Šī ceļojuma foto: https://t.me/POR_islands (Telegram)
No rīta debess rādās gaišāka, & ap 8.30 izeju veca ļauža rīta Spaziergang-ā noļukušo vaigu sārtināšanai. Varbūt tomēr izdosies ieraudzīt krāteri savām acīm! Maķenīt pakāpies no ciema, redzu, ka virsotnei atkal/vēl aizvien uzgūlis mākonis. Pataigāšos pa takām ciema apkaimē. Viena pat marķēta, ar informācijas stendiem ik pa gabaliņam. Interesanti, cik ļaužu pa to gadā noiet? Ciems gandrīz visu laiku lejā acu priekša. Pie kāda namiņa (visiem dakstiņu jumti nokrauti ar prāviem akmeņiem: jumtu plēš vējš, bet nenoplēš...) zemnieks atbraucis aprūpēt govis. Samājamies pa gabalu.
Kādā vietā pa nogāzi kārtīgs lauku ceļs ar hortenziju apaugušiem akmeņu žogiem abās pusēs. Tiklīdz ceļs starp pauguriem izved pie okeāna, dabūju vakardienas lietus šalti. Griežos atpakaļ, un līkloču takas pastāvā nogāzē drīz novedušas mani atpakaļ ciemā. Vajadzētu tā kā iegūt kādu pastkarti! Pasts būs vaļā tikai 15min pirms manas aizlidošanas, tāpēc eju iekšā bankā. Yessss, dāma runā ļoti labā angļu valodā & teic, la ejot uz informācijas centru, kas iepretī lidostai. Tas ciema nomalē, kādu 5min gājienā no centra. Informācijas centrā pastkaršu nav, toties puisis pastāsta, ka varot bez maksas dabūt rātsnamā, kas blakus bankai. Pavaicā, no kurienes es. Kad atsaku, ka no Latvijas, pastāsta, ka pirms pāris gadiem vienu ziemu salā bijis angļu valodas skolotājs no Latvijas. Eju atpakaļ uz rātsnamu & patiesi tieku pie pastkartēm. Veselu četru veidu nodrukājuši. Vēlāk Sanmigelā redzēju pastkartes ar Korvu skatu, bet man gribējās, lai būtu no pašas salas nākušas.
Pirātu ligzdā tieku pie ātrām pusdienām: makaroniem ar tomātu mērci (tādas greznības kā svaigu vai saldētu dārzeņu veikaliņā, protams, nav). Kamēr pusdienoju, lidostā nolaižas lidojošs autobuss; šodien tur gandrīz vai sastrēgums — veseli divi dienā. Sakrāmēju mugursomu, un laiks doties uz lidostu. Ceļs aizņem 7min.
CVU 🇵🇹 lidostas ierobežotas piekļuves zona ir vesela viena telpa, maķenīt mazāka par manu dzīvokli. Bagāžas skeneris & drošības arka — pie durvīm, kas ved uz ielu, reģistrācijas lete — pie otrām, kas uz peronu. Kāds desmits krēslu (visiem neiznāk!) & pudeļūdens ietaise. Vairāk nekā. Tūliņ arī sāk laist gaisa kuģī, un no viesu nama ārdurvīm līdz pacelšanās brīdim 22min. Allaž tā varētu!
Kaut kur lasīju, ka pasažieru & bagāžas kontrole CVU 🇵🇹 lidostā ieviesta tikai 2013. gadā; pirms tam varējuši pēc sirds patikas nēsāt bumbas iekšā & ārā.
No rīta debess rādās gaišāka, & ap 8.30 izeju veca ļauža rīta Spaziergang-ā noļukušo vaigu sārtināšanai. Varbūt tomēr izdosies ieraudzīt krāteri savām acīm! Maķenīt pakāpies no ciema, redzu, ka virsotnei atkal/vēl aizvien uzgūlis mākonis. Pataigāšos pa takām ciema apkaimē. Viena pat marķēta, ar informācijas stendiem ik pa gabaliņam. Interesanti, cik ļaužu pa to gadā noiet? Ciems gandrīz visu laiku lejā acu priekša. Pie kāda namiņa (visiem dakstiņu jumti nokrauti ar prāviem akmeņiem: jumtu plēš vējš, bet nenoplēš...) zemnieks atbraucis aprūpēt govis. Samājamies pa gabalu.
