Sākums rakstīts autobusa pieturā, gaidot Godo (jo nav zināms, vai vēl kāds autobuss šodien būs). Šodien esmu pastaigājies 10h; līdz hostelim (& pudelei vīna) — 4km. Ja būs duka, maķenīt vēlāk taps stāsts par dienas piedzīvojumiem ar daiļo Doroteju, Lipu Tuliānu & suspense/spriedzes elementiem (tā tovakar solīju draugiem).
Sv. Miķeļa (São Miguel) salā divas dienas: jādala kristīgi — viena salas austrumgalam, otra — rietumiem. Sākšu ar austrumiem, jo hostelis uz to pusi no Ponta(delgada)s centra. Modinātājs pūlas ko teikt 7.27am, bet svēt(ā)dienā tik agri celties būtu tīrais grēks, tāpēc pestīšanas izredžu paaugstināšanai noturos gultā līdz deviņiem.
Nesteidzīgs brokasts terasē hosteļa četru kaķu (Kronenbergam bija pieci!) sabiedrībā. Tad atrodu autobusu sarakstu, un izrādās, ka vēl var noķert 11am autobusu uz Furnašu (Furnas). Noķeru, bet šodien autobuss tikai līdz Vilafranka du Kampu, kādus 20km pirms Furnašas. Izeju ārā no pilsētiņas & sāku stopot. Atšķirībā no Florešas Sanmigelā nokļūst tūrists vulgaris, un tas nepaliek bez sekām. Auto rindā viens aiz otra, bet neviens nestājas. Šajā salā tūristus visi atskatījušies no visām pusēm, kāpē gan lai stātos!
Kad esmu nosteberējis kādus 3km, piestāj Luīze no 🇧🇪. Pirmais jautājums, kad viņa atvērusi durvis manā pusē: vai es neesot terorists? Sāku, ka ne, kā pierādījumu paceļu rokas gaisā & sēstos auto. Pēc brītiņa Luīze laipni ļauj rokas nolaist. Angļu valoda viņai sveša, tāpēc man nākas spiest no sevis franciski pat tādas lietas, ko nekad neesmu zinājis. Mani oui, oui laikam skan pietiekami pārliecinoši, tāpē Luīze pagūst izstāstīt, ka viņas dzīve noris starp Parīzi & 🇧🇷, ka dēls tikko iestājies universitātē & maman viņam vairs nav vajadzīga; es — par redzēto & plāniem salās.
Kultūras akadēmijā man bija burvīga franču valodas lektore Mme Bernaerte: pateicoties viņai, esmu bruņots ar vienu nākotnes laiku (je vais courir — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda nenoteiksme) un vienu pagātnes (j'ai couru — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda pagātnes divdabis); no tagadnes izvairos, jo darbības vārdu personu formās pats Velns var kaklu nolauzt.
Kad esam tikuši līdz Furnašai, no intelektuālas piepūles esmu nosvīdis slapš, bet par visām baudām, arī pavešanu, galu galā jāmaksā. Luīze vaicā, vai braukšu ar viņu tālāk; bēdīgu prātu atsaku, jo viņa tik jauka, turklāt mana la grande chance du jour, kā viņa pati sevi nosaukusi, bet man paredzētas pastaigas noļukušo vaigu sārtināšanai.
Furnašā zemes dzīļu siltums nokļūst līdz virsmai: pilsētiņas parkā no vienas vietas karsti avoti; cits virst pamatīgiem mutuļiem, cits tik tikko čūkst, pat strauta gultnē redzamas atverītes, no kurām burbuļo verdošs ūdens. Teju aiz katra krūma pa garaiņu stabam (Aiz kalniņa dūmi kūp(a), kas tos dūmus...), un gaisā izteikts vanckaru smārds. Saskrienamies ar Luīzi, un viņa pārvaicā, vai tomēr nebraukšu ar viņu.
Pati pilsētiņa kā pilsētiņa: citas mani aizrāvušas vairāk. Sakopta gan, zālāji svaigi pļauti, dzīvžogi līdzeni apcirpti. Daudz tūristu autobusu. Pa lauku ceļiem un takām kāpju līdz Furnašas ezeram: jā, jā, pilsētiņa gravā, un ezers tai blakus līdzenumā. Ūdens pagalam dīvainā krāsā
— koši zaļganbrūns. Droši vien aļģes siltā ūdenī labi vairojas. Kādā vietā takas malā kūp, un zeme gaiši zilgana; zemes siltums te nāk ārā pa visām spraugām. Nogāzē virs ezera atzīmēts miraduoro (Dzelzskalna skatu punkts/Miradouro do Pico do Ferro, 570m v.j.l.); apkārtni var pārskatīt diezgan tālu, tomēr skati no laukumiem Florešā un Piko daudz iespaidīgāki.
