko ēdamu, iedzeru tik kafiju & liekos migā. Šodien varēja skraidīt; rīt visa diena pa gaisa kuģiem & lidostām.
Hostelī atgriezīšos pēc desmit dienām pārlaist vienu nakti. Ieradīšos nakts melnumā, tāpēc hosteļa saimniece iedod man ārdurvju kodu & sarunājam visu pārējo.

Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (17. septembri), spied šeit >>>>