14.–16.decembris, mājup no Mestijas 🇬🇪

UGMS 

14.decembris. Debess maķenīt gaišāka nekā vakar (kad gaisa kuģītis šurp atlidoja) — ir cerība aizlidot. Izeju no viesu nama deviņos, lidojums pusvienpadsmitos, līdz lidostiņai 3km/30min kājām. Galvenajā laukumā sastopu , ar kuru kopā gāju no Mestijas līdz Unghviri pārejai. Viņš laipni pavada mani līdz pašai lidostiņai un paliek gaidīt, līdz aizlidošu. Ceļā mums pievienojas (un atstājas) vēl trīs . Pie lidostiņas lieveņa kucentiņš, kurš arī vēlas visiem draudzēties. Redzams, ka būs tūristu ceļabiedrs, kad paaugsies.

Reģistrējos (=manam vārdam sarakstā pievelk ķeksīti). Lidojums kavēšoties. Desmit, pusvienpadsmit, vienpadsmit — nekas neatlido, lai gan  pašķīduši & uzspīdējusi. Izēdu trauciņu maconi kopā ar kucēnu. Maķenīt pēc vienpadsmitiem paziņo, ka šodien nelidosim. Nevaru saprast, ko iesākt,— palikt Mestijā vēl vienu nakti (lidojums uz Katovici rīt pašā vakarā) vai doties uz Kutaisi. Uzrunā jauns cilvēks ar milzīgu koferi: vai es braukšot uz Zugdidi. Tūliņ klāt arī taksists (man šķiet, ka ziņas par atceltiem lidojumiem saņem arī viņi) & piedāvā aizvest līdz Zugdidi par ₾200 (€70); sakām, ka iesim uz galveno laukumu & meklēsim mikriņu. Taksists teic, ka mikriņu šodien vairs nebūšot, un nolaiž cenu līdz ₾150 (€53). Sitam saujā. Lidojums bija maksājis ₾50 (€18); nauda pēc dažām dienām ieripo atpakaļ kontā.

, skat. 1.decembra foto

Jaunais cilvēks vārdā Sava (Savēlijs?), krieviņš no Ida Virumā (=  Daugavpils 😱), viesojies pie draugiem, kuri atbēguši šurp no krievzemes. Nakti esot dzerstījušies, tāpēc viņam šķērma dūša un viņš labprāt sēdētu blakus šoferim. Iekārtojos aizmugures sēdeklī. Auto — pavecs opelis, salonā maķenīt smird pēc dīzeļdegvielas. 3⁄4 attāluma līdz Zugdidi ceļš iet pa Enguri upes ieleju/kanjonu: segums tīri jēdzīgs, bet taisnu posmu tikpat kā nav. Braucējs visai dīvains: izbraucis no kārtējā līkuma, iespiež akseleratora pedāli grīdā un tad pēc pārsimt metriem pirms nākamā līkuma tikpat spēji bremzē. Un tā visu ceļu. Sava vairākas reizes lūdz pieturēt & izkāpj parīstīties. gustavs arī ne tālu no tā.

 & zivs

Zugdidi stacijā/autoostā nonākam mikriņu šoferu nagos: viens tūliņ pat ceļ mūsu bagāžu no opeļa bagažnieka sava mikriņa aizmugurē. Saku, ka nekas neiznāks,— esmu izpētījis, ka pēc 40min vilciens uz Tbilisi; tajā daudz ērtāk. Divu stundu brauciens maksā ₾5,50 (€2); mikriņš brauc tikpat ilgi un ₾10.

Vilciens Kutaisi neiebrauc, bet pietur Rioni stacijā kādus 8km no centra. Izsaucam taksometru. Šķiroties sarunājam nākamajā rītā kopā iedzert kafiju. Dodos uz hosteli, kurā esmu apmeties arī iepriekš. ~septiņas stundas ceļā; lidojums būtu aizņēmis mazāk par pusstundu. 😡

Kapu skapītis 🤩;
pievērsiet uzmanību dūjām!
klikšķis uz foto = 🔎

15.decembris. Visa diena Kutaisi: lidojums uz Katovici astoņos vakarā.  Deviņos iedzeru kafiju kopā ar Savu: jēdzīgs expreso & patiesi gards šokolādes kartupelis, tad dodos uz pārtikas lielveikalu iegūt ko brokastīm. Tieku pie divām ceptām zivtiņām; ceļā no veikala līdz hostelim viena tiek  . Atstāju mugursomu hostelī & dodos klejojumos. Ar gaisa tramvaju (₾1/€0,35) uzbraucu uz atrakciju parku kalna galā: kičīgi & spēcīga padomijas pieskaņa, tomēr kaut kas turp velk. Decembrī atrakcijas, protams, nedarbojas. Apstaigāju sv. Jura baznīciņu un Bagrati katedrāli (par tām 28.–30.novembra ierakstā).