Šodien skatāmās lietas krietnu gabalu viena no otras, un skaidrs, ka bez stopošanas neiztikt. Rīta pieredze liecina, ka Sanmigelā ķeras krietni sliktāk nekā līdzšinējās salās, tomēr uz maziem lauku ceļiem braucēji atsaucīgāki, bet tur reizēm kāds auto reizi 15min. Pie pašas skatu laukuma stāvvietas piestāj VW mikriņš & paved kādus 5km, tad drīz vien savā auto paņem trīs jauni spāņi (dāma jēdzīgi runā angliski, džeki vispār nerubī), un esmu ticis līdz Kongro ezeram (Lagoa do Congro); tas ap 300m diametrā, zaļganu ūdeni un atrodas 50m dziļā krāterī, maķenīt atgādina Kali krāteri Sāmsalā, tikai daudz lielāku. Kāpdams lejā sastopu vācu pāri, ar kuriem iepzinos Marficas hostelī & pirms divām dienām (šķiet vesela mūžība pēc tā pagājusi!) kopā lidoju no SJZ 🇵🇹 uz PDL 🇵🇹. Viņi rīt mājup.
Šīs dienas gaitas esmu nolēmis beigt ar stundu ilgu (uz aci) pastaigu cauri kalnainam apvidum no Lombadas ielejas (Vale das Lombadas) līdz Fogo ezeram (Lagoa do Fogo), bet līdz turienei jātiek. Pulkstenis pāri pieciem, un ap astoņiem jau tumšs. (Nedomājiet, ka laiks tik labi iegūlis atmiņā: tālrunis saglabā attēlus ar nosaukumiem formātā yyyymmdd-hhmmss). Asfaltētais ceļs pavisam šauriņš, vienos ielāpos: redzams, ka pa to tikai zemnieki pie savām govīm braukā, tomēr drīz vien parādās pabiezs audi & piestāj; mums pa ceļam ~3,5km, tomēr tas vairāk nekā nekas. Esmu ticis līdz ~800m augstumam; vietām skujukoku meži, vietām pundurkrūmiem noaugušas nogāzes, tālumā var saskatīt okeānu salas ziemeļu piekrastē. Parādās vēl viens auto, bet neaapstājas. Baigi būtu derējis: lai gan līdz sānceļam uz Lombadas ieleju nieka 3,5km, tomēr pulkstenis galvā tikšķ aizvien uzstājīgāk un uzstājīgāk. Pusotru kilometru garais ceļš ieleju patiesi gleznains: bruģēts, viena auto platumā; katrā līkumā aizraujoši skati uz eglēm noaugušo pretējo ielejas nogāzi. Klintis, ūdenskritumi. Kalni apmēram divu Gaujas senlejas (pie Siguldas) augstumā. Kad esmu ticis līdz stāvvietai ceļa galā, beidzamais tūristu auto pošas prom. 18.25pm; lēšu, ka stunda dienasgaismas manā rīcībā.
Takošanai izmantoju lielisku lietotni WalkMe, kurā kartes daudz detalizētākas nekā Google Maps. Taka labi iestaigāta, bet pirmās grēdas korē nepatīkams pārsteigums: tur, kur kartē zīmēta taka lejup, dabā no tās ne smakas. Dodos vien pa taku (kartē tās nav) uz priekšu, jo tā pārāk labi iestaigāta, lai tā vienkārši beigtos nekurienē. Taupīdams tālruņa akumulatoru, navigāciju neieslēdzu. Kur taka mežā, tur tikpat kā tumsa. Kāda vietā pamanu sausu grotu: galīgās bezizejas gadījumā varētu salauzt egļu zarus & pārlaist tur nakti; gailošu vilku acu apkārt nemana, & nakti būs +20c, ne —20c. Gluži kā spriedzes filmā, kur ielaidumā ekrāna stūrī pulkstenis skaita, cik labajam varonim atlicis, ja novērstu sprādzienu/katastrofu/doktora Moriartija ļaunos plānus... Tomēr dodos uz priekšu, jo gaismas iešanai gana. Dažviet, kur mežs skrajāks, var saskatīt blakus grēdas & ezeru kaut kur tālu lejā. Skaisti, bet pamatīgāk baudīšu nākamreiz.
