5.decembris, Ušguli–Adiši 🇬🇪

Khaldečalas ielejā (~18km)

Padzēris kafiju, izvelkos no viesu nama mirkli pirms desmitiem. Salti (kādi –5c), toties . Ejot garām kafejnīcai, redzu, ka tā jau atvērta. (Saimniece tajā pašā ēkā dzīvo; kāda viņai starpība, kur sēdēt — viesistabā vai kafejnīcā.) Ieskrienu uz pusstundiņu uz tēju & graķīti.

Šodien garš (~30km), bet ne pārāk sarežģīts gabals: esmu visai izbrīnīts, ka salasās 1500m kāpuma. Iepriekšējā gājiena no Ušguli uz Adiši apraxts šeit. Oktobri nebija ne mazumiņa sniega.

Pirmie 10km — pa Ušguli–Mestijas lielceļu. Neeju pa taku nogāzē, jo bažījos (kā izrādīsies — pamatoti), vai tikšu ar gaismu galā. Naktī atkal uzsnidzis kāds centimetrs, no rīta pa ceļu braukuši pāris auto. Tur, kur  piebraukts, maķenīt slidens. Ceļiniekiem atlikuši beidzamie 5km līdz Ušguli; uzbūvētais ceļš lielisks: betona klājums, vienlaidu drošības barjeras gar krauju utt. Oktobrī, iedams pa taku nogāzē, dzirdēju, kā ceļinieki lejā plosās. Pusceļā piestāj apvidnieks, un braucēji vaicā, vai gustavs uz Mestiju (varētu pabraukt ~20km un tad astoņus kājām). Atsaku, ka uz Adiši, bet tik jaukā laikā pilnīgi noteikti vēlos savā gaitā.

The lasts of Ushguli

No Lalkhiri (11km) 250m kāpums līdz Iprari (13km), beidzamajai apdzīvotajai vietai pirms Adiši, tad 2,5km līdz Khaldei (15,3km) ceļš traversā gandrīz bez kāpumiem un kritumiem. Khaldē ziemu neviens nepaliek; aizvakar uz ceļa bija riepu nospiedumi, kopš tā laika neviens auto nav braucis.

No Khaldes maķenīt vairāk par 3,5km līdz ganu būdām (19km), no kurām sākas kāpums uz Čkhunderi pāreju. Reibstu no skatiem un  (graķītis jau sen metabolizēts). Iešana pa mazbrauktu ganību ceļu līdzās Khaldečalas kanjonam; vietām zem sniega plānu ledus kārtiņu klātas peļķes, bet, sparīgi soļojot, arī slapjas kājas netraucē dzīves svinēšanu. Iepriekšējā dienā kāds gājis pretējā virzienā: johaidī, pa neskartu  pavisam cits kaifs nekā pa vietu, kur kāds jau gājis (lai arī vakar). 

Zirdziņi pie Iprari (12,5km)

Tālumā redzama Lagemas pāreja un taka uz to (biju tur 8.oktobrī): diezgan iespaidīgi. Kad sāku kāpt uz pāreju,  vairs nerādās no . 450m/1h15 kalnup, un esmu augšā maķenīt pirms četriem. Visai apkārtnei uzgūlies mākonis: tik zemu, ka šķiet — palēcienā tā apakšmalu varētu ar roku aizsniegt. Izkliedētā gaisma un nevainojami baltais  rada dīvainu sajūtu: perspektīva un attālumi pagalam sajukuši.

Puskilometrs, ar kuru aizvakar cīnījos pa  līdz ceļiem, tagad dodas daudz vieglāk: lejup, turklāt vakardienas gājējs arī pamīdījis. Līdz upītei (24km) –450m; brienu pāri, zābaciņus nenoāvis (patiesībā tas nemaz nebūtu izdarāms), jo kājas tāpat slapjas, un tad beidzamie 6km pa taku līdztekus upītei.

Nofočēju beidzamo ceļa rādītāju 870m pirms Adiši (uzrakstus foto var salasīt), bet kādas desmit minūtes vēlāk ciemā ierodos pilnīgā tumsā. Nino nodomājusi, ka neesmu varējis/gribējis nākt atpakaļ uz Adiši, un prātojusi, kā lai mani sameklē Mestijā un atdod ₾50, ko biju samaksājis par šo nakti.

Khalde (📍15,3km);
ziemā nekādu kafiju dabūt nevar!