Kādā vietā pa nogāzi kārtīgs lauku ceļs ar hortenziju apaugušiem akmeņu žogiem abās pusēs. Tiklīdz ceļs starp pauguriem izved pie okeāna, dabūju vakardienas lietus šalti. Griežos atpakaļ, un līkloču takas pastāvā nogāzē drīz novedušas mani atpakaļ ciemā. Vajadzētu tā kā iegūt kādu pastkarti! Pasts būs vaļā tikai 15min pirms manas aizlidošanas, tāpēc eju iekšā bankā. Yessss, dāma runā ļoti labā angļu valodā & teic, la ejot uz informācijas centru, kas iepretī lidostai. Tas ciema nomalē, kādu 5min gājienā no centra. Informācijas centrā pastkaršu nav, toties puisis pastāsta, ka varot bez maksas dabūt rātsnamā, kas blakus bankai. Pavaicā, no kurienes es. Kad atsaku, ka no Latvijas, pastāsta, ka pirms pāris gadiem vienu ziemu salā bijis angļu valodas skolotājs no Latvijas. Eju atpakaļ uz rātsnamu & patiesi tieku pie pastkartēm. Veselu četru veidu nodrukājuši. Vēlāk Sanmigelā redzēju pastkartes ar Korvu skatu, bet man gribējās, lai būtu no pašas salas nākušas.
Pirātu ligzdā tieku pie ātrām pusdienām: makaroniem ar tomātu mērci (tādas greznības kā svaigu vai saldētu dārzeņu veikaliņā, protams, nav). Kamēr pusdienoju, lidostā nolaižas lidojošs autobuss; šodien tur gandrīz vai sastrēgums — veseli divi dienā. Sakrāmēju mugursomu, un laiks doties uz lidostu. Ceļs aizņem 7min.
CVU 🇵🇹 lidostas ierobežotas piekļuves zona ir vesela viena telpa, maķenīt mazāka par manu dzīvokli. Bagāžas skeneris & drošības arka — pie durvīm, kas ved uz ielu, reģistrācijas lete — pie otrām, kas uz peronu. Kāds desmits krēslu (visiem neiznāk!) & pudeļūdens ietaise. Vairāk nekā. Tūliņ arī sāk laist gaisa kuģī, un no viesu nama ārdurvīm līdz pacelšanās brīdim 22min. Allaž tā varētu!
Kaut kur lasīju, ka pasažieru & bagāžas kontrole CVU 🇵🇹 lidostā ieviesta tikai 2013. gadā; pirms tam varējuši pēc sirds patikas nēsāt bumbas iekšā & ārā.
SP589 CVU 🇵🇹 — HOR 🇵🇹, 243km/33min. Pirms paša Ortas skrejceļa gala jūrā varena Kastelobranko klints.
HOR 🇵🇹 lidostā paņemu visu deviņu salu informācijas bukletus (ar kartēm), nopērku pāris Fajalas salas pastkaršu & kājām dodos uz hostelī/viesu māju. Karte rāda — kādi 5,5km. Pa ceļam maiznīcā iedzeru kafiju & nopērku maizītu nākamās dienas brokastīm. Drīz arī hostelis klāt. Durvis uz ceļa pusi ciet, sānos kādas, kas ved virtuvē, — vaļā, bet iekšā nevienas dzīvas dvēseles. Zvanu saimniecei, viņa izstāsta, kura mana istaba, un piekodina zvanīt, ja ko vajagot, viņa atbraukšot. Biju samaksājis rezervēšanas brīdī, man neko nevajadzēja, un tā arī mēs netikāmies.
Šī — mana vienīgā (pēcpus)diena Fajalā, tāpēc vajadzētu tikt līdz krāterim ~1km augstumā. Pulkstenis jau 4.30pm, un nešķiet visai ticami, ka varētu izdoties.
No naktsmītnes krātera virzienā neviena ceļa pa taisno; jākuļas pa vienu vai otru pusi apkārt; nevar saprast, pa kuru būtu labāk. Izvēlos variantu, kur prāvs gabals pa Estrada Regional 1-2; diezgan nopietni skan. Izeju uz šosejas, un, kamēr pētu tālrunī karti, piestāj busiņš ar četriem vīriņiem; rāda, lai kāpjot iekšā. Pēc trim kilometriem jākāpj ārā, un vīriņi par to visai pārsteigti. Izkāpis, saprotu, kāpēc: reģionālais ceļs izrādās nevis asfaltēts, bet ar tādu kā tenisīta segumu, un neizskatās, ka to pārāk bieži izmantotu. Nekas, nenoķeršu — vismaz sasildīšos: varu izmest kādu 10km loku & būt atpakaļ hostelī.
Šī sala pavisam citāda nekā Korvu: visapkārt īsti džungļi, ciprešu mežs ar necaurejamu pamežu visās zaļā nokrāsās. Kad esmu nogājis kādu kilometru, brauc gaiša toijota & apstājas arī. Iekšā mana vecuma onks un tante; skaidrs, ka tūristi. Šie vaicā, no kurienes es. Latvia? — šiem acis lielas. Vaicāju, no kurienes viņi: from Džōmanī. Saku, ka aus Lettland & pāreju uz vācu valodu. Te nu jāteic, ka manas vācu valodas prasmes ievērojami atpaliek no Elločkas Cilvēkēdājas (dzimtās) valodas prasmēm, un uz vācu valodu pāreju vienīgi tad, ja 1) man sit pa seju, 2) man saka, ka nav palicis vairāk nekā dzerama -;Donnerwetter! Notērgājām kādus 10km & šķiroties teju vai sabučojāmies. Esmu nosvīdis slapjš no tādas intelektuālas piepūles.