7.42pm taka izved iebraukta ceļa galā. Nu jau krēslo arī atklātās vietās. Vēl desmit minūšu, un esmu uz šosejas, uz kuras biju iecerējis iznākt. Beidzamajā gaismas mazumiņā redzu Fogo ezeru: tas visai prāvs un atrodas ~150m dziļā krāterī.
Šosejas malā skatu laukumā ļaudis un vairāki auto, bet, pagājis tiem garām, dzirdu, ka viņi aizbrauc pretējā virzienā. Nu jau tumsa, bet asfalts gluds, un baltā, svaigi krāsotā līnija ceļa vidū gluži kā reliņš, pie kā turēties. Mazliet pagājies augšup līdz kādiem 800m v.j.l. (uz īsu brīdi uzvelku vējjaku), ceļš tiecas lejup. Lēšu, ka līdz hostelim 15...18km. Trīs stundu gājiens; pat tad, ja visu veikšu kājām, būšu galā pirms pusnakts. Kaut ko nostopēt nav īpašu cerību, jo šīs ceļš (EN5-2A) skaistu skatu cienītājiem; līdztekus pa ieleju lielceļš, pa kuru var žvidzināt ar simtiņu. Vairākās vietās pēc smaržas & siltuma jūtu, ka ceļmalā sagūlušas govis. Neceļas kājās & nebēg kā dienā; nu, ja, tumsā vieplis nav redzams. Kļūst pavisam omulīgi.
Kaut kur tālumā suņu rejas. Lai arī migla, jaušams gaismas piesārņojums no Pontas. Ceļmalā vāra gaismiņa: apvidnieks; iekšā divi mazapģerbti ļautiņi vāra ķiršu ievārījumu. Pirmais laternas stabs (Remediošas/Remedios) ciema nomalē. Lejā redzama piekraste ar dzīvību; divi, varbūt trīs kilometri līdz turienei. Ciema galvenajā ielā piestāj Pedro & aizved mani lejup līdz piepilsētas autobusu pieturai. Man škiet, ka tālāk, nekā pašam bija vajadzējis. Nav vēl ne desmit; autobusi ejot līdz vienpadsmitiem. Kā apstiprinājums teiktajam viens aizbrauc pretējā virzienā. Ieslēdzu navigāciju. Pusotrā stundā esmu nokātojis 10km, līdz hostelim (& pudelei vēsa vīna) 4,5km. Aizsūtu draugiem šodienas fotoatskaiti. Pēc 40min gaidīšanas autobuss klāt, vēl pēc desmit esmu hostelī. Kamēr ņemos pa dušu, sautējums tik saprātīgs, ka gatavojas pats. Vakariņas terasē sveču gaismā. Pēc tikko jaušamas pieskāriena ikram jaušu (tumsā visi kaķi melni, īpaši melnie), ka sabiedrība klāt. Drīz viens pēc otra uzrodas abi pārējie melnie. Rudajam acīmredzot svarīgāki darbi darāmi.
Vakariņas uz terases. Nu ir taču dzīve viens riktīgs medus pods. Vismaz šovakar.
Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (29. septembri), spied šeit >>>> (atvainojiet, vēl nav publicēts)
Nesteidzīgs brokasts terasē hosteļa četru kaķu (Kronenbergam bija pieci!) sabiedrībā. Tad atrodu autobusu sarakstu, un izrādās, ka vēl var noķert 11am autobusu uz Furnašu (Furnas). Noķeru, bet šodien autobuss tikai līdz Vilafranka du Kampu, kādus 20km pirms Furnašas. Izeju ārā no pilsētiņas & sāku stopot. Atšķirībā no Florešas Sanmigelā nokļūst tūrists vulgaris, un tas nepaliek bez sekām. Auto rindā viens aiz otra, bet neviens nestājas. Šajā salā tūristus visi atskatījušies no visām pusēm, kāpē gan lai stātos!