Džīnu gali un zābaciņu auklas vienos ledus bambāļos: pie upes nebūtu varējis izauties, pat ja būtu to vēlējies. Sēžu virtuvē pie krāsniņas kādu stundas ceturksni, kamēr varu tikt laukā no zābaciņiem. Nino vaicā, ko vakariņās; atsaku, ka ļoti labprāt karstu zupu.

Kamēr mazgājos, karu drānas žāvēties, sūtu draugiem šodienas varoņdarba foto utt., vakariņas gatavas. Izrādās, iepriekšējā naktī vilks nokodis visas trīs Nino , un es pirmais, kam tiek nelaiķu mirstīgās atliekas. Vakariņu laikā teļļukā laika ziņas, un Nino & Tarzāns sajūsmā, kā gustavs lasa pilsētu nosaukumus kartveļu valodā. Par laimi, cipari viņiem tādi paši kā mums. Esmu maķenīt piekusis.

Pašā vakarā nopērku lidbiļeti no Mestijas uz Kutaisi 14.decembrī.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Ušguli)

Čkhunderi pārejā (21.7km/2722m)

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Šodien 29km/1500m/8,5h (maršruts ieskatam: no 3km līdz 10km eju pa ceļu, nevis pa taku nogāzē). Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 6.decembris, Adiši–Tetnuldi slēpošanas kūrorts  🇬🇪

4.decembris, Ušguli 🇬🇪

Kāda draudzīga 

Par Ušguli stāstīts iepriekšējā brauciena aprakstā, un divu nedēļu laikā nekas nav mainījies.

Istabā kādu laiku neviens nav mitinājies, un sildītājs pa nakti nav spējis diez ko sasildīt nama akmens sienas — kādi 17...18c. No tīkamā zemsegas siltuma izlienu tikai ap pusdienlaiku un aizeju uz saimnieku virtuvi blakus ēkā uzvārīt kafiju. Saimnieki uzcienā ar dažiem āboliem.

Pastaigā izvelkos tikai ap diviem. Apmācies, pāris grādu zem nulles & sniegs viscaur (Ušguli ~300m augstāk nekā Adiši). Padrūmi. Pilnīgi noteikti esmu vienīgais tūrists ciemā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Diezgan daudz govju: Svanetijā tās ziemu netur kūtī, bet dienā ļauj klīst savā vaļā. Nezinu, cik barības viņas spēj  atrast, bet savs prieciņš no pastaigas noteikti ir. Pagalam miermīlīgi radījumi: sākumā maķenīt piesargājos, bet Mestijā reiz nācās spraukties (jā, jā, tieši tā — spraukties) cauri bariņam, kurš bija nosprostojis šauru ieliņu, un kopš tā laika pakasu pieri katrai, kura gadās ceļā. Izstaigāju visus piecus ciemus. Ļaužu tikpat kā nemana.

Karalienes Tamāras vasaras mītne

Čažaši ciemā (tajā, kurš UNESCO sarakstā) — karalienes Tamāras (viņas vārdā nosaukta Mestijas lidostiņa) ziemas tornis/mītne, ~200m augstāk dienvidu pusē — vasaras mītne. Oktobrī turp neuzkāpu.

No Čažaši puses augšup ved visai aizaugusi taka, pa kuru turklāt tek tērcīte. Vietām zem  ledus. Izs'tās, ka nav visai iecienīta apmeklējuma vieta. Pils uz plato: viens vesels tornis, vairāki pusbrukuši vai teju sabrukuši, aisargsienas. Nav pārāk iespaidīgi, bet skati gan lieliski, pat tādā nekādā laikā. Vasarā (spriežot pēc foto), kad viss suņuburkšķu ziedos, izskatās daudz mīlīgāk. Lejup kāpju pa lēzenāku taku līdzās strautiņam uz Murkmeli pusi.

Žibiani

Netālu no viesu nama uzeju kafejnīcu (patiesībā ievēroju to oktobrī, tikai neiegāju iekšā). Jauka vietiņa: akmeņu krāvuma ēkā paliela telpa ar vairākiem galdiem un krēsliem, plaukti ar grāmatām par Svanetiju, viena siena visā augstumā nokrauta ar malciņu — ziema šeit teju pusgadu. Mani nosēdina pamatīgā atpūtas krēslā līdzās krāsniņai: tieši tas, kas vajadzīgs pēc brišanas pa sniegu. Pasūtinu dārzeņu zupu (patiesībā visi ēdieni gatavi kastroļos uz plīts); piedevās dabūju tēju, plāceni, ievārījumu, mēriņu čačas. Sildos un pavadu sarunās ar saimnieci ilgāk par stundu. Kad dodos prom, viņa vaicā, vai man neesot kaut kas no tēvijas, ko viņai par piemiņu atstāt (grāmatplaukta sāns nospraudīts ar pastkartēm, uzlīmēm utt.). Vienīgais, ko varu atrast — Rīgas e-talons; uzrakstu uz tā ლატვია un piespraužu līdzās citiem suvenīriem.