Neesmu nogājis ne pārsimt metru, kad brauc nākamais auto ar trim appīpējušamies vietējiem jauniešiem. Viens no pasažieriem, paskrūvējis šauru loga spraudziņu vaļā (lai štīme neiet ārā!) teic, lai lecot iekšā, bet, iespējams, ka vajadzēšos palīdzēt stumt, jo auto neesot gluži kārtībā. Ielecu, un bez transporta pakalpojumiem turklāt dabūju maķenīt pasīvi iekoksēt. Diemžēl pēc pusotra kilometra mūsu ceļi šķirās, toties esmu nokļuvis uz ceļa, kas ved augšā uz krāteri.
Nepaspēju pateikt ne četri, kad ceļa līkumā parādās mazītiņš smagais. Un arī apstājas! Kabīnē bija vietējo zemnieku pāris kā iz kādas Brēgeļa gleznas izkāpis, tā ap gadiem 70, un trešajam tur nudien vietas nebija. Kundze pamet ar roku uz kravas kastes pusi, un man nav divas reizes jāmet. Brauciens ar vējiņu: autiņš ar kārtīgu dzinēju & nesen atjaunots ceļš bez nevienas bedres, koši baltām līnijām, barjerām, līkumu zīmēm utt. Jūtos brīdi kā jaunībā! Kādu puskilometru no krātera viņi griežas nost no ceļa pie savām govīm, bet es atlikušo ceļa gabaliņu starā vai lecu uz vienas kājas. Stāvvietā beidzamie tūristi grasās doties prom.
Arī šeit mākonis, tomēr ne tik biezs kā Korvu; aprju apkārt krāterim & atrodu serpentīnu, kas ved lejā uz mana hosteļa pusi. Uz aci 12...15km. Biju domājis, ka būs dubļains ganu ceļš, bet izrādās raupjš asfalts. Tikko sācis lejupceļu, garām pabrauc honda (tagad varu teikt: labi, ka neapstājās; gājiens dziestošā gaismā bija kaifīgs). Krātera malā bija mobilo sakaru stacija; visticamāk, brauca no turienes. Vēl viens auto pabrauc garām tad, kad nogāze palikusi lēzenāka un iešana — vairs ne tik interesanta, bet arī tā neapstājas. Beidzamā pusstunda bija pa tumsu, bet ceļs labs, pašam silti & raganas arī neuzmācas. Pēc 2h gājiena esmu ticis līdz šosejai, kuras malā mans hostelis; līdz tam kādi 3km. Otrais vai trešais auto apstājas; iekšā — jauns pāris no Maskavas, Darja & Aleksejs. Kamēr braucam (~3km), noskaidrojam, ka nākamajā dienā kopā lidosim uz Florešu. Darju & Alekseju pilnīgi nejauši sastapu arī Florešā, un sarakstāmies Telegram-ā vēl joprojām.
Ap deviņiem ieveļos tumšā hostelī. Izskatās, ka šonakt būšu vienīgais viesis, tomēr ne — pēc kādas stundas parādās Gabriēla, amerikāniete no Berlīnes. Hosteļa ķēķī kāds atstājis aizsāktu pudeli vietēja vīna (hosteļu jaukums — negaidītas iepazīšanās & negaidīti atradumi koplietošanas pārtikas plauktā); mēs, protams, zinām, kas ar to jādara.
No naktsmītnes krātera virzienā neviena ceļa pa taisno; jākuļas pa vienu vai otru pusi apkārt; nevar saprast, pa kuru būtu labāk. Izvēlos variantu, kur prāvs gabals pa Estrada Regional 1-2; diezgan nopietni skan. Izeju uz šosejas, un, kamēr pētu tālrunī karti, piestāj busiņš ar četriem vīriņiem; rāda, lai kāpjot iekšā. Pēc trim kilometriem jākāpj ārā, un vīriņi par to visai pārsteigti. Izkāpis, saprotu, kāpēc: reģionālais ceļs izrādās nevis asfaltēts, bet ar tādu kā tenisīta segumu, un neizskatās, ka to pārāk bieži izmantotu. Nekas, nenoķeršu — vismaz sasildīšos: varu izmest kādu 10km loku & būt atpakaļ hostelī.
