13.decembris, uz Lakhiri 🇬🇪

Солідарність з Україною! 

Beidzamā diena Svanetijā: varbūt tāpēc visam uzgūluši vienlaidu mākoņi, tik zemu, ka pat tuvējo grēdu kores nav saskatāmas,— lai nebūtu žēl braukt prom. Zem mākoņiem tāda kā migla, kā dūmaka — īsts tēvijas novembris.

Kaut kur esmu lasījis, ka Lakhiri (ლახირი) ciemā visvairāk torņu vienkopu visā Svanetijā. Došos turp.

Sākums (līdz 📍5,6km) tāds pats kā pirms trim dienām, kad kāpu Čkhuti grēdā. Kad esmu garām lidostai, dzirdu, ka aizlaižas gaisa kuģītis. Šitādā miglā (& mākoņos) pat ezītis nespētu ceļu atrast; gaisa kuģītis, izrādās, spēj. Izeju cauri mežiņam pa citu taku, un priekšā Mulkhras ieleja ar vairākiem ciemiem; dažiem viņdien gāju cauri. Lakhiri — visaugstāk nogāzē, un torņu tajā vairāk nekā citos ciemos (OpenStreetMap atzīmēts ducis, man šķiet, ka bija vairāk).

Lakhiri (📍10,8km)

Jozefs () raksta, ka šeit maz tūristu ieklīstot (un maz viņu naudiņas paliekot), jo gandrīz visi pirmo nakti gājienā no Mestijas uz Ušguli pārlaiž kādā no ciemiem ielejas pretējā nogāzē. Ciems patiesi jauks: daudz dārzu, kuriem apkārt akmens krāvuma žogi (citos ciemos tādu nav), tikpat kā nav dubļu un izmētātu grabažu. Manāms, ka tūristi šeit neieklīst,— jūtu, kā aiz manis aizķeras skati. Pie kādas mājas mazs nešpetns sunelis mēģina ierādīt, kurš te boss. No loga izliecas saimniece, apklusina kvekšķi & aicina gustavu uz tēju. Izrādās, viņi grasās atvērt pie sevis viesu namu un patlaban to remontē. Lai izdodas! Piedāvā arī ko ieēst, bet mana apetīte vēl nav pamodusies. Vaicāju, kā viņi izmanto torņus. — Dažos glabājot sienu, bet lielākā daļa stāvot tukši. Ja man kāds piederētu, iekārtotu augšstāvā guļamistabu ar stikla jumtu.

Lakhiri: durvis

Kādai ēkai tādas pašas šaujamlūkas otrajā stāvā kā torņu galotnēs; citur neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Centrālajā laukumā no busiņa tirgo mandarīnus (droši vien no Imeretijas līdzenumiem; šobrīd ražas laiks). Izskatās, ka mērvienība ir kast(īt)e. Pie kāda nama vīriņš aicina dārzā un piedāvā ābolus: svanu āboli — tā tik ir manta, starp mūsu antonovkām un sīpoliņiem. Un pie viena parāda savu torni un divstāvu ēku bez jumta; pamatos avotiņš ar skaidru ūdeni. Uz stabiņiem divi prožektoriņi torņa iluminācijai naktī (nezinu vai tiesa, bet esmu dzirdējis, ka Svanetijā elektrība bez maksas). Pats dzīvojot pie Zugdidi (=Lielajā zemē) un esot atbraucis patirgot kartupļus. Visjaukākās atmiņas no Lakhiri, neraugoties uz tēvijas novembri gaisā.

Last supper

Dodos lejup uz Ušguli–Mestijas lielceļu; ceļā vēl viens ciems/māju puduris — Žamuši (📍11,4km, ჟამუში), arī jauks, tomēr Lakhiri līdzi nestāv. Vēl kilometrs, un esmu uz lielceļa. Pamanu ceļmalā termoglāzīti  karoga krāsās (kartveļu tautas atbalsts Ukrainai satriecošs: labi atceras krievu iebrukumus deviņdesmitajos gados un karu 2008.gadā; Tbilisi pamanīju mazītiņu ceptuvīti pagrabstāvā, kuras logā bija ar roku rakstīts paziņojums, ka ukraiņu bēgļiem maizīte bez maksas). Nofočēju glāzīti, un tad brauc pirmais auto. Pametu ar roku, un tas apstājas. Divi jauni ļaudis; sarunājamies, protams, angliski. Vienā mirklī esmu Mestijā.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (viesu nama Mestijā)

Šodien 12km/600m. Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Nākamais texts: 14.–16.decembris, mājup no Mestijas 🇬🇪