Seši; krēslo.

Karalienes Tamāras vasaras mītnē (2300m)

Ušguli ceļvedis Emīlijas (, kura jau vairākus gadus mīt ) vietnē (daudz reklāmu!)

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

Nākamais texts: 5.decembris, Ušguli–Adiši  🇬🇪

3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Šodien staigāju ~šo, tikai pretējā virzienā (Adiši–Ušguli): 8h, 10am–6pm, beigās (~9km) nevis pa taku nogāzē, bet ceļu. Trešdien no gaisa kuģīša redzēju Čkhunderi pāreju (2722m, iecerētā gājiena augstāko (& sniegotāko) vietu): nešķita, ka ❄ tur pārāk daudz. Tomēr biju gatavs, ka nāksies atgriezties Adiši & nakšņot vēlreiz tur.

❄❄❄❄❄❄❄❄

Naktī uzsnidzis kāds centimetrs. Tarzāns, viesu nama saimnieks Adiši, pastāsta, ka kāds pa iecerēto taku pēc pirmā sniega esot gājis un pēc tam snidzis maz. Bingo! Tātad iespēja, ka atgriezīšos,— niecīga. Nino, saimniece, uz atvadām iebāž man kabatā pāri svanu ābolu (ვაშლი [vašli]), 1800m augstumā augušu.

Pirmie 6km pa līdzenu taku gar ადიშისჭალა (Adišičala) upīti, kura tek no ledāja. Daudz knapāka, nekā oktobrī: ūdens daudzums atkarīgs no gaisa temperatūras &  starojuma intensitātes. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā  (~3cm), un pēcāk — kāds suņveidīgs. Ja nu kas, man sarkana cepurīte  somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē, un nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs soļus spēris. Ja netrāpu pēdās, sniegā līdz 2⁄3 ceļgala augstuma. Tomēr pārejas tuvums dzen uz priekšu, un drīz vien arī stabiņš ar augstuma atzīmi 2722m klāt.

უშგული

Lejupceļs pa dienvidu nogāzi, kurā  vien pāris centimetru. Slīdamībai ar to gana, un jaunie Aldi zābaciņi maķenīt spolē, tomēr ~500m lejup pieveicu bez salhofiem & ritbergeriem. Grēdas viņā pusē vējš stiprāks, tāpēc uzvelku vēl vienu jaciņu — ar kapuci. Ceļa atlikusī daļa — gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas: 19km pa palīdzenu taku līdz Khaldei (ciemam, kurā ļaudis tikai vasarā), tad pa lauku ceļu caur Iprali (ciems, kurā dažas mājas ar mītniekiem arī ziemā) līdz Davberi un tad pa pusbūvētu šoseju (būvē patiesi pamatīgi — no betona, kā kalnos pienākas). Ticis uz ceļa, @ booking.com pasūtinu naktsmājas. Pusceļā piestāj pretimbraucošs mikriņš, un šoferītis, uzzinājis, no kurienes esmu atnācis, vaicā, vai saviem spēkiem tikšu līdz galam. Pateicos & atsaku, ka 5km līdz tumsiņai var arī atpakaļgaitā paspēt.

Ap sešiem, kad krēslo, nonāku viesu namā. Drīzāk esmu nosalis, nevis noguris. Istaba tīri jēdzīga, tikai vēsa gan; elektriskais sildītājs ne pārāk jaudīgs, turklāt istabā labu laiku neviens nav mitis. Sasildos dušā (karsta, bet ne pārāk spēcīga), izdzeru kādu litru ūdeni, atceros, kas troļļa mājā uz sijas raxtīts (ēst būs tikai rīt), un, uzvilcis džīnas un svīteri, palienu zem segas. Var iztikt. Sildītāja ventilators maķenīt trokšņo, bet manu miegu traucēt tas nespēj. Nepaužu pat pienācīgu sajūsmu par Antras atsūtītajiem lidojošo lapsu foto — jo tad būtu roķeles no tīkamā zemsegas siltuma jābāž ārā.

Šodien ~30km/1600m (maršruts ieskatam: gāju pretējā virzienā un beigās pa ceļu, nevis pa taku nogāzē)

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

Nākamais texts: 4.decembris, Ušguli  🇬🇪

2.decembris, Tetnuldi slēpošanas kurorts–Adiši 🇬🇪

2690m

No rīta pieceļos nejēdzīgi agri — ap pusastoņiem — padzert kafiju kopā ar vīriem, kuri mani laipni izmitinājuši. Līdz nākamajai naktsmītnei nieka 7km lejup, tāpēc nudien nav kurp steigties. Pavēss: būs savi –10c.

Paknosos, paskatos, kas pasaulē pa nakti noticis, sagaidu pirmo sārto blāzmu kalnu virsotnēs, paspēlējos ar kaķiem (tagad to trīs: uzradies vēl trejkrāsu pusaugu kaķēns, tikpat draudzīgs kā tas, kurš še bija jau oktobrī, un pelēks runcis, kurš virsū nemācas, tomēr ļaujas glāstiem), sakravāju mugursomu un ap desmitiem, atstājis to viesnīciņā, dodos kalnup.

Līdzās klīst cūku saime: spriežot pēc izmēriem sārta māte ar diviem dagliem sivēniem. Arī tiem gribas draudzēties.

Mazais raibais 

Līdz pirmā pacēlāja augšgalam  visai maz, turklāt to nobraukājuši auto. Rīt apmēram šādā augstumā gājiena augstākais punkts; šķiet, ka būs veicams. Ceļa/slēpošanas trases malā vairāki mazītiņi namiņi; iespējams, sezonas laikā vietējiem kāda darījumdarbība (uz viena uzrakts Sauna, citi izskatās pēc viesnīciņām ar pāris istabu). Ceļu starp otrā pacēlāja galapunktiem (no 2690m līdz 3040m) nošķūrējis traktors: iešana labu labā, bet ar auto neviens vairs nav riskējis braukt. Augstāk — līdz trešā pacēlāja augšgalam (3150m) — neviens ne braucis, ne gājis. Nākas brist, pašā augšā pat līdz ceļiem, tomēr tur tikai 100m kāpuma. Šķiet siltāk nekā otrajā reizē oktobrī, pat bandana nav vajadzīga. Kāpju pa to pašu ceļu lejup. 7,7km/900m kāpuma/krituma vienā virzienā.

Kad ap diviem esmu atpakaļ Teo & Meraba viesnīciņā, mākoņi paklīduši; pavadu kādu pusotru stundu otrā stāva lodžijā sauļodamies un spēlēdamies ar mazo pelēko kaķi. Pārējie divi kaut kur pazuduši.

Mazais pelēkais 

 Pusčetros ceļu mugursomu plecos un, atvadījies no  (neviena cita nav: vīri pie darba, Teo & Merabs ar puikām nobraukuši lejā uz ciemu — skola taču), dodos uz Adiši (7km/+200m/–400m). Taka labi zināma,  pavisam maz, un pēc pusotras stundas esmu galā. Nino, viesu nama saimniece mazliet izbrīnīta par manu ierašanos: izrādās, ar rezervācijām booking.com nodarbojas viens no viņas dēliem, un viņš nav piezvanījis. Nekādus sarežģījumus tas nerada, jo esmu vienīgais viesis. Man ierāda burvīgu istabiņu ar lielu elektrisku sildītāju un skārda dūmeni no virtuves plīts pirmajā stāvā. Auksti nebūs. ₾45 (€16) par naktsmītni un vakariņām. Noprotu, ka vakariņās dabonu to, kas saimniekiem bijis katlos — kāds desmits ēdienu,  sautējumu atceros vēl tagad, pēc trim gadiem. Ir arī čača (atsakos) un vīns (neatsakos — vai tu traks!). Un vēl ir vecs runcis, kurš acīmredzami cieš no uzmanības trūkuma. Izrādās, Nino no netāla ciema Svanetijā, Tarzāns — no Kahetijas līdzenumiem; lielāko daļu mūža nodzīvojuši tur, atpakaļ uz Svanetiju pārvākušies pirms gadiem desmit, kad te uzplaucis tūrisms. Vīns, protams, no pašu dārziem Kahetijā.

Adiši 🇬🇪

Noadu divas vai trīs rindas & liekos uz auss.

Šodien ~22km/1200m; maršruts ieskatam: gāju to otrā virzienā

Foto: https://t.me/gustavs_splendour

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē

Nākamais texts: 3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