Privātmāju rajonā kāda neapdzīvota nama vārti pusvirus un pagalmā vairāki hurmu koki pilni augļu. Sašķinu pilnas riekšas; tik ienākušies, ka miziņa plīst no viegla pieskāriena. Tās, kas nopērkamas veikalos tēvijā, nav hurmas! Noeju gar botānisko dārzu (nedomāju, ka decembrī tur daudz skatāma) un pa aizsprostu pāri Rioni. Otrā krastā pamatīgs paugurs, no kura varētu būt labs skats uz pilsētu. Izrādās, ka kalnā kapsēta (gustavam traki tīk klaiņot pa kapsētām svešās zemēs. Un iedomāties sevi tur atdusāmies.) Kapiņos monumentālām pulēta granīta konstrukcijām aptaisītas kapvietas, kādas var redzēt arī, piemēram, Miķeļa kapos. Bet labākais ir skapīši/vitrīnas līdzās apbedījumiem; smalkākajiem ir divi nodalījumi: augšējā vieta aizgājēja portrejai, parasti visā augumā un guaša krāsām mālēta; apakšējā ir vieta aizgājējam mīļiem priekšmetiem: krūzītēm, bļodiņām utjp. Eh, ja tēvijā tādi būtu! gustavs sarūpētu savas portrejas un tāāāādas asamblāžas, kādas pat dadaistiem  sapņos nerādījās, ko piecpadsmit gadu divreiz gadā mainīt! Mūžam taka neaizaugtu...

Valeriana Mizandari kaps

Atceļā uz centru ieklīstu daudz smalkākos kapos — Mtsvanekvavila (jeb Mtsvanekvila?) Panteonā (klikšķis ar peles labējo taustiņu jebkur uz texta > Translate into English): skapīšu tur nav, toties smalki ļauži saglabāti. Aizgājušo vārdi man neko neizteic, toties pieminekļi interesanti, īpaši tas uz kartveļu tēlnieka Valeriana Mizandari (1911–1982) kapa: jūgendstila un simbolisma noskaņās, droši vien pats sev veidojis. No kapsētas paugura lielisks skats uz tādu kā Čiekurkalnu vai Āgenskalnu lejā.

Pie kapsētas vārtiem trīs vai četri vīriņi remontē kapellu. Ieraudzījuši ārzemnieku, viņi nospriež, ka laiks iestiprināties. Piedāvā (čaču) arī man; rādu pudelīti vīna mugursomā. Stiprināšanās ieilgst, un melnsvārcis divreiz nāk aizrādīt, ka vīriņiem ne par tērgāšanu ar gustavu maksā. Baltija visiem mīļa, bet cita starpā izskan, ka visās pasaules nelaimēs vainīga Amerika. Brīnumdare televīzija! Pavaicāju, vai Abhāziju un Samačablo Amerika viņiem atkampuse.

Ziepēm pieskaņots laxts

Atpakaļ centrā nonāku ap četriem. Vēl tikai tirgū garšvielas jāsapērk (sev & Aijai), un tad uz lidostu. Afišas operas logos (jā, jā, Kutaisi ir opernams — bez tīmekļa vietnes & dzīvības pazīmēm līdz šim) vēstī, ka 23. & 25.decembrī izrāda Tosku (ტოსკა). Savdabīga izvēle (mūsu) Ziemsvētkiem. Tirgū esmu dabūjis gabaliņu kartona, uz tā uzrakstu აეროპორტი, un drīz vien ar 7.(vai 8.?)mikriņu & stopiem esmu KUT .

Kartveļi pavasarī & rudenī negriež pulksteni, tāpēc ziemā laika starpība ar  trīs stundas, un pēc saraksta iznāk, ka lidojums vien 35 minūtes. Gaisa kuģis maķenīt kavējas, un KTW  esam pusstundu pēc noliktā laika. Biļešu automāts autobusa pieturā nedarbojas, bet makā, par laimi, dažas  naudiņas, par kurām nopirkt biļeti no šoferīša. Katovicē lidosta tālu no centra, ar ātrāko autobusu kādas 40min, un hostelī pie stacijas esmu ap vienpadsmitiem.

KRK 

16.decembris. Iepriekšējā vakarā esmu nopircis autobusa biļeti uz Krakovu septiņos no rīta. Autobusi turp ik pēc 20min, un ceļā apmēram stundu. Iznāks izmest loku pa Krakovu un nesteidzīgi aizbraukt uz KRK . Nekā: naktī uzsnidzis 10cm , satiksmi pilsētā tas īpaši neietekmē, bet pusotras stundas laikā neviens tālsatiksmes autobuss uz Krakovu neparādās. Kļūstu tramīgs: gaisa kuģis mājup pusdivos. Cerībā, ka dzelzceļa satiksmi  neietekmēs tik skarbi, nopērku vilciena biļeti un dodos uz staciju turpat līdzās. Vilciens maķenīt kavējas, tomēr ne tik ļoti, lai nāktos nervozēt. Krakovas stacijā pārsēžos vilcienā uz KRK  , tad pusotra stunda gaisā ar raini, un esmu RIX . Home, sweet home.

Kutaisi  gaisa tramvajs

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

P.S. Ja kādam nojausma par kartveļu īpašvārdu atveidi latvju val., uzrakstiet, lūdzu, komentāros. Izmantoju maķenīt pielabotas pašu kartveļu transkripcijas latīņu alfabēta burtiem. Būtiskākā neskaidrība — kā atveidot skaņas ar aspirāciju: ხ/kh, ღ/gh utt.

Pirmais texts: 28.–30.novembris, uz Mestiju 🇬🇪

13.decembris, uz Lakhiri 🇬🇪

Солідарність з Україною! 

Beidzamā diena Svanetijā: varbūt tāpēc visam uzgūluši vienlaidu mākoņi, tik zemu, ka pat tuvējo grēdu kores nav saskatāmas,— lai nebūtu žēl braukt prom. Zem mākoņiem tāda kā migla, kā dūmaka — īsts tēvijas novembris.

Kaut kur esmu lasījis, ka Lakhiri (ლახირი) ciemā visvairāk torņu vienkopu visā Svanetijā. Došos turp.

Sākums (līdz 📍5,6km) tāds pats kā pirms trim dienām, kad kāpu Čkhuti grēdā. Kad esmu garām lidostai, dzirdu, ka aizlaižas gaisa kuģītis. Šitādā miglā (& mākoņos) pat ezītis nespētu ceļu atrast; gaisa kuģītis, izrādās, spēj. Izeju cauri mežiņam pa citu taku, un priekšā Mulkhras ieleja ar vairākiem ciemiem; dažiem viņdien gāju cauri. Lakhiri — visaugstāk nogāzē, un torņu tajā vairāk nekā citos ciemos (OpenStreetMap atzīmēts ducis, man šķiet, ka bija vairāk).

Lakhiri (📍10,8km)

Jozefs () raksta, ka šeit maz tūristu ieklīstot (un maz viņu naudiņas paliekot), jo gandrīz visi pirmo nakti gājienā no Mestijas uz Ušguli pārlaiž kādā no ciemiem ielejas pretējā nogāzē. Ciems patiesi jauks: daudz dārzu, kuriem apkārt akmens krāvuma žogi (citos ciemos tādu nav), tikpat kā nav dubļu un izmētātu grabažu. Manāms, ka tūristi šeit neieklīst,— jūtu, kā aiz manis aizķeras skati. Pie kādas mājas mazs nešpetns sunelis mēģina ierādīt, kurš te boss. No loga izliecas saimniece, apklusina kvekšķi & aicina gustavu uz tēju. Izrādās, viņi grasās atvērt pie sevis viesu namu un patlaban to remontē. Lai izdodas! Piedāvā arī ko ieēst, bet mana apetīte vēl nav pamodusies. Vaicāju, kā viņi izmanto torņus. — Dažos glabājot sienu, bet lielākā daļa stāvot tukši. Ja man kāds piederētu, iekārtotu augšstāvā guļamistabu ar stikla jumtu.

Lakhiri: durvis

Kādai ēkai tādas pašas šaujamlūkas otrajā stāvā kā torņu galotnēs; citur neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Centrālajā laukumā no busiņa tirgo mandarīnus (droši vien no Imeretijas līdzenumiem; šobrīd ražas laiks). Izskatās, ka mērvienība ir kast(īt)e. Pie kāda nama vīriņš aicina dārzā un piedāvā ābolus: svanu āboli — tā tik ir manta, starp mūsu antonovkām un sīpoliņiem. Un pie viena parāda savu torni un divstāvu ēku bez jumta; pamatos avotiņš ar skaidru ūdeni. Uz stabiņiem divi prožektoriņi torņa iluminācijai naktī (nezinu vai tiesa, bet esmu dzirdējis, ka Svanetijā elektrība bez maksas). Pats dzīvojot pie Zugdidi (=Lielajā zemē) un esot atbraucis patirgot kartupļus. Visjaukākās atmiņas no Lakhiri, neraugoties uz tēvijas novembri gaisā.

Last supper

Dodos lejup uz Ušguli–Mestijas lielceļu; ceļā vēl viens ciems/māju puduris — Žamuši (📍11,4km, ჟამუში), arī jauks, tomēr Lakhiri līdzi nestāv. Vēl kilometrs, un esmu uz lielceļa. Pamanu ceļmalā termoglāzīti  karoga krāsās (kartveļu tautas atbalsts Ukrainai satriecošs: labi atceras krievu iebrukumus deviņdesmitajos gados un karu 2008.gadā; Tbilisi pamanīju mazītiņu ceptuvīti pagrabstāvā, kuras logā bija ar roku rakstīts paziņojums, ka ukraiņu bēgļiem maizīte bez maksas). Nofočēju glāzīti, un tad brauc pirmais auto. Pametu ar roku, un tas apstājas. Divi jauni ļaudis; sarunājamies, protams, angliski. Vienā mirklī esmu Mestijā.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (viesu nama Mestijā)

Šodien 12km/600m. Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Nākamais texts: 14.–16.decembris, mājup no Mestijas 🇬🇪

12.decembris, loks caur Lenžeri 🇬🇪

Anthriscus & 

Uz ziemeļrietumiem no Mestijas — Guli kalns (2926m), kurš minēts arī Jozefa () aprakstos. Kādā no iepriekšējām reizēm (šķiet, pašā pirmajā,— pērn novembrī) mēģināju turp aiziet, bet diez cik tālu netiku: uz takām traversā bija pārāk daudz ledus, kas varēja beigties ar pamatīgu šļūcienu lejup (klinšu tur nav, tāpēc pat apskādēt sevi nav iespējams). Šodien mēģināšu līdz tai takai uzkāpt no apakšas.

Atkal spoža . Sākumā 2km pa šoseju uz Zugdidi (=Lielās zemes) pusi. Ja būtu jāiet pa to lielāks gabals, lūkotu stopot.  Vienīgais ievērības cienīgais objekts ceļā — milzīgs fotorāmis, kurā var nofočēt sevi uz kalnu fona. Lenžeri (ლენჯერი, 📍2,2km) ciemā nogriežos uz zemes ceļa, kurš ved līdzās strautam stāvā ielejā. Kādā līkumā strauts iegrauzies krastā un ceļu noskalojis, bet izdodas nobrukumu apiet bez kāju vannām strautā. 📍6,2km — ceļš beidzas; četros kilometros esmu uzkāpis 465m (iznāk 11% kāpums; nepavisam tik daudz nešķita).

Pieticīga ceļinieka
pieticīgas vakariņas

Tālāk augšup zigzagā pa taku, ceļā trīs ganu būdas ar krāsniņām un drāšu gultiņām. Pēc kāda laika taka beidzas; tā, pa kuru gāju pērn, ~300m augstāk. Kāpju pa ganībām un maķenīt bažījos, ka nepārkāpju tai pāri (galu galā, iespējams ieslēgt navigācijas lietotni, un zilais punkts parādīs, kur atrodos). Nogāze vērsta pret dienvidiem, un var izlīkumot pa nokusušām vietām starp  laukumiem. Taku pamanu bez navigācijas lietotnes palīdzības (📍7.8km/2430m).