Kad esmu nosteberējis kādus 3km, piestāj Luīze no 🇧🇪. Pirmais jautājums, kad viņa atvērusi durvis manā pusē: vai es neesot terorists? Sāku, ka ne, kā pierādījumu paceļu rokas gaisā & sēstos auto. Pēc brītiņa Luīze laipni ļauj rokas nolaist. Angļu valoda viņai sveša, tāpēc man nākas spiest no sevis franciski pat tādas lietas, ko nekad neesmu zinājis. Mani oui, oui laikam skan pietiekami pārliecinoši, tāpē Luīze pagūst izstāstīt, ka viņas dzīve noris starp Parīzi & 🇧🇷, ka dēls tikko iestājies universitātē & maman viņam vairs nav vajadzīga; es — par redzēto & plāniem salās.
Kultūras akadēmijā man bija burvīga franču valodas lektore Mme Bernaerte: pateicoties viņai, esmu bruņots ar vienu nākotnes laiku (je vais courir — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda nenoteiksme) un vienu pagātnes (j'ai couru — tā veidošanai jāzina tikai darbības vārda pagātnes divdabis); no tagadnes izvairos, jo darbības vārdu personu formās pats Velns var kaklu nolauzt.
Kad esam tikuši līdz Furnašai, no intelektuālas piepūles esmu nosvīdis slapš, bet par visām baudām, arī pavešanu, galu galā jāmaksā. Luīze vaicā, vai braukšu ar viņu tālāk; bēdīgu prātu atsaku, jo viņa tik jauka, turklāt mana la grande chance du jour, kā viņa pati sevi nosaukusi, bet man paredzētas pastaigas noļukušo vaigu sārtināšanai.
Furnašā zemes dzīļu siltums nokļūst līdz virsmai: pilsētiņas parkā no vienas vietas karsti avoti; cits virst pamatīgiem mutuļiem, cits tik tikko čūkst, pat strauta gultnē redzamas atverītes, no kurām burbuļo verdošs ūdens. Teju aiz katra krūma pa garaiņu stabam (Aiz kalniņa dūmi kūp(a), kas tos dūmus...), un gaisā izteikts vanckaru smārds. Saskrienamies ar Luīzi, un viņa pārvaicā, vai tomēr nebraukšu ar viņu.
 |
| Šādi skati 2716 reižu dienā |
— koši zaļganbrūns. Droši vien aļģes siltā ūdenī labi vairojas. Kādā vietā takas malā kūp, un zeme gaiši zilgana; zemes siltums te nāk ārā pa visām spraugām. Nogāzē virs ezera atzīmēts miraduoro (Dzelzskalna skatu punkts/Miradouro do Pico do Ferro, 570m v.j.l.); apkārtni var pārskatīt diezgan tālu, tomēr skati no laukumiem Florešā un Piko daudz iespaidīgāki.
Šodien skatāmās lietas krietnu gabalu viena no otras, un skaidrs, ka bez stopošanas neiztikt. Rīta pieredze liecina, ka Sanmigelā ķeras krietni sliktāk nekā līdzšinējās salās, tomēr uz maziem lauku ceļiem braucēji atsaucīgāki, bet tur reizēm kāds auto reizi 15min. Pie pašas skatu laukuma stāvvietas piestāj VW mikriņš & paved kādus 5km, tad drīz vien savā auto paņem trīs jauni spāņi (dāma jēdzīgi runā angliski, džeki vispār nerubī), un esmu ticis līdz Kongro ezeram (Lagoa do Congro); tas ap 300m diametrā, zaļganu ūdeni un atrodas 50m dziļā krāterī, maķenīt atgādina Kali krāteri Sāmsalā, tikai daudz lielāku. Kāpdams lejā sastopu vācu pāri, ar kuriem iepzinos Marficas hostelī & pirms divām dienām (šķiet vesela mūžība pēc tā pagājusi!) kopā lidoju no SJZ 🇵🇹 uz PDL 🇵🇹. Viņi rīt mājup.