Šī sala pavisam citāda nekā Korvu: visapkārt īsti džungļi, ciprešu mežs ar necaurejamu pamežu visās zaļā nokrāsās. Kad esmu nogājis kādu kilometru, brauc gaiša toijota & apstājas arī. Iekšā mana vecuma onks un tante; skaidrs, ka tūristi. Šie vaicā, no kurienes es. Latvia? — šiem acis lielas. Vaicāju, no kurienes viņi: from Džōmanī. Saku, ka aus Lettland & pāreju uz vācu valodu. Te nu jāteic, ka manas vācu valodas prasmes ievērojami atpaliek no Elločkas Cilvēkēdājas (dzimtās) valodas prasmēm, un uz vācu valodu pāreju vienīgi tad, ja 1) man sit pa seju, 2) man saka, ka nav palicis vairāk nekā dzerama -;Donnerwetter! Notērgājām kādus 10km & šķiroties teju vai sabučojāmies. Esmu nosvīdis slapjš no tādas intelektuālas piepūles.
Neesmu nogājis ne pārsimt metru, kad brauc nākamais auto ar trim appīpējušamies vietējiem jauniešiem. Viens no pasažieriem, paskrūvējis šauru loga spraudziņu vaļā (lai štīme neiet ārā!) teic, lai lecot iekšā, bet, iespējams, ka vajadzēšos palīdzēt stumt, jo auto neesot gluži kārtībā. Ielecu, un bez transporta pakalpojumiem turklāt dabūju maķenīt pasīvi iekoksēt. Diemžēl pēc pusotra kilometra mūsu ceļi šķirās, toties esmu nokļuvis uz ceļa, kas ved augšā uz krāteri.
Nepaspēju pateikt ne četri, kad ceļa līkumā parādās mazītiņš smagais. Un arī apstājas! Kabīnē bija vietējo zemnieku pāris kā iz kādas Brēgeļa gleznas izkāpis, tā ap gadiem 70, un trešajam tur nudien vietas nebija. Kundze pamet ar roku uz kravas kastes pusi, un man nav divas reizes jāmet. Brauciens ar vējiņu: autiņš ar kārtīgu dzinēju & nesen atjaunots ceļš bez nevienas bedres, koši baltām līnijām, barjerām, līkumu zīmēm utt. Jūtos brīdi kā jaunībā! Kādu puskilometru no krātera viņi griežas nost no ceļa pie savām govīm, bet es atlikušo ceļa gabaliņu starā vai lecu uz vienas kājas. Stāvvietā beidzamie tūristi grasās doties prom.
Arī šeit mākonis, tomēr ne tik biezs kā Korvu; aprju apkārt krāterim & atrodu serpentīnu, kas ved lejā uz mana hosteļa pusi. Uz aci 12...15km. Biju domājis, ka būs dubļains ganu ceļš, bet izrādās raupjš asfalts. Tikko sācis lejupceļu, garām pabrauc honda (tagad varu teikt: labi, ka neapstājās; gājiens dziestošā gaismā bija kaifīgs). Krātera malā bija mobilo sakaru stacija; visticamāk, brauca no turienes. Vēl viens auto pabrauc garām tad, kad nogāze palikusi lēzenāka un iešana — vairs ne tik interesanta, bet arī tā neapstājas. Beidzamā pusstunda bija pa tumsu, bet ceļs labs, pašam silti & raganas arī neuzmācas. Pēc 2h gājiena esmu ticis līdz šosejai, kuras malā mans hostelis; līdz tam kādi 3km. Otrais vai trešais auto apstājas; iekšā — jauns pāris no Maskavas, Darja & Aleksejs. Kamēr braucam (~3km), noskaidrojam, ka nākamajā dienā kopā lidosim uz Florešu. Darju & Alekseju pilnīgi nejauši sastapu arī Florešā, un sarakstāmies Telegram-ā vēl joprojām.
Ap deviņiem ieveļos tumšā hostelī. Izskatās, ka šonakt būšu vienīgais viesis, tomēr ne — pēc kādas stundas parādās Gabriēla, amerikāniete no Berlīnes. Hosteļa ķēķī kāds atstājis aizsāktu pudeli vietēja vīna (hosteļu jaukums — negaidītas iepazīšanās & negaidīti atradumi koplietošanas pārtikas plauktā); mēs, protams, zinām, kas ar to jādara.
Kad pēcpusdienā devos ceļā, neticēju, ka izdosies tikt līdz krāterim.
Kartē gājiens lejup (11km) izskatās šādi.
Kartē gājiens lejup (11km) izskatās šādi.
Prof. Raita Karnīte atklājusi, ka tad, kad gustavs atvaļinājumā, valstī katastrofāli krītas darba ražīgums. Ko nevarētu izskaidrot ar viena (kaut arī tāāāāda!) ļauža prombūtni.
Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>> (atvainojiet, vēl nav publicēts)
Ja vēlies lasīt par nākamo dienu (19. septembri), spied šeit >>>> (atvainojiet, vēl nav publicēts)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru