7.decembris, Tetnuldi slēpošanas kūrorts–Mestija 🇬🇪

Mazais raibais 

Pieceļos un iedzeru tēju kopā ar vīriem, kuri mani izmitinājuši, protams. Kad grasos doties prom, atbrauc Merabs, viesnīciņas saimnieks: bēres tomēr nav ievilkušās trīs dienas. Neraugoties uz manām iebildēm, viņš uzsilda ceptas sēnes un uzstāj, ka gustavam tomēr kaut kas jāieēd pirms garā ceļa. Paklausu. Vaicāju, kā  iztikuši, kamēr saimnieki prom. Merabs atsaka, ka viņiem bijusi atstāta maizīte. Labi, ka Skrjabins to nedzird — būtu dzīvnieku aisardzības tantēm nosūdzējusi. Kad atvadāmies, Merabs teic, lai ierodos jebkurā laikā,— kāds kakts, kurā pārlaist nakti, vienmēr atradīšoties.  Dodos ceļā brīdi pēc desmitiem un ieeju pie strādniekiem atvadīties pa otram lāgam.

Sākumā 4km/–350m pa kārtīgu grantētu ceļu līdz Unghviri pārejai (📍4,2km/1930m). Iznāk, ka 9% krituma, tomēr ejot nepavisam tā nešķiet. Ap viesnīciņu viss balts, pie pārejas  tikpat kā nemaz.  Tālāk pa meža un ganību ceļiem līdz Cvirmi ciema nomalēm (წვირმი,📍7km) — tur drīzāk kā Mārupes jaunbūvju rajonos, ne Svanetijā izskatās. Arī ganībās  plankumiem, pāris centimetru biezs. Pēc piecām dienām  visu dienu dīvaina sajūta — it kā no paradīzes būtu izdzinuši. Virs galvas aizdūc gaisa kuģītis ceļā uz Mestiju.

Pēc malciņas

Tād sākas gājiena jaukākā daļa — traversā pa meža takām līdz Ieli (📍12km). Sastopu divus vīriņus ar ragavās iejūgtiem diviem vēršiem — droši vien pēc malciņas mežā brauc. Ar ragavām pa pliku zemi. Ziema šogad, šķiet, kavējas. Taka labi iemīta un marķēta, ik pēc pāris kilometriem ceļa rādītāji ar attiecīgās vietas GPS koordinātēm un augstumu virs jūras līmeņa.

Ieli (იელი, patiesībā tas vairāku ciemu kopīgs apzīmējums, tāpat kā Ušguli/ 1650...1750m) man šķiet visjaukākais no Svanetijā redzētajiem ciemiem — pastāvā dienvidu nogāzē, daudz dārzu, starp mājām tādi kā ganu ceļi žogiem abās pusēs — ar auto neizbraucami, maz pamestu un grūstošu ēku. Izmetu loku cauri to. Ciema vidū sile lopu dzirdināšanai, kurā pa renīti no tek avota ūdens. Aukliņā piesieta emaljēta skārda krūzīte divkāju izslāpušajiem.

Ieli (იელი)

Tālāk teju 10km pa grunts ceļu (rakstīdams skatos kartē, ka pēc Ieli ceļš pakāpjas nogāzē vairāk nekā 300m — tur šodienas 700m kāpuma salasās). Daži auto (Ieli ceļš beidzas). Gabaliņu aiz Heškili (📍19km) ceļš uziet uz cita — asfaltēta —, kurš ved uz Hacvali slēpošanas kalna pakāji. Pie 📍20,6km nogriežu stūri pa taku un pēc pusstundas (sešos) esmu mīļajā viesu namā Sana. Kaut kad rīta pusē saimnieks atsūtījis ziņu, ka  trešā istaba (viesu namā pavisam četras) ir manējā; tā trešajā stāvā. Kjūt: citas reizes esmu apmeties istabiņā otrajā stāvā, un tur ielas laterna diktan spīd acīs (neciešu aizkarus!).

Nomazgājos un dodos iepirkties: svarīgākais guvums ir piecu litru pudele vīna (septiņiem vakariem!) un krava augļu, dārzeņu un zaļumu.

📍 — atsauces uz punktiem 3D vizualizācijā, bet ne Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (Teo & Meraba viesnīciņas)

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Šodien 24km/700m (maršruts ieskatam: gāju nevis pa grēdas kuri, bet traversā pa dienvidu nogāzi). Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa () vietnē.

Nākamais texts: 8.decembris, Hacvali slēpošanas kalnā  🇬🇪