Šīs dienas gaitas esmu nolēmis beigt ar stundu ilgu (uz aci) pastaigu cauri kalnainam apvidum no Lombadas ielejas (Vale das Lombadas) līdz Fogo ezeram (Lagoa do Fogo), bet līdz turienei jātiek. Pulkstenis pāri pieciem, un ap astoņiem jau tumšs. (Nedomājiet, ka laiks tik labi iegūlis atmiņā: tālrunis saglabā attēlus ar nosaukumiem formātā yyyymmdd-hhmmss). Asfaltētais ceļs pavisam šauriņš, vienos ielāpos: redzams, ka pa to tikai zemnieki pie savām govīm braukā, tomēr drīz vien parādās pabiezs audi & piestāj; mums pa ceļam ~3,5km, tomēr tas vairāk nekā nekas. Esmu ticis līdz ~800m augstumam; vietām skujukoku meži, vietām pundurkrūmiem noaugušas nogāzes, tālumā var saskatīt okeānu salas ziemeļu piekrastē. Parādās vēl viens auto, bet neaapstājas. Baigi būtu derējis: lai gan līdz sānceļam uz Lombadas ieleju nieka 3,5km, tomēr pulkstenis galvā tikšķ aizvien uzstājīgāk un uzstājīgāk. Pusotru kilometru garais ceļš ieleju patiesi gleznains: bruģēts, viena auto platumā; katrā līkumā aizraujoši skati uz eglēm noaugušo pretējo ielejas nogāzi. Klintis, ūdenskritumi. Kalni apmēram divu Gaujas senlejas (pie Siguldas) augstumā. Kad esmu ticis līdz stāvvietai ceļa galā, beidzamais tūristu auto pošas prom. 18.25pm; lēšu, ka stunda dienasgaismas manā rīcībā.
Takošanai izmantoju lielisku lietotni WalkMe, kurā kartes daudz detalizētākas nekā Google Maps. Taka labi iestaigāta, bet pirmās grēdas korē nepatīkams pārsteigums: tur, kur kartē zīmēta taka lejup, dabā no tās ne smakas. Dodos vien pa taku (kartē tās nav) uz priekšu, jo tā pārāk labi iestaigāta, lai tā vienkārši beigtos nekurienē. Taupīdams tālruņa akumulatoru, navigāciju neieslēdzu. Kur taka mežā, tur tikpat kā tumsa. Kāda vietā pamanu sausu grotu: galīgās bezizejas gadījumā varētu salauzt egļu zarus & pārlaist tur nakti; gailošu vilku acu apkārt nemana, & nakti būs +20c, ne —20c. Gluži kā spriedzes filmā, kur ielaidumā ekrāna stūrī pulkstenis skaita, cik labajam varonim atlicis, ja novērstu sprādzienu/katastrofu/doktora Moriartija ļaunos plānus... Tomēr dodos uz priekšu, jo gaismas iešanai gana. Dažviet, kur mežs skrajāks, var saskatīt blakus grēdas & ezeru kaut kur tālu lejā. Skaisti, bet pamatīgāk baudīšu nākamreiz.
 |
| Fogo ezers beidzmajā gaismā |
Šosejas malā skatu laukumā ļaudis un vairāki auto, bet, pagājis tiem garām, dzirdu, ka viņi aizbrauc pretējā virzienā. Nu jau tumsa, bet asfalts gluds, un baltā, svaigi krāsotā līnija ceļa vidū gluži kā reliņš, pie kā turēties. Mazliet pagājies augšup līdz kādiem 800m v.j.l. (uz īsu brīdi uzvelku vējjaku), ceļš tiecas lejup. Lēšu, ka līdz hostelim 15...18km. Trīs stundu gājiens; pat tad, ja visu veikšu kājām, būšu galā pirms pusnakts. Kaut ko nostopēt nav īpašu cerību, jo šīs ceļš (EN5-2A) skaistu skatu cienītājiem; līdztekus pa ieleju lielceļš, pa kuru var žvidzināt ar simtiņu. Vairākās vietās pēc smaržas & siltuma jūtu, ka ceļmalā sagūlušas govis. Neceļas kājās & nebēg kā dienā; nu, ja, tumsā vieplis nav redzams. Kļūst pavisam omulīgi.
Kādā brīdī aizmugurē miglā parādās gaisma: melna honda. Ceļu roku. Nestājas. Es arī nebūtu Lipam Tuliānam stājies! Varu iedomāties, ko pārdzīvoja nabaga šoferītis. Noteikti apsolīja pašai Dievmāte sēsties pie stūres tikai un vienīgi tad, kad ārā gaiša diena.
 |
| Ceļinieka vakariņas (ar svecēm & kaķiem) |
Vakariņas uz terases. Nu ir taču dzīve viens riktīgs medus pods. Vismaz šovakar.
Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (29. septembri), spied šeit >>>> (atvainojiet, vēl nav publicēts)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru