Riharda Štrausa dienas (16.-18. jūnijs)
Maniem ceļojumiem neiztrūkstoši piemīt divas īpatnības:
1) tiem piemīt tieksme apvelties, ja vien tie no paša sākuma nav iežmiegti ciešā korsetē, proti, viss sācies ar turp un atceļa biļetēm;
2) pēc ceļojuma nepieciešams divtik laika, lai atgūtos no tā. Šis bija 14 dienu ilgs un beidzās 28. jūnijā, tāpēc, lūgtum, pa/pārdomājiet, ja vēlaties mani traucēt pirms Annas dienas.
Šis ceļojums sāka velties pērn 30. oktobrī, kad nopirku biļetes uz Riharda Štrausa dienām (viņam 11. jūnijā dzimšanas diena). Leipcigas opera man varen mīļa (ja vajadzīga secība, droši vien tūliņ aiz Budapeštas operas un Marijas teātra) - ar pašapziņu, bet bez mazākā lecīguma.
Trešā vecākā (publiskā) opera pasaulē - par to senākas tikai La Fenice un Hamburgas opera. Operai nav sava orķestra; izrādēs spēlē Gewandhaus orķestris, kuram mājvieta Augusta laukuma otrā pusē (interesanti, nekad neesmu manījis nevienu arfisti stumjam savu instrumentu pāri laikumam no vienas mājas uz otru! Kas, viņiem divi komplekti arfu?!); un tas izsenis zināms, ka kārtīgs simfonisks orķestris spēlē opermūziku interesantāk nekā pie um-pa-pā (īpaši Verdi & Mozarta) pieradis operas orķestris.
Biļešu cenas - kā jau Vācijā, tomēr beidzamajā rindā biļetes krietni lētākas (domāju - ar nodomu) nekā priekšpēdējā, turklāt studentiem (arī svešzemju un tādiem, kas parādā ;D) jebkura biļete ar 40% atlaidi. Un nepiemet divīti vai trīnīti par to, ja pērk tīmeklī, nevis kasē. Pērn viņi pie ieejas uzstādīja skenerus; pirms tam zēni svītrkodus skenēja ar neapbruņotu aci un ar vienu daudzos eksemplāros izdrukātu biļeti varēja ievest pusi Sarkandaugavas. Skeneru ekrānos lieliem burtiem rādās STUDENT, bet studenta apliecībai, ko allaž sniedzu kopā ar biļeti, neviens ne reizi nav pat skatu uzmetis. Ar operas biļeti sabiedriskais transports pilsētā par brīvu trīs stundas pirms operas sākuma un trīs - pēc tās beigām: lai publika netriektos uz pilsētas centru ar auto un ikviens (arī nabaga šoferīši) starpbrīžos varētu kārtīgi остограмиться. Ar kārtīgu Wāgneru brīvbraucieni iznāk no diviem pēcpusdienā līdz vieniem naktī.
1880. gados celto namu Sabiedrotie četrdesmit trešajā sabumbojuši (frontona skulptūru paliekas izstādītas opernama sānos), un tagadējais tādā pašā būvapjomā, bet Staļina laika klasicisma stilistikā atjaunots vecajā vietā. No ārpuses kaut kas starp VEF Kultūras pili (bez kolonnām) un otro videni, zāle kā Dailes teātrī. Plaši vestibili & kāpnes - kā jau tajā laikā (1950. gados) bija pieņemts. Sānu fasādē atrodams pat Austrumvācijas ģerbonis. 2007. gadā opernams pamatīgi atjaunots, rindu kļuvis par dažām mazāk, un tagad jebkurā sēdvietā pat maniem garajiem kātiem rūmes atliku likām. Akustika - elpa neaizraujas, bet nav arī katastrofa. Jaunajā Marijas teātrī noteikti labāka (turklāt tas vismaz divas reizes lielāks).
Mākslinieciskais vadītājs un ģenerālintendants (Jaunajā teātrī tas būtu Hermanis & Palma vienā personā) prof. Ulfs Širmers (Ulf Schirmer). Vienkāršs vīriņš bez mazākām narcisisma izpausmēm, toties ar pamatīgu funktieri: esmu dzirdējis viņu daudzkārt, un ne reizi neesmu manījis ne gabaliņa no lapas. Šajā reizē visus trīs vakarus diriģēja viņš, un atkal viss bija izdomāts un izjusts līdz beidzamai notij. No zāles orķestra bedre nav redzama, bet tas gluži vai dzirdams, kādām spožām acīm orķestris viņā raugās. Kopš 2000. gada profesors Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā.
