14.–16.decembris, mājup no Mestijas 🇬🇪

UGMS 

14.decembris. Debess maķenīt gaišāka nekā vakar (kad gaisa kuģītis šurp atlidoja) — ir cerība aizlidot. Izeju no viesu nama deviņos, lidojums pusvienpadsmitos, līdz lidostiņai 3km/30min kājām. Galvenajā laukumā sastopu , ar kuru kopā gāju no Mestijas līdz Unghviri pārejai. Viņš laipni pavada mani līdz pašai lidostiņai un paliek gaidīt, līdz aizlidošu. Ceļā mums pievienojas (un atstājas) vēl trīs . Pie lidostiņas lieveņa kucentiņš, kurš arī vēlas visiem draudzēties. Redzams, ka būs tūristu ceļabiedrs, kad paaugsies.

Reģistrējos (=manam vārdam sarakstā pievelk ķeksīti). Lidojums kavēšoties. Desmit, pusvienpadsmit, vienpadsmit — nekas neatlido, lai gan  pašķīduši & uzspīdējusi. Izēdu trauciņu maconi kopā ar kucēnu. Maķenīt pēc vienpadsmitiem paziņo, ka šodien nelidosim. Nevaru saprast, ko iesākt,— palikt Mestijā vēl vienu nakti (lidojums uz Katovici rīt pašā vakarā) vai doties uz Kutaisi. Uzrunā jauns cilvēks ar milzīgu koferi: vai es braukšot uz Zugdidi. Tūliņ klāt arī taksists (man šķiet, ka ziņas par atceltiem lidojumiem saņem arī viņi) & piedāvā aizvest līdz Zugdidi par ₾200 (€70); sakām, ka iesim uz galveno laukumu & meklēsim mikriņu. Taksists teic, ka mikriņu šodien vairs nebūšot, un nolaiž cenu līdz ₾150 (€53). Sitam saujā. Lidojums bija maksājis ₾50 (€18); nauda pēc dažām dienām ieripo atpakaļ kontā.

, skat. 1.decembra foto

Jaunais cilvēks vārdā Sava (Savēlijs?), krieviņš no Ida Virumā (=  Daugavpils 😱), viesojies pie draugiem, kuri atbēguši šurp no krievzemes. Nakti esot dzerstījušies, tāpēc viņam šķērma dūša un viņš labprāt sēdētu blakus šoferim. Iekārtojos aizmugures sēdeklī. Auto — pavecs opelis, salonā maķenīt smird pēc dīzeļdegvielas. 3⁄4 attāluma līdz Zugdidi ceļš iet pa Enguri upes ieleju/kanjonu: segums tīri jēdzīgs, bet taisnu posmu tikpat kā nav. Braucējs visai dīvains: izbraucis no kārtējā līkuma, iespiež akseleratora pedāli grīdā un tad pēc pārsimt metriem pirms nākamā līkuma tikpat spēji bremzē. Un tā visu ceļu. Sava vairākas reizes lūdz pieturēt & izkāpj parīstīties. gustavs arī ne tālu no tā.

 & zivs

Zugdidi stacijā/autoostā nonākam mikriņu šoferu nagos: viens tūliņ pat ceļ mūsu bagāžu no opeļa bagažnieka sava mikriņa aizmugurē. Saku, ka nekas neiznāks,— esmu izpētījis, ka pēc 40min vilciens uz Tbilisi; tajā daudz ērtāk. Divu stundu brauciens maksā ₾5,50 (€2); mikriņš brauc tikpat ilgi un ₾10.

Vilciens Kutaisi neiebrauc, bet pietur Rioni stacijā kādus 8km no centra. Izsaucam taksometru. Šķiroties sarunājam nākamajā rītā kopā iedzert kafiju. Dodos uz hosteli, kurā esmu apmeties arī iepriekš. ~septiņas stundas ceļā; lidojums būtu aizņēmis mazāk par pusstundu. 😡

Kapu skapītis 🤩;
pievērsiet uzmanību dūjām!
klikšķis uz foto = 🔎

15.decembris. Visa diena Kutaisi: lidojums uz Katovici astoņos vakarā.  Deviņos iedzeru kafiju kopā ar Savu: jēdzīgs expreso & patiesi gards šokolādes kartupelis, tad dodos uz pārtikas lielveikalu iegūt ko brokastīm. Tieku pie divām ceptām zivtiņām; ceļā no veikala līdz hostelim viena tiek  . Atstāju mugursomu hostelī & dodos klejojumos. Ar gaisa tramvaju (₾1/€0,35) uzbraucu uz atrakciju parku kalna galā: kičīgi & spēcīga padomijas pieskaņa, tomēr kaut kas turp velk. Decembrī atrakcijas, protams, nedarbojas. Apstaigāju sv. Jura baznīciņu un Bagrati katedrāli (par tām 28.–30.novembra ierakstā).