Turpmākais ceļš labi zināms: vispirms traversā līdz rādītājam pie ceļa uz Koruldi ezeriem (📍9,3km/2420m), tad garām kafejnīcai, kur vakar sauļojos (📍11km/2250m), un Mestijas krustam (📍11,8km/2060m; no caurulēm sametināts milzu krusts, gustavs nekādu daili tajā saskatīt nespēj) lejup uz Mestiju. Ušbas ielā sasveicinos ar pāris laipnām govīm, kuras pēc dienas gaitām nesteidzīgi dodas mājup. Piecos (kad  jau aiz Zuruldi grēdas) esmu atpakaļ viesu namā.

Uz takas 📍7,8km/2430m

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (viesu nama Mestijā)

Šodien 15km/1200m/sešas stundas. Atkal nejūtos pelnījis vakariņu.

Foto & video: https://t.me/gustavs_splendour

3D vizualizācija 🔼 (mapdirector.com)

Nākamais texts: 13.decembris, uz Lakhiri  🇬🇪

11.decembris, uz kafejnīcu kalnā sauļoties 🇬🇪

Pieticīga ceļinieka pieticīgas pusdienas

Par šodienu nav nekā daudz rakstāma: atkal sola ☀, tāpēc iestūķēju mugursomiņā guļammaisu, ½ litra pudelīti vīna & dažus mandarīnus un kāpju kalnā uz Koruldi ezeru pusi. Nudien nesaprotu, kā septembra beigās, kad pirku lidbiļetes, spēju paredzēt, ka tāds laiciņš iegadīsies. 📍2,6km/2250m atrodas kafejnīca: sākumā bija vienkāršs namiņš, tad uzradās uzraksts un visbeidzot — terase. Tā kā Mestijā neesmu bijis pastaigu sezonas laikā, tad kafejnīca allaž bijusi ciet; reiz garāmiedams redzēju īpašnieku pie tās.

Augšupceļā paeju kafejnīcai garām līdz 📍4,5km/2430m nolūkā salasīt kilometru kāpuma un griežos atpakaļ. Kafejnīcas terasē soli rūpīgi atslieti pret namiņa sienu tā, lai uz tiem nekrātos . Novelku jaciņu, termokreklu, zābaciņus & zeķes, izklāju tos uz terases reliņiem, ietinos guļammaisā un ļaujos .

~līdz turienei (2500m)vakar biju
uzkāpis; klikšķis uz foto = 🔎

Vēlā pēcpusdienā, kad vīns izsusējis un  priekšā  savilkušies šķidri mākonīši, nolemju doties lejup. Brīdī, kad tērpjos, no ezeru puses nāk ļoti jauna (nu, apmēram divreiz jaunāka par gustavu) & ļoti daiļa dāma — Zabīne no . Viņa kāpusi augšup nevis pa takām, bet pa ceļu, pa kuru braukā apvidnieki. Piedāvāju doties lejup kopā un parādīt īsceļus; viņa piekrīt. Pa pašām īsākajām (& stāvākajām) takām viņu nevedu, bet pa kādu, kura teju traversā pa nogāzi un no kuras lieliski skati uz Mestiju, gan.

Pie pirmajām mājām balts  vēlas ar mums draudzēties; atrodu mugursomas kabatā gabalu plāceņa un pacienāju zvēru. Un pastāstu Zabīnei, ka Mestijā allaž vērts maizīti līdzi nēsāt — negaidītiem ceļabiedriem vai vienkārši ceļā sastaptiem draugiem.

Draugs

Izrādās, ka viņa apmetusies viesu manā, kas arī Ušbas ielā. Pie viņējā atvadāmies, un gustavs dodas uz savējo.

 — atsauces uz punktiem Wikiloc maršrutā, uz kuru saite zemāk; kilometri norādīti no maršruta sākuma (viesu nama Mestijā)

Šodien kādi 11km/1000m (metri sirdsmieram)

 Foto: https://t.me/gustavs_splendour

Nākamais texts: 12.decembris, loks caur Lendžeri  🇬🇪