8.decembris, Hacvali slēpošanas kalnā 🇬🇪

februāris '22

Pamodies pamanu, ka lādētāja spraudnis naktī izslīdējis no tālruņa ligzdas un  akumulators tukšs. Pavisam tukšs.

Nav liela bēda: šodien kāpšu Hacvali slēpošanas kalnā sauļoties kafejnīcas terasē, un ceļu ne tikai zinu no galvas, bet prastu iziet arī aizvērtām acīm. Ja sparīgi kāpj, var tikt augšā (6,5km/900m) divās stundās. Iestūķēju mugursomiņā guļammaisu, ½ litra pudelīti vīna & dažus 🍎🍏, un aiziet.

Sezona vēl nav sākusies, kafejnīca ciet, bet vai tāpēc kāds pūlēsies un vāks terases mēbeles iekšā. Iekārtojos aizvējā, novelku jaciņu & sasvīdušo termokreklu, ietinos guļammaisā, uzslienu kājas uz galdiņa un ļaujos ☀.

Pēc laiciņa atskan motora rūkoņa un parādās apvidnieks. Atbraukusi interesanta kompānija: trīs izraēļu tautas dēli — divi no Jūdejas, viens no  — un kartveļu zēniņš Dato kā gids. Trijotne ieradusies ~uz  nedēļu, noīrējuši apvidnieku un apskrien valsti. Kā noprotu, ne gluži redzēt tūkstoš dievnamu & mirt.

Atkāpe.

Šodienas vienīgais foto:
skats pa istabas franču logu

Pirms 30 gadiem ielaidos afērā — vadīt Dabas draugi. Tūrisms grupu braucienā pa Austriju un Itāliju. Pasaule tikko kā bija mums atvērusies, un šķita vilinoši apskatīt vietas, kurās nebiju bijis, turklāt par to nemaksāt, bet vēl kādu nieku nopelnīt. Autobusā bija kāds ducis dzīves rūdītu tanšu (atceros — viena bija trakonama ārste ar 20+ gadu stāžu; pat vārdu atceros), kuru mērķis bija iepriekšējā rindkopā minētais, un tā dēļ viņas bija gatavas divpadsmit dienu celties sešos un gulties pusnaktī. Tā kā tantes unisonā spēja pārkliegt normālus ļaužus (kuri nebija paredzējuši brauciena beigās mirt  un kuru autobusā, protams, bija vairākums), tad pirmajās dienās dienaskārtība patiesi bija hardcore. Bet tad kāds pačukstēja spožu domu — par dienaskārtību balsot, un skaidrs, ka turpmāk veselais saprāts allaž uzvarēja. Pilnīgi tīru sirdsapziņu varu ziņot, ka itin visi atgriezās tēvijā sveiki un veseli.

novembris '21

Tas, kurš no Pakistānas, nepavisam pēc izraēļa neizskatās. Neesmu nekāds dižais cionisma pārzinātājs, tomēr esmu dzirdējis, ka bez aškenazi (tiem, kuri Rietumu pasaulei piederīgi) ir arī tā dēvētie kalnu žīdiņi. Tā kā Karakorums neapšaubāmi manā  sarakstā, tad prašņāju viņam par to. — Skaisti esot, taču šobrīd visai nemierīgi, bieži šaudoties.

Atbraukušie nopietni gatavojušies skatu baudīšanai kalnā: izceļ no auto bagāžas nodalījuma prīmusu, varenu tējkannu un izejvielas karstvīna gatavošanai (būs arī gustavam uz brīdi jāatraujas no rakstīšanas & jāuzvāra mazumiņš; ⌛ — atpakaļ pie rakstīšanas). Aicina arī mani pulkā. Lepni varu nesēdēt uz astes, bet piedāvāt savu ½ litru kopējai lietai. Garšvielu vietā viņi vīnam pievieno rozīnes & citus žāvētus augļus. Garšo labi, reibst — arī.

Kad vīns nesteidzīgi izdzerts, jūdu puiši pošas prom. gustavs arī, jo tikām ☀ paslēpusies mākoņos. Viņi grasās tējkannas dibenā sakrājušos augļus mest ārā; vai tu traks, saku, lai atdod man. Tieku pie lieliska (& maķenīt reibinoša) saldēdiena vakariņām.

Teku lejā no kalna un esmu viesu namā vēl ar gaismiņu.

Šī ieraksta foto & video sakasīti no citām reizēm Hacvali kafejnīcas terasē.

novembris '21

Šodien 13km/900m (maršruts ieskatam: gājiens līdz 📍6,5km un pa to pašu ceļu atpakaļ).

Nākamais texts: 9.decembris, uz Koruldi ezeriem 🇬🇪