Lieliski komplektēta trupa, visu (varbūt izņemot Meistardziedoņus vai Prokofjeva Karu un mieru) var lieliski nodziedāt saviem spēkiem (skatījos, ka apīlī bija aizdevuši Kristiāni Liboru (Christiane Libor) ne vairāk, ne mazāk kā Minhenes Valsts operai Izoldes lomai!), bet reižu pa reize palutina publiku arī ar pirmā lieluma zvaigznēm. Esmu tur dzirdējis gan Irēni Teorīnu (Iréne Theorin), gan Egīlu Siliņu, gan Andreasu Šāgeru (Andreas Schager). Un divas reizes viņi sagādājuši patiesi patīkamu pārsteigumu situācijā, kad visbiežāk lāpīts izrādās lāpīts: vīriņš vai sieviņa ar mikrofonu rokā uz skatuves pirms izrādes visbiežāk nevēstī neko labu - vai nu kāds sasirdzis, vai - vēl sliktāk - nomiris. Abus gadījumus esmu pieredzējis arī Leipcigā, un divas reizes sirdzēja vietā viņi bija pamanījušies sadabūt klasi augstāku dziedātāju nekā aizstājamais, turklāt tādas lietas (ligas) labākajā gadījumā top zināmas pāris dienu pirms izrādes. Pirmajā reizē (2015. gada maijā) Frau Strida bija sasirgusi, bet laimīgā kārtā Frau Teorīna bija ieradusies mēģināt Die Walkuere un laipni piekritusi nodziedāt Brinhildi arī Siegfriedā - apmēram tāds bija paziņojums no skatuves. Otrā bija šogad - sasirgušās Dženiferas Vilsones (Jennifer Wilson; esmu dzirdējis - laba!) vietā Baraka sievas lomai (Die Frau ohne Schatten - par to vēl ceru uzrakstīt) viņi bija no Kundrijas lomas mēģinājumiem Baireitā (~200 km no Leipcijas) izprasījuši Jeļenu Pankratovu (Елена Панкратова). Šoreiz tas tiešām bija nācis pavisam pēkšņi (neba nu arodbiedrības ļauj Vācijā kādam bez spiedīgas vajadzības svētdienā strādāt!), jo Frau Pankratova bija ieradusies vien divas stundas pirms izrādes, tāpēc viņai nebija paspējuši iemācīt mizanscēnas & pāršūt kleitu, un viņa, tērpta melnā, dziedāja no skatuves maliņas, bet kāda dāma (ne Frau Vilsone) kopā ar dziedātājiem viņas vietā rosījās pa skatuvi. Pēc izrādes viņai bija pelnītas ovācijas.
Mana apbrīna Leipcigas operai vēl kādā ziņā - cik esmu redzējis, visi iestudējumi bijuši mūsdienīgi (neciešu krinolīnus!), bet viņiem pārsteidzošā kārtā izdevies izvairīties no tādām sērijveida bezgaumībām kā Ņemirova (Вера Немирова; pirms daudz gadiem Rīgā viņas iestudētās Figaro precības noturējās repertuārā trīs vai četras izrādes) vai Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski).
Aizlidoju uz Berlīni iepriekšējā dienā, jo ceturtdienā gan lidojums, gan autobuss Berlīne-Leipciga lētāks nekā piektdienā, turklāt FlixBus, kļuvis teju par monopolistu, mēdz nejēdzīgi kavēties, un piecu stundu no SXF līdz Leipcigas opernamam sliktākajā gadījumā varētu arī nepietikt. Un nevēlos doties uz operu kā pauninieks - ar mugursomu. Tāpat jau kādreiz nav citas izejas.
Pārnakšņoju pazīstamajā Happy Go Lucky hostelī Berlīnē, un no rīta, labi izgulējies, dodos uz autoostu. Noliktajā laikā autobusa (kurš nāk kaut kur no Ziemeļvācijas) nav, un neviens no FlixBus darbiniekiem nemāk neko paskaidrot. Īsziņa par kavēšanos pienāk līdz ar autobusu. Izbraucam no Berlīnes autoostas stundu vēlāk, nekā paredzēts sarakstā, ceļā remontdarbu un avāriju dēļ nāk klāt vēl viena; labi vien ir, ka nelidoju šodien.
Leipcigā iekārtojos un izeju pat stundiņu paskriet. Pāri upei kārtīgi meži ar riteņbraukšanas, izjāžu & pastaigu takām; esmu tur reiz skrējis. Un vairākām upēm un kanāliem, kuros šitādā karstumā (+26c) ka biezs no dažādiem peldlīdzekļiem. Esmu noskatījis, ka pilsētas otrā galā netālu no upes Richard-Strauss-Platz: tur nu gan jānokļūst, jo operā taču Richard-Strauss-Tage. To arī izdaru, un pa ceļam paskrienu arī pa Anton-Bruckner-Alle; tajā tilts, uz kura no sāniem kaut kādas kuģu navigācijas zīmes mats matā kā Austrijas karogs. Skaidrs - Austrijas īpašums (Brukners tak austrietis!); būs jāraksta čomam Vīnē, lai nāk atkarot.
Duša, kāds nieks mutē, tramvajs, un esmu operā. Šovakar Arabella (op.79, 1933). Bet par to rīt. Vai parīt.