Privātmāju rajonā kāda neapdzīvota nama vārti pusvirus un pagalmā vairāki hurmu koki pilni augļu. Sašķinu pilnas riekšas; tik ienākušies, ka miziņa plīst no viegla pieskāriena. Tās, kas nopērkamas veikalos tēvijā, nav hurmas! Noeju gar botānisko dārzu (nedomāju, ka decembrī tur daudz skatāma) un pa aizsprostu pāri Rioni. Otrā krastā pamatīgs paugurs, no kura varētu būt labs skats uz pilsētu. Izrādās, ka kalnā kapsēta (gustavam traki tīk klaiņot pa kapsētām svešās zemēs. Un iedomāties sevi tur atdusāmies.) Kapiņos monumentālām pulēta granīta konstrukcijām aptaisītas kapvietas, kādas var redzēt arī, piemēram, Miķeļa kapos. Bet labākais ir skapīši/vitrīnas līdzās apbedījumiem; smalkākajiem ir divi nodalījumi: augšējā vieta aizgājēja portrejai, parasti visā augumā un guaša krāsām mālēta; apakšējā ir vieta aizgājējam mīļiem priekšmetiem: krūzītēm, bļodiņām utjp. Eh, ja tēvijā tādi būtu! gustavs sarūpētu savas portrejas un tāāāādas asamblāžas, kādas pat dadaistiem  sapņos nerādījās, ko piecpadsmit gadu divreiz gadā mainīt! Mūžam taka neaizaugtu...

Valeriana Mizandari kaps

Atceļā uz centru ieklīstu daudz smalkākos kapos — Mtsvanekvavila (jeb Mtsvanekvila?) Panteonā (klikšķis ar peles labējo taustiņu jebkur uz texta > Translate into English): skapīšu tur nav, toties smalki ļauži saglabāti. Aizgājušo vārdi man neko neizteic, toties pieminekļi interesanti, īpaši tas uz kartveļu tēlnieka Valeriana Mizandari (1911–1982) kapa: jūgendstila un simbolisma noskaņās, droši vien pats sev veidojis. No kapsētas paugura lielisks skats uz tādu kā Čiekurkalnu vai Āgenskalnu lejā.

Pie kapsētas vārtiem trīs vai četri vīriņi remontē kapellu. Ieraudzījuši ārzemnieku, viņi nospriež, ka laiks iestiprināties. Piedāvā (čaču) arī man; rādu pudelīti vīna mugursomā. Stiprināšanās ieilgst, un melnsvārcis divreiz nāk aizrādīt, ka vīriņiem ne par tērgāšanu ar gustavu maksā. Baltija visiem mīļa, bet cita starpā izskan, ka visās pasaules nelaimēs vainīga Amerika. Brīnumdare televīzija! Pavaicāju, vai Abhāziju un Samačablo Amerika viņiem atkampuse.

Ziepēm pieskaņots laxts

Atpakaļ centrā nonāku ap četriem. Vēl tikai tirgū garšvielas jāsapērk (sev & Aijai), un tad uz lidostu. Afišas operas logos (jā, jā, Kutaisi ir opernams — bez tīmekļa vietnes & dzīvības pazīmēm līdz šim) vēstī, ka 23. & 25.decembrī izrāda Tosku (ტოსკა). Savdabīga izvēle (mūsu) Ziemsvētkiem. Tirgū esmu dabūjis gabaliņu kartona, uz tā uzrakstu აეროპორტი, un drīz vien ar 7.(vai 8.?)mikriņu & stopiem esmu KUT .

Kartveļi pavasarī & rudenī negriež pulksteni, tāpēc ziemā laika starpība ar  trīs stundas, un pēc saraksta iznāk, ka lidojums vien 35 minūtes. Gaisa kuģis maķenīt kavējas, un KTW  esam pusstundu pēc noliktā laika. Biļešu automāts autobusa pieturā nedarbojas, bet makā, par laimi, dažas  naudiņas, par kurām nopirkt biļeti no šoferīša. Katovicē lidosta tālu no centra, ar ātrāko autobusu kādas 40min, un hostelī pie stacijas esmu ap vienpadsmitiem.

KRK 

16.decembris. Iepriekšējā vakarā esmu nopircis autobusa biļeti uz Krakovu septiņos no rīta. Autobusi turp ik pēc 20min, un ceļā apmēram stundu. Iznāks izmest loku pa Krakovu un nesteidzīgi aizbraukt uz KRK . Nekā: naktī uzsnidzis 10cm , satiksmi pilsētā tas īpaši neietekmē, bet pusotras stundas laikā neviens tālsatiksmes autobuss uz Krakovu neparādās. Kļūstu tramīgs: gaisa kuģis mājup pusdivos. Cerībā, ka dzelzceļa satiksmi  neietekmēs tik skarbi, nopērku vilciena biļeti un dodos uz staciju turpat līdzās. Vilciens maķenīt kavējas, tomēr ne tik ļoti, lai nāktos nervozēt. Krakovas stacijā pārsēžos vilcienā uz KRK  , tad pusotra stunda gaisā ar raini, un esmu RIX . Home, sweet home.

Kutaisi  gaisa tramvajs

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

P.S. Ja kādam nojausma par kartveļu īpašvārdu atveidi latvju val., uzrakstiet, lūdzu, komentāros. Izmantoju maķenīt pielabotas pašu kartveļu transkripcijas latīņu alfabēta burtiem. Būtiskākā neskaidrība — kā atveidot skaņas ar aspirāciju: ხ/kh, ღ/gh utt.

Pirmais texts: 28.–30.novembris, uz Mestiju 🇬